Piektdien, 2011-04-08
13:56
Tagad skraidam starp dažādiem paneļiem un mēģinam kaut ko dzirdēt. Bulgāriem ir wordnets.
Visas mums pieejamajās Valensijas kartes, transporta shēmas un tamlīdzīgus uzziņas materiālus vieno viena fundamentālā īpašība: lai gan tajos ir iezīmētas ļoti daudzas ielas, tomēr nosaukumi pierakstīti tikai dažām – tām, kuru platums kartē ir pietiekami liels. Dabā tās parasti ir lielās vairākjoslu ielas, kas lielumā līdzinās Valdemāra un Brīvības ielai. Bet, tā kā Valensija ir veca pilsēta, tad mazo ieliņu ir ļoti, ļoti daudz, un orientēšanās pēc kartes, ir maigi izsakoties, haotiska.
Es jau minēju par reģionālo valodu lietojumu. Praksē tas nozīmē, ka visas informācijas plāksnītes ir 2 valodās – kastīliešu un reģionālajā, tāpēc vārdnīca galvā galīgi neveidojās. Pagaidām esmu iemācijusies, ka [si] ir jā, [naranja] un [naranga] ir apelsīns, bet “aseos” – tualete. Apelsīnu sula te arī no pakām nāk ar biezumiem un apelsīnu garšu.
Bet tagad atgriežamies pie notikumu gaitas. Vakar noklausījāmies pāris referātus, un tad pēc sākās 2h garais pusdienlaiks, pēc kura pirmais referāts bija lūgtais (tātad garais) un spāniski. Kādu laiku pavadījām, savedot kārtībā slaidus, un tad devāmies apskatīt pilsētas centru un meklēt valensiešu paelju (tāds rīsu ēdiens) pusdienām.
Dažas pieturas ar metro-tramvaju līdz Tūrijas dārziem, ko G sauc par Jostu, tad pār kājāmgājēju tiltiņu vecpilsētā iekšā. Tūrijas dārzi ir gara līkumota parku josla ar daudziem tiltiņiem pāri. Kur tā sākās, nezinu, bet noslēdzās jūrmalā pie ostas. Agrāk tās vietā ir bijusi Tūrijas upes vecā gultne. Ja neskaita vietas, kur notiek vērienīga celtniecība (vispār tādu Valnsijā ir ka biezs), tad Jostu pilda zaļi parciņi, sporta laukumi un veloceliņi. G plāno, ka sestdien noīrēsim pilsētas divriteņus un brauksim pa Jostu uz jūru un apskatīt tajā galā esošās eksotiskās celtnes (zinātnes un okeonogrāfijas muzeji, utt.)
Pilsētas centrā pagrozijāmies ap centrālo katedrāli un strūklaku tās priekšā. Interesanti, ka šeit lielākā daļa katedrāļu un torņu beidzās ar nevis ar kupoliem vai piramīdveida jumtiem, bet taisnām cakotām virsām. Reizēm uz tāda taisna jumta ir uzķibināts mazāks, cakots tornītis. Savukārt katedrālei pie stacijas virs taisnā jumta ir dekoratīva metāla konstrukcija, kurā iekarināts zvans. Šoreiz konkrētu arhitektūras objektu mazāk, vairāk pavadīju laiku grozot galvu un brīnoties par vispārējo ainu – augstajām mājām, dekoratīvajiem balkoniem un ārkārtīgi šaurajām ieliņām.
Staigājām, staigājām, pa ceļam dzerot vienu aukstu Starbucks frappi (G man atdeva sava dzēriena putkrējumu;) līdz atradām (beidzot!) pārtikas veikalu, kur nopirkām kafiju, garneles un vēl šo to. Piemēram, es nopirku šķēlīti siera ar mango gabaliņiem. Tad nu pirms pusdienu ēšanas bija tas viss bija jānoliek viesnīcā.
Tā kā pusdienlaikā Spānijā ir siesta un to atcelt nevar pat debesu nogāšanās, tad lai atrastu ēdienu, bija jādodās atpakaļ uz centru, kur ir vaļā dumjajiem tūristiem paredzētās ēdamvietas. Netālu no centrālās katedrāles saulessargu ēnā pusdienu piedāvājums pa 12 eiro. G skaidroja, ka pusdienu piedāvājums ir laba lieta, jo tad dod vairākus dažādus ēdienus mazākās porcijās.
Ēdienkarte, protams, spāniski, bet apbrīnojamā kārtā viesmīlis mums spēja sniegt nelielus komentārus angliski. Atslēgvārdus. “Rice with seefood” (rīsi ar jūras veltēm), piemēram. Pusdienu piedāvājuma lapiņā trīs sadaļas (uzkodas, otrais un deserts), bet viesmīlis pirmajai sadaļai sazinkāpēc aizlika priekšā roku un izvēlēties tikai no otrajiem un saldajiem. Pabrīnijāmies, bet beigās izstrādājām hipotēzi, ka varbūt uzkodas ir beigušās, bet strīdēties un izaicināt musu spējas vicināt rokas nebija iedvesmas. G pasūtija valensiešu paelju (rīsu ēdiens ar dažādas gaļas – truša, vistas utt. – gabaliņiem, ļoti attāli radniecīgs plovam), es – makaronus ar jūras veltēm. Ja reiz esam tur, kur visi ēd jūras veltes, tad jāuzzina, kā viņi to dara.
Vispirms mums atnesa jauku auksto zupu no svaigiem tomātiem, olām un laikam kaut kādiem piena produktiem. Koriģējām secinājumu – pārējie starteri bija beigušies. Lēnām, bez steigas ēdām zupiņu, malkojām apelsīnu sulu, un skatījāmies, ka lēnās apkalpošanas dēļ knapi paspēsim uz mūsu sesijas sākumu. Kad zupiņa bija cauri, viesmīlis mums atnesa abas pārējās ēdienkartē minētās uzkodas – gliemežus čaulās un jūras velšu miksli saldā mērcītē. Trīskāršais šoks: pirmkārt, G gliemežus sauca par mīzeļiem, otrkārt, kā mēs to visu apēdīsim, treškārt, gaļu saldā mērcē es saprotu, bet nu jūras veltes?! Pēc pirmā pārsteiguma konstatēju, ka jūras veltes saldajā mērcē ir superīgas, lai gan labi rūpīgi jākož. “Mīzeļi” man tik labi pie sirds negāja – interesanti, bet mazos daudzumos.
Lēnām, bez stresa, ar lielām atstarpēm pamazām nāca mūsu ēdieni. Jūras velšu makaroni bija garšīgi, bet pavisam savādāki kā Rīgā. Pamazām skatījāmies, kā arvien katastrofālāk kavējam mūsu sesiju, un čortojāmies par neprātīgo pārēšanos. Es rīkojos ļauni – apēdu pusporciju, apēdot visas jūras veltes, bet atstājot pāri lielāko daļu makaronu, bet G vēl ilgi pieminēja neprātīgo pārēšanos, jo viņai ļoti, ļoti garšo valensiešu paelja.
Starp citu, te panakota garšo galīgi savādāk, tai ir tāda kā mīksti biezpienaini graudaina struktūra.
Sesijā katram referātam bija veltītas 15 minūtes. Mūsu referāts bija 7. un pēdējais, ieradāmies 4.referāta beigās. 5.referātu nezkāpēc izziņoja kā pēdējo, bet tam īsti nepievērsām uzmanību, izmisīgi čiņījot pēdējās lietas slaidos, valdot trīcošās rokas un domās lamājot lēnos un kaprīzos datorus.
Un tad sākās noslēguma diskusija un… viss! Kur ir mūsu referāta slots?! Nekur nebija teikts, ka pirms sesijas ir jāpiesakās kā īpaši, un sesijas laikā cilvēki daudz staigā starp sesijām. G sūtija mani noskaidrot, kas noticis. Ātri mēģināju kaut ko izskaidrot orgkomitejas meitenei, viņa mīļi pasmaidija un lūdza atkārtot visu lēnāk. Es dziļi ievilku elpu un pārgāju uz atslēgas vārdiem: es, šeit, referāts, kas noticis?. Tā arī neuzzināju, kāpēc mūsu referāts no meitenes programmas bija izsvītrots ar treknu strīpu (6. referents, kurš tā arī neparādījās, nebija izsvītrots), bet pēc diskusijas mūs laida pie uzstāšanās. Atmetām visas iepriekšējās norunas, ka G runās un es sēdēšu pirmajā rindā un iesaistīšos, ja būs diskusija, par tehniskām lietām, un abas devāmies priekšā. G runāja un es pārslēdzu slaidus. Tjip, viena pie otras psiholoģiski pieturējāmies.
Pēc runas G spļaudijās, ka, lai gan šis nav vissliktākais runājiens, ko viņa veikusi, tomēr tādu akcentu viņa sev simt gadu neesot dzirdējusi. Bet jāatzīst, ka priekšā sēdošais onka rūpīgi noklausījās mūsu prezentāciju, katru vārdu. Tātad bija vērts. Vienā vietā nepareizi pārpratu G garo pauzi un aizrāvu prom slaidu, par kuru viņa vēl runāja. Vienā brīdī G sāka meklēt rādāmkociņu. Tā nebija, piedāvāt viņai projektora pulti neķēros – lai gan parasti tajās ir lāzerītis, tomēr pie visiem šiem uztraukumiem negaidīta projektora izslēgšana vai tamlīdzīgs brīnums mums varēja izrādīties kritisks.
Atrunājušas laimīgi kāpām pa trepēm lejā, vēl neatjēgušās, ka cauri ir, un tagad stresam vairs nav jārauj vēdars čokurā. Pēkšņi G apstājās un negaidīti paziņoja: ” Es tak esmu stulba!” Brīdi pārcilāju prātā, kāpēc lai pēkšņi tā no zila gaisa viņa vēlētos ar mani apspsriest savas prāta spējas, ja mēs vienkārši kāpjam pa trepēm. To taču nevar izdarīt nekā īpaši nepareizi?! G: “Man telefonā taču ir GPS!”
Tādejādi problēma ar draņķīgajām Valensijas kartēm piepeši un negaidīti atrisinājās. Savukārt es par G telefona iespējām nezināju, jo Prāgā G orientējās tik labi, ka viņai tur GPS nevajag.
P.S. G komentē, ka metro vārds nozīmē atrašanos lielpilsētā, zem zemes neesot obligāti. Man tomēr liekas, ka saukt tramvaju par metro ir nedaudz ekstravaganti.
P.S. Vilciena uz Valensiju vidējais ātrums bija apmēram 150km/h.
Komentāru nav.
Leave a Reply