Nākamā diena sākas ļoti parasti, bet atkal ne tik agri, lai meklētu konditoreju pirms konferences. Kafijas pauzē visi jau zina, ka Esnea ir piens, tapēc papīra zīmītes “milk”, kas bija pieliktas pirmās dienas otrajā pauzē, ir sen pazudušas. Paužu ēdiens nav slikts, taču ļoti vienveidīgs, turklāt launagpauzes sviestmaizēm ir tendence ļoti ātri izbeigties. Tā kā man vajag uz tualeti, tad līdz brīdim, kad es atgriežos, sviestmaižu vairs nav. Ir palikusi tikai tradicionālā omlete ar kartupeļiem, kas man jau ir stipri apnikusi, un liels daudzums vīna. Jo vīna te nekad nepietrūkst. Es atrodu jakas kabatā atlikušos vakardienas kastaņus un atklāju, ka aukstus tos ir drausmīgi grūti izlobīt, turklāt viens ir bojāts. Es galīgi sabēdājos un ierosinu kolēģiem (kuri pa to laiku ir aizrāvušies ar jaunu raksta ideju), ka moš jāiet meklēt tās konditorejas, bet mēs pārprotamies un man piedāvā iet uz studentu ēdnīcu. Man dzīvē pieredze ar studentu ēdnīcām ir sasodīti švaka, es esmu izsalkusi, nogurusi vēl no pirmskomandējuma studiju darbiem un bēdīga, tapēc es nolemju, ka es gribu pastaigāt pati, lai viņi iet uz studentu ēdnīcu.
Mans telefona GPS tiepīgi uzskata, ka es esmu Ogrē, Latvijā, tapēc es pēc 2 vai 3 kvartāliem pārstāju meklēt konditoreju, lai pēc tam nav jāmeklē mani pašu, un vienkārši apsēžos skvēriņā ar strūklaku, un cīnos ar saviem kastaņiem. Šodien ir siltākā diena kopš mūsu ierašanās un skvēriņš ir sasodīti jauks, tapēc es nespēju ilgstoši besīties par visām dzīves stulbībām. Man priekšā ir vienkārša, taču liela strūklaka, man aiz muguras un sānos aug vairākas tiešām lielas palmas un gabalu tālāk bērni spēlē kaut kādu futbolam līdzīgu izstrādājumu. Turklāt ar zināmu cīņu daļu kastaņu var dabūt vaļā.
Tomēr visus kastaņus es izēst nepaspēju, jo man zvana kolēģi. Viņi uz studentu ēdnīcu tomēr nav aizgājuši un vispār piedāvā iet pie Jēzus. Pag, ko? es tā uzreiz nesaprotu. Tā un tā, šodien ir vislabākais laiks (jā, ir, absolūti), pēcpusdienas sesija neesot tik interesanta (nu kas es esmu, lai runātu pretī), un tapēc varētu aiziet līdz Urgula kalnam (tas ir tas, kam galā milzīgais Jēzus), un pastaigāt tam apkārt. Es godīgi atzīstu, ka es nezinu, vai esmu fiziski spējīga uzkāpt augšā, bet ideja tur pieiet tuvāk ir ļoti valdzinoša. Man nākas arī atzīst, ka es arī neesmu pilnīgi droša, kā atgriezties, jo es īsti neatceros, kā nācu, un GPS turpina domāt par Ogri. Viņi mani atrod mazāk kā 10 minūšu laikā, jo es, izrādās, esmu kvartālu no viesnīcas, un L. pēc apraksta “gājēju ielā pie strūklakas” ir momentā iedomājusies pareizo vietu. Mēs ātri nometam viesnīcā mantas un dodamies ekspedīcijā pa maršrutu “konditoreja-pludmale-kalns”.
P. mūs ved uz vienu bulciņotavu, kur viņš ir ēdis pirms dažām dienām brokastis un pārliecinājies, ka ir labi, bet pa ceļam mēs ar L. iesprūstam pie viena skatloga. Tur ir redzami daži necili maizes kukuļi, kā arī ārkārtīgi skaisti ceturdaļapli lieli siera kūkas gabali. Mums vajag siera kūkas, tagad un tūlīt. Ejam iegšā. Maza telpiņa, gandrīz vai ūķītis, principā nekā cita, izņemot saplākšņa plauktus un smaidīgu pārdevēju te nav. Kamēr mēs ņemam 2 gabaliņus siera kūkas, pārdevējs ir paspējis noskaidrot, no kurienes esam, iemest līdzi gabalu braunija, jo P. neko neņem un viņam taču arī vajag, un, kad es atgādinu, ka es gribēju arī mandeļu cepumu, mums piemet klāt degustācijai arī vienu matcha cepumu. Cepumus es sabāžu kabatā, bet sierakūkas gabalus, ko balsta kartona paplātīte, L. svinīgi nes kādu laiku rokās, jo griezuma vietas ir krēmīgas, ka ir pilnīgi skaidrs, ka to iemīcīt somā nebūs gudri.
Bet tā kā tajā vietā nav kafijas, mēs tomēr turpinam iet arī uz P. zināmo bulciņotavu. Tā ir vidēja lieluma vieta ar daudz plašāku piedāvājumu klāstu, galdiņiem un visnotaļ omulīgu interjeru. Paņemam kafijas, kruasānus ar sieru un šķiņķi (reģionālie kruasāni ir tādi dzeltenāki kā franču, bet acīmredzami franču kruasānu radinieki), kā arī pēdējo krēma groziņu ar basku karodziņu. Groziņš līdzīgs pastel del nata – arī iekšā olu krēms -, bet mīkla nav kārtainā, kaut kāda cita. Un atšķirībā no pastel del nata, šim arī augša ir nosegta. Labs, bet visa konditoreja ir tāda, ka ļoti, ļoti prasās ēst ar rūgtu kafiju kontrastam.
Apmēram pusceļā uz kalnu es saku, ka iet ir grūti, tapēc varētu drusku piesēst. Kāds ierosina, ka tad jau jāēd siera kūkas. Tā nu mēs sēžam pilsētas centrālajā pludmalē, skatamies uz līci un atkal ēdam našķus. Siera kūka pēc būtības ir kaut kāds piena produktu sacepums – tai nav mīklas pamatnes un to satur kopā tikai un vienīgi apcepusies maliņa. Viducis ir vienkārši ideāli krēmīgs. Drusku žēl, ka nav kafijas, jo uz beigām sāk aizlipt garšas izjūta.
Pie kalna mēs apdomājam stratēģiju. P. ir vienu reizi apgājis apkārt kalnam pa pašu leju – gar līci/okeānu, viņš ierosina iet apkārt līmeni augstāk. Es saku, ka augša izklausās kārdinoši, bet ka izskatās baigi augstu (Vikipēdija saka, ka 123 metri tur esot un Jēzus esot vēl 12 metri). Beigās stratēģija ir iet un skatīties, kur tas mūs novedīs, bet pārsvarā izvairīties no kāpnēm, jo kāpnes ir grūti.
Īsumā: tas mūs noveda augšā, lai gan vienas kāpnes tomēr nācās izmantot. Kalns ir pārsvarā noaudzis ar kokiem un brikšņiem, bet bija arī ļoti daudz labu skatu uz visām pusēm. Pirmais pieturas punkts bija lielgabali tajā kalna pusē, kas raugās uz ieeju līča pusē, mēs pēc zīmēm spekulējam, ka to sauc par “dāmu bateriju”, bet tagad, kad rakstu, es vairs nespēju atrast internetā nekādu apliecinājumu tam. Katrā ziņā izskatās, ka no turienes ir varēts šaut gan uz Santaklāras salu, gan uz līci. Pēc tam ceļš ved mūs kalnam apkārt pa okeāna pusi, tur ir daudzi priedēm līdzīgi koki, tapēc, ja neskatās uz klintīm, sajūta ir gandrīz kā Saulkrastos. Bet klintis ir visur. Tajā pusē ir arī Angļu kapsēta ar vairākiem Napoleona laika kapakmeņiem, un vienas kāpnītes, kas sola pēc maza gabaliņa aizvest uz galeriju. Mazas kāpnītes, nebūs augstu jākāpj, turklāt es kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ no iešanas pa kalnu esmu sākusi justies mazāk nogurusi, nevis vairāk, tā nu kāpjam. Galerija izrādās mazs tunelītis, kas no gala izskatās ne vairāk kā pāris metrus garš, bet, kad jāiet cauri, bija, šķiet, vismaz 10 metri. Pārsteigums. Tālāk atkal ir viens relatīvi lēzens, līkumains ceļš, pa kuru iet nav nemaz tiiiiiiiiiik grūti. Tad mēs esam pie cietokšņa sienas, kur jāiziet cauri mazam L veida gaitenītim… Un tad, opa-pā, mēs esam praktiski augšā. Starp mums un lielo skatu platformu kalna galā ir pāris plaši un lēzeni kāpņu laidieni, ne vairs klasiskās stāvās un šaurās kāpnītes, kādas parasti kaut kur kalnos ir sastopamas.
Pavisam, pavisam pie Jēzus un visaugstākajā skatu platformā mēs tomēt netiekam, jo ir ziema, kapella ir ciet, muzejs ir ciet, un vispār, kurš gan ziemā tūristo. Taču tik tālu, cik mēs tiekam, paveras lielisks skatu laukums ar šaujamlūkām uz visām pusēm (nu, tomēr, kādreizējais cietoksnis). No šejienes var redzēt arī pilsētas daļu pie trešās pludmales, kur mēs neesam bijuši, ne tikai to daļu, kur ikdienā staigājam. Pirms kāpšanas lejā mēs pasēžam papūsties uz nomaļa soliņa ar īpaši labu skatu uz pilsētu, un P. pastāsta, ka lielā ēka tālumā, kas izskatās pēc sēnes, esot karaliskā futbola kluba laukums. Es sāku pārdomāt, ka šie rudens zābaki, ar kuriem staigāju jau kopš atbraukšanas, patiesībā nav tik ērti, kā man pērkot likās, un ka man droši vien atkal zem pēdām būs tulznas, bet tā ir gluži adekvāta samaksa par šādiem skatiem. Bet citreiz tomēr jāņem līdzi mīkstāki apavi.
Kāpjot lejā mēs vienojamies uz pilsētas otru pusi neiet, jo nogurums ir jau liels. Tā vietā mēs lejā pasēžam kādu brīdi pēdējā vakara gaismā vietējās jahtu ostas, pavērojam, kā satumst debesis līča ieejā un sāk izgaismoties abas bākas – Santaklāras un Ulija kalna. Ir mākoņains, ļoti mierīgs vakars, viļņi līcī ir nelieli.
Atpakaļceļā uz viesnīcu mēs pie viena meklējam arī, kur paēst. Es uzstāju, ka jāizpēta La Perla restorāni, jo La Perla ir ēka centrālajā pludmalē un visiem turienes resturāniem ir brīnišķīgi skati uz jūru*, un tādus nekur citur nevar dabūt, bet tas ne pie kā laba nenoved, jo cenas ir sasodīti skarbas. Laikam arī šo vietu īpašnieki ir ievērojuši, ka šādus skatus nekur citur nevar dabūt. Beigās mēs piezemējamies Pepe bārā ne sevišķi tālu no viesnīcas, kur es paņemu lielo porciju taustekļmošķu un vīna glāzi. Porcija nav nemaz tik liela, jo šeit nav cieņā uzmākties cilvēkiem ar piedevām, bet mani mošķi ir mīksti un garšīgi. Piejūras šarms – astoņkāji un kalmāri parasti nav sīksti. Vīnu es it kā prasu balto, L. ievēro, ka viesmīlis pārklausās, un mēs vēlreiz norpecizējam, ka balto, bet man tāpat beigās atnes sarkano. Es nestrīdos, nav jau slikts. Pa acu galam es ievērtēju, ka L. garneles arī izskatās ļoti garšīgas. Kolēģi aizpļāpājas juku jukām par sportu un mūziku, es par vienu no šīm tēmām paklusēju un par otru drusku piedalos, un mēs sēžam Pepē tik ilgi, kamēr sāk rasties sajūta, ka kājas atkal ir lietojamas vismaz tik daudz, lai aizietu uz veikalu nopirkt suvenīru sieru (iespējams, tikai iespējams, es mazliet pārcentos) un tad viesnīcu. Kolēģi izlemj, ka ir palicis viens lieks vīns, tapēc tiek nolemts vēl mazliet pasēdēt un papļāpāt viesnīcā. Sarunās lēkā pa dažādām dzīvē un zinātnē svarīgākām lietām, tapēc ar solījumu rīt nopirkt jaunu, tiek izdzerts arī mana it kā suvenīram nopirktā vīna pudele. Varbūt jau ir vēls un es esmu nogurusi, bet es nolemju, ka šis vīns ir lai gan tīri normāls, tomēr mazāk garšīgs kā jebkurš cits, ko es esmu Spānijā dzērusi, tapēc es paprasu, lai man rīt nopērk citu. Bet L. gan mans “negaršīgais” vīns garšoja – viņš bija saldāks nekā pārējie.
Beigās mēs esam vienojušies, ka, ja grib lietot matemātiskās statistikas metodes, tad tas jādara pareizi, t.i., iedziļinoties to ierobežojumos, un vēl šādām tādām nakts vidum pilnīgi piemērotām lietām, un es ar zināmu žēlumu secinu, ka es gribu dzirdēt nākamā rīta referātus, tapēc nekāda baigā izgulēšanās nesanāk.
Kaut kur pa burzmu es secinu, ka mazais ledusskapītis sasodīti smird katru reizi, kad es to atveru, par spīti tam, ka vairums sieru ir vakuma iesaiņojumā. Es savācu tualetē higēnas precēm paredzētos maisiņus un mazākos gabaliņus salieku dubultos maisiņos. Tas nepalīdz, laikam tapēc ka kazas kamambēra skalu kastīte neiet nevienā maisā.
________________________
* Man bija patiesi mulsinoši atklāt, ka šīs pašas ēkas apakšējie stāvi, kas ir pludmales līmenī zem pilsētas, ir aizņemti ar sporta klubiem. Starp citu, arī ar;i lielu ēku līča sānā pie Ulija kalna brālīgi dalīja restorāns un sporta zāle. Varbūt tā ir tradīcija.