Pusdienas meklējām turpat pie konferenču centra, bet tas ir salīdzinoši jauns un ļoti veikalains rajons, Rolex pulksteņus atrast tur bija krietni vieglāk kā normālu ēdienu. Bet es dabūju pudiņu ar melases sīrupu un riekstiem. Eleganta kombinācija – maiga, maiga balta želejveida “klimpa” un spēcīgā sīrupa garša (no Latvijā pieejamā melase ir vislīdzīgākā dāņu cukura tumšajam sīrupam, bet melases garša ir vēl intensīvāka, “asāka”).
Kaut kad dienas gaitā, vai varbūt pat jau no rīta, puiši ieminējās, ka šodien mājās jāiet kājām. Es šai domai stipri pieķēros un vismaz vienu referātu ar sevišķi neskaidru runatāju lielā mērā veltīju Vikipēdijai un Gūgles kartei, sacerot tīkamu maršrutu.
Sava semināra beigas iemainīju pret Henka lekciju, ko klausījās N. Laba, tiešām priecājos, ka aizgāju. Lektors gana harizmātisks un turklāt stāsta lietas, ko es labi un ar prieku uztvēru. Pēc tam devāmies uz Taksimas laukumu un tālāk pa vēsturisko veikalu ielu Istiklalu (spriežot pēc Vikipēdijas, tā ir kaut kāda Neatkarības avēnija vai kas tāds).
Taksimas laukuma vidū ir Republikas monuments – skulptūra par godu Osmaņu impērijas atlieku transformēšanai par Turcijas republiku. Sevišķi iezīmīgs monuments ir tāpēc, ka tas ir viens no pirmajiem, kas atkāpjas no Islama normas neattēlot dzīvas būtnes.
Istiklala ir milzumgara (Viki saka – apmēram 3km) gajēju iela ar veikaliem abās pusēs. Vidū – viens pāris tramvaja sliežu, pa kurām kursē veclaicīgs tramvajiņš. Dīvaini, bet liekas, ka ievēroju viņu kursējam, tikai vienā virzienā. Iela virzās nedaudz no kalna lejā, tāpēc tā ir pārredzama kādu gabaliņu uz priekšu. Daudz cilvēku, viļņojoša cilvēku jūra. Tieši tik liels pūlis, lai visa iela būtu pilna no viena gala līdz otram, bet visiem pietiktu vietas un nebūtu spiešanās. Tas, ka visi iet pa tramvaja sliedēm tāpat kā pa jebkuru citu ielas daļu vairs nebija pārsteigums.
Ielas malās gan tādas bodes kā United Colors of Beneton, gan saldējuma pārdevēji un dažāda veida kafūži. Saldējuma pārdevējiem saldējuma karotes ir garā kātā, un ar to palīdzību pa 5 lirām tev tiek sarīkota vesela izrāde: ar saldējuma bumbiņām tiek žonglēts, pa ceļam ar karotēm padauzot gar virs galvas pakārtajiem trauciņiem, saldējuma bumbiņa parādās un pazūd, saldējums itkā nokrīt zemē un tomēr viņa tur nav. Puiši skatījās, kā pārdevējs mani “apbižo” un smējās, vēderu turēdami. Beidzot es notīrīju degunu no saldējuma ar laipni padoto salvetīti, saņēmu savu saldējumu un devāmies tālāk. Saldējums ir biezs un lipīgs, turklāt viena no klasiskajām variācijām ir pistāciju.
Gabalu tālāk (saldējums vēl nebija apēsts) ielas sānā atradām katoļu baznīcu. Es biju iedomājusies, ka Istiklalas malās ir tikai viena katoļu baznīca – Sv. Marija Draperis, kas ir viena no senākajām Romas katoļu baznīcām Stambulā. Tomēr tagad, skatoties Vikipēdijā, sapratu, ka esam atraduši kādu citu: Sv. Paduvas Antonija baznīcu, kas esot lielākā Romas katoļu baznīca Sambulā. Interjera bilžu nebūs, jo tur bija aizliegts fotogrāfēt, tomēr ir vērts piezīmēt, ka lai gan baznīca nebija maza, tomēr salīdzinot ar pieredzi citur pasaulē viņa nebija nedz liela, nedz pārgreznota. Gotiskais interjers, eksterjērā ir diezgan daudz šejienes motīvu.
Pa ceļam iegājām Starbucks (šodien redzēju viņus kaudzēm, vēl vakar likās, ka viņu te nav), un pēc tam ar kafijām rokās turpinājām staigāt, līdz sasniedzām Istiklalas galu. Jāpiezīmē, ka šeit nav tāda dalījuma labos un graustu rajonos – juku jukām gan svaigi restaurētas mājas ar perfekti gludām kantītēm, gan grausti vārda vistiešākajās nozīmē. Tā ir visur Stambulā, kur esmu bijusi, bet seviški asi tas bija izjūtams, skatoties daudzajās Istiklalas šķērsielās – dažas bija gandrīz pilnībā sagruvušas, bet dažās tādas tīras un uzlaizītas. Neprognozējami.
Netālu no Istiklalas gala atrodas Galatas tornis. Galata ir pilsētas rajons, bet tornis ir vēsturisks novērošanas tornis, kas kādreiz atradās laikam taču pilsētas augstākajā punktā. Tagad, protams, pilsēta turpinās arī aiz viņa pa kalnu uz augšu. Pie torņa nonācām drusku pēc astoņiem (internetā izlasīju, ka tad veras ciet), bet pie durvīm esošā nelielā rinda liecināja, ka viss notiek.
Bruģētajā laukumiņā ap torni sēdēja daudz visādu ļaužu, gan turki, gan tūristi. Viens vīrs cepa un pārdeva popkornu. Brīdi padiskutējām par to, vai rinda nav par garu, lai viņā stāvētu, bet izstāvējām. Varbūt tāpēc, ka rinda kustējās gana ātri, varbūt tāpēc, ka puiši piekāpās manai dedzībai/uzstājībai/čīkstieniem.
Tornī ierīkots lifts, tikai pats pēdējais posms jāuzkāpj pa kāpnītēm. Torņa augšā ierīkots restorāns un naktsklubs: pa cik tur tām lirām varot dzert visu nakti. N. filozofēja, nez, vai piegāde uz mājām arī ir iekļauta un P. atbildēja, ka nē, ka tos vienkārši izmetot pa logu. No restorāna mazas durtiņas ved uz ne pārāk platu, vaļēju platformu apkārt tornim.
Stambula ir visur. Visos virzienos līdz horizontam. Redzējām gan pāri Bosforam Stambulas Āzijas daļu, gan pāri Zelta ragam (līcim) Topkapi pili, Sofiju, Zilo mošeju, Jauno mošeju un vēl rindu mošeju. Redzējām gan abus no otra gala jau apskatītos tiltus pāri zelta ragam, gan tiltu, kas savieno Eiropu ar Āziju. Uz māju jumtiem reizēm ir zaļumotas restorānu terases, reizēm vientuļi krēsli, kuros reizēm sēž viņu īpašnieku un lasa grāmatas, reizēm vienkārši sarkani kārniņi vai grausts. Viena lieta, ko bildēs redzēt nevarēs, būs pussalu mērogi – skatoties no pussalas, kurā atrodās tornis tieši prom no visiem ūdeņiem, vienalga, viņi ir redzami. Pussalas savienojums ar sauszemi kartē izskatās plats, bet patiesībā ir tāds, ka vienlaicīgi apbas puses ietilpst redzeslaukā.
Laiks uz vakaru apmācās, tāpēc rietošo sauli neredzējām, vien starus un vienu sarkanu mākoņa maliņu. Un tālumā miglu, vai drīzāk smogu.
Atpakaļ nācām pa Galatas tiltu. Uz tilta – mīlzīgs daudzums makšķernieku, praktiski no vienas vietas. Turpat ir iespējams arī iegādāties makšķeres, vai vismaz vizuļus. Zem tilta, šķiet, visā garumā – kafejnīca. G. komentēja, ka reizēm tur esot arī delfīni dzīvojamies redzēti. Oda tas viss diezgan neizbēgami pēc zivīm. Kaut kur redzēju, kā pusis deva makšķeri sajūsminātai meitenei krāsainā lakatā un tradicionā melnā tērpā.
Sultanahmad pusē nonācām neilgi pirms vakara lūgšanas. Tur N. vērsa manu uzmanību uz to, ka krastmala pilna ar zivju resorāniem, un daži no viņiem zivis uz atklātas uguns cep nelielos kuterīšos, kas spēcīgi viļņojās apkārtbraucošo kuģu un laivu saceltajos viļņos. Es: – Kā viņi to dara?! – N.: – Veikli, acīmredzot!
Kad beidzot devāmies uz viesnīcas pusi, blakus esošajā Jaunajā mošejā (un arī visās citās) sākās saukšana uz lūgšanu. Šis, starp citu, ir brīdis, kad aizveras ievērojama daļa vecpilsētas bodīšu. Tomēr ejot gar mošejas aizmuguri, mums nācās uzmanīgi lavierēt, lai neiekāptu pārdodamajos lakatos, ādas jostās un citās precēs.
P. izsludināja nepieciešamību pēc steidzamām vakariņām, es kādu laiku protestēju pret kebabiem, mēģinot izdīkt ko smalkāku, tomēr, tā kā man skaidra plāna nebija, tad piezemējāmies kebabnīcā un kaut ko pasūtījām. Mums atnesa suliņu un maizi, un tad pārplīsa debesis. Ar ievērojamu troksni pēkšņi gāza intensīvs lietus, un kebabnīcas turki lika mums pārvākties tālāk nost no nojumes malas, kur līst virsū ūdens.
Kad bijām paēduši, lietus bija beidzies. Es sacēlu savus baltos svārkus līdz ceļiem, un viegli slīdēdami pa slapjajiem akmeņiem un stipri uzmanīdamies no restorānu iekšā rāvējiem, mēs devāmies uz viesnīcu.
P.S. Šodien uzzināju atbildi uz jautājumu, ko viens no puišiem uzdeva vakar: vai tās ēkas ar stikla cičiem uz jumta ir pirtis? Jā. Tā ir apgaismes metode.
P.S.2. Es teicu, ka rīt vakariņās gribu jēru. Varbūt tāpēc P. dažiem iekšā rāvējiem atbildēja: “Tomorrow!” Uz to atbilde sekoja: “But you can now come in, sit and read menu for tomorrow!”.*
P.S.3. Pēc pusdienām vismīlis izteikti turku stilā P. pajautāja: “Another one?”**
P.S.4. Atgriezusies viesnīcā konstatēju, ka šeit zīmītei “Clean my room now!”*** ir cita jēga kā Eiropā. Turpmāk ņemšu to vērā, bet šovakar es vienkārši nomazgāju pa galdu mētājošās tējaskrūzes pati. Patiesību sakot, mani tas absolūti neuztrauc, laikam pielipusi turku mierīgā attieksme.
P.S.5. Viesnīcā lifta kabīne ir bez durvīm un dušā ir man tik nemīļā fiksētā galva. Bet vannasistabā ir ļoti skaistas baltas flīzes ar baltiem, abstraktiem, bet vijīgiem rakstiem.
P.S.6. Toreiz, kad izvēlējāmies viesnīcas, es centos iebilst pret šīs viesnīcas izvēli, jo booking.com bildēs bija redzams zils neona apgaismojums numuriņos, bet puiši mani atrunāja. Atbraucot secinājām, ka manā un P. istabā ir tīri patīkama gaisma, bet N. istabā ir tikai zilais neons.
______________________________
*) Rīt! – Bet jūs varat šovakar ienākt, piesēst un izlasīt ēdienkarti priekš rītdienas!
**) Vēl vienu?
***) Iztīriet manu istabu tagad!