Trešdien es uzmetu veselīgu dzīvesveidu un aizeju pusdienās ēst kanēlmaizes uz netālo Cafe Puusti. Tur arī otrajā reizē ir ļoti labi. Skolas diena ir tāda kā vieglāka, jo mums ir gan stipri pabrīva pēcpusdiena, gan viena no prezentācijām, kas veltīta jomas 25gadei, ir daudz bilžu no dažādiem notikumiem cauri gadiem. Tā nu es beidzot tieku pie aizkavētās ceļojuma piezīmju rakstīšanas – tā šajā braucienā ir liela sāpe – gribas vismaz nedaudz pierakstīt notikumus, bet tas visu laiku konkurē vai nu ar spēju klausīties, ko māca, vai ar gulēšanu. Naktsmieru ļoti cenšos respektēt, lai pietiek spēka 2 nedēļas visu noklausīties, un tā nu cieš rakstīšana.
Vakarā Kirsi ved mūs uz Rauhaniemi peldēties. Tur ir lielā (pavisam lielā) ezera malā peldvieta kopā ar publisko pirti. Cik saprotu no Kirsi, tā ir normāla somu prakse – ja jau ir peldvieta, tad pielikt pirti arī -, bet šī ir viena no vecākajām šādām vietām Tamperē – no 1929. gada. Savācamies tāds bariņš (tiekamies pie Mumina statujas!) un vienojamies iet kājām. Puse ceļa sanāk caur pilsētu, līdz mēs izejam pie Tamperes jahtu ostiņas. Tālāk gar ezermalu, kur parka veidā ir iekopts – ar pļautu zāli un dekoriatīviem tiltiņiem. Kolēģi spriež, ka emocionāli ir grūti noticēt, ka Tampere ir iekžemes pilsēta, jo ezeri ir tik lieli, ka cilvēkam, kas pieradis dzīvot, piemēram, Stokholmas arhipelāgā, kur salas aizsedz horizontu, jūra izskatās apmēram tāpat kā Tamperes lielie ezeri ar saviem tālajiem, zobainajiem otrpuses krastiem un ievērojamo skaitu salu. Peldvietā es aizeju pataustīt ūdeni, un nolemju, ka tas nav tik ļoti auksts, lai pat neuzvilktu peldkostīmu. Turklāt nākot bija karsti. Peldvietas krastu veido milzīgi, mazliet apglumējuši akmeņi, tapēc drošākas ūdenī ietikšanas vietas ir izveidotas mākslīgi – ir gan kāpnes, kas ieved relatīvi dziļāk, gan ar maziem akmentiņiem nobērta lēzenā ieiešanas vieta. Ūdens ir pavēss, taču ne neiespējami auksts – lienot iekšā liekas traki, bet iemērktās ķermeņa daļas ātri aprod. Tie mazie drošības akmentiņi gan ir drusku asi un druku bakstās pēdās. Ir neierasti, ka es varu ieiet ūdenī, cik dziļi vien vēlos, kaut līdz kaklam un turpināt ezera dibenā redzēt savus kāju pirkstus. Pirtij tuvākā ir dziļā ieiešanas vieta ar kāpnēm, tapēc es savā bērnu pludmalītē varu justies gandrīz vai viena, par spīti tam, ka šī ir ārkārtīgi labi apmeklēta vieta. Vēja nav, debesis ir apmākušās, vakars ir mierīgs. Ir tik idilliski, ka es, mākoņos skatīdamās drusku nosalstu. Redz, par zobu raizējoties, es nebiju nopirkusi pirts biļeti, kas te ir vienīgā maksas sastāvdaļa. Taču man neizdodas salt pārmēru ilgi, jo, pirmkārt, Kirsi ierosina atpakaļ braukt ar autobusu un, otrkārt, mēs pēc tam aizejam uz indiešu restorānu. Ir ļoti grūti salt, ja vēderā iekrāmē milzīgu porciju viegli čillīga panīra amizantā mērcē ar papaijas un riekstu piedevām. Pēc atgriešanās viesnīcā es mēģinu piepildīt vairāk kā nedēļu loloto plānu pagaršot viesnīcas restornā citronu lakricas desertu, bet virtuve jau ir ciet. Tā vietā es paņemu vienu dzērienu un kādu laiku skatos uz bārmenes profesionāli precīzo un izkopto darbošanos.
Ceturdien pusdienlaikā mēs krietna grupiņa paķeram nelielas panīni maizes mazākajā no divām Tamperes universitātes ēdnīcām un… Mācamies somiski dziedāt. Zināmā mērā. Šeit tradīciju veidojas tas, ka skolas dalībnieki kaut ko nodzied organizatoriem, un kaut kā sagadās, ka šoreiz to godu izpelnās Vanha kellarissa valittaa, veca somu panku dziesma par paaudžu konfliktu. Ā. piezīmē, ka tā sanāk tieši organizatoru paaudzes dziesma. Tie, kas māk somiski, dzied visu tekstu, pārējie – piedziedājumu ar pilsētu uzskaitījumu “Helsinki, Tampere, Jyväskylä, Oulu”. Mūsu sākotnējais plāns ir to dziedāt vakarā restorānā, bet tur īsti nesanāk, jo mūsu izvietojums ap galdiņiem ir dziedāšanai nepiemērots. Tā vietā mēs samulsinām organizatorus ar šo piektdienas rītā. Skan gluži jauki, un piedziedājums ir stipri lipīgs, es turpinu to atcerēties vēl vairākas dienas. Dziesmu var paklausīties te.
Ceturtdienas vakarā mums relatīvi oficiālākas vakariņas Tillikas restorānā blakus vienam no laikam diviem Tamperes teātriem. Lai gan atšķirībā no lielām konferencēm citās zemēs, šī nav liela maltīte ar vairākām kārtām un desertu pa virsu, mani ļoti iepriecina manas zivtiņas ar kartupeļu biezeni un restorāna interjers. Jā, zivtiņas atkal ir repši, atkal karsti, atkal lieliski. Restorāns lepojas ar vairāk kā simt gadus ilgu vēsturi, un interjers te ir patīkami nemoderns – tumši koka paneļi, kas kontrastē ar zeltītām un dzeltenām maliņas, gaiši giesti ar izliektiem dekoratīvajiem ciļīem un lielām kroņlukturu lampām. Viesmīlis ir traki steidzīgs, viņš tik bieži aizmirst pajautāt/uzklausīt, ko dzers arī sievietes, ka tas mūsu galda galā izvēršas par atkārtotu joku objektu. Vēl es uzzinu, ka somu tradīcija ir pusstundu pirms kāda restorāna vai bāra slēgšanas nomirdzināt gaismas un pārtraukt pārdot dzērienus, lai cilvēki var bez stresa izdzert savu dzērienu, pirms tiek izdzīti no telpām. Pēc restorāna Kirsi ierosina, ka var jau būt, nemaz vēl nav jāiet gulēt, un mēs mazākā grupiņā nolemjam aiziet vēl mazliet papļāpāt. Šonedēļ univeristātē ir studentu orientēšanās nedēļa, un izskatās, ka šovakar ir kaut kāda milzu studentu ballīte, studenti ir visās malās un jo sevišķi – milzīgā rindā pie kāda bāra, kam mēs ejam garām. Taču Kirsi, protams, zina arī to, kur studentu nav, un aizved mūs uz ļoti gaumīgu alus vietu apmēram pa vidu starp Tilliku un Universitāti. Iespējams, Konttori. Man atliek vien nobrīnīties, kā viņa vienmēr zina tuvāko labo bāru, garšīgās pusdienas un visu pārējo, gandrīz vai varētu padomāt, ka Tampere mainās atbilstoši viņas vēlmēm. Arī šeit ir vairāki pastāvīgā piedāvājuma lejamie amatali un ap desmit mainīgie… Vispār mani patīkami pārsteidz, ka pilsētā ar kādiem 250 tūkstošiem iedzīvotāju ir tik laba alus izvēle. Mēs diezgan ilgi aizpļāpājamies par dažādām lietām, par zinātni, par to, kā atšķiras rakstu rakstīšana datorlingvistiem un matemātiķiem, par to, kā dažādās valstīs cilvēki mācās braukt ar automašīnu, un tā tālāk. Atpakaļceļā uz viesnīcu man kaut kur garām paskrien vairāki ķiķinoši, palagos ietinušies studenti, un pie viesnīcas es redzu veselu autobusu, no kura kāpj ārā… palagos ietinušies studenti.