Laumas piezīmes

Tag: vīns

  • Donostija 1: celties nav jautri

    Agrie lidojumi nav mana stihija. Kopš nedzīvoju Rīgā, lidojums ap septiņiem nozīmē celšanos ap četriem. Tas, ka aiziepriekšējā/iepriekšējā dienā piedalījos draudzenes 30. gadu dzimšanas dienā ar kūku pusnaktī, arī, ē, neuzlaboja situāciju, neatkarīgi no tā vai tur alkoholu pieliek vai atņem. Bet vismaz nebraucu viena, kopā ar mani ir kolēģe – tas palielina varbūtību, ka es pa miegam nepazudīšu velnzinkur. Pat nemēģināju dzert kafiju lidostā, labāk vēl pasnaust lidmašīnā.

    Lidmašīnā skumji ieķiķināju par atkārtotajiem paziņojumiem, kā vīrusu izplatīšanās mazināšanai vajag turēties vienam no otra pa gabalu iekāpjot un izkāpjot, jo krēsli, protams, visi ir izpārdoti visi, bez atstarpēm, un masku maz. Klasiska darbības imitācija, būtībā meliņi, lai novērstu uzmanību, ka katram pašam par sevi jārūpējas. Bet pasnaudu tīri ciešami.

    Bilbao nolaidāmies ap pusdienlaiku, tur apmācies un līņā. Bet mums patiesībā nevajag pašu Bilbao, mums vajag autobusu tālāk. Kolēģe to veikli atrod, un, lai gan tas kā jau stilīgs bērns mazliet nokavē, bet biļešu automāts mums nedod biļetes, beigu galā mēs tomēr sēžam autobusā iekšā un rullējam uz galamērķi – Donostiju jeb Sansevastjanu. Ceļš gleznains līdz vājprātam par spīti mākoņainajam laikam – šajā pasaules nostūrī ir ļoti stāvi kalni, tapēc gan mājiņas, gan daudzās aitas izskatās gandrīz vai pēc sprudītēm uz pie slīpas sienas. Vienu mazu brītiņu redzējām arī okeāna stūrīti.

    Galapunktā mūs sagaida otrs kolēģis, kas te ir ieradies jau dažas dienas iepriekš, un viņam pa šo laiku ir sakrājies, ko mums parādīt. Pa ceļam no autoostas pietiek tikai ar nelielu līkumu, lai izvestu mūs lielāko no divām pilsētas pludmalēm* – mazā līcītī ir smalku smilšu liedags, ko abos galos norobežo kārtīgas klintis. Līča izeju uz okeānu ne tikai veido kārtīgs sašaurinājums, bet tajā pa vidu vēl arī ir iestājusies Santaklāras sala – neliels neapdzīvots kalns ar, iespējams, vienu vienīgu mājiņu tajā (kas patiesībā izrādās bāka). Līča kreisajā pusē ir lielāks kalns ar lielu Jēzu galā (kolēģis gan teica, ka tas varētu būt arī Supermario, bet es tomēr šaubos), un līča labajā pusē ir kalns bez Jēzus. Bet ar bāku un funikulieri, nevienu no kuriem no pilsētas puses nevar sevišķi viegli redzēt. Santaklāras saliņa un šaurais līča kakls pasargā līdzi no ļoti lieliem viļņiem, taču ne no paisuma un bēguma – kā jau cilvēks, kas okeānu ikdienā neredz, es kārtējo reizi ar apbrīnu vēroju milzīgo ūdenslīmeņa izmaiņu, kāda iespējama nieka četru stundu laikā.

    Aizgājām uz viesnīcu, nometām mantas, uzpildījām kuņģīšus ar netālu nopērkamu pokebļodu (es paķeru arī īpatnēju desertsacepumu ar putkrējumu, kas saucas “trīs pieni”) un tad devāmies uz vakara pasākumu. Šajā konferencē Welcome Drink neierastā kārtā tiešām ir vakarā pirms konferences sākuma. Ejot pa pilsētu, es gandrīz nepārtraukti priecājos par reģionam raksturīgajām kaltajām balkonu margām – tik daudz, tik skaistas, tik dažādas. Sanāk atgriezties pie līča, tagad ūdens ir zemāk kā uz viesnīcu ejot, tapēc pludmalē ir vairāk staigātāju un rotaļājas arī kādi suņi. Bet kopumā ir nesezona un vēss, tapēc ir tikai pāris peldētāji. Es salstu par spīti tam, ka viesnīcā esmu pārģērbusies un kā nebūt uzmocījusi džinsas pa virsu legingiem – nebiju pietiekami rūpīgi skatījusies laika ziņās, šķita, būs ap desmit grādiem, bet ir pieci.

    Konferences atklāšanas dzēriens ir pilsētas domes ēkā. Tā ir liela ēka līča otrā pusē, ar diviem torņiem centrā un ārkārtīgi gleznu interjeru. Kāpnes, kas karaliski izlokās, lai no pirmā virs zemes paceltā stāva vestu uz nākamo, marmora kolonas, milzīgi, daļēji apzeltīti enģeļi, krāsainas, rakstos izliktas marmora flīžu grīdas. Mēs ar kolēģiem kādu brīdi spriežam, kāda gan varētu būt šīs ēkas vēsture, līdz atklāšanas uzrunās tiek pastāstīts, kas tas ir izbijis kazino, kas par rātsnamu konvertēts pēc tam, kad uz laiku ir bijušas aizliegtas azartspēles. Jāaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa, kaut kas tajā ēkā atgādina tādu kā filmu kazino auru.

    Dzeram vīnu, ēdam tradicionālas uzkodas un pļāpājam ar starptautiskajiem kolēģiem. Starp uzkodām ir mietiņi ar olīvēm, halapenjo un anšoviem, kā arī mazas, grauzdētas maizītes ar pastēti, sēņu groziņi un ar plucinātu pīli pildītas mikročabatiņas. Mani favorīti ir pastēte un pīle, te nu bija veģetārie centieni. Vīns ir nepieklājīgi labs, L. mēģina nofotogrāfēt etiķeti, un viņai tas arī izdodas… vispirms pacietīgi pagaidot, kad kāds kungs beidz plaši žestikulēt ar pudeli rokā.

    “Īpaši svarīgie cilvēki, ar kuriem, jums, meitenes, noteikti ir jāiepazīstas” ir aizņemti ar citiem (kuriem droši vien arī noteikti ar viņiem jāiepazīstas), tapēc P. atmet ar roku centieniem mūs socializēt un aizved vēl vienā pastaigā pa naksnīgo pilsētu. Apejam ap nelielo jahtu ostu un uzbraucam ar liftu gabaliņu augstāk Urgula kalnā (kalnā ar Jēzu), kur ir skatu platforma ar pilsētas panorāmu. Redz lielāko daļu pilsētas. Apsēžos uz soliņa un paceļu kājas pret margām – ceļotāja asums ir zudis un šiem zābakiem ir cieta lieste, pēdas liek just. Vakars ir mierīgs, vēja nav, un uzvilkusi visus džemperus, es vairs gandrīz nesalstu, tapēc ainava ir idilliska. Priekšā ir plašā joslā dažādas gaismiņas, ieskaitot vienu ļoti krāsainu panorāmas ratu, kur manu uzmanību piesaista fakts, ka viens sektors nedeg vispār, bet viens ir sabojājies un izkritis no ritma. Pa labi ir tumsa un divas bākas – no šejienes redz gan mazliet tuvāko Santaklāras salas bāku, kas izskatās vien pēc mirdzoša punkta, gan tālāko Ulija kalna (kalns bez Jēzus) bāku, kuras stara rotācija skaidri iezīmējas naksnīgajās debesīs. Ir tā mierīgi.

    Atpakaļ ejot, okeāns ir tuvu bēguma minimumam, tapēc mēs ejam lielu gabalu pa pludmali. P. grib pa leju iziet visā pludmales garumā, bet tas mums neizdodas – tā kā nav pats minimums, vienā vietā ūdens ir par augstu un mēs netiekam pāri nelielai klinšu čupiņai. Kāpjam vien atpakaļ augšā uz promenādi, kura ir izbūvēta, nezinu, metrus 10 virs pludmales. Nu jārespektē taču paisuma vēlme ienākt pilsētā.

    Atpakaļ viesnīcā rodas ideja, ka varētu mazliet pirms miedziņa iedzert tikai vienu glāzi vīna un pagaršot pa dienu pārtikas veikalā iegūtās uzkodas. Kazas kamambērs izrādās absolūts dievu ēdiens, un lētais, sarkanais vīns, ko mēs nopirkām, nesaprotot ne vārda no etiķetē rakstītā, ir labāks arī kā divreiz dārgāki vīni Latvijā. Ir tuvu divpadsmitiem, kad L. šokēta konstatē, ka vīna pudele ir cauri (hei, mēs esam trīs, ja, un tā ir pudele, nevis spainis), un paziņo, ka ir jāiet gulēt, lai būtu kaut mazākās cerības rīt kaut ko saprast. Es jau sen esmu ietinusies sedziņā.

    _______________________
    * Es vēlāk apskatījos, tehniski skaitās, ka Donostijā ir 3 pludmales, bet divas ir blakus un tās atdala neliels kalniņš, tapēc es tās noturēju par vienu. Trešā ir upes otrā pusē, to es vēl neesmu redzējusi.

  • Slavkovas vīns

    No Kromerižas autobuss ved mūs uz Slavkovu Austerlicu. Ja pareizi saprotu, Slavkova pie Brno ir pilsētas mūsdienu vārds, taču tūrisma materiāli, gidi un citi cilvēki dāsni lieto arī Austerlicas vārdu, jo tas asociējas ar netālu notikušo Austerlicas kauju, kur Napoleons sakauj Krievijas caru un Vācu svētas Romas impērijas imperatoru ar Austrijas impēriju. Pa ceļam Napoleons šajā pilsētā ir pat viesojies.

    Mūsu vakars turpinās vīna pagrabā, šķiet Slavkovas pilī. Mūs nosēdina garā pagrabā pie masīvkoka galdiņiem un dod garšot 6 dažādu veidu čehu vīnu, jo šeit vīnu gan audzē, gan dzer, gan ar to lepojas. Kādu brīdi ir drūzmēšanās, jo cilvēku ir vairāk kā plānots, un, kad ievēroju, ka paredzētas nevis daudzēdienu vakariņas, bet uzkodas un zupa, es sabīstos, ka būs garš, garlaicīgs vakars ar badu un salšanu. Turklāt cilvēkiem nav skaidrs protokols, tāpēc visi sēž un ilgi gaida pirmo drosmīgo, kas ies pie ēdiena. Tomēr viss izrādās kārtībā, uzkodas ir sagādātas tādā daudzumā, ka pēc tam, kad visi kā vilki sametās virsū un sagrābj sev pilnu šķīvi gaļas (zivis laikam nav čehu stihija – nav baigais brīnums zemes ieskautai valstij), uzkodas ir tikai pusē, un kad izsalkums remdēts, var vēl arī turpināt ar baudīšanu. Vīnam, protams, arī nav ne vainas, es kārtējo reizi pārliecinos, ka man turpina garšot Rulandské šedé, kā čehi sauc Pinot Gris. Un vēl desertā mums deva pastētes. Pastētes ir burciņās. Viesmīļi, lai visiem būtu skaidrs, kas ir kas, vāciņus ar uzrakstiem par saturu smuki noskrūvē un noliek blakus. Bet vairāk kā pusauditorijai nekas nav skaidrs, jo uzraksti ir čehiski. Tā kā es tur apkārt snaikstījos, uzjautāju vienam no orgiem, iemācījos atbildi un pārstāstīju pēc tam arī tālāk, ja kāds jautāja – tur ir vista, tur ir pīle, tur ir cūka, tur ir briedis, tur ir cūkas ceļi, un tur ir melnā virtuve, neviens nezina, kas dzīvo melnajā virtuvē.

    Kamēr mēs tur ap ēdienu un vīnu ņemamies, mums vēl arī spēlēja un dziedāja. Mūziķi ir trīs – čells, vijole un kaut kas, kas pirmajā brīdī izskatās pēc klavieru vai ksilofona un kokles ārlaulības bērna. Instrumentam ir virsa kā koklei – ar stīgām, bet tam ir arī pedāļi, un to spēlē, sitot ar vālītēm. Krietni vēlāk dzirdu, ka instrumenta spēlētājs ziņkārīgām krievu meitenēm stāsta, ka tā ir cimbala. Vīri aktīvi kombinē čehu tautas mūziku pārmaiņus ar populārās mūzikas atskaņojumiem, piemēram, AC/DC Highway to Hell, Metallica Nothing Else Matters, Fināla partija no Once upon a Time in the West, Abba Money, Money, daudz kaverotais Hallelujah. Tā izrādās laba stratēģija, jo cilvēki uz populārajām dziesmām pavelkas, mēģina dziedāt līdzi, dīdās un vispār izskatās diezgan aizrauti. Vēl mums parāda pāris tautas dejas organizatoru uzaicināts dejotāju pāris, viņi gan izskatās mazliet tādi sabijušies un raizīgi. Viņiem gan ir ļoti bagātīgi izšūti tautastērpi, kolēģe man iebaksta – iedomājies, ja tev būtu savam vīram šitā jāizmargo ūziņas! Pēc kāda laika dejotāji mēģina iesaistīt arī dažus no tuvāk sēdošajiem tajā dejošanas lietā – Vīnes valsis tormēr ir tāda zināma deja un reģionāli saistīta. Meitene no organizatoru brigādes un viens čehu puisis izrādās labi un aizrautīgi dejotāji, brīžiem viņi virpuļo kopā, brīžiem iesaista arī citus. Puisis ir pilnīgi pārliecināts, ka polka ir čehu un tieši čehu deja, taču pēc tā, cik viegli viņš to iemāca mūsu biedrenei igaunietei, mani nespēj pamest aizdomas, ka gan jau šeit ar to pašu vārdu saprot ko līdzīgu. Tur ir kaut kā trīs soļi un lēciens, vai divi soļi un trešais lēciens, es īsti neuztveru, dejas un skaistas kustības nav mana stirpā puse. Kādā brīdī puisis nejauši pasaka, ka ir gājis deju skolā, nu tas kaut ko izskaidro. Vēl viņš saka, ka lai izdejotos nu tā rītīgi, no visas dvēseles, viņam vajag lielu telpu. To viņš saka pēc tam, kad vētraini virpuļojot viņi ir uzskrējuši uz galda stūra.

    Vēl mēs blakus telpā redzējām vīna krājumus ar nopelējušām etiķetēm, jo tur ir kaut kāda personīgā kolekcija ar nez kādiem vecumiem. Vēl mums parādīja, ka pilī ir viena restorāna zāle iekārtota par godu Napoleonam un ka vienā zālē ir saglabājies vecs viduslaiku… ēst gatavošanas kamīns? Principā organizēts, bet diezgan vaļējs ugunskurs istabā.

    Pēc otrā spēlēšanas etapa mūziķi izliekas, ka saka atā-atā, un es apsveru, vai man negribas atpakaļ uz viesnīcu. Es uzjautāju orgiem, kad ir braukšana un viņi stāsta, ka viens mazs busiņš brauks tiklīdz būs 7 cilvēki, un lielais autobuss būs vienpadsmitos. Kāda sieviete piesakās uz mazo busiņu, piebilstot, ka ir jauki, bet viņai rīti ir referāts. Taču viņa neapvainošoties, ja rīt referātā neviena nebūs. Orgi atzīst, ka viņiem citus gadus ir bijušas problēmas ar apmeklējumu piektdienas rītā, tāpēc piektdien referāti sākas pusstundu vēlāk. Es pastāstu par busiņu kolēģei, viņa aizbrauc. Mēs ar J. aizpļāpājamies ar igauņu meiteni, un mēs neaizbraucam. Taču es to nenožēloju, jo atgriežas mūziķi, ir vispieķērīgākās dziesmas un visdaiļākā dejošana.

    Ejot atpakaļ uz autobusu, mēs redzam kādu viesnīcu, kas saucās par Napoleona hoteli vai kaut kā tā, un kādu brīdi augsti nopietni apspriežam jautājumu, vai to nevajadzētu Napoleona stilā iekarot.

    Par spīti visam, piektdienas rīta referāts ir labi apmeklēts.

     

  • Trīs nakšu epizode Slovēnijā: otrais vakars

    Nākamajā dienā pēc vieglām brokastīm viesnīcā, kurās kafija bija pārāk pliekana, bet saldajām maizītēm nebija ne vainas, devāmies uz busiņu, kas veda mūs uz institūtu, kur jānotiek semināram. Šoferis pie institūta kompleksa vārtiem apjautājās slovēniski kaut ko sargam, ieveda mūs iekšā pie vienas no ēkām un teica, ka klāt esam. Labi, viss bariņš ejam meklēt, kur tas notiek. Zīmju it kā nav, lai gan bija solīts, bet nu, uzkāpuši 3. stāvā satiekam sievieti, kas jautā, vai mēs uz workshop*. Mēs – jā, jā! un viss ir labi. Velkam nost mēteļus, runājamies, un tad pamazām atklājas, ka šis ir kaut kāds fiziķu seminārs un cilvēki jūtas nudien samulsuši, kāpēc pie viņiem brauc kāds no Igaunijas. Nepareizā ēka. Mēģinam izprasīt, kur varētu būt meklējams mums vajadzīgais profesors, bet kā diez izrunā viņa uzvārdu… (Uzvārdā ir kļūmīgais “j” burts, kas pa dažādām Eiropas valodām nes vismaz trīs būtiski atšķirīgas izrunas.) Mēģinam parādīt e-pastu, kurā ir rakstīts šis vārds, bet sieviete pārķer, kura vieta jālasa un saliek kopā profesora priekšvārdu ar saimniecisko lietu organizatores uzvārdu, radot instūtā, visticamāk, neeksistējošu cilvēku. Es to aptvēru tikai daudz vēlāk, jo igauņu kolēģe, kas rādīja e-pastu, uzvārda atšķirības norakstīja izrunas īpatnībās.

    Tātad, mēs nepārprotami esam atnākuši nepareizi. Tiktāl skaidrs. Bet kur mums jābūt. Noejam lejā, trepēs zīmju nav. Apskatāmies apkārt, solīto zīmju nav. Apskatāmies apkārt vēlreiz, zīmju vēl jo projām nav, galīgi nav. “Let’s solve this in computer people style! Let’s go to back the main gate and start again!”** kāds iesaka. Institūta teritorija nav tik liela, lai mēs justos galvenos vārtus bezcerīgi pazaudējuši, tomēr drusku neskaidrība, uz kuru pusi tie ir, piemīt. Pamazām virzāmies tur un pa ceļam satiekam gaišmatainu sievieti, kas kā vēlāk sapratu, laikam bija tā pati saimniecisko lietu organizatore. “Awww, you are completely lost!”*** viņa noteica ar mīļuma pieskaņu balsī. “Kāpēc Jūs nesekojāt zīmēm?” Pa ceļam uz semināra ēku, mēs viņai izstāstījām, kā mums tā sanāca – šoferis mūs ieveda dziļāk teritorijā, izlaida pie nepareizās ēkas, un, jā, ja mēs būtu nākuši no vārtiem, mēs būtu zīmes redzējuši. Bet mūs paveda zīmēm garām.

    Seminārs beidzās vieglā krēslā un pēdējo dienasgaismu izmantojām caur pilsētas centru ejot atpakaļ uz viesnīcu, kas atradās upes otrā krastā. Pēc divām stundām ir kopīgās vakariņas organizatoru izvēlētā restorānā netālu no pils. Nu jau no Latvijas esam trīs, vēlāk klāt piebraukusī kolēģe vēlas tikt uz viesnīcu un izkrāmēties, otrs kolēģis kaut ko runā par nogurumu, tikai man šķiet, ka jānomet viesnīcā mantas un jāiet paskatīties pils.

    Es tikai nometīšu mantas, es tikai… Pilsētā ir tikai divas dienas, cita laika paskatīties var nebūt… Viesnīcas siltā gulta ar divām biezām segām vilina mani kā sirēna, spēka nav nekam, pat šo stāstiņu rakstīšanai (tie top vairākas dienas pēc atgriešanās)…

    Stundu pirms vakariņām saņemu visu savu gribasspēku (lai piedod projekts, kas jānodod līdz mēneša beigām, tam tomēr vajadzētu vēl vairāk gribasspēka) un eju uz pils pusi. Tas ir viegli – pāri upei pa trīsdaļīgo tiltiņu, mazliet pa kreisi un tad jau redzama labi izgaismota taka augšā kalnā. Kalns ir stāvs, daudz stāvāks kā Prāgā, es eju elsdama – vehē-vehē… vehē-vehē… Blakus man pastaigas solītī iet sieviete ar vidēja izmēra suni. Suns skraida šurpu turpu, viņa to brīžiem pasteidzina. Viņa neiet ne īsti ātrāk, ne īsti lēnāk par mani, bet aizelsusies nav ne druskas. Vehē-vehē… Var redzēt, kurš te katru vakaru staigā.

    Kalna augšā paveras burvīgs skats uz pilsētu. Jā, Ļubļana varbūt nav liela, bet tāpēc bagātīgais gaismojums atklāj katru tās māju kā unikālu dārgakmeni. Pēc pusloka gar kalna malu atrodu arī ieeju pilī. Vārtu arkā pie sienas piestiprināts kalts metāla pūķis, gatavs uzšļākt man uguns straumi, ja nu es nebūtu īstā gājēja. Iemetu pusaci pils iekšpagalmā (dažādu formu augi, gaismiņas, krāsiņas, dažādas ēkas, interesanti), bet kārtīgi skatīties nav laika – jāmeklē ceļš no kalna lejā, lai nenokavētu pusdienas.

    Telefona karte man vēlīgi rāda, kur man jāiet, bet es apmaldos vairāklīmeņu takās. Es esmu te augšā, bet šī taka ved pa labi. Uz priekšu ved tā taka, tur lejā tieši zem manis, bet kā lai es tieku tur?

    Tomēr tieku lejā, pat nekur nelecot un barjerām pāri nekāpjot. Drusku neomulīgi, ka šīs puses taka ir piķa melnā tumsā un pat mierinošas meitenes ar sunīti nav. Bet iet apkārt puskalnam laika arī nav. Ieslēdzu telefona lukturi un raitā gaitā desoju lejup. Pusceļā taka beidzas un noeeja turpinās pa viduslaicīgām ielām. Brīdī, kad man no mugurpuses brauca mašīna, es izmisīgi vēlējos, kaut spētu izlīmēties gar sienu, taču iela izrādījās platāka kā izskatījās un šāda pārmērība netika no manis prasīta.

    Vakariņās es praktiski pārliecinājos, ka slovēņi ir mežonīgi vīna… vīna viss: dzērēji, pazinēji, audzētāji, reizēm arī snobi. “Mēs šajā restorānā turam tikai Slovēnijas vīnus!” … “Paskatīšos pagrabā!” Jo restorānam taču ir pat savs sasodītais vīna pagrabs! Īpaši mums sagatavotajās vakariņās varēja izvēlēties zivju vai gaļas ēdienkarti, taču nevarēja dabūt uzkodu no viena un otro no otra. Par šo vācu profesors mazliet pavilka viesmīli uz zoba, kas noveda pie tā, ka viņi ar viesmīli visu atlikušo vakaru regulāri plēsa kopā jokus. Vienā brīdī profesors stāstīja, ka vienu reizi mūžā esot vienu vakaru piestrādājis par viesmīli, un tā esot bijusi galīga izgāšanās – viņam šķitis, ka viņš taču atcerēsies ēdienus, un tā pat bijusi taisnība… Bet aiznesis viņš tos galīgi citiem cilvēkiem. Šajās dažās dienās man radās ilūzija, ka slovēņiem piemīt kaut kas no dienvidnieciskās atvērtības, taču saprātīgās devās, darot tos par lieliskiem, taču ne biedējoši uzmācīgiem viesu uzņēmējiem.

    Viena no slovēņu kolēģēm ir veģetāriete, tāpēc viņa jautā pati pēdējā, kādas ir iespējas dabūt… Ja pareizi sapratu slovēniskās sarunas atstāstu, tad viesmīlis bija atvainojies, ka par to nav padomāts un ka viņiem īsti nekā tāda nav, un vai viņa būtu ar mieru aperatīvā samierināties ar pastu ar trifelēm un otrajā ar… aizmirsu, kas bija otrajā, man žoklis atkārās jau pie pastas ar trifelēm. Redz, Slovēnija ir ne tikai vīna valsts, bet arī trifeļu. Viņa ar skaidrojumu, ka neesot pārāk izsalkusi un ka šī esot reģionam specifiska lieta, deva mums visiem pa drusciņai pagaršot. Jā, bija mežonīgi garšīgi.

    Žēl, ka es neatceros, kas man pašai bija, jo tas arī bija ļoti lieliski un pieminēšanas vērti.

    Vakariņas noritēja sparīgā piedzīvojumu un kultūras stāstu apmaiņā, jo bija taču jārunā par visu labo un skaisto, lai nejauši netrāpītu uz vēlēšanu rezultātiem. Vakara beigās vienalga tomēr pilnīgi no tā izvairīties neizdevās, taču pa starpu bija stāsti par to, ka Lielais Kanjons esot lieta, ko nav īsti vērts skatīties bildēs, tās vienkārši nespējot attēlot to diženumu. Un, ka pa Amerikas dabas parkiem varot doties pārgājienos uz vairākām dienām, kuru laikā nesatiek nevienu cilvēku, izņemot, ja tu kaut šķībi paskaties uz izskalotajiem vai kritušajiem kokiem – tad pēkšņi no zila gaisa uzrodas rendžers, kas atgādina, ka kurināt ugunskuros parka kokus (arī kritušos) ir stingri aizliegts. Bija stāsti par pārgājieniem kalnos un nejaušu noklīšanu par par pāris grādiem, iemaldoties sazinkādā biežņā un tad ejot atpakaļ līdz pašai kalna (nē, laikam vulkāniskā krātera augšai). Es uzzināju, ka itāļi kafiju ar jumtiņu sauc par salabotu kafiju (šīs tulkojums gan ir caur angļu tulkojumu) un igauņi labprāt dzer kafiju ar medu. Mulsi brīnījos, ka latvieši labrāt lieto medu, jā, bet pie tējas, galīgi ne pie kafijas. Kā vienīgo hipotēzi spēju iedomāties mammas vēl 90-tajos teikto, ka medus pie kafijas ir lēti. Jā, cukura deficīta laikos tā bija, bet tagad… laikam neesam spējuši no tā izaugt. Kafijas saruna aizvirzījās uz to, kā mājās gatavo kafiju dažādos reģionos. Es patiesi pārsteidzu visus klātesošos, sakot, ka, jā, latvieši gan ir pazīstami ar franču spiedi (french press) un mokapodu (mokapot), bet visbiežāk mājas apstākļos latvieši kafiju vienkārši uzlej krūzītē. Tas ir kā?! Nu, ieber maltu kafiju krūzītē, uzlej verdošu ūdeni. Nu, bet biezumi?! Biezumi taču iet mutē un pretīgi!? Nu, apmaisa sākumā drusku (no augšas) un tad ļauj nogrimt?! Tiešām?! Nu jā, tie biezumi labi nogrimst. Bet cukurs? Nu cukurs jāpieliek sākumā. Mūžam nebūtu iedomājusies, ka šī metode varētu būt tik šauri specifiska.

    Ak jā, ar visām savām bailēm nokavēt vakariņas es biju pirmā.

    _______________
    *) Grūti tulkojams vārds zinātniskai sanākšanai, kas nav konference, bet vairāk ir orientēta uz kopīgu padarbošanos un kāda rezultāta sasniegšanu. Oficiālais termins ir “darbseminārs”, sadzīviski bieži izlīdzamies ar semantiski plašo semināra vārdu.

    **) Risināsim šo kā datoru cilvēki! Aiziesim atpakaļ pie galvenajiem vārtiem un sāksim visu no jauna!

    ***) Vaiiiiii, jūs es esat pilnīgi apmaldījušies!