Otrdienā centrālais notikums bija organizētā pilsētas tūre. Pa dienu vairākkārt nepatīkami līņāja un es mazliet samirku ejot pusdienās, tāpēc nākamajā dienā ieraugot spogulī sarkanīgu, pārmēru iedegušu ģīmīti es jutos pārsteigta. Bet jā, vakars bija skaists un saule nudien daiļi rotāja viduslaicīgos kultūras pieminekļus. Dzeltenīgoranžā vakara saules gaisma labi piestāv dzeltenīgajam kaļķainajam smilšakmenim, kas te tiek lietots, lai būvētu visu, sākot no dzīvojamajām mājām un beidzot ar nocietinājumiem un baznīcām.
Mūsu gide bija vecāka kundze, kuras angļu valodā franču akcents bija jūtams tieši tik daudz, lai būtu īpatnēji, bet ne nesaprotami. Par to es aizdomājos vakarā, kad viena beļģu lingviste filozofēja par dzirdamo intereferenci un jautāja, vai man kā franču valodas nepratējai tas netraucēja. Tad mēs abas ar N. atcerējāmies kādu franču doktorantu no mūsu pirmās tikšanās reizes Rumānijā un vienojāmies, ka, lūk, tā bija traucējoša interference. Mani mazliet pārsteidza, ka arī N. atcerās šo 9 gadus veco notikumu.
Izstaigājām gar vecajām ostām, uzzinājām, ka bēguma laikā ostas paliktu pavisam bez ūdens un kuģi nokristu zemē, ja nebūtu speciālu vārtu, kas ūdeni notur. Pilsētas centrā ir divas tādas vietas – ja pareizi sapratu, tad Leminimas osta nav starp tām. Īsti nezinu, vai tas nozīmē, ka tur mazliet ūdens tomēr paliek, vai ka visām tām jahtām vienkārši atļauj kā nebūt sakrist čupā. Pēdējais īsti loģiski nešķiet, bet tūrisma brošūrā tā daļa par paisumiem un bēgumiem, diemžēl, ir tikai franciski, tāpēc es vēl neesmu sapratusi, kad man būtu jāatnāk, lai redzētu, kā ir tad, kad ir vismazāk ūdens.
Staigājot pa pilsētu, iezīmējās tīri interesanta aina par šīs līdz šim man nezināmās vietas vēsturi. Viduslaikos šeit ir bijis varens nocietinājums ar rūpīgi sargātu ostu. Tagad no nocietinājumiem palikusi tikai viena siena. Šķiet, hugenotu kara laikā šeit ir bijis svarīgs protestantu centrs, ko tā brīža Francijas karalis centies visiem spēkiem atkarot. Labi nocietināto pilsētu citādi nav izdevies iekarot kā vien ielencot no visām pusēm, jūrā uzceļot dambjus un tad gaidot, kamēr pilsēta izmirst badā. Ja pareizi saklausīju, tad iedzīvotāju skaits nokritās no 25 vai 27 tūkstošiem uz 5 tūkstošiem pa šo laiku. Pēc tam karalis pavēlēja nojaukt visus pilsētas nocietinājumus, lai, diespas, tā nespētu vēlreiz atkārtot šo gājienu. Nezinkādas laimīgas sagadīšanās dēļ viens mūra fragments ir palicis, ar kuru tad arī pilsētnieki lepojas. Šim karalim, starp citu, bija galvenais padomdevējs, kuru sauca par kardinālu Rišeljē, un šis stāsts vismaz daļēji esot samanāms arī Dimā Trīs musketieros.
Vēlāk pilsēta kļuvusi par nozīmīgu punktu lielajā vergu tirdzniecības trijstūrī. Gide nopūtās, ka par ētisku šādas darbības uzskatāmas nu galīgi nebūtu, bet bagātību tas pilsētai atnesa mežonīgu. Skaistā ēka, kur iepriekšējā dienā redzējām “bērnu tiesu” ir bijusi pirmā tirgotāju ģildes (biržas?) ēka pilsētā – to nu jau gluži bagāti kļuvušie tirgotāji paši uzcēluši par savu naudu, lai ir vieta, kur darīt lietas. Ap šo pašu laiku pilsētā kā sēnes pēc lietus saaugušas vienota tipa savrupmājas – lielas U veida ēkas ar 2,5 stāviem un krāšņi koptiem iekšpagalmiem – katrai sevi cienošai aristokrātu ģimenei tādu vajadzēja. Pēdējais stāvs ir ar tādiem maziem lodziņiem un zemākiem griestiem – kalpiem.
Pie vienas no šādām ēkām sanāca aizkavēties ilgāk. Kamēr gide stāsta par aristokrātiem, pagalmiem un tādām lietām, otrā ēkā, pret kuru esam atspieduši muguru, mēģina tikt iekšā kāds onkulis ar velosipēdu. Ā, šī esot tūristu grupa… Vai mēs gribot ienākt paskatīties, kādi sajā ēkā iekšpagalmā ir interesanti vēsturiski satīri? Parasti pagalms ir pieejams tikai iedzīvotājiem, bet viņam šķietot nepareizi to turēt pie sevis un nevienam citam nerādīt. Nū…. labi… Starp citām mājām iespiestajam smilšakmens klucim vidū, izrādās ir neliels, bet ļoti bagātīgi aizstādīts iekšpagalms ar dažām kompakti saspiestām palmām un milzīgām, baltām hortenzijām. Un gar sienām, rindā virs pirmā stāva logiem, ir noteiktos attālumos izstādītas renesances stilā izkaltas akmens galvas – šķiet, puse grieķu panteona. Turklāt tās bija ļoti labi saglabājušās – onkulis stāstīja, ka kopš kura tur tā viduslaiku gadsimta viņas tā arī īsti nav vajadzējis nekā īpaši restaurēt.
Larošela lepojas ar salīdzinoši maziem postījumiem vēstures gaitā – neesot nedz lielu ugunsgrēku, nedz plašu bombardēšanu, kuru dēļ nāktos pilsētu celt par jaunu, pazaudējot visu veco. Tāpēc Larošelā esot vienas no garākajām arku/kolonnu galerijām plašā apkaimē. Pat Otrais pasaules karu arhitektūras pieminekļi pārlaiduši pārsteidzoši labi – sabiedrotie gan bombardēja Larošelas nacistu zemūdeņu bāzi, bet tā atradās vairākus kilometrus nost no pilsētas, tāpēc pilsētā neko nesagrāva. Uz kapitulāciju esot bijis pavēlēts Larošelu sagraut, bet… nu tas netika izdarīts.
Gide mūs vairākkārt izveda arī cauri pilnīgi neiedomājami šaurām ieliņām, kas brīžiem nebija atšķiramas no pārmēru garām vārturūmēm, un parādīja centrālo baznīcu, kuru bija piemeklējušas dīvainas pārvērtības to pašu ticības karu laikā. Kad pilsētā varu pārņema protestanti, bija skaidrs, ka labi nebūs un vajadzēs aizsargāties, tāpēc baznīcas lielākā daļa tika nojaukta, lai akmeņus izmantotu nocietinājumos. Torni atstāja, jo tāds augsts tornis karā parasti noder. Kad pilsēta padevās, pēc zināmas cīnīšanās ar naudas trūkumu baznīca tika uzcelta par jaunu.
Larošelai raksturīgi vēl vismaz divi īpatnēji sīkumi. Pirmkārt, šeit dzīvojamajām mājām ir gargoili, daudz un bieži, kamēr citās pilsētās tie visbiežāk ir rezervēti baznīcām. Otrkārt, arī šeit mēdza būvēt tipiskās viduslaiku mājas, kur sienas pildījumu satur kopā koka režģis, taču sāļā okeāna gaisa dēļ koks ir sargājoši noklāts ar melnu akmens plāksnīšu rindu tā, ka neviens koka gabals vispār nav redzams.
Vēl mēs uzzinājām, kas tā par mistēriju, ka pilsētas vidū starp mājām ir divas bākas. Iebraukšana vecajā ostā starp torņiem ir stipri sekla, tāpēc ir ļoti svarīgi braukt taisni pa ļoti precīzi iezīmētu maršrutu. Tāpēc pirms braukšanas iekšā ostā katram kuģim noteiktā punktā jānostājas tā, ka tālākā pilsētā esošā bāka (garākā) ir redzama precīzi aiz tuvākās (īsākās) – tad var zināt, ka iebrauks pareizi un neiesprūdīs seklajā kanālā.
Vēl mēs uzzinājām, ka krietnu laiku Larošela ir bijis reģiona zvejniecības centrs. Kad zvejas osta pārcelta ārpus pilsētas, zvejas ostas rajons kļuvis par restorānu virkni.
Pēc ekskursijas mums bija oficiālās vakariņas. Ēdienam nebija ne vainas, taču skats pa logu bija vienkārši nepārspējams – restorāns atradās vecās zvejas ostas krastā, mēs sēdējām otrā stāvā un pa logu varēja redzēt gan ostu un dažas jahtas, gan arī krāsainās debesis un ikoniskos nocietinājuma torņus. Mūsu galds bija pašā galā, pie paša loga, ar vislabāko skatu. Tas ieveda mūsu viesmīli bezgalīgā atvainošanās ciklā, jo tika sajauktas ēdienu izvēles. Pirms vakariņām mums katram katru ēdienu lika izvēlēties no divām alternatīvām. Vakariņu gaitā, nesot ēdienu, tika pārjautāts, kuram bija kurš variants, taču ne visi cilvēki atcerējās un reizēm paņēma nepareizo ēdienu. Tā kā mūsu galds bija pēdējais, tad mēs dabūjām to ēdienu, kas bija palicis pāri. Pirmo reizi tas nesakrita ar izvēlēto, kad J. dabūja salātu vietā pavasara rullīšus. Tad viesmīlis atvainojās, atvainojās un mēs teicām, nekas, nekas, būs jau labi. Viegli iedomāties, kā jutās viesmīlis, kad izrādījās, ka deserti pie mūsu galda ir sajaukti trīs reizes (tikai 2 cilvēki dabūja to desertu, ko bija pasūtījuši). Man ir tāda sajūta, ka viesmīlis to mēģināja kompensēt, uzaicinot N. ciemos uz Larošelu vēlreiz un atnesot mums mežonīgi daudz vīna. Kā arī, protams, mežonīgi atvainojoties.
Pēc vakariņām mēs izdomājām vēl mazliet pastaigāt pa promenādi un noiet vēlreiz pa molu. Mols bija jauki un droši izgaismots, bet to pašu nevar teikt par kaut kādu pilnīgi muļķīgu zāles pleķīti, kam mēs gājām pāri pa ceļam. Nezinkā atradu nelielu bedrīti, no kuras bija izrakta neliela puķe, iekāpjot mazliet sagriezās potīte un eleganti noliku uz aci. Piecēlos, nopriecājos, ka potīte nav paliekoši sagriezta un ka šoreiz ir izdevies atcerēties nelamāties astrumu spēkavārdiem, lai N. ausis nenovīst, un devos tālāk. Nākamajā rītā atklāju, ka manām vienīgajām džinsām uz ceļa ir milzīgs zaļš pleķis. Un laiks vēl jo projām nav tik silts, lai es vilktu līdz paņemto kleitu. Nav jau gan tā, ka tas zaļais pleķis kolēģus zinātniekus baigi satrauktu.