Laumas piezīmes

Tag: Zilā mošeja

  • Sestdienas vakarpuse: Zilā mošeja

    Ejot no pils uz Sultāna Ahmeda mošeju, man likās, ka kļūdīties ir neiespējami, jo mošeja ir acu priekšā visu laiku redzama. Tā nu es nokļuvu būvlaukumā mošejas aizmugurē.

    Šī mošeja ir tik iecienīts tūristu objekts, ka pa galveno ieeju viņā ļauj iet iekšā tikai lūdzējiem, tūristiem ieeja ir labajā sānā un izeja – kreisajā. Kamēr meklēju ieeju, tikmēr konstatēju, ka arī šai mosejai ir krietni liels un ļoti dzīvīgs iekšpagalms, to norobežojošajām ēkām/mūrim visur iekšpagalmā pusē ir daudz, daudz kolonu. Tūristu ieeja veda cauri apburošam, nezincik ilgi neremontētam un stipri apdrupušam sānu gaitenim, kurā varēja dabūt gan maisiņus apaviem, gan lielus, zilus neauduma lakatus, ar kuriem apsegt visu, ko nu vajadzēja apsegt, visbiežāk galvas, kājas (arī vīrieši nedrīkstēja būt šortos) un rokas. Noāvu kājas, nedaudz piekārtoju pirms ienāksānas mošejas pagalmā uztīto balto lakatu un konstatēju, ka tā paša veida tinums man šoreiz ir izdevies ievērojami sekmīgāk. Iekšā daudzas sievietes savus zilos lakatus no galvām nomauca nost, un tad viņām reizēm apsargi palūdza iziet (bet ne visām), bet man, godīgi sakot, tā rīkoties likās drusku necienīgi.

    Zilā mošeja patiesībā nav spilgti zila, tūristi viņai šādu nosaukumu piešķīruši tāpēc, ka liela daļa sienu noklata ar baltām flīzītem ar ziliem ornamentiem. Flīzītes, protams, saskaņotas tā, ka vietā, kur vienā flīzītē raksts beidzas, tur otrā tas turpinās. Gribētos pafilozofēt par mošejas interjera īpatnībām, bet man kā nepieredzējušai eiropeietei ir trakoti grūti izdarīt – smadzenes nav pieradušas analizēt rotājumus, kas nesatur nevienu reālajā dzīvē atpazīstamu tēlu. Pirmajā brīdī liekas, ka visas mošejas ir vienādas, tad tu sāc pētīt kādu raksta fragmentiņu, ievērot tā simetrijas un periodiskās pārmaiņas, aizraujies un pazūdi tajā rakstā, un vairs nekādas kopējas īpatnības visā mošejas interjerā nesaskati. Bet rakstiņus pētīt varētu pētīt vai vesalu mūžību, daudzveidība nudien ir pietiekama.

    Ātri atradu puišus, un viņi man atstāstīja savu dilemmu par to, kā meklējuši sievietes. T.i. mošejas galvenajā telpa ir ar zemu koka režgīti sadalīta divās daļās – ieejai tuvākā un mazākā ir viesiem, bet Mekas rādītājam tuvākajā daļā lūdzās vīrieši. Bet kur lūdzās sievietes?! Vispirms viņi bija izteikuši hipotēzi, ka sievietes nelūdzās, bet ilgi un dikti lūkojot un pētot, viņi tomēr bija ieraudzījuši, ka lūdzās gan. Es pārstāstīju pirms ceļojuma dzirdēto skaidrojumu, ka vīrieši lūgšanas laikā nedrīkst redzēt sievietes, lai tās viņus nekārdinātu un varētu ar visu sirdi un dvēseli pievērsties lūgšanai. Puiši atzina, ka ja mērķis ir šāds, tad konstrukcija ir ļoti veiksmīga.

    Nezinu, vai tā ir lielo vai vispār mošeju īpatnība, bet mani patīkami pārsteidza atmosfēra tajās. Pēc visiem brīdinājumiem par to, ko visu es tur nedrīkstu darīt, es biju ārkārtīgi pārsteigta, kad ieraudzīju, ka pa vidu vīriešiem, kas lūdzās, sajūsmināti skraida un spēlējās 3-5 gadus veci puisēni. Un viesu daļā norisinās vēl aktīvāka dzīve – sievietes nelielos pulciņos ņemas ar bērniem, vesels bars bērneļu skraida un rotaļājās, kaut kur ir kaut kādi grāmatplaukti, vienā stūrī kāds kaut ko lasa, daži, kas nejūtās pietiekami tīri, lūdzās tepat, šajā daļā.

    Starp citu, mošejā ir ārkārtīgi lielas kolonas. Lai kā nebūt bildē parādītu kolonu patiesos apmērus, nobildēju pie kolonas sēdošu mazu meitenīti ar māti vai māsu. Viņas abas bija atspiedušās pret kolonu ar mugurām un kolonas platums turpinās vēl krietni uz abām pusēm no viņām. Meitenīte ievēroja, ka es fotogrāfēju un uzsmaidīja man no vienas auss līdz otrai. Māte, pamanījusi, meitenes reakcīju arī pacēla galvu un arī uzsmaidīja, ievērojami kautrīgāk, bet vienalga plaši un vēlīgi.

    Kamēr es, žonglēdama ar abiem objektīviem, fotogrāfēju dažādus mošejas fragmentiņus (neviens saprātīgs platleņķis nespēj ietvert pietiekami lielu mošejas daļu), pie manis pienāca trīs turcietes, divas par mani jaunākas un aiz viņām viena vecāka. Viņas dažos vārdos (un atkal daudz un kautrīgi smaidīdamas) pajautāja, vai es esmu krieviete un vai viņas nevarētu ar mani nofotogrāfēties. Es pastāstīju, ka no Latvijas. Tagad nožēloju, ka apjukumā neiedomājos palūgt, lai šo pašu bildi uzņem arī ar manu fotoaparātu.

    Pēc tam man nācās atmest hipotēzi, ka pēc valodas skanējuma mūs pielīdzina krieviem. Tātad tomēr pēc izskata.

    Nezinkāpēc es šajā ceļojumā atkal un atkal iedomājos, ka es islamticīgo un arābu un turku un vispār austrumu pasaules vietā būtu ļoti skumja, ja mani tā vienkārši pasludinātu par ļaunuma sakni un potenciālu teroristu, tāpēc vien, ka esmu tas, kas esmu un no turienes, no kurienes esmu.

  • Ierašanās Stambulā

    Fuf, esmu klāt Stambulā, vakrēju savā tīri omulīgajā viesnīcas numuriņā.

    Lidojām ilgi, ilgi, es paspēju beidzot ielasīties “Marsiešu hronikās”, bet nepaspēju izlasīt līdz galam. Ielidojām Stambulā Ataturk lidostā drusku pēc diviem. Laiks saulains, ar tīkamu vējiņu, bet tāds, ka, gaidot pārsēšanos no metro uz tramvaju, kas nes godpilno metro vārdu, es izķeksēju no somas cepuri.

    Dienas plāns bija visnotaļ haotisks, vai pareizāk sakot, plāna vienkārši nebija, tomēr vakarā savelkot visu kopā, konstatējām, ka sanācis ir labi. No lidostas braucām uz viesnīcu (metro + tramvajs), diemžēl, vēl neesam iemācījušies nopirkt šejienes e-talona analogu, kas ļautu braukt lētāk, un, cerams, dotu arī čekus. Vienkāršais variants ir pa 2 lirām nopirkt automātā žetonu, bet pārsēžoties jāpērk jauns, un čeku nedod.

    Beigu galā izkāpām Sultanahmed pieturā, kas, kā vēlāk atklājās, nebija tuvākā. Bet dabūjām pastaigāt un paskatīties Stambulu. P. apgalvoja, ka esot badā, tāpēc pa ceļam mēģinājām ieraudzīt kādu kebabnīcu, tomēr mans GPS mūs gar kebabnīcām neveda. Ielu, kurā ir viesnīca atradām gana viegli, ja neskaita dažus dīvainus piedzīvojumus ar čemodānu. Ceļa malā bieži ir dekoratīvi metāla stabiņi, un, ja ietve ir par šauru, tad nākas braukt pa ielu, pa kuru reizēm brauc arī kāda mašīna, un evakuējoties no mašīnas, izrādās, ka čemodānam nav bremžu un tas ļoti vēlas doties pa kalnu lejup. Atrastajā “viesnīcas” ielā savukārt pašu viesnīcu atrast bija sarežģītāk. Ieliņa diezgan noplukuša paskata, tomēr pilna ar viesnīcām, un neviena nav īstā. N. man jau paspēja apvaicāties, vai GPS esmu uzstādījusi uz pareizo ielu, kad kāds turks neizturēja un paprasīja, ko mēs meklējam. Ieeja viesnīcā bija šķērsielā, 2. vai 3. māja no stūra.

    Nolikām visu, ko vien varējām nolikt un devāmies meklēt kebabnīcu. Atradām ātri vien kaut ko gana kolorītu. Ēdienkarte nerada ne mazākos minējumus (ja neskaita to, ka kebab ir gaļa, doner kebab ir gaļa maizē, durum kebab ir gaļa lavašā un šiš kebab, lai vai kā to raksta, ir šašliks), bet bildes mūs izglāba. Turki, kā jau dienvidnieki, bez sava gala trokšņaini un pretīmnākoši, lielais vairums tirgoņu runā pāris vārdu angliski. Pie izvērsta skaidrojuma par ēdiena sastāvu tikt nav iespējams, bet viens gan ir droši – ja tu kaut ko gribi nopirkt, tad valoda nebūs barjera, un bez rakstura stingrības var viegli tikt arī pie vesalas kaudzes citu pirkumu. Kebabs bija ņamma, un apelsīnu sula šeit, protams, ir spiestā un maksā nepilnu liru (lira ir ~30 santīmi).

    No kafijas atteicāmies ar slēptu mērķi atrast vēlāk kādu vietu ar turku saldumiem un kafiju dzert tur. Tālāk gājām pastaigas solītī nevienam nezināmā virzienā ar nevienam nezināmu mērķi, jo pirms izbraukšanas man nebija sanācis laika ievadīt GPS-ā tūrisma objektu adreses, tur bija tikai viesnīca un konferences vieta. Gājām un skatījāmies riņķī, pārmaiņus ieklīstot gan ļoti rosīgās ielās, gan tādās, kur valda pilnīgs kapa klusums un blakus ir milzīgs būvlaukums. Beigās attapāmies pie Garšvielu tirgus, kurš bija viens no mums ieteiktajiem tūrisma objektiem. Pamata piedāvājums – lukumveidīgie saldumi, garšvielas un tējas, retāk rieksti. Nopirku mammai maisiņu rožu pumpuru tējas un sev gabaliņu lukuma. Tējai bija fiksētā cena, par lukumu man sanāca pirmā kaulēšanās epizode, jo pārdevējs teica, ka 4 liras, es teicu, ka man ir tikai 3.

    Pārdevēji savas preces tipiski reklamē ar dažādiem uzsaucieniem turciski, angliski, vai krieviski. Krieviski gan viņi mēdz izvēlēties padīvainas formas un locījumus. Derētu iemācīties tekoši turciski skaitīt vismaz līdz desmit, tas ievērojami atvieglotu dzīvi. Ar runāšanu pilnos, sakarīgos svešvalodu teikumos neviens sevi, protams, nenoslogo, bet nevienu tas arī neuztrauc. Un vispār, galvenais ir neuztraukties, un darīt lietu, gan ja runa ir par ēšanu, gan par iepirkšanos, gan par ielu šķērsošanu neregulētās vietās. Man patīk šī stratēģija – lieki neuztraukties.

    Tēju man iesaiņoja vakuummaisiņā, somā drusku pārdūrās un tagad vairs nav vakuummaisiņš. P. man teica, ka jābeidz iepirkties, jo citādi es nopirkšu arī safrānu un vēl nezinko. Es atbildēju, ka safrānu jau atvedu no Spānijas, bet nesālītas pistācijas gan noderētu. Bet tās mēs neatradām.

    Izlīkumojuši cauri tirgum (kurš patiesībā ir viss viens liels paviljons/nojume), ieraudzījām gaišu mošeju ar vairākām kupolu kaskādēm. Mošejas no ārpuses lielākoties nav neko diži rotātas, parasti atsevišķi cakaini elementi, bet ne visa fasāde, kā daudzviet Eiropā. Bet nu tas, ka tā ir mošeja, tāpat ir skaidrs. Vakarā noskaidroju, ka tā ir Jaunā Mošeja jeb Yeni Camii. Mošeja un tirgus šī puse atrodas tieši pie Zelta Raga – tieva, gara jūras līča vai kanāla, kas iestiepjas tālu iekšā Stambulas Eiropas daļā. Redzējām Galatas tiltu pāri Zelta Ragam un otrā pusē, iztālēm, Galatas torni. Tajā kādudien būs jātiek augšā, esot labs skats.

    Izmetuši līkumu uz garšvielu tirgu, nonācām atpakaļ un netālu no viesnīcas dzērām turku kafiju un piekodām lukumu. Turku kafija ir neliels podiņš uz biezumiem uzlietas kafijas – tumīga un stipra. Nemācēju izdomāt, vai tur nav klāt arī kādas garšvielas, tik vien secināju, ka kafijas malums ir ārkārtīgi smalks (to pēc izdzeršanas varēja secināt). P., kurš visu laiku bija apgalvojis, ka austrumu saldumi viņam esot par saldu, atzina, ka šitie nemaz tik saldi neesot. Man atliek domāt, ka iepriekšējo reizi viņam vienkārši bijusi iesmērēta nekvalitatīvāka prece, jo es nezinu, kas pasaulē var būt salds, ja ne šis. Protams, ar izņēmumiem. Iepazinos ar apaļām bumbveida konfektēm, kas sastāv no dīvaini apstrādātām, smalki saberztām aprikozēm vai to ievārījuma. Lai neliptu pie rokām, šo masu “apvīļā veselās pistācijās vai mandelēs”. Izteikti skābena ņamma. Lukums man bija pazīstams jau Rīgā, tomēr šķiet, ka šeit tas ir aromātiskāks un ar izteiktāku garšu.

    Kaut kur arī netālu no viesnīcas, bet citā saldumu bodē pārdevējs jau divas reizes šodien paspēja man uzkliegt “no calories!”*

    Pēc saldumiem metām līkumiņu uz otru pusi. Kaut kā izgājām uz nelielas ieliņas ar tādiem kā leļļu namiņiem kreisajā pusē un sētu labajā. Aiz sētas kaut kas nesaprotams – tā kā izrakumi, tā kā kas un pari tam visam – mīīīlzīīīga mošeja ar komplicētu daudzpakapju kupolu un puskupolu kaskādi. Tāda iesarkana. Ielas galā – strupceļš, kaut kādi remontdarbi. Gājām atpakaļ. Pusceļā es sāku dīkt, ka man jāuzzina, kā šo mošeju sauc, jo es kādu citu dienu (tobrīd rietēja saule), gribēšu ieiet viņā iekšā. Gājām un gājām līdz pa pusei apgājuši tai apkārt nonācām laukumā, kam pāri bija redzama otra, mazliet mazāka mošeja, gaiši pelēkzila. Te uzzināju atbildes uz veselu rindu jautājumu: 1) milzīgā mošeja ir Hagia Sophia (Svētā Sofija, tā pati, ko uzcēla bizantieši kā kristiešu baznīcu, kas kādus 1000 gadus bija pasaules lielākā baznīca, un kuru 1400-kaut kādā gadā, Konstantinopoli iekarojot, turki pārtaisīja par mošeju). 2) Remontdarbi patiesībā ir arheoloģiskie izrakumi. 3) Paejot vēl vairāk apkārt, laikam atradām ieeju Topkapi pilī. Vakarā noskaidroju, ka otra mošeja, ko redzējām, ir Zilā mošeja.

    Atpakaļceļā uz viesnīcu nopirkām ķiršus un dzirdējām pāris notis turku mūzikas kāda pilsētas pasākuma izskaņā. Laukumā pie abām lielajām mošejām ietrāpījos uz saulrietu. Grūti izstāstīt iespaidus – pieradušam pie, piemēram, Prāgas izcakotās Vīta katedrāles, šīs mošejas liekas pat ļoti vienkāršas, tām piemītošais grandiozums ir gan neizmērojams, gan… neuzkrītošs. P. teica, ka noteikti jāieiet Sofijā, kaut vai tāpēc, lai noskaidrotu, vai centrālajā telpas augstums tiešām ir līdz pat agušējam kupolam. Paskatījos vakarā Vikipēdijā – jā, ir. Bail iedomāties, kā tas ir.

    Stambulas ielās tūristu sieviešu redzēju vairāk kā musulmaņu. Un, ak, kungs, cik daudzos veidos ir iespējams sasiet vai saspraust galvas lakatu. Turklāt tie mēdz būt ārkārtīti skaistās krāsās un rakstos, spilgti, bet ne jēli.

    Vakarā ķēros pie GPS, un, nevarēdama tikt galā ar jautājumu, kāda ir Hagia Sophia adrese, atklāju, ka manam GPS-am tomēr ir kaut kādi ievērības cienīgo objektu punkti jau salādēti iekšā. Tas daudz ko vienkāršos.

    Rīt mums būs jātiek galā ar ļoti atbildīgu uzdevumu – jāsaprot, kā nokļūt konferenču centrā. Pašlaik pabeigta plāna vēl nav. Tā kā Stambulā laika zona ir tā pati, kas Rīgā, ir jau sasodīti vēls, un es tagad iešu gulēt un izlikšos, ka esmu gulējusi 2x vairāk kā patiesībā.

    Internets viesnīcā ir, bet nedaudz aizdomīgs. Savukārt viesnīcas administrators drošības pēc divreiz pārliecinājās, ka es ar kādu no puišiem neesmu iemitināma vienā numurā.

    ______________________________
    *) Bez kalorijām.