Laumas piezīmes

Tag: Vācija

  • Ziemeļvācijas pavasaris 6: atpakaļceļš

    Atpakaļceļš norit vienkārši un pārsvarā pēc plāna.

    No rīta J. mēģina atteikt māsas ierosinājumam paņemt līdz maizītes, māsa aizrāda, ka uz kuģa mums noteikti neko tik labu nedos. Viņai ir taisnība, mēs paņemam maizītes un tās pašas dienas vakarā es tiešām padomāju, ka vajadzēja paņemt vairāk.

    Mums atkal ir maģiskā Šlēsvigas-Holšteinas dienas biļete, tāpēc aŗī uz Ķīles centrālo staciju (burvju saīsinājumu Hbf Vācijā ir vērts zināt) mēs braucam ar autobusu. Autobuss nekavē, mēs nekavējam, Ķīles–Lībekas vilciens nekavē. Lībekas stacijā es vēlreiz ievēroju ļoti vēsturiskas un diezgan putnu nokakātas kāpnes. Intersanti, cik bieži ir jāmaina tie dēļi, ja staigā tik daudz cilvēku… Mēs redzam arī palielu varbūtmarcipāna pili. Mēs izbāžam degunus pa abām Lībekas stacijas izejam, ieraugam vienu ļoti dzīvu laukumu vienā pusē un vienu baznīcu ar pārvākšanās busiņu blakus otrā pusē… Un atgriežamies vienkārši stacijā sēdēt un 50 minūtes dzert kafiju. Lībeka noteikti ir jauka un uzmanību pelnījusi, bet mēs esam noguruši, mums ir smags, pārstūķēts čemodāns, un nepilna stunda nav reāls tūrisma laiks.

    Stacijā es uz labu laimi un vaibiem no divām kafejnīcām izvēlos vienu… un mēs tur dabūjam lielas krūzes kafiju un siltas, smaržīgas un sabalansēti garšīgas kanēļmaizes. Es nopērku arī pastel del nata, apēdu trešdaļu un lielāko daļu atdodu J., jo man kaut kas ir sajucis un patiesībā J. garšo šitie daudz vairāk kā man.

    Trāvemindē ejot no vilciena uz autobusu pa ceļam ir kaut kāds jocīgs tunelis ar norādi par Trāvemindes ostu. Es apstājos, papētu zīmi un kaut ko latviski par to pakomentēju J. Mums pienāk klāt viens vecāks vīrs un rūpīgi izskaidro, ka, ja mēs dodamies uz prāmi, tad nē, nē, mums vajag uz priekšu, uz to pieturu un kāpt 36. autobusā, kas būs pēc 17 minūtēm. T.i., viņš apstirpina mūsu pārliecību, ka tas tunelis ir maldi un māņi, un mūsu autobusa plāns ir labs.

    Ostas terminālī mēs ātri piereģistrējamies (klerks, kas mūs apaklpo, ir pārsteigta, ka mums nav mašīnas, tas uz šo reisu ir baigais retums), un gaidam kādu stundu prāmi. Es apskatu vienīgo veikalu, un saprotu, ka tur ir vismaz 6 ailes alkohola un viena – diezgan garlaicīgu saldumu. Es mazliet pabesos, ka ostas ēka izcili labi aplauž mobilo tīklu, ne iekšā, ne ārā internets nav stabils. Es mēģinu aiziet uz tualeti. Tur ir ciet visas durvis. Pēc kāda laika es mēģinu vēreiz. Tagad vienās durvīs ir atslēga un mēģinot tuvoties, es dzirdu dialogu satrauktās balsīs. Visticamāk sievietes balss: “A tam ženščina!” (Bet tur ir sieviete!) Pretī laikam vīrietis: “A čto meņja ģelaķ?!!!!” (A ko man darīt?!!!!). Es padodos un atlieku tualeti līdz tikšanai uz kuģa. Kāpēc J. uz vīriešu tualeti varēja aiziet bez atslēgas un šokētiem cilvēkiem?!?!?!

    Kuģis mums ir precīzi tas pats, kas turpceļā. Es brīdi īgņojos par trūkumiem, ko atceros no iepriekšējā brauciena – kajītes ventilācijas sistēma nepietiekama, internets cenzē interneta meklētāju, ko es ikdienā lietoju, ēdiens tomēr ir vairāk nekā negaršīgs nekā garšīgs, bāra kafijas aparāts ir drausmīgs, un nav brīvpieejas karstā ūdens…. Bet man izrādās tikai pustaisnība – šoreiz mums ir kajīte bez loga un es viņā jūtos mazliet klaustrofobiskāk, bet gaisa plūsma ir daudz labāka, izguļamies forši. J. palīdz man tikt pie garšīgākā ēdiena un ir iemanījies ar pusdienlaikā pieejamo karsto ūdeni taisīt mums līdzpaņemto kafiju. Kuģis atkal kavē izbraukšanu, bet šoreiz mazliet mazāk, ierašanās laiku Liepājā pārceļ tikai par stundu. Gaidot izbraukšanu, es kādu laiku no augšas skatos, kā uz 6. klāja tiek iekārots maksimālais daudzums privāto automobiļu. Godīgi sakot, izskatās čakarīgi un stresaini un absolūti nemotivē mani kādreiz to mēģināt. (Turpceļā bija tikai pavisam dažas mašīnas.)

    Izbraukšanu no ostas pa Traves upi abi ar J. noskatamies kā šovu – sanāk braukt garām visai Travemindei. Var redzēt vairākas jahtu ostas, prominādes restorānus, baznīcas torni, nelielas sarkanu ķieģeļu mājiņas, nelielas baltas mājiņas, ko satur kopā tumšs koka režģis, lielu burinieku ar vismaz trim mastiem (Vikipēdija saka, ka tas ir Passat, permanenti pietavots kā muzejs, četri masti), utt. Pie pašas pludmales ir milzīga viesnīca un ir skaidri redzams, ka šī pludmale ir ļoti iecienīta atpūšanās vieta. Mēs labprāt skatītos ilgāk un taisītu miljons bilžu, bet ir viena problēma: mēs stāvam ārā, gandrīz pašā kuģa augšā, un ļoti, ļoti pūš. Jo vairāk tuvojamies jūrai, jo vairāk pūš.

    Lielāko daļu brīvā laika kuģī es nosēžu rakstot blogu. Šūšanas grāmatai, ko paņēmu līdzi, ja nu uz kuģa būtu drausmīgi garlaicīgi, nesanāk pieķerties ne druskas. Par spīti manām iebildēm pret konkrētā kuģa īpatnībām, man patiesībā sāk patikt šāda lēnāka ceļošana. Izrādās arī, ka pirmās nakts viļņi arī galīgi nav obligāta lieta, atpakaļceļa nakts kajītē jūtas tāpat kā diena. Personāls ir laipni un jauki.

    Liepājā automašīna atrodas sveika, vesela un visnotaļ netīra. Visu nedēļu te ir ziedējuši koki un kakājuši putni. Bet nekas nepārvarams. J. nopūšas, ka kaut kad vajadzētu nomazgāt un mēs dodamies ceļā.

    Saldū paņemam pauzi pavakariņot Stikla pērlīšu spēlē. Jauks restorāns, labprāt atgriezīšos, kad sanāks atkal uz Liepājas pusi braukt, jo priekš vienlaidu gabala Sigulda–Liepāja ir par garu. Lai noslēgtu atvaļinājumu ar odziņu, kārtīgi izvirtuļojam, paņemam uzkodās mīkstčaulas krabi, otrajā zobenzivi un kūpinātu cūkas vēderu, desertā šokolādes fondantu ar interesantu papildsaldējumu un aveņu kūku. Es piefiksēju, ka par spīti visam, ko esmu ceļojuma laikā ēdusi, kunģis man nav sāpējis ne mirkli un mugura arī ir sakopusies. Laiks rādīs, kas notiks tālāk, bet atvaļinājums ir izdevies.

    Siguldā pat visi mani balkonaugi ir izdzīvojuši salnas, tikai citronzāle izskatās saskumusi par kopējo vēsumu, ienesu to iekšā sildīties blakus tomātiem.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 5: botāniskais dārzs

    Svētdienas rītā es, miegojoties kafijas krūzē, jautāju māsai, kā beigu galā izgāja ar trauku mašīnu, jo iepriekšējā vakarā, kad gāju gulēt, tika vēlreiz pētīts, kāpēc tā pīkst, ka nevar nolaist ūdeni, un tīrīts viss, ko var iztīrīt. Māsa saka, ka esot tikuši galā diezgan ātri un ka viņiem ir hipotēze, ka tas vispār ir bijis maldinošs kļūdu paziņojums, t.i., ka ūdeni nevarēja izlaist tāpēc, ka tas nemaz nebija pietiekami daudz ielaists un ielaists nebija tāpēc, ka krāns nebija līdz galam atgriezts.

    Svētdienās Vācijā “viss ir ciet”. Laiks ir saulains un ārkārtīgi patīkams, tāpēc mēs braucam pastaigāt pa universitātes botānisko dārzu, kas ir blakus māsasvīra darbam, bez maksas un atvērts līdz sešiem.

    Mēs ar J. uzliekam vietējo transporta biļešu aplikāciju, bet tā met kļūdu aiz kļūdas un nepārdod mums biļetes. J. vēlāk palasa atsauksmes, ka Android versija ir sataisīta švaki un daudziem notiek kā mums. Māsa padodas un atrod veidu, kā no sava telefona nopirkt mums biļetes, jo tas ir pārāk tālu, lai ietu kājām. Māsasvīrs stāsta, ka ikdienā viņš brauc ar vienu autobusu, bet mums nāksies braukt ar diviem, jo tas viens nekursē svētdienās, un ka viņi neesot atkoduši, vai kaut kā pēc numuriem var pateikt, kuri nekursē svētdienās. Es to noklausos tā ar pusausi vien, jo patiesībā jau man tas neko nemaina un viņi skaidri zina, kur mēs braucam un kur mēs kāpjām…

    – Kas par…. ēeee…. šis nav pareizi! – māsa izsteidzina mūs no autobusa ārā, jo neizskaidrojamu iemeslu dēļ mēs braucam pa pilnīgi citu maršrutu tā apmēram kādu kilometru vai divus no botāniskā dārza. Māsasvīrs joko, ka tas noteikti esot tāpēc, ka šodien ir māmiņdiena, šoferis gan jau esot otrā galapunktā nopircis puķes un tagad izmetīšot līkumiņu apsveikt mammu.

    Nekāda reāla posta no šī sajukuma gan nav, mēs dabūjam papildu 20 minūšu pastaidziņu cauri kaut kādam ļoti mīlīgam Ķīles dzīvojamrajonam ar mazām dārzu ieskautām privātmājiņām un lielākām koku ieskautām ķieģeļu dzīvokļu ēkām. Ejot cauri universitātes kvartālam, mēs redzam lielus remontdarbus un ļoti skaistu melno vārnu. Māsa mēģina vārnas balsi piereģistrēt Merlinā, bet vārna nolemj pamēdīties un Merlins atpazīst svīri. Neviens no mums nav nekāds dižais putnu pazinējs, bet… nē. Vienkārši nē.

    Botāniskais dārzs mūs sagaida ar skaistiem metāla vārtiem – to stabi atgādina zarotus kokus, un vertikālie sētas elementi – dažādas puķes. Kamēr biedri apmeklē netālu esošo tualeti, es izklaidīgi vēroju dobi pilnu ar oranžām atraitnītēm un kaut ko par to latviski pasaku J. Pāris minūtes vēlāk pie manis pienāk sirms vīrs, īsi, bet skaidri pasaka “Please, take this” (lūdzu, paņemiet šo), iedod man botāniskā dārza bukletu angliski un kaut kur pazūd. Negaidīti, bet patīkami, es tad arī ņemu un izpētu, kādās zonās sadalās botāniskais dārzs, kā labāk iet un ko es visvairāk gribētu redzēt. Mums ir apmēram 2h, var gadīties, ka pilnīgi visu mēs nepaspēsim.

    Pēc brīža pienāk māsasvīrs. Viņš ir sajūsmā, viņš arī grib bukletu ar karti. Svešais vīrs ir pazudis, bet bukletus, izrādās, var paņemt (vairākās valodās) netālu esošajā nojumē.

    Kopējais secinājums ir, ka maija pirmajā dekādē Ķīles universitātes botāniskais dārzs ir patiesi lieliska vieta, kur atrasties. Un mēs neesam vienīgie. Te nav pārbāzts un es nesaķeru pūļu nogurumu, bet tomēr te redz visdažādāko vecumu cilvēkus staigājam. Ieskaitot vecākus cilvēkus ar spieķīšiem un riteņotajiem balstīkļiem. Māsas komentārs ir: “o, tagad es zinu, ko vācieši dara svētdienās!” Tālāk viņa skaidro sīkāk, ka arī Kiellinie esot svētdienās ļoti populāra.

    Vislielākā ziedu kaudze ir parka centrā rododendru placītis, taču patiesībā zied ļoti daudz kas daudz kur. Parkā trīs daļas veltītas dažādām pasaules daļām – Amerikai, Eiropai un Āzijai. Atsevišķi ir atdalītas daļas dažādu reģionu kalnu augiem un nelielam purviņam. Kaut kur bija arī medicīnas augi, bet tiem mēs nepaspējām pievērst uzmanību. Āzijas daļā es, iespējams, pirmo reizi dabūju kārtīgi apskatīties kamēliju (tieši šobrīd zied lieliem, piesātināti sarkaniem ziediem), kā arī uzzināt, ka apstādījumos izplatītās lauztās sirdis ir Āzijas izcelsmes. Kalnu augiem tiešām ir sakrāmēts daudzlīmeņu akmensdārzs no lieliem granīta klučiem, tur zied miljons sīku puķīšu visādās krāsās. Māsa ar vīru līksmi ķiķina, ka Amerikas placī pārstāvētie augi noteikti nav no Losandželosas apkaimes (lai gan arī tos mēs vēlāk atrodam), un ka ASV šāds parks noteikti būtu ar ievērojamu ieejas maksu.

    Pastaigu noslēdzam ar loku pa botāniskā dārza augu mājām – tās ir vismaz sešas, veido loku un ir tematiski sadalītas pa dažādiem tropu, subtropu un tuksnešu reģioniem. Redzam vairākus ziedušus kaktusus, vēl neziedošas ūdensrozes un vēl visādus brīnumus. Šo daļu sanāk sasteigt un man žēl, ka tā. Mēģināšu nākamreiz atgriezties, izstaigāt augumājas lēnām vēlreiz un papēt neierastos ērmus pamatīgāk.

    Atpakaļceļam mēs iekāpjam autobusā tieši pie botāniskā dārza ieejas. Kad kāpjam ārā, māsa sajūsmināti paziņo, ka ir atrisinājusi mistēriju. Viņa rāda karti, kur ir iezīmēts pilnais atbilstošā autobusa maršruts, tas veido tādu kā knīpstangu figūru. Tā kā mēs zinām, ka turpceļa autobusa maršruta numurs bija pareizais, mēs visticamāk iekāpām otrā virzienā, kas iet uz otru galu, un to nesapratām, jo otrais gals nav nemaz tik katastrofāli tālu no pirmā. Māsas vīrs nopūšas, ka viņam viņa stāsts par šoferi, kas brauc apsveikt māmiņu, esot paticis labāk.

    Vakarā mēs izspēlējām restaurēto Labirintu (māsasvīrs uzvar), kā arī sastādam plānu tikšanai uz prāmi. Izrādās, ir viens autobuss, kas savieno Trāvemindes ostas termināli ar tuvāko vilciena staciju, aiztaupot vēl vienu ekspotīciju ar čemodānu pa panorāmisko taciņu. Gan šis autobuss, gan Lībekas–Trāvemindes vilciens iet tikai reizi stundā, un vismaz to vilcienu baigi vajadzētu nenokavēt, tāpēc no Ķīles uz Lībeku mēs nolemjam braukt nevis ar to vilcienu, kas saskaņojās ar Trāvemindieti 8 minūšu precizitātē, bet iepriekšējo – varbūt padzers Lībekā studiņu kafiju, bet nebūs riska nokavēt prāmi, ja, citējot J., “vilciena vadītājam atkal nākas izstāstīt savu dzīvesstāstu.”

    Uuuun trauku mašīna dara savu darāmo un nepatikšanas vairs nerada.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 4: kuģītis un promenāde

    Sestdienas plāns ir izbraukt ar kuģīti, kas kursē pa Ķīles fjordu, un izstaigāties pa Kiellinie promenādi. Plānu aizkavē trauku mašīna, kurai ir… iebildumi pret situāciju. Un viņa pauž savus iebildumus skaļas pīkstēšanas formā. Kamēr māsas vīrs meklē informāciju un māsa darbojas ar trubām (nevarot izpumpēt ūdeni, varbūt vakar kaut kas piespiests?), es vispirms sašuju J. biksēm atrauto vīli. Tad es izzogu no miskastes mazliet kartona, nesankcionēti aizņemos māsas papīrnazi un izgriežu aizvietotājus diviem pazaudētajiem gabaliņiem galda spēlei Labirints, ko māsa ar vīru ir atraduši dzīvoklī ievācoties. Labirinta gabals man sanāk pašai ļoti skaisti, savukārt priekš gremlina attēla uz izejvielu kārts es palūdzu J. palīdzību. Viņam sanāk ļoti atpazīstami. Vienīgi žēl, ka māsas rokdarbu piederumu krājumos vismaz tik drīz pēc pārvākšanās nav washi-tape (dekoratīva līmlente), gremlina kārtij aizmugrē tā arī paliek uzraksta Straciatella Burata fragments.

    Nu…. vajadzētu strādāt tagad, saka māsa, un mēs dodamies uz centru un uz kuģīti. Es prasu, vai mēs brauksim ar tiem smukajiem zilajiem kuģīšiem ar lielajiem logiem, viņa atbild, ka nē, ka bildē esot pēc kaut kādiem geto kuģīšiem izskatījies. Pa ceļam māsas vīrs pamāj ar roku uz necilo celiņu, kur nācām naktī no koncerta “kādreiz jāapskatās, varbūt tur ir shortcut!”, uz ko mēs līksmi atbildam, ka mēs zinām, jā, tur ir gan! Izrādās, pa dienu tur vienā vietā ir ritīgi, ritīgi daudz zosu. Lielas un ar melniem kakliem, bet kauties ar mums nenāk.

    Izrādās, ja saliek kopā mūsu atklājumus ar viņu zināšanām, kā strādā ietves un gājēju celiņi Ķīles fjorda galā, tad īsceļš sanāk vēl labāks. Pie kuģu piestātnes centrā mēs saņemam instruktāžu: “Jūs izliksieties par apjukušiem tūristiem, bet mēs izliksimies par apjukušiem vietējiem!”, uz ko es līksmi atbildu, ka man nemaz nebūs jāizliekas, jo man nav ne jausmas, kā nopirkt biļeti. Par spīti tam, ka mūsu jautrajā pulciņā neviens nerunā brīvi un plūstoši vāciski (J. ir kādreiz mācījies, māsa ar vīru šobrīd mācās, un es nemāku nemaz), māsas vīram kaut kā izdodas paprasīt padomu pareizajam cilvēkam, un viņš vispirms pasaka mums, ka biļetes jāpērk iekšā, tad noiet mums garām un vienkārši sabaksta biļešu aparāta ekrānā to, ko mums vajag.

    Tas geto kuģītis tomēr izrādījās tas pats mans zilais kuģītis ar lielajiem logiem. Kuģītim ir divi klāji, augšējais daļēji nosegts un apakšējam logi ir gandrīz visā sānu sienu augstumā. Tā kā diena ir saulaina, mēs sēžam augšā ārā. Brauciens pa fjordu ir skaists – lai gan šur tur ir arī ostu industriālās būves, ļoti daudz redz pilsētu, baznīcu torņus un Ziemeļvācijai tik tipiskās sarkanbrūno ķieģeļu mājiņas visdažādākajās formās. Māsa pasūdzās, ka tā pietura, kas mums būtu visērtākā, ir slēgta, kāpsim ārā vienu ātrāk.

    Promenādē ir krietni daudz cilvēku, kas bauda saulaino dienu, pastaigājoties vai piknikojot parku zālienos, kur tas blakus ir iespējams. Nav nekomfortabli pilns, bet māsa saka, ka darba dienās esot daudz tukšāk. Mēs redzam ļoti daudz dažāda izmēra jahtiņu, vairākus saldējuma pārdevējus, milzīgu, absolūti milzīgu prāmi ar sejiņu (Aidanova), kā arī jūras suņukus, es atvainojos, roņus baseinā. J. mēģina nopirkt vienā būdiņā man kafiju, bet aparāts kaput.

    Kaut kur netālu no tā promenādes gala, kas pilsētas centram tuvāk, māsa ar vīru jau sen ir ievērojuši Momiji ramen (japāņu nūdeļu zupa) vietu, ko gribētu pamēģināt. Māsa raizējas, ka svētdienas pievakarē varētu būt pilns un mums varētu nebūt galdiņa, bet kad mēs ap pieciem atnākam, esam gandrīz vienīgie. Veicas.

    Vissvarīgākais, ko es šajā restorānā uzzināju, ir, ka viegla jasmīnu tēja ar ledu ir nenormāli garšīgs padzēriens, it īpaši siltā dienā. Rāmens man garšoja, bet neesmu eksperts, nemēģināšu novērtēt, cik autentisks tas ir. Sākām ar J. spriest par iespējām čašū cūkgaļu pagatavot mājās, pēc tās reizes, kad negadījumā tika iznīcināts katls, sen tas nav atkārtots. Māsa savukārt komentē, ka LA esot bijusi tendence, ka pat diezgan smalkos restorānos interjera noformējuma gandrīz nav, nekādu odziņu, nekā. Šeit sienas ir noklātas ar simtiem kartīšu, bildīšu un zīmējumu. Es aizdomājos, ka ar daudz mazām lietiņām ir rītīgi viegli radīt pārspīlētu un nomācošu iespaidu, bet šeit ir izdevies izbalansēt tā, ka liekas omulīgi un jauki. Vēl mēs ar māsu duetā mēģinam pārliecināt J. pirkt citas nūdeles, kad viņš gatavo mājās nūdeļu zupas. Tā ir patīkama saruna, bet es šaubos, vai rezultatīva. J. mēģina ierosināt, ka viņš varētu svētdien pagatavot kaut ko garšīgu visiem, un mana māsa mēģina savaldīt J. haotisko, laimīgo enerģiju kārtīgā gultnē. Neviens no viņiem īsti nesasniedz vēlamo rezultātu, par spīti tam, ka banānu pankūkas, ko J. cepa iepriekšējā vakarā pirms galda spēlēm, lai izglābtu mūsu šurpceļā saskumušos banānus, visiem garšoja.

    Pēc rāmena mēs aizejam atpakaļ uz promenādi pēc saldējuma un man pārdevēja uzkrāmē “2 bumbiņas” tā, ka saldējums karas pāri vafeļu konusam visām malām divreiz vairāk nekā ir iekšā. Savukārt no māsas, es uzzinu, ka ārpus Eiropas ir arī citi bobatēju veidi. Viņas mīļākais ir melnā tēja ar pienu, grauzdētu cukuru un tapiokas bumbiņām (vai kaut kā tā), un jāatzīst, ka tas izklausās daudz interesantāk, nekā jocīgi ar sazinko piepildīti pūslīši tējā. Lielais kuģis brauc prom un kārtīgi, kārtīgi iebauro mums ausī.

    Pēc tam mēs mazliet steidzīgākā solī dodamies mājās, lai paspētu nopirkt rītdienas brokastīm vēl mazliet siera un maizīšu, jo Vācijā veikali nestrādā līdz desmitiem un nestrādā svētdienās. J., kuram atšķirībā no manis patīk staigāt pa veikaliem, piesakās māsasvīram līdzi, un viņi tur sapērkas visādas nesankcionētas uzkodas. Māsa vienā brīdī piemin, ka tad, kad virtuvē jau ir viņas vīrs un J., tad viņa tur vairs vispār neko nevar saprast un izdarīt (loģiski, es arī nevarētu!). Abas nopūšamies par bieži tik mazajām Eiropas pilsētu dzīvokļu virtuvēm, un es laipni ierosinu nospraust priekš J., ko viņš drīkst vai nedrīkst, tad ielaist viņu ar viņa haotisko enerģiju virtuvē, aizvērt durvis un aizbēgt tālu prom. Māsa izskatās tāda kā drusku skeptiska par šādu plānu, bet man tas jau daudzus gadus ir strādājis izcili. Savukārt J. es mierinu ar to, ka kādreiz māsa ar vīru atbrauks pie mums un tad viņš varēs viņiem pagatavot visus ēdienus. Un vēl dažus. Jo tad viņš būs virtuves pavēlnieks.

    Nesankcionētās (un arī sankcionētās) vakariņu uzskodas bija ritīgi garšīgas.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 3: Ķīles vecpilsēta

    Nākamajā dienā pēc koncerta mēs izguļamies, paēdam brokastmaizes (šoreiz nelolojot ilūzijas par parasto sieru) un tad visi četri izejam pastaigāt mazliet pa Ķīles centru. Mēs ieejam vecpilsētas centrālajā baznīcā, to atkal sauc par Sv. Nikolaja baznīcu. Pēc skata zināmā mērā līdzīga Rīgas jaunajai Ģertrūdei, taisnas līnijas, sarkani ķieģeļi. Iekšpusē, skatoties taisnās un mūsdienīgās vitrāžas es izsaku minējumu, ka baznīca karā smagi cietusi un vitrāžas ir nācies iestiklot pēc kara no jauna. Vēlāk pārbaudu šo hipotēzi Vikipēdijā un uzzinu, ka man ir bijusi… pustaisnība – baznīcas drupas bija tik nestabilas, ka to nojauca un uzcēla pilnīgi par jaunu. Taču daži interjera objekti ir ļoti, ļoti veci, altāris, piemēram, ir no 15. gs. Tur pat netālu māsa aizved mūs uz savu šobrīd mīļāko kafijas vietu Impuls, tur viņa pērk sev kafiju mājām. Lai man piedod Ķīles svētie un aizgādņi, tik laba kā Rocket Bean nav, bet mīlīgi. Es paņemu mazliet par daudz kūku, bija sajūta, ka aizlipšu. Bet sēdēt ārā zem lieliem kokiem bija ļoti patīkami. Iegājām pāris normālos veikalos, kā arī galīgi apmaldījāmies vienā suvenīru veikalā – tur bija ne tikai parastās lietas, bet arī auskari ar kaķiem, un mums šķita, ka mēs pazīstam cilvēkus, kas tādus novērtētu.

    Vēl mēs apmetam loku ap nelielu ūdenstilipni rātsnama priekšā un paskatamies uz rātsnamu. Vāciski to ūdeni sauc par Kleiner Kiel. Rakstot šo blogu, es sāku pētīt, vai tam es varu atrast jau nostabilizējušos latvisko tulkojumu. Tas man neizdodas, taču saliekot kopā vācu un angļu Vikipēdijas mēs ar J. aptveram, ka, pirmkārt, šis kādreiz ir bijis Ķīles fjorda atzars, otrkārt, Ķīles pilsētas vārds un latviešu vārds “ķīlis” laikam ir radies no tā paša vārda, un, treškārt, zināmā mērā varbūt varētu teikt, ka šo ūdenstilpni sauc par Mazo ķīli. Vai Mazo ķīlīti. Jo Ķīles fjords ir būtībā lielais ķīlis. Ūdenstilpnes krasti ir zaļi, tur ir daudz soliņu, vismaz viena dekoratīva laipa ar soliņiem, kas ielokas pāri ūdenim, un tur tusē ļoti daudz pīļu.

    Pie rātsnama mēs sākam spriest par maija svētku atzīmēšanu, un māsa izstāsta, ka arī maija sākumā ir bijuši visās malās gadatirdziņi – tāpat kā savulaik es to novēroju Hamburgā uz Ziemassvētkiem. Jo tie esot pie katras izdevības. Tā mēs atkožam neskaidro, mazliet izdzisušo balto līniju noslēpumu gan rātsnama priekšā, gan fjorda malā gan vēl ļoti, ļoti daudzās vietās pilsētā: tās bija norādes, kā likt tirdziņa būdiņas, nav bijis lietus, nav noskalojis. Nākamajās dienās staigājoties, es pamanu vēl un vēl šādas vietas.

    Vakarā mēs spēlējam galdaspēles, māsa saka, ka vajag uzzināt, vai šī Sushi Go kaste ir vai nav ķīniešu pakaļdarinājums un vai tā ir lietojama. Tā bija lietojama gluži laba, lai gan druka bija mazliet jocīga. Otrajā spēles partijā pēc pirmā raunda māsa aiziet iečekot, kā virtuvē mazgājas mani krekli, ko es biju palūgusi, un tur pazūd… Kad es eju skatīties, galvenais, ko redzu, ir viņas pēcpuse zem izlietnes, un vienīgais, ko dzirdu, ir ritmiski burvju vārdi “kas par huiņu, nu kas par huiņu?!” Kad viņas vīrs jautā, kā var viņai palīdzēt, viņa paprasa: “uzvāri man kafiju, īstu, nevis decaf”. Pēcāk viņas vīrs man izstāsta, ka īrētajā dzīvoklī esot bijušas ritīgi sliktas ūdenstrubas, bet viņa visas, izņemot vienu, esot nomainījusi, tagad nepatikšanas laikam sagādājot tā viena, kaut kur drusku sūcas ūdens pa virtuves grīdu.

    Patiesībā nepagāja nemaz ilgs laiks, līdz viņa ar trubām bija tikusi galā, es tikmēr esmu izžāvusi veļu. Es: “Pabeigsim partiju vai iesim gulēt?” Viņa: “Protams, pabeigsim!”

  • Ziemeļvācijas pavasaris 2: Hamburga un Miracle of Sound

    Par spīti iepriekšējā vakara sajūtai, ka es varētu nogulēt pat līdz divpadsmitiem, es nākamajā rītā pamostos pirms desmitiem. Māsa piebaro mūs ar brokastmaizēm, kas sastāv no cepeksrāsnī uzsildītām maizes bulciņām, miljons veidu sieriem un vēl visādiem labumiem. Krāmējot nost brokastgaldu, viņa iesmej par mūsu naivumu, ka mēs paprasījām izņemt no ledusskapja arī parasto sieru un sviestu, lai viņi pēc tam konkurencē ar vairāku veidu kazas un zilajiem sieriem tur galda stūrītī paliktu vientuļi un aizmirsti. Taisnība, tas bija navums. Māsa turpina priecāties, ka jaukie sieri Vācijā ir lētāki.

    Pēc brokastīm māsa paliek darīt savas lietas, bet mēs ar J. dodamies uz centrālo staciju un braucam uz Hamburgu. Plāns ir pastaigāt, paēst, pastaigāt, paēst patvaļīgu skaitu reižu un vakarā doties uz Gruenspan uz Miracle of Sound koncertu.

    Laiks ir silts, no Latvijas ļoti agrā un aukstā pavasara esam iebraukuši ļoti vēlā pilnzieda pavasarī. Saule cepina no sirds, es sirdos par to, ka neesmu paņēmusi cepuri un J. džentlmeniski piedāvā aiziet atpakaļ un to paņemt. Es 2 minūtes šaubos un piekrītu. Kamēr J. iet pēc manas cepures, es sēžu, dzeru viduvēju kafiju (vislabākā ir pie māsas) un vēroju Ķīles fjordā zosi ar zosulēniem. Kā es vēlāk sapratīšu, zosis Ķīlē ir tik pat biežas kā Rīgā pīles. Pīles te ir daudz retākas.

    Hamburga sākumā šķiet sveša un jauna, taču pietiekami ilgi vazājoties desmit gadu senās atmiņas pamazām sāk likties kopā. Paskatamies dienasgaismā Čīles māju, noejam gar Špaiherštati (kādreizējo spīķeru rajonu), apskatamies vēlreiz Sv. Nikolaja baznīcas memoriālu. Pa dienu tur ir vairāk cilvēku un mazliet… citādi spocīgi. Skumja vieta. Bet kaut kā man ir svarīgi zināt, ka viņa vēl jo projām eksistē.

    Aizejam paēst. J. sūdzas, ka ir pārāk daudz ko izvēlēties, pārāk daudz vietu ar labām atsauksmēm, kā lai viņš saprot kur mani vest! Problēmu atrisina sagurušās kājas un atskārsme, ka mūžsenājā ceļotāju un tirgoņu pilsētā visvairāk droši vien ir vērts ēst to, ko mūsdienās sauc par fusion virtuvi – dažādu kultūru saplūsmes rezultātu. Netālu no Nikolaja ir lieliska Āzijas garšu burgernīca Shiso. Jānis paņem liellopa burgeri ar citronu mērci, es dabūju lielisku burgeri ar panētu garneļu gabaliņu kotleti. Maizītes ir tā kā drusku pa vidu starp Un vienā no sieviešu tualetēm uz sienas uzzīmēti kimono ģērbti vombati, kas skaidro, kā gatavo tofu. Desertam J. paņem matčas saldējumu un es – moči ar sezama saldējuma pildījumu. Laiks ir pietiekami silts, lai arī man jau būtu atsācis garšot saldējums. Ir labi, par šo vietu paliks jaukas atmiņas. Vēl mēs pētam Hamburgas sabiedriskā transporta shēmas. Māsa ir mūs samācījusi, ka mūsu Šlēsvigas-Holšteinas dienas vilcienbiļete ir trumpja dūzis, t.i., mēs, papildus nemaksājot, varam braukt arī Hamburgas s-bānī, spriežam, ka vakarā tas noderēs.

    Ēdot kājas ir atpūtušās un mums vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam aiziet līdz Planten un Blomen – parkam, kam es daudzkārt esmu gājusi garām ziemā. Pa ceļam mums sanāk iziet caur Noištati (vēl viens Hamburgas rajons) tādā virzienā, kādā es agrāk nebiju gājusi. Daudz gājēju celiņu, koki, košumvīteņi un pavecas sarkanbrūnu ķieģeļu ēkas dažādos toņos. Ārkārtīgi mīlīgi, iespējams, esam ar ar J. atklājuši jaunu mīļāko Hamburgas rajonu. Kopumā vienojamies, ka, pārsteigums, pārsteigums, siltā maija dienā mums Hamburga patīk daudz labāk kā slapjā, lietainā decembrī.

    Kaut kā es neizprotu karti pareizi un nenovērtēju, cik patiesībā liels ir Planten un Blomen, un mēs izstaigājam no tā mazāko pusi. Redzam vēl zosis, skrituļslidu laikumu, visādus augus, slēgtu tējas namiņu un tikko aizvērušos kafejnīcu. Tējas namam vēl nav sezona. Kafejnīcai blakus ir dīķis, dīķī laipas, uz laipām atpūtas krēsli. Izvēlos visērtākos krēslus un nosēžam tur kādu laiku, jo ir vienkārši jauki un negribas līdz bezjēgai nogurdināt kājas.

    Kad paliek vēsi, ejam beidzot uz Gruenspan uz konci. Tur nokļūstam bez desmit septiņos (iekšā laiž no septiņiem) un ir jau uzkrājusies kārtīga rinda. Bailīgi jokojamies ar J. par to vienu gadījumu, kad mūsu draugi gāja uz koncertu Rīgā Palladium, kur rinda bija tik gara, ka viņi nokavēja to mākslinieku, kura dēļ bija atnākuši. Bet mums tik traki nav, mēs tiekam iekšā pietiekami laicīgi, lai es varētu aizņemt vietu balkonā tieši pie margas precīzi pa vidu. Vēl labāk būtu tikai tieši pie skatuves.

    Starp iesildītāju un Miracle of Sound grupu ir lielāka pauze nekā gribētos, es paspēju pārdomāt, cik ļoti karsti ir šajā ēkā un ka vispār es esmu vecs cilvēks laikam, jo tik ļoti sāp pēdas, visu dienu uz tām mīcoties. J. paspēj papļāpāt dažus vārdus ar kādu vācieti, kas ir atnākusi paskatīties, kas ir vietējā klubā un izklausās diezgan pāsteigta, ka kāds varētu šī mazzināmā koncerta dēļ veselu atvaļinājumu ar ceļojumu ieplānot.

    Koncerts pats ir sasodīti labs un daudz, daudz īsāks, kā man gribētos. Vienā brīdī tiek pieminēts, ka varbūt būs nākamā tūre, es turu visus īkšķus, lai tā būtu. Gavins ir mīļumiņš, tiek izteikta pateicība ne tikai mūziķiem uz skatuves, bet arī skaņotājiem, tehniķiem, un citiem ļaudīm, kas palīdz koncertam notikt. Pasakoties klubam viņš atvainojas, ka aizskatuvē ir noticis negadījums ir saplīsuši daži šķīvji, viņi par to atlīdzināšot. Pasaulē netrūkst uzpūtīgu popzvaigžņu, a te cilvēki raizējas par šķīvjiem. Koncerta pēdējā dziesma ir All as One.

    Stand side by side
    Carry all as one
    We can bear this weight
    Stand side by side
    We won’t come undone
    For the hands that will carry us home are
    Touched by fate

    Pēc koncerta es krietnu brīdi laužos ar sevi par koncerta tēkreklu, bet kājas sāp, rinda ir milzumgara un es patiesībā vairs galīgi nevalkāju tēkreklus, tā nu es palieku bez krekla ar valkīru uz krūtīm. Tā vietā kopā ar palielu pūlīti plūstam Rīperbāņa virzienā uz s-bāni, jo doma par iešanu uz kājām uz Dammtoras staciju jūtas kā spīdzināšana. Rīperbānis, protams, ir milzu balagāns, kā vienmēr. Iekļūsana s-bāņa stacijā zem zemes ir mazliet puzle, jo kartēs tipiski atsevišķi iezīmē, kur ir pati stacija un kur ir viņas ieejas. Turklāt es vēl mulstu par to, vai s-bāņa un u-bāņa ieejas ir tas pats, un vispār, kāpēc viņi ir divi, un kas par desām… Bet mēs paspējam uz Hamburgas centrālo staciju tā, ka līdz nākamajam Ķīles vilcienam ir jāgaida 10 minūtes. Izcili.

    Vilciens uz Ķīli ir apmēram stunda. Māsa raksta, ka Ķīlē 8 minūšu laikā mēs varēsim iekāpt nakts autobusā, lai nav jāiet kājām mājās.

    Braucu, lasu Vikipēdijā random Vācijas vēsturi, čatoju ar draugiem, stāstu par savu atvaļinājumu. Vilciena vadītājs sāk kaut ko gari runāt, visu vāciski, neko nesaprotu. Pēc laika vēl. Prasu J., vai viņš kaut ko ir sapratis. J. nāk miegs un viņš vācu valodu nav īsti lietojis kopš vidusskolas, neko viņš nav sapratis.
    Kādā trešajā reizē es tieku līdz jautājumam: ko nozīmē “eh minuten”?
    J.: varbūt “aht”? tad astoņas.
    Mūsu draugs čatā komentē vienkārši: ak jā, ja viņi sāk gari runāt, tātad kavē 😅

    Mēs nenokavējām daudz, tikai 12 minūtes.

    Nākamais pareizais autobuss uz dzīvokli ir pēc mūžības. Pēc mazākas mūžības ir autobuss, kas mūs ved ne gluži pareizi. Un dzīvoklis patiesībā nav tik tālu. Māsa mēģina mūs noinstruēt, kā neiet pa pilsētas apšaubāmo rajonu, un mēs naski stibojam mājās. Es it kā sekoju viņas norādēm maksimāli precīzi, bet brīdī, kad mēs strauji paejam garām uz soliņa guļošam bezpajumtniekam, es mazliet iedomājos, ka varbūt tas nav tas, ko viņa domāja. Nav svarīgi. Bezpajumtnieks guļ, viņu mēs neinteresējam, mēs arī gribam mājās un gulēt.

    Dzīvoklī māsa saka, ka jauki, ka esat mājās, tagad ar labunakti, bet, ja nu pirms miedziņa gribat pusnakts uzkodu, ledusskapī ir siers. Mēs tomēr aizmiegam bez siera.

    Pāris dienas vēlāk atklājas, ka OSM tiešām man bija atradis gājēju īsceļu, ko māsa vēl nezināja. Tur ir daudz zosu.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 1: prāmis

    Saziņkārojāmies, kā tad ir ceļot pa Eiropu bez lidmašīnas? Teorētiski tam būtu jābūt vairāk nekā labi iespējamam, vilcienus cilvēce pazīst sen un tie mūsdienās var būt ārkārtīgi labi. Praksē ar saskaņošanos ērtos laikos un pieejamībās iet visādi. Mūsu mērķis ir nokļūt uz apmēram nedēļu Vācijā Ķīlē un uz vienu dienu Hamburgā. Ceļojam atkal divatā ar J. Zinot, ka abi stipri nogurstam, ja ceļojumā ir jāpaspēj uz ļoti daudziem posmiem, daudziem transporta līdzekļiem, un ka man ir ļoti nelabi autobusos, nolemjam pamēģināt lielāko ceļa daļu veikt ar prāmi Liepāja-Trāveminde (ja tur būs nelabi, vismaz nebūs tik šauri), tālāk ar vilcienu no Trāvemindes uz Lībeku un no Lībekas uz Ķīli. Diemžēl prāmis nesaskaņojas ar Rīgas-Liepājas vilcienu, tāpēc no Siguldas uz Liepāju izlemjam braukt ar auto.

    Diena jauka, saulaina, ceļa apstākļi normāli, braucam veiksmīgi un garlaikojamies. Ir tomēr tāds gabaliņš, tuvu četrām stundām. Iedzeram pa vidu kafiju. Laimīgi nokļūstam Liepājā. Saprotam, ka Liepāja ir liela un ka mēs nesaprotam, kā nokļūt laikus ostā un pieklājīgi kaut kur noparkot mašīnu. It kā mēs bijām ierēķinājuši visas laika rezerves, bet kaut ko mēs arī bijām notērējuši. Fiksi mazliet paēdam un izstrādājam plānu, ka J. izlaidīs mani ostā ar smagajām pekelēm un tad noparkos mašīnu kaut kur saprātīgā vietā. Normāls plāns.

    Pie ostas ir fūŗu sastrēgums. Un zīmes, pēc kurām mēs sākam nesaprast, vai mēs nejauši nebraucam ielikt mašīnu prāmī (tāds nav plāns). Un tad pēkšņi pēdējā brīvajā joslā vienkārši ceļa vidū stāv viena fūre. Vienkārši stāv. Ko nu, prasa J. Es strauji radu plānu C: es paņemu somas un lēnām aizlāčoju uz ostu. J. atrod jebkādu veidu, kā tikt no šejienes prom un noparkot mašīnu. J mēģina protestēt par manu muguru (es pirms divām dienām stādu parādē pārāk ilgi nesu pārāk smagu grozu), bet es vieglprātīgi apsolu būt prātīga.

    Ostas terminālis patiesībā bija pavisam blakus. Ja neskaita ietvju trūkumu un divas kāpnes, es patiesībā tiku galā ļoti labi. Termināli es uzzināju, ka, pirmkārt, iečekoties es varu tikai kopā ar J., ja viņš nepaliek krastā, un, otrkārt, ka mums patiesībā ir par pusstundu vairāk laika, nekā mēs bijām sapratuši no izglītojošajiem materiāliem. Uzrakstu to J. un apsēžos saulītē.

    J. samērīgi drīz tiešām uzrodas un saka, ka tikt ārā no ostas esot prasījis tikai vienu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Mūs ar mazu autobusiņu aizved uz kuģi, mēs atrodam savu kajīti (tā ir maza, bet J. ir absolūtā sajūsmā par to, ka ir iluminators). Diezgan mazs prāmītis, uz tā ir viens reizēm atvērts veikals, viens reizēm atvērts bārs, ēdnīca, kas dod plānveida ēdienreizes – vakariņas, brokastis, pusdienas –, un slēgta kafejnīca, kas esot vaļā tikai vasaras sezonā. Iekšēji nopūšos, ka Baltijas reģionā tak vasara ir tik īsa, kāpēc maiju nepieskaitīt vasarai… Bet no otras puses, kamēr es būšu prom, Siguldā sola salnas gandrīz katru nakti, varbūt maijs tiešām nav vasara.

    Kuģa izbraukšana aizkāvējas vairāk nekā par divām stundām. No augšas skatoties, drusku ir sajūta, ka viens no kavēšanas iemesliem ir fūres, kuras drūzmējas un nejēdz iekrāmēties raiti kuģī. Jo šis prāmis pārvadā kopā visu ko, gan pasažierus, gan vieglās mašīnas, gan fūres. Kavēšanās vēlāk mums apgrūtinās nokļūšanu nākamās dienas vakarā Ķīlē, taču šovakar no tās izrādīsies arī labums. Mēs mierpilni paēdam vakariņas, skatoties saulrietu (vienkāršs, bet ļoti patīkams ēdnīcas stila ēdiens, es īpaši sapriecājos par citronu želeju), pafočējam saulrietu. Tad es pasēžu kajītē paadu. Un tad pēc deviņiem vakarā kuģis beidzot sāk kustēties. Ēdamzāle ir ar logiem uz priekšu un pēdējie vakariņu ēdāji vēl ir tur, tāpēc es iešmaucu tur atpakaļ pafočēt izbraukšanu no ostas. Tas ir skaisti un mazliet maģiski, jo krēslā var labi redzēt, kā mēs gandrīz vai traucamies garām ostas moliem.

    J. ir izgājis aizmugurē ārā uzfilmēt savai mammai izbraukšanu no ostas, tāpēc viņš brīdi brīnās, kur gan es esmu palikusi, kur es dabūju tādas bildes (viņš kļūdaini pieņēma, ka varbūt es esmu ārā, lai gan kuģa priekšgals nav pasažieriem pieejams). Kamēr viņš mani atrod, mēs esam izpeldējuši jau kārtīgi ārā no ostas akvatorijas… un es saprotu, ka šovakar ir VIĻŅI. Ļoti labi, ka viļņus satiekam tikai tagad, citādi nekāda vakariņu ēšana nebūtu sanākusi.

    Aizgrīļojamies līdz kajītei un es ātri saprotu, ka vienīgais veids, kā nepalikt bez vakariņām ir turēt acis ciet, nelasīt telefonu, nelasīt datoru, neadīt, neko neskatīties. Strauji eju gulēt. Patiesību sakot, ja acis aizver pavisam ciet un koncentrējas tikai uz viļņu ciklisko kustību – turpuuuuu šurpuuuuu, turpuuu šurpuu – ir ārkārtīgi relaksējoši un ieaijājoši. Un kajītes gulta ir negaidīti patīkama manai mugurai.

    Kaut kad no rīta es konstatēju, ka aijātājs ir beidzies un vēlreiz aizmigt neizdodas. J. ir jau pamodies, viņš paņem mūsu saplacināmās kafijkrūzes un aiziet pēc rīta kafijas. Barčikā to var dabūt. Izskatās labi, garšo visnotaļ nebaudāmi. Manai baltajai kafijai to mazliet pietušē piens, bet J. sūdzas, ka viņējā garšojot pēc cigarešu izsmēķiem. Prātojam, ka varbūt bāra espresso automāts bojāts vai nesaregulēts, jo ēdnīcas kafija vakariņu laikā bija mazliet labāka. J. kādu laiku piemin, ka tas esot viens no sliktākajiem 2×3 eiro tēriņiem, kas viņam bijis.

    Mēs noklausamies kuģa apkalpes iknedēļas avārijas situācijas mācības. Ir interesanti dzirdēt paziņojumus “kuģis aizdedzies, pārejam pie pilnīgas evakuācijas, atgādinām, ka šī ir mācību trauksme, tikai macību trauksme” vienā teikumā. Iebraukšana Trāvemindē būs 2,5h vēlāk, 18:30, mums ir daudz laika nodarboties ar neko. Pusdienas ir viedi pārceltas stundu vēlāk, bet tās nav tik garšīgas kā vakariņas. Kajītē trūkst gaisa, bet ārā ir labs laiks. Es attopos, ka mums ir somā tāda jocīga aplejamā tūristu kafija, J. dabū karstu ūdeni un sabrūvē mums tīri labu padzērienu. Krietnu laiku nosēžam ārā uz augšējā klāja, tur ir heliports, daži vienkārši soliņi un skats uz ne gluži bezgalīgu jūru. Uz abām pusēm ik pa brīdim var redzēt tālus krastus, redzam ļoti daudz vēja ģeneratoru, it īpaši Vācijas pusē. Dzeram kafiju un baudām neparasto sajūtu.

    Vēl es kādu laiku kajītē adu un klausos audiogrāmatas. Kuģa bezmaksas wifi ir nāvīgi lēns, es kādu brīdi apsveru samaksāt par ātrāku, bet tad es saprotu, ka viņi savā bezgalīgajā tikumībā un viedumā bloķē ne tikai seksuālās izglītības lapas (Oh Joy Sex Toy ir brīnišķīga lapa ar ko sākt, kad gribas uzzināt, vai tavs interneta piegādātājs nesirgst ar aizspriedumiem), bet arī vienu no Eiropā bāzētajiem tīmekļa meklēšanas dzinējiem, Google konkurentu StartPage. Nu, iztiks viņi bez manas naudas, man ir adīklis.

    Iebraucot Trāvemundē sanāk drusku redzēt pilsētas centrālās baznīcas torni un tad jau ir jākāpj ārā. Tā kā šis ir mazs, vienkāršs prāmītis, tad te nav atsevišķas gājēju izejas, mūs vnk nosūta lejā uz trešo klāju. Es it kā sekoju pārējiem pasažieriem… Un tad pēkšņi visur ir fūres, un man absolūti nav skaidrs, kur mums tālāk bija jāiet. Un J. seko man, viņam arī nav skaidrs. Un arī pirmajam kuģa čalim, kam mēs pajautājam, nav skaidrs. Tikai pēc brīža nākamais čalis mums pasaka, ka nē, mums jāiet tur ārā uz to mazo busiņu.

    Trāvemundes ostu apkalpo viens autobuss, kas iet reizi stundā. Mēs nolemjam iet paši uz vilcienu, man OSM sarēķina, ka te ir nepilni 3 km, 20-25 minūšu gājiens. It īpaši, kad es ieklikšķinu navigatoram nevairīties no neasfaltētām takām, mums piedāvā iet pa Panoramaweg, tas taču nevarētu būt slikti, vai ne?

    Ir kaitinoši, ka mums jāiet kārtīgs loks, bet ostas apkaime tiešām ir puslīdz sakopta, visur, kur mēs ejam, ir ietves vai citi droši gājēju ceļi, un tas “panorāmas veģis” ir tiešām skaists, tas ir grantēts ceļš, kas iet pa pakalna augšu, uz vienu pusi paverot labu skatu uz ostu. Īsi sakot, man ir izcili.

    J. savukārt ir čemodāns, kura riteņos ķeras grants.

    J. sākumā mēģina nest čemodānu rokā, lai to nebojātu, es uzstāju, ka taka ir pārāk gara. Drusku situāciju atvieglo, ka blakus, ir maza, mīksta zālīte, pa kuru ripojas labāk.

    Lai vai kā, bet mēs ļoti normāli paspējam uz mazo vilcienu, mazais vilciens neko nekavē, Lībekā Ķīles vilciens ir drīz, kā rezultātā laikam astoņos un astoņās mēs jau ripojam uz Ķīli. Ķīlē plānojam palikt pie manas māsas, tāpēc es čatā rakstu par šo notīkumu attīstību. Un arī par to, ka pateicoties raitajai vilcienu kustībai mēs nepaēdām. Es rakstu māsai, ka es atceros viņas stāstus par milzīgajiem Ķīles donnerkebabiem un ka pusdesmitos vakarā droši vien kebabi būs jau ciet (Vācijā ir pieņemts agri celties un agri slēgties). Māsas vīrs saulaini atraksta “joke’s on you, jo [kebabs] būs, bet jāņem līdzņemšanai”. Un tā arī ir, Ķīles stacijā viņi abi mūs sagaida ar lielu maisu siltu kebabu.

    Kebabi bija izcili. Ideāli tas, ko vajag tādā vakarā.

  • Donostija 7: cik reižu jāiegriežas Frankfurtē?

    Bilbao lidosta ir maza un vienkārša, un piecos naktī tā nesagādā mums daudz piedzīvojuma. Liekot čemodānu uz nodošanas lentes, tas ir tik smags, ka man paliek bail ar pārsvaru, bet nē, tikai 16 kilogrami. Es nopērku vienu vietējo sviesta krēma bulciņu, tā ir mīksta, liela un saldais sviests iekšā man atgādina bērnību, kad reizēm labs našķis bija uz maizītes uzsmērēt sviestu un uzbērt cukuru. Vēl atrodu pudeli vietējā sidra. Jau mājās degustējot tas izrādās līdzīgs, bet stipri saldāks nekā tas, ko mēs dzērām darītavā, un tapēc man tik labi nepatīk. Bet ideju dod!

    Pēc iekāpšanas lidmašīnā es ātri atrodu ausu aizbāžņus un liekos gulēt. Kaut kur vienā brīdī es pat paveru acis tieši tādā brīdī, lai ieraudzītu oranžsarkano saullēkta blāzmu, kas rīta lidojumos ir skaistākais brīdis. Kārtīgāk pamostos tikai, kad lidmašīna nobūkšķinās Frankfurtē. Tur mums ir tradicionāli garais gājiens cauri lielajai lidostai, es uzmetu acis pāris veikaliem un nopērku brālim Oreo, bet kopumā nekas īpašs. Ierašanās Rīgā paredzēta īsi pēc diviem, es loloju cerības, ka varbūt vakarā es pat varētu kaut ko padarīt mājās. Iekāpšana lidmašīnā notiek laicīgi, bet tad aizkavējas bagāžas iekraušana, kā rezultātā es pabrīdinu SO, kas mani taisās sagaidīt, ka es gan jau būšu ap trijiem. Iekāpjot es ievēroju, ka ar mums brauc arī kāda pusaudžu meiteņu sporta komanda, kas atgriežas mājās ar trofeju. Pa ausu galam dzirdu tādus lieliskus izsaucienus kā “tu būsi trofejas vecene; kur ir mūsu trofejas vecene!!!” un “mēs nekad, nekādā gadījumā nepazaudēsim savu trofeju!!!”. Īsi pirms pacelšanās man telefona čatā iekrīt ziņa no P., kas sēž otrā lidmašīnas galā: pusstundu nogulēju, pamodos un joprojām neesam izkustējušies. Kad lidmašīna beidzot ar 45 minūšu kavēšanu izkustās, arī es liekos vēl mazliet pagulēt.

    Es pamostos, kad skaļruņos sākas kapteiņa paziņojums. Tas vispirms ir vāciski, tapēc es pirmo daļu nesaprotu, taču izklausās kaut kā dīvaini, un nezin kāpēc par daudz piemin vārdu Frankfurte. Kad tiek līdz angļu paziņojumam, lietas noskaidrojas arī man: mēs lidojam atpakaļ uz Frankfurti, jo ir sabojājies neliels borta datoriņš, kas kontrolē spārnu izvirzījumus. Uz borta tādi ir divi, tapēc nolaisties mēs varam, tur viss ir čikiniekā, bet tā kā tā ir Lufthansa lidmašīna, tad viņa lido tur, kur šo datoriņu var nomainīt vai salabot, un tas ir atpakaļ uz Fraport, nevis uz Rīgu. Tā nu mēs izsapņotajos divos nolaižamies nevis Rīgā, bet atkal Frankfurtē. Tūlīt pēc nosēšanās man iekrīt telefonā SMS, ka uzrādot iekāpšanas karti Rīgas lidojumam, es varu dabūt pārtiku 15€ vērtībā, un šāds piedāvājums ir ideāli laikā. Mums ļoti konstruktīvi sola nākamo lidmašīnu* dabūt tepat blakus, pāris vārtus tālāk tieši pēc stundas, tapēc es metos meklēt ēdienu. Pirmajos divos veikaliņos jau ir pilns ar citiem gribētājiem, bet trešajā es atrodu lēcu salātus ar lasi un biezpiena krēma desertu ar citronu krēma piedevu apakšā un drupačām virsū. Par kafiju sanāk piemaksāt pašai, bet pēc līdzšinējās pieredzes, kur Vācijas lidostas man asociējas tikai ar sviestmaizēm un bulkām, es esmu patiesi apmierināta. Mēs ar kolēģiem satiekamies pie jaunā lidojuma vārtiem, atrodam mazu galdiņu pie loga un svētlaimīgi kādu pusstundu čafkājam savu laupījumu. Ko citu var gribēt no cilvēkiem, kas ir cēlušies četros un praktiski neko nav ēduši. Deserts ir ļoti pamatīgā bundžā, tapēc to es iebāžu somā, lai ēstu lidmašīnā. Abas ar L. vienojamies, ka kafija ir tieši tas, ko dzīvē vajadzēja.

    Cilvēki lidmašīnā tiek sasēdināti raiti, bet izrādās, ka bagāžas pārkrāmēšana ir ilgs un pamatīgs darbs. Noteikti tur kaut ko ietekmē tas, ka mēs bijām pilna lidmašīna, sportistēm droši vien arī ir īpaši daudz somu ar visādu nepieciešamo aprīkojumu. Es garlaikojos un nevaru izlemt, ko darīt. Rokdarbs man ir palicis nodotajā bagāžā, jo man nebija atbilstoša izmēra koka adāmadatu. Dators ir nolikts grūti aizsniedzamā vietā virs galvas. Miegs it kā vairs nenāk. Kaut ko mēs pļāpajam ar L., drusku arī cenšos pastāstīt par notikušo savam apjukušajam Rīgā sagaidītājam, jo arī viņu interesē, kapēc pēkšņi lidojuma ierašanās ir atcelta par trim stundām (Rīgas lidosta esot kādu brīdi rādijusi pilnīgi nereālistisku ierašanos piecos). Izēdu desertu un izdzeru lidostas kafijas atlikumu. Kad lidmašīna izkustās, apkalpe izklausās atvainošanās pilna, un kapteinis saka, ka viņš cer, ka mēs beidzot nokļūsim Rīgā. Es arī. Trešo reizi es vairs neaizmiegu, tā vietā mēs ar L. iegrimstam arvien filosofiskākās sarunās par zinātni, un par to, ko mēs varētu darīt, ja vajag, bet ko mēs gribētu darīt, ja varētu. Lufta vairs nedod bezmaksas kafiju, bet garām braucošie kafijas ratiņi mani sakārdina, un es pirmo reizi dzīvē nopērku kafiju lidmašīnā. Tas izvēršas par piedzīvojumu, jo šo, atšķirībā no citām, taisa, aplejot ar karstu ūdeni biezumus, apmaisot, uzliekot vāciņu un pēc neliela ievilkšanās brīža dzerot caur filtru, kas iebūvēts vākā. Man pajautā, vai es šo kafiju jau esmu dzērusi, un tā kā es neesmu, man notur nelielu instruktāžu par visu augstāk aprakstīto procesu. Viena lieta gan ir nav mainījusies – es atkal aplejos, verot vaļā kafijas krējumiņu.

    Rīgā mēs nolaižamies septiņos. Visi, kas varēja (ieskaitot mūsu sagaidītājus), ir kaut ko nokavējuši, taču vismaz mūsu čemodāni ierodas laikā. Es iešķiebju savu smago, smirdīgo siera un vīna čemodānu savam sagaidītājam un mēs dodamies mājās. Mans galvenais plāns tuvākajam laikam ir sēdēt vannā, kamēr āda atmiekšķējas līdz kaulam. Donostijas pludmale piepulcējas citām laimīgām atmiņām no citiem ceļojumiem, bet mājās atgriezties tomēr ir tik labi.

    _________________________________
    * Mēs esam pilna, overbooked, lidmašīna, mūs nav iespējams viegli izkliedēt pa citiem lidaparātiem citos laikos.

  • Hamburgas bildes

    Hamburgas brauciena bildes ir laimīgi nokļuvušas tīmeklī – ar saullēktu uz lidmašīnas spārna, vūkiju sludinājumiem un citām lieliskām lietām.

  • Hamburga: saullēkts uz lidmašīnas spārna

    Pēdējā pilnajā dienā secināju, ka iepriekšējā dienā esmu pazaudējusi fotoaparātam objektīva vāciņu – šoreiz pa īstam un pavisam. Pievakarē izgājām haotiskā pastaigā pa Neuer Wall un vēl dažām izrotātām Hamburgas ielām. Runājoties ar J., secināju, ka Hamburga man asociējas ar Ziemassvētku lampiņām. Viena veikala vārtos redzējām pie grieztiem piekarinātu kentauru. Droši vien domāta bija cēla, lēcoša poza, bet izskatījās tā kā mazliet pret grieztiem atsities.

    Iečekojām vēlreiz Leopolda krogu un secinājām, ka vācu virtuve mazliet atgādina “piektdienas vakaru mammas ledusskapī”: J. paņēma lebrakas, kas izrādījās esam ceptas doktordesas līdzinieks ar vēršacīm un manam ēdienam kā piedeva bija milzīga ceptu kartpeļu procija. Manam gaļas gabalam ar sēnēm un sieru nebija nekādas vainas, tikai saukt kaut ko tik sausi noceptu par steiku gan ir perversi. Savukārt par kartupeļiem jāpiebilst, ka garšu uzlabo tas, ka tajos iecep mazos gabaliņos sagrieztu cauraudzi un sīpolus.

    Ļoti centāmies iet gulēt laikus, bet tad, kad ieslēdzu modinātāju, tas tāpat man vairāk par piecām stundām nesolīja, turklāt uzreiz jau es arī neaizgāju gulēt. No rīta piecēlāmies laicīgi (četros!), uz bāni aizgājām laicīgi un vispār bijām ļoti lieliski… Bet nokavējām konkrēto bāni, uz kuru bijām nākuši, jo kaut kāds muļķīgs biļešu automāts negribēja ņemt ne manu karti, ne manus papīra eiro. Biļetes dabūjām kopā ar iespēju 20 minūtes gaidīt nākamo bāni. Nekas briesmīgs nenotika.

    Lidostā izmēģināju jaunu automatizācijas iespēju – bagāžas iečekošanas automātu, kurš liek tev pašam uzlīmēt bagāžas uzlīmi uz sava čemodāna. Ar pirmo reizi pielīmēju vietā, kur lāzeris to neredzēja, tāpēc automāts paziņoja, ka bagāžai taga neesot, izdrukāja otru un lika pielīmēt kārtīgāk 😀

    Tik agrai lidošanai ir savi labumi un trūkumi. Trūkums bija tas, ka Hamburgas lidostā terase, no kuras varēja skatīties lidmašīnas, bija nepieejama, jo tai priekšā bija slēgta kafejnīca. Labums bija tas, ka redzēju skaistu ausmu, turklāt tā pat bija man. Tikko pēc pacelšanās bija pilnīgi tumšs un varēja redzēt zvaigznes, tomēr jau pēc dažām minūtēm viena debesu mala sāka krāsoties sarkana un pakāpeniski kļuva gaišāks. Sevišķi eleganti tas izskatījās, kad lidmašīna manevrēja uz nolaišanos – sasveroties uz sāna, bija redzamas divas ausmas krāsu joslas – viena debesīs uz mākoņu robežas un otra, kas atspīd uz spārna. Papildus bonuss – Lufthansa ļoti izklaidē savus klientus – dzirda ar kafiju, alu, vīnu un iedod miniuzkodiņu pat īsajā, 45 minūšu lidojumā.

  • Hamburga: dzīve turpina notikt

    Aizmirsām izlikt netraucēšanas zīmi, kā rezultātā mūs gandrīz pamodināja apkopējs. Aizdzinām viņu prom un turpinājām gulēt. Nezinu, vai J. vispār vēl atcerās šo miegaino incidentu.

    J. pārliecinājās, ka stacijas bulciņu pārdevēji nemāk angliski – no rīta 6 bulciņu vietā kaut kā viņam bija iedotas 4. Es savukārt pārliecinājos, ka J. vācu valodas zināšanas ir pietiekami labas, lai būtu vērts viņam prasīt lietas, bet ne pietiekami labas, lai viņš vienmēr spētu atbildēt. Papildus secinājums: ēdienu nosaukumu zināšana jebkurā svešvalodā ir fantastisks bonuss pat tad, ja nespēj izteikt ne vārda – jo ēdienkaršu lasīšana.

    Pēc vakardienas izgāšanās ar ēdienu, apspriedāmies ar J., ko mēs katrs no ēšanas pasākuma sagaidām, viņš ievāca ieteikumus IRCā, un tādejādi mēs atklājām/iepazinām jaunu, ļoti lielisku vietu – Leopolda restorānu vienā Kolonādes galā. Tomēr vāciešiem arī ir virtuve. Nebija lēti – 10-12 eiro, bet porcijas nežēlīgi lielas. Pēc savas štriceles ar sēņu mērci un nūdelēm (un salātiem), man šķita, ka tālāko ceļu veikšu tikai un vienīgi veļoties pa Kolonādi un būs jācer, ka man nepiespriedīs soda naudu par ripenisku pārvietošanos pa gājēju ielu. Sēņu mērce bija no kaut kādām “eksotiskām” sēnem, nevis šampinjoniem, savukārt par nūdelēm es ilgi tiepos, ka tie varbūt nemaz nav makaroni – mīksti, biezi un ar kaut kā galīgi savādāku garšu kā parasti ir itāļu pasta. J. bija cepeša šķēles ar skābētiem kāpostiem un kartupeļu bambāli, un pirmo reizi viņš atteicās man palīdzēt ar manu pāri palikušo ēdienu. Tā ka porcijas tiešām nebija mazas.

    Tā kā blakus bija gada tirgus, J. aizvilka mani uz turieni vēl trešo reizi – suvenīrus vajagot. Arī vakar plaši un dāsni izstaigājām vairākus tirdziņus, bet secinājām, ka piedāvājums visur ir ļoti līdzīgs un vairāk nekā puse stendu ir ēdiens. Tirdziņa apmeklējums ar diviem neuzkrītoši vizmojoša zīda lakatiem pilnībā sagrāva manas ceļojuma finanses. Ir ļoti slikta ideja iet uz vienu un to pašu tirdziņu trīs reizes pēc kārtas. Turklāt lakatu stendu es esmu redzējusi tikai tirdziņā pie ezera. Viņā bija tas pats dienvidnieciskā paskata onkulis, kas pagājušajā gadā.

    Vakarā atkal sniga, bet šķiet, ka ir siltāks – mājās nākot, samirka zābaki. Pēc zināmas izpētes atklājās, ka viesnīcā ir ļoti efektīvi, ieslēdzami radiatori – zābaki izžūs viens divi.

    Vēl mēs dabūjām mazliet paspēlēt arkāžu automātus, kā arī pagaršoju ar gaisa presi taisītu kafiju. Vēl es beidzot aizdomājos līdz tam, ka pret ūdens trūkumu organismā ļoti palīdz, ja no rīta uztaisa termokrūzē lielu piparmētru tēju.

    Ā, un vēl pilnīgā randomā uz ielas mūs uzrunāja kāds puisis, kuru bija pārsteigusi iespēja dzirdēt latviešu valodu. Hamburgas iedzīvotājs, kam tēvs latvietis, māte vāciete. Viņs gribēja zināt, vai mēs arī te dzīvojam. Atbildējām, ka esam atbraukuši atpūsties.

    Kopumā laikam iestājusies kaut kāda otrā elpa un vispārējais nogurums ir samazinājies.