Birka: Tallina 1. lapa no 2

Tallina 3: mājupceļš

Autors: lauma

Datums: 2026-02-17

Tēma: 2026-02 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Tallinas laiks ir īss, trešajā dienā jau pošamies mājās. J. saņemas uz viesnīcas brokastīm, bet es tās noguļu, viņš saka, ka nekas īpašs neesot bijis. Savācamies, atstājam somas viesnīcas glabātuvē un aizejam us kafijveikalu lēnām padzert kafiju. Netālu no viesnīcas ir blakus divi, Caffeine un vietējais. Izvēlamies vietējo. Ķiršu kūka ir ļoti laba, mandeļu bezē cepumiņi pakaltuši, kafija puslīdz ok. Patīkams, krāsains interjers ar bauhaus plakātiem un ērtiem krēsliem. Nav ne sevišķi skaļš, nedz arī pārāk pilns, tāpēc atrasties te ir jauki. Kādu brīdi sēžam ar J. un filozofējam par visādiem niekiem. Par to, ka mēs nākamajā reizē varētu pameklēt, kurās kafejnīcās Tallinā pārdod tiešām visgaršīgāko kafiju. Par vilcieniem. Atceroties Baltijas vilcienu shēmu, ko nobildēju vēl mājās, es sāku jautāt J. par mūsu vilcienu, viņš iedod man pārlasīt, kas rakstīts biļetē, un es mums abiem skaļi nolasu priekšā, ka mums ir jāpievērš uzmanība, kurā vilciena daļā mēs iekāpjam, tāpēc ka priekša ies uz Rīgu, bet pakaļa uz Koidu. No otras puses, mums nebūs Valgā jāpārsēžas, visu ceļu mēro daudz omulīgākais igauņu Elron vilciens ar labo tualeti. Kopumā esam lēni un slinki un es vēl nezkā esmu nostaigājusi līdz ļoti nepatīkamam līmenim vienu pēdu. Labo. Otra ir ok. Mistika.

Vilciens ir piecas sešas stundas, un tajā diemžēl nedod ēst. Es kā kārtīgs hobitu dzīvesziņas sekotājs laikam daudz mazāk gaidu, kad Baltijas vilcieni kļūs ātrāki, nekā to, kad arī Tallinas vilcienā dos našķus un kafiju. Tā nu mēs pirms vilciena apņemamies paēst. J. meklē šoreiz ko mazāk smalku un ar vairāk dārzeņiem. Tirgū pie stacijas ir tāds kā gastrotirgus, kur viena no bodēm ir Baojaam. Dārzeņu tajos bao nebija ne tuvu tik daudz, kā Rīgā, bet garšīgi bija. J. kā diplomāts izrunājās ar bobatējas kiosku un dabūja man “ne pārāk skābu, ne pārāk saldu” zaļo tēju ar meloņu bobām. Tā nu es sēdēju, dzēru tēju un skatījos, kā apkārt skraida steidzīgi cilvēki, kamēr J. gāja izpētīt daudzos tirgus stendus ar dārzeņiem, augļiem, olīvām, cietajām desām, vēl augļiem un olīvām, un sieru. Tirgus izskatās moderns, tīrs un sakopts, tur patiesībā lielākoties ir visnotaļ patīkami atrasties. Kad ir gandrīz jau jāiet uz vilcienu un mēs taisamies savās salokāmajās līdzņemamajās krūzēs paņemt karstos dzērienus, es atklāju, ka manā it kā izdzertajā tējaskrūzē ir vēl trešdaļkrūze bobu. Es blisinos un ripinu tās mutē, un J. smejas, ka mana dzīve ir tikusi bagātināta ar bobām. Beigās bobas ir apēstas, karstie dzērieni ir nopirkti un mēs ejam uz vilcienu.

Atšķirībā no tās reizes, kad braucām uz Tallinu pirms gada, šoreiz mums neizdevās Elron vilcienā nopirkt pirmo klasi, bet nu labi, mēs rūpīgi pārstaigājam mazo vilcieniņu un apsēžamies pie viena no diviem galdiņiem ar rozetēm, kas nav rezervēti invalīdiem. J. iestūķē somu augšā, apsēžamies, esam gatavi braukt. Atnāk konduktore, nočeko mūsu biļetes un… neiet prom. Kaut ko ļoti rūpīgi izstāsta mums igauniski, mēs nesaprotam vispār neko. Mēģinām angliski teikt, ka nesapratām. Viņa nopūšas, vai nevarot krieviski? Mēs mājam ar galvu, ka var krieviski. Izrādās viņas stāsts bija, ka lai taču mēs ejot uz pirmās klases pus vagonu, tas esot rezervēts starptautiskajiem pasažieriem. Nu, mēs pasakam paldies un ka nezinājām, jo nupat jau mūsu krievu valodas spēja ir tik tālu pamodusies, lai spētu virknēt kādus nebūt teikumus, un dodamies atpakaļ uz otru vilciena galu. To pašu, pie kura mēs iekāpām un nolēmām, ka žēl, ka mēs tur nedrīkstam 😀 jo tur ir lielāki galdi.

Zinot, ka puse vilciena brauks uz Koidu, patiesībā ir ļoti viegli nesajaukt – tas ir gan rakstīts uz ekrāniem iekšā un ārā, gan tiek atskaņots audiopaziņojumos katrā pieturā līdz pat Tartu un vēl Tartu arī, jo Tartu ir pēdējā vieta, kur ir jāizkāpj ārā un jāpārsēžās pareizajā vilcienā daļā. Tāpat ir arī diezgan daudz informācijas par to, ka no Tallinas līdz Tartu un no Valgas līdz Rīgai nepietur visās pieturās, tajos posmos kursē kā ātrvilciens. Latvijā pēc Valgas pietur Valmierā, Cēsīs, Siguldā, Zemitānos un Rīgas centrālajā stacijā. Elron ir arī papūlējušies un samaksājuši kādai latviešu meitenei saulainā balsī ierunāt standarta paziņojumus latviski. Neatceros, vai tas par Koidu arī bija, bet visi parastie noteikti. Tas ir ļoti jauki līdz brīdim, kad Latvijā viņa saka “Vilciens brauc līdz stacijai Valmiera!” Ko??? Dzirdu, ka arī vagona otrā galā uz brīdi izceļas mulsa diskusija par šo. Nu, ko, ko, slikts tulkojums. Angliski tajā vietā saka to, ka vilciens šobrīd pienāk stacijā Valmiera.

Ainas aiz logiem diennakts gaišajā daļā ir kā no Ziemassvērku kartītēm, brīnišķīgas baltas kupenas un tumši meži. Daļu es neredzu, jo termiņi un lietas, un darbs, bet internets ir pārsteidzoši labs un nepilnu stundu pirms mājām es aizveru datoru pilna noguruma un zināmas apmierinātības, ka būs jau labi. Kādu brīdi ar J. spriežam, ka, nez, vai mēs pa logu atpazīsim, ka iebraucam savā pilsētā no šīs puses? No otras puses pēc vairākiem gadiem, mēs, protams, atpazīstam visas ielas lampu virknes, veikalus un viesnīcas. Bet izrādās, ka no šīs puses… pareizi ieskatoties mēs redzam pat savas mājas.

Izkāpjam uz sava ierastā perona, uzliekam kapuces, jo snieg un vienojamies, ka kaut kad salīdzinoši drīz jāaizbrauc atkal, nu, kad man nespiedīs uz nerviem pāris nejauki termiņi. Varbūt vasarā uz Tartu? Paskatīt nacionālo muzeju vēl, šoreiz, cerams, bez uzpampušas potītes.

Tallina 2: Kadriorga

Autors: lauma

Datums: 2026-02-16

Tēma: 2026-02 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Svētdienā mēs pamostamies priekš saviem standartiem neierasti laicīgi. Viesnīcas brokastis ir parastas viesnīcas brokastis, nekas nav sakaltis, viss ir kvalitatīvs, bet nekā interesanta. J. izprasa reģistratūrā kā nopirkt tramvaja biļeti un mēs braucam pastaigāt pa Kadriorgas parku. Jo kāpēc gan ne.

Tramvajos ir tie mazie bezkontakta biļešu terminālīši, un tas viens, kas ir pašā priekšgalā vistuvāk vadītājam, ir īpašs – tam var pielikt ne tikai vietējo talonu, bet arī vienkārši bankas karti. Viņi izskatās pietiekami līdzīgi, bija ļoti labi, ka J. to paprasīja, citādi mēs neiedomātos.

Līdz Kadriorgai ir trīs pieturas ar tramvaju. Atceroties, cik ļoti mēs nogurām, kad pirms gadiem karstā vasaras dienā nācām uz Kadriorgu kājām, brauciens jūtas kā teleportēšanās. Kafejnīcā netālu no parka nopērkam pa kafijai un nirstam iekšā parkā.

Diena ir vidēji auksta, sniegs ir balts, saule ir žilbinoša. Izcili skaista diena Parkā ir daudz staigātāju. Nav nekāds brīnums – beidzot var to sniegu kārtīgi apskatīt, kā tam jāizskatās, kad mašīnas nesabrauc! Mēs izejam pa cauri līdz pat parka tālākajam galam, jo es gribēju redzēt, vai Japānas dārzs nav izbūvēts tālāk, taču tas ziemā ir ciet. Staigājam tāpat līkumu līkumiem apkārt. Atšķirībā no vasaras vairākās vietās parkā var redzēt jūru, Somu līci, nav lapas priekšā.

Pēc pāris stundām mūsu ceļš atlīkumo atpakaļ līdz pilij un J. jau otro reizi ierosina, ka mēs varētu ieiet paskatīties tur esošo mākslas ekspozīciju. Ir pārsteidzoši agrs, kāpēc ne.

Pils ir daļēji renovācijā, mainīgās izstādes tieši šobrīd ir beigušās un jaunās vēl nav sākušās, bet pamatekspozīcijā ir pieejamas 16-19. gs. Rietumeiropas (pārsvarā holandiešu) un krievu gleznas. Un vēl šis tas. Piemēram, ārkārtīgi greznas sudraba tējkannas (visi sāni noklāti ar mazu skulptūru ainiņām), ko valsts pārstāvniecības pasākumos lietoja Igaunijas prezidents pirms Otrā pasaules kara. Par vairākām dažādu laikaposmu gleznām secināju, ka man neko neizsaka tie cilvēki, kuru portreti tie ir, bet, ō, tik interesanti pienākt pieklājības līmenī tuvāk un paskatīties, kā ir glaznotas mežģīnes vai balts uz balta ieaustie raksti. Un kā divām 19. gs. dāmām par šķietami līdzīgiem tērpiem rodas ļoti skaidra sajūta, ka šis viens ir no samta, bet otrs no… varbūt zīda tafta? Vienā no telpām es norādu uz trim gleznām stūrī ar tādām izteiksmīgām lauku ainavām, kas man šķiet nepamatoti, neloģiski un neizskaidrojami pazīstamas, un saku J., ka,šitādas gleznas būtu patikušas manai sen mirušajai vecmammai, tad es ieskatos sīkāk, tas ir Šiškins. Viņa pilnīgi noteikti zināja Šiškinu un gandrīz garantēti ir man par viņu stāstījusi.

Vēl pilī ir arī skaistas koka kāpnes. Abās kāpnēs ir izstādītas gleznas ar kazām. Varbūt lai mēs kāpjot justos mundrāki. Daudzās telpās ir baltas podiņu krāsnis ar ziliem zīmējumiem. Vienā telpā joslā gar griestiem ir paneļi ar koka inkrustācijās veidotām Tallinas ainām. J. saka, ka viena no ainām izskatās pēc mūsu viesnīcas. Mēs spekulējam, ka tikai šis nav no tā laika, kad šī bija Igaunijas prezidenta rezidence, kaut kā salīdzinoši mūsdienīgi izskatās. Centrālā zāle, šķiet, ir nesen renovēta un mūsdienās tiek izmantota koncertiem. Sienas ir pelēkbaltas, vienā galā pie logiem ir balts flīģelis. Vai šo interjeru kāds pieskaņoja sniegam? Griestos ir liels gleznojums ar kaut kādiem fantāziju motīviem, tur nav sniega, tas ir pieskaņots vasarai.

Pils pagrabā ārpus biļeškontrolētās zonas ir neliela “atklātā glabātuve” ar dažādu lielumu skulptūrām, kas saliktas stipri kompakti un bez plašiem aprakstiem, kas tas ir. Grūta dzīve marmora skupltūru pirkstiem, traki daudzi delikātajām pozām ar atvērtām plaukstām laika gaitā tiek nolauzti. Vienam marmora čalim bija nolūzis arī penītis.

Beigās mēs nopērkam pāris magnētus muzeja veikalā un kādu pusstundu pasēžam muzeja kafejnīcā. Manas pēdas ir nostaigātas, te ir patīkama atmosfēra un ļoti garšīga kūka ar ķiršiem, bezē, mandelēm un krēmsiera vai malta biezpiena krēmu.

Pēc tam mēs noķeram tramvaju un atgriežamies vecpilsētā. J. ieskrien viesnīcā nolikt lietas un mēs ejam ēst. Šodien portugāļu restorāns nav pilns, tiekam tur pie maza galdiņa logā. Man ir astoņkāja tausteklis ar kartupeļu gratīni (ar pāris batātes šķēlēm), J. paņem protugāļu komfortēdienu, kas ir starp divām lielām maizes šķēlēm ielikts steika gabals un čorizo desa, virsū ola, pāri pārkausēts siers un to visu aplej ar vircotu tomātu mērci. Mēs ķiķinām, ka esam izlaidušies, jo ir labi, ir garšīgi, bet nav pārsteidzoši vai īpaši sajūsminoši. Izrādās, kaut kur pēdējā desmitgadē ir palicis grūtāk mūs dziļi saviļņot ar ēdienu. Un es esmu atradusi no ēdiena bez dārzeņiem. Pagātnes es divdesmitgadniece būtu šokā. Astoņkājis ir lielisks, gratīne ir ok. J. izskatās apmierināts ar savu jocīgo ēdienu. Mana bezalko sangrija ļoti pareizi atgādina dienvidus. Desertā es paņemu pistāciju fondantu un J. samulsina viesmīli, paprasot veselas 2 pastel de nata. Viņam atnes vienu. Viņš palūdz vēl vienu. Deserti ir lieliski, manai gaumei pistāciju fondants vienmēr sagādā vairāk prieka, kā šokolādes.

Vakarā J. ir koncerts, bet pat pēc divām pastel de nata pārsteidzošā kārtā vēl nav pilnīgi vakars. J. pavada mani līdz Pierre Chocolaterie, kur es paņemu tēju pāris šokolādes konfektes, ieskaitot to balto Žozefīni, kam es nespēju izpīpēt pildījuma aprakstu. Žozefīne izrādās vislabākais pirkums, tā ir konfekte ar kazas siera krēmu. J. kādu brīdi sēž ar mani, mums mazliet izlīst tēja, un J. krūzīte ūdens spraiguma maģijas vadīta sāk ļoti redzami slīdēt pa stikla galdiņa virsmu uz malu. J. to paceļ un noliek atpakaļ. Krūzīte atsāk planēt. Mēs vienojamies, ka fizika ir maģija, noslaukam galdu un krūzīte vairs neslīd.

J. aiziet uz koncertu un es ar nelielu līkumu caur vecpilsētu atgriežos mājās. Rātslaukumā vēl aiz vien, februāra vidū, ir čupa izgaismotu eglīšu. Varbūt, ja eglīti nerotā dāvanu, zvanu un konfekšu attēli, tad tā vairs neskaitās Ziemassvētku egle. Pie Olde Hanza man mandeļu pārdevēja uzkliedz “Lēdij, man patīk jūsu mētelis!” Es klasiski atbildu, ka jā, tas ir arī silts, viņa saka, ka tas ir vislabākais, es piekrītu un smiedamās dodos tālāk.

Viesnīcā es rakstu blogu un lasu no rīta nopirkto bilingvālo igauņu pavārgrāmatu. Skaistas bildes, kopumā ļoti profesionāli uztaisīta. Vien pāris vietās tulkojums nošķiebjas (draugi, netulkojiet rapšu eļļu, kā ienāk prātā, paskatieties Vikipēdijā). Mums ir daudz kopīgā, nopriecājos, ka ir gan buberta, gan debesmannā receptes iekļautas.

J. atveļas ap pusnakti, Leprous koncerts esot bijis lielisks, iesildītāji forši, pa pirmo.

Tallina 1: ar Jeruzalemes artišokiem

Autors: lauma

Datums: 2026-02-15

Tēma: 2026-02 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

J. brauc uz Tallinu uz koncertu un jautā, vai es negribot līdzi. Pasvārstos, koncerts mani neinteresē, bet galu galā, kas vainas Tallinai, un mūsdienās aizbraukt ar vilcienu ir ritīgi viegli. Turklāt bukingkoms uzmet atlaides viesnīcām, un ar J. iniciatīvu mēs paņemam smuku numuriņu vecpilsētā vēsturiskā ēkā ar vannu. Mazliet pagarināta nedēļas nogale, nu, nosvinēsim Valentīndienu kā tradicionāli ļaudis.

Iepriekšējā dienā pirms izbraukšanas ir milzu putenis, es ierosinu J. šoreiz ņemt nevis čemodānu, bet tūristu mugursomu no maniem agrajiem studiju gadiem, kas kompakti sapakota stāv pagrabā. J. mazliet nobrīnās, kad atlaižot vaļā visas savilktās lentas, somā saiet visa mūsu vīkenda iedzīve, ieskaitot sviestmaizes un J. rezerves zābakus. Knapi, bet saiet. Es savukārt nobrīnos, ka, spriežot pēc izšuvumiem uz somas, tā varētu būt tikai 50l soma. Pirms 15 gadiem man tā likās gandrīz bezgalīgi liela.

Vilciens brauc gludi un bez kavēšanās, aiz loga viena ainava baltāka par otru, bet es lielāko daļu laika pavadu, cīnoties ar šī bloga pārcelšanu uz jaunu serveri – neesmu WordPress konfigurējusi gadiem, viss ir mainījies, vecās tēmas vairs nav pieejamas un viss ir nesaprotami. Pašai pārsteigums, ka kādu pusstundu pirms Tallinas esmu ieguvusi visnotaļ pieņemamu skatu.

Tallinas centrs ir no sniega kārtīgi iztīrīta, no vecpilsētas sniegs ir pat vai nu izvests vai izsālīts, grūti pateikt. J. kā somas operators atzīst, ka no vienas puses soma nav viegla, no otras puses, ir ļoti patīkami nevilkt riteņus pa bruģi. Es paraustu plecus, ka lai viņš izvērtē, mēs gan jau varam atļauties nopirkt arī lielāku somu, ja viņš beigās nokļūst pie secinājuma, ka šis ir ērtāk.

Viesnīca ir tiešām smuka. Es nopriecājos par to, ka lifts ir modernizēts, apvienojot drošību ar vēsturisko auru – ārdurvis ir metāla režģis, kabīnē ir koka paneļi, bet iekšējās durvis ir automātiskās un režģa durvis atbilstoši situācijai automātiski bloķējas un atbloķējas, lai neviens nevarētu aizprātā iekrist lifta šahtā.

Noliekam mantas un dodamies dienas lielajā ēdienreizē. No vienas puses, ir par agru vakariņām, no otras puses, mēs aizmirsām vilcienā apēst savas sviestmaizes (daļēji tāpēc, ka nebija kafijas), tāpēc mēs neesam ēduši pusdienas. Un J. nav ēdis pat brokastis.

Ir Valentīndienas pievakare, mēs esam Tallinas vecpilsētā un mums nav rezervēta galdiņa… Pirmā J. izvēle, kāds portugāļu restorāns, mūs aizraida. Tālāk J. mūs ved uz Pegasus, kas ir tikai nelielu kvartālu tālāk. Uz ārsienas uzdrukātā ēdienkarte nav nekas neaptverami ārkārtējs, nu, nav baigi lēti, bet pajautās. Ienākam, jautājam, viesmīlis pēc brīža saka, ka jā, 3. stāvā esot vēl brīvi galdiņi. Es iekšēji mazliet nomirstu, vai tiešām restorāns spēj nodrošināt kvalitatīvu ēdienu 3 stāvos, bet godīgi atzīstot nogurumu un izsalkumu, un to, ka kalendārs nerunā mums par labu, paliekam. Turklāt te ir mīlīgs interjers. Es tik labi neorientējos šajā vēstures posmā, lai pateiktu, vai viņi ir tēmējuši vairāk uz astoņdesmitajiem vai sešdesmitajiem (Pegasus sakās esam atvērts no 1962.), bet ir omulīgi un eleganti. Nevis sentimentālais padomju haoss, bet kaut kas tāds, ko kādreiz cilvēki varētu būt plānojuši kā modernu un šiku interjeru. Un krēsli ir ērti. Tas nogurušam cilvēkam vienmēr palīdz.

3. stāvā vienā malā ir milzu logi ar skatu uz vecpilsētu un slidotavu, bet tur jau viss ir aizņemts, mēs dabūjam kaktiņu.

Ēdiens ir labs, labs, labs. Uzkodu platē ir neraudzētas dažādu tekstūru sausmaizītes, aknu pastēte, kūpinātas zivs pastēte, kaut kāds zaļumu pesto ar mārrutkiem, siers ar trifelēm, salāti un marinēti halapenjo. Sadalam mazliet nesimetriski, jo es neko negribu sakarā ar mārrutkiem un tie garšīgie halapenjo man arī lielos daudzumos nav jāēd, bet pārējais man šķiet izcili. Paņemam pa kokteilim, jo brīvdienas, arī tie ir labi. J. saka, ka manējais garšojot pēc citronu krēma, es saku, ka ir daudz svaigāk. Otrajā J. dabū lielisku sous vide jēru, viņš slavē, ka labākais, ko esot ļoti ilgā laika posmā ēdis, ja ne jebkad (es iekšēji nosmejos, ka tak pirms vairāk kā desmit gadiem šim cilvēkam negaršoja jēragaļa vispār). Es paņemu teļa aknas, kas sākumā mani samulsina ar savu rozo vidiņu, bet saskaņa ar klāt pievienoto mazliet skābeno mērci un saldo sakņu biezeni ir lieliska, un kamēr šķīvis ir cauri, tikmēr es esmu izlēmusi, ka okei, aknas ar rozu vidiņu var būt ok, ja zina, ko dara.

Par spīti tam, ka kādu brīdi pēc mūsu ierašānās restorāns piepildās gandrīz pilnīgi pilns, nav sevišķi skaļš. Es dzirdu, ka pie citiem galdiem runā, bet es nejūtos pārmākta un nogurdināta, tāpēc mēs nesteidzamies. Pie blakus galdiņa 2 sievietes visticamāk kaut kur no Āziņas vispirms iztaujā viesmīli par populārākajiem ēdieniem un tad aizrautīgi mainās viena ar otru un pasūtīto. Es nesaprotu, ko viņas runā, šķiet, ka es jūtu, ka viņām ir interesanti. Kaut kas tajā sajūtā mani iepriecina. Es tikmēr J. izfilozofēju savu ideju, ka, lai gan cilvēki bieži noliek tūristiem paredzētās vecpilsētas vietas kā pārspīlēti dārgas un lamatīgas, ne visas tūristu vietas ir vienādas. Jā, ir vietas, kas ķer cilvēkus uz muļķi un pārdod pārcenotas, nekvalitatīvas vietas. Bet ir arī vietas, kas iegulda pūles, lai parādītu tūristiem cilvēkiem ko jaunu, ko garšīgu, ko interesantu. Gandrīz garantēti Pegasus 3 stāvus palīdz uzturēt tūristi, tā nav ne ikdienas cenu kategorija, ne ikdienas ēdienkarte. Bet mēs izbaudam savu vakaru no sirds.

Tā nu mēs pajautājam arī par desertiem. Viens no desertiem ir kaut kas, kaut kas, kam angliskais nosaukums ir Jerusalem artichoke. Viesmīlis man skaidro, ka tur būšot vairākas sastāvdaļas, tāds kā karamelizēts bumbieris, kraukšķītis… Es tā baigi detalizēti neklausos, jo galvenais, ko es gribēju, bija nepasūtīt to otru desertu, kas ir ar smiltsērkšķiem. Bet nu drusku pie sevis padomāju, hm, interesanti, kāpēc viņš tā piemin to bumbieri. Jo šajā savas dzīves brīdī es jau zinu, ka Jerusalem artichoke ir visnotaļ neloģiskais angliskais nosaukums lietai, kas nav artišoks un nav nekādā sakarā ar Jeruzalemi. Jerusalem artichoke ir latviski topinambūrs. Bet nu, man nav veida kā pajautāt caur valodas barjeru (viesmīlis ļoti labi runā angliski, lieliski, bet viņš tiešām varētu nezināt, ja nav ēdiena entuziasts), vai deserts ir ar topinambūriem vai bumbieriem, un man ir vienalga. Man garšos abejādi.

J. pasūta šokolādes kūku.

Kad viesmīlis atnes mūsu desertus, viņš sāk kaut ko intensīvi atvainoties. Es saņemos, ieslēdzu smadzenes un sāku klausīties, kas noticis. Izrādās, viņš atvainojas par to, ka deserts ir pamainījies, tagad tas “bumbieris” ir nevis karamelizēts, bet iestrādāts putotā biezenī. Es esmu daudz par nogurušu, lai smietos, bet kaut kur dziļi iekšā manī kāds noteikti smejas. Es vairākas reizes saku, ka ir okei, viesmīlis mums beigās iedod 10% atlaidi un J. tos pašu 10% pieliek atpakaļ dzeramnaudiski.

Tas ļoti nepāprotami bija topinambūru deserts ar topinambūru saldējumu un tas “bumbieris” bija mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis kā mēģināt paskaidrot nepaskaidrojamo. Laba ideja un interesanta pārmaiņa dzīvē, man patika, piemetu prātā, ka jāpapēta vairāk par topinambūra lietojumu desertos. J. šokolādes kūka bija tāda drusku uz braunija pusi, tāda elastīgi košļājama, man kā cilvēkam, kam negaršo šokolādes kūkas, likās izcila. Patiesībā vienīgais viduvējais visu vakariņu laikā bija kafija.

Nākamajā dienā mēs uzzinām vēl divas lietas: 1) ka mums Pegasus patika labāk par to porstugāļu restorānu un 2) ka mazāk noslogotos laikos Pegasus ver augšējos stāvus ciet.

Pēc restorāna mēs teorētiski varētu vēl iet pastaigāt pa vecpilsētu, nav tik vēls. Bet pēdējās darba nedēļas ir bijušas galīgi vampīri, mums nav spēka. Tā vietā J. nopērk vīnu, mēs atgriežamies viesnīcā, sēžam burbuļvannā, dzeram vīnu un ēdam želejkonfektes. Un smejamies, ka no vot vienu reizi dzīvē mēs kaut ko daram tradicionāli klasiski romantiski (jo lielākoties mēs Valendīndienu vispār īstajā dienā nemaz nesvinam).

Tallina 5: epilogs

Autors: lauma

Datums: 2025-03-06

Tēma: 2025-03 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Mājās atgriezāmies labi. No rīta paspēju piestacijas tirgū dabūt diezgan garšīgu dārzeņu sautējumu.

Ievēroju, ka abās stacijās Igaunijā, kur man sanāca būt, peroni ir izbūvēti nevis kā Latvijā ik pa diviem sliežu pāriem, bet starp katriem, un gan iekāpt, gan izkāpt vilcienam var no abām pusēm. Valgā cilvēki, kas dodas uz pilsētu, kāpj uz vienu pusi, bet, kas uz Latviju, – uz otru.

Vismaz tajā Tallinas daļā, kur mēs bijām, ielas pret slīdēšanu kaisa ar maziem akmentiņiem. Vienā no rītiem ejot uz konferenci redzēju, kā akmentiņi tiek slaucīti kaudzītēs un bērti mašīnā – vākti atkārtotai izmantošanai.

Blakus Tallinas vecpilsētai tiek būvēts liels bērnu laukums, tajā ir arī koka pils. Izskatījās jau gandrīz pabeigts, tikai dažas lietas bija pusuzstādītas.

Mani rudens zābaki neparastā kārtā sāk katru dienu, jūtoties mazliet spiedīgi un tad pa dienu paliekot arvien ērtāki. Mulsinoši. Līdz šim vienmēr man ir bijis otrādi.

Igaunijas pusē vilciens stabili brauca 120km/h. Latvijas pusē šī informācija nav redzama, īrētajā ekrānā nav piekurbulēti infoekrāni. Sajūtu ziņā mājupceļš jutās īsāks un ātrāks nekā turpceļš. Jutos pat gandrīz nepatīkami pārsteigta, ka mana pietura jau klāt, jābeidz adīt un jākāpj ārā! Katrā ziņā ļoti patika iespēja lēnāk, rimtāk, bet vienmērīgāk virzīties uz savu galamērķi, nevis dirnēt lidostās.

Manas jaunās tasītes atbrauca mājās veiksmīgi. Mājās sajūta, ka gandrīz vai esmu laikā paceļojusi – te ir sācies kas pavasarim līdzīgs!

Tallina 4: ostas promenāde

Autors: lauma

Datums: 2025-03-05

Tēma: 2025-03 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Konferences noslēgumvārdi tiek pateikti, pirms vēl saule ir norietējusi. Mēs visi visiem applaudējam, es nospurinos par gaisa trūkumu citādi glaujanā viesnīcā un dodos dzīvē – pateikt J., ka ir jāiet piedzīvojumos! Mums oriģināli bija domāts šovakar doties uz Kadriorgu, ja ir daudz spēka, vai vispaz paēst “Olde Hansa”, ja ir mazāk, bet pēc trim pelēkām dienām vienā debesu pusē ir parādījies tāds kā neliels zilganumiņš… un es esmu no kolēģes dzirējusi, ka tepat netālu esot diezgan labi staigājama ostas promenāde, es pieminu aiziešanu tur. Es mazliet svārstos, cik viegli tur ir tikt, vai tur nebūs drausmīgas šosejielas pa vidu, bet J. ir izpētījis karti un vedina mani iet.

Ā, un man beidzot vairs nesāp kunģis un nenāk miegs. Līdz ar to ejam.

Pirmkārt, tas tiešām izrādās ļoti tuvu un ne sevišķi sarežģīti aizejami. Mums tikai jāapiet apkārt vienam aplim, kurā ir sasprūdušas fūres, un tad viņas paliek tur pa labi, un mēs dodamies tālāk. Otrkārt, tā nav degradēta ostas teritorija, kurā ir iespējams ielavīties un redzēt jūru. Nē. Tas ir mērķtiecīgi cilvēkiem izbūvēts pastaigu maršruts – pacelts vismaz 10 metru augstumā, mērķtiecīgi notalīts no jebkādas muitas vai saimnieciskās darbības, aprīkots ar margām, soliņiem, puķupodiem un tādām lietām. Soliņi turklāt visi ir ar led lampiņām no apakšas izgaismoti. Vidū ir pat bērnu laukums.

Promenāde kartē man izskatās īsa, bet patiesībā apmēram kilometru gara. Vienā pusē ir pasažieru prāmju ostas aktīvā darbība, prāmji pietauvojas un attauvojas, bet otrā pusē – divas mazākas piestātnes, kurās šobrīd neviena kuģa nav, un bezgalīga jūra. Kamēr mēs aizejam līdz promenādas galam, mēs redzam vismaz vienu prāmi iebraucam un vismaz vienu aizbraucam. Kaut kur margās, apgaismes stabos vai vēl kaut kādās konstrukcijās gaudo vējš. Saule pamazām zūd (šis ir Igaunijas ziemeļu krasts, saule te neriet jūrā), jūra no pelēkas kļūst ar vien zilāka un tad melnāka. Es mazliet nīgrojos, ka mans telefons nesaprot pievakares krāsu maģiju, bet J. uztaisa pāris skaistas bildes, kur es sēžu promenādes galā un mazliet mākslinieciski salstu. Pāri ostai redz Tallinas otru krastu, es neatpazīstu, bet apzinos, ka esmu tur kaut kur pirms sešiem gadiem staigājusi. Iespējams, ka es kaut kur tālumā, pirms pavisam satumst, redzu arī vienu salu. Iespējams, tā ir Aegna.

Promenādes galā var sēdēt mūžīgi.

…ja apmetņa vietā valkā alpīnistu guļammaisu.

Man alpīnistu guļammaisa nav, es nosalstu un mēs lēnām ejam atpakaļ. Man ir plānie zābaki, līdz ar to es nu jau kādu laiku jūtu, ka patiesībā šodien ir daudz staigās pa ārkārtīgi cietu asfaltu. Stāvot uz tilta mūžsenas jūras vidū, vecpilsēta ar “Olde Hansa” jūtas tik ļoti tālu. Ar zināmu mīņāšanos un šaubīšanos tiek pieņemts eksekutīvais lēmums iet uz jūras velšu restorānu “11. okeāns” prominādes vidū, nevis Hanzu. Viņš ir no dārgā gala, bet atsauksmes internetā ir tīri pieņemamas, un es ievēroju, ka tur interesanta topinambūru* zupa, kas kā jau veģetārs ēdiens ir ievērojami lētāka. Nolemju, ka ēdīšu to, skatīšos pa logu jūrā, un būs jau labi.

J: Piedzīvojums!!!
Es: O_O
J: Mums vajag piedzīvojumu! Paņemam to jūras velšu plati divām personām!!!
Es: Ak vai, ko es esmu tev samācījusi….

Jūrā skatīties sanāk ar iztēli, jo paliek tumšs, un restorāna gaismas, kā arī cauri restorānam spīdošās ostas gaismas projecējas stiklā pret tumšo jūru un veido dīvainas mirāžas. Taču jūras veltes mēs tiešām paņemam. Un tās ir labas! Mēs viegli sadalām dažus neviennozīmīgākos labumus – J. dabū austeres un mencu aknas, kas negaršo man, es par to savācu ikrus, kas negaršo viņam. Kūpināts lasis, interesanti garneļu salātiņi, astoņkājis pikantā mērcītē, marinēta siļķe, un vēl viena maiga zivs, kuras nosaukumu man vēlāk neizdodas atrast – J. saka, ka bija “tuborg” vai tamlīdzīgi, taču man vakarā neizdodas intenetos sazīmēt nevienu zivi ar šādu vārdu ne angliski, ne igauniski, un es neuzticos valodu modeļiem prasīt, ka tie nesamuldēs stulbības**. Vēl tur ir pāris lieliski grauzdiņi, maizītes, sēklu kraukšķi un mērcītes ar sinepēm un ķiplokiem. Pirmo reizi es arī piedzīvoju to, ka jūras veltēm kā šķīvīši tiek izmantoti lieli glimežvāki, kas ielikti vēsos sālsgabalos. Nospriežam ar J., ka gliemežvāki vidē sadalās atšķirbā no plastmasas. Piedzīvojums ir izdevies, un neviena no veltēm negaršo pēc gumijas, vai jebkā cita apšaubāma. Viennozīmīgi, šī ir labākā jūras velšu plate, kas man ir bijusi. Bet, ja par jūras velšu plati neskaita atkausētas mīdijas ar maziem laša gabaliņiem, tad šī ir vienīgā jūras velšu plate, kas man ir bijusi, tā ka es varētu nebūt objektīva.

Topinambūru zupa ar kokospienu un marinētiem puķkāpostiem arī ir ko vērts, bet šoriez mani visvairāk iepriecina noformējums. Ja šķīvim ir tumši rakstainas malas, kas uz vidu paliek gaišākas, un vidū ielej gaišu zupu, kam paber vēl virsū zaļumus, izskatās ļoti pēc mākslas darba. Filozofējām ar J., ka topīšus ar kokospienu jāpamēģina apvienot arī mājās, iedvesmota kombinācija.

Desertu es nepaņemu, jo es neticu, ka pēc visa šī labā tas spētu turēt līdzi. Mēs ar J. kādu brīdi nosēžam, veroties neredzamajā jūrā. Es pie sevis pārdomāju, kāpēc mēs nebraucam uz Tallinu biežāk.

Mentāli sagatavojos grūtam gājienam atpakaļ uz viesnīcu, bet tas patiesībā izrādās tiešām tuvu, pat ar nogurušām kājām. Ostas promenāde vienkārši eksistē alternatīvajā visumā, tuvu un tālu vienlaikus.

_____________
* Nav jau tā, ka topinambūrs latviski būtu vārds, kas kaut ko izskaidro, bet mani tomēr allaž mazliet sirdī sasmīdina fakts, ka angliski topinambūrus sauc par Jeruzalemes artišokiem, lai gan ne ar Jeruzalemi, ne artišokiem tur neesot sakara.
** Varbūt “turbot”? Tad tā būtu akmeņplekste. [Pievienots 2025-05-06.]

Tallina 3: vecpilsēta un vecpilsēta vēlreiz

Autors: lauma

Datums: 2025-03-04

Tēma: 2025-03 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Ar viesnīcas segu tā arī nesadraudzējos, otrajā naktī sadusmojos, izkratu segu no pārvalka un tālāk guļu ar pārvalku, kam uzsegts apmetnis. Labi, ka man ir apmetnis. Patiesībā arī matracis ir tāds drusku svilinošs, bet tur nu neko nevar darīt. Un vēl arī mans kuņģis ir apvainojies par aizraujošo ceļojumu, un nakts sanāk briesmīgi caura. Konferencē uzlasu visādas interesantas infodruskas, no kurām plašākas pieminēšanas vērti varbūt ir dažādie ierosinājumi nelietot lielos valodas modeļus tam nepiemērotām lietām un neantromorfizēt, jo tie nav būvēti kā cilvēki, nemācās kā cilvēki, nesaprot un nedomā kā cilvēki. Taču man pašai diezgan interesanti paklausīties arī par reģiona maznodrošināto valodu un dialektu problemātiku. Kolēģes pamudināta pajautāju organizatoriem vēlreiz, izrādās, ir tieši viena brīva vietiņa palikusi un J. var nākt līdzi man konferences vakariņās.

Ar šo prieka vēsti atgriežos viesnīcā un uzzinu, ka J. tikmēr ir bijis drosmīgs un ne tikai atradis aptieku, bet arī aptiekāru, kas runā angliski, un viņi pa abiem ir sazīmējuši man gandrīz tās pašas zāles, kas man Latvijā ir kuņģa problēmu uzliesmojumiem. Jo man tik sen nebija bijis slikti ar kuņģi, ka nebija ienācis prātā paņemt līdz zāles. Jā, viedi. Un igauņu almagela aizvietotājs izrādās ievērojami mazāk pretīgs. Mēs to visu pārspriežam, tad paguļam nelielu diendusiņu un dodamies vakariņās.

Vakariņas ir vienā no lielajām centra viesnīcām – labas, klasiskas un dāsnas, taču nepārsteidzošas. Mēs kārtīgi pieēdamies visādus labumus un sapazīstamies mazliet tuvāk ar vienu no kovidlaikā atnākušajiem kolēģiem, ar ko pirms tam pārsvarā videozvanos redzējāmies. Patīkams vakars. Pēc tam mēs pašķiramies, un mēs ar J. nolemjam izmest nelielu pastaiglīkumu pa vecpilsētu – bodītes te ir slēgtas, bet Tallinas vecpilsēta ir labi izskaismota un sakopta, te ir patīkami staigāt. Pēc pāris kvartāliem… mēs satiekam to pašu koleģi vēlreiz. Nu, ko, klīstam tālāk kopā, pārspriežot visādus niekus. Uzzinām, ka kolēģis māk japāņu valodu, un vienojamies, ka vilcieni ir lieliska manta un mums vajag vairāk vilcienu. Visur. Vecpilsēta sarunu fonā ir ļoti gleznaina, ja pēdu nogurums neradītu savus ierobežojumus, es varētu klīst pa to stundu stundām. Fonā es ievēroju kādu kafejnīcu, kam skatlogos ir vilciena modelis, panorāmas rata modelis un skaļi paziņojumi par vecāko kafejnīcu Tallinā. Vēl es, ē, pamanu, ē, kādu vēstniecību, kam priekšā ir nolikta sēta un uz tās sētas ir, ē, ļoti daudz lapiņu. Daudz viduslaiku ēku, baznīcas, mazi lodziņi, slēgti suvenīru veikali. Tā kā ir jau pavēls, ir klusi. Taču nav bailīgi.

Nākamajā naktī zeltmatītes līdzsvars ir beidzot atrasts un es izguļos labāk. Kāpēc ir jau pēdējā diena?! Šoreiz vispār konferencē man ļoti viecas ar lielajiem, uzaicinātajiem referātiem, ar patiesu interesi noklausos vēl vienu. Pusdienlaikā es nobastoju pusdienas un mēs ar J. izšmaucam uz vecpilsētu iebaudīt to vecāko kafejnīcu. Tur ir patīkams 20. gs. sākuma interjers, kas liek domāt par vismaz 20. gs. sākumu, ja ne senākiem laikiem. Taču tam laikam atbilstoši grezna vieta – koka paneļi pie sienām ir rotāti, gaudz spoguļstikla ielaidumu, griesti rakstaini. Mēs nopriecājamies, ka piedāvājumā ir arī salāti un brokastu tiesa, ne tikai kūkas. Es dabūju absolūti lielisku ceptu kazassieru ar biešu, granātābolu, riekstu un lapu salātiem, J. paņem šķidrās olas ar maizīti un citām piedevām. Mans siers maigi apcepts, silts, mīksts, un vienlaikus arī tikai pavisam nedaudz drupans. Vēl mēs sapriecājamies par “vastla kukkel”, kas tur pieejami 3 veidi. Pirmkārt, “kukkel”, nu kā var latvietim nepatikt tāds vārds. Otrkārt, tā ir gaisīga un maiga rauga bulciņa ar patīkamu kardamona piesitienu, kas piepildīta ar putukrējuma bāzes krēmu un kādu ievārījumu. Mēs vienbalsīgi nolemjam, ka vislabākā ir ar putukrējumu un aveņu zapti, lai gan tā ar pistāciju krēmu un lāceņu zapti arī ir ļoti patīkama. Sēžam, dzeram kafiju, un baudām atmosfēru. Skaists mirklis, viens no tiem, kuru dēļ mums patīk ceļot, it īpaši kopā.

Pēc tam mēs ieklīstam vienā mazā šokolādes veikalā un pāris nopērkam pusdūres lieluma šokolādes krēma pikas, ko tur nezkāpēc pārdod ar apgalvojumu, ka tās ir konfektītes (es rakstot pa drusciņai vienu ēdu un man te ilgam laikam pietiks).

Pēc tam, ejot atpakaļ, vecpilsētas vienā malā es uzrīkoju impromptu fotosesiju durvīm. Bez jokiem, Tallinā ir ārkārtīgi daudz skaistu, krāsainu durvju, katra savā formā un rakstā! Ja vien rajonā ir tām vecajām durvīm ļauts saglabāties.

Pēc tam mēs saprotam, ka ir vēl drusku laiks, un apsēžamies vienā vecpilsētas nomales kafejnīcā iedzert vēl vienu kafiju un apēst trifeli. Te interjers ir daudz vienkāršākas, bet mani ļoti valdzina gandrīz pusmetru biezās sienas un no atlikumu dēļiem izfrēzētie galdi. Un mēs patiesībā esam saguruši no tās staigāšanas pa vecpilsētu.

Pēc tam blakus durvīs tējnīcā es nopērku 4 visskaistākās kafijas tasītes. Atlaidi man nepiedāvā, tāpēc tējkannu es nenopērku. Pagaidām. Internets eksistē. Redzēs. J. saka, ka tas uz manu atbildību.

Pēc tam gan es beidzot eju atpakaļ uz konferenci, lieliesko guvumu atdodot J. nolikt viensnīcā. Konference tuvojas noslēgumam, bet vēl dažas labas lietas tur jādzird.

Tallina 2: miedziņš nāk bērnu kaitināt

Autors: lauma

Datums: 2025-03-02

Tēma: 2025-03 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

No rīta (pirms astoņiem) nāk miegs kā ūdens, J. mēģina mani augšāmcelt ar krūzīti viesnīcas maksas kafijas, kafija ir ļoti nekāda. Bet konferences norises vieta ir tieši blakus, nekur nav tālu jāiet. Diena ir pelēka, bet tajā telpā, kur ir mans darbseminārs, ir milzīgi logi pa visu sienu, es brīžiem skatos, kā mākoņi spoguļojas aiz loga esošās laivu piestātnes ūdenī. Kafijas pauzē dod nenormāli garšīgas lašmaizes. Es ieleju krūzi labākas kafijas, uz pārāk mazas apakštasītes uzbalansēju divas lielas lašmaizes, un tad pēkšņi ar mani sāk runāties kāds norvēģu zinātnieks. Nu neko, es sāku ar miegainu entuziasmu stāstīt par latgaliešu rakstu tradīcijām un saistīto datorapstrādes problemātiku un fonā domāju, ka cerams man nav uz sejas krēmsiers.

Pusdienlaikā mēs ar J. satiekamies un aizejam uz bulanžēriju, ko atradām blakus vakardienas suši vietai. Kafija ir laba. Nespēju nekur ieraudzīt, kāda zīmola kafiju viņi lieto, bet viena no tējām ir latviešu Rocket Bean. Tieku pie ārkārtīgi labas franču pankūkas ar pīles un kaut kādā maģijā sutinātu sīpolu pildījumu.

Pēcpusdienā, kad darbsemināra programma ir pārsvarā piebeigta, es nolemju, ka pirmā prioritāte tagad būs diendusiņa. Atgriežos viesnīcā, nosnaužos. Pamostos dulnu galvu, un saprotu, ka nav gaisa. Atveru logu. Lai slavēti atveramie logi!!! Paskatos numuriņa klimata kontroles displeju. Ventilators esot “high”*. Emm, okei.

Vakarā ir konferences atklāšanas vīna pasākums, bet līdz tam vēl ir tāds brīdis. Turklāt pirmo reizi mūsu kopābraukšanas laikā man nav izdevies dabūt “plus viens” biļetes priekš J., viņš nevar man nākt līdzi ne uz atklāšanas dzērienu, ne konferences vakariņām. Esot bijis par daudz gribētāju, pietrūkstot vietas. Mēs ar J. izejam pastaigāt pa pilsētu, aizstaigājamies un es tā arī neaizeju uz to atklāšanu.

J. piedāvā iet uz vecpilsētu, bet es nogriežos mazliet šķērsu un tad mani jau interesē, kas tad tās par gaismiņām… un tā mēs ieklīstam Rotermanni kvartālā. Šķiet, ka pagājušajā reizē mēs te nebijām, turklāt te varētu būt arī pa šo laiku vēl notikušas izbūves. Cik noprotu, no lakoniskā Vikipēdijas šķirkļa, 19. gs. te ir bijis rūpniecisku darbību kvartāls – graudu pārstrāde, spēkstacija un katlu māja. Šobrīd te ir daudzstāvu māju komplekss, kas manā subjektīvajā redzējumā ārkārtīgi gaumīgi kombinē veco ar moderno – autentiski veci robaini ķieģeļi kopā ar speciāli rūsinātām tērauda virsmām un mūsdienu dekoratīvajiem ķieģelīšiem ar robaino virsmu. Gājēju ielu režģis, skulptūras, puķupodi, soliņi, ļoti daudz gaismiņu. Veikali, viesnīcas, un, šķiet, arī dzīvokļu mājas. Daļa ēku ir pilnīgi jaunas, taču man šķiet, ka ir ļoti veiksmīgi izdevies trāpīt sajūtā, ka viņas te iederas. Izklīstam vairākus lokus, līdz ieraugam kādu aicinošu restorānu: no fasādes virs mūsu galvām uz mums spīd liels Art Deco stila uzraksts “Chicago 1933”. Pie durvīm skan mūzika no apslēptas tumbiņas, pa logu redz, ka iekšā ir muzikanti, stīgu kvartets. Taisāmies tā kā iet prom, bet atgriežamies – kāpēc lai mēs nepaklausīto svētdienas vakarā stīgu kvartetu?

Restorāna interjers nav ārkārtīgi vēsturisks, taču pietiekami, lai iedotu sajūtu. Zāles centrā ir apaļš bārs, ap kuru apvilktās LED gaismu lentas pietēlo neonu. Vienā malā ir neliela skatuve ar mūziķiem. Mums ierāda apaļu galdiņu ar ārkārtīgi ērtu dīvāniņu. Es uzzinu, ka, ja tvaicētu vai sautētu puķkāpostu aplej ar siera fondī un nobārsta ar panko drupačām, tas sanāk sasodīti laba lieta. Mēģinu pārliecināt J., ka šito jāmēģina mājās atkārtot. Spriežam, ka sieru maisījumu gan būs jāmāk uztrāpīt. Vēl es uzzinu, ka krēms brulē ar kazas sieru arī ir baigā manta. Iespējams, arī tas būs kādreiz mājās jāpamēģina. Tā nu mēs sēžam, klausāmies, sēžam, klausāmies… Nu tāpēc es uz to konferences atklāšanu neaizgāju.

_______
* Parasti šis angļu vārds nozīmē augstu darbības intensitāti. Taču šajā gadījumā es nezinu, vai vairāk vietā nebūs slenga tulkojums, ka ventilators ir apnarkojies.

Tallina 1: čū-čū!

Autors: lauma

Datums: 2025-03-02

Tēma: 2025-03 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Braukt ar auto ir nogurdinoši, autobusos man ir nu jau ļoti ātri ļoti nelabi, tāpēc dodoties uz konferenci Tallinā, abi ar J. nolēmām izmēģināt jauno Baltijas vilcienu savienojumu.

Iespaids ir… ārkārtīgi labs. Lai gan Rīgas–Valgas posmu apkalpo mūsu pašu vivītis*, tiek īrēts lietuviešu dīzeļvilciena sastāvs, kas ir vairākas paaudzes jaunāks un omulīgāks par to, ko es esmu pieradusi ikdienā lietot, lai brauktu uz Rīgu. Nē, nu, tas nav skaistākais vilciens, ko es būtu jebkad Eiropas satiksmes entuziastu videomateriālos redzējusi, bet tur ir mīksti krēsli, galdiņš un ārkārtīgi daudz vietas plauktā čemodānam. Mums pat piedāvā kaut kādas uzkodas nopirkt. Tā kā mēs vairs nedzīvojam Rīgā, tad mēs patiesībā normāli ietaupam laiku nedzenoties uz Rīgu, bet vienkārši iekāpjot vilcienā uzreiz Valgas virzienā. Valgā ir jāpārsēžas, bet tas ir noorganizēts maksimāli viegli un eleganti: paņem savu čemodānu, izkāp no vilciena, paej 5 soļus, iekāp otrā vilcienā perona otrā pusē. Viss. Mēs ar J. uzdzīvojam – mums ir komforta klases biļetes, t.i., mēs pie 21€ cenas piemaksājām vēl 4, lai varētu izvēlēties sēdēt blakus. Es nepārbaudīju pirmajā vilcienā, bet šeit ir arī rozetes. Un vilciena wifi ir daudz funkcionālāks nekā tas, pie kā es esmu pieradusi ikdienā, braucot uz Rīgu**. Kopumā ar visu pārsēšanos mūsu brauciens aizņem nepilnas piecarpus stundas, Igaunijas pusē vilciens gabaliem dragā ar 120 km/h. Es paspēju pabeigt iesāktos cimdus. Pafantazēju, kā vasarā līdzīgi braukt uz Tartu. Ja mēs pirms kāpšanas viesnīcā nebūtu stundu nosēdējuši kafejnīcā ēdot kūkas, tad mēs būtu no mājas līdz viesnīcai tikuši mazāk kā 6,5h laikā, ko es pilnīgi noteikti ar lidmašīnu, Rīgā nedzīvojot, vairs nevarētu. Vienīgi, ja es būtu vieds cilvēks, es būtu piecēlusies izlocīt kājas, nevis nosēdējusi visas šīs stundas adot.

Tā nu Tallinas centrā izveļamies no vilciena tādi drusku miegaini un ejam uz viesnīcu. Viesnīca nav tālu, turklāt J. atpazīst, ka tepat netālu mēs dzīvojām, kad bijām Tallinā pirms nu jau vairāk kā pieciem gadiem kāzu ceļojumā. Laikapstākļi ir maigi un ļoti pelēki.

Viesnīcas numuriņu J. noraksturo kā “brutālisms iekšā, brutālisms ārā” – mums aiz loga ir šobrīd milzīgs neuzceltas daudzstāvenes betona karkass. Ierodamies sestdienā, tāpēc vēl nespējam novērtēt, vai darbi apturēti uz ziemu, vai tikai uz nedēļas nogali. Es aizdomīgi novērtēju, ka, lai gan vispār man patīk askētiskais dizains un viesnīcas koptelpas ir ļoti glītas, plašas un omulīgas, numuriņu iekārtojumā kaut kas rada slēptas asociācijas ar katra centa optimizāciju. Iespējams, šis kaut kas ir naktsgaldiņplaukts, kas ir tik mazs, ka tur nesaiet manas brilles, telefons un rokukrēms. Vai plāno aizkaru trūkums pie milzīgā un patiesībā skaistā loga. Vai plastmasas glāzes tualetē. Nez.

Pēc nelielas atpūtiņas izejam ārā. Prātuļojam, ka visticamāk šajā kvartālā starp ostu un vecpilsētu esam bijuši arī pirms gadiem, bet līdzību nesaskatām, iespējams, viss, ko redzējām toreiz (kaut kādi angāri?) ir nolīdzināts un tiek aktīvi pārbūvēts, izskatās, ka būs augsceltņu rajons ar gājēju zonām starp tām. Vienā kvartāla pusē ir ļoti mūsdienīga gājējiela ar neuzkrītoši ielaistām tramvaja sliedēm un regulāri kursējošu tramvaju, nākotnes sajūtiņa. J. ir atradis, ka tepat blakus ir labi novērtēta suši vieta. Dabūjam apmest gandrīz pilnu loku ap ēku, kamēr to atrodam, un es ievēroju, ka pretī ir bulanžērija.

Suši ir ļoti labs.

Atpakaļceļā es gandrīz pazaudēju svaigi uzadīto cimdu, bet J. to tomēr atrod – tumši pelēku negludas dzijas cimdu uz tumši pelēka negluda asfaltakmeņu ceļa.

Mēģinām iet gulēt laikus, jo ir gan nogurums, gan agri plāni nākamajā dienā.

Es ilgi norullējos pa gultu, nespēdama aizmigt, jo sega ir tāpat kā Neapolē drausmīgi sintētiski dedzinoša. Dusmojos, ka nepaņēmu savu segu. Dusmojos, ka 3 zvaigžņu viesnīcā Eiropā ir vajadzīga sava sega. Apsveru pirmo reizi dzīvē pārvarēt negribuli un uzrakstīt viesnīcai sliktu atsauksmi***. Ā, nu jā, un vēl spilveni, kā parasti ir par augstu, bet mums ir tik taupīgi iedoti dvieļi, ka man nepietiek, ko palikt zem galvas spilvena vietā, es nozogu J. hūdiju. Fantazēju, kā es varētu uz nākamo ceļojumu atcerēties paņemt segu. Kā es atgriezīšos mājās un nopirkšu milzīgu lina naktskreklu ceļojumiem ar garām piedurknēm unn līdz zemei, jo tur, kur man ir krekls, dedzina mazāk. Piemiegu. Murgoju par ielaušanos. “Veicas”.

____________________
* Nekāda naida pret vivīti, bet es nevaru sagaidīt, kad nopirks tos jaunos dīzeļu vai baterijvilcienu sastāvus. Cik man stāstījuši dažādi entuziasti, praktiski visus braukšanas biežumu iztrūkumus neelektrificētajās līnijās Latvijā izskaidrojot vienkāršais fakts, ka mums nepietiek vilcienpriekšmetu, lai brauktu biežāk.
** Manā ikdienas maršrutā ir kaut kāds mistisks bezzonas caurums meža vidū diezgan netālu no Rīgas, un šim faktam netic gandrīz neviens, kas nav pats tai vilcienā braucis.
*** Bloga rakstīšanas brīdī nav zināms, vai tas tika izdarīts.

Tallinas atvaļinājums, 6. diena. Atgriešanās.

Autors: lauma

Datums: 2018-07-23

Tēma: 2018-07 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

No rīta secinām, ka šo kapsulu kafiju mēs arī ar otro mēģinājumu nemākam ciešami uzvārīt, garšo pēc zeķūdens. Varbūt tādēļ pāris stundu laikā mēs tiešām esam savākuši pa dzīvokli plaši izmētātās mantas, sakārtojuši tās tīri glītā kārtībā čemodānā un no viesnīcas izrakstījušies. Gandrīz visa suvenīršokolāde saiet termosomā, cerams, ka tad tiešām būsim radiem un draugiem atveduši šokolādes konfektes, nevis izkusušus briesmoņus. J. ierosina pirms prombraukšanas apskatīties, kāds ir šejienes Stockmann, es paraizējos, vai tiksim galā ar stāvvietu, bet nu braucam.

Šejienes Stockmann ir manāmi lielāks, taču citādi stipri līdzīgs Rīgas. Pārtikas nodaļā salasam vēl mazliet suvenīršokolādes. Vēl es beidzot atrodu palmu cukuru klucīšos. Par to es kādu laiku atpakaļ biju apgalvojusi, ka tās ir Rīgā šur tur normāli nopērkams, lai pēc tam pusgada garumā atkal un atkal konstatētu, ka visur, kur to esmu redzējusi, tas ir zudis. Tātad, ta-dā, tipisks Tallinas suvenīrs – Taizemes palmu cukurs. Norēķinoties dodu kasierei savu autostāvvietas biļeti, viņa samulst, kad sāku runāt angliski, bet tad vienojamies, ka būs okei, ja viņa man krieviski izstāstīs, un es uzzinu, ka automātam jāparāda, re, šis čeka svītrkods, un tad man ieskaitīs atlaidi. Super. Nopriecājamies ar J., ka šī problēma ir atrisināta. Aizejam uz nepareizo liftu, saprotam, ka no tā nevar nokļūt uz stāvvietām, aizejam uz pareizo liftu, tiekam uz P2 un braucam ārā. Vienkārši, vai ne?

Pie izejas es iegrūžu automātam savu biļeti, bet neredzu sarkano lāzeri, kam parādīt čeku. Nu, neredzu. Nav. Automāts tik igauniski lamājas, ka biļete jāapmaksā. Labi, samaksās. Parādu viņam savu bezkontakta karti. Karti nevar nolasīt. Parādu vēlreiz. Karti nevar nolasīt (to gan var pateikt angliski). Satraucos. Rādu otru bankas karti. Tas pats. J. saka, ka es nepareizi rādu, es kaut ko neartikulēti nočīkstos. Viņš iedod savu karti, un norāda, ka, rekur, tieši šis stūris jārāda. Nevar nolasīt. Es saprotu, ka esmu sastēgusi. Aiz manis ir mašīnu rinda, es netieku atpakaļ, es netieku ārā un es arī nezinu, ko darīt.

– I’m stuck, can somebody help me, please? How do I use this? How do I pay?
– Rekur zvana poga, piezvani.

Operators saka, ka te karšu lasītājs nestrādā, un es vēl vairāk nesaprotu, ko darīt, bet tad pie manis pienāk kāda igauniete no aizpakaļējās mašīnas. Vai es saprotot krieviski? Jā, nu drusku. Jāmaksā ir iekšā. Tur ir speciāli tam paredzēti automāti, kur ieliek autostāvvietas biļeti, tad samaksā un tad sistēma zina, ka ir samaksāts. Iekšā veikalā. Teorētiski es viņiem pat garām gāju uz stāvvietu.

Bezgalīgi pateikdamās sievietei un atvainodamās tiem, kas stāv aiz manis, skrienu uz veikalu samaksāt. Veikalā saprotu, ka man rokā ir trīs bankas kartes, bet tā čeka ar svītrkodu nav. Labi, samaksāju. Izrādās trīs eiro. Lai būtu. Skrienu atpakaļ, iegrūžu draņķa vārtu atvērējā (ziniet, pie šitiem taču jāstājās ar labajām durvīm tuvu klāt, lai var aizsniegt – iekāpšana un izkāpšana auto arī bija zināms varoņdarbs), un esmu brīva. Tikai vēlāk saprotu, ka visā šajā trakumā neviens uz mani netraurēja, neviens man neko sliktu neteica, un vispār notika civilizētāk nekā es esmu pieradusi, ka uz ceļiem var notikt.

Uzvarējuši Stockmann autostāvvietu tālāk no Tallinas izbraucam bez starpgadījumiem. Kaut kur daudzdesmitajā kilometrā uz Pērnavu J. pievērš manu uzmanību tam, ka uz stāvvietas biļetes bija manas mašīnas numurs uzdrukāts – tātad kaut kur ir mididatorītis, kas atpazīst tādas lietas no bildes.

J. ir atradis Pērnavā pabu, kas dodot garšīgu ēdienu, bet mēs esam slinki un daudz piedzīvojuši. Vienojamies uz Pērnavu braukt kādu citu reizi plānveidīgi, tam speciāli paredzētā braucienā, un aizžūžojam tai garām. Iegriežamies pie Ainažiem Pļavās paēst bropusdienas un dabūt man kārtīgu kafiju. Meitene, kas atnes kafiju, rūpīgi pārjautā, vai gribu cukuru, un atvainojas, ka nenesot uzreiz cukurtrauku – te ārā esot padaudz lapseņu, un tad nu viņi karo ar tām kā māk. Es cukur pie kafijas nelieku, bet lapsenes ar laiku mūs atrod šā vai tā. Piena sivēna pakaļkāja ir mīksti un jauki izsautēta, un J. nobrīnās vien, cik ātri es to notiesāju. Pasūtu desertu un lēnām malkoju atlikušo kafiju, kamēr to gatavo. J. ir paņēmis sidru. Sidrs ir tāds labs lapseņu dzēriens, J., lāga dvēsele būdams, vienu lapseni no sidra izmakšķerē, kad viņa tur sāk slīkt. Es it kā skatos to visu, bet domas klejo, tāpēc mani zināmā mērā pārsteidz, ka J., izdzēris sidru, pēkšņi sāk spļaudīties un klepot.

– Kas noticis?
– Man mutē ielidoja lapsene!
– Pag, nopietni?!?!?!
– Jā. Bet neiekoda.
– Kas mums ir ar tiem bišveidīgajiem mutēs… Tas jau sāk kļūt par sliktu tradīciju.
– Es dzēru to sidru, un es to izdzēru! Un viņa nebija ar mieru, viņa arī gribēja to sidru! Un viņa ielaidās man mutē!

J. saklausās no radiem un draugiem, ka jūrā ūdens esot neprātīgi silts. Es ierosinu, ka mēs pa ceļam varam iebraukt Saulkrastos nopeldēties. Tas turpat pie Via Baltikas vien ir, un mums ir līdzi vēl neizmantoti peldkostīmi. Dvielis gan tikai viens (tas pats, ko es slapju ņēmu sev līdzi gultā), bet diena ir silta, gan jau pietiks.

Vietā, kur atbraucam, ir maksas stāvvieta, bet kāds ārā braucējs mums atdot savu vēl stundu derīgo biļeti. Pateicamies un pēc tam sasmejamies, ka tā turpinās mūsu piedzīvojumi ar naudu un stāvvietām. Savācam peldlietas un desojam peldēt. Pludmalē ir mazliet par daudz ļaužu par spīti pirmdienas dienai, bet ūdens tiešām ir silts. Pa kārtai izlēkājamies pa viļņiem (es vienu reizi gandrīz aizeju peldēt ar platmali), ūdens šķiet tāds kā mīksts un apaļš. Kāpās smaržo pēc saulē sakarsušām priedēm un es aizdomājos, vai, ja dzintars būtu smarža, vai tā būtu šī… Beigās pie mašīnas man pat rodas iegansts ārkārtīgi netīrā paskata šortus, ko no rīta bija misējies uzvilkt, aizstāt ar šķietami tīrāka paskata kleitu. Bet tā pa īstam jau nav svarīgi – mēs braucam mājās, visas drēbes ir netīras un ceļojums ir beidzies.

Tallinas atvaļinājums, 5. diena. Kāpnes.

Autors: lauma

Datums: 2018-07-23

Tēma: 2018-07 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Pa nakti izrādās, ka, ja vakarā piever logu par daudz, tad izcepās ar visu ventilatoru. No rīta ēdu vīnogas un izdzeram pēdējo no mājas paņemto kafiju.

Kad beidzot esam iztaisījušies, dodamies apskatīt vecpilsētas otru pusi. Resnajā Margarētā (artilērijas tornī) kaut ko remontē, tur īsti klāt netiekam, tik noraugamies, ka jā, ir gan resns tornis, daudz resnāks par citiem salīdzinoši vienādajiem torņiem. Aplūkojam vienus pilsētas vārtus turpat netālu – tie esot bijuši galveni uz ostas pusi. Mazliet sasmejos, kad ievēroju, ka tūristiem paredzētais apraksts kaut ko atkal stāsta par kādu vietvaldi, kas kaut ko tur piebūvējis, jo baidījies, ka ļaunie somi nāks uzbrukt – tas sasaucas ar interneta leģendām par Linnahall – tur esot kādreiz varēts uz jumta tankus nolikt, jo Padomju valsts arī baidījusies, ka somi nāks uzbrukt… Varētu padomāt, ka somiem nav nekā labāka šai dzīvē ko darīt 😀

Apskatam vienu lielu, resnu, apaļu māju – tā kā tornis, bet daudz par zemu. Izrādās, zirgu dzirnavas – viduslaikos lietotas, kad aplenkuma gadījumā nav iespējams malt graudus ar ūdens palīdzību. Vienā sānielā ievērojam vēl vienu sienas fragmentu ar vairākiem torņiem. Tad izejam uz lielu, lielu baznīcu – Sv. Olafa baznīca. Viki stāsta, ka šī baznīca ir viena no tām lietām, kas pirmajos rakstu avotos 13. gs. pieminēta jau kā esoša lieta – to, domājams, kāds uzcelis par godu Norvēģijas karalim Olafam kādu laiku pirms attiecīgā avota rakstīšanas.

Mēģinam palūrēt iekšā, bet tur dievkalpojums (svētdienas rīta puse kā nekā). Sakautrējamies. Ievēroju, ka baznīca ir gaiša, vieglos toņos krāsota, lauztām arkām un ne pārāk dāsni rotāta. Fotogrāfēt aizliegts. Izejam vestibilā un pa trim eiro nopērkam biļetes kāpšanai tornī. Tornī ved šauras, pelēkas spirālveida kāpnes – kad kāds nāk pretīm, jāpiespiežas pie sienas, lai varētu izmainīties. Lodziņu maz un maziņi. Kāpjam mūžību, tad pēc viena taisna posma kāpnes nolemj vienkārši spirālēties otrā virzienā vēl vismaz tik pat ilgi. Vienojamies, ka pēc šīs baznīcas iztaigāšanas meklēsim kohviku (kafejnīcu), kur ieturēties un atpūsties. Turpinām kāpt. Kaut kur pa vidu kāds pretīmnākošs cilvēks krieviski saka, lai griežoties atpakaļ, tur nekā neesot. J. pēc tam man nopurpina, ka mēs paši zināsim, kur kas ir un kur nav. Turpinām kāpt. Internets saka, ka līdz platformai esot 232 pakāpieni, mēs neskaitījām, bet kāpiens bija monstrozs. Baznīcas tornis ir taisnstūrveida būve ar ļoti augstu, spicu vara jumtu. Platforma ir apkārt tornim uz jumta malas. Pati torņa spice ir kaut kur ap 120m augstumā, bet platforma varētu būt ap 60, varbūt 70m augstumā, lai gan grūti uz aci novērtēt un internetā es neatradu. Tieši pirms iziešanas uz jumta tornī ir izklāta koka grīda un tur ir kārtīgi soli. Un viens sargs ar nelielu galda lampiņu. Sēžam, pūšamies. Kārtīgi izpūtušies, izejam ārā. Platforma ir šaura, bet vismaz labi norobežota. Es jūtos tīri ciešami, bet J. ir atklājis sevī snaudošas bailes no augstuma, un telefonu viņš labāk ārā nevilkšot. Izklausās pareizi, var taču atrast arī vienkāršākus iemeslus nopirkt jaunu telefonu. Par spīti bultiņām, kas izlīmētas pie durvīm, cilvēki pa šauro platformu staigā abos virzienos, un tas lieki sarežģa situāciju. Skats gan diezgan karalisks – redzama visa vecpilsēta, osta, Linnahall, arī ēka, kur mēs dzīvojam, un jaunie “debesskrāpji”. Diena ir dzidra un saulaina, redzams tālu, jo tālu. Atpakaļ ejot, ievērojam, ka akmens kāpnes patiesībā ved arī augstāk iekšā jumtā, tikai tur aizlikts norobežojums, lai tūristi neiet. Internets stāsta, ka tur savulaik padomju specdienestiem radio tornis bijis. Kāpt uz leju ir nesalīdzināmi vieglāk.

– Esam jau gandrīz lejā!!!
– Ēmmm, Tu…
– Ā nē, te ir tikai tas vidus taisnais posms.

Kamēr tiekam lejā, esam nosvīduši slapji. Baznīcas vestibilā kāda maza meitenīte lietišķi stumj leļļu ratiņus. Attaisa sev ārdurvis, iet cauri, durvis veras ciet mazliet par ātru, taču J. pamanās noķert durvis, un tās viņai netrāpa. Izeju arī es. Meitenītei nepārprotami ir plāns, viņa nezkur aizdodas ne mirkli nesaminstinājusies. Mans prāts pēc visas tās kāpšanas slodzes saka, ka visa pasaule ir sireāls veidojums un viena meitenīte vairāk vai mazāk tur neko nemaina.

Meklējam kafejnīcu. Viena saldējuma kafejnīca ir krietnu gabalu atpakaļ, nolemjam, ka tas neder. Vienu kafejnīcu noraidam, jo tur nav gaisa. Vienā apsēžamies, apēdam vienu kūku un tomēr nolemjam, ka aiziesim vēl apskatīt arī “tējas un kafijas centru”, kas izrādās vienkārši specializētais dažādu tēju un kafiju veikals. Tur man iedod lielu, krūzi kapučino un tādu kā Toskānas ābolkūku tikai smagāku un ar superdaudz kanēļa. J. paņem limonādi, iesēžamies mīkstos krēsliņos un kādu stundu relaksējam, pa vidu apspriežot tādus Visuma dzīļu jautājumus, kā to, vai vajadzētu paņemt uz mājām testam mazliet Jamaica Blue Mountains pupiņu. Paņemam. Un es nopērku arī aizāķējamu metāla tējassietu – mājās tāda jau sen pietrūka.

Kārtīgi izpūtinājuši kājas (un nopriecājušies par to, ka visās kafeinīcās ir jaukas tualetes), nolemjam paskatīties tur uz to baznīcu, tur kalniņā. “Kalniņš” izrādās Doma kalna (Toompea) stāvākā mala, kurā augšā kāpj… atkal pa kāpnēm. Šoreiz tās ir jaunas, platas un diezgan uzticamas, tomēr, kāpnes paliek kāpnes, un kad tiekam līdz skatu platformai, esam atkal noelsušies.

– Šitā kāpšana!
– Jep, mums šodien ir kāpšanas diena. Tā arī rakstīšu blogā.

Augšā… Principā turpinās vecpilsēta, tikai šeit visi veikali ir suvenīru veikali. Saskaņā ar teoriju te kaut kur būtu jābūt parlamenta un valdības ēkām, bet uz tām mēs netrāpījām. Taču mēs redzējām vairākus skatu laukumus un Sv. Marijas doma baznīcu. Tā ir liela (mazāka par Olafa, visas baznīcas ir mazākas par Olafa), balta ēka ar tumši zaļu, liektās līnijās veidotu torņa jumtu. Iekšā fotogrāfēt aizliegts. Interjers būtu diezgan piezemēts, skaisti lauztas arkas, baltas sienas, bet visas sienas ir noklātas ar ģērboņiem. Spriedām ar J., ka droši vien kādā vēstures posmā tas ir bijis prestiža jautājums, lai tavas dzimtas ģērbonis tajā baznīcā nokļūst, tāpat kā kādreiz prestiža jautājums ir bijis apglabāt ģimenes locekli dominikāņu klostera baznīcā…

Pēc pāris līkumiem pa pilsētu nokļuvām pie Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāles. Tallina ir pilsēta, kurai pāri gājuši dažādu reliģisko pārliecību valdnieki un tāpēc arī baznīcu klāsts ir plašs. Ieejam iekšā, tā rotāta visa zeltā un intensīvās krāsās. Manu uzmanību piesaista centrālais kopols, kam griestu daļa krāsota zila ar zelta zvaigznītēm. Pa logiem zem tā spīd iekšā saule un tā veido starus putekļainā gaisā. Mēģinu izstāstīt J., ko savulaik esmu lasījusi par ikonostasu un citiem rituālajiem priekšmetiem, bet sanāk tikai “umm, hmm, es tiešām neko daudz nezinu par austrumu ritu, vajadzētu palasīt”.

Ārā, gabaliņu no baznīcas, atrodam vēl vienu mūra fragmentu, pāris torņus un nelielus vārtus. Tālumā, kur mums slinkums iet, ir vēl viens apaļš artilērijas tornis, bet pie vārtiem izlikta zīme par spokiem. Šeit ir tā sauktais Dāņu karaļa dārzs, jo iespējams, ka šeit kādreiz pirms kalniņa iekarošanas ir bijis apmeties Dānijas karalis. Savukārt spoki esot atvairījuši parāk parastus cilvēkus no tuvošanās Doma kalnam nakts laikā. Un lai būtu pavisam skaidrs, te ir izliktas trīs melnas statujas – mūku drēbes ar kapucēm un tukšiem galvas caurumiem. Blakus ir vēlviens tornis – Jaunavu tornis un plāksnīte tūristiem skaidro, ka tajā ironiskā kārtā pagrabā esot turētas apcietinātas prostitūtas. Mūsdienās tur ir kafejnīca un muzejs. Mēs ar J. kādu brīdi pētam milzīgo, daudzstāvīgo logu vienā torņa pusē. Aprakstu plāksnītes liek domāt, ka tā atvere tur bija jau viduslaikos, bet mēs pēkšņi nespējam salīmēt kopā, kāpēc tā ir pret pārējo Vectallinu, nevis Doma kalniņu…

Tad man beidzas fotoaparātam baterija, es nočīkstos par to, cik slikti tas ir tik jaukā dienā kā šī, un mēs pa lēzenām kāpnēm slīpā nogāzes ieliņā dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam uztrāpam uz Olde Hansa un veikaliņā nopērkam mazliet rožu ziepju mūžīgai jaunībai un alus suvenīriem.

Viesnīcā izsecinām, ka gribētos jau, bet nav īsti laika nedz iet uz Da Vinči muzeju, nedz arī uz VDK noklausīšanās muzeju Viru viesnīcas augšējā stāvā. Tallina ir liela, apskatīt varētu vēl nez ko, bet gurdums. Palādējam fotoaparātu un izmetam vēl vienu līkumu pa to pilsētas pusi, no kuras atnācām. Es uztaisu vienu bildi, kur lielais padomju stikla klucis Viru viesnīca ir perspektīvā diezgan precīzi pa vidu ir starp Viru vārtu torņiem. Mēs aizejam vēlreiz pie tiem metāla mūku spokiem. Pa ceļam mēs uztrāpam igauņu rakstniekam Vildem veltītam piemineklim ar milzīgām, ļoti glītām puķu vāzēm priekšā un vēl vienai baznīcai – Sv. Nikolaja baznīcai. Apejam tai pilnu apli, kamēr nonākam pie secinājuma, ka, pirmkārt, iekšā netiksim un, otrkārt, šķiet, šo lieto kā muzeju un koncertzāli, bet ne kā baznīcu. Vakarā internetā lasu, ka tā pamatīgi cietusi bombardēšanā 2. pasaules karā, taču vēlāk atjaunota. Baznīca paliek atmiņā ar vizuālo kišmišu – tornis ir balts un gluds, kamēr pamatdaļa – pelēka un raupja, viens no spārniem sānos ir zils, bet otrs turpat blakus – dzeltens, turklāt tie ir rotāti ar kolonnām un cakām.

Beigās ejam atpakaļ uz Olde Hansa vakariņās – iepriekšējā reizē bijām nolēmuši atnākt vēl. Šoreiz iemanāmies tikt pie maza galdiņa tādā kā uz augšu paceltā balkonā. Samazināto gaisa daudzumu kompensē palielināts romantikas daudzums. Ēdam dažādas kājas – J. cūkas, es pīles. Man ir safrāna mērce, un kaut kādi neparasti marinēti ķirbji vai rāceņi. Dzeru vietējo medalu, ir labs. Desertā pārbaudu ābolu un kārtainās mīklas desertu, kam nelielā podiņā nāk klāt mandeļu piens. Āboli mani nepārsteidz, bet mandeļu piens ir biezs, superviendabīgs, tumšs un salds ar klāt piemaisītām mandeļu skaidiņām. Ēdu un nesaprotu, kur ir āķis, kāpēc tas ir tik biezs un… gluds? Man mājās nesanāk nekas tamlīdzīgs. Varbūt karsēts? J. sapņo, ka jāmeklē Rīgā arī viduslaiku restorāni, es skeptiski novelku, ka te, cik zinu, pieiet nesalīdzināmi nopietnāk.

Ejot uz viesnīcu esam pietiekami paēduši, lai Rimi nespētu izvēlēties rītdienas brokastis. Kruasānu atkal nav un vīnogas esot sapelējušas. Paņemu mazliet marcipāna suvenīriem, un nolemjam, ka brokastis patiesībā nav svarīgi. Es mēģinu iemārketēt J. ideju, ka vajadzētu atrast, kur rīt mājupceļā piestāt pusdienās, bet ideja nenosēžas, viņš turpina kaut ko runāt par to, ko mēs apmeklēsim, kad nākamreiz brauksim uz Tallinu.