Laumas piezīmes

Tag: Tallina

  • Tallina 5: epilogs

    Mājās atgriezāmies labi. No rīta paspēju piestacijas tirgū dabūt diezgan garšīgu dārzeņu sautējumu.

    Ievēroju, ka abās stacijās Igaunijā, kur man sanāca būt, peroni ir izbūvēti nevis kā Latvijā ik pa diviem sliežu pāriem, bet starp katriem, un gan iekāpt, gan izkāpt vilcienam var no abām pusēm. Valgā cilvēki, kas dodas uz pilsētu, kāpj uz vienu pusi, bet, kas uz Latviju, – uz otru.

    Vismaz tajā Tallinas daļā, kur mēs bijām, ielas pret slīdēšanu kaisa ar maziem akmentiņiem. Vienā no rītiem ejot uz konferenci redzēju, kā akmentiņi tiek slaucīti kaudzītēs un bērti mašīnā – vākti atkārtotai izmantošanai.

    Blakus Tallinas vecpilsētai tiek būvēts liels bērnu laukums, tajā ir arī koka pils. Izskatījās jau gandrīz pabeigts, tikai dažas lietas bija pusuzstādītas.

    Mani rudens zābaki neparastā kārtā sāk katru dienu, jūtoties mazliet spiedīgi un tad pa dienu paliekot arvien ērtāki. Mulsinoši. Līdz šim vienmēr man ir bijis otrādi.

    Igaunijas pusē vilciens stabili brauca 120km/h. Latvijas pusē šī informācija nav redzama, īrētajā ekrānā nav piekurbulēti infoekrāni. Sajūtu ziņā mājupceļš jutās īsāks un ātrāks nekā turpceļš. Jutos pat gandrīz nepatīkami pārsteigta, ka mana pietura jau klāt, jābeidz adīt un jākāpj ārā! Katrā ziņā ļoti patika iespēja lēnāk, rimtāk, bet vienmērīgāk virzīties uz savu galamērķi, nevis dirnēt lidostās.

    Manas jaunās tasītes atbrauca mājās veiksmīgi. Mājās sajūta, ka gandrīz vai esmu laikā paceļojusi – te ir sācies kas pavasarim līdzīgs!

  • Tallina 4: ostas promenāde

    Konferences noslēgumvārdi tiek pateikti, pirms vēl saule ir norietējusi. Mēs visi visiem applaudējam, es nospurinos par gaisa trūkumu citādi glaujanā viesnīcā un dodos dzīvē – pateikt J., ka ir jāiet piedzīvojumos! Mums oriģināli bija domāts šovakar doties uz Kadriorgu, ja ir daudz spēka, vai vispaz paēst “Olde Hansa”, ja ir mazāk, bet pēc trim pelēkām dienām vienā debesu pusē ir parādījies tāds kā neliels zilganumiņš… un es esmu no kolēģes dzirējusi, ka tepat netālu esot diezgan labi staigājama ostas promenāde, es pieminu aiziešanu tur. Es mazliet svārstos, cik viegli tur ir tikt, vai tur nebūs drausmīgas šosejielas pa vidu, bet J. ir izpētījis karti un vedina mani iet.

    Ā, un man beidzot vairs nesāp kunģis un nenāk miegs. Līdz ar to ejam.

    Pirmkārt, tas tiešām izrādās ļoti tuvu un ne sevišķi sarežģīti aizejami. Mums tikai jāapiet apkārt vienam aplim, kurā ir sasprūdušas fūres, un tad viņas paliek tur pa labi, un mēs dodamies tālāk. Otrkārt, tā nav degradēta ostas teritorija, kurā ir iespējams ielavīties un redzēt jūru. Nē. Tas ir mērķtiecīgi cilvēkiem izbūvēts pastaigu maršruts – pacelts vismaz 10 metru augstumā, mērķtiecīgi notalīts no jebkādas muitas vai saimnieciskās darbības, aprīkots ar margām, soliņiem, puķupodiem un tādām lietām. Soliņi turklāt visi ir ar led lampiņām no apakšas izgaismoti. Vidū ir pat bērnu laukums.

    Promenāde kartē man izskatās īsa, bet patiesībā apmēram kilometru gara. Vienā pusē ir pasažieru prāmju ostas aktīvā darbība, prāmji pietauvojas un attauvojas, bet otrā pusē – divas mazākas piestātnes, kurās šobrīd neviena kuģa nav, un bezgalīga jūra. Kamēr mēs aizejam līdz promenādas galam, mēs redzam vismaz vienu prāmi iebraucam un vismaz vienu aizbraucam. Kaut kur margās, apgaismes stabos vai vēl kaut kādās konstrukcijās gaudo vējš. Saule pamazām zūd (šis ir Igaunijas ziemeļu krasts, saule te neriet jūrā), jūra no pelēkas kļūst ar vien zilāka un tad melnāka. Es mazliet nīgrojos, ka mans telefons nesaprot pievakares krāsu maģiju, bet J. uztaisa pāris skaistas bildes, kur es sēžu promenādes galā un mazliet mākslinieciski salstu. Pāri ostai redz Tallinas otru krastu, es neatpazīstu, bet apzinos, ka esmu tur kaut kur pirms sešiem gadiem staigājusi. Iespējams, ka es kaut kur tālumā, pirms pavisam satumst, redzu arī vienu salu. Iespējams, tā ir Aegna.

    Promenādes galā var sēdēt mūžīgi.

    …ja apmetņa vietā valkā alpīnistu guļammaisu.

    Man alpīnistu guļammaisa nav, es nosalstu un mēs lēnām ejam atpakaļ. Man ir plānie zābaki, līdz ar to es nu jau kādu laiku jūtu, ka patiesībā šodien ir daudz staigās pa ārkārtīgi cietu asfaltu. Stāvot uz tilta mūžsenas jūras vidū, vecpilsēta ar “Olde Hansa” jūtas tik ļoti tālu. Ar zināmu mīņāšanos un šaubīšanos tiek pieņemts eksekutīvais lēmums iet uz jūras velšu restorānu “11. okeāns” prominādes vidū, nevis Hanzu. Viņš ir no dārgā gala, bet atsauksmes internetā ir tīri pieņemamas, un es ievēroju, ka tur interesanta topinambūru* zupa, kas kā jau veģetārs ēdiens ir ievērojami lētāka. Nolemju, ka ēdīšu to, skatīšos pa logu jūrā, un būs jau labi.

    J: Piedzīvojums!!!
    Es: O_O
    J: Mums vajag piedzīvojumu! Paņemam to jūras velšu plati divām personām!!!
    Es: Ak vai, ko es esmu tev samācījusi….

    Jūrā skatīties sanāk ar iztēli, jo paliek tumšs, un restorāna gaismas, kā arī cauri restorānam spīdošās ostas gaismas projecējas stiklā pret tumšo jūru un veido dīvainas mirāžas. Taču jūras veltes mēs tiešām paņemam. Un tās ir labas! Mēs viegli sadalām dažus neviennozīmīgākos labumus – J. dabū austeres un mencu aknas, kas negaršo man, es par to savācu ikrus, kas negaršo viņam. Kūpināts lasis, interesanti garneļu salātiņi, astoņkājis pikantā mērcītē, marinēta siļķe, un vēl viena maiga zivs, kuras nosaukumu man vēlāk neizdodas atrast – J. saka, ka bija “tuborg” vai tamlīdzīgi, taču man vakarā neizdodas intenetos sazīmēt nevienu zivi ar šādu vārdu ne angliski, ne igauniski, un es neuzticos valodu modeļiem prasīt, ka tie nesamuldēs stulbības**. Vēl tur ir pāris lieliski grauzdiņi, maizītes, sēklu kraukšķi un mērcītes ar sinepēm un ķiplokiem. Pirmo reizi es arī piedzīvoju to, ka jūras veltēm kā šķīvīši tiek izmantoti lieli glimežvāki, kas ielikti vēsos sālsgabalos. Nospriežam ar J., ka gliemežvāki vidē sadalās atšķirbā no plastmasas. Piedzīvojums ir izdevies, un neviena no veltēm negaršo pēc gumijas, vai jebkā cita apšaubāma. Viennozīmīgi, šī ir labākā jūras velšu plate, kas man ir bijusi. Bet, ja par jūras velšu plati neskaita atkausētas mīdijas ar maziem laša gabaliņiem, tad šī ir vienīgā jūras velšu plate, kas man ir bijusi, tā ka es varētu nebūt objektīva.

    Topinambūru zupa ar kokospienu un marinētiem puķkāpostiem arī ir ko vērts, bet šoriez mani visvairāk iepriecina noformējums. Ja šķīvim ir tumši rakstainas malas, kas uz vidu paliek gaišākas, un vidū ielej gaišu zupu, kam paber vēl virsū zaļumus, izskatās ļoti pēc mākslas darba. Filozofējām ar J., ka topīšus ar kokospienu jāpamēģina apvienot arī mājās, iedvesmota kombinācija.

    Desertu es nepaņemu, jo es neticu, ka pēc visa šī labā tas spētu turēt līdzi. Mēs ar J. kādu brīdi nosēžam, veroties neredzamajā jūrā. Es pie sevis pārdomāju, kāpēc mēs nebraucam uz Tallinu biežāk.

    Mentāli sagatavojos grūtam gājienam atpakaļ uz viesnīcu, bet tas patiesībā izrādās tiešām tuvu, pat ar nogurušām kājām. Ostas promenāde vienkārši eksistē alternatīvajā visumā, tuvu un tālu vienlaikus.

    _____________
    * Nav jau tā, ka topinambūrs latviski būtu vārds, kas kaut ko izskaidro, bet mani tomēr allaž mazliet sirdī sasmīdina fakts, ka angliski topinambūrus sauc par Jeruzalemes artišokiem, lai gan ne ar Jeruzalemi, ne artišokiem tur neesot sakara.
    ** Varbūt “turbot”? Tad tā būtu akmeņplekste. [Pievienots 2025-05-06.]

  • Tallina 3: vecpilsēta un vecpilsēta vēlreiz

    Ar viesnīcas segu tā arī nesadraudzējos, otrajā naktī sadusmojos, izkratu segu no pārvalka un tālāk guļu ar pārvalku, kam uzsegts apmetnis. Labi, ka man ir apmetnis. Patiesībā arī matracis ir tāds drusku svilinošs, bet tur nu neko nevar darīt. Un vēl arī mans kuņģis ir apvainojies par aizraujošo ceļojumu, un nakts sanāk briesmīgi caura. Konferencē uzlasu visādas interesantas infodruskas, no kurām plašākas pieminēšanas vērti varbūt ir dažādie ierosinājumi nelietot lielos valodas modeļus tam nepiemērotām lietām un neantromorfizēt, jo tie nav būvēti kā cilvēki, nemācās kā cilvēki, nesaprot un nedomā kā cilvēki. Taču man pašai diezgan interesanti paklausīties arī par reģiona maznodrošināto valodu un dialektu problemātiku. Kolēģes pamudināta pajautāju organizatoriem vēlreiz, izrādās, ir tieši viena brīva vietiņa palikusi un J. var nākt līdzi man konferences vakariņās.

    Ar šo prieka vēsti atgriežos viesnīcā un uzzinu, ka J. tikmēr ir bijis drosmīgs un ne tikai atradis aptieku, bet arī aptiekāru, kas runā angliski, un viņi pa abiem ir sazīmējuši man gandrīz tās pašas zāles, kas man Latvijā ir kuņģa problēmu uzliesmojumiem. Jo man tik sen nebija bijis slikti ar kuņģi, ka nebija ienācis prātā paņemt līdz zāles. Jā, viedi. Un igauņu almagela aizvietotājs izrādās ievērojami mazāk pretīgs. Mēs to visu pārspriežam, tad paguļam nelielu diendusiņu un dodamies vakariņās.

    Vakariņas ir vienā no lielajām centra viesnīcām – labas, klasiskas un dāsnas, taču nepārsteidzošas. Mēs kārtīgi pieēdamies visādus labumus un sapazīstamies mazliet tuvāk ar vienu no kovidlaikā atnākušajiem kolēģiem, ar ko pirms tam pārsvarā videozvanos redzējāmies. Patīkams vakars. Pēc tam mēs pašķiramies, un mēs ar J. nolemjam izmest nelielu pastaiglīkumu pa vecpilsētu – bodītes te ir slēgtas, bet Tallinas vecpilsēta ir labi izskaismota un sakopta, te ir patīkami staigāt. Pēc pāris kvartāliem… mēs satiekam to pašu koleģi vēlreiz. Nu, ko, klīstam tālāk kopā, pārspriežot visādus niekus. Uzzinām, ka kolēģis māk japāņu valodu, un vienojamies, ka vilcieni ir lieliska manta un mums vajag vairāk vilcienu. Visur. Vecpilsēta sarunu fonā ir ļoti gleznaina, ja pēdu nogurums neradītu savus ierobežojumus, es varētu klīst pa to stundu stundām. Fonā es ievēroju kādu kafejnīcu, kam skatlogos ir vilciena modelis, panorāmas rata modelis un skaļi paziņojumi par vecāko kafejnīcu Tallinā. Vēl es, ē, pamanu, ē, kādu vēstniecību, kam priekšā ir nolikta sēta un uz tās sētas ir, ē, ļoti daudz lapiņu. Daudz viduslaiku ēku, baznīcas, mazi lodziņi, slēgti suvenīru veikali. Tā kā ir jau pavēls, ir klusi. Taču nav bailīgi.

    Nākamajā naktī zeltmatītes līdzsvars ir beidzot atrasts un es izguļos labāk. Kāpēc ir jau pēdējā diena?! Šoreiz vispār konferencē man ļoti viecas ar lielajiem, uzaicinātajiem referātiem, ar patiesu interesi noklausos vēl vienu. Pusdienlaikā es nobastoju pusdienas un mēs ar J. izšmaucam uz vecpilsētu iebaudīt to vecāko kafejnīcu. Tur ir patīkams 20. gs. sākuma interjers, kas liek domāt par vismaz 20. gs. sākumu, ja ne senākiem laikiem. Taču tam laikam atbilstoši grezna vieta – koka paneļi pie sienām ir rotāti, gaudz spoguļstikla ielaidumu, griesti rakstaini. Mēs nopriecājamies, ka piedāvājumā ir arī salāti un brokastu tiesa, ne tikai kūkas. Es dabūju absolūti lielisku ceptu kazassieru ar biešu, granātābolu, riekstu un lapu salātiem, J. paņem šķidrās olas ar maizīti un citām piedevām. Mans siers maigi apcepts, silts, mīksts, un vienlaikus arī tikai pavisam nedaudz drupans. Vēl mēs sapriecājamies par “vastla kukkel”, kas tur pieejami 3 veidi. Pirmkārt, “kukkel”, nu kā var latvietim nepatikt tāds vārds. Otrkārt, tā ir gaisīga un maiga rauga bulciņa ar patīkamu kardamona piesitienu, kas piepildīta ar putukrējuma bāzes krēmu un kādu ievārījumu. Mēs vienbalsīgi nolemjam, ka vislabākā ir ar putukrējumu un aveņu zapti, lai gan tā ar pistāciju krēmu un lāceņu zapti arī ir ļoti patīkama. Sēžam, dzeram kafiju, un baudām atmosfēru. Skaists mirklis, viens no tiem, kuru dēļ mums patīk ceļot, it īpaši kopā.

    Pēc tam mēs ieklīstam vienā mazā šokolādes veikalā un pāris nopērkam pusdūres lieluma šokolādes krēma pikas, ko tur nezkāpēc pārdod ar apgalvojumu, ka tās ir konfektītes (es rakstot pa drusciņai vienu ēdu un man te ilgam laikam pietiks).

    Pēc tam, ejot atpakaļ, vecpilsētas vienā malā es uzrīkoju impromptu fotosesiju durvīm. Bez jokiem, Tallinā ir ārkārtīgi daudz skaistu, krāsainu durvju, katra savā formā un rakstā! Ja vien rajonā ir tām vecajām durvīm ļauts saglabāties.

    Pēc tam mēs saprotam, ka ir vēl drusku laiks, un apsēžamies vienā vecpilsētas nomales kafejnīcā iedzert vēl vienu kafiju un apēst trifeli. Te interjers ir daudz vienkāršākas, bet mani ļoti valdzina gandrīz pusmetru biezās sienas un no atlikumu dēļiem izfrēzētie galdi. Un mēs patiesībā esam saguruši no tās staigāšanas pa vecpilsētu.

    Pēc tam blakus durvīs tējnīcā es nopērku 4 visskaistākās kafijas tasītes. Atlaidi man nepiedāvā, tāpēc tējkannu es nenopērku. Pagaidām. Internets eksistē. Redzēs. J. saka, ka tas uz manu atbildību.

    Pēc tam gan es beidzot eju atpakaļ uz konferenci, lieliesko guvumu atdodot J. nolikt viensnīcā. Konference tuvojas noslēgumam, bet vēl dažas labas lietas tur jādzird.

  • Tallina 2: miedziņš nāk bērnu kaitināt

    No rīta (pirms astoņiem) nāk miegs kā ūdens, J. mēģina mani augšāmcelt ar krūzīti viesnīcas maksas kafijas, kafija ir ļoti nekāda. Bet konferences norises vieta ir tieši blakus, nekur nav tālu jāiet. Diena ir pelēka, bet tajā telpā, kur ir mans darbseminārs, ir milzīgi logi pa visu sienu, es brīžiem skatos, kā mākoņi spoguļojas aiz loga esošās laivu piestātnes ūdenī. Kafijas pauzē dod nenormāli garšīgas lašmaizes. Es ieleju krūzi labākas kafijas, uz pārāk mazas apakštasītes uzbalansēju divas lielas lašmaizes, un tad pēkšņi ar mani sāk runāties kāds norvēģu zinātnieks. Nu neko, es sāku ar miegainu entuziasmu stāstīt par latgaliešu rakstu tradīcijām un saistīto datorapstrādes problemātiku un fonā domāju, ka cerams man nav uz sejas krēmsiers.

    Pusdienlaikā mēs ar J. satiekamies un aizejam uz bulanžēriju, ko atradām blakus vakardienas suši vietai. Kafija ir laba. Nespēju nekur ieraudzīt, kāda zīmola kafiju viņi lieto, bet viena no tējām ir latviešu Rocket Bean. Tieku pie ārkārtīgi labas franču pankūkas ar pīles un kaut kādā maģijā sutinātu sīpolu pildījumu.

    Pēcpusdienā, kad darbsemināra programma ir pārsvarā piebeigta, es nolemju, ka pirmā prioritāte tagad būs diendusiņa. Atgriežos viesnīcā, nosnaužos. Pamostos dulnu galvu, un saprotu, ka nav gaisa. Atveru logu. Lai slavēti atveramie logi!!! Paskatos numuriņa klimata kontroles displeju. Ventilators esot “high”*. Emm, okei.

    Vakarā ir konferences atklāšanas vīna pasākums, bet līdz tam vēl ir tāds brīdis. Turklāt pirmo reizi mūsu kopābraukšanas laikā man nav izdevies dabūt “plus viens” biļetes priekš J., viņš nevar man nākt līdzi ne uz atklāšanas dzērienu, ne konferences vakariņām. Esot bijis par daudz gribētāju, pietrūkstot vietas. Mēs ar J. izejam pastaigāt pa pilsētu, aizstaigājamies un es tā arī neaizeju uz to atklāšanu.

    J. piedāvā iet uz vecpilsētu, bet es nogriežos mazliet šķērsu un tad mani jau interesē, kas tad tās par gaismiņām… un tā mēs ieklīstam Rotermanni kvartālā. Šķiet, ka pagājušajā reizē mēs te nebijām, turklāt te varētu būt arī pa šo laiku vēl notikušas izbūves. Cik noprotu, no lakoniskā Vikipēdijas šķirkļa, 19. gs. te ir bijis rūpniecisku darbību kvartāls – graudu pārstrāde, spēkstacija un katlu māja. Šobrīd te ir daudzstāvu māju komplekss, kas manā subjektīvajā redzējumā ārkārtīgi gaumīgi kombinē veco ar moderno – autentiski veci robaini ķieģeļi kopā ar speciāli rūsinātām tērauda virsmām un mūsdienu dekoratīvajiem ķieģelīšiem ar robaino virsmu. Gājēju ielu režģis, skulptūras, puķupodi, soliņi, ļoti daudz gaismiņu. Veikali, viesnīcas, un, šķiet, arī dzīvokļu mājas. Daļa ēku ir pilnīgi jaunas, taču man šķiet, ka ir ļoti veiksmīgi izdevies trāpīt sajūtā, ka viņas te iederas. Izklīstam vairākus lokus, līdz ieraugam kādu aicinošu restorānu: no fasādes virs mūsu galvām uz mums spīd liels Art Deco stila uzraksts “Chicago 1933”. Pie durvīm skan mūzika no apslēptas tumbiņas, pa logu redz, ka iekšā ir muzikanti, stīgu kvartets. Taisāmies tā kā iet prom, bet atgriežamies – kāpēc lai mēs nepaklausīto svētdienas vakarā stīgu kvartetu?

    Restorāna interjers nav ārkārtīgi vēsturisks, taču pietiekami, lai iedotu sajūtu. Zāles centrā ir apaļš bārs, ap kuru apvilktās LED gaismu lentas pietēlo neonu. Vienā malā ir neliela skatuve ar mūziķiem. Mums ierāda apaļu galdiņu ar ārkārtīgi ērtu dīvāniņu. Es uzzinu, ka, ja tvaicētu vai sautētu puķkāpostu aplej ar siera fondī un nobārsta ar panko drupačām, tas sanāk sasodīti laba lieta. Mēģinu pārliecināt J., ka šito jāmēģina mājās atkārtot. Spriežam, ka sieru maisījumu gan būs jāmāk uztrāpīt. Vēl es uzzinu, ka krēms brulē ar kazas sieru arī ir baigā manta. Iespējams, arī tas būs kādreiz mājās jāpamēģina. Tā nu mēs sēžam, klausāmies, sēžam, klausāmies… Nu tāpēc es uz to konferences atklāšanu neaizgāju.

    _______
    * Parasti šis angļu vārds nozīmē augstu darbības intensitāti. Taču šajā gadījumā es nezinu, vai vairāk vietā nebūs slenga tulkojums, ka ventilators ir apnarkojies.

  • Tallina 1: čū-čū!

    Braukt ar auto ir nogurdinoši, autobusos man ir nu jau ļoti ātri ļoti nelabi, tāpēc dodoties uz konferenci Tallinā, abi ar J. nolēmām izmēģināt jauno Baltijas vilcienu savienojumu.

    Iespaids ir… ārkārtīgi labs. Lai gan Rīgas–Valgas posmu apkalpo mūsu pašu vivītis*, tiek īrēts lietuviešu dīzeļvilciena sastāvs, kas ir vairākas paaudzes jaunāks un omulīgāks par to, ko es esmu pieradusi ikdienā lietot, lai brauktu uz Rīgu. Nē, nu, tas nav skaistākais vilciens, ko es būtu jebkad Eiropas satiksmes entuziastu videomateriālos redzējusi, bet tur ir mīksti krēsli, galdiņš un ārkārtīgi daudz vietas plauktā čemodānam. Mums pat piedāvā kaut kādas uzkodas nopirkt. Tā kā mēs vairs nedzīvojam Rīgā, tad mēs patiesībā normāli ietaupam laiku nedzenoties uz Rīgu, bet vienkārši iekāpjot vilcienā uzreiz Valgas virzienā. Valgā ir jāpārsēžas, bet tas ir noorganizēts maksimāli viegli un eleganti: paņem savu čemodānu, izkāp no vilciena, paej 5 soļus, iekāp otrā vilcienā perona otrā pusē. Viss. Mēs ar J. uzdzīvojam – mums ir komforta klases biļetes, t.i., mēs pie 21€ cenas piemaksājām vēl 4, lai varētu izvēlēties sēdēt blakus. Es nepārbaudīju pirmajā vilcienā, bet šeit ir arī rozetes. Un vilciena wifi ir daudz funkcionālāks nekā tas, pie kā es esmu pieradusi ikdienā, braucot uz Rīgu**. Kopumā ar visu pārsēšanos mūsu brauciens aizņem nepilnas piecarpus stundas, Igaunijas pusē vilciens gabaliem dragā ar 120 km/h. Es paspēju pabeigt iesāktos cimdus. Pafantazēju, kā vasarā līdzīgi braukt uz Tartu. Ja mēs pirms kāpšanas viesnīcā nebūtu stundu nosēdējuši kafejnīcā ēdot kūkas, tad mēs būtu no mājas līdz viesnīcai tikuši mazāk kā 6,5h laikā, ko es pilnīgi noteikti ar lidmašīnu, Rīgā nedzīvojot, vairs nevarētu. Vienīgi, ja es būtu vieds cilvēks, es būtu piecēlusies izlocīt kājas, nevis nosēdējusi visas šīs stundas adot.

    Tā nu Tallinas centrā izveļamies no vilciena tādi drusku miegaini un ejam uz viesnīcu. Viesnīca nav tālu, turklāt J. atpazīst, ka tepat netālu mēs dzīvojām, kad bijām Tallinā pirms nu jau vairāk kā pieciem gadiem kāzu ceļojumā. Laikapstākļi ir maigi un ļoti pelēki.

    Viesnīcas numuriņu J. noraksturo kā “brutālisms iekšā, brutālisms ārā” – mums aiz loga ir šobrīd milzīgs neuzceltas daudzstāvenes betona karkass. Ierodamies sestdienā, tāpēc vēl nespējam novērtēt, vai darbi apturēti uz ziemu, vai tikai uz nedēļas nogali. Es aizdomīgi novērtēju, ka, lai gan vispār man patīk askētiskais dizains un viesnīcas koptelpas ir ļoti glītas, plašas un omulīgas, numuriņu iekārtojumā kaut kas rada slēptas asociācijas ar katra centa optimizāciju. Iespējams, šis kaut kas ir naktsgaldiņplaukts, kas ir tik mazs, ka tur nesaiet manas brilles, telefons un rokukrēms. Vai plāno aizkaru trūkums pie milzīgā un patiesībā skaistā loga. Vai plastmasas glāzes tualetē. Nez.

    Pēc nelielas atpūtiņas izejam ārā. Prātuļojam, ka visticamāk šajā kvartālā starp ostu un vecpilsētu esam bijuši arī pirms gadiem, bet līdzību nesaskatām, iespējams, viss, ko redzējām toreiz (kaut kādi angāri?) ir nolīdzināts un tiek aktīvi pārbūvēts, izskatās, ka būs augsceltņu rajons ar gājēju zonām starp tām. Vienā kvartāla pusē ir ļoti mūsdienīga gājējiela ar neuzkrītoši ielaistām tramvaja sliedēm un regulāri kursējošu tramvaju, nākotnes sajūtiņa. J. ir atradis, ka tepat blakus ir labi novērtēta suši vieta. Dabūjam apmest gandrīz pilnu loku ap ēku, kamēr to atrodam, un es ievēroju, ka pretī ir bulanžērija.

    Suši ir ļoti labs.

    Atpakaļceļā es gandrīz pazaudēju svaigi uzadīto cimdu, bet J. to tomēr atrod – tumši pelēku negludas dzijas cimdu uz tumši pelēka negluda asfaltakmeņu ceļa.

    Mēģinām iet gulēt laikus, jo ir gan nogurums, gan agri plāni nākamajā dienā.

    Es ilgi norullējos pa gultu, nespēdama aizmigt, jo sega ir tāpat kā Neapolē drausmīgi sintētiski dedzinoša. Dusmojos, ka nepaņēmu savu segu. Dusmojos, ka 3 zvaigžņu viesnīcā Eiropā ir vajadzīga sava sega. Apsveru pirmo reizi dzīvē pārvarēt negribuli un uzrakstīt viesnīcai sliktu atsauksmi***. Ā, nu jā, un vēl spilveni, kā parasti ir par augstu, bet mums ir tik taupīgi iedoti dvieļi, ka man nepietiek, ko palikt zem galvas spilvena vietā, es nozogu J. hūdiju. Fantazēju, kā es varētu uz nākamo ceļojumu atcerēties paņemt segu. Kā es atgriezīšos mājās un nopirkšu milzīgu lina naktskreklu ceļojumiem ar garām piedurknēm unn līdz zemei, jo tur, kur man ir krekls, dedzina mazāk. Piemiegu. Murgoju par ielaušanos. “Veicas”.

    ____________________
    * Nekāda naida pret vivīti, bet es nevaru sagaidīt, kad nopirks tos jaunos dīzeļu vai baterijvilcienu sastāvus. Cik man stāstījuši dažādi entuziasti, praktiski visus braukšanas biežumu iztrūkumus neelektrificētajās līnijās Latvijā izskaidrojot vienkāršais fakts, ka mums nepietiek vilcienpriekšmetu, lai brauktu biežāk.
    ** Manā ikdienas maršrutā ir kaut kāds mistisks bezzonas caurums meža vidū diezgan netālu no Rīgas, un šim faktam netic gandrīz neviens, kas nav pats tai vilcienā braucis.
    *** Bloga rakstīšanas brīdī nav zināms, vai tas tika izdarīts.

  • Tallinas atvaļinājums, 6. diena. Atgriešanās.

    No rīta secinām, ka šo kapsulu kafiju mēs arī ar otro mēģinājumu nemākam ciešami uzvārīt, garšo pēc zeķūdens. Varbūt tādēļ pāris stundu laikā mēs tiešām esam savākuši pa dzīvokli plaši izmētātās mantas, sakārtojuši tās tīri glītā kārtībā čemodānā un no viesnīcas izrakstījušies. Gandrīz visa suvenīršokolāde saiet termosomā, cerams, ka tad tiešām būsim radiem un draugiem atveduši šokolādes konfektes, nevis izkusušus briesmoņus. J. ierosina pirms prombraukšanas apskatīties, kāds ir šejienes Stockmann, es paraizējos, vai tiksim galā ar stāvvietu, bet nu braucam.

    Šejienes Stockmann ir manāmi lielāks, taču citādi stipri līdzīgs Rīgas. Pārtikas nodaļā salasam vēl mazliet suvenīršokolādes. Vēl es beidzot atrodu palmu cukuru klucīšos. Par to es kādu laiku atpakaļ biju apgalvojusi, ka tās ir Rīgā šur tur normāli nopērkams, lai pēc tam pusgada garumā atkal un atkal konstatētu, ka visur, kur to esmu redzējusi, tas ir zudis. Tātad, ta-dā, tipisks Tallinas suvenīrs – Taizemes palmu cukurs. Norēķinoties dodu kasierei savu autostāvvietas biļeti, viņa samulst, kad sāku runāt angliski, bet tad vienojamies, ka būs okei, ja viņa man krieviski izstāstīs, un es uzzinu, ka automātam jāparāda, re, šis čeka svītrkods, un tad man ieskaitīs atlaidi. Super. Nopriecājamies ar J., ka šī problēma ir atrisināta. Aizejam uz nepareizo liftu, saprotam, ka no tā nevar nokļūt uz stāvvietām, aizejam uz pareizo liftu, tiekam uz P2 un braucam ārā. Vienkārši, vai ne?

    Pie izejas es iegrūžu automātam savu biļeti, bet neredzu sarkano lāzeri, kam parādīt čeku. Nu, neredzu. Nav. Automāts tik igauniski lamājas, ka biļete jāapmaksā. Labi, samaksās. Parādu viņam savu bezkontakta karti. Karti nevar nolasīt. Parādu vēlreiz. Karti nevar nolasīt (to gan var pateikt angliski). Satraucos. Rādu otru bankas karti. Tas pats. J. saka, ka es nepareizi rādu, es kaut ko neartikulēti nočīkstos. Viņš iedod savu karti, un norāda, ka, rekur, tieši šis stūris jārāda. Nevar nolasīt. Es saprotu, ka esmu sastēgusi. Aiz manis ir mašīnu rinda, es netieku atpakaļ, es netieku ārā un es arī nezinu, ko darīt.

    – I’m stuck, can somebody help me, please? How do I use this? How do I pay?
    – Rekur zvana poga, piezvani.

    Operators saka, ka te karšu lasītājs nestrādā, un es vēl vairāk nesaprotu, ko darīt, bet tad pie manis pienāk kāda igauniete no aizpakaļējās mašīnas. Vai es saprotot krieviski? Jā, nu drusku. Jāmaksā ir iekšā. Tur ir speciāli tam paredzēti automāti, kur ieliek autostāvvietas biļeti, tad samaksā un tad sistēma zina, ka ir samaksāts. Iekšā veikalā. Teorētiski es viņiem pat garām gāju uz stāvvietu.

    Bezgalīgi pateikdamās sievietei un atvainodamās tiem, kas stāv aiz manis, skrienu uz veikalu samaksāt. Veikalā saprotu, ka man rokā ir trīs bankas kartes, bet tā čeka ar svītrkodu nav. Labi, samaksāju. Izrādās trīs eiro. Lai būtu. Skrienu atpakaļ, iegrūžu draņķa vārtu atvērējā (ziniet, pie šitiem taču jāstājās ar labajām durvīm tuvu klāt, lai var aizsniegt – iekāpšana un izkāpšana auto arī bija zināms varoņdarbs), un esmu brīva. Tikai vēlāk saprotu, ka visā šajā trakumā neviens uz mani netraurēja, neviens man neko sliktu neteica, un vispār notika civilizētāk nekā es esmu pieradusi, ka uz ceļiem var notikt.

    Uzvarējuši Stockmann autostāvvietu tālāk no Tallinas izbraucam bez starpgadījumiem. Kaut kur daudzdesmitajā kilometrā uz Pērnavu J. pievērš manu uzmanību tam, ka uz stāvvietas biļetes bija manas mašīnas numurs uzdrukāts – tātad kaut kur ir mididatorītis, kas atpazīst tādas lietas no bildes.

    J. ir atradis Pērnavā pabu, kas dodot garšīgu ēdienu, bet mēs esam slinki un daudz piedzīvojuši. Vienojamies uz Pērnavu braukt kādu citu reizi plānveidīgi, tam speciāli paredzētā braucienā, un aizžūžojam tai garām. Iegriežamies pie Ainažiem Pļavās paēst bropusdienas un dabūt man kārtīgu kafiju. Meitene, kas atnes kafiju, rūpīgi pārjautā, vai gribu cukuru, un atvainojas, ka nenesot uzreiz cukurtrauku – te ārā esot padaudz lapseņu, un tad nu viņi karo ar tām kā māk. Es cukur pie kafijas nelieku, bet lapsenes ar laiku mūs atrod šā vai tā. Piena sivēna pakaļkāja ir mīksti un jauki izsautēta, un J. nobrīnās vien, cik ātri es to notiesāju. Pasūtu desertu un lēnām malkoju atlikušo kafiju, kamēr to gatavo. J. ir paņēmis sidru. Sidrs ir tāds labs lapseņu dzēriens, J., lāga dvēsele būdams, vienu lapseni no sidra izmakšķerē, kad viņa tur sāk slīkt. Es it kā skatos to visu, bet domas klejo, tāpēc mani zināmā mērā pārsteidz, ka J., izdzēris sidru, pēkšņi sāk spļaudīties un klepot.

    – Kas noticis?
    – Man mutē ielidoja lapsene!
    – Pag, nopietni?!?!?!
    – Jā. Bet neiekoda.
    – Kas mums ir ar tiem bišveidīgajiem mutēs… Tas jau  sāk kļūt par sliktu tradīciju.
    – Es dzēru to sidru, un es to izdzēru! Un viņa nebija ar mieru, viņa arī gribēja to sidru! Un viņa ielaidās man mutē!

    J. saklausās no radiem un draugiem, ka jūrā ūdens esot neprātīgi silts. Es ierosinu, ka mēs pa ceļam varam iebraukt Saulkrastos nopeldēties. Tas turpat pie Via Baltikas vien ir, un mums ir līdzi vēl neizmantoti peldkostīmi. Dvielis gan tikai viens (tas pats, ko es slapju ņēmu sev līdzi gultā), bet diena ir silta, gan jau pietiks.

    Vietā, kur atbraucam, ir maksas stāvvieta, bet kāds ārā braucējs mums atdot savu vēl stundu derīgo biļeti. Pateicamies un pēc tam sasmejamies, ka tā turpinās mūsu piedzīvojumi ar naudu un stāvvietām. Savācam peldlietas un desojam peldēt. Pludmalē ir mazliet par daudz ļaužu par spīti pirmdienas dienai, bet ūdens tiešām ir silts. Pa kārtai izlēkājamies pa viļņiem (es vienu reizi gandrīz aizeju peldēt ar platmali), ūdens šķiet tāds kā mīksts un apaļš. Kāpās smaržo pēc saulē sakarsušām priedēm un es aizdomājos, vai, ja dzintars būtu smarža, vai tā būtu šī… Beigās pie mašīnas man pat rodas iegansts ārkārtīgi netīrā paskata šortus, ko no rīta bija misējies uzvilkt, aizstāt ar šķietami tīrāka paskata kleitu. Bet tā pa īstam jau nav svarīgi – mēs braucam mājās, visas drēbes ir netīras un ceļojums ir beidzies.

  • Tallinas atvaļinājums, 5. diena. Kāpnes.

    Pa nakti izrādās, ka, ja vakarā piever logu par daudz, tad izcepās ar visu ventilatoru. No rīta ēdu vīnogas un izdzeram pēdējo no mājas paņemto kafiju.

    Kad beidzot esam iztaisījušies, dodamies apskatīt vecpilsētas otru pusi. Resnajā Margarētā (artilērijas tornī) kaut ko remontē, tur īsti klāt netiekam, tik noraugamies, ka jā, ir gan resns tornis, daudz resnāks par citiem salīdzinoši vienādajiem torņiem. Aplūkojam vienus pilsētas vārtus turpat netālu – tie esot bijuši galveni uz ostas pusi. Mazliet sasmejos, kad ievēroju, ka tūristiem paredzētais apraksts kaut ko atkal stāsta par kādu vietvaldi, kas kaut ko tur piebūvējis, jo baidījies, ka ļaunie somi nāks uzbrukt – tas sasaucas ar interneta leģendām par Linnahall – tur esot kādreiz varēts uz jumta tankus nolikt, jo Padomju valsts arī baidījusies, ka somi nāks uzbrukt… Varētu padomāt, ka somiem nav nekā labāka šai dzīvē ko darīt 😀

    Apskatam vienu lielu, resnu, apaļu māju – tā kā tornis, bet daudz par zemu. Izrādās, zirgu dzirnavas – viduslaikos lietotas, kad aplenkuma gadījumā nav iespējams malt graudus ar ūdens palīdzību. Vienā sānielā ievērojam vēl vienu sienas fragmentu ar vairākiem torņiem. Tad izejam uz lielu, lielu baznīcu – Sv. Olafa baznīca. Viki stāsta, ka šī baznīca ir viena no tām lietām, kas pirmajos rakstu avotos 13. gs. pieminēta jau kā esoša lieta – to, domājams, kāds uzcelis par godu Norvēģijas karalim Olafam kādu laiku pirms attiecīgā avota rakstīšanas.

    Mēģinam palūrēt iekšā, bet tur dievkalpojums (svētdienas rīta puse kā nekā). Sakautrējamies. Ievēroju, ka baznīca ir gaiša, vieglos toņos krāsota, lauztām arkām un ne pārāk dāsni rotāta. Fotogrāfēt aizliegts. Izejam vestibilā un pa trim eiro nopērkam biļetes kāpšanai tornī. Tornī ved šauras, pelēkas spirālveida kāpnes – kad kāds nāk pretīm, jāpiespiežas pie sienas, lai varētu izmainīties. Lodziņu maz un maziņi. Kāpjam mūžību, tad pēc viena taisna posma kāpnes nolemj vienkārši spirālēties otrā virzienā vēl vismaz tik pat ilgi. Vienojamies, ka pēc šīs baznīcas iztaigāšanas meklēsim kohviku (kafejnīcu), kur ieturēties un atpūsties. Turpinām kāpt. Kaut kur pa vidu kāds pretīmnākošs cilvēks krieviski saka, lai griežoties atpakaļ, tur nekā neesot. J. pēc tam man nopurpina, ka mēs paši zināsim, kur kas ir un kur nav. Turpinām kāpt. Internets saka, ka līdz platformai esot 232 pakāpieni, mēs neskaitījām, bet kāpiens bija monstrozs. Baznīcas tornis ir taisnstūrveida būve ar ļoti augstu, spicu vara jumtu. Platforma ir apkārt tornim uz jumta malas. Pati torņa spice ir kaut kur ap 120m augstumā, bet platforma varētu būt ap 60, varbūt 70m augstumā, lai gan grūti uz aci novērtēt un internetā es neatradu. Tieši pirms iziešanas uz jumta tornī ir izklāta koka grīda un tur ir kārtīgi soli. Un viens sargs ar nelielu galda lampiņu. Sēžam, pūšamies. Kārtīgi izpūtušies, izejam ārā. Platforma ir šaura, bet vismaz labi norobežota. Es jūtos tīri ciešami, bet J. ir atklājis sevī snaudošas bailes no augstuma, un telefonu viņš labāk ārā nevilkšot. Izklausās pareizi, var taču atrast arī vienkāršākus iemeslus nopirkt jaunu telefonu. Par spīti bultiņām, kas izlīmētas pie durvīm, cilvēki pa šauro platformu staigā abos virzienos, un tas lieki sarežģa situāciju. Skats gan diezgan karalisks – redzama visa vecpilsēta, osta, Linnahall, arī ēka, kur mēs dzīvojam, un jaunie “debesskrāpji”. Diena ir dzidra un saulaina, redzams tālu, jo tālu. Atpakaļ ejot, ievērojam, ka akmens kāpnes patiesībā ved arī augstāk iekšā jumtā, tikai tur aizlikts norobežojums, lai tūristi neiet. Internets stāsta, ka tur savulaik padomju specdienestiem radio tornis bijis. Kāpt uz leju ir nesalīdzināmi vieglāk.

    – Esam jau gandrīz lejā!!!
    – Ēmmm, Tu…
    – Ā nē, te ir tikai tas vidus taisnais posms.

    Kamēr tiekam lejā, esam nosvīduši slapji. Baznīcas vestibilā kāda maza meitenīte lietišķi stumj leļļu ratiņus. Attaisa sev ārdurvis, iet cauri, durvis veras ciet mazliet par ātru, taču J. pamanās noķert durvis, un tās viņai netrāpa. Izeju arī es. Meitenītei nepārprotami ir plāns, viņa nezkur aizdodas ne mirkli nesaminstinājusies. Mans prāts pēc visas tās kāpšanas slodzes saka, ka visa pasaule ir sireāls veidojums un viena meitenīte vairāk vai mazāk tur neko nemaina.

    Meklējam kafejnīcu. Viena saldējuma kafejnīca ir krietnu gabalu atpakaļ, nolemjam, ka tas neder. Vienu kafejnīcu noraidam, jo tur nav gaisa. Vienā apsēžamies, apēdam vienu kūku un tomēr nolemjam, ka aiziesim vēl apskatīt arī “tējas un kafijas centru”, kas izrādās vienkārši specializētais dažādu tēju un kafiju veikals. Tur man iedod lielu, krūzi kapučino un tādu kā Toskānas ābolkūku tikai smagāku un ar superdaudz kanēļa. J. paņem limonādi, iesēžamies mīkstos krēsliņos un kādu stundu relaksējam, pa vidu apspriežot tādus Visuma dzīļu jautājumus, kā to, vai vajadzētu paņemt uz mājām testam mazliet Jamaica Blue Mountains pupiņu. Paņemam. Un es nopērku arī aizāķējamu metāla tējassietu – mājās tāda jau sen pietrūka.

    Kārtīgi izpūtinājuši kājas (un nopriecājušies par to, ka visās kafeinīcās ir jaukas tualetes), nolemjam paskatīties tur uz to baznīcu, tur kalniņā. “Kalniņš” izrādās Doma kalna (Toompea) stāvākā mala, kurā augšā kāpj… atkal pa kāpnēm. Šoreiz tās ir jaunas, platas un diezgan uzticamas, tomēr, kāpnes paliek kāpnes, un kad tiekam līdz skatu platformai, esam atkal noelsušies.

    – Šitā kāpšana!
    – Jep, mums šodien ir kāpšanas diena. Tā arī rakstīšu blogā.

    Augšā… Principā turpinās vecpilsēta, tikai šeit visi veikali ir suvenīru veikali. Saskaņā ar teoriju te kaut kur būtu jābūt parlamenta un valdības ēkām, bet uz tām mēs netrāpījām. Taču mēs redzējām vairākus skatu laukumus un Sv. Marijas doma baznīcu. Tā ir liela (mazāka par Olafa, visas baznīcas ir mazākas par Olafa), balta ēka ar tumši zaļu, liektās līnijās veidotu torņa jumtu. Iekšā fotogrāfēt aizliegts. Interjers būtu diezgan piezemēts, skaisti lauztas arkas, baltas sienas, bet visas sienas ir noklātas ar ģērboņiem. Spriedām ar J., ka droši vien kādā vēstures posmā tas ir bijis prestiža jautājums, lai tavas dzimtas ģērbonis tajā baznīcā nokļūst, tāpat kā kādreiz prestiža jautājums ir bijis apglabāt ģimenes locekli dominikāņu klostera baznīcā…

    Pēc pāris līkumiem pa pilsētu nokļuvām pie Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāles. Tallina ir pilsēta, kurai pāri gājuši dažādu reliģisko pārliecību valdnieki un tāpēc arī baznīcu klāsts ir plašs. Ieejam iekšā, tā rotāta visa zeltā un intensīvās krāsās. Manu uzmanību piesaista centrālais kopols, kam griestu daļa krāsota zila ar zelta zvaigznītēm. Pa logiem zem tā spīd iekšā saule un tā veido starus putekļainā gaisā. Mēģinu izstāstīt J., ko savulaik esmu lasījusi par ikonostasu un citiem rituālajiem priekšmetiem, bet sanāk tikai “umm, hmm, es tiešām neko daudz nezinu par austrumu ritu, vajadzētu palasīt”.

    Ārā, gabaliņu no baznīcas, atrodam vēl vienu mūra fragmentu, pāris torņus un nelielus vārtus. Tālumā, kur mums slinkums iet, ir vēl viens apaļš artilērijas tornis, bet pie vārtiem izlikta zīme par spokiem. Šeit ir tā sauktais Dāņu karaļa dārzs, jo iespējams, ka šeit kādreiz pirms kalniņa iekarošanas ir bijis apmeties Dānijas karalis. Savukārt spoki esot atvairījuši parāk parastus cilvēkus no tuvošanās Doma kalnam nakts laikā. Un lai būtu pavisam skaidrs, te ir izliktas trīs melnas statujas – mūku drēbes ar kapucēm un tukšiem galvas caurumiem. Blakus ir vēlviens tornis – Jaunavu tornis un plāksnīte tūristiem skaidro, ka tajā ironiskā kārtā pagrabā esot turētas apcietinātas prostitūtas. Mūsdienās tur ir kafejnīca un muzejs. Mēs ar J. kādu brīdi pētam milzīgo, daudzstāvīgo logu vienā torņa pusē. Aprakstu plāksnītes liek domāt, ka tā atvere tur bija jau viduslaikos, bet mēs pēkšņi nespējam salīmēt kopā, kāpēc tā ir pret pārējo Vectallinu, nevis Doma kalniņu…

    Tad man beidzas fotoaparātam baterija, es nočīkstos par to, cik slikti tas ir tik jaukā dienā kā šī, un mēs pa lēzenām kāpnēm slīpā nogāzes ieliņā dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam uztrāpam uz Olde Hansa un veikaliņā nopērkam mazliet rožu ziepju mūžīgai jaunībai un alus suvenīriem.

    Viesnīcā izsecinām, ka gribētos jau, bet nav īsti laika nedz iet uz Da Vinči muzeju, nedz arī uz VDK noklausīšanās muzeju Viru viesnīcas augšējā stāvā. Tallina ir liela, apskatīt varētu vēl nez ko, bet gurdums. Palādējam fotoaparātu un izmetam vēl vienu līkumu pa to pilsētas pusi, no kuras atnācām. Es uztaisu vienu bildi, kur lielais padomju stikla klucis Viru viesnīca ir perspektīvā diezgan precīzi pa vidu ir starp Viru vārtu torņiem. Mēs aizejam vēlreiz pie tiem metāla mūku spokiem. Pa ceļam mēs uztrāpam igauņu rakstniekam Vildem veltītam piemineklim ar milzīgām, ļoti glītām puķu vāzēm priekšā un vēl vienai baznīcai – Sv. Nikolaja baznīcai. Apejam tai pilnu apli, kamēr nonākam pie secinājuma, ka, pirmkārt, iekšā netiksim un, otrkārt, šķiet, šo lieto kā muzeju un koncertzāli, bet ne kā baznīcu. Vakarā internetā lasu, ka tā pamatīgi cietusi bombardēšanā 2. pasaules karā, taču vēlāk atjaunota. Baznīca paliek atmiņā ar vizuālo kišmišu – tornis ir balts un gluds, kamēr pamatdaļa – pelēka un raupja, viens no spārniem sānos ir zils, bet otrs turpat blakus – dzeltens, turklāt tie ir rotāti ar kolonnām un cakām.

    Beigās ejam atpakaļ uz Olde Hansa vakariņās – iepriekšējā reizē bijām nolēmuši atnākt vēl. Šoreiz iemanāmies tikt pie maza galdiņa tādā kā uz augšu paceltā balkonā. Samazināto gaisa daudzumu kompensē palielināts romantikas daudzums. Ēdam dažādas kājas – J. cūkas, es pīles. Man ir safrāna mērce, un kaut kādi neparasti marinēti ķirbji vai rāceņi. Dzeru vietējo medalu, ir labs. Desertā pārbaudu ābolu un kārtainās mīklas desertu, kam nelielā podiņā nāk klāt mandeļu piens. Āboli mani nepārsteidz, bet mandeļu piens ir biezs, superviendabīgs, tumšs un salds ar klāt piemaisītām mandeļu skaidiņām. Ēdu un nesaprotu, kur ir āķis, kāpēc tas ir tik biezs un… gluds? Man mājās nesanāk nekas tamlīdzīgs. Varbūt karsēts? J. sapņo, ka jāmeklē Rīgā arī viduslaiku restorāni, es skeptiski novelku, ka te, cik zinu, pieiet nesalīdzināmi nopietnāk.

    Ejot uz viesnīcu esam pietiekami paēduši, lai Rimi nespētu izvēlēties rītdienas brokastis. Kruasānu atkal nav un vīnogas esot sapelējušas. Paņemu mazliet marcipāna suvenīriem, un nolemjam, ka brokastis patiesībā nav svarīgi. Es mēģinu iemārketēt J. ideju, ka vajadzētu atrast, kur rīt mājupceļā piestāt pusdienās, bet ideja nenosēžas, viņš turpina kaut ko runāt par to, ko mēs apmeklēsim, kad nākamreiz brauksim uz Tallinu.

  • Tallinas atvaļinājums, 3. diena. Japānas un citas dvesmas.

    Dzīvojam dzīvokļu viesnīcā. Viesnīcas numuriņš ir neliela istaba ar vienu logu biezā mūra sienā (uz palodzes var ērti sēdēt. Istabā mazas kāpnītes ved uz daļēji istabu nosedzošu otro stāvu, kurš ir zems, jāiet ar pieliektu galvu. Sarkanu ķieģeļu ārsiena, balti un koka krāsas interjera elementi, melni akcenti un tīri ērts dīvāns pirmajā stāvā. Ā, un daži virtuves piederumi – mikrovilnis, ledusskapis, tējkanna, kafijas automāts, galdrīki un visi iespējamie pudeļu attaisāmie. Citos gadalaikos es būtu tuvu simtprocentīgai sajūsmai, taču pašlaik sanāk par daudz cīnīties ar karstumu.

    Pēc mazāk karstas dienas šķita, ka dzīvoklis ir atdzesēts pietiekami, lai varētu gulēt normāli, bez slapjiem dvieļiem, tomēr nakts vidū pamodos pārkarsusi. Nosecināju, ka mūsu ķermeņi piesilda nelielo telpu virs gultas un ka nekas mani nevar glābt. Aizgāju saslapināt dvieli, atgriezos gultā, un pusceļā uz aizmigšanu pēkšņi izdomāju, kā uzhakot fiziku. Paņēmu no apakšējā stāva nelielu apaļu galda ventilatoru un noliku augšā uz kumodes, kas atrodas aiz gultas. Tā kā kumode ir augstu, bet gulta ir zema, tad gulētājiem virsū nepūš, bet tieši pats karstākais zemgriestu gaiss tiek dzīts uz loga pusi, kur tas, cerams, stājas sakaros ar vēsāku gaisu. Urā. Turklāt jau pa dienu es biju iemācījusies atknibināt slepenus slēdzīšus, kas ļauj plašāk atvērt logu, kā rezultātā istabā tiešām ienāk gaiss. Beidzot var gulēt kā cilvēks!

    … No rīta uz lielās ielas aiz loga sākas vājprāta balagāns, tramvaji, autobusi, norbas, motocikli, visi brauc un taurē, un es, ejot pievērt logu uz to vājprātu, lai klusāk, sāpīgi apdaudzu galvu, jo kaut kādai malai pa miegam piezogos no nepolstorētās puses. Naktsmiers ir grūti.

    No rīta pēc visa tā trakuma es miegaini tinos palagos (aleluja, viesnīcas personāls bija sapratuši, ka nevajag vatēto segu bāzt pārvalkā, jo cilvēkiem nevajag šobrīd vatēto segu!), un J. mani kārdina ar brokastīm. Gandrīz pabrīnos, ka kafija garšīga, un tad atceros, ka tā ir mūsējā, no mājām. Uzzinam, ka par spīti vakarvakara krīzei (J. man satraukts vēstīja, ka Rimi nav kruasānu), brokastīs var ļoti labi ēst ķiploku bageti ar lasi.

    Līst. Līņā. Atkal līst. Taisamies lēni. Laika ziņas mūs kārdina ar apgalvojumiem, ka kaut kad taču beigs līt, un līs vispār tikai brīžiem, un visādiem tamlīdzīgiem māņiem. Piedāvāju šodien neiet uz Kadriorgu, bet palikt tepat vecpilsētā. Piedāvājums kaut kā nenosēžas. Sagaidam, kad līst mazliet mazāk, paņemam tos lietus atvairīšanas rīkus, kas nu mums ir (viena lietusjaka un viens lietussargs) un dodamies tos pāris kilometrus uz Kadriorgu noskaidrot, vai turienes parks ir smuks.

    Pa ceļam vienu reizi nostāvam mūžību uz saliņas starp divām peļķainām brauktuvēm, kur brauc daudz fūru, – neesam pamanījuši, ka nākamajai brauktuvei gājēju luksaforu ieslēdz poga. Vēl mēs mazliet arī apmaldamies, jo par navigāciju atbildīgais ir J., bet viņam negribas turēt telefonu visu laiku lietū. Līst arvien stiprāk un stiprāk, un viss sāk besīt.
    – Davai, neejam uz Rusalkas pieminekli, ejam uzreiz, kur Tu tur biji atradis to tējnīcu! Dzersim kafiju un gaidīsim, kad lietus pierimst, – ierosinu es.
    J. nosvēta mākslīgo intelektu ar pāra spēcīgiem vārdiem (tas tiepīgi piedāvā Veizenberga ielu Vācijā, nevis Tallinā), bet beigās kurss ir koriģēts.

    Pie parka ieejas J. ierauga nelielu namiņu: – Ejam iekšā!
    – Tu teici 37, šis ir 22…
    – Fakit, ejam iekšā, šī arī ir tējnīca!
    – Jā, šis ir vecais sargu namiņš, es par to vakar lasīju.

    Trīs logu ieskautā nišā okupējam galdiņu, paņemam kafiju un pāris kūkas, un gaidam lietus beigas. Kūkas ir dārgas, bet visnotaļ lielas un par pēdējiem gabaliņiem mēs tielējamies, kurš šito ēdīs – tu, nē, labāk tu. Nevar taču Tallinā pārdot Vecrīgas, tāpēc plaucētās mīklas kūka ar biezpiena pildījumu ir sagriezta vairākos gabalos un noformēta kā gulbis. Lasam internetā, ka blakus mākslinieciski izveidotajā dīķī vasarās mēdz būt gulbji, tāpēc vēl atbilstošāk.

    Lietus īsti nebeidzas, taču mazāks paliek. Mēs esam vairāk nekā paēduši, un sen jau gribas iet kaut ko paskatīties, tā nu saņemamies un lienam slapjumā. Paveicas – diezgan drīz beidzas pēdējās lietus druskas.

    Parks ir milzīgs. Izstaigājam centrālo daļu, aplūkojam lejas dārzu, kur šķietami haotiski sastādītus kokus no trim pusēm norobežo mūra kanāli un mīlīgi tiltiņi. Aizejam līdz Kadriogas pilij. Tā ir pils, ko Pēteris I būvēja savai sievai, taču pēc viņa nāves Katrīnu tā pils vairs neko daudz neinteresēja. No pilnīgas sabrukšanas pili paglāba tas, ka Nikolajs I gribējis viņā kaut kad nakšnot, nevarējis un tad pavēlējis restaurēt. Tagad kompleksa ēkās ir gan Nacionālā muzeja ārzemju mākslas nodaļa, gan kaut kur arī Igaunijas prezidents (- Tu zini kā Igaunijas prezidents izskatās, ja nu mēs viņu satiekam!! – Zinu. Tā ir viņa. Bet neuztraucies, gan jau mēs viņu neatpazītu šā vai tā.)

    Aiz pils ir sireāli krāsainas baroka puķudobes, kā arī viena slēgta dārza daļa ar prezidenta ofisu, kas 30-tajos gados piebūvēts uz tās pašas ass kā pils. Vienā sānā atrodam bruģētu ceļu stāvā kalnā. Uzkāpjam, ieraugam panervozu līgavu ar puķupušķi rokā, strīdamies ar pāris džekiem. Turpat blakus pa Katrīnas kāpnēm nokāpjam lejā. Es gribu tikt uz jau divtūkstošajos ierīkoto Japāņu dārzu, bet tas ir parka pavisam otrā pusē. Lai tur tiktu, mēs ejam cauri milzīgajam parka masīvam, ko sauc par Angļu ainavu parku vai kaut kā tamlīdzīgi. To 19. gs. pārpojektējis kāds rīdzinieks, Georgs Kuphalts, izveidojot zonu, kas nav pilnīgs mežs, bet nav arī tik formāla, ka parka svarīgā vidus daļa. Vecākie ozoli te esot 300 gadu veci. Absolūti lieliska pastaigu vieta – zālīte, lieli, majestātiski koki un pa kādai takai.

    Paši nezinot, Japāņu dārzā ienākam pa aizmugures ieeju. Šeit, atšķirībā no citām vietām pa zālīti staigāt aizliegts, un nebūtu jau arī kur – nelielā platībā šeit vienuviet ir gan divi dīķīši, vairāk kanāli, uzkalniņi, granīta akmensbluķi, ugunslillijas un mazās priedītes. Mazliet pabrīnamies, ka uzlikta zīme par zigzagu tiltiņu, kura tur nepārprotami nav. Pasēžu uz akmens pakāpiena pie dīķa. Skaisti, sasodīti skaisti. Un mierīgi, kā jau bija solīts.

    Jau tuvāk parka otram galam ieraugam arī zīmi par tējas namiņu. Pareizi pagriežot galvu ieraugam smilšu laukumiņu, kur tam paredzēts būt, bet tā tur nav. Pajautājam viens otram, vai kāds nav nozadzis tējas namiņu, taču ārā ejot atrodam aprakstu, kurā izstāstīts, ka vārti, zigzagtiltiņš un tējas namiņš, kā arī vēl viens pavilions ir dārza izbūves nākamā kārta, kas, cerams, vēl notiks. Lai izdodas. Es gribu redzēt.

    Lietus vairs nav, ja nestāv zem slapjiem kokiem, bet diena ir mākoņaina un pelēka. Nolemjam izlīst līdz jūrmalai pa īsāko ceļu un tad iet pa to atpakaļ, kamēr ieraugam Rusalkas pieminekli. Plāns īsti neizdodas, jo taciņas mūs izved pie gājēju pārejas pār milzīgo šosejielu, un tūlīt tālāk – uz Rusalku. Gaisa temperatūra ir pilnīgi sajukusi prātā un es redzu, kā no pelēkuma aiz pieminekļa nāk skrienoši miglas vāli. Sireāls un fantastisks skats.

    Tas ir piemineklis kaut kur jūrā nogrimušam cariskās impērijas kuģim, taču Vikipēdija steidz norādīt, ka šis ir pirmais piemineklis Igaunijā, ko ir veidojis igauņu tēlnieks. Pieminekļa centrālais tēls ir sievietes enģeļa tēls, kas tur rokās krustu, taču man ļoti iekrīt acīs, ka pamatne ir veidots kā tumšpelēks laivas purngalam līdzīgs akmens klucis, ko aprij viļņiem līdzīgas sarkanā granīta čupas. Izklausās diezgan bezjēdzīgi, bet uztaisīts pārsteidzoši dzīvi. Un tā migla. Migla viļņojas ap pieminekli un rada skatu, kāds drošvien ilgi nebūs pieredzams.

    Miglā aiz pieminekļa ir apmale un aiz tās – pludmale. Dažas ar kāpu zāli apaugušas smilšu čupas, pelēcīgu smilšu liedags un atsevišķi granīta bluķi. Miglas pelēkumā viļņi šķiet veļamies ārā tieši no no nekurienes, no tukšuma, kas aprijis horizontu, jūras tālumu un debesis. Daži putni – vārna un pāris kaijas. Kāda ir pilsēta uz vienu vai otru sānu var mēģināt iztēloties, bet skaidri redzēt nevar. Bet var redzēt kā miglas pluskas skrien pāri pludmalei uz pilsētu. Paejamies uz vienu pusi, atrodam spilgti oranžu konteineru ar grafiti Tallinas siluetu, kas reklamē sērfošanu. Miglā pamazām atklājas stikla daudzstāvenes un kaut kāda nojausma par jahtu ostu. Ejam atpakaļ pa jūrmalu uz centra pusi. Kartē esmu redzējusi, ka tur būtu kaut kur jābūt ostai, bet pašlaik nevar redzēt pat to, cik tālu turpinās smiltis.

    Izrādās, ne sevišķi. Pēc dažsimts metriem mūs piemeklē promenādes mūra mala un neliela ūdens noteka, droši vien kāds kanāls vai mikroupīte. Grozamies, fotogrāfējam. J. komentē kaut ko par Silent Hill. Es nočortojos, ka šo fantastisko vietu es pilnā dienas gaismā diez vai novērtētu, jo te tomēr ir diezgan piedrazots. Migla vēl jo projām skrien.

    – Emmm, skaties, tur ir… Milzīgs prāmis.
    – Ko?!?!?!
    – Re, priekšā, augšmalu var redzēt.
    – Es to tikai tagad pamanīju…
    – Es arī. Un es domāju, ka tur tā melnā cepurīte miglā ir vēl viens prāmis – skursteņa gals.
    – Āāmeizing.
    – Vai ne? Prāmji taču ir fakin lieli. Turklāt šie ir diezgan tuvu. Un mēs viņus vispār neredzējām.

    Fotoaparāts arī tagad negribēja redzēt prāmi.

    Pēc kādas pusstundas mēs sēdējām blakus promenādei krēslam līdzīgākajā priekšmetā, kādu nu varēja atrast – milzīga daudzstumbru vītola gar zemi izliektajā zarā – un plānojām, ko darīt tālāk. Ēst nebūtu iemesla, bet nogurums drausmīgs. Starp mums un pludmali ir pļaviņa, kurā nozāģēto koku celmi nezkāpēc nokrāsoti zili un rozā, saule ir atgriezusies un prāmjus var redzēt ļoti labi, ja vien uz tiem skatās. Nolemjam pa koku aleju atgriezties Kadriorgas pilī un turienes kafejnīcā iedzert kafiju un pasēdēt, kādu strēķi, kamēr mūsu kājas atgriežas… pie mums.

    Šķērsojam atkal milzīgo šosejielu un ejam uz koku aleju.
    – Vāaaaaaaaa, – es žāvājos tā, ka žoklis vai lec no eņģēm ārā.
    – Mmm, par ko Tu domā? – J. sarunas uzturēšanai apjāutājas.
    – MMMĀĀĀAAA… tpu!!!!!!!!! tpu!!!! – es mazliet panikā pakliedzu un tad spļaudos, jo man mutē ir ielidojusi kamene. J. apmulsis skatās vispirms uz mani, tad uz zemē izspļauto kameni, kas rāpo pa asfaltu.
    – Man mutē ielidoja kamene, un es mazliet nobijos, – es mēģinu skaidrot, kā pašai liekas, gandrīz cieņpilnā mierā.
    – Tev iekoda?
    – Nezinu. Mazliet sāp. Bet viņa ir dzīva, tātad diez vai. Varbūt taisījās.
    J. mēģina kaut kā mazliet saņemt kameni, bet viņai riebjas visa šī cilvēkošana, tā palido gabaliņu tālāk un turpina rāpot pa asfaltu. J. mēģina vēlreiz, un kamene to pašu izdara vēlreiz. Es ierosinu likt viņu mierā – ja jau lido, tad jau spēs sevi glābt.
    J. prasa, lai es parādu mēli, jo es saku, ka drusku tā kā sāp kreisajā pusē, un apgalvo, ka tur nekā redzama nav. Nosecinām, ka labi, ka es neesmu pārāk alerģiska uz bišveidīgajiem, un ejam uz pili. J: – Tu tikai neaizmirsti šito uzrakstīt.
    – Mjā, tas nav tik viegli, kaut ko tādu aizmirst.
    – Tu tagad zini, pēc kā garšo kamene!
    – Jā, pēc spalvaina un pēc ziedputekšņiem.

    Pilī es nenoturos un garderobē, kad tur neviena nav, parādu spogulī sev mēli. Tā tiešām izskatās pavisam, pavisam parasta. Vestibilā aplūkojam Venēras reprodukciju, kā arī dažas gleznas ar Pēteri I un Katrīnu I. Nosecinām, ka mākslas muzejs izskatās kārdinošs (pa ceļam uz tualeti caur stikla sienu var redzēt vēl dažas no romiešiem un grieķiem nokopētas statujas), bet ļoti nav spēka. Paņemam pa kafijai un atkrītam pils kafejnīcā. Tā, starp citu ir tā, ko J. bija nolūkojis pirms nākšanas uz šejieni.

    Sēžam, aplūkojam tūristus, kas nāk iekšā un ārā. Sēžam vēl. Beigās nolemjam, ka parks ir burvīgs, un pirms došanās mājup, jāizmet vēl viens līkums. Apskatam rožu kalniņu. Rozes jau birst, tāpēc būtībā mēs aplūkojam vairākos izlīmeņos māklsinieciski izkārtotu birstošu ziedlapiņu jūkli. Smaržo, atkarībā no vēja virziena vairāk vai mazāk. Gar malām celiņam, kas ved uz turieni, sastādīti flokši, funkijas un milzīgi raspodiņi. Atgādina bērnību.

    Atvelkamies uz viesnīcu caur nu jau saules pielieto pilsētu. Pa ceļam ir čupa glītu koka māju, bet arī karsti paliek, un karstums ir overrated. Es ierosinu pasēdēt stundiņu, papūsties, tad noskaidrot, kas ir ar mašīnas pārparkošanu, un tad iet vakariņās.

    Ar mašīnas pārparkošanu ir tā, ka puisis reģistratūrā apgalvo, ka viesnīcas stāvvieta nemaz nav lētāka kā Europark, tie paši 10 eiro esot. Es noburkšķu, ka Booking.com bija teikts 8. Viņš man saka, ka tepat ne ļoti tālu, uz ostas pusi ir lētāka stāvvieta, pa 3,5 eiro diennaktī. Mēs ar J. nosecinām, ka mums nav spēka noskaidrot, kur tas ir, un cik tieši tālu, un te blakus visas ielas ir tā organizētas, ka jebkura apmaldīšanās pēc tam prasa miljons pagriezienu un līkumu, lai tiktu atpakaļ, un mēs samaksājam nākamo desmitnieku stāvvietas automātam, un dodamies ēst.

    Pēc 20 metriem mēs ejam garām “neatrodamajai” 3,5 eiro autostāvvietai. Precīzāk raksturojot situāciju, tā ir stāvvieta, kur mēs pirmajā dienā bijām apstājušies, lai izdomātu, kur jābrauc tālāk, un kā nokļūt viesnīcā. Eh. Nu nevar visu pirmo reizi jaunā vietā izdarīt pareizi.

    Vakariņām J. ir nezinkur izkasījis absolūti lielisku japāņu restorānu, kas novietots no mūsu viesnīcas mazliet uz ostas pusi. Suši ēdienkartē nav, lai atspoguļotu to, ka suši ir patiesībā eiropiešu maniakālā mānija, bet ir vairāku veidu ramen zupas, pāris deserti ar matcha un eksotiski dzērieni. Es ēdu pa ilgiem laikiem vislabāko terijaki vistu un dzeru umeshu, jo gribas pagaršot kaut ko jaunu. Viesmīlis jautā, vai umeshu ar ledu, es pabrīnos, saku, ka nezinu, labi, lai liek. Vakarā Vikipēdija mani apgaismo, ka tas par spīti eiropiešu piešķirtajam vārdam, nav viss gatavots kā vīns, bet gan tas, ko dabū, spirtā un cukurā noturot tās ume plūmes. J. ir milzīga ramen bļoda, un viņam iedod līdzi vienreizlietojamu priekšautu no tāda kā papīra, kas no vienas puses noklāts ar ūdens necaurlaidību. Interjers ir mierīgs, taisnās līnijās ieturēts, mēs sēžam, priecājamies par ēdienu un atpūšamies. Vēl mēs uzzinājām, ka pie smilšu cepumiem arī var pievienot matcha un arī garšo labi. Par to, ka brulē ar matcha ir baudāms es vairs nebrīnījos.

    Pēc vakariņām mēs nolemjam paieties mazliet, mazliet pa šito gājēju ieliņu uz priekšu… … Nez, kas tur aiz tā būvlaukuma ir… Tur ir viena garlaicīga spīdīga māja un tad laikam Tallink ofiss.
    – Hmm, kas tās par kāpnēm tur priekšā?
    – Nu vai tiešām…
    – Bet tās ir lielas kāpnes, izskatās ievērojami!
    -…

    Lielās kāpnes uzveda mūs, uz, iespējams, lielākajām padomju drupām, kādas esmu redzējusi… varbūt pat mūžā. Betons, kāpnes uz augšu, daudz betona. Pāris mazākas kāpnes uz leju. Vērpjam visvāprātīgākās teorijas, kas tas varētu būt. Metro? nešķiet jēdzīgi. Ieraugam uzrakstu “koncertzāle”, bet J. tā īsti nenotic. Ieraugam pāris aizrestotu logu ailes. Maliņās gar kāpnēm caurumi, kādreiz bijušas lampiņas, bet viss izkritis, kaut kur vienā vietā kaut kāda sarūsējusi palieka mētājas. Viss šķiet tik vājprātīgi vecs un nepārprotami padomjniecisks. Padomju betons ar vēl vairāk padomju betona. Pārvaram palielu priekšlaukumu un tad vēl vienu kāpņu posmu. Mums sāk rasties aizdomas, ka šī ir Tallinā varen iecienīta jauniešu vieta.

    No augstākā punkta paveras skats līdzīgu vairāklīmeņu nolaidumu uz jūras pusi. Ja gribam būt precīzi, šis monstrs beidzas jūrā. Ar helikopteru nolaišanās punktu! un vienu nelielu kafejnīcu (ar trim vai pieciem kokakolas lietussargiem) aiz tā!

    Grafitī, sisti un aizrestoti logi, pusaudži, kas bučojas vai iečillo ar skrituļdēļiem pie rokas. Vairāk vai mazāk apmulsuši tūristi. Kāpnes uz jūras pusi ir dāsni nosūnojušas un nodrupušas. Es fotogrāfēju dīvainos skatus:
    – Man jāatiet mazliet tālāk, man neiet kadrā.
    – Man šķiet, ka man nav Tava platleņķa objektīva.
    – Jā, es to mērķtiecīgi izliku ārā, jo es domāju, ka es eju tikai ēst, un es parasti needu tik lielas lietas.

    Mēs izvirzam visdīvainākās teorijas par šo vietu un tās vecumu, tāpēc es jūtos diezgan pārsteigta vakarā izlasot, ka Linnahall ir būvēta 1980. gada olimpiskajām spēlēm (burāšanai, jo Maskavā nebija kur burāt), un vēl līdz 2010. gadam tajā ir šad tad noticis pa kādam lielam koncertam. Internetā atrodamie materiāli vēl no 2014. gada reportē tīri normālu ēku ar milzīgiem, tukšiem gaiteņiem, sarkaniem lampiņpaneļu pulksteņiem, metāla garderobes statīviem, mīkstiem koncertkrēsliem. Nekādu aizrestotu logu vai durvju aiļu. Sireāli iedomāties, ka tur kaut kur zem grafiti un drūpšā cementa kaur kas no tā visa varētu vēl būt. Kaut kur klīst grūti datējama vecuma informācija, ka 2015.-2017. gadā izstrādās renovācijas plānu, bet 2018. gadā kādreiz ir gribēts sākt renovēt. Nav sākuši. Kas zina, vai kādreiz sāks.

    No cementa monstra var netālu redzēt arī milzīgu, milzīgu ķieģeļu torni – Tallinas vecās spēkstacijas pārpalikumu. Tagad tornis ticis pie milzīgām kāpnēm (vairāk kā 2 ķieģeļu garuma pakāpieni, nopietni?) un nelielas platformas, kā arī metāla tīkla svārka, kas pasargā apkaimi no drupačām, kas varētu krist no augšas. Torni un blakus esošās ēkas man nezināmā konfigurācijā apsamnieko Tallinas radošo organizāciju mezgls Kultuurikatel un enerģijas muzejs, bet, lai kārtīgāk saprastu, kas tur ir, jāiet pa dienu un jāvelta vairāk laika.

  • Tallinas atvaļinājums, 2. diena. Dominikāņu klosteris.

    Pirmās dienas vakarā netālu no viesnīcas atradām Rimi, kur dabūjām kruasānus brokastīm. Vakariņas ieturējām tajā pašā universālveikalā, kur pa dienu apriņķoju autostāvvietu, kādā tex-mex/fast-food ēstuvē, kas solījās uzreiz nevērties ciet. Ēdiens – neslikts, bet arī nekas tāds, taču mēs nosecinājām, ka bronzīgs interjers ir bronzīgs un viesmīle atgādina aktrisi, kas tēlo Lunu Mīlabu.

    Mazais dzīvoklītis dienā ļoti piekarst, un mēs skarbi nocīnījāmies to vēdināt – sevišķi svarīgi tas ir tāpēc, ka gulta ta ir otrajā stāvā, un augšā ir vēl karstāks un smacīgāks. Fizikas uzdevums: kā jāizvieto divi ventilatori, lai nelielo vēsā gaisa devu no loga aizvadītu uz gultu?! Mani labākie centieni šo uzdevumu atrisināt beigās noveda pie tā, ka no čemodāna izķeksēju dvieli, samērcēju augstā ūdenī, izgriezu un izmantoju par segu & gultas kompanjonu. Veiksmīgi, ka nebiju aizvērusi ausis, kad māmulīte par šo risinājumu stāstīja daudz piezemētākā Latvijas vasarā.

    Tallina ir drusku dārgāka par Rīgu, vismaz, kad runa ir par ēdienu. Lai gan varbūt es vienkārši nemāku atrast.

    Otrajā diena mūs lutina ar siltu, taču daudz samērīgāku laiku. Pēc J. sagādāto kruasānu iznīcināšanas brokastīs izvilkāmies apskatīt vecpilsētu. Tallinas vecpilsēta it kā ir gandrīz pa logu redzama, taču no šīs puses diezgan necila – viena liela nocietinājuma zemes čupa un aiz tās tālumā kaut kāds tornis. Jāiet raudzīt, kas aiz čupas!

    Gājām, gājām un žēlojāmies, ka daram to nepareizi, jo šķiet, ka nekādas vecpilsētas nav. Un tad, bum, liels mūris. Izrādās, Tallina Eiropā izceļas ar saviem saglabātajiem aizsargmūriem, un mēs bijām trāpījuši uz garāko daļu. Apskatījām Viru vārtu torņus (internets saka, ka tie nav nekādi vārti, bet gan priekšvārti, īstais vārtu tornis esot kaut kad nojaukts), pagājāmies gar mūri un nolēmām kādudien uzkāpt augšā pastaigāt pa augšmalu. Pretstatā Rīgas sarkanajiem ķieģeļiem un divkrāsainajam granītam, Tallinas aizsargmūri visi ir pelēki, tādām kā plāksnītem sakrauti – dolomīts, šķiet. Un aaaaaaaaugstu tā siena.

    Ejam, skatamies, hmm, siena drīz beigsies, te ir eja uz Katrīnas baznīcu, paiesim, paskatīsimies, tur jau uz priekšu nekā vairs nebūs, un tad atgriezīsimies te uz to baznīcu. Pēc pavisam dažiem soļiem vēl viena eja uz nelielu pagalmiņu, ko no visām pusēm aptver dolomīta mūri vai ēkas. Vienā pusē mākslinieka darbnīca, vienā – tādas stāvas akmens kāpnītes. Kāpnīšu galā – dominikāņu klostera muzejs.

    No 13. gs. vidus līdz Reformācijai Tallinā bijis dominikāņu klosteris. Tā kā mūki sprediķojuši arī vāciski un igauniski, tad tiem sanācis atstāt tīri ievērojamu ietekmi uz apkārtējo izglītošanu. Reformācijas laikā klosteris izformēts, bet pārtaisīt baznīcu par protestantu baznīcu nav sanācis – īsi pēc tam tā nodegusi, un tur viss diezgan skarbi sabrucis. No otras puses, akmens mūrus vairāk kā sprīža biezumā nav nemaz tik viegli nobrucināt, tāpēc klostera muzejā var iztaigāt pa vismaz četrām klostera telpām – tiek lēsts, ka tur bijusi bibliotēka (šobrīd apmēbelēta ar dažiem koka plauktiem un mūsdienu grāmatām, jo īstās, kas nu sagalabājušās, ir Tallinas arhīvā), ordeņa galvas darba telpa, guļamspārns un kapela. No guļamspārna redzams liels caurums, kur bijusi eja uz baznīcu, bet tā kaut kad ir gājusi bojā. Minētās telpas izvietotas divos stāvos, ko vienā pusē savieno mūsdienu cilvēkam tīri saprotamas koka kāpnes, bet otrā pusē – klaustrofobiskas un ļoti šauras akmens kāpnes. Īstais brīdis atmest stereotipus par jautrajiem, resnajiem mūkiem. Un apakšstāvā ļoti nepārprotami ož pēc pagraba. Telpas nav sevišķi lielas, taču tām piemīt sireāls grandiozums – ko citu var gribēt no ļoti bieziem, pamatīgiem mūriem, kas te stāv no kāda gadsimta 14. vismaz.

    Muzejā strādā kāda jauka veca dāma, kas mums pastāsta, ka dominikāņu klosteris te bija vēl pirms nocietinājumu mūriem, tā sacīt, mēs te bijām pirmie.

    Izlīduši no klostera tumsības, mēs meklējam, kur iedzert kādu kafiju. J. ierosina iet kaut kur sazinkur nezinkur, bet man ir uznācis gurdums un es ievelku mūs nelielā kafūzī tepat blakus, ēkā, kas pielīmējusies pilsētas mūrim – sēžu vienā no mūra arku iedobēm, dalu ar J. tases kūkas un spriežam, ka kas to būtu domājis, ka tik labi var savietot mazliet nošpahtelētu viduslaiku mūri un kailas koka sijas ar nepārprotami mūsdienīgu rakstainu flīžu grīdu. Dzīve iet uz priekšu – aiz špahtelējuma ir paslēpti elektrības vadi, jo turpat ir rozete, kurā palādēt mūsu telefonus.

    Pēc kafijas ejam meklēt to Katrīnas baznīcu. Zīme norāda uz vēl vienu viduslaiku brīnumu – ne sevišķi platu eju, kam abās pusēs dolomīta mūru ēkas. Ēkās vesela čupa it kā mūsdienīgu veikaliņu, bet tomēr ar viduslaiku piesitienu – tur kokgrebējs, te viduslaiku iedvesmotās ziepes, vēl kur stikla pūtējs, kam aiz plauktiem var samanīt pūšamo krāsni, vai keramiķis, kam veikala dziļumā ir darbnīca. Redzējāmrokām darinātu leļļu veikalu. Pētam, fotogrāfējam (Tallina lielākoties ir ļoti pretīmnākoša foto – tikai pārdodamās gleznas nedrīkst fotogrāfēt), līdz attopamies pie zīmes, ka Katrīnas baznīca ir tur, no kurienes mēs tikko atnācām. Ko? Ejam gabaliņu atpakaļ.

    Katrīnas baznīca ir atjaunota kā viduslaicīguma apdvesta koncertzāle ar koka soliem un koka rakstu rādošām sijām. Pēc tā Reformācijas laika ugunsgrēka tajā ir bijuši gan šķūņi, gan garāžas, gan vēl nez kas (nevar taču neizmantot tādus mūrus!), taču tikai 90ajos tā ir iztīrīta no figņas un pārklāta ar normālu, pilnvērtīgu jumtu. Baznīcai diemžēl vajag atsevišķu biļeti, jo cits īpašnieks, bet tāda nu ir dzīve. No šīs puses tiekam iekšā arī klostera dārzā ar milzīgu aku pa vidu (ūdens nav) un apskatam vēl dažas augstvelvjotas ejas. Baznīcā un klosterī ir sapulcēts liels daudzums akmens plākšņu – dažas bijušas uz apbedījumiem Katrīnas baznīcā, bet dažas – vienkārši pie turīgu ļaužu ēku durvīm, lai zina, kas te dzīvo. Kādu laiku tikt apbedītam Katrīnas baznīcā esot bijis varens gods.

    Viena no pelēkajām dolomīta ejām beidzas gaišā krēmakrāsas gaitenī, un mēs attopamies Pētera un Paula katedrālē. Tā, starp citu, lai gan diezgan askētiski dizainēta, ir katoļu baznīca, jo 19. gs. sākumā Tallina bija nonākusi pie ticības brīvības un katoļiem bija piešķirta viena dominikāņu klostera mala, kur būvēt sev baznīcu. Interjeru veido lauztās arkas, balti, pelēki un krēmkrāsas toņi. Altārglezna ar Jaunavu Mariju. Altāra daļā griestus rotā zelta zvaignzītes. Skaisti, mierīgi un bez pārspīlējumiem.

    Ārpusē es atraidu bukletiņu par pāvestu, taču paņemu vienu par katolicisma vēsturi Igaunijā, un tad mēs ar J. kādu brīdi spriežam, vai varētu būt, ka Katrīnas baznīcas mazais sānā esošais zvanu tornītis, kas esot daļēji sagaidījis mūsdienas, varētu būt inkorporēts kā viens no diviem šīs baznīcas plakanjumtu torņiem. Nezinām.

    Izrādās, tepat netālu ir labi saglabātā viduslaiku tirgoņa ēkā ierīkots pilsētas muzejs, taču sākam gurt un nolemjam to apskatīt vēlāk. Tikai mazu gabaliņu tālāk ir arī lielā pareizticīgo katedrāle, taču par spīti tās liberālajiem ģērbšanās nosacījumiem (sievietēm galvu absegt nav obligāti), mēs tur iekšā neejam, jo man ir šorti. Apģērbšos nākamreiz garāk.

    J. ir apnicis, ka mēs nekādi neejam gar vietām, kur pārdod ūdeni, tāpēc mēs nospraužam maršrutu slīpi pāri vecpilsētai uz tuvāko Rimi. Apmetam vienu līkumu ap protestu un pretprotestu pie Krievijas vēstniecības, un iznākam pret Tallinas rātsnamu. Mani tas vairs nepārsteidz, ka arī rātsnams ir gaiši pelēkā krāsā (man šī krāsa jau ir iepatikusies, tāda neuzbazīgi patīkama), taču mani sajūsmina tā tievais, garais tornis. Ēka vispār šķiet tāda kā mazliet augstāka kā gaidīts, mazliet citādi izvietotiem logiem – tā it kā kāds būtu paņēmis parastu rātsnamu un izstiepis mazliet uz augšu. Rimī turpat netālu vien ir, un lai gan vakars vēl nav nemaz tik vēls, saprotam, ka esam noguruši. Rātsnama tornī varot uzkāpt pa cik tur tiem eirikiem, bet mēs sarunājam to darīt citu dien. Laiks ēst un, galvenais, pasēdēt.

    Netālu no Rātsnama ir viduslaiku restorāns Olde Hansa. Vienu reizi paejam tam garām, taču beigās turpat vien atgriežamies, jo tas ir tuvāk nekā tas, kuru J. uzmeklējis internetā. Viesmīļi tērgā viduslaiku stilā, saucot mūs par lordu un lēdiju, mūs pabrīdina ar plikām rokām neķert lasi, un piesola, ka rēķinu tūlīt izrakstīs mūki. Es ēdu ceptu lasi ar meža sēņu mērci, kur meža sēnes beidzot tiešām garšo kā sēnes, nevis kā gumija, es uzzinu, ka grūbas lieliski pass ar lazdu riekstiem, gaišais alus – ar kanēli, tumšais alus – ar cepeša garšvielām līdzīgam zālītēm, bet salāti jāmarinē ar safrānu. Manu sākotnējo žēlumu par aizņemto āra terasi nomaina sajūsma par telpu ar milzīgu karti pie sienas – tur ir gan Rīga, gan Revele, gan Maroka un Terra Incognita. Un, starp citu, ja ēd ne tikai rožu krēmu, bet arī uz tā esošās rožu ziedlapiņas, tad paliekot jauns un skaists.

  • Tallinas atvaļinājums, 1. diena. Pārvietojuma uzdevums.

    Ceļojumus, kuros jābrauc ar savu mašīnu, ir arī daudz vieglāk mežonīgi iekavēt – tieši tāpēc, ka it kā jau neko nevar nokavēt. Tomēr šoreiz mēs atbilstoši plānam apmēram vienpadsmitos no mājas arī izkustējām. Rīgu ir piemeklējusi tropiskā vasara ar tropiskām naktīm, lai vai ko tas arī nozīmētu vēl bez vājprāta karstuma, un mēs ar zināmām ilgām cerējām uz Tallinā solīto pāris grādu vēsāko laiku.

    – Kur viņi visi brauc – darba dienas vidū?! – es brīnījos, lavierēdama pa nomācoši pilno Via Baltica.
    – Mmmm, nu varbūt viņiem darbs tāds?

    Dziesmu liste apgāja trīs apļus, mēs uzlikām vēl dažas dziesmu listes, un tad vēl dažas dziesmas, un tad beidzot tieši pirms Ainažiem J. nolūkotais krodziņš “Pļavas” bija klāt. Izkāpjot pirmais secinājums bija, ka ārā vēl jo projām ir karsti un briesmīgi un mašīnā bija labāk.

    Krodziņš (un viesnīca) iekārtots jaukā, šķiet, nosacīti nesen renovētā vecmājā. Garā ēka ar tradicionālo divslīpu jumtu radīja zināmas aizdomas – ka tik te jau izsenis nav bijusi iebraucamā vieta. Skandināviski pelēcīgais, diezgan askētiskais iekštelpu dizains, kas it kā ārākrītoši, bet patiesībā atdzīvinoši bija papildinats ar pabanālām sirsniņām un šādiem tādiem vēl ķiņķēziņiem, momentā izpelnījās manu ievērību un mīlestību. J. pastā bija gandrīz tik pat daudz siera, kā mēs mājās liekam (un mēs liekam visu pasaules sieru), savukārt mana jēra kāja bija liela un mīksti izsutināta. Un biezajās sienās šķita tāds kā mazliet vēsāks. Ēdām un baudījām dzīvi. Un lai nebūtu uzreiz jāiet prom, paņēmām uz abiem vienu lavandas krēmu brulē. Izrādās, lavanda labi piestāv brulē krēmam!

    Atgriežoties pie mašīnas, secinājām, ka tām mušām, kas maskējas par lapsenēm, bet nav lapsenes, laikam garšo pirms pāris dienām Rīgā uzklātais auto vasks – auto bija apsēdusi vairāk kā piedienīga deva šādu indivīdu.

    Rīgā nebija sanācis nopirkt saules aizsargkrēmu, savukārt Ainaži neko nebija dzirdējuši par to, ka ziemeļos esot vēsāks. Tā nu pa ceļam uz molu iebraucām Topā pameklēt arī to (citējot J., bļ&ģ, Waze, kas tas par s**u līkumu, kur tu mūs ievedi?!). Ainaži, protams, nav aizsargkrēmu galvaspilsēta, dabūju atkal to pašu, kas man smird, bet ko nu daudz.

    Taciņai, kas no tuvākās parkošanās vietas ved uz molu, ir uzlikta zīme “taka slēgta”, mēs likumpaklausīgi gājām atpakaļ uz otru taku. Kad tiekam līdz mola sākumgalam, kur akmeņi veido smuku, gludu klājumu, entuziasma mums ir daudz pat par spīti saulei. Mola vidū, kur akmeņi pajukuši, sāku apdomāt, kā nu būs atpakaļ tikšana, bet pašā galā mols beidzot kārtīgi iestiepjas jūrā, vējš plivina matus un nav īsti svarīgi, kā mēs tiksim atpakaļ.

    J., tūlīt pēc atnākšanas: – Tagad mēs iesim atpakaļ?
    Es: – Nē. Tagad es te apsēdīšos un atpūtīšos.

    Izrādījās, ka J. atšķirībā no manis šo molu nekad nav redzējis, es kaut kad ļoti sen atpakaļ, maza būdama, biju. Tā nu viņš priecājās par to, kamēr es ar neviltotu interesi nopētīju no sev pazīstamās Saulkrastu jūrmalas tik ļoti atšķirīgās piejūras pļavas – nekādu priežu, bet pa pilnam niedru. Randu pļavas. Pēc visa spriežot, jūra paisuma laikā ieplūst tālu iekšzemē, taču pašlaik nepārtraukti mitrajās smiltiņās aug maza, jocīga zālīte un kaut kādas biezlapu puķītes. Un šiverē melnais miljons mārīšu. Šķita, ka citreiz gadā neesmu redzējusi tik daudz mārīšu kā te pāris stundās.

    Lai tiktu atpakaļ, pagājām pa jūrmalu mazliet uz Rīgas pusi, un tad griezāmies uz pilsētu. Iznācām Ainažos tieši pie Jūrskolas muzeja. Tam priekšā izlikta mazītiņa bāciņa – tā ilgstoši rotājusi mola tālāko galu, taču 1986. gadā iegāzusies jūrā. Pēcāk izvejota un uzstādīta šeit pie muzeja. Blakus, vien daždesmit metrus tālāk redzama liela, bākai līdzīga mūra celtne, kurai tieši blakus zīme “privātīpašums”. Tā arī nesapratu, kas tas tāds. Taču redzējām arī pāris zemē ieaugušus metāla stabus ar dzelceļa apkalpes ierīču paliekām – kaut kādas lamapas vai virziena rādītāji. Sireāli, jo dzelceļa ta nav. Bet esot bijis – mazbānītis – pat uz mola.

    Vēl es uzzināju, ka izkratīt jūrmalas smiltis no vaļējo purngalu kompresijas zeķēm (kāds idiots dažas dienas pirms ceļojuma samocīja potīti) nav tik traki, kā sākumā likās.

    Pēc Ainažu pannas mašīnas kondicionieris bija dieva svētība, tomēr attālums no Ainažiem līdz Tallinai šķita vājprātīgi garš.

    – Nu gan ceļš, es te zāģēju uz simtu, un sajūta, it kā es te stāvētu…
    – Pag, ko, nopietni?! man šķita, Tu ap sešdesmit čunčini…
    – Nop.

    Pēc tam, kad bijām pārliecinājušies, ka J. telefonā nav pieglabāts pietiekami daudz uzmundrinošas Gogol Bordello mūzikas, mēs tomēr nokļuvām Talinā. Gandrīz viss ceļš līdz viesnīcai bija vienkāršs un nepārprotams, bet, jau gandrīz klāt esot, es nepamanīju vienu apli – tur bija jābrauc iekšā, bet es pa malu izbraucu pirmajā izejā ārā. Waze, izpalīdzīgs mākslīgais intelekts būdams, ieveda mani apgriezties sānieliņā… Un es sazinkā attapos rullējot augšā milzīga universālveikala (Vira Kesku) autostāvvietā. Aizbraucu tur – šlagbomis priekšā, šķiet, jāmaksā. Iekritām apjukumā, izkritām no apjukuma, bet nu, citas iespējas nav, spiežam šlagbomja pogu, kas nu būs. Dabūjām biļeti, apmetām loku, atradām izeju, atdevām biļeti otram šlagbomim, tas mums pateica “laimīgu ceļu” un prom bijām. Nezinu, vai viņiem ir pirmā stunda par brīvu, vai arī speciālgadījums tādiem lohiem kā man, bet tā nu mēs neko nemaksājām.

    Pēc tam izrādījās, ka J. nav dabūjis pareizo Waze punktu, un esam drusku blakus. Bet rajons tāds ar milzīgām ielām, apļiem un iepirkšanās centriem. Katrs lieki nobrauktais metrs nozīmē kārtīgu pirueti, lai tiktu atpakaļ. Nočortojos, un braucam. Nepaiet ne pāris krustojumi, kad dienas nogurums uzvar labāko mūsos:
    – Tev jābrauc te taisni!
    – Šī josla ved pa labi, tad man jābrauc blakus joslā, lai būtu taisni!
    – Nē, Tev jābruc te taisni!!!
    – Nolādēts, TE nevar TAISNI!!!

    Apmainamies ar austrumu spēkavārdiem, es nepieklājīgi vēlu pirms krustojuma pārkārtojos citā joslā (šķiet, ne tur, kur J. mani sūtīja), un sazinkā es attopos kaut kādā Europark autostāvietā. Nekas nav skaidrs, bet vismaz var karti apskatīties. Izrādās, tepat blakus jābūt. Labi, mums nebūtu jāstāv šajā stāvvietā, bet… Jācer vienkārši, ka neuzliks sodu tuvāko 10 minūšu laikā.

    Jep, viesnīca tiešām ir blakus mājā. Bet ar apsolīto autostāvvietu viņi mani ir uzmetuši, viņiem visas vietas ir pilnas, jo te ir sasodīts pilsētas centrs un visur viss ir par maksu, tāpēc es vienkārši aizeju, atrodu Europark automātu un iedodu viņam 10 eiro par tuvāko diennakti. Patiesībā nav nemaz tik slikti, viesnīca par to pašu prasītu 8 eiro. Un man vairs nekur nav jābrauc. Āmen.

    J. paņem čemodānu, un mēs ieveļamies savā istabiņā. Tā ir maza, ļoti maza un tajā nav koncioniera, jo es pavasarī neiedomājos, ka tas varētu būt svarīgi. Bet J. ir sajūsmā par smieklīgo pusotrajā stāvā novietoto gultu, es iztempju puslitru ūdens un stress ir beidzies. Atvaļinājums.

    Turklāt mums ir duša. Kas gan tropiskajos ziemeļos ar 30 grādīgām dienām var būt labāks par dušu numuriņā?!