Laumas piezīmes

Tag: Vectallina

  • Tallinas atvaļinājums, 5. diena. Kāpnes.

    Pa nakti izrādās, ka, ja vakarā piever logu par daudz, tad izcepās ar visu ventilatoru. No rīta ēdu vīnogas un izdzeram pēdējo no mājas paņemto kafiju.

    Kad beidzot esam iztaisījušies, dodamies apskatīt vecpilsētas otru pusi. Resnajā Margarētā (artilērijas tornī) kaut ko remontē, tur īsti klāt netiekam, tik noraugamies, ka jā, ir gan resns tornis, daudz resnāks par citiem salīdzinoši vienādajiem torņiem. Aplūkojam vienus pilsētas vārtus turpat netālu – tie esot bijuši galveni uz ostas pusi. Mazliet sasmejos, kad ievēroju, ka tūristiem paredzētais apraksts kaut ko atkal stāsta par kādu vietvaldi, kas kaut ko tur piebūvējis, jo baidījies, ka ļaunie somi nāks uzbrukt – tas sasaucas ar interneta leģendām par Linnahall – tur esot kādreiz varēts uz jumta tankus nolikt, jo Padomju valsts arī baidījusies, ka somi nāks uzbrukt… Varētu padomāt, ka somiem nav nekā labāka šai dzīvē ko darīt 😀

    Apskatam vienu lielu, resnu, apaļu māju – tā kā tornis, bet daudz par zemu. Izrādās, zirgu dzirnavas – viduslaikos lietotas, kad aplenkuma gadījumā nav iespējams malt graudus ar ūdens palīdzību. Vienā sānielā ievērojam vēl vienu sienas fragmentu ar vairākiem torņiem. Tad izejam uz lielu, lielu baznīcu – Sv. Olafa baznīca. Viki stāsta, ka šī baznīca ir viena no tām lietām, kas pirmajos rakstu avotos 13. gs. pieminēta jau kā esoša lieta – to, domājams, kāds uzcelis par godu Norvēģijas karalim Olafam kādu laiku pirms attiecīgā avota rakstīšanas.

    Mēģinam palūrēt iekšā, bet tur dievkalpojums (svētdienas rīta puse kā nekā). Sakautrējamies. Ievēroju, ka baznīca ir gaiša, vieglos toņos krāsota, lauztām arkām un ne pārāk dāsni rotāta. Fotogrāfēt aizliegts. Izejam vestibilā un pa trim eiro nopērkam biļetes kāpšanai tornī. Tornī ved šauras, pelēkas spirālveida kāpnes – kad kāds nāk pretīm, jāpiespiežas pie sienas, lai varētu izmainīties. Lodziņu maz un maziņi. Kāpjam mūžību, tad pēc viena taisna posma kāpnes nolemj vienkārši spirālēties otrā virzienā vēl vismaz tik pat ilgi. Vienojamies, ka pēc šīs baznīcas iztaigāšanas meklēsim kohviku (kafejnīcu), kur ieturēties un atpūsties. Turpinām kāpt. Kaut kur pa vidu kāds pretīmnākošs cilvēks krieviski saka, lai griežoties atpakaļ, tur nekā neesot. J. pēc tam man nopurpina, ka mēs paši zināsim, kur kas ir un kur nav. Turpinām kāpt. Internets saka, ka līdz platformai esot 232 pakāpieni, mēs neskaitījām, bet kāpiens bija monstrozs. Baznīcas tornis ir taisnstūrveida būve ar ļoti augstu, spicu vara jumtu. Platforma ir apkārt tornim uz jumta malas. Pati torņa spice ir kaut kur ap 120m augstumā, bet platforma varētu būt ap 60, varbūt 70m augstumā, lai gan grūti uz aci novērtēt un internetā es neatradu. Tieši pirms iziešanas uz jumta tornī ir izklāta koka grīda un tur ir kārtīgi soli. Un viens sargs ar nelielu galda lampiņu. Sēžam, pūšamies. Kārtīgi izpūtušies, izejam ārā. Platforma ir šaura, bet vismaz labi norobežota. Es jūtos tīri ciešami, bet J. ir atklājis sevī snaudošas bailes no augstuma, un telefonu viņš labāk ārā nevilkšot. Izklausās pareizi, var taču atrast arī vienkāršākus iemeslus nopirkt jaunu telefonu. Par spīti bultiņām, kas izlīmētas pie durvīm, cilvēki pa šauro platformu staigā abos virzienos, un tas lieki sarežģa situāciju. Skats gan diezgan karalisks – redzama visa vecpilsēta, osta, Linnahall, arī ēka, kur mēs dzīvojam, un jaunie “debesskrāpji”. Diena ir dzidra un saulaina, redzams tālu, jo tālu. Atpakaļ ejot, ievērojam, ka akmens kāpnes patiesībā ved arī augstāk iekšā jumtā, tikai tur aizlikts norobežojums, lai tūristi neiet. Internets stāsta, ka tur savulaik padomju specdienestiem radio tornis bijis. Kāpt uz leju ir nesalīdzināmi vieglāk.

    – Esam jau gandrīz lejā!!!
    – Ēmmm, Tu…
    – Ā nē, te ir tikai tas vidus taisnais posms.

    Kamēr tiekam lejā, esam nosvīduši slapji. Baznīcas vestibilā kāda maza meitenīte lietišķi stumj leļļu ratiņus. Attaisa sev ārdurvis, iet cauri, durvis veras ciet mazliet par ātru, taču J. pamanās noķert durvis, un tās viņai netrāpa. Izeju arī es. Meitenītei nepārprotami ir plāns, viņa nezkur aizdodas ne mirkli nesaminstinājusies. Mans prāts pēc visas tās kāpšanas slodzes saka, ka visa pasaule ir sireāls veidojums un viena meitenīte vairāk vai mazāk tur neko nemaina.

    Meklējam kafejnīcu. Viena saldējuma kafejnīca ir krietnu gabalu atpakaļ, nolemjam, ka tas neder. Vienu kafejnīcu noraidam, jo tur nav gaisa. Vienā apsēžamies, apēdam vienu kūku un tomēr nolemjam, ka aiziesim vēl apskatīt arī “tējas un kafijas centru”, kas izrādās vienkārši specializētais dažādu tēju un kafiju veikals. Tur man iedod lielu, krūzi kapučino un tādu kā Toskānas ābolkūku tikai smagāku un ar superdaudz kanēļa. J. paņem limonādi, iesēžamies mīkstos krēsliņos un kādu stundu relaksējam, pa vidu apspriežot tādus Visuma dzīļu jautājumus, kā to, vai vajadzētu paņemt uz mājām testam mazliet Jamaica Blue Mountains pupiņu. Paņemam. Un es nopērku arī aizāķējamu metāla tējassietu – mājās tāda jau sen pietrūka.

    Kārtīgi izpūtinājuši kājas (un nopriecājušies par to, ka visās kafeinīcās ir jaukas tualetes), nolemjam paskatīties tur uz to baznīcu, tur kalniņā. “Kalniņš” izrādās Doma kalna (Toompea) stāvākā mala, kurā augšā kāpj… atkal pa kāpnēm. Šoreiz tās ir jaunas, platas un diezgan uzticamas, tomēr, kāpnes paliek kāpnes, un kad tiekam līdz skatu platformai, esam atkal noelsušies.

    – Šitā kāpšana!
    – Jep, mums šodien ir kāpšanas diena. Tā arī rakstīšu blogā.

    Augšā… Principā turpinās vecpilsēta, tikai šeit visi veikali ir suvenīru veikali. Saskaņā ar teoriju te kaut kur būtu jābūt parlamenta un valdības ēkām, bet uz tām mēs netrāpījām. Taču mēs redzējām vairākus skatu laukumus un Sv. Marijas doma baznīcu. Tā ir liela (mazāka par Olafa, visas baznīcas ir mazākas par Olafa), balta ēka ar tumši zaļu, liektās līnijās veidotu torņa jumtu. Iekšā fotogrāfēt aizliegts. Interjers būtu diezgan piezemēts, skaisti lauztas arkas, baltas sienas, bet visas sienas ir noklātas ar ģērboņiem. Spriedām ar J., ka droši vien kādā vēstures posmā tas ir bijis prestiža jautājums, lai tavas dzimtas ģērbonis tajā baznīcā nokļūst, tāpat kā kādreiz prestiža jautājums ir bijis apglabāt ģimenes locekli dominikāņu klostera baznīcā…

    Pēc pāris līkumiem pa pilsētu nokļuvām pie Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāles. Tallina ir pilsēta, kurai pāri gājuši dažādu reliģisko pārliecību valdnieki un tāpēc arī baznīcu klāsts ir plašs. Ieejam iekšā, tā rotāta visa zeltā un intensīvās krāsās. Manu uzmanību piesaista centrālais kopols, kam griestu daļa krāsota zila ar zelta zvaigznītēm. Pa logiem zem tā spīd iekšā saule un tā veido starus putekļainā gaisā. Mēģinu izstāstīt J., ko savulaik esmu lasījusi par ikonostasu un citiem rituālajiem priekšmetiem, bet sanāk tikai “umm, hmm, es tiešām neko daudz nezinu par austrumu ritu, vajadzētu palasīt”.

    Ārā, gabaliņu no baznīcas, atrodam vēl vienu mūra fragmentu, pāris torņus un nelielus vārtus. Tālumā, kur mums slinkums iet, ir vēl viens apaļš artilērijas tornis, bet pie vārtiem izlikta zīme par spokiem. Šeit ir tā sauktais Dāņu karaļa dārzs, jo iespējams, ka šeit kādreiz pirms kalniņa iekarošanas ir bijis apmeties Dānijas karalis. Savukārt spoki esot atvairījuši parāk parastus cilvēkus no tuvošanās Doma kalnam nakts laikā. Un lai būtu pavisam skaidrs, te ir izliktas trīs melnas statujas – mūku drēbes ar kapucēm un tukšiem galvas caurumiem. Blakus ir vēlviens tornis – Jaunavu tornis un plāksnīte tūristiem skaidro, ka tajā ironiskā kārtā pagrabā esot turētas apcietinātas prostitūtas. Mūsdienās tur ir kafejnīca un muzejs. Mēs ar J. kādu brīdi pētam milzīgo, daudzstāvīgo logu vienā torņa pusē. Aprakstu plāksnītes liek domāt, ka tā atvere tur bija jau viduslaikos, bet mēs pēkšņi nespējam salīmēt kopā, kāpēc tā ir pret pārējo Vectallinu, nevis Doma kalniņu…

    Tad man beidzas fotoaparātam baterija, es nočīkstos par to, cik slikti tas ir tik jaukā dienā kā šī, un mēs pa lēzenām kāpnēm slīpā nogāzes ieliņā dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam uztrāpam uz Olde Hansa un veikaliņā nopērkam mazliet rožu ziepju mūžīgai jaunībai un alus suvenīriem.

    Viesnīcā izsecinām, ka gribētos jau, bet nav īsti laika nedz iet uz Da Vinči muzeju, nedz arī uz VDK noklausīšanās muzeju Viru viesnīcas augšējā stāvā. Tallina ir liela, apskatīt varētu vēl nez ko, bet gurdums. Palādējam fotoaparātu un izmetam vēl vienu līkumu pa to pilsētas pusi, no kuras atnācām. Es uztaisu vienu bildi, kur lielais padomju stikla klucis Viru viesnīca ir perspektīvā diezgan precīzi pa vidu ir starp Viru vārtu torņiem. Mēs aizejam vēlreiz pie tiem metāla mūku spokiem. Pa ceļam mēs uztrāpam igauņu rakstniekam Vildem veltītam piemineklim ar milzīgām, ļoti glītām puķu vāzēm priekšā un vēl vienai baznīcai – Sv. Nikolaja baznīcai. Apejam tai pilnu apli, kamēr nonākam pie secinājuma, ka, pirmkārt, iekšā netiksim un, otrkārt, šķiet, šo lieto kā muzeju un koncertzāli, bet ne kā baznīcu. Vakarā internetā lasu, ka tā pamatīgi cietusi bombardēšanā 2. pasaules karā, taču vēlāk atjaunota. Baznīca paliek atmiņā ar vizuālo kišmišu – tornis ir balts un gluds, kamēr pamatdaļa – pelēka un raupja, viens no spārniem sānos ir zils, bet otrs turpat blakus – dzeltens, turklāt tie ir rotāti ar kolonnām un cakām.

    Beigās ejam atpakaļ uz Olde Hansa vakariņās – iepriekšējā reizē bijām nolēmuši atnākt vēl. Šoreiz iemanāmies tikt pie maza galdiņa tādā kā uz augšu paceltā balkonā. Samazināto gaisa daudzumu kompensē palielināts romantikas daudzums. Ēdam dažādas kājas – J. cūkas, es pīles. Man ir safrāna mērce, un kaut kādi neparasti marinēti ķirbji vai rāceņi. Dzeru vietējo medalu, ir labs. Desertā pārbaudu ābolu un kārtainās mīklas desertu, kam nelielā podiņā nāk klāt mandeļu piens. Āboli mani nepārsteidz, bet mandeļu piens ir biezs, superviendabīgs, tumšs un salds ar klāt piemaisītām mandeļu skaidiņām. Ēdu un nesaprotu, kur ir āķis, kāpēc tas ir tik biezs un… gluds? Man mājās nesanāk nekas tamlīdzīgs. Varbūt karsēts? J. sapņo, ka jāmeklē Rīgā arī viduslaiku restorāni, es skeptiski novelku, ka te, cik zinu, pieiet nesalīdzināmi nopietnāk.

    Ejot uz viesnīcu esam pietiekami paēduši, lai Rimi nespētu izvēlēties rītdienas brokastis. Kruasānu atkal nav un vīnogas esot sapelējušas. Paņemu mazliet marcipāna suvenīriem, un nolemjam, ka brokastis patiesībā nav svarīgi. Es mēģinu iemārketēt J. ideju, ka vajadzētu atrast, kur rīt mājupceļā piestāt pusdienās, bet ideja nenosēžas, viņš turpina kaut ko runāt par to, ko mēs apmeklēsim, kad nākamreiz brauksim uz Tallinu.

  • Tallinas atvaļinājums, 2. diena. Dominikāņu klosteris.

    Pirmās dienas vakarā netālu no viesnīcas atradām Rimi, kur dabūjām kruasānus brokastīm. Vakariņas ieturējām tajā pašā universālveikalā, kur pa dienu apriņķoju autostāvvietu, kādā tex-mex/fast-food ēstuvē, kas solījās uzreiz nevērties ciet. Ēdiens – neslikts, bet arī nekas tāds, taču mēs nosecinājām, ka bronzīgs interjers ir bronzīgs un viesmīle atgādina aktrisi, kas tēlo Lunu Mīlabu.

    Mazais dzīvoklītis dienā ļoti piekarst, un mēs skarbi nocīnījāmies to vēdināt – sevišķi svarīgi tas ir tāpēc, ka gulta ta ir otrajā stāvā, un augšā ir vēl karstāks un smacīgāks. Fizikas uzdevums: kā jāizvieto divi ventilatori, lai nelielo vēsā gaisa devu no loga aizvadītu uz gultu?! Mani labākie centieni šo uzdevumu atrisināt beigās noveda pie tā, ka no čemodāna izķeksēju dvieli, samērcēju augstā ūdenī, izgriezu un izmantoju par segu & gultas kompanjonu. Veiksmīgi, ka nebiju aizvērusi ausis, kad māmulīte par šo risinājumu stāstīja daudz piezemētākā Latvijas vasarā.

    Tallina ir drusku dārgāka par Rīgu, vismaz, kad runa ir par ēdienu. Lai gan varbūt es vienkārši nemāku atrast.

    Otrajā diena mūs lutina ar siltu, taču daudz samērīgāku laiku. Pēc J. sagādāto kruasānu iznīcināšanas brokastīs izvilkāmies apskatīt vecpilsētu. Tallinas vecpilsēta it kā ir gandrīz pa logu redzama, taču no šīs puses diezgan necila – viena liela nocietinājuma zemes čupa un aiz tās tālumā kaut kāds tornis. Jāiet raudzīt, kas aiz čupas!

    Gājām, gājām un žēlojāmies, ka daram to nepareizi, jo šķiet, ka nekādas vecpilsētas nav. Un tad, bum, liels mūris. Izrādās, Tallina Eiropā izceļas ar saviem saglabātajiem aizsargmūriem, un mēs bijām trāpījuši uz garāko daļu. Apskatījām Viru vārtu torņus (internets saka, ka tie nav nekādi vārti, bet gan priekšvārti, īstais vārtu tornis esot kaut kad nojaukts), pagājāmies gar mūri un nolēmām kādudien uzkāpt augšā pastaigāt pa augšmalu. Pretstatā Rīgas sarkanajiem ķieģeļiem un divkrāsainajam granītam, Tallinas aizsargmūri visi ir pelēki, tādām kā plāksnītem sakrauti – dolomīts, šķiet. Un aaaaaaaaugstu tā siena.

    Ejam, skatamies, hmm, siena drīz beigsies, te ir eja uz Katrīnas baznīcu, paiesim, paskatīsimies, tur jau uz priekšu nekā vairs nebūs, un tad atgriezīsimies te uz to baznīcu. Pēc pavisam dažiem soļiem vēl viena eja uz nelielu pagalmiņu, ko no visām pusēm aptver dolomīta mūri vai ēkas. Vienā pusē mākslinieka darbnīca, vienā – tādas stāvas akmens kāpnītes. Kāpnīšu galā – dominikāņu klostera muzejs.

    No 13. gs. vidus līdz Reformācijai Tallinā bijis dominikāņu klosteris. Tā kā mūki sprediķojuši arī vāciski un igauniski, tad tiem sanācis atstāt tīri ievērojamu ietekmi uz apkārtējo izglītošanu. Reformācijas laikā klosteris izformēts, bet pārtaisīt baznīcu par protestantu baznīcu nav sanācis – īsi pēc tam tā nodegusi, un tur viss diezgan skarbi sabrucis. No otras puses, akmens mūrus vairāk kā sprīža biezumā nav nemaz tik viegli nobrucināt, tāpēc klostera muzejā var iztaigāt pa vismaz četrām klostera telpām – tiek lēsts, ka tur bijusi bibliotēka (šobrīd apmēbelēta ar dažiem koka plauktiem un mūsdienu grāmatām, jo īstās, kas nu sagalabājušās, ir Tallinas arhīvā), ordeņa galvas darba telpa, guļamspārns un kapela. No guļamspārna redzams liels caurums, kur bijusi eja uz baznīcu, bet tā kaut kad ir gājusi bojā. Minētās telpas izvietotas divos stāvos, ko vienā pusē savieno mūsdienu cilvēkam tīri saprotamas koka kāpnes, bet otrā pusē – klaustrofobiskas un ļoti šauras akmens kāpnes. Īstais brīdis atmest stereotipus par jautrajiem, resnajiem mūkiem. Un apakšstāvā ļoti nepārprotami ož pēc pagraba. Telpas nav sevišķi lielas, taču tām piemīt sireāls grandiozums – ko citu var gribēt no ļoti bieziem, pamatīgiem mūriem, kas te stāv no kāda gadsimta 14. vismaz.

    Muzejā strādā kāda jauka veca dāma, kas mums pastāsta, ka dominikāņu klosteris te bija vēl pirms nocietinājumu mūriem, tā sacīt, mēs te bijām pirmie.

    Izlīduši no klostera tumsības, mēs meklējam, kur iedzert kādu kafiju. J. ierosina iet kaut kur sazinkur nezinkur, bet man ir uznācis gurdums un es ievelku mūs nelielā kafūzī tepat blakus, ēkā, kas pielīmējusies pilsētas mūrim – sēžu vienā no mūra arku iedobēm, dalu ar J. tases kūkas un spriežam, ka kas to būtu domājis, ka tik labi var savietot mazliet nošpahtelētu viduslaiku mūri un kailas koka sijas ar nepārprotami mūsdienīgu rakstainu flīžu grīdu. Dzīve iet uz priekšu – aiz špahtelējuma ir paslēpti elektrības vadi, jo turpat ir rozete, kurā palādēt mūsu telefonus.

    Pēc kafijas ejam meklēt to Katrīnas baznīcu. Zīme norāda uz vēl vienu viduslaiku brīnumu – ne sevišķi platu eju, kam abās pusēs dolomīta mūru ēkas. Ēkās vesela čupa it kā mūsdienīgu veikaliņu, bet tomēr ar viduslaiku piesitienu – tur kokgrebējs, te viduslaiku iedvesmotās ziepes, vēl kur stikla pūtējs, kam aiz plauktiem var samanīt pūšamo krāsni, vai keramiķis, kam veikala dziļumā ir darbnīca. Redzējāmrokām darinātu leļļu veikalu. Pētam, fotogrāfējam (Tallina lielākoties ir ļoti pretīmnākoša foto – tikai pārdodamās gleznas nedrīkst fotogrāfēt), līdz attopamies pie zīmes, ka Katrīnas baznīca ir tur, no kurienes mēs tikko atnācām. Ko? Ejam gabaliņu atpakaļ.

    Katrīnas baznīca ir atjaunota kā viduslaicīguma apdvesta koncertzāle ar koka soliem un koka rakstu rādošām sijām. Pēc tā Reformācijas laika ugunsgrēka tajā ir bijuši gan šķūņi, gan garāžas, gan vēl nez kas (nevar taču neizmantot tādus mūrus!), taču tikai 90ajos tā ir iztīrīta no figņas un pārklāta ar normālu, pilnvērtīgu jumtu. Baznīcai diemžēl vajag atsevišķu biļeti, jo cits īpašnieks, bet tāda nu ir dzīve. No šīs puses tiekam iekšā arī klostera dārzā ar milzīgu aku pa vidu (ūdens nav) un apskatam vēl dažas augstvelvjotas ejas. Baznīcā un klosterī ir sapulcēts liels daudzums akmens plākšņu – dažas bijušas uz apbedījumiem Katrīnas baznīcā, bet dažas – vienkārši pie turīgu ļaužu ēku durvīm, lai zina, kas te dzīvo. Kādu laiku tikt apbedītam Katrīnas baznīcā esot bijis varens gods.

    Viena no pelēkajām dolomīta ejām beidzas gaišā krēmakrāsas gaitenī, un mēs attopamies Pētera un Paula katedrālē. Tā, starp citu, lai gan diezgan askētiski dizainēta, ir katoļu baznīca, jo 19. gs. sākumā Tallina bija nonākusi pie ticības brīvības un katoļiem bija piešķirta viena dominikāņu klostera mala, kur būvēt sev baznīcu. Interjeru veido lauztās arkas, balti, pelēki un krēmkrāsas toņi. Altārglezna ar Jaunavu Mariju. Altāra daļā griestus rotā zelta zvaignzītes. Skaisti, mierīgi un bez pārspīlējumiem.

    Ārpusē es atraidu bukletiņu par pāvestu, taču paņemu vienu par katolicisma vēsturi Igaunijā, un tad mēs ar J. kādu brīdi spriežam, vai varētu būt, ka Katrīnas baznīcas mazais sānā esošais zvanu tornītis, kas esot daļēji sagaidījis mūsdienas, varētu būt inkorporēts kā viens no diviem šīs baznīcas plakanjumtu torņiem. Nezinām.

    Izrādās, tepat netālu ir labi saglabātā viduslaiku tirgoņa ēkā ierīkots pilsētas muzejs, taču sākam gurt un nolemjam to apskatīt vēlāk. Tikai mazu gabaliņu tālāk ir arī lielā pareizticīgo katedrāle, taču par spīti tās liberālajiem ģērbšanās nosacījumiem (sievietēm galvu absegt nav obligāti), mēs tur iekšā neejam, jo man ir šorti. Apģērbšos nākamreiz garāk.

    J. ir apnicis, ka mēs nekādi neejam gar vietām, kur pārdod ūdeni, tāpēc mēs nospraužam maršrutu slīpi pāri vecpilsētai uz tuvāko Rimi. Apmetam vienu līkumu ap protestu un pretprotestu pie Krievijas vēstniecības, un iznākam pret Tallinas rātsnamu. Mani tas vairs nepārsteidz, ka arī rātsnams ir gaiši pelēkā krāsā (man šī krāsa jau ir iepatikusies, tāda neuzbazīgi patīkama), taču mani sajūsmina tā tievais, garais tornis. Ēka vispār šķiet tāda kā mazliet augstāka kā gaidīts, mazliet citādi izvietotiem logiem – tā it kā kāds būtu paņēmis parastu rātsnamu un izstiepis mazliet uz augšu. Rimī turpat netālu vien ir, un lai gan vakars vēl nav nemaz tik vēls, saprotam, ka esam noguruši. Rātsnama tornī varot uzkāpt pa cik tur tiem eirikiem, bet mēs sarunājam to darīt citu dien. Laiks ēst un, galvenais, pasēdēt.

    Netālu no Rātsnama ir viduslaiku restorāns Olde Hansa. Vienu reizi paejam tam garām, taču beigās turpat vien atgriežamies, jo tas ir tuvāk nekā tas, kuru J. uzmeklējis internetā. Viesmīļi tērgā viduslaiku stilā, saucot mūs par lordu un lēdiju, mūs pabrīdina ar plikām rokām neķert lasi, un piesola, ka rēķinu tūlīt izrakstīs mūki. Es ēdu ceptu lasi ar meža sēņu mērci, kur meža sēnes beidzot tiešām garšo kā sēnes, nevis kā gumija, es uzzinu, ka grūbas lieliski pass ar lazdu riekstiem, gaišais alus – ar kanēli, tumšais alus – ar cepeša garšvielām līdzīgam zālītēm, bet salāti jāmarinē ar safrānu. Manu sākotnējo žēlumu par aizņemto āra terasi nomaina sajūsma par telpu ar milzīgu karti pie sienas – tur ir gan Rīga, gan Revele, gan Maroka un Terra Incognita. Un, starp citu, ja ēd ne tikai rožu krēmu, bet arī uz tā esošās rožu ziedlapiņas, tad paliekot jauns un skaists.