Laumas piezīmes

Tag: vilciens

  • Viļņa 4: Ģedimina tornis, pacilājošas vakariņas un mājupceļš

    Nākamā dienā mūsu kafijas rīts ievelkas vēl vēlāks. Nekādas vainas apziņas, šīs ir mūsu brīvdienas! Bet, kad taisāmies ārā no viesnīcas, es ierosinu J., lai viņš pameklē kādu jauku vecpilsētas konditoreju, kur iestiprināties launadziņu. Es sapņoju par ko tādu, kur dod ne tikai cukuru ar cukuru, bet ko sāļāku arī, un tā mēs nokļūstam Pinavia, kur mūs savaldzina četru veidu kiši – ar lasi un bokoļiem, ar kazassieru un karamelizētiem sīpoliem, ar pīli, ar gailenēm. Tieši mani savaldzina arī gaišais, mazliet vecmodīgais, taču diezgan vienkāršais interjers un pie sienas esošais lielais pulkstenis, kurā katru iedaļu iezīmē pielīmēta kafijas krūzīte ar apakštasīti. Mēs paņemam pa vienam no katra vieda kišam, saldumiņu, kafiju un kādu brīdi baudām tīru, nesteidzīgu atvaļinājuma sajūtu. Vecpilsēta ārā ir dzīva, taču priekš manas gaumes ne mokoši pārpildīta.

    Ejot uz Ģedimina kalnu, mēs atklājam, ka noteiktas Ģedimina bulvāra daļas brīvdienās ir slēgtas automašīnām. Šāds risinājums, protams, neļauj ielas brauktuvi aizņemt ar kafejnīcu soliņiem, kokiem un puķupodiem, taču pat vienkārši aizliedzot braukt, te ir daudz klusāks. Vēl mēs ievērojam kaķu kafejnīcu, būs vieta, kur vest kaķu cilvēkus uz randiņiem.

    Mēs noejam vēlreiz gar Viļņas katedrāli. J. saka, ka mēs tur jau bijām, es ieskatos vēlreiz un tad atceros: bijām gan, bet bija mise. Šoreiz mises nav un mēs izstaigājam pamatīgāk. Baznīca ir krāšņa, bet tomēr ne pilnīgi no vienas vietas ar rotājumiem noklāta. Vienā no sānu ailēm mēs atrodam svētbildi, kurai apkārt ir saspraustas visādas mazas metāla piepraudītes. Sirdis liekas tā loģiski, bet kāpēc ievērojama daļa piespraudīšu ir kājas (līdz ciskai) formā?

    Pie Ģedimina torņa var tikt pa kāpnēm, vai uzbraukt ar mazītiņu funikulierīti. Mēs nolemjam būt slinki un braukt ar funikulieri. Tur ir drusku rinda, bet tā tiek apkalpota ātri, jo funikulierim līdz augšai tikt prasa pavisam dažas minūtes. Augšā ir liels laukums, no kura paverās skats uz Viļņu. Vienā malā izskatas, ka nāk lietus.

    Par ieeju Ģedimina tornī un iespēju uzkāpt tur augšā jāmaksā, bet mēs nolemjam, ka šī ceļojuma muzeju budžets vēl nav iztērēts. Kādu brīdi spriežam par iespējamo vairāku muzeju kopbiļeti, bet nenopērkam, jo ir jau kārtīga pēcpusdiena un šaubamies, ka tiešām to visu spēsim un paspēsim izstaigāt. Tornī ir vairāki stāvi, katrā neliela ekspozīcija par citu Lietuves vēsturei svarīgu lietu. Viens stāvs veltīts Baltijas ceļam. Vienā stāvā ir aizsegti logi un tur uz ekrāniem rāda dažādus attēlus un vizualizācijas par Viļņas panorāmu dažādos gadsimtos. Vienā stāvā es uzzinu, ka dokuments, kurā pirmo reizi ir pieminēta Viļņa – Ģedimina vēstule Hanzas pilsētām par to, lai speciālisti nāk te dzīvot un strādāt un tirgoņi brauc tirgoties, un ka te kopumā ir labi, un ir vairākas vietas, kur kristieši var praktizēt savu kristiešu lietu un neviens viņiem netraucēs – nav līdz mūsdienām saglabājies, bet vecākais zināmais noraksts glabājas muzejā Rīgā. Šeit ir iztādīta fragmenta kopija. Vēlāk Vikipēdijā es lasu, ka vienā citā vēstulē Ģedimins esot žēlojies, ka Teitoņu ordenis neveic savu kristīgo sludināšanas darbu un tā vietā galīgi nekristīgā garā laupa un slepkavo civiliedzīvotājus. Ņemot vērā, ka krietni vēlāk viņa pēctecis Jagailis pieņēma kristietību un lika valstij masveidā kristīties, lai teitoņi atp*stos, bet teitoņi turpināja sagādāt problēmas ar attaisnojumu, ka viņi meklē nekristītots pagānus kristīgo ļaužu vidū… Es sliecos Ģediminam ticēt.

    Tornī augšā ved diezgan šauras koka spirālveida kāpnes, kurās ir grūti izmainīties, un, kamēr mēs tiekam līdz augšai, man ir sajūta, ka es esmu sev uz svārku malas uzkāpusi daudzdesmit reižu. Neesiet kā es, neejiet uz to torni ar mīkstiem svārkiem, kam viegli uzkāpt. Augšā ir vējaini un skaisti, un nesen redzētā lietus fronte ir nez kur pazudusi. Tā uz aci liekas, ka Ģedimina torņa augša ir apmēram tik pat augstu kā Triju krustu pamatne vai mazliet zemāk. Te augšā ir masts ar Lietuvas karogu – vēl viena svarīga nacionālās apziņas un pretestības vieta – lietuvieši te karogu uzstāda un citas varas pie katras iespējas mēģina patraucēt. Ņemot vērā, ka starp pasaules kariem Viļņa nebija Lietuvas pārvaldībā, stabila iespēja šeit karogam būt ir stipri nesena.

    Pēc Ģedimina torņa nolemjam, ka kopumā esam ieguvuši labu izpratni par Viļņu no augšas (varbūt nākamajā ceļojumā pameklēsim vēl kādu punktu Neres otrā krastā), tas ir skaisti un ļoti patīkami. Un enerģija kāpt augstos torņos mums ir beigusies. Kādu brīdi apsveram iespējas aiziet uz vēl kādu muzeja ekspozīciju, jo tepat blakus ir gan pils pārvaldnieka ēka, kurā esot sadzīves priekšmetu izstāde, gan Lietuvas dižkungaišu pils, kurā esot visvisādas izstādes. Līdz dižkungaišu pilij mēs pat aizejam, bet saliekot kopā mūsu varēšanu un pulksteņlaikus, saprotam, ka nebūs. Nākamajā reizē labāk veltīsim pilij pilnu dienu ar svaigām enerģijas rezervēm. Taču es izstaigāju pils pagalmu un palasu informatīvās plāksnītes. Tikai vakarā, pakonsultējoties ar vikipēdiju, man saliekas kopā atklāsme, ka pils redzamā daļa ir pārsvarā atkaluzbūvēta un uzreiz ar mērķi kalpot par muzeju – cara vara oriģinālo pili 1801. gadā gadrīz pilnīgi nojauca un mazu gabaliņu atdeva kādam ebreju tirgotājam uzbūvēt privātmāju. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas tika pieņemts lēmums, ka nebūs labi atlikušos pamatus tieši blakus UNESCO kultūras mantojuma vecpilsētai konservēt ar praktiskiem, bet neizskatīgiem angāriem, un tāpēc tiek izveidota ēka līdzīga vēsturiskajam izskatam. Protams, arī šo pieeju kritizēja, piemēram, par līdzekļu atvēlēšanu šim, nevis autentisku vēsturisku būvju nostiprināšanai, bet es savā prātā novērtēju, cik ļoti dažām pilsētām, piemēram, Prāgai ir veicies ar to, ka tur nav bijusi caristu valdība.

    Pēc tam mēs mēģinam atrast ieeju Kazimira kapellā blakus Viļņas katedrālei, tā vietā es nejauši iesperos katedrālē pa sānu durvīm mises laikā un sakaunos. Kādu brīdi mēs slēpjamies vienā pils vārturūmē no dažminūšu lietus, jo līdzšinējā skaistā laika dēļ lietussargi un mana žakete ir viesnīcā. Pēc tam mēs vēl pasēžam laukumā pretī katedrālei. Vienā laukuma malā notiek kaut kāds līnijdeju pasākums. Nav ļoti vēls, bet ir ārkārtīgi nogurts. Mans prāts būtu ar mieru vēl kaut ko skaistu redzēt, bet kāju pēdas nupat prasās pakārt uz āķīša un nelietot krietnu laiku. J. meklē vakariņu vietu. Kādu brīdi viņš aģitē par Dionīsu, es piekrītu, ka tur bija labi, bet tas jūtas tālu (man nebija taisnība), un vai tad nav jāpamēģina vēl kas?! Kad J. norāda, ka otra viņa piedāvātā vieta – Grey – ir tepat pāri ielai, es esmu pārsteigta un aplaimota. Kaut kādi tūrisma materiāli saka, ka tur būšot “elevated Lithuanian kitchen” (paaugstināta lietuviešu virtuve), es mazliet minstinos, bet tuvums uzvar.

    Izrādās lieliski. Mēs pamēģinām uzkodu ar portabello sēni, sieru un feiko gaļu, ir labi. Mana sous vide pīle ir lieliska un man pirmo reizi tiešām garšo blakus esošie artišoki. J. pasūta ribiņas ar sāļās karameles glazūru (to gan jūt tikai nedaudz), un priecājas par pievienoto upeņu mērci/ievārījumu. Desertā es paņemu lipīgo karameļu pudiņu ar tonkas mērci un ritīgi priecājos, ka lai gan deserts ir ļoti salds, tas sazinkā trāpa pa visām omulīguma pogām. Pudiņš ir silts, tonkas mērce gaiša, maiga un veido labu pretstatu ārkārtīgi saldajam pudiņam. J. sten, ka saldējuma porcija ir milzīga, un cienā mani ar klāt pievienotajiem turku zirņiem šokolādē. Es nezinu, kāpēc tas strādā, bet tas strādā. Laime pilnīga. Ēst ir labi. Pacilājoši, kā solīts.

    Pēc vakariņām J. ierosina, ka mēs varam aiziet uz Bernardiešu parku nočekot, vai internetam ir taisnība, ka brīvdienu vakaros centrālā strūklaka spēlē mūziku. Tā izrādās neliela vilšanās, jo ir mazliet par gaišu, lai redzētu apgaismojumu un mūzikas nav, un vienīgā atšķirība no iepriekšējās reizes ir tā, ka strūklaka ieslēdzas reizi 15 minūtēs, nevis strādā visu laiku. Ir gan dzirdami pilsētas baznīcu zvani, ir pulksten 8.

    Tad es mēģinu atrast tualeti, tas izvēršas par nelielu piedzīvojumu – kartē atzīmētā ēka tiešām ir tualete, taču pie tās sienas ir atslieta neliela zīmīte lietuviešu valodā, kas visticamāk saka, ka tualete ir slēgta un jālieto blakus esošās sausās tualetes. Blakus nekādu sauso tualešu nav, es sāku klīst apkārt, mēģinot saprast, kas ar to domāts. Pavisam netālu es atrodu tādu kā Rīgas Tallinas ielas pagalmam līdzīgu vietu (mazāku un tīrāku), kur visi fano par basketbolu un vienā stūri ir arī apšaubāmas, bet tomēr īstas tualetes.

    Pie Bernardiešu dārza izejas mēs ar J. pasēžam vēl kādu laiku un paklausāmies, kā kāda meitene spēlē vijoli.

    Trīs minūtes pēc iziešanas no parka es attopos, ka man nav cepures. Tas ir ļoti neveikli, jo tad kopā ar cepuri ir aizgājis gan mans diezgan daudzu stundu tamborēšanas darbs, gan vakar nopirktā piespraude. Bet man paveicas, cepure atrodas uz galdiņa pie ieejas tajā basketbola pagalmā.

    Ceļš uz viesnīcu ved caur vecpilsētu, mēs to mazliet izlokām tā, lai noietu gar vēl vienu baznīcu. Paraskevas (?) baznīca ir ne ļoti liela, rozīgi balta pareizticīgo baznīca, bet Viki saka, ka tā esot vecākā pareizticīgo baznīca Viļņā. Nu, ne pati ēka. Tā, protams, ir daudzkārt pārbūvēte  Pie baznīcas lietuviski dzied kāds pāris mazas, omulīgas dziesmiņas, tāpēc mēs pasēžam kādu laiku arī tur un paklausāmies.

    Pēc tam mēs ejam cauri nelielam skvēriņam ar strūklaku. Tur vienā malā ir koks, kurā iekārtas no mazām gaismiņām satītas sirdis, un Oginska muzikālais soliņš. Sēdi uz soliņa, nospied podziņu, klausies polonēzes. Pēc nesenā lietus tās polonēzes brīžiem čerkst, bet es arī tur pasēžu kādu brīdi. Polonēzes ir skaistas, un sēdēt ir patīkami.

    Viesnīcā es mazliet parakstu blogu un tad pirms gulēt iešanas mēs sakrāmējam čemodānu, ārā atstājot tikai pašu mazumiņu – vilciens ir septiņos no rīta, es ne mirkli nešaubos, ka man drausmīgi nāks miegs un es nevienu jēdzīgu domu no rīta neizdomāšu.

    Patiesību sakot, ir pat vēl mazliet sliktāk, mēs arī ārkārtīgi slikti guļam un abi pamostamies pirms modinātāja. Pastaiga līdz stacijai ir 25 minūtes, mēs esam tik laicīgi, ka redzam vilcienu padodam. Kamēr vilciens raitā tempā zāģē cauri Lietuvai, es ilgi grozos savā krēslā, līdz attopos, kā apkampt mugursomu, ieslēgt austiņās mūziku un aizmigt. Pamostos ap Jelgavu, salauzīta, saņurcīta, bet mazliet vairāk gulējusi. Cerēt, ka Viļņas dīzelim sāks pievienot guļamvagonu laikam būtu par daudz gribēts, ja?

    Pēc Jelgavas pārstāju mēģināt gulēt un parakstu kādu laiku blogu. Iesākto nodaļu nepaspēju pabeigt, jo īsi pēc divpadsmitiem esam jau Siguldā. Sireāli būt mājās no citas valsts galvaspilsētas laikā, kad citās atvaļinājuma dienās vien nesen esmu no gultas iztaisījusies, turklāt ar kopējām manis pašas pulēm tikai divu mazu pastaidziņu apmērā. Abi ar J. vienojamies, ka Viļņa ir skaista un patīkama, un tur labprāt varētu braukt vēl. Diezgan daudz neizstaigātu muzeju palika!

  • Viļņa 1: kafija, Luterāņu dārzs, Mišela un Neres prominādes

    Viss sākās ļoti vienkārši: ar Mišelas Gurēvičas koncerta pieteikumu Viļņā. Sākumā mēģinam sameklēt plašāku kompāniju, bet cilvēki vai nu nezina mākslinieci, vai arī netiek. Tā mēs divatā ar J. nolemjam pastiept ceļojumu par pāris dienām garāku un paskatīties Viļņu. Pārsteidzošā kārtā man nekad nav sanācis te kārtīgi izstaigāties, jo darba dēļ Lietuvā es parasti nokļūstu Kauņā.

    Jaunais Viļņas vilciens ir ērts, vienīgi ir mazliet amizanti, ka, lai gan visu ceļu no Valgas līdz Viļņai apkalpo tas pats vilciens, posmā Sigulda–Rīga, biļetes pārdod Vivītis bez numurētām sēdvietām, taču tālāk no Rīgas uz Viļņu – LTG Link jau ar, tāpēc mums Rīgā nākas mazliet pārsēsties viena vagona ietvaros. Es aizraujos ar savu audiogrāmatu kārtošanu datorā un par lielāko ceļa daļu vispār nepamanu, kur tā palika. Pieturu ir maz, Latvijā vispār pēc Rīgas pietur tikai Jelgavā. Drusku pirms Viļņas ievēroju, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem mani tā kā nedaudz sašūpo.

    Viesnīca ir mazāk kā 2km no stacijas, bet mēs iebraucam ap deviņiem vakarā, enerģijas vairs ko dižu darīt nav, un mēs ejam gulēt. Es vienīgi atklāju, ka mana mīļotā daudzgadīgā čemodāna viens ritenis pamazām sāk izjukt un tagad vairs tik ģeniālus čemodānus neizdodas atrast. Vismaz ne internetā.

    Nākamajā dienā mēs kārtīgi izguļamies un dodamies pilsētā meklēt kafiju. Lai gan viesnīcā ir tējkanna numuriņā, kafijas un tējas nav, un savējās esam vieglprātīgi aizmirsuši. J. aizved mani pabrokastot uz netālu kafejnīcu, ko viņš nez kāpēc nosauc par islandiešu kafejnīcu, lai gan es tur nekā būtiski islandiska neredzu. Tikai letiņu Andrito kafiju. Pēc tam ejam neorganizēti blandīties pa Viļņu.

    Mēs mazliet pastaigājam pa Neres krastu, tur ir jauka promenāde un pāri upei redz zaļumus un augstceltnes. Es esmu lasījusi, ka pirms burtiski dažām dienām Viļņā ir atvērta pirmā Kalves kafijas vieta, un mēs ārkārtīgi neoriģināli aizejam uz turieni paķert vienu bundžu brokastīm. Jo mēs arī Latvijā viņu kafiju pērkam, varēsim to bundžu uzpildīt.

    J. grib zināt, kur vakarā būs koncerts, tāpēc mēs aizejam uz Lukišķu cietumu. Izskatās skarbi, dzeloņdrātis un resoti logi visus. Ieeja eksursiju maršrutā esot caur baznīcu. Es apsveru tā un šitā un saprotu, ka, lai cik izslavētas nebūtu ekskursijas (runā, ka tiešām esot labas!)… man vienkārši nav garstāvokļa eksursijai cietumā. Cietumi ir šausmīgi. Man nav spēka šausmīgām lietām šodien. Varbūt nākamreiz.

    Taču es izlasu Vikipēdijā īsu vēsturi: cietums celts 20. gs. pašā sākumā un priekš šī Krievijas impērijas reģiona ir skaitījies moderns: sava elektrība, ventilācija un apkure. Visos pasaules karos, protams, to lietojušas visas varas, kas cauri gājušas. Slēgts tikai 2019. gadā pēc Eiropas Padomes bakstīšanas, ka tik sen nerenovēts cietums mūsdienās velk uz spīdzināšanu.

    Mēs uzrāpjamies Tauru kalnā/parkā un konstatējam, ka kartē atzīmētā skatu laukuma vietā ir izrakts MILZĪGS caurums, jo tur ceļ nacionālo koncertzāli. Stāvot būvlaukuma malā, skats uz Neres upi un augstceltnēm aiz tās ir tiešām jauks, ticu, ka no koncertzāles būs vēl labāk. Aiz būsbedres ir nākamais parks, Luterāņu dārzs, pilns kokiem un grantēm celiņiem un rūsināta metāla dekorācijām – gan apgaismes stabi, gan celiņu malas, gan soliņu balsti ir tāda materiāla. Parka vidū ir liels, taču it kā gaisīgs rūsināta metāla stieņu krusts.

    Es kādu brīdi nevaru noķert domu aiz astes, ko man šis parks atgādina un kāpēc.

    Parks nav liels, bet te kaut kam ir jābūt…

    …

    Tā ir padomju laikos nopostīta kapsēta. Pēc neatkarības atgūšanas dažus kapakmeņus ir izdevies atrast un atlikt vietā, un viens mauzelejs ir izdzīvojis, taču lielais vairums ir zudis uz neatgriešanos. Un kapličas vietā ir uzcelta dzimtsarakstu nodaļa. Cilvēks, kas ir rakstījis informācijas stendus par šo, jūtas ārkārtīgi īgns. Es viņam pilnīgi piekrītu. Vai es ko līdzīgu jau neesmu rakstījusi pirms kādiem gadiem par Tallinu?

    Diena ir karsta, te ir brīnišķīga ēna un miers, mēs krietnu laiku nolaiskojamies uz soliņa. J. meklē labākos restorānus tuvumā. Mans kunģis ir apvainojies par brokastu maizi, tāpēc es noraidu J. atrasto lietuviešu restorānu ar nez cik veidu ceptiem kartupelīšiem un mēs aizejam uz Kyiv, ukraiņu restorānu Ģedimina prospektā. Restorāns ir gaišs un gaumīgs, un es saēdos lielu bļodu vareņiku ar biezpienu un pusi Kijivas kūkas. Garšo pēc bērnības. J. paņem vistu ar gailenēm un pēc tam desertā boršču, jo viņam gribas visus, visus šejienes ēdienus. Kvalitatīvi un skaisti, žēl, ka boršča reģiona nacionālās virtuves nav līdz galam mans lauciņš. Kijivas kūka, lai man piedod latvieši šo ķecerību, ir labāka, vieglāka un baudāmāka Cielaviņa (krēms bez kakao). Pie kafijas šarmanti, lai gan es pusi atdevu J., jo porcija bija milzīga.

    Lai gan ēdam ilgi un lēnīgi, pirms koncerta mēs sazinkā pat paspējam aiziet uz viesnīcu, nolikt lieko un atnākt atpakaļ uz Lukišķu cietumu pietiekami laicīgi, lai es dabūtu sēdvietu otrajā rindā pa vidu. Mana mīļākā vieta: parasti var izcili redzēt, bet es nejūtos pati pārāk redzama. Un vēl pat nav rindas pie suvenīriem. Es krītu kārdinājumā un nopērku tēkreklu par spīti tam, ka es it kā nevalkāju tēkreklus. Jā, man būs jāapdomā šis jautājums. Bet bilde ir ļoti skaista.

    Iesildītāji ir divi jauki, atmosfērīgi čaļi, kas ārkārtīgi piestāv Mišelas pašas radītajai noskaņai. Kad es prasu J., kā sauc iesildītājus, viņš meklē internetā, neko neatrod, tad atceras, ka netālu no bāra ir redzējis pasākumu plānu. Viņš aiziet nofotogrāfēt to. Plāns izrādās vienkārša, balta A4 lapa, kurā bez rotājumiem izdrukātas 3 rindas: DOORS 18:00 / Jonas Lapinas 19:00 / Michelle Gurevich 20:15. Viss notiek teju minūti minūtē pēc plāna.

    Māksliniece atkal sit cauri sirdij. Viss vienkārši, maz instrumentu, skatuves noformējums lielākoties ir dūmi un vienas vai divu krāsu gaismas, bet reizēm jau neko vairāk arī nevajag. Apsveru, vai, ja nākamajās tūrēs atkal Baltijas valstu un Vācijas koncerti būs ar lielu pauzi, vai nevar paspēt uz diviem.

    Pie dziesmas par diktatoriem viņa saka, ka esot rakstījusi, domājot par vienu, kad dziesma iznākusi, svarīgāks jau ir bijis nākamais un tagad vispār esot tik daudz, ka ne izvēlēties. Dziesma derot visiem.

    Pēc koncerta mēs ar J. nolemjam izmest garāku loku pa Neres krastu. Mēs pārejam otrā pusē, tāpat vien, lai pamainītu skata leņķi. Pie Baltā gājēju tilta ir liels balagāns, ēdieni, dzērieni un liela dzīvība ceturtdienas vakaram, tālāk paliek mazliet klusāk. Skaties, kurā virzienā gribi, Viļņa ir dāsni izgaismota, torņi un tornīši un dažnedažādi fasāžu rotājumi. Īpaši izceļas Ģedimina tornis. Soļojot es beidzu salt, jo vakars nav patiesi auksts, ja nesēž uz vietas, un es sāku novērtēt, kāpēc cilvēkiem varētu patikt Viļņa. Pa ceļam uz viesnīcu mums sanāk noiet gar Viļņas lielāko katedrāli (Vikipēdija saka, ka pilnais nosaukums ir “Viļņas Svētā Staņislava un Vladislava arhikatedrālā bazilika”), un naktī šis skats ir pat iespaidīgāks kā dienā – gan katedrāle, gan blakus esošais zvanu tornis ir lielas, baltas, ļoti rotātas un ārkārtīgi labi izgaismotas celtnes. Ir jau pavēls, debesis ir tumšas, un katedrāle uz to fona izskatās īpaši dižena. Tā ir liela, kantaina ēka ar milzīgām kolonnām un daudzām skulptūrām.

    Tālāk mājupceļš noved gar vienu vecpilsētas malu, un mēs redzam pietiekami, lai momentā radītu plānu nākamajā dienā vecpilsētu izstaigāt pamatīgāk.

    Viesnīcā es mēģinu rakstīt kaut ko par piedzīvoto, bet tā vietā es pilnīgi un absolūti noklīstu vikipēdijā, lasot par Lietuvas dižkungaišiem, par Polijas–Lietuvas ūniju / Žečpospoļitu, par Baltkrievijas vēsturi, par Viļņas piederību starp pasaules kariem, par… Nu, līdz diviem naktī esmu uzrakstījusi trīs draņķīgas rindkopas, tad es pārstāju censties un eju gulēt.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 6: atpakaļceļš

    Atpakaļceļš norit vienkārši un pārsvarā pēc plāna.

    No rīta J. mēģina atteikt māsas ierosinājumam paņemt līdz maizītes, māsa aizrāda, ka uz kuģa mums noteikti neko tik labu nedos. Viņai ir taisnība, mēs paņemam maizītes un tās pašas dienas vakarā es tiešām padomāju, ka vajadzēja paņemt vairāk.

    Mums atkal ir maģiskā Šlēsvigas-Holšteinas dienas biļete, tāpēc aŗī uz Ķīles centrālo staciju (burvju saīsinājumu Hbf Vācijā ir vērts zināt) mēs braucam ar autobusu. Autobuss nekavē, mēs nekavējam, Ķīles–Lībekas vilciens nekavē. Lībekas stacijā es vēlreiz ievēroju ļoti vēsturiskas un diezgan putnu nokakātas kāpnes. Intersanti, cik bieži ir jāmaina tie dēļi, ja staigā tik daudz cilvēku… Mēs redzam arī palielu varbūtmarcipāna pili. Mēs izbāžam degunus pa abām Lībekas stacijas izejam, ieraugam vienu ļoti dzīvu laukumu vienā pusē un vienu baznīcu ar pārvākšanās busiņu blakus otrā pusē… Un atgriežamies vienkārši stacijā sēdēt un 50 minūtes dzert kafiju. Lībeka noteikti ir jauka un uzmanību pelnījusi, bet mēs esam noguruši, mums ir smags, pārstūķēts čemodāns, un nepilna stunda nav reāls tūrisma laiks.

    Stacijā es uz labu laimi un vaibiem no divām kafejnīcām izvēlos vienu… un mēs tur dabūjam lielas krūzes kafiju un siltas, smaržīgas un sabalansēti garšīgas kanēļmaizes. Es nopērku arī pastel del nata, apēdu trešdaļu un lielāko daļu atdodu J., jo man kaut kas ir sajucis un patiesībā J. garšo šitie daudz vairāk kā man.

    Trāvemindē ejot no vilciena uz autobusu pa ceļam ir kaut kāds jocīgs tunelis ar norādi par Trāvemindes ostu. Es apstājos, papētu zīmi un kaut ko latviski par to pakomentēju J. Mums pienāk klāt viens vecāks vīrs un rūpīgi izskaidro, ka, ja mēs dodamies uz prāmi, tad nē, nē, mums vajag uz priekšu, uz to pieturu un kāpt 36. autobusā, kas būs pēc 17 minūtēm. T.i., viņš apstirpina mūsu pārliecību, ka tas tunelis ir maldi un māņi, un mūsu autobusa plāns ir labs.

    Ostas terminālī mēs ātri piereģistrējamies (klerks, kas mūs apaklpo, ir pārsteigta, ka mums nav mašīnas, tas uz šo reisu ir baigais retums), un gaidam kādu stundu prāmi. Es apskatu vienīgo veikalu, un saprotu, ka tur ir vismaz 6 ailes alkohola un viena – diezgan garlaicīgu saldumu. Es mazliet pabesos, ka ostas ēka izcili labi aplauž mobilo tīklu, ne iekšā, ne ārā internets nav stabils. Es mēģinu aiziet uz tualeti. Tur ir ciet visas durvis. Pēc kāda laika es mēģinu vēreiz. Tagad vienās durvīs ir atslēga un mēģinot tuvoties, es dzirdu dialogu satrauktās balsīs. Visticamāk sievietes balss: “A tam ženščina!” (Bet tur ir sieviete!) Pretī laikam vīrietis: “A čto meņja ģelaķ?!!!!” (A ko man darīt?!!!!). Es padodos un atlieku tualeti līdz tikšanai uz kuģa. Kāpēc J. uz vīriešu tualeti varēja aiziet bez atslēgas un šokētiem cilvēkiem?!?!?!

    Kuģis mums ir precīzi tas pats, kas turpceļā. Es brīdi īgņojos par trūkumiem, ko atceros no iepriekšējā brauciena – kajītes ventilācijas sistēma nepietiekama, internets cenzē interneta meklētāju, ko es ikdienā lietoju, ēdiens tomēr ir vairāk nekā negaršīgs nekā garšīgs, bāra kafijas aparāts ir drausmīgs, un nav brīvpieejas karstā ūdens…. Bet man izrādās tikai pustaisnība – šoreiz mums ir kajīte bez loga un es viņā jūtos mazliet klaustrofobiskāk, bet gaisa plūsma ir daudz labāka, izguļamies forši. J. palīdz man tikt pie garšīgākā ēdiena un ir iemanījies ar pusdienlaikā pieejamo karsto ūdeni taisīt mums līdzpaņemto kafiju. Kuģis atkal kavē izbraukšanu, bet šoreiz mazliet mazāk, ierašanās laiku Liepājā pārceļ tikai par stundu. Gaidot izbraukšanu, es kādu laiku no augšas skatos, kā uz 6. klāja tiek iekārots maksimālais daudzums privāto automobiļu. Godīgi sakot, izskatās čakarīgi un stresaini un absolūti nemotivē mani kādreiz to mēģināt. (Turpceļā bija tikai pavisam dažas mašīnas.)

    Izbraukšanu no ostas pa Traves upi abi ar J. noskatamies kā šovu – sanāk braukt garām visai Travemindei. Var redzēt vairākas jahtu ostas, prominādes restorānus, baznīcas torni, nelielas sarkanu ķieģeļu mājiņas, nelielas baltas mājiņas, ko satur kopā tumšs koka režģis, lielu burinieku ar vismaz trim mastiem (Vikipēdija saka, ka tas ir Passat, permanenti pietavots kā muzejs, četri masti), utt. Pie pašas pludmales ir milzīga viesnīca un ir skaidri redzams, ka šī pludmale ir ļoti iecienīta atpūšanās vieta. Mēs labprāt skatītos ilgāk un taisītu miljons bilžu, bet ir viena problēma: mēs stāvam ārā, gandrīz pašā kuģa augšā, un ļoti, ļoti pūš. Jo vairāk tuvojamies jūrai, jo vairāk pūš.

    Lielāko daļu brīvā laika kuģī es nosēžu rakstot blogu. Šūšanas grāmatai, ko paņēmu līdzi, ja nu uz kuģa būtu drausmīgi garlaicīgi, nesanāk pieķerties ne druskas. Par spīti manām iebildēm pret konkrētā kuģa īpatnībām, man patiesībā sāk patikt šāda lēnāka ceļošana. Izrādās arī, ka pirmās nakts viļņi arī galīgi nav obligāta lieta, atpakaļceļa nakts kajītē jūtas tāpat kā diena. Personāls ir laipni un jauki.

    Liepājā automašīna atrodas sveika, vesela un visnotaļ netīra. Visu nedēļu te ir ziedējuši koki un kakājuši putni. Bet nekas nepārvarams. J. nopūšas, ka kaut kad vajadzētu nomazgāt un mēs dodamies ceļā.

    Saldū paņemam pauzi pavakariņot Stikla pērlīšu spēlē. Jauks restorāns, labprāt atgriezīšos, kad sanāks atkal uz Liepājas pusi braukt, jo priekš vienlaidu gabala Sigulda–Liepāja ir par garu. Lai noslēgtu atvaļinājumu ar odziņu, kārtīgi izvirtuļojam, paņemam uzkodās mīkstčaulas krabi, otrajā zobenzivi un kūpinātu cūkas vēderu, desertā šokolādes fondantu ar interesantu papildsaldējumu un aveņu kūku. Es piefiksēju, ka par spīti visam, ko esmu ceļojuma laikā ēdusi, kunģis man nav sāpējis ne mirkli un mugura arī ir sakopusies. Laiks rādīs, kas notiks tālāk, bet atvaļinājums ir izdevies.

    Siguldā pat visi mani balkonaugi ir izdzīvojuši salnas, tikai citronzāle izskatās saskumusi par kopējo vēsumu, ienesu to iekšā sildīties blakus tomātiem.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 2: Hamburga un Miracle of Sound

    Par spīti iepriekšējā vakara sajūtai, ka es varētu nogulēt pat līdz divpadsmitiem, es nākamajā rītā pamostos pirms desmitiem. Māsa piebaro mūs ar brokastmaizēm, kas sastāv no cepeksrāsnī uzsildītām maizes bulciņām, miljons veidu sieriem un vēl visādiem labumiem. Krāmējot nost brokastgaldu, viņa iesmej par mūsu naivumu, ka mēs paprasījām izņemt no ledusskapja arī parasto sieru un sviestu, lai viņi pēc tam konkurencē ar vairāku veidu kazas un zilajiem sieriem tur galda stūrītī paliktu vientuļi un aizmirsti. Taisnība, tas bija navums. Māsa turpina priecāties, ka jaukie sieri Vācijā ir lētāki.

    Pēc brokastīm māsa paliek darīt savas lietas, bet mēs ar J. dodamies uz centrālo staciju un braucam uz Hamburgu. Plāns ir pastaigāt, paēst, pastaigāt, paēst patvaļīgu skaitu reižu un vakarā doties uz Gruenspan uz Miracle of Sound koncertu.

    Laiks ir silts, no Latvijas ļoti agrā un aukstā pavasara esam iebraukuši ļoti vēlā pilnzieda pavasarī. Saule cepina no sirds, es sirdos par to, ka neesmu paņēmusi cepuri un J. džentlmeniski piedāvā aiziet atpakaļ un to paņemt. Es 2 minūtes šaubos un piekrītu. Kamēr J. iet pēc manas cepures, es sēžu, dzeru viduvēju kafiju (vislabākā ir pie māsas) un vēroju Ķīles fjordā zosi ar zosulēniem. Kā es vēlāk sapratīšu, zosis Ķīlē ir tik pat biežas kā Rīgā pīles. Pīles te ir daudz retākas.

    Hamburga sākumā šķiet sveša un jauna, taču pietiekami ilgi vazājoties desmit gadu senās atmiņas pamazām sāk likties kopā. Paskatamies dienasgaismā Čīles māju, noejam gar Špaiherštati (kādreizējo spīķeru rajonu), apskatamies vēlreiz Sv. Nikolaja baznīcas memoriālu. Pa dienu tur ir vairāk cilvēku un mazliet… citādi spocīgi. Skumja vieta. Bet kaut kā man ir svarīgi zināt, ka viņa vēl jo projām eksistē.

    Aizejam paēst. J. sūdzas, ka ir pārāk daudz ko izvēlēties, pārāk daudz vietu ar labām atsauksmēm, kā lai viņš saprot kur mani vest! Problēmu atrisina sagurušās kājas un atskārsme, ka mūžsenājā ceļotāju un tirgoņu pilsētā visvairāk droši vien ir vērts ēst to, ko mūsdienās sauc par fusion virtuvi – dažādu kultūru saplūsmes rezultātu. Netālu no Nikolaja ir lieliska Āzijas garšu burgernīca Shiso. Jānis paņem liellopa burgeri ar citronu mērci, es dabūju lielisku burgeri ar panētu garneļu gabaliņu kotleti. Maizītes ir tā kā drusku pa vidu starp Un vienā no sieviešu tualetēm uz sienas uzzīmēti kimono ģērbti vombati, kas skaidro, kā gatavo tofu. Desertam J. paņem matčas saldējumu un es – moči ar sezama saldējuma pildījumu. Laiks ir pietiekami silts, lai arī man jau būtu atsācis garšot saldējums. Ir labi, par šo vietu paliks jaukas atmiņas. Vēl mēs pētam Hamburgas sabiedriskā transporta shēmas. Māsa ir mūs samācījusi, ka mūsu Šlēsvigas-Holšteinas dienas vilcienbiļete ir trumpja dūzis, t.i., mēs, papildus nemaksājot, varam braukt arī Hamburgas s-bānī, spriežam, ka vakarā tas noderēs.

    Ēdot kājas ir atpūtušās un mums vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam aiziet līdz Planten un Blomen – parkam, kam es daudzkārt esmu gājusi garām ziemā. Pa ceļam mums sanāk iziet caur Noištati (vēl viens Hamburgas rajons) tādā virzienā, kādā es agrāk nebiju gājusi. Daudz gājēju celiņu, koki, košumvīteņi un pavecas sarkanbrūnu ķieģeļu ēkas dažādos toņos. Ārkārtīgi mīlīgi, iespējams, esam ar ar J. atklājuši jaunu mīļāko Hamburgas rajonu. Kopumā vienojamies, ka, pārsteigums, pārsteigums, siltā maija dienā mums Hamburga patīk daudz labāk kā slapjā, lietainā decembrī.

    Kaut kā es neizprotu karti pareizi un nenovērtēju, cik patiesībā liels ir Planten un Blomen, un mēs izstaigājam no tā mazāko pusi. Redzam vēl zosis, skrituļslidu laikumu, visādus augus, slēgtu tējas namiņu un tikko aizvērušos kafejnīcu. Tējas namam vēl nav sezona. Kafejnīcai blakus ir dīķis, dīķī laipas, uz laipām atpūtas krēsli. Izvēlos visērtākos krēslus un nosēžam tur kādu laiku, jo ir vienkārši jauki un negribas līdz bezjēgai nogurdināt kājas.

    Kad paliek vēsi, ejam beidzot uz Gruenspan uz konci. Tur nokļūstam bez desmit septiņos (iekšā laiž no septiņiem) un ir jau uzkrājusies kārtīga rinda. Bailīgi jokojamies ar J. par to vienu gadījumu, kad mūsu draugi gāja uz koncertu Rīgā Palladium, kur rinda bija tik gara, ka viņi nokavēja to mākslinieku, kura dēļ bija atnākuši. Bet mums tik traki nav, mēs tiekam iekšā pietiekami laicīgi, lai es varētu aizņemt vietu balkonā tieši pie margas precīzi pa vidu. Vēl labāk būtu tikai tieši pie skatuves.

    Starp iesildītāju un Miracle of Sound grupu ir lielāka pauze nekā gribētos, es paspēju pārdomāt, cik ļoti karsti ir šajā ēkā un ka vispār es esmu vecs cilvēks laikam, jo tik ļoti sāp pēdas, visu dienu uz tām mīcoties. J. paspēj papļāpāt dažus vārdus ar kādu vācieti, kas ir atnākusi paskatīties, kas ir vietējā klubā un izklausās diezgan pāsteigta, ka kāds varētu šī mazzināmā koncerta dēļ veselu atvaļinājumu ar ceļojumu ieplānot.

    Koncerts pats ir sasodīti labs un daudz, daudz īsāks, kā man gribētos. Vienā brīdī tiek pieminēts, ka varbūt būs nākamā tūre, es turu visus īkšķus, lai tā būtu. Gavins ir mīļumiņš, tiek izteikta pateicība ne tikai mūziķiem uz skatuves, bet arī skaņotājiem, tehniķiem, un citiem ļaudīm, kas palīdz koncertam notikt. Pasakoties klubam viņš atvainojas, ka aizskatuvē ir noticis negadījums ir saplīsuši daži šķīvji, viņi par to atlīdzināšot. Pasaulē netrūkst uzpūtīgu popzvaigžņu, a te cilvēki raizējas par šķīvjiem. Koncerta pēdējā dziesma ir All as One.

    Stand side by side
    Carry all as one
    We can bear this weight
    Stand side by side
    We won’t come undone
    For the hands that will carry us home are
    Touched by fate

    Pēc koncerta es krietnu brīdi laužos ar sevi par koncerta tēkreklu, bet kājas sāp, rinda ir milzumgara un es patiesībā vairs galīgi nevalkāju tēkreklus, tā nu es palieku bez krekla ar valkīru uz krūtīm. Tā vietā kopā ar palielu pūlīti plūstam Rīperbāņa virzienā uz s-bāni, jo doma par iešanu uz kājām uz Dammtoras staciju jūtas kā spīdzināšana. Rīperbānis, protams, ir milzu balagāns, kā vienmēr. Iekļūsana s-bāņa stacijā zem zemes ir mazliet puzle, jo kartēs tipiski atsevišķi iezīmē, kur ir pati stacija un kur ir viņas ieejas. Turklāt es vēl mulstu par to, vai s-bāņa un u-bāņa ieejas ir tas pats, un vispār, kāpēc viņi ir divi, un kas par desām… Bet mēs paspējam uz Hamburgas centrālo staciju tā, ka līdz nākamajam Ķīles vilcienam ir jāgaida 10 minūtes. Izcili.

    Vilciens uz Ķīli ir apmēram stunda. Māsa raksta, ka Ķīlē 8 minūšu laikā mēs varēsim iekāpt nakts autobusā, lai nav jāiet kājām mājās.

    Braucu, lasu Vikipēdijā random Vācijas vēsturi, čatoju ar draugiem, stāstu par savu atvaļinājumu. Vilciena vadītājs sāk kaut ko gari runāt, visu vāciski, neko nesaprotu. Pēc laika vēl. Prasu J., vai viņš kaut ko ir sapratis. J. nāk miegs un viņš vācu valodu nav īsti lietojis kopš vidusskolas, neko viņš nav sapratis.
    Kādā trešajā reizē es tieku līdz jautājumam: ko nozīmē “eh minuten”?
    J.: varbūt “aht”? tad astoņas.
    Mūsu draugs čatā komentē vienkārši: ak jā, ja viņi sāk gari runāt, tātad kavē 😅

    Mēs nenokavējām daudz, tikai 12 minūtes.

    Nākamais pareizais autobuss uz dzīvokli ir pēc mūžības. Pēc mazākas mūžības ir autobuss, kas mūs ved ne gluži pareizi. Un dzīvoklis patiesībā nav tik tālu. Māsa mēģina mūs noinstruēt, kā neiet pa pilsētas apšaubāmo rajonu, un mēs naski stibojam mājās. Es it kā sekoju viņas norādēm maksimāli precīzi, bet brīdī, kad mēs strauji paejam garām uz soliņa guļošam bezpajumtniekam, es mazliet iedomājos, ka varbūt tas nav tas, ko viņa domāja. Nav svarīgi. Bezpajumtnieks guļ, viņu mēs neinteresējam, mēs arī gribam mājās un gulēt.

    Dzīvoklī māsa saka, ka jauki, ka esat mājās, tagad ar labunakti, bet, ja nu pirms miedziņa gribat pusnakts uzkodu, ledusskapī ir siers. Mēs tomēr aizmiegam bez siera.

    Pāris dienas vēlāk atklājas, ka OSM tiešām man bija atradis gājēju īsceļu, ko māsa vēl nezināja. Tur ir daudz zosu.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 1: prāmis

    Saziņkārojāmies, kā tad ir ceļot pa Eiropu bez lidmašīnas? Teorētiski tam būtu jābūt vairāk nekā labi iespējamam, vilcienus cilvēce pazīst sen un tie mūsdienās var būt ārkārtīgi labi. Praksē ar saskaņošanos ērtos laikos un pieejamībās iet visādi. Mūsu mērķis ir nokļūt uz apmēram nedēļu Vācijā Ķīlē un uz vienu dienu Hamburgā. Ceļojam atkal divatā ar J. Zinot, ka abi stipri nogurstam, ja ceļojumā ir jāpaspēj uz ļoti daudziem posmiem, daudziem transporta līdzekļiem, un ka man ir ļoti nelabi autobusos, nolemjam pamēģināt lielāko ceļa daļu veikt ar prāmi Liepāja-Trāveminde (ja tur būs nelabi, vismaz nebūs tik šauri), tālāk ar vilcienu no Trāvemindes uz Lībeku un no Lībekas uz Ķīli. Diemžēl prāmis nesaskaņojas ar Rīgas-Liepājas vilcienu, tāpēc no Siguldas uz Liepāju izlemjam braukt ar auto.

    Diena jauka, saulaina, ceļa apstākļi normāli, braucam veiksmīgi un garlaikojamies. Ir tomēr tāds gabaliņš, tuvu četrām stundām. Iedzeram pa vidu kafiju. Laimīgi nokļūstam Liepājā. Saprotam, ka Liepāja ir liela un ka mēs nesaprotam, kā nokļūt laikus ostā un pieklājīgi kaut kur noparkot mašīnu. It kā mēs bijām ierēķinājuši visas laika rezerves, bet kaut ko mēs arī bijām notērējuši. Fiksi mazliet paēdam un izstrādājam plānu, ka J. izlaidīs mani ostā ar smagajām pekelēm un tad noparkos mašīnu kaut kur saprātīgā vietā. Normāls plāns.

    Pie ostas ir fūŗu sastrēgums. Un zīmes, pēc kurām mēs sākam nesaprast, vai mēs nejauši nebraucam ielikt mašīnu prāmī (tāds nav plāns). Un tad pēkšņi pēdējā brīvajā joslā vienkārši ceļa vidū stāv viena fūre. Vienkārši stāv. Ko nu, prasa J. Es strauji radu plānu C: es paņemu somas un lēnām aizlāčoju uz ostu. J. atrod jebkādu veidu, kā tikt no šejienes prom un noparkot mašīnu. J mēģina protestēt par manu muguru (es pirms divām dienām stādu parādē pārāk ilgi nesu pārāk smagu grozu), bet es vieglprātīgi apsolu būt prātīga.

    Ostas terminālis patiesībā bija pavisam blakus. Ja neskaita ietvju trūkumu un divas kāpnes, es patiesībā tiku galā ļoti labi. Termināli es uzzināju, ka, pirmkārt, iečekoties es varu tikai kopā ar J., ja viņš nepaliek krastā, un, otrkārt, ka mums patiesībā ir par pusstundu vairāk laika, nekā mēs bijām sapratuši no izglītojošajiem materiāliem. Uzrakstu to J. un apsēžos saulītē.

    J. samērīgi drīz tiešām uzrodas un saka, ka tikt ārā no ostas esot prasījis tikai vienu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Mūs ar mazu autobusiņu aizved uz kuģi, mēs atrodam savu kajīti (tā ir maza, bet J. ir absolūtā sajūsmā par to, ka ir iluminators). Diezgan mazs prāmītis, uz tā ir viens reizēm atvērts veikals, viens reizēm atvērts bārs, ēdnīca, kas dod plānveida ēdienreizes – vakariņas, brokastis, pusdienas –, un slēgta kafejnīca, kas esot vaļā tikai vasaras sezonā. Iekšēji nopūšos, ka Baltijas reģionā tak vasara ir tik īsa, kāpēc maiju nepieskaitīt vasarai… Bet no otras puses, kamēr es būšu prom, Siguldā sola salnas gandrīz katru nakti, varbūt maijs tiešām nav vasara.

    Kuģa izbraukšana aizkāvējas vairāk nekā par divām stundām. No augšas skatoties, drusku ir sajūta, ka viens no kavēšanas iemesliem ir fūres, kuras drūzmējas un nejēdz iekrāmēties raiti kuģī. Jo šis prāmis pārvadā kopā visu ko, gan pasažierus, gan vieglās mašīnas, gan fūres. Kavēšanās vēlāk mums apgrūtinās nokļūšanu nākamās dienas vakarā Ķīlē, taču šovakar no tās izrādīsies arī labums. Mēs mierpilni paēdam vakariņas, skatoties saulrietu (vienkāršs, bet ļoti patīkams ēdnīcas stila ēdiens, es īpaši sapriecājos par citronu želeju), pafočējam saulrietu. Tad es pasēžu kajītē paadu. Un tad pēc deviņiem vakarā kuģis beidzot sāk kustēties. Ēdamzāle ir ar logiem uz priekšu un pēdējie vakariņu ēdāji vēl ir tur, tāpēc es iešmaucu tur atpakaļ pafočēt izbraukšanu no ostas. Tas ir skaisti un mazliet maģiski, jo krēslā var labi redzēt, kā mēs gandrīz vai traucamies garām ostas moliem.

    J. ir izgājis aizmugurē ārā uzfilmēt savai mammai izbraukšanu no ostas, tāpēc viņš brīdi brīnās, kur gan es esmu palikusi, kur es dabūju tādas bildes (viņš kļūdaini pieņēma, ka varbūt es esmu ārā, lai gan kuģa priekšgals nav pasažieriem pieejams). Kamēr viņš mani atrod, mēs esam izpeldējuši jau kārtīgi ārā no ostas akvatorijas… un es saprotu, ka šovakar ir VIĻŅI. Ļoti labi, ka viļņus satiekam tikai tagad, citādi nekāda vakariņu ēšana nebūtu sanākusi.

    Aizgrīļojamies līdz kajītei un es ātri saprotu, ka vienīgais veids, kā nepalikt bez vakariņām ir turēt acis ciet, nelasīt telefonu, nelasīt datoru, neadīt, neko neskatīties. Strauji eju gulēt. Patiesību sakot, ja acis aizver pavisam ciet un koncentrējas tikai uz viļņu ciklisko kustību – turpuuuuu šurpuuuuu, turpuuu šurpuu – ir ārkārtīgi relaksējoši un ieaijājoši. Un kajītes gulta ir negaidīti patīkama manai mugurai.

    Kaut kad no rīta es konstatēju, ka aijātājs ir beidzies un vēlreiz aizmigt neizdodas. J. ir jau pamodies, viņš paņem mūsu saplacināmās kafijkrūzes un aiziet pēc rīta kafijas. Barčikā to var dabūt. Izskatās labi, garšo visnotaļ nebaudāmi. Manai baltajai kafijai to mazliet pietušē piens, bet J. sūdzas, ka viņējā garšojot pēc cigarešu izsmēķiem. Prātojam, ka varbūt bāra espresso automāts bojāts vai nesaregulēts, jo ēdnīcas kafija vakariņu laikā bija mazliet labāka. J. kādu laiku piemin, ka tas esot viens no sliktākajiem 2×3 eiro tēriņiem, kas viņam bijis.

    Mēs noklausamies kuģa apkalpes iknedēļas avārijas situācijas mācības. Ir interesanti dzirdēt paziņojumus “kuģis aizdedzies, pārejam pie pilnīgas evakuācijas, atgādinām, ka šī ir mācību trauksme, tikai macību trauksme” vienā teikumā. Iebraukšana Trāvemindē būs 2,5h vēlāk, 18:30, mums ir daudz laika nodarboties ar neko. Pusdienas ir viedi pārceltas stundu vēlāk, bet tās nav tik garšīgas kā vakariņas. Kajītē trūkst gaisa, bet ārā ir labs laiks. Es attopos, ka mums ir somā tāda jocīga aplejamā tūristu kafija, J. dabū karstu ūdeni un sabrūvē mums tīri labu padzērienu. Krietnu laiku nosēžam ārā uz augšējā klāja, tur ir heliports, daži vienkārši soliņi un skats uz ne gluži bezgalīgu jūru. Uz abām pusēm ik pa brīdim var redzēt tālus krastus, redzam ļoti daudz vēja ģeneratoru, it īpaši Vācijas pusē. Dzeram kafiju un baudām neparasto sajūtu.

    Vēl es kādu laiku kajītē adu un klausos audiogrāmatas. Kuģa bezmaksas wifi ir nāvīgi lēns, es kādu brīdi apsveru samaksāt par ātrāku, bet tad es saprotu, ka viņi savā bezgalīgajā tikumībā un viedumā bloķē ne tikai seksuālās izglītības lapas (Oh Joy Sex Toy ir brīnišķīga lapa ar ko sākt, kad gribas uzzināt, vai tavs interneta piegādātājs nesirgst ar aizspriedumiem), bet arī vienu no Eiropā bāzētajiem tīmekļa meklēšanas dzinējiem, Google konkurentu StartPage. Nu, iztiks viņi bez manas naudas, man ir adīklis.

    Iebraucot Trāvemundē sanāk drusku redzēt pilsētas centrālās baznīcas torni un tad jau ir jākāpj ārā. Tā kā šis ir mazs, vienkāršs prāmītis, tad te nav atsevišķas gājēju izejas, mūs vnk nosūta lejā uz trešo klāju. Es it kā sekoju pārējiem pasažieriem… Un tad pēkšņi visur ir fūres, un man absolūti nav skaidrs, kur mums tālāk bija jāiet. Un J. seko man, viņam arī nav skaidrs. Un arī pirmajam kuģa čalim, kam mēs pajautājam, nav skaidrs. Tikai pēc brīža nākamais čalis mums pasaka, ka nē, mums jāiet tur ārā uz to mazo busiņu.

    Trāvemundes ostu apkalpo viens autobuss, kas iet reizi stundā. Mēs nolemjam iet paši uz vilcienu, man OSM sarēķina, ka te ir nepilni 3 km, 20-25 minūšu gājiens. It īpaši, kad es ieklikšķinu navigatoram nevairīties no neasfaltētām takām, mums piedāvā iet pa Panoramaweg, tas taču nevarētu būt slikti, vai ne?

    Ir kaitinoši, ka mums jāiet kārtīgs loks, bet ostas apkaime tiešām ir puslīdz sakopta, visur, kur mēs ejam, ir ietves vai citi droši gājēju ceļi, un tas “panorāmas veģis” ir tiešām skaists, tas ir grantēts ceļš, kas iet pa pakalna augšu, uz vienu pusi paverot labu skatu uz ostu. Īsi sakot, man ir izcili.

    J. savukārt ir čemodāns, kura riteņos ķeras grants.

    J. sākumā mēģina nest čemodānu rokā, lai to nebojātu, es uzstāju, ka taka ir pārāk gara. Drusku situāciju atvieglo, ka blakus, ir maza, mīksta zālīte, pa kuru ripojas labāk.

    Lai vai kā, bet mēs ļoti normāli paspējam uz mazo vilcienu, mazais vilciens neko nekavē, Lībekā Ķīles vilciens ir drīz, kā rezultātā laikam astoņos un astoņās mēs jau ripojam uz Ķīli. Ķīlē plānojam palikt pie manas māsas, tāpēc es čatā rakstu par šo notīkumu attīstību. Un arī par to, ka pateicoties raitajai vilcienu kustībai mēs nepaēdām. Es rakstu māsai, ka es atceros viņas stāstus par milzīgajiem Ķīles donnerkebabiem un ka pusdesmitos vakarā droši vien kebabi būs jau ciet (Vācijā ir pieņemts agri celties un agri slēgties). Māsas vīrs saulaini atraksta “joke’s on you, jo [kebabs] būs, bet jāņem līdzņemšanai”. Un tā arī ir, Ķīles stacijā viņi abi mūs sagaida ar lielu maisu siltu kebabu.

    Kebabi bija izcili. Ideāli tas, ko vajag tādā vakarā.

  • Tallina 5: epilogs

    Mājās atgriezāmies labi. No rīta paspēju piestacijas tirgū dabūt diezgan garšīgu dārzeņu sautējumu.

    Ievēroju, ka abās stacijās Igaunijā, kur man sanāca būt, peroni ir izbūvēti nevis kā Latvijā ik pa diviem sliežu pāriem, bet starp katriem, un gan iekāpt, gan izkāpt vilcienam var no abām pusēm. Valgā cilvēki, kas dodas uz pilsētu, kāpj uz vienu pusi, bet, kas uz Latviju, – uz otru.

    Vismaz tajā Tallinas daļā, kur mēs bijām, ielas pret slīdēšanu kaisa ar maziem akmentiņiem. Vienā no rītiem ejot uz konferenci redzēju, kā akmentiņi tiek slaucīti kaudzītēs un bērti mašīnā – vākti atkārtotai izmantošanai.

    Blakus Tallinas vecpilsētai tiek būvēts liels bērnu laukums, tajā ir arī koka pils. Izskatījās jau gandrīz pabeigts, tikai dažas lietas bija pusuzstādītas.

    Mani rudens zābaki neparastā kārtā sāk katru dienu, jūtoties mazliet spiedīgi un tad pa dienu paliekot arvien ērtāki. Mulsinoši. Līdz šim vienmēr man ir bijis otrādi.

    Igaunijas pusē vilciens stabili brauca 120km/h. Latvijas pusē šī informācija nav redzama, īrētajā ekrānā nav piekurbulēti infoekrāni. Sajūtu ziņā mājupceļš jutās īsāks un ātrāks nekā turpceļš. Jutos pat gandrīz nepatīkami pārsteigta, ka mana pietura jau klāt, jābeidz adīt un jākāpj ārā! Katrā ziņā ļoti patika iespēja lēnāk, rimtāk, bet vienmērīgāk virzīties uz savu galamērķi, nevis dirnēt lidostās.

    Manas jaunās tasītes atbrauca mājās veiksmīgi. Mājās sajūta, ka gandrīz vai esmu laikā paceļojusi – te ir sācies kas pavasarim līdzīgs!

  • Tallina 1: čū-čū!

    Braukt ar auto ir nogurdinoši, autobusos man ir nu jau ļoti ātri ļoti nelabi, tāpēc dodoties uz konferenci Tallinā, abi ar J. nolēmām izmēģināt jauno Baltijas vilcienu savienojumu.

    Iespaids ir… ārkārtīgi labs. Lai gan Rīgas–Valgas posmu apkalpo mūsu pašu vivītis*, tiek īrēts lietuviešu dīzeļvilciena sastāvs, kas ir vairākas paaudzes jaunāks un omulīgāks par to, ko es esmu pieradusi ikdienā lietot, lai brauktu uz Rīgu. Nē, nu, tas nav skaistākais vilciens, ko es būtu jebkad Eiropas satiksmes entuziastu videomateriālos redzējusi, bet tur ir mīksti krēsli, galdiņš un ārkārtīgi daudz vietas plauktā čemodānam. Mums pat piedāvā kaut kādas uzkodas nopirkt. Tā kā mēs vairs nedzīvojam Rīgā, tad mēs patiesībā normāli ietaupam laiku nedzenoties uz Rīgu, bet vienkārši iekāpjot vilcienā uzreiz Valgas virzienā. Valgā ir jāpārsēžas, bet tas ir noorganizēts maksimāli viegli un eleganti: paņem savu čemodānu, izkāp no vilciena, paej 5 soļus, iekāp otrā vilcienā perona otrā pusē. Viss. Mēs ar J. uzdzīvojam – mums ir komforta klases biļetes, t.i., mēs pie 21€ cenas piemaksājām vēl 4, lai varētu izvēlēties sēdēt blakus. Es nepārbaudīju pirmajā vilcienā, bet šeit ir arī rozetes. Un vilciena wifi ir daudz funkcionālāks nekā tas, pie kā es esmu pieradusi ikdienā, braucot uz Rīgu**. Kopumā ar visu pārsēšanos mūsu brauciens aizņem nepilnas piecarpus stundas, Igaunijas pusē vilciens gabaliem dragā ar 120 km/h. Es paspēju pabeigt iesāktos cimdus. Pafantazēju, kā vasarā līdzīgi braukt uz Tartu. Ja mēs pirms kāpšanas viesnīcā nebūtu stundu nosēdējuši kafejnīcā ēdot kūkas, tad mēs būtu no mājas līdz viesnīcai tikuši mazāk kā 6,5h laikā, ko es pilnīgi noteikti ar lidmašīnu, Rīgā nedzīvojot, vairs nevarētu. Vienīgi, ja es būtu vieds cilvēks, es būtu piecēlusies izlocīt kājas, nevis nosēdējusi visas šīs stundas adot.

    Tā nu Tallinas centrā izveļamies no vilciena tādi drusku miegaini un ejam uz viesnīcu. Viesnīca nav tālu, turklāt J. atpazīst, ka tepat netālu mēs dzīvojām, kad bijām Tallinā pirms nu jau vairāk kā pieciem gadiem kāzu ceļojumā. Laikapstākļi ir maigi un ļoti pelēki.

    Viesnīcas numuriņu J. noraksturo kā “brutālisms iekšā, brutālisms ārā” – mums aiz loga ir šobrīd milzīgs neuzceltas daudzstāvenes betona karkass. Ierodamies sestdienā, tāpēc vēl nespējam novērtēt, vai darbi apturēti uz ziemu, vai tikai uz nedēļas nogali. Es aizdomīgi novērtēju, ka, lai gan vispār man patīk askētiskais dizains un viesnīcas koptelpas ir ļoti glītas, plašas un omulīgas, numuriņu iekārtojumā kaut kas rada slēptas asociācijas ar katra centa optimizāciju. Iespējams, šis kaut kas ir naktsgaldiņplaukts, kas ir tik mazs, ka tur nesaiet manas brilles, telefons un rokukrēms. Vai plāno aizkaru trūkums pie milzīgā un patiesībā skaistā loga. Vai plastmasas glāzes tualetē. Nez.

    Pēc nelielas atpūtiņas izejam ārā. Prātuļojam, ka visticamāk šajā kvartālā starp ostu un vecpilsētu esam bijuši arī pirms gadiem, bet līdzību nesaskatām, iespējams, viss, ko redzējām toreiz (kaut kādi angāri?) ir nolīdzināts un tiek aktīvi pārbūvēts, izskatās, ka būs augsceltņu rajons ar gājēju zonām starp tām. Vienā kvartāla pusē ir ļoti mūsdienīga gājējiela ar neuzkrītoši ielaistām tramvaja sliedēm un regulāri kursējošu tramvaju, nākotnes sajūtiņa. J. ir atradis, ka tepat blakus ir labi novērtēta suši vieta. Dabūjam apmest gandrīz pilnu loku ap ēku, kamēr to atrodam, un es ievēroju, ka pretī ir bulanžērija.

    Suši ir ļoti labs.

    Atpakaļceļā es gandrīz pazaudēju svaigi uzadīto cimdu, bet J. to tomēr atrod – tumši pelēku negludas dzijas cimdu uz tumši pelēka negluda asfaltakmeņu ceļa.

    Mēģinām iet gulēt laikus, jo ir gan nogurums, gan agri plāni nākamajā dienā.

    Es ilgi norullējos pa gultu, nespēdama aizmigt, jo sega ir tāpat kā Neapolē drausmīgi sintētiski dedzinoša. Dusmojos, ka nepaņēmu savu segu. Dusmojos, ka 3 zvaigžņu viesnīcā Eiropā ir vajadzīga sava sega. Apsveru pirmo reizi dzīvē pārvarēt negribuli un uzrakstīt viesnīcai sliktu atsauksmi***. Ā, nu jā, un vēl spilveni, kā parasti ir par augstu, bet mums ir tik taupīgi iedoti dvieļi, ka man nepietiek, ko palikt zem galvas spilvena vietā, es nozogu J. hūdiju. Fantazēju, kā es varētu uz nākamo ceļojumu atcerēties paņemt segu. Kā es atgriezīšos mājās un nopirkšu milzīgu lina naktskreklu ceļojumiem ar garām piedurknēm unn līdz zemei, jo tur, kur man ir krekls, dedzina mazāk. Piemiegu. Murgoju par ielaušanos. “Veicas”.

    ____________________
    * Nekāda naida pret vivīti, bet es nevaru sagaidīt, kad nopirks tos jaunos dīzeļu vai baterijvilcienu sastāvus. Cik man stāstījuši dažādi entuziasti, praktiski visus braukšanas biežumu iztrūkumus neelektrificētajās līnijās Latvijā izskaidrojot vienkāršais fakts, ka mums nepietiek vilcienpriekšmetu, lai brauktu biežāk.
    ** Manā ikdienas maršrutā ir kaut kāds mistisks bezzonas caurums meža vidū diezgan netālu no Rīgas, un šim faktam netic gandrīz neviens, kas nav pats tai vilcienā braucis.
    *** Bloga rakstīšanas brīdī nav zināms, vai tas tika izdarīts.

  • Čehija 1: šis čemodāns ir par lielu tam vilcienam

    Kopējais brauciena plāns šoreiz aptver divus gandrīz vienlīdzīgi svarīgus galamērķus: vispirms caur Prāgu nokļūsim Brno, kur man ir konference, un pēc tam atpakaļceļā mazliet atpūtīsimies Prāgā, kur J. nekad agrāk nav bijis. Prāgas-Brno maršrutu nolemjam vilcienot – lētāk un dabai draudzīgāk.

    Vienu reizi pa ilgiem laikiem lidojums ir ne sevišķi agri – vienos, tapēc lidostā ierodamies pat relatīvi pamodušies. Nobiedēti par vasarnieku izraisītiem štoperiem lidostā tomēr drošības kontroli un bagāžas nodošanu pārvaram īpaši ātri. Lidmašīnā sēžam pašā aizmugurē, un uz nolaišanos kārtīgi sakrata manu šūpes kaiti, tomēr es sazinkā pamanos nofočēt priekš J. vienu skaistu bildi ar Prāgas tiltiem – mākoņi pašķiras īpaši labi un J. man iegrūž rokā savu telefonu, ka vajagot.

    Prāgas lidostā dažas lietas ir mainījušās un dažas – nē. Tāpat kā pirms 15 gadiem pie lidostas pietur 119. autobuss ar uzrakstu Airport / Not city center (Lidosta / Ne pilsētas centrs), taču ir parādījies 100 kronu ekspresis, kas ved pa taisno uz staciju. Dīvaini, cik strauji atmiņā ataust, ka centrālā stacija ir hlavní nádraží, nu gandrīz tā it kā es to vienmēr būtu zinājusi. Es kartē sapētu, ka tas ir blakus Vacslava laukumam un plānoju, ka varētu tur aiziet parādīt J. Vacslavu ar viņa zirgu un tuvumā paēst pusdienas, bet plānu atceļ karstums un smagais čemodāns. Ekspresis mūs izmet tieši pie stacijas un mēs pa taisno dodamies pirkt biļetes uz Brno. Radoši interpretējot čehu valodu (jízdenky ir biļetes, tas ir patiesībā diezgan loģiski, ja pareizi sašķiebj smadzenes) un sīko druku (šis tas jau ir arī angliski), mēs atrodam biļešu pārdotuvi, sveiki, kā nokļut šodien uz Brno, jauka sieviete mums parāda uz ekrāna, ka ir vilciens pēc pusstundas, lieliski.

    J. nopērk mums mazliet ūdens, un mēs kādu brīdi pētām milzīgu no lego uzkonstruētu stacijas modeli. Tad pasēžam uz perona. Tad pasēžam uz perona vēl, jo vilcienu atceļ par pusstundu. Vērojot citus vilcienus, es ieminos, diez, kur ir rakstītas mūsu sēdvietas. J. saka, ka viņam esot 2. sēdvieta 1. rindā, es aizrādu, ka 1 osob ir viena persona, un otrs skaitlis izrādās klase. Nu neko, neatrodam vietas numurus.

    Vilciens beidzot atnāk, mēs kaut kur otrās klases vagonā iekāpjam un uzreiz ar savu milzu čemodānu iesprūstam cilvēku virknē, kas cenšas pa šauru gaiteni abos virzienos pārvietoties mums pāri. Izrādās, tas, ka mums nav sēdvietu, ir problēma, jo visās kupejās, kur mēs apsēžamies, mūs izdzen šo vietu likumīgie īpašnieki, bet gaitenī pie kupejām mēs traucējam. Taču vilciens izkustās un tas vien jau ir labi, jo tagad vismaz mūs neizmetīs ārā. Mēs pamazām aizplūstam uz restorānvagona pusi, kur beidzas otrā klase un sākas pirmā. Kopā ar mums ir viens tikpat apjucis puisis, kam jābrauc uz Budapeštu. Mums vismaz ir tikai 3 stundas, viņam veselas 7. Pasūdzamies viens otram, ka mums neviens neteica, ka sēdvietas jāpērk atsevišķi un ka mēs totāli būtu tās nopirkuši, ja zinātu. Es mēģinu jautāt konduktorei, kas mums pareizi ir jādara, viņa, šķiet, maz runā angliski, jo pasaka tikai “big people… big problem!!”, ko es īgini uztveru kā “lieli cilvēki, paši vaigi”, bet J. skaidrojums ir žēlīgāks – vilciens visticamāk ir pilns un viņai nav mūs, kur likt. Beigās pēc visa apjukuma vienkārši maģiski atrodas pāris brīvas sēdvietas blakus tualetei. Čemodānam gan nākas palikt nostutētam vienā gaiteņa stūrī, jo tas ir par lielu likšanai uz augšējiem plauktiem.

    J. ir skeptisks par vilciena restorānvagonu, bet pēc sēdvietu apjukuma pierimšanas es tomēr dodos to izpētīt. Brokastis bija pieticīgas, pusdienu nebija un Brno, pat pareizā laikā atejot, vilciens ierastos pusseptiņos vakarā. Restorānvagona kafija ir apšaubāma, bet ēdiens ir ēdiens, un samaksu pieņem arī eiro, tapēc kopumā es esmu laimīga. J. noklausās manus iespaidus un sadabū sev sviestmaizi.

    Vilciena tualete ir krāšņi apzīmēta ar nāriņām un krāsainām zivtiņām.

    Brno ir visnotaļ silts arī bez divdesmit astoņos. Ejot cauri vecpilsētai, spriežam, ko atceramies redzējuši pirms pieciem gadiem un ko nē. Kopumā sazīmējam gan kāpnes uz staciju, gan vairākas vecas baznīcas. Viesnīca ir pat tajā pašā pilsētas pusē, kur dzīvojām pagājušajā reizē, lai gan cita. Iečekojamies, es nokrītu gultā un kādu brīdi turu kājas paceltas gaisā. J. kaut ko ņemās pa TripAdvisor un dveš neapmierinātas skaņas, ka viss apkārt ir ciet. Beigās pēc viesnīcnieka ieteikuma aizejam Lužankas (Lužánky) parka virzienā. Vietā, kur viņš mūs sūtīja, ir bungu karaokes pasākums, alus, daudz ļaužu un nulle ēdiena, bet turpat blakus atrodam burgernīcu. Ēdam burgerus, dzeram kaut kādu gaišo čehu alu un atpūšamies. Pēc vakariņām izmetam mazu līkumiņu pa parku, apskatam pāris skulptūras un lielu daudzumu piknikotāju, kas, šķiet, bauda to, ka pēc saulrieta nav karsti, un dodamies gulēt. Ja tic Vikipēdijai, Lužankas parks ir viens no Brno lepnumiem – kopš 13. gs. bijis klostera dārzs, 18. gs. nodots pilsētas rīcībā, pilsētnieku iemīļota vieta un tā. Vēlāk kaut kur pilsētā redzu arī piemiņas zīmi Georgam Mendelim, kurā atzīmētas vairākas ar viņa dzīvi saistītas pilsētas vietas, un arī tur šis parks ir atzīmēts.

  • Sintra 1: galvenais ir nesastrīdēties

    Man jābrauc uz Portugāli dažas dienas pastrādāt, un mēs nolemjam pastiept šo pasākumu garāku, pirms tam dažas dienas patūristojot. Tā ir vieta, kur vēl nekad nav būts, un laiks, kas nebūs ne par siltu, ne par aukstu.

    Brauciena rītā mūs abus ar J. ir iztrollējuši mūsu miesiskie ķermeņi – J. ir iesnu vissliktākā diena, viņš ir pilnīgs zombijs, savukārt mans ķermenis ir nolēmis, ka gulēšana ir pārvērtēta, un es nesaprotu, vai starp to rotēšanu un murgiem ir bijis arī kāds normāls miega brīdis. Es sadusmojos un tukšajā čemodānā iegrūžu savu mīļāko smirddeķīti un mazo spilvenu. Tas ir pārspīlēti, bet čemodānā tiešām tam pilnīgi pietiek vietas. Kā vēlāk izrādās, es vēl esmu arī sapinusies lidojumu garumos un laika zonās un mēs visur būsim vēlāk, kā iedomāts, un viesnīcai ir ļoti īss reģistrēšanās periods, kura laikā mēs noteikti Sintrā nebūsim – jāzvana, jārunā. Mēs vienojamies, ka jau vispār sasniegt galamērķi, neapmaldīties un nesastrīdēties būs lielisks sasniegums.

    Pasaule sadodas rokās un tā arī notiek – mēs tiekam galā nesastrīdoties un nepazaudējoties. Rīgas lidostā mēs esam laicīgi, kamēr J. dodas meklēt bankomātu (ja nu Portugālē vajag skaidru naudu), es ieraugu Narvesenā pārizdotu Smillas jaunkundzes sniega izjūtu un spontānas idejas uzplaiksnījumā to nopērku J. – viņš taisījās paņemt līdzi grāmatu, bet to aizmirst. Viņš pabrīnas, bet es pat attopos pabrīdināt par diezgan spējo noskaņas maiņu grāmatas vidū, kas ir populārākā šīs citādi labās grāmatas kritika.

    Tiešā lidojuma vajadzīgajās dienās nav, kad bija jāizvēlās lidojumi, es krietnu laiku agonizēju par cenas balansu pret to, ka Londona var paspēt iekrist Breksita haosā, bet Barselona atkal var mēģināt atdalīties. Beigu galā lidosim turpceļā caur Barselonu, atpakaļ caur Prāgu un nekur, nevienā virzienā ne caur kādu Londonu. Jācer, ka pēc 10 gadiem varēšu šo lasīt un smieties.

    Lidojums uz Barsu ir pāri pa trim stunām un nacionālā aviokompānija ar uzkodām neuzbāžas, tikai ar reklāmām. Mēs sēžam blakus, bet pašā lidmašīnas aizmugurē, netālu no WC durvīm, kas izrādās tāda ļoti sociāla vieta. Mani izglābj ausu aizbāžņi un es uz kādu strēķīti atslēdzos. Kaut kur pa vidu es esmu mēģinājusi aizņemties J. vējjaku, ar ko apsegties – par spīti tam, ka tā izrādās pilna ar lietām kā Hagrida apmetnis. Atjēdzos es izžāvēta kā rozīne un jūtos tā it kā būtu vismaz 5 vietās salūzusi, bet gulēts ir. Kā es gaidu Rail Baltica, kā es gaidu Rīgas savienojumu ar Eiropas dzelzceļa tīklu, es padomāju. Lai gan konceptuāli man ļoti patīk doma par lidošanu, praksē lidmašīnas sausums un stingrie noteikumi (negāzt krēslu virsū aizmugurējam, pacelt galdiņu tad, nolaist šitad, kājas neatbalstīt tur, tur un vispār nekur) mani ar katru reizi sajūsmina arvien mazāk. Nemaz nerunājot par vides aspektu un dirnēšanu lidostās.

    Kamēr notiek nolaišanās, J. meklē savu telefonu. Izrādās, es, paņēmusi viņa jaku, esmu smuki atdevusi viņam visas smagās kabatu lietas, viņš tās sakrāvis čupiņā, un telefons ir nokritis kaut kur zemē. Es piespiežu sevi pārāk daudz nedomāt par to, vai telefons nebūs aizslīdējis līdz lidmašīnas priekšai, un vispār, tā taču ir J. problēma. J. savu problēmu arī atrisina diezgan ātri un eleganti – viņš palūdz kundzei priekšā, un, jā, telefons ir pie viņas kājām.

    Barsā mēs ielidojam ar nelielu kavēšanos, bet es to nepamanu, man J. vēlāk to pasaka. Daudz laika mums nav, uz pilsētu nebraucam, bet pastaigāt pa veikaliem sanāk – portugāļu aviosabiedrības lidojums uz Lisabonu aizkavējas par minūtēm 20. Pilots lidojuma laikā izklausās diezgan lepns, kad saka, ka ierašanos mēs kavēsim tikai pa 5 minūtēm. Un portugāļi dod uzkodas, lai gan lidojums ir nepilnas divas stundas. Vispār pret tunča tīteņiem man ir aizspriedumi, bet ēsts nav kopš rīta un ir gluži garšīgi.

    Lisabonā mums laika staigāt nav, braucam uz Orient staciju, lai sēstos Sintras vilcienā. Es vispirms kārtīgi sabiedēju J., ka viņš būs tas varonīgais, kas zvanīs komunicēt ar viesnīcu… bet viesnīca man vienkārši uzraksta SMS. Un es viņiem atbildu un izskaidroju, kur apmēram esam, un atvainojos, ka es nezinu, precīzi, kad būsim, jo es te pirmo reizi. Viņi saka, ka viss forši un iesaka vēl, kurā Sintras stacijā jākāpj ārā un lai mēs paņemot taksi.

    Stacijā mēs kādu brīdi putrojamies ar biļešu iegādi, jo mums uzreiz neienāk prātā, ka mums tā it kā starppilsētu biļete ir jāielādē tajā pašā “e-talonā”, kur mums tikko bija metro biļete. Bet beigu galā mēs to izdaram un vilcienā pat ir konduktors, kas to pārbauda, un, jā, tātad, tiešām viss ir pareizi. Kamēr mēs gaidam, kad aties, strauji satumst. Šeit ir īss krēslas periods, jūt, ka esam pielīduši tuvāk ekvatoram.

    Pēc pusstundas esam Sintrā un ir melna tumsa, lai gan pēc maniem standartiem nav vēl nemaz tik vēls. Bet jāatzīst arī, ka mēs esam nobīdījušies par divām laika zonām un man vispār mazliet jūk tas viss. Es kādu brīdi apsveru, ka vajadzētu meklēt taksi, kas iedod īstu, autentisku čeku, bet uzvar ērtības un mana iespēja nekustināt pirkstus un J. izsauc kaut ko caur kaut kādu aplikāciju. Okei, šitie nebūs iesniedzami kā atmaksājamie izdevumi, bet tante pie stūres ir sasodīti jauka. Četrapus eiro, četrapus kilometri un esam viesnīcā. Tur mūs sagaida brīnišķīga, runātīga un ļoti sirsnīga maza auguma portugāļu sieviete, kas angliski zina vien dažus atslēgvārdus. Ar atslēgvārdu komunikācijas palīdzību un drusku arī ar Google Translate telefonā mēs piereģisrējamies, tiekam pie brokastīm nākamajā dienā un atrisinam dažus svarīgākos jautājumus. Man vajag dīvainu, specifisku lietu par rēķinu, un viņa man mēģina pateikt, ka pirmdien būs Fatima, kas runā angliski. Es ļoti, ļoti cenšos saglabāt normālu seju, kad Google Translate neatpazīst Fatimu kā īpašvārdu un pataisa to par “resno mani”, pārējo teikumu padarot pilnīgi vājprātīgu. Pēdējā lieta: J. uzmet vaicājumu savā telefonā, bet es mēģinu ar atslēgvārdiem: food? hungry? now? around (es pavicinu ar roku nenoteikti apkārt). Mēs neesam normālu maltīti ēduši visu dienu, būtu tiešām forši, bet šķiet, ka Sintra ir vieta, kur pārāk agri iet gulēt. Mūsu viesnīcniece ar J. kādu brīdi bakstās kartē, bet tad mēs kaut kā nonākam līdz tam, ka viņa mūs var aizvest uz tuvāko restorānu un atpakaļ mēs atnāksim kājām. Viņa atvainojas, ka mašīna ir maza. Es bez meliem nomierinu viņu, ka man mājās mašīna ir mazāka.

    Par spīti manām slepenajām bailēm, restorāns galīgi nav tālu, 900m. Tur ir runātīgs, taču patīkams, varētu pat teikt – harizmātisks, viesmīlis, lielas porcijas un es dzeru ziemeļu reģiona vīnu. Es neesmu pilnīgi droša, vai runa ir par Lisabonas/Sintras vai visas Portugāles ziemeļiem. Vīns ir, hmm, ideāls. Es teicu – kaut ko kas piestāv, un viņš piestāvēja. Ēdu jēru ar rozmarīnu un kartupeļus ar Vidusjūras garšvielām, un domāju par to, ka Vidusjūras garšvielas pie Vidusjūras garšo daudz labāk. Desertam mums vietas nepietiek par spīti tam, ka pie blakus galdiņa vāciešiem tas pats harizmātiskais viesmīlis izveic veselu reklamēšanas akciju, un man ļoti kārojas.

    Viesnīcā es nokrītu un aizmiegu gandrīz momentā. J. paliek augšā vēl kādu laiku un nākamā dienā saka, ka es kaut kādā brīdī esot sākusi ļoti aktīvi teikt “mhm, mhm, mhm”.