Kategorija: Ceļojumu stāsti 1. lapa no 28

Ceļojumu laikā pierakstītie iespaidu stāstiņi.

Čehija 8: atpakaļceļš

Autors: lauma

Datums: 2026-09-06

Tēma: 2026-08/09 Čehija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Nākamajā dienā es beidzot esmu puslīdz pieradusi pie režīma celties agrāk, savukārt pirmais referāts pēc vakardienas pasākuma ir ieorganizēts mazliet vēlāk, tāpēc es ne tikai nenokavēju¹, bet arī ar interesi noklausos. Pētnieks, kas ir ilgi strādājis ar dialoga sistēmām dažādās interesantās pētniecības vietās, ieskaitot Bella laboratorijas, analizē, ko, viņaprāt, var vai nevar lielie valodu modeļi. Iespējams, interesantākā konferences daļa – lai gan viņa interese ir tieši jēgpilni dialogi, tomēr daudz kas no viņa teiktā par zināšanu aktualizāciju (kurā komandā šis slavenais futbolists spēlē šobrīd? modeļi mēdz atbildēt ar jebkuru, kurā viņš ir kādreiz spēlējis) un (ne)atmiņu starp sarunām būtu turams prātā arī plašākā spektrā analizējot šīs tehnoloģijas un piedēvējot tām inteliģenci. Viņš arī smagi pakritizē, ka pat ārkārtīgi labos datorlingvistu žurnālos ar milzonīgu konkurenci mēdz publicēt pētījums ar liktu novērtēšanas praksi – formālām, automatiski sarēķinātām metrikām, kas pārāk maz izsaka par reālo cilvēcisko rīka noderīgumu. Beigās viņš aicina “trīs publikācijas dienā” neielikt kā vienīgo darba mērķi, bet censties veikt nestandarta pētījumus, lai visa pasaule nedomā pārāk vienādi. Bella laboratorijās nekad publikācijas neesot bijis mērķis. No vienas puses, viegli runāt, ja esi strādājis tādās vietas, droši vien finansējuma vairs netrūkst. Bet no otras puses… šajā laikā tas tieši tas bija uzmundrinājums, ko man vajadzēja dzirdēt. Nauda jau tāpat sevi atgādina nepārtraukti, šī bija patīkama pārmaiņa.

Kafijas pauzē satiku E., kas rezumēja, ka vakar vīns varbūt neesot bijis par daudz, bet par biežu gan, un raizējās, kā labāk aizbraukt mājās, tomēr daudzstundu brauciens. Es iekšēji sasmejos, cik švakas ir manas ģeogrāfijas zināšanas tomēr, cik grūti man ir noticēt, ka Ziemeļitālija ir tikai vienas dienas braucienā no Čehijas, un novēlēju drošu ceļu. Turpceļš jau esot ievilcies, jo austriešu tūristi, braucot mājās, esot radījuši uz šosejām sastrēgumus.

Ar J. es satiekos Jörd izvēlēties pāris pakas suvenīrkafijas. Izdzeram pa abiem vēl degustācijai vienu tādu ķiršainu, bet tā mani tik ļoti nesajūsmina, paņemam to citronzāles un vienu persikainu. Kāpjam tramvajā (starp citu, man tā arī nevienu reizi nevajadzēja Brno garo biļeti, vienmēr visur tiku ar mazāk kā 15 minūtēm tramvaja) un braucam uz staciju. Stacijā esam laicīgi, bet vilcienu pārceļ 15 minūtes vēlāk. Nu labi, 15 minūtes nav pasaules gals.

Diemžēl pa ceļam vilciens pastāv kaut kādā sliežu laukā vēl pusstundiņu, un tad vēl 10 minūtes tunelī pie Prāgas stacijas, un mēs Prāgā esam tā, ka par lidojuma kavēšanu jāsatraucas vēl nav, bet paēst arī nevar paspēt. Žēl, bet nolemjam neriskēt un ēst lidostā. Stacijā vienīgo reizi pa nez cik gadiem ieeju maksas tualetē, samaksāju kaut kādas dažas kronas. Bet ar karti! Bez čehu valūtas tā arī iztiku.

Prāgas stacijā visu laiku skan paziņojumi. Stacija, šķiet, pa dienu darbojas uz savas kapacitātes robežas, paziņojumi iet angliski un čehiski, un gandrīz visu laiku kaut ko paziņo, un paziņo, un paziņo.

Maršruts uz lidostu ir visnotaļ nepārprotami ar zīmēm nokomunicēts, no stacijas uz metro C līniju, nākamajā pieturā (muzeja) pārkāpt uz A līniju, kas ir zemāk, no A līnijas uz 59. autobusu. Visi soļi ir saprotami. Izņemot, ka es esmu nogurusi, manas smadzenes ir nogurušas un sapinušās, uz katra nākamā īsā metro eskalatora paliek uzkāpt arvien grūtāk, un pie pēdējā, īpaši garā eskalatora, kam jānoved uz A linijas perona, es vienkārši apstājos un sāku raudāt. Jo nu stulbi kaut kā – nevarēt uzkāpt uz eskalatora. Man liekas, ka tas panikas mehānisms ir saistīts ar to, ka man patiesībā ir bail no augstuma, un tie vecie metro eskalatori ir ārkārtīgi stāvi, ārkārtīgi ātri un ar ļoti, ļoti īsām uzkāpšanas platformām. Bet tur ir arī deva tā paša veida fobijiskās panikas, kas cilvēkiem liek baidīties no, piemēram, neindīgajiem zirnekļiem. Kāpņu nav, liftu neatradām², es stāvu maliņā un raudu, un J. man stāv blakus, berzē plecu un skaita “there, there“. Es šņukstu, ka stulbi kaut kā. J. piekrīt, nu jā, bet nu there there.

Bet kā jau visas sliktās lietas arī šis pāriet. Es iejūku nākamajā milzu pūlī, kas ļauj neredzēt uz priekšu, un, kad uz eskalatora ir tikts, tad jau tālāk ir tikai jāturas un nav traki. Tikmēr J. šos man gandrīz nepieejamos varoņdarbus veic ar zināmu aizelsušos eleganci un 23 kg smagu čemodāmu rokā. Man nav komentāru. Pa ceļam lejā es prātoju, ka varētu papētīt riteņkrēslu pieejamību Prāgas centra stacijās, tas būtu aprisinājums. Bet man jau, sasodīts, pietiktu arī ar kāpnēm, un to parasti nekur neraksta. No vienas puses es saprotu, neviens negrib to milzu gabalu kāpt pa tik garām kāpnēm. No otras puses, tātad reizēm es gribu gan.

Lidostā ar visu šo mēs esam… nedaudz par ātru. Mēs dabūjam gaidīt 15 minūtes, pirms kāds ir gatavs pieņemt mūsu čemodānu. J. pūš un elš, ka ir noguris, es viņu mierinu, ka tātad mēs pilnīgi noteikti nekavējam, un tas arī nav slikti.

Pēc čemodāna nodošanas es atceros novilkt korseti uz drošības kontroli, taču viņi atrod somā manu almagelu un pārbauda. Es saku, ka tās ir kuņģa zāles un manis pēc viņi var tās kaut vai konfiscēt, bet viņi man tās atdod. Ejot uzvilkt korseti atpakaļ, es gandrīz iesperos vīriešu tualetē, pāris kungi uz mani dīvaini paskatās, bet drāma laimīgā kārtā nesaceļas.

Apmēram lidostas vidū, mēs apsēžamies kafejnīcā. Uz leju ir skats uz to konditoreju, kur mēs pēdējā gadā pirms kovida pirkām brokastis pēc gulēšanas viesnīcā. Ēdiens ir dārgs, dārgākais, ko esam ēduši Čehijā, taču visnotaļ patīkams. J. priecājas, ka viņa ceptā vistas krūtiņa ir tieši tas, ko viņam gribējās pēc tam, kad mēs vienu to vakaru skatījāmies vistas cepešu video, un mana cūciņa, lai gan pasīksta, ir ļoti sulīga un ar ļoti foršu krējuma piparu mērcīti. Mēs paņemam arī pa mazam desertiņam (labs putukrējums, interesanta ideja par kafijas bobām, bet mazliet par sausu cepumi), viesmīlis ar mums pajoko un mēs spriežam, vai mēs nevarētu būt šo viesmīli jau iepriekš satikuši šajā lidostā. Kungs noteikti ir ar stāžu, bet jūtas tāds kā nedaudz pazīstams.

Mūsu lidojumu pabīda par pusstundu vēlāk. Paēduši mēs pārceļamies gaidīt pie vārtiem. Iespējams, ka lidojumu pārceļ vēl mazliet, mēs saguruši īsti nesekojam līdzi. Iekāpšana tagad tiek sīkāk organizēta pa klasēm, es pieļauju, ka mēs nejauši iekāpām par ātru, kopā ar biznesa klasi, vai kaut kā tā, bet nu, neviens prom nedzina, tad nu ko tur daudz. Pēc iekāpšanas pilots paziņo, ka viņu sauc Jānis, nu jauki, un, ka lidmašīnai ir elektroniska kļūmīte, tāpēc, iespējams, vajadzēs to izslēgt un ieslēgt, bet nu tad jau paziņos, pašlaik krāmē bagāžu, drīz brauksim, atvainojamies par kavēšanos ar izlidošanu, tas no iepriekšējiem lidojumiem. Jā, lidmašīnu vajadzēs izslēgt un ieslēgt, un būs uz brīdi tumšs.

Pēc desmit minūtēm vai varbūt mazas mūžības ziņo, ka kļūmīte nav pazudusi, vajadzēs vēlreiz izslēgt un ieslēgt un uz brīdi būs tumšs. Es J. rakstu, ka es ceru, ka šoreiz nav hokeja un manis pēc viņi var uzreiz iedot mums viesnīcu un turpināt rīt vēlreiz, es gribu gulēt.

Otrā pārlāde ir ilgāka (tumšs ta tumšs, bet izslēgtā lidmašīnā reāli ātri jūt, ka paliek drusku smacīgāk, tur ir maz gaisa kubikmetru uz katru elpotāju), bet pēc tam mums ziņo, ka kļūme ir pazudusi, varēsim lidot, ceļā drusku turbulences, bet Rīgā laiks skaidrojoties.

Un jā, tiešām lidojam ar. Paceļoties uz brīdi redz Prāgas gaismiņas, tas ir skaisti. Es mēģinu gulēt, nesanāk, lidmašīnā ir skaļi, es uzlieku lielās ausis, ieslēdzu aktīvo trokšņa novēršanu un gremdējos mūzikā. Drusku besis, ka Tidal vienkārši ir izlēmis daļu manas mūzikas nelejuplādēt, bet vairums ir.

Rīgā esam bez piecpadsmit pusnaktī. Mūsu čemodāns ir klāt laicīgi, bet transporta ta uz Siguldu vairs nav nekāda, jau sen. Nākas ņemt taksi. Lidostā ir izvēle starp mašīnām, kas reklamē Gobzemu un Red Cab, kas skaitās tie Rīgas uzticamākie. Pirmā rindā ir šķiet tāda izdarīga sieviete, bet viņa jau ir aizņemta, vaņģojot citu ģimeni un solot viņiem čemodānus uznest un ko tik ne, tā nu mēs iekāpjam nākamajā Red Cab.

…

Īsi sakot, es visu ceļu vēlējos, kaut mēs būtu dabūjuši to tanti. Man bija sajūta, ka šoferis grib savākt visus soda punktus, nogalināt mūs un vēl arī to lapsu, kas izskrēja ceļā. Būtiski ātruma pārkāpumi, neturēšanās joslā. Turklāt visticamāk viņam nāca miegs, es jutu, ka man vajadzētu runāt, un es nespēju neko jēdzīgu izdomāt³. Beigās vēl atklājās es esmu no cenu kāpuma smagi atpalikusi, tāpēc man būs atmaksai jāprezentē vienkārši šausminošs rēķins (šis ir varbūt trešais taksometrs 20 gadu laikā, es ceru, ka mani neapēdīs bez sāls). Un turpmāk mēs darīsim visu iespējamo, lai vairs nebūtu jābrauc ar taksi, it īpaši naktī pēc ceļojuma tik garš gabals.

Nezinu, meklēsim veidus, kā neielidot tik vēlu, palikt pie draugiem, jebko.

Bet mēs izdzīvojām. Mēs nokļuvām savā gultā, un pirms aizmigšanas es pat iemetu izmazgāties veļu.

Mēs uzzinājām, ka J. patīk kalni un ka mums abiem ļoti patīk čehu tramvaji. Mēs uzzinājām, ka manai gaumei manās vispār mīļajās čehu pilsētās tomēr ir mazliet par daudz automašīnu, bet ka te vienmēr būs vēl kāda ēka, kur atklāt kaut ko skaistu un/vai apēst ko garšīgu. Burčaks ir ierindojies “nekad nebutu domājusi, ka kārosies” našķu grupā pie norvēģu brūnā siera. Pirmo reizi starptautiskā vidē stāstīju par tēmām, par kurām agrāk biju tikai mācījusies no citiem. Es ieguvu mazliet iedrošinājuma rakt uz priekšu, un es klusi ceru, ka man izdevās kaut nedaudz iedot šādu iedrošinājumu arī E.

Nākamajā dienā vakarā J. atrada sev pleca somas kabatā sieru.

______
¹ Es pat paspēju pa ceļam nofotogrāfēt, ka ēkā, kur bija mūsu dzīvoklītis, bija smukas akmens masas kāpņu margas ar vāverītes skulptūriņu katrā otrajā laidienā. Dzīvoklis pats bija ērts, tikai ilgtermiņam noteikti nepiemērots, tualetē un dušas telpā oda pēc slapja suņa, visticamāk kaut kas nav kārtībā ar pagrabu un ūdeņiem.
² Iespējams, ka lifti ir uz virszemi un es neatrado, jo es meklēju ceļu no C platformas uz A, neizskatot iespēju, ka varbūt ir jābrauc no C uz augšu, lai tiktu pa tiešo uz A.
³ Ņemot vērā visu augstāk minēto, man šķiet, es arī biju nogurusi.

Čehija 5: darbs un kafija

Autors: lauma

Datums: 2026-09-05

Tēma: 2026-08/09 Čehija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Konferences pirmā diena sākas ar to, ka es nedaudz aizkavējos, ierodos atklāšanas vidū un tur bez jeb kāda paskaidrojuma (man) spēlē mūziku instrumentāls kvartets – vijole, ģitāra, kontrobass un pūšamais, iespējams, saksafons. Jauki bija!

Kopumā to dienu es pavadu strādājot un J. aiziet vēlreiz uz osuāriju. Viduslaiku kauli esot vietā. Es savukārt uzzinu, ka konferences bulciņas no rīta ir svaigi siltas. Un kafijai arī nav ne vainas. Pusdienas nodrošina, bet tajās nezkāpēc par dzērieniem jāmaksā atsevišķi, pat ūdens nav. Muļķīgi kaut kā, pasūdzos J. un viņš piedāvā aiziet blakus konferences vietai uz mazu kafijvietiņu Jörd. Tā izrādās traki labs atradums, jo tur ir entuziasma pilni baristas un neparastas, ar augļiem kopā fermentētas, kafijas. Pirmajā dienā es vēl nesaprotu, kāda zelta bedre šī vieta atklāsies un nepaprasu, kas bija tā viegli melonīgā kafija, ko es dzēru.

Vēl es noprezentēju savu prezentējamo, un LLM tēmu jūrā atrodu pāris citus autorus, kuru interešu lokā ietilpst jebkas cits, piemēram, mazās valodas un dialekti. Latviešu literārā valoda valodu tehnoloģiju jomā vairs nav uzskatāma par mazu vai bezresursu, bet es tagad darbojos plašāk. Uzzinu šo to par lombardiešu problēmām un mazliet arī par Polijas dialektiem. Vakarā mums pie tādām pašām nesliktām, bet ļoti parastām vakariņām iedod glāzi vīna. Kolēģis, kas strādā ar lombardiešu valodu, pastāsta, ka kaut kādi pazīstami cilvēki ir braukuši uz Latviju paskatīties jūru ziemā. Kopā mazliet paskumstam, ka nu jau vairs nevar prognozēt, ka jūra tiešām katru gadu aizsals. Es tikai pāris dienas vēlak attopos izteikt ielūgumu, ka, ja viš arī kādreiz līdz Latvijai atperas, lai uzraksta, varēšu parādīt “vislabākās” pludmales.

Nākamā konferences diena ir stipri saīsināta, organizatori ir sarūpējuši pagaru kultūras programmu jau uzreiz pēc pusdienām. Cilvēki tiek dalīti divās grupās un divos autobusos, es ar J. esmu otrajā un J. mani savārdo, ka tā, kā es esmu paēdusi ātrāk, es varu atnākt pie viņa uz Jörd un pamēģināt, viņš dzerot kafiju, kas fermentēta ar citronzāli un kokosriekstiem, un garšojot pēc tom yum zupiņas. Es pasvārstos, bet nu pusstunda vēl ir, es piesaku J., ka mums jābūt laicīgi atpakaļ, reāli kafijot var tikai 20 minūtes, un dodos.

Kafija tiešām garšo pēc tom yum zupiņas – tādā patīkamā veidā, ne sintētiskā. Un barista ir smaidīgs entuziasts.

6 minūtes pirms norunātā tikšanās laika satiekam ekskursijas biedrus jau pagalmā, čakli čāpojot uz autobusu. Nu labi, konceptuāli mēs neko nenokavējām.

Čehija 4: Mendeļa klosteris

Autors: lauma

Datums: 2026-09-02

Tēma: 2026-08/09 Čehija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Nākamajā dienā ir skaidrs, ka nekas dižs nebūs. Ar visu izgulēšanos tiešām mierā un klusumā mani grauž kopā PMS un J. ir vienkārši noguris, un ir skaidrs, ka šī nav dižu aktivitāšu diena. Bet sēdēt pavisam viesnīcā arī neliekas pilnīgi ideāli.

Es, vārtoties pa gultu, sērfoju pa Vikipēdiju un OSM, un metu idejas, kur varētu šodien aizdoties tā, lai nav ļoti grūti, bet kaut kas būtu. J. saka, ka jāēd brokastis. Mēs aizejam uz to pašu burgernīcu Lužankas parkā, kur bijām iepriekšējā Brno brauciena laikā, un pie viena izmetam līkumu pa parku. Parks kā parks, diezgan liels, diezgan patīkams dienas gaismā. J. pēc tam saka, ka viņa burgers esot bijis tāds mazliet pasauss, bet mani salāti ar cepto hermelín sieriņu ir pa pirmo.

J. ir izlasījis, ka Brno ir ļoti pretīmnākoša tramvaju biļešu sistēma – tu kāp iekšā tramvajā, nopīkstini savu kredītkarti, telefonu vai kas nu tev ir pie biļešu aparāta, un katru reizi, kad tu īkstini, tiek pārrēķināts, kas sanāk izdevīgākā biļete, ņemot vērā, ko tu šodien esi jau nobraucis. Vienīgi, ja tu brauc pavisam īsu brīdi, mazāk kā 15 minūtes, tad vajag pirms izkāpšanas nopīkstināt vēlreiz, lai dabūtu īpaši lēto biļeti, nevis parasto. Tā nu mēs iekāpjam tramvajā un braucam uz veco augustīniešu klosteri jeb Sv. Tomasa abatiju. Tur kādreiz savus zirņus (un ne tikai) krustoja Gregors Mendelis. Klostera pagalmā ir shēma, kuru izpētījuši mēs uzzinām, kurā vietā ir bijusi Mendeļa siltumnīca (19. gs. vidum ļoti smalka un dārga siltumnīca – ar apsildāmo grīdu), kā arī to, ka klostera ēkās kafejnīca un muzejs Mendelim. Vēl te kaut kur ir bazilika, kurā apglabāta Elžbieta Riksa (Eliška-Rejčka / Ryksa Elżbieta), vissenāk dzimusī sievieškārtas poliete, kam ir zināms dzimšanas datums 1288. gada 1. septembris, princese bārene, divu valdnieku atraitne un persona ar tik piedzīvojumiem bagātu dzīvi, ka man launagojot nepietika laika izlasīt viņas Vikipēdijas šķirkli. Mēs izstaigājam klostera pagalmu, aplūkojam milzīgu ginku un vēl milzīgāku platānu, baznīcu neatrodam, pabrīnamies, kā var neatrast milzīgu baznīcu un ejam iekšā muzejā, kas it kā būšot vaļā tikai no diviem (ir mazliet pirms).

Muzejs, izrādās, jau ir vaļā, mēs esam sajaukuši, baznīca ir no diviem. Kad sākam jautāt par baziliku, viens no muzeja darbiniekiem aiziet un no blakustelpas atnes aerofoto, kurā parāda, kā mums te jāiziet ārā no klostera dārza līdz ielai un jāapiet apkārt, lai ieietu bazilikā. Viņš ļoti iesaka mums uz to aiziet: “church from outside is beautifull, but from inside it is incredible” (baznīca no ārpuses ir skaista, bet no iekšpuses tā ir satriecoša). Tā kā baznīca vēl nav vaļā, mēs sākam ar Mendeļa muzeju.

Es uzzinu, ka visticamāk viens no iemesliem Mendelim iestāties klosterī bija tas, ka citādi kādā brīdī aptrūkās naudas turpināt iesāktās studijas, kā arī, ka pēc iepriekšējā abata nāves viņam pietrūkst laika turpināt lielu daļu pētījumu, jo viņš kļūst par nākamo abatu. Droši vien visleģendārākais eksponāts muzejā ir vairākas rūpīgi norakstītas lapas izlīdzinātā rokrakstā – manuskripts, kur viņš apkopo savus zirņu secinājumus. Jā, tur var redzēt arī AABB x aabb shēmas. Klāt pielikts komentārs, kā šis manuskripts esot bijis vairākas reizes pazudis un tad nezkā atradies Austrijā un ir bijis ilgi jāvienojas, lai to dabūtu atpakaļ uz šo muzeju. Vēl man ļoti patīk redzēt kādu piezīmju grāmatas atvēruma kopiju, kur vienā lappusē ir piezīmes par augu krustošanu, bet turpat blakus otrā – par abatijas dzīvi. Drusku ar skaudību noskatos, kādi skaisti koku potēšanas darbarīki viņam ir bijuši – no mūsdienu zinātniekiem tādi nepaliks, jo mūsdienās netaisa tik pamatīgus darbarīkus!

Pēc muzeja mēs nopērkam drusku suvenīrus (mēs ilgi debatējam, kurai no mūsu draudzenēm labāk patiktu tie zirņu auskari¹) un apsēžamies kafejnīcā nedaudz atpūtināt kājas un izdzert pa vienam dzērienam. Smuko etiķešu dēļ nopērkam divus mazus ingveralus, “bezinka” un “levundule s klitorií“, kas, protams, nozīmē melno plūškoku un lavandu ar zilajiem zirņiem. Un mēs sadalām uz pusēm vienu mazu kokosriekstu bezē.

Atpūšamies un ejam uz baziliku. Tā skaitās īpaša ar to, ka ir labi saglabājusies stipri vienotā gotikas stilā. Un ir tieši tā kā muzeja darbinieks teica – jā, no ārpuses ir smuka gotiskā baznīca, bet, ja ir tā pavairāk ceļots pa Eiropu, tad nav nekas pārsteidzošs. Jā, gotiskās baznīcas ir diezgan smukas, jā, nu apmēram tā viņas ar arkām un rotājumiem izskatās.

Iekšpusē īpašā lieta ir tā, ka vai nu ir labi saglabājušies vai drīzāk ārkārtīgi skaisti restaurēti sienu gleznojumi. Un es ar to domāju nevis atsevišķas reliģisku motīvu gleznas, bet to, ka sienas un griesti viscaur ir ar kaut ko apzīmēti. Kur tas tematiski pienākas, ir svētie un eņģēli, bet lielāko daļu sienu klāj “ķieģeļu kārtojumā” sazīmēti taisntūrveida bloki, katrā blokā puķīte. Vienā rindā apaļas puķītes, nākamajā tādas uz kātiņiem. Uz visām arkām ir akcentējošas līnijas un taisnstūrīši. Griesti virs altāra ir zili ar zeltu, bet citur vai nu sarkani ar mazām zelta puķītēm vai dzelteni ar zīlām. Ieeja, šķiet, jau ļoti sen ir nevis aizmugurē (varētu būt, ka aizmugures ieeja kādreiz ir bijusi pa tiešo savienota at klosteri), bet sānā, un virs ieejas ir grezns vitrāžas logs. Es tikai šo rakstot un domājot par redzēto, attopos, ka vispār ērģeles bija divas – vienas sānu jomā un vienas aizmugurē. Uz sānu jomas ērģelēm un altāra augšdaļas skaisti atspīd vakara gaisma par spīti tam, ka pirmajā brīdī šķiet, ka tā nevarētu sakrist virzieni.

Mēs neatrodam Elžbietas kapu, un es pieņemu, ka tāpēc, ka mēs vienā baznīcas daļā neeiejam, bet patiesība izrādās vienkāršāka. Mēs meklējam kaut ko grandiozu, bet reāli to atzīme tikai dekoratīvs zelta E burts iestrādāts vienā no grīdas flīzēm. Mēs redzējām un nesapratām, ko redzējām.

Pēc baznīcas mēs secinām, ka gars daili ir baudījis, tagad laiks diendusiņai. Tāpat ar tramvaju braucam uz viesnīcu. Tā vispār manai mūsdienu gaumei man nu jau jūtas par daudz mašīnu gan Prāgā, gan Brno, bet tie čehu tramvaji ir forši un viegli saprotami.

Pēc diendusiņas J. pienākuma sajūtas mākts sāk meklēt restorānu vakariņām. Es jautāju, a kā būtu, ja mēs nekur neietu. J. argumentē, ka svešā valstī sūtīt Wolt ir grūti, it īpaši uz vietu, ko paši mocījāmies atrast. Es saku, ka, ja tuvumā ir kāds pārtikas veikals…

…

J. atnes piecu veidu sierus, čehu kolu Kofola, divas pakas manu mīļāko čehu vafelīšu, paciņu makarūncepumu un fenheli. Kā arī tēju ar fenheli, anīsu, lakricu un diezin kādu māmiņzāli, ko man tā arī neizdodas iztulkot. J. vispār ir labs pavārs, bet es tomēr vāri ieminos, ka šī ir tāda neparasta kombinācija. J. atbild, ka vajadzēja taču dārzeni! Tā nu mēs vakariņās ēdam ceptu sieru ar neceptu sieru, piekožam fenheli un skatāmies, kā mūsu iemīļotais jūtūberis mācās turpina mācīties gatavot ēst. Uzkrājam spēkus nākamo dienu varonībai.

_______

¹ J. nākamajā dienā aizbrauca un nopirka otru pāri.

Čehija 3: kūkas, vilciens un pārvietošanās

Autors: lauma

Datums: 2026-09-02

Tēma: 2026-08/09 Čehija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Nākamā dienā ir jātiek uz Brno. Jāizrakstās ir diezgan agri, līdz vienpadsmitiem, vilciens ir dienas vidū, bet tā ,kā es jau vienā no iepriekšējām dienām biju redzējusi, ka viesnīcā glabāšanai atstātie čemodāni vienkārši tiek krauti kaudzē ap reģistratūras galdiņu, tad mēs nolemjam ņemt čemodānu, iet uz staciju un tur kārtīgi iepazīties ar kafejnīcu Fantova.

Prāgas centrālā stacija sastāv aptuveni no trim daļām: ārkārtīgi skaistas, daļēji restaurētas 20. gs. sākuma ēkas (lielākais Čehijas jūgendstila piemineklis), lielas 70o gadu brutālisma piebūves, kas nodrošina zemākajā līmenī pieeju peroniem no apakšas, daudz veikalus un lielu drūzmu un neskaidra izmēra būvdarbu.

Fantova ir kafejnīca vecās ēkas centrālajā daļā, man šķiet, ka tā aizņem pusi no bijušajām biļešu kasēm. Izvēle starp sēdēšanu iekšā iekšā un ārā iekšā – biļešu kasu lodziņu vienā vai otrā pusē. Logi gan uz perona pusi, gan uz centrālās zāles pusi saglabājušies vecie – pusapaļām augšām, desmitiem veram rūtiņu, mazliet grubuļainu krāsu. Kafejnīcas iekšienē vienā stūrī var redzēt tādu kā sienā iebūvētu skapīti, viena durvju puse atvērta bet aiz tā uzreiz vai nu atvilknes, vai vairāka smazas durtiņas. Mēs ar J. spriežam, ka varbūt tur glabāti kādi kases papīri vai kas cits vērtīgs, jo atvērtajām durtiņām iekšpusē redzams, ka slēdzene izbīdījusies uz augšu, uz leju un uz sāniem, lai grūtāk uzlaust. Uz vienas sienas ir skaits zaļi zeltains zīmējums ar sievieti, kas izskatās ļoti jūgendstilīgs un ļoti mūsdienīgs. Man neizdodas atrast internetā apliecinājumu vai noraidījumu šai tēzei. Jauka, omulīga vieta, lai gan mūsdienīgā letes mēbele manās acīs mazliet konfliktē ar vēsturiskās gaisotnes mērķi.

Kafejnīca nosaukta Josefa Fantas, stacijas jūgendstila ēkas, arhitekta vārdā un uz katra galdiņa ir pa avīžlapiņai ar stāstiem par viņu. Bijis diezgan ievērojams čehu arhitekts.

Es ēdu diezgan labu olu kulteni, J. ir sviestmaize ar marinētu gurķi, plucinātu cūkgaļu un sinepēm. Apēdam arī uz diviem vienu saldu riekstu kūku. Es izstaigāju un safotogrāfēju vecās ēkas centrālo zāli, kur uz sienām ir dažādu Čehijas vietu ģērboņi – simt gadu veca reklāma, kur visur no šīs jaunās, brīnišķīgās stacijas varēs aizbraukt. Bet nu pēc savām otrajām kafijām mēs tomēr sagarlaikojamies un dodamies pastaigāt vēl pa staciju.

Atrodam uz perona pieminekli Nikolasam Vintonam, cilvēkam, kas palīdzēja vairāk kā 600 bērniem izbraukt no Čehslovākijas Otrā pasaules kara priekšvakarā un tādejādi izbēgt no holokausta. Tur ir tieši tāds čemodāns, kādi man pāris ir mājās sagabājušies.

Pēc tam mēs secinām, ka viens vecās stacijas spārns tiek restaurēts un šobrīd nav pieejams (ieskaitot smalkās telpas, kas esot saglabājušās gandrīz imperatoru un prezidentu cienīgas), bet otrs spārns ir restaurēts un tajā ir ārkārtīgi skaista kafejnīca vārdā Foyer.

Ar daudzu vēsturisku lietu restaurēšanu ķibele ir tā, ka ne visu vispār ir fiziski iespējams restaurēt, un, nepareizi restaurējot, daudz ko var zaudēt. No otras puses, gadsimtos noputējušas, nosūbējušas un nodrupušas lietas nezinātājiem bieži rada sajūtu, ka vēsture ir pelēka un garlaicīga. Un ka neko jau viņi toreiz nesaprata no skaistuma.

Foyer ir iekārtots telpās, kur pirms 100 gadiem bija pirmās un otrās klases pasažieru uzgairāmā telpa. Padomju laikos šeit ir ticis stipri izpostīts, zem augstajiem griestiem iekārtots otrais stāvs ar naktsmītnēm un vēl nez kas, tādēļ restaurācija veikta daudz ko radot no jauna, vadoties pēc plāniem, zīmējumiem un attēliem. Rezultāts ir milzīga telpa ar krēmbaltām sienām, ko rotā vertikālās līnijās skārtoti rozīšu zīmējumi rozīgā un zaļā krāsā ar zelta elementiem. Sienas zemāko daļu sedz tumši brūni masīvkoka paneļi, kas saskan ar dekoratīvajiem daudzrūšu logiem gan uz perona, gan gaiteņu pusi. Zaļi mīkstie krēsli. Misiņa interjera detaļas. Jā, lampas, protams, ir mūsdienu LEDi un bārā ir mūsdienīgi instrumenti, taču kopumā telpa dzīvi ilustrē, kā cilvēki varēja par skaistumu domāt pirms gadsimta, kad jūgendstils (art noveau) bija augstākais modes kliedziens un modernais stils (art deco) vēl tikai veidojās kā maciņam pieejamāka alternatīva.

Un tur ir ārkārtīgi garšīga tēja un brīnišķīgi delikāti kārtainās mīklas izstrādājumi. Mans pistāciju bumbulis ir maigs, delekāts un ar ideālo krēma daudzumu, lai nebūtu par traku. Esmu nonākusi septītajās debesīs. J. ķiķina, ka mani garie svārki šeit izskatās savā elementā.

Vēlāk J. saka, ka tā esot viselegantākā publiskā tualete, kur viņš ir bijis.

Bet arī, kad tēja ir beigusies, mums vēl ir stunda laika un ārkārtīgi smags čemodāns. Mēs aizejam uz grāmatnīcu tajā stacijas daļā, kas ir 70. gadu piebūve. Man grūti pateikt, vai tā ir vairāk padomju trauma, vai man vienkārši nepatīk brutālisms… bet man nepatīk šādas būves, lai vai cik rūpīgi tūrisma ceļveži censtos cildināt arī šo stacijas daļu. Taču es ievēroju, ka pat šeit kāds ir centies grīdu veidot no šauriem, gariem akmens masas klucīšiem, kas notektās vietās aplocās ap stūriem gājēju plūsmas virzienā.

Grāmatnīcā stunda pazūd nemanot par spīti tam, ka lielāko daļu laika mēs vienkārši pavadam meklējot, kur tik lielā veikalā ir plaukti angļu valodā. Tur pārdod ļoti skaistus un it kā oficiālus Alfonsa Muhas darbu kalendārus un man tiešām sāp, ka tas viens neiet manā mugursomā. Kad atgriezīšos Latvijā, jāskatās, vai nevar pasūtīt pa pastu.

Apmēram 20 minūtes pirms izbraukšanas mēs ejam vaktēt tablo, lai uzzinātu, uc kura perona pados mūsu vilcienu. Tas ir nepatīkami. Telpa ar lielajiem tablo ir pilna tādu gudrinieku kā mēs, te nav krēslu, te nav gaisa, un mūsu peronu, kā neizziņo, tā neizziņo! un man sāp pēdas, mīp, es negribu te stāvēt.

Bet izziņo, ka mūsu vilciens kavēs 20 minūtes. Un ka kavēs 30. Un tad beidzot pasaka, ka būs uz 6S perona. Tad mēs strauji pametam šo telpu un dodamies uz perona, kur garantēti ir gaiss un vispār ir arī pāris krēsli. Beigās vilciens izbrauc ar vairāk kā 40 minūšu kavēšanos, un es paķeru trauksmi, ka, ja priekšdienās, kad būs jābrauc atpakaļ, kavēs vairāk kā stundu (mēs redzējām vienu vilcienu, kam bija 120 minūšu kavēšanās solīta), tad tas sāks apdraudēt mūsu lidojumu, mums tur atpakaļceļā būs ērta stunda rezervē, divas, ja lidostā viss iziet nereāli ātri. Vienojamies ar J. par šo uztraukties tad, kad pienāks atpakaļceļš. Varbūt vilciens saņemsies un nekavēs! Tas būtu tā jauki un piedienīgi.

Vilcienā galdiņš ir tā drusku par tuvu, man grūti atbalstīt kājas ērti… jebkur, bet mums pretī tā arī neviens neapsēžas, līdz ar to es varu staipīties, nebaidoties iespert. Brauciens ir gluds, gluds, kā pa sviestu. Aiz logiem meži, kalni, pļavas un ciemati. 90% baudas. Atlikušos 10% sabojāja ēpasti, jo konferences pirmajā dienā tomēr nebūs darbsemināru, kas radīs man nepieciešamību sarežģītāk formēt dokumentus, un raksta publicētāji nesūta man pārskatīt, kā viņi ir salabojuši galaversijas maketu, un… … … Aj, nu sūds kaut kāds, risinās, kad pienāks. Iebraucot Brno, vadītājs atvainojas, ka esam nokavējuši 68 minūtes. Labi, ka man nekur nebija jāpaspēj.

Pie Brno stacijas ir vēl vairāk nabadzības un netīrības, kā es atceros no iepriekšējās reizes. Skumjākā no Brno daļām, ko esmu savām acīm redzējusi. Un tas, ka ir karsts, nepalīdz nevienam.

Un sasodītā dzīvokļu viesnīca uzskata, ka ir pilnīgi pieņemami nolikt atslēgu seifā vecpilsētas centrā, viņu vārdiem runājot, “20 minūšu gājienā no numuriņa”. Tas izgāž mūsu plānu braukt ar tramvaju. Pa acu galam ievērojam, ka vecpilsētā atkal pārdod burčaku, čehu tradicionālo rudens svaigvīnu, bet nespējam tajā iedziļināties. Čemodāns jūtas bezgalīgi smags, vakars jūtas neiespējami karsts (vispār bija 23 kg un zem 30 grādiem, mēs bijām noguruši čīkstuļi), mums gājiens sanāk vispirms vismaz 15 minūtes līdz seifiņam un tad varbūt pat pusstunda līdz īstajai vietai, mēs esam noguruši, nosvīduši burtiski slapji, sasodīti nīgri, pārguruši! un viesnīcā iedomājas gaudot ledusskapis! un viesnīcas reģistrators sarakstē ierosina, lai izlīdzinātu trokšņa līmeni, ieslēgt kondicionieri. Un noteikumu lapiņā ir skaidri uzrakstīts sods par nesankcionētu ņemšanos ar elektroprecēm.

…

Mēs novelkam slapjās drēbes.

Es ieeju ilgā, garā, svētlaimīgā dušā.

Kamēr es dušojos, J. piezvana viesnīcas reģistratūrai un tomēr novienojas, ka ledusskapis tiks izštepselēts. Kopējiem spēkiem ir panākts klusums.

J. ieiet dušā.

Mazliet pavāļājamies. Un, ko domājies, paliek dzīve atkal laba. Nu jau ir diezgan vēls, it īpaši pēc “mēs gribam pasvešā pilsētā ēst” mērauklas, bet J. atrod vjetnamiešu restorānu, kas vēl ir vaļā un pat ne ļoti tālu.

Mēs pat varam ēst uz vietas. Es dabūju milzīgu pokebļodu ar lasi, tunci, rīsiem un miljons dārzeņiem, un J. dabū lielu bļodu ar ceptiem rīsiem, kā arī panētu vistas fileju tradicionālā tamarindu mērcītē. Mūsu nenopietnā ideja, ka vjetnamieši nezina, cik tie milzu eiropieši ēdīs, un formē porcijas tā, lai toč nepietrūkst, turpina stiprināties. Paņemt kā uzkodu garneļu pelmenīšus bija pilnīgi no lieka, bet tie ir ļoti garšīgi. Un saldā čili mērce tiešām ir salda, nevis tikai čiličiličili.

Vakarā trīsreiz pārbaudu epastu, jā, nekādu darbsemināru nav, rītdiena ir negaidīti brīva. Nu labi. Par birokrātiju domās, kad būs birokrātijas laiks, rīt padomās par Brno.

Čehija 2 P. S.

Autors: lauma

Datums: 2026-09-01

Tēma: 2026-08/09 Čehija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Tramvajs, ar ko vakarā atgriezāmies, pieturēja pāris kvartālus no viesnīcas, un mums sanāca iet jau pēc saulrieta cauri vecpilsētai tādu gabaliņu (jā, gan Prāgā, gan Brno ir vecpilsētā tramvaju sliedes). Nogriezām stūri un izgājām cauri laikam nelielam franciskāņu klostera dārziņam, kas mūsdienās ir ļoti populāra jauniešu tikšanās vieta. Sajūta nebija bīstama, bet ļoti, ļoti tā, it kā mēs būtu iegadījušies kaut kur, kur neiederamies.

Vēl tur bija formā griezti krūmi un skats uz kārtējo baznīcu.

Čehija 2: tramvaji, Divokā Šarka un Letna

Autors: lauma

Datums: 2026-09-01

Tēma: 2026-08/09 Čehija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

J. saka, ka mums jāiet brokastīs uz Slavia. Kas gan es esmu, lai iebilstu. Kamēr J. aiziet dabūt mums diennakts sabiedriskā transporta biļetes, es stāvu un klausos, kā ielu muziķis spēlē kaut kādu man nezināmu instrumentu – mazliet tā kā kokle, bet pa stīgām sit ar īpatnējas formas metāla vālītēm. Taupīsim pēdas, brauksim šodien, cik var ar tramvajiem, lai ir vairāk spēciņa pa parku staigāt.

Kafejnīcā Slavia nav mainījies, šķiet, nekas, izņemot to, ka ir pazudusi zīme, kas liek gaidīt līdz tev ierāda vietu. Un tā ir labi. Te ir tik pat jauki, kā mēs to atcerējāmies. Man pat liekas, ka J. paņēma to pašu ēdienu, ko vienā no iepriekšējām reizēm, croque madame maizīti. Manām plaucētajām olām arī nav ne vainas, taču plānās pankūkas ar aprikožu zapti un putu krējumu mani iepriecina pat vairāk. Kafija te ir stipra un gandrīz tumīga, pat J. filtra kafija (mazā, jaukā un visnotaļ ietilpīgā kanniņā!) man liekas līdzīgāka tam, kas mums mājās nāk no mokapoda, nevis no filtra. Līdz ar to mana Vīnes kafija (ar putukrējumu) ir gandrīz kā otrais deserts.

J. ir ielādējis telefonā vietējo sabiedriskā transporta aplikāciju, tā mums iesaka kāpt tepat aiz durvīm tramvajā, tad pārsēsties… Bet mēs esam dumpinieki un Legii tiltam pārejam kājām, lai aiz tā varētu Ujezd iekāpt uzreiz tramvajā uz Šarku. Diena ir saulaina un silta, ap 27°C, pa Vltavu vizinās cilvēki katamarānos. Daži no katamarāniem ir izrotāti, lai izskatītos pēc veciem auto. Pa ielu brauc īsti vai drīzāk viltoti veci auto, kas piedāvā vizināt tūristus.

Tramvajs uz Šarku ir stilīgs braucējs. Kaut kur ap Malostransku tas izbrauc pa ielas posmu tik šauru, ka siena ir vien dažus centimetrus aiz loga un ārpusē to gaida pretīmbraucošais tramvajs izmainīties. Tālāk, lai tiktu augšā kalnā aiz pils, tas brauc pa S veida serpentīnu. Un vēl gabalu tālāk, kaut kur pie Dejvickas, tas uztaisa 90° grādu pagriezienu milzīga autoapļa vidū. Izkāpjam Divokā Šarkas pieturā, a tur priekšā makdonalds. Es salūdzu J., lai viņš dabū uzpildīt maķītī mūsu ūdens pudeli, jo es pusi esmu jau izdzērusi. J. pēc tam ziņo, ka darbinieks esot bijis drusku apjucis, bet nav strīdējies. Nu, ko tur daudz strīdēties pasiltā dienā dabasparka malā.

Ja ikdienā uz klintīm neskatās, tad Šarkas klintis ir ļoti efektīvas. Mēs diezgan ātri pieņemam lēmumu, ka šodien nav tā diena un tā sagatavotība, lai mēs mēģinātu pa tākām uztaigāt uz skatu punktiem klinšu augšās. Tur ir saule. Un tur ir ļoti augstu. Te lejā ir diezgan daudz ēnas, un ēnā ir reāli patīkama diena. Vispirms mēs aizejam līdz ezeram un es parādu arī J. jocīgo ūdensnoteces caurumu ar metāla režģi apkārt. Tas notekcaurums ir kaut kā mistiski iziet ezera malai pa apakšu un kļūst par mazu, strauju upīti, kas met tādu loku cauri parkam. Un apmēram pusi no viņas garuma viņai pa vienu vai otru krastu iet velo un pastaigu ceļš. Un tas ceļš ārā uz pilsētu iziet netālu no restorāna Kastanis, ko J. ir izvēlējies kā cerīgu pusdienvakariņu vietu. Mums labi staigājas un mēs visu to veloceļu arī noejam. Vakarā rēķinām, ka sanāca, kādi 4 km pa parku. Pirmajā gājiena daļā ir daudz klinšu, ik pa brīdim vienā vai otrā pusē ir rupja akmens siena. Reizēm abās. Reizēm kaut kur pa vidu klinšu šķirbā aug nelieli pīlādži. Lejā ir ļoti daudz lielkrūmu ar tumšām ogām. J. meklē internetā un saka, ka tas varētu būt tumšais plūškoks. Mēs negaršojam gan.

Ielejas vidū ir viena neliela sporta bāzīte ar peldbaseinu, tai mēs paejam garām. Tad mums pretīm jāj 2 policisti zirgos. Šķiet, tie sveicina visus, ko satiek. Mums pretī nāk tāda lielāka ģimene, jātnieki piestāj, lai drošāk izmainītos, viens no zirgiem tikmēr pastiepjas un nokož vienam krūmam galu. Viņam laiks pusdienu uzkodiņai.

Mazu gabaliņu tālāk mēs atrodam tādu kā nelielu alusdārzu ar lielu daudzumu veloturētāju pagalmā. Ēst negribas, bet J. paņem sev vieglu gaišo alu un man aukstu plūškoka limonādi. Dzeram lēni un idilliski, līdz saule mazliet pagriežas un mūsu galdiņš vairs nav ēnā. Dodamies tālāk. Otrā gājiena daļa ir vairāk pa mežu, atklātas klintis izzūd. Spriežam, ka šis vispār izskatās pēc Siguldas apkaimes, ja neskaita to, ka vairāki augi ar dažādu krāsu spilgtiem auglīšiem atšķiras. Visnepatīkamākā daļa ir beigās, jo tam, kurš ir ticis ielejā iekšā, ir jātiek no tās arī ārā, un tur ir, nez, apmēram puskilometra garumā jātiek gandrīz 40 metrus uz augšu. Labi, ka pa ceļam ir soliņi. Ejam, sēžam, ejam, sēžam.

Iznākam vecu privātmāju un mazdzīvokļu māju rajonā. Tādu Prāgu es vēl nebiju redzējusi, mīlīgi. Restorāns / alus dārzs Kastanis tepat netālu ir. Pagalmā ir vismaz divi viduvēja izmēra kastaņkoki un viens milzīgs. Apsēžamies zem milzīgā.

Viņiem gan nav ēdienkartes angliski. Es pēc līdzības ar vārdu vepris izfiškoju, kura sadaļa ir cūkgaļa, un to, ka brambory ir kartupeļi, es tā kā atceros, bet pagrūti. Viesmīlis iesaka ar Google Lens iztulkot un tad pajautāt par neskaidro. Tas ir… palīdzīgi, bet arī smieklīgi. Nepareizi iztulkotās plūmes es pati atkodu, par to, ka no grilēta tītara nevarētu būt gatavoti itāļu teļa rullīši, mēs ar J. arī pasmējāmies, bet par slīkonīšiem un cepto sermuli mums nācās pajautāt viesmīlim. Es jau iespringu, ka šite būs grūti, ka es prasīšu, vai tas ir medījums, vai jūras dzīvnieks… … bet hermelín ir čehu siers līdzīgs kamambēram. Un nosaukums esot (ja tic Vikipēdijai), jo viņam ādiņa kā sermulim. Slīkonīši savukārt ir čehu marinētās desiņas.

Ceptais hermelín ar grildārzeņiem un saldo brūkleņu ievārījumu bija baigā manta. Desiņas, kas samarinētas kopā ar gurķiem, saldajiem čili un sīpoliem ir jocīgi, bet visticamāk pieraduma jautājums. Es reizēm piemeklējošo kuņģa ķibeļu dēļ vairs neesmu diezko pieradusi pat pie parastiem marinētiem gurķiem, kur nu vēl pie desām, kas garšo pēc marinētiem gurķiem. Bet mēs vienojamies, ka tas ir jautrs piedzīvojums. Vēl es secinu, ka tā kā es pa šiem gadiem esmu atklājusi amatalus pasauli, tad tumšais Kozel man vairs neliekas tik bezgalīgi izcils, drusku garšo pēc kvasa, bet vēl jo projām mīlīgi. Un pēc gājiena pa Divokā Šarku vēl mīlīgāk. J. ēd klasiskas cūkas ribas un stāsta man, ko nesen lasījis par mārrutkiem.

Mēs ēdam nesteidzīgi un atpūšamies kārtīgi un tad secinām, ka vēl nav baigi vēls… Un mums ir tā transporta biļete… Un mēs varētu izmest līkumu, aizbraukt vispirms uz Letnas parku, uzmest aci Prāgas metronomam.

Izrādās, mums jāiet atpakaļ uz to pašu 20. tramvaju ar ko atbraucām, tikai ar citu pieturu. Pa ceļam sānielā mēs ievērojam, ka cilvēki pievērš pastiprinātu uzmanību kādam vecmodīgam sētas stabam. Fotogrāfē, iet klāt, kaut ko dara… Izrādās, tur guļ staba galā melns kaķītis, kas pieņem no visiem paijiņas. J. teica, ka viņam arī vajag dibināt kontaktus ar vietējiem un arī papaijāja kaķīti.

Letnas parkā ir kaut kāds cirka pasākums, teltis un gaismiņas un ballīte pa visurieni. Aizejam līdz metronomam, tas klātienē neizskatās tik iespaidīgs kā no attāluma. Uz pilsētas pusi terase un skaists skats, taču jaukajā pievakarē ir daudz cilvēku, kas bauda skatu. Uztaisām pāris bildes un manāmies prom vairāk uz parka aizmuguri, pa ceļam rūpīgi izvairoties un cenšoties pārāk netraucēt lielu daudzumu aktīvi sportojošu skeitbordistu.

Stāsts par milzīgo staļinekli ir klasiski, padomiski stulbs. Šeit 1955. gadā ir ticis atklāts milzīgs (17 tūkstoši tonnu) piemineklis Staļinam, bet Staļins jau 1953. gadā bija nomiris, un tas personības kults un milzu staļinekļi… izgāja no modes. Līdz ar to 1962. gadā, mazāk kā 10 gadu pēc pabeigšanas, to saspridzināja. Bet nu milzīgā pamatne palika. RMF reiz teica, ka tāpēc, ka to nojaukt ir pārāk grūti. Nezinu, bet izskatās iespējami. 90-ajos gados tur uzstādīja metronomu, lai kā nebūt aizpildītu tukšo vietu, bet metronoms aizņem vien mazu pleķīti, lielākā daļa aizmugurē ir palikusi skeitbordistiem, viss nozīmēts grafiti tagos raibu raibais.

Galīgi nav tā, ka es saprastu un novērtētu grafiti kultūru, bet skaista ir tā likteņa ironija, ka šo padomju palieku savām vajadzībām ir savākuši tieši tādi cilvēki, kādus padomju vara uzskatītu par deklasētiem, nosodāmiem un novēršamiem. Pasaule dziedējas 🙂

Letnas parka aizmugurē ir mazs, hipsterīgs tējas namiņš. Es nosmādēju krēslus un apsēžos tam pretī zālē, lai kājas var izstiept un pacelt uz somas. J. atnes mums abiem dzērienus: man chai ar kokospienu un sev alu. Teorētiski man tas chai varētu likties mazliet par taukainu, bet praksē tas ir tieši ideālā lieta, kad negribas vairs ēst, bet mazs uzmundrinājums, lai vakarā tiktu līdz gultai, vēl prasās. Aiz parka pārskatāmu gabalu tālāk ir sporta stadions, kurā tieši kaut kas notiek. Sēžam starp diviem tāliem trošņiem, no vienas puses sports, no otras cirka festivāls. Vienā brīdī J. smejas, ka fani sākuši kūpēt, jo stadiona augšdaļa sāk spīdēt sarkana un virs tās paceļas mākslīgie dūmi.

Mājās dodamies ar vēl vienu tramvaju. Kājas ir jau vairākkārt nostaigātas beigtas. Viesnīcā es kādu laiku rakstu, rakstu, un tad uznāk tāds gurums, ka es ne tikai nepabeidzu, bet pat čemodāna krāmēšanu atlieku uz rītu.

Čehija 1: pīp pīp un par daudz rīsu

Autors: lauma

Datums: 2026-08-31

Tēma: 2026-08/09 Čehija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Dienu pirms ceļojuma es uzzinu, ka tiek varbūt pat jau gada beigās tiek plānots vilcienu savienojums no Rīgas caur Daugavpili un Viļņu uz Varšavas nakts vilcieniem, kas vestu tālāk uz Vīni, Minheni un Prāgu, kas nozīmē, ka citreiz varbūt es varēšu iekļauties diennaktī un nelidot, bet šoreiz diemžēl vēl nākas. Lidojums pievakarē, bet uz Rīgu atplēšam ritīgi laicīgi no rīta, jo es pirms lidojuma gribu izdrukāt plakātu. Sazin kā esmu nopirkusi mīlīgu kartona plakātu trubu, kas ir vairākus centimetrus par īsu A1 plakātam, bet CopyPro darbiniece ir lapna un mazliet apgriež plakāta malas. Kad plakāts beidzot ir dabūts trubā, ejam ēst un uztrāpam uz branču vienā no jaukākajiem restorāniem, ko zinu. Mans ceļojuma centrālais mērķis ir konference Brno, bet pirms tam esam ieplānojuši kādu pusotru dienu pavadīt Prāgā atpūtai. Brančiņš ir atmosfēriski labs sākums.

Kā jau tas bieži notiek, rindas lidostā ir tikai tad, ja tev nav sevišķi daudz laika. Mēs esam ļoti laicīgi, līdz ar to, pie cilvēku apkalpotās bagāžas nodošanas nav rindu vispār, pie bagāžas nodošanas aparāta arī nav rindu un tas nostrādā ar pirmo reizi, un tikai pie iekāpšanas karšu drukātājiem mēs mazliet nočakarējamies – man izdrukā lielu lapu, kur mana iekāpšanas karte ir daļēji uzdrukāta pa virsu cita cilvēka kartei. Vispār tie aparādi ir datu apstrādes murgs, viņi ļauj ar parasto pārlūka atpakaļkāpšanās pogu apskatīties iepriekšējā lietotāja datus, ja vien tu speciāli nepačakarējies. Fu.

Pat pie drošības kontroles nav rindu.

Un es aizmirstu novilkt korseti.

Korsete ir tāds brīnišķīgs apģērba gabals, kas patīkami atbalsta muguru un krūtis, ja ir pareizā formā pašūta… bet praktiski visās priekšā atveramajās modernajās korsetēs ir vairāki vertikāli metāla gabali. Manā korsetē to ir vairāk kā desmit. Metāla detektors auro kā ārprātīgs, un es par vēlu saprotu, kas ir noticis. Es atvainojos drošības kontroles lēdijai, viņa nopūšas, ko nu vairs, un tā nu es tieku pie pilnas pārmeklēšanas ar metāla detektoru, somu apskates un tā narkotiku plāksterīša vai kas nu tas ir. Man ļoti, ļoti gribas paprasīt, kas tas ir, bet es esmu stipra un neprasu. Apmēram pa vidu es attopos, ka esmu aizmirsusi arī noņemt austiņas, bet drošības kontroles darbiniece ir profesionāla līdz nāvei un to man vispār nepiemin. Un vispār, viņa ir arī ātra.

Veiksmīgā kārtā ar to mans piedzīvojums beidzas, viņa mani pārmeklē un laiž doties uz lidojumu. Tā iet, ka izlaižas uz tiem vilcienu ceļojumiem, kur apakšveļa netiek uzskatīta par terorisma draudu.

Sazinkā es esmu pamanījusies nostaigāt pēdas pat jau pirms ceļojuma, līdz ar to pēc drošības kontroles mēs meklējam (un pat atrodam!) krēslus, kur var kājas pacelt, lai nespiežas pret zemi. J. man atnes bezkofeīna kafiju, klausāmies audiogrāmatas un darām neko.

J. ir atsvaidzinājis zināšanas, kā pareizi jābrauc Prāgā no lidostas un centru – tas vēl aiz vien ir vispirms autobuss un tad metro, bet es jūtos, ka kaut kas laikam ir mainījies. Kaut kad. Nezin kad¹. Un jaunais maršruts ir ātrāks nekā es atceros.

Centrā mēs pat neesam baigi vēlu, ceram vēl paēst pēc somu nolikšanas. Vecpilsēta smird vairāk kā atceros, lēšu, ka pilsēta (un tās kanalizācija) vēl nav īsti atguvusies pēc tā vājprāta karstuma viļņa, kas vasarā mocīja Eiropu. Vispār, arī mūsu numuriņā drusku ož pēc kanalizācijas, bet nav laika par to domāt, jāiet ēst.

– Kas te notiek, kāpēc tik ātri palika tumšs?!
– Mmm, es domāju, mēs piebraucām tuvāk ekvatoram.
– Laika zonas?
– Nē, nē, tuvāk ekvatoram, īsāka krēsla. Latvija šajā ziņā ir diezgan tālu ziemeļos.
– Bļe.

J. ir sapētījis pāris ēdamvietas apkaimē, bet tas, ko Trip Advisor tev nemāca, ir, ka siltā sestdienas vakarā Vacslava laukumā restorānos brīvu vietu NAV. Tas nekas, ka viss laukuma vidus ir milzu būvbedre, sociālā dzīve te sit augstu vilni. Vilcieniņu restorānā, kuru J. gribētu redzēt, ir vismaz piecu cilvēku rinda uz kāpnēm aiz durvīm.

Uz labu laimi izvēlamies sānieliņā pustukšu vjetnamiešu ēdnīcu. Viņi pēc mazāk kā pusstundas slēdzas, līdz ar to mēs varam dabūt tikai līdzi. Es minstinos, bet J. saka, ka meklēt vēl būs mokas, un ēst gribas. Paņemam man pīli, J. dārzeņu maisījumu ar vistu, panētas garneles un divas eksotiskās limonādes. J. pēc tam sarēķina, ka diezgan lēti sanāca.

Viesnīcā numuriņā pilnīgi noteikti smird un par daudz. J. ir varonis un iet sacīt vārdus reģistratūrā. Reģistrators ir jauks un pretīmnākošs, un piedāvā mums citu numuriņu. Tur nav smukā skata uz vairākām vēsturiskām ēkām, bet ir balkons uz šauru, necilu pagalmu un, galvenais, nesmird. Es pēc tam rezumēju, ka es tik klaji kā vēl nekad iepriekš nepiekrītu pozitīvajam booking.com vērtējumam par šo vietu, gan zvaigznēs, gan “atzīmē”, bet par reģistratūras čalis ir super. Un numuriņa iekšpuse ir pietiekami tīra, lai būtu tikai ironiski (bet ne traģiski), ka J. mani samotivēja no vairāku viesnīcu saraksta izvēlēties šo, lai mēs sevi palutinātu. Nu galvenā prioritāte ir nedabūt utis, pēc tam par cauriem dvieļiem četru zvaigžņu viesnīcā var arī pasmieties.

Vjetnamiešu līdzi ņemamais ēdiens ir visnotaļ jauks un sasodīti daudz. Mums paliek uz nākamo dienu pilna paciņa rīsu. Jo mums ieteica paņemt divas. Mēs mainamies krustu šķērsu, dzeram jocīgās limonādes un ķiķinām, ka šis ir gluži romantisks dienas noslēgums. Es vienā brīdī sāku prātot, ka es kā pa miglu atceros, ka man ļoti sen viens paziņa žēlojās, ka Japānā viņam daudzas porcijas ir šķitušas maziņas. Eiropā puslīdz autentiskajos ķīniešu, vjetnamiešu, taizemiešu, utt. restorānos bieži ir milzīgas porcijas, kur jau tā dāsnai porcijai garšīguma nāk līdzi vēl milzīga porcija rīsu. Vai tas ir tāpēc, ka nevar taču zināt, cik tie milzīgie eiropieši ēd un jānodrošinās, ka toč nepaliek badā un nesūdzās?! Nu, šie milzīgie eiropieši (mēs esam statistiski pagara auguma cilvēki) drusku pārēdās.

Gulēt ejot noņemam modinātājus. Nākamā diena mums Prāgā ir pilnīgi pilna, mums nekur nav jāsteidzas. Gulta gan jūtas drusku sintētiski karsta, bet man ir līdzi sava mīļsedziņa un nekas nestāvēs starp mani un izgulēšanos.

_____
¹ Es vēlāk apskatos. Mainījies ir viss, lai gan varbūt ne reizē. Pirmkārt, mēs pagājušā reizē esam braukuši ar 119. autobusu un B metro caur Zličinu, bet šoreiz ir parādījies arī 59. autobuss uz A līnijas Nádraží Veleslavín. Otrkārt, kad es pirmās reizes biju Prāgā, tad A līnija vēl kursēja tikai līdz Dejvickai, pēdējās četras stacijas ir atklātas 2015. gadā, periodā, kad es ļoti ilgi nebiju bijusi Prāgā.

Tallina 3: mājupceļš

Autors: lauma

Datums: 2026-02-17

Tēma: 2026-02 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Tallinas laiks ir īss, trešajā dienā jau pošamies mājās. J. saņemas uz viesnīcas brokastīm, bet es tās noguļu, viņš saka, ka nekas īpašs neesot bijis. Savācamies, atstājam somas viesnīcas glabātuvē un aizejam us kafijveikalu lēnām padzert kafiju. Netālu no viesnīcas ir blakus divi, Caffeine un vietējais. Izvēlamies vietējo. Ķiršu kūka ir ļoti laba, mandeļu bezē cepumiņi pakaltuši, kafija puslīdz ok. Patīkams, krāsains interjers ar bauhaus plakātiem un ērtiem krēsliem. Nav ne sevišķi skaļš, nedz arī pārāk pilns, tāpēc atrasties te ir jauki. Kādu brīdi sēžam ar J. un filozofējam par visādiem niekiem. Par to, ka mēs nākamajā reizē varētu pameklēt, kurās kafejnīcās Tallinā pārdod tiešām visgaršīgāko kafiju. Par vilcieniem. Atceroties Baltijas vilcienu shēmu, ko nobildēju vēl mājās, es sāku jautāt J. par mūsu vilcienu, viņš iedod man pārlasīt, kas rakstīts biļetē, un es mums abiem skaļi nolasu priekšā, ka mums ir jāpievērš uzmanība, kurā vilciena daļā mēs iekāpjam, tāpēc ka priekša ies uz Rīgu, bet pakaļa uz Koidu. No otras puses, mums nebūs Valgā jāpārsēžas, visu ceļu mēro daudz omulīgākais igauņu Elron vilciens ar labo tualeti. Kopumā esam lēni un slinki un es vēl nezkā esmu nostaigājusi līdz ļoti nepatīkamam līmenim vienu pēdu. Labo. Otra ir ok. Mistika.

Vilciens ir piecas sešas stundas, un tajā diemžēl nedod ēst. Es kā kārtīgs hobitu dzīvesziņas sekotājs laikam daudz mazāk gaidu, kad Baltijas vilcieni kļūs ātrāki, nekā to, kad arī Tallinas vilcienā dos našķus un kafiju. Tā nu mēs pirms vilciena apņemamies paēst. J. meklē šoreiz ko mazāk smalku un ar vairāk dārzeņiem. Tirgū pie stacijas ir tāds kā gastrotirgus, kur viena no bodēm ir Baojaam. Dārzeņu tajos bao nebija ne tuvu tik daudz, kā Rīgā, bet garšīgi bija. J. kā diplomāts izrunājās ar bobatējas kiosku un dabūja man “ne pārāk skābu, ne pārāk saldu” zaļo tēju ar meloņu bobām. Tā nu es sēdēju, dzēru tēju un skatījos, kā apkārt skraida steidzīgi cilvēki, kamēr J. gāja izpētīt daudzos tirgus stendus ar dārzeņiem, augļiem, olīvām, cietajām desām, vēl augļiem un olīvām, un sieru. Tirgus izskatās moderns, tīrs un sakopts, tur patiesībā lielākoties ir visnotaļ patīkami atrasties. Kad ir gandrīz jau jāiet uz vilcienu un mēs taisamies savās salokāmajās līdzņemamajās krūzēs paņemt karstos dzērienus, es atklāju, ka manā it kā izdzertajā tējaskrūzē ir vēl trešdaļkrūze bobu. Es blisinos un ripinu tās mutē, un J. smejas, ka mana dzīve ir tikusi bagātināta ar bobām. Beigās bobas ir apēstas, karstie dzērieni ir nopirkti un mēs ejam uz vilcienu.

Atšķirībā no tās reizes, kad braucām uz Tallinu pirms gada, šoreiz mums neizdevās Elron vilcienā nopirkt pirmo klasi, bet nu labi, mēs rūpīgi pārstaigājam mazo vilcieniņu un apsēžamies pie viena no diviem galdiņiem ar rozetēm, kas nav rezervēti invalīdiem. J. iestūķē somu augšā, apsēžamies, esam gatavi braukt. Atnāk konduktore, nočeko mūsu biļetes un… neiet prom. Kaut ko ļoti rūpīgi izstāsta mums igauniski, mēs nesaprotam vispār neko. Mēģinām angliski teikt, ka nesapratām. Viņa nopūšas, vai nevarot krieviski? Mēs mājam ar galvu, ka var krieviski. Izrādās viņas stāsts bija, ka lai taču mēs ejot uz pirmās klases pus vagonu, tas esot rezervēts starptautiskajiem pasažieriem. Nu, mēs pasakam paldies un ka nezinājām, jo nupat jau mūsu krievu valodas spēja ir tik tālu pamodusies, lai spētu virknēt kādus nebūt teikumus, un dodamies atpakaļ uz otru vilciena galu. To pašu, pie kura mēs iekāpām un nolēmām, ka žēl, ka mēs tur nedrīkstam 😀 jo tur ir lielāki galdi.

Zinot, ka puse vilciena brauks uz Koidu, patiesībā ir ļoti viegli nesajaukt – tas ir gan rakstīts uz ekrāniem iekšā un ārā, gan tiek atskaņots audiopaziņojumos katrā pieturā līdz pat Tartu un vēl Tartu arī, jo Tartu ir pēdējā vieta, kur ir jāizkāpj ārā un jāpārsēžās pareizajā vilcienā daļā. Tāpat ir arī diezgan daudz informācijas par to, ka no Tallinas līdz Tartu un no Valgas līdz Rīgai nepietur visās pieturās, tajos posmos kursē kā ātrvilciens. Latvijā pēc Valgas pietur Valmierā, Cēsīs, Siguldā, Zemitānos un Rīgas centrālajā stacijā. Elron ir arī papūlējušies un samaksājuši kādai latviešu meitenei saulainā balsī ierunāt standarta paziņojumus latviski. Neatceros, vai tas par Koidu arī bija, bet visi parastie noteikti. Tas ir ļoti jauki līdz brīdim, kad Latvijā viņa saka “Vilciens brauc līdz stacijai Valmiera!” Ko??? Dzirdu, ka arī vagona otrā galā uz brīdi izceļas mulsa diskusija par šo. Nu, ko, ko, slikts tulkojums. Angliski tajā vietā saka to, ka vilciens šobrīd pienāk stacijā Valmiera.

Ainas aiz logiem diennakts gaišajā daļā ir kā no Ziemassvērku kartītēm, brīnišķīgas baltas kupenas un tumši meži. Daļu es neredzu, jo termiņi un lietas, un darbs, bet internets ir pārsteidzoši labs un nepilnu stundu pirms mājām es aizveru datoru pilna noguruma un zināmas apmierinātības, ka būs jau labi. Kādu brīdi ar J. spriežam, ka, nez, vai mēs pa logu atpazīsim, ka iebraucam savā pilsētā no šīs puses? No otras puses pēc vairākiem gadiem, mēs, protams, atpazīstam visas ielas lampu virknes, veikalus un viesnīcas. Bet izrādās, ka no šīs puses… pareizi ieskatoties mēs redzam pat savas mājas.

Izkāpjam uz sava ierastā perona, uzliekam kapuces, jo snieg un vienojamies, ka kaut kad salīdzinoši drīz jāaizbrauc atkal, nu, kad man nespiedīs uz nerviem pāris nejauki termiņi. Varbūt vasarā uz Tartu? Paskatīt nacionālo muzeju vēl, šoreiz, cerams, bez uzpampušas potītes.

Tallina 2: Kadriorga

Autors: lauma

Datums: 2026-02-16

Tēma: 2026-02 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Svētdienā mēs pamostamies priekš saviem standartiem neierasti laicīgi. Viesnīcas brokastis ir parastas viesnīcas brokastis, nekas nav sakaltis, viss ir kvalitatīvs, bet nekā interesanta. J. izprasa reģistratūrā kā nopirkt tramvaja biļeti un mēs braucam pastaigāt pa Kadriorgas parku. Jo kāpēc gan ne.

Tramvajos ir tie mazie bezkontakta biļešu terminālīši, un tas viens, kas ir pašā priekšgalā vistuvāk vadītājam, ir īpašs – tam var pielikt ne tikai vietējo talonu, bet arī vienkārši bankas karti. Viņi izskatās pietiekami līdzīgi, bija ļoti labi, ka J. to paprasīja, citādi mēs neiedomātos.

Līdz Kadriorgai ir trīs pieturas ar tramvaju. Atceroties, cik ļoti mēs nogurām, kad pirms gadiem karstā vasaras dienā nācām uz Kadriorgu kājām, brauciens jūtas kā teleportēšanās. Kafejnīcā netālu no parka nopērkam pa kafijai un nirstam iekšā parkā.

Diena ir vidēji auksta, sniegs ir balts, saule ir žilbinoša. Izcili skaista diena Parkā ir daudz staigātāju. Nav nekāds brīnums – beidzot var to sniegu kārtīgi apskatīt, kā tam jāizskatās, kad mašīnas nesabrauc! Mēs izejam pa cauri līdz pat parka tālākajam galam, jo es gribēju redzēt, vai Japānas dārzs nav izbūvēts tālāk, taču tas ziemā ir ciet. Staigājam tāpat līkumu līkumiem apkārt. Atšķirībā no vasaras vairākās vietās parkā var redzēt jūru, Somu līci, nav lapas priekšā.

Pēc pāris stundām mūsu ceļš atlīkumo atpakaļ līdz pilij un J. jau otro reizi ierosina, ka mēs varētu ieiet paskatīties tur esošo mākslas ekspozīciju. Ir pārsteidzoši agrs, kāpēc ne.

Pils ir daļēji renovācijā, mainīgās izstādes tieši šobrīd ir beigušās un jaunās vēl nav sākušās, bet pamatekspozīcijā ir pieejamas 16-19. gs. Rietumeiropas (pārsvarā holandiešu) un krievu gleznas. Un vēl šis tas. Piemēram, ārkārtīgi greznas sudraba tējkannas (visi sāni noklāti ar mazu skulptūru ainiņām), ko valsts pārstāvniecības pasākumos lietoja Igaunijas prezidents pirms Otrā pasaules kara. Par vairākām dažādu laikaposmu gleznām secināju, ka man neko neizsaka tie cilvēki, kuru portreti tie ir, bet, ō, tik interesanti pienākt pieklājības līmenī tuvāk un paskatīties, kā ir glaznotas mežģīnes vai balts uz balta ieaustie raksti. Un kā divām 19. gs. dāmām par šķietami līdzīgiem tērpiem rodas ļoti skaidra sajūta, ka šis viens ir no samta, bet otrs no… varbūt zīda tafta? Vienā no telpām es norādu uz trim gleznām stūrī ar tādām izteiksmīgām lauku ainavām, kas man šķiet nepamatoti, neloģiski un neizskaidrojami pazīstamas, un saku J., ka,šitādas gleznas būtu patikušas manai sen mirušajai vecmammai, tad es ieskatos sīkāk, tas ir Šiškins. Viņa pilnīgi noteikti zināja Šiškinu un gandrīz garantēti ir man par viņu stāstījusi.

Vēl pilī ir arī skaistas koka kāpnes. Abās kāpnēs ir izstādītas gleznas ar kazām. Varbūt lai mēs kāpjot justos mundrāki. Daudzās telpās ir baltas podiņu krāsnis ar ziliem zīmējumiem. Vienā telpā joslā gar griestiem ir paneļi ar koka inkrustācijās veidotām Tallinas ainām. J. saka, ka viena no ainām izskatās pēc mūsu viesnīcas. Mēs spekulējam, ka tikai šis nav no tā laika, kad šī bija Igaunijas prezidenta rezidence, kaut kā salīdzinoši mūsdienīgi izskatās. Centrālā zāle, šķiet, ir nesen renovēta un mūsdienās tiek izmantota koncertiem. Sienas ir pelēkbaltas, vienā galā pie logiem ir balts flīģelis. Vai šo interjeru kāds pieskaņoja sniegam? Griestos ir liels gleznojums ar kaut kādiem fantāziju motīviem, tur nav sniega, tas ir pieskaņots vasarai.

Pils pagrabā ārpus biļeškontrolētās zonas ir neliela “atklātā glabātuve” ar dažādu lielumu skulptūrām, kas saliktas stipri kompakti un bez plašiem aprakstiem, kas tas ir. Grūta dzīve marmora skupltūru pirkstiem, traki daudzi delikātajām pozām ar atvērtām plaukstām laika gaitā tiek nolauzti. Vienam marmora čalim bija nolūzis arī penītis.

Beigās mēs nopērkam pāris magnētus muzeja veikalā un kādu pusstundu pasēžam muzeja kafejnīcā. Manas pēdas ir nostaigātas, te ir patīkama atmosfēra un ļoti garšīga kūka ar ķiršiem, bezē, mandelēm un krēmsiera vai malta biezpiena krēmu.

Pēc tam mēs noķeram tramvaju un atgriežamies vecpilsētā. J. ieskrien viesnīcā nolikt lietas un mēs ejam ēst. Šodien portugāļu restorāns nav pilns, tiekam tur pie maza galdiņa logā. Man ir astoņkāja tausteklis ar kartupeļu gratīni (ar pāris batātes šķēlēm), J. paņem protugāļu komfortēdienu, kas ir starp divām lielām maizes šķēlēm ielikts steika gabals un čorizo desa, virsū ola, pāri pārkausēts siers un to visu aplej ar vircotu tomātu mērci. Mēs ķiķinām, ka esam izlaidušies, jo ir labi, ir garšīgi, bet nav pārsteidzoši vai īpaši sajūsminoši. Izrādās, kaut kur pēdējā desmitgadē ir palicis grūtāk mūs dziļi saviļņot ar ēdienu. Un es esmu atradusi no ēdiena bez dārzeņiem. Pagātnes es divdesmitgadniece būtu šokā. Astoņkājis ir lielisks, gratīne ir ok. J. izskatās apmierināts ar savu jocīgo ēdienu. Mana bezalko sangrija ļoti pareizi atgādina dienvidus. Desertā es paņemu pistāciju fondantu un J. samulsina viesmīli, paprasot veselas 2 pastel de nata. Viņam atnes vienu. Viņš palūdz vēl vienu. Deserti ir lieliski, manai gaumei pistāciju fondants vienmēr sagādā vairāk prieka, kā šokolādes.

Vakarā J. ir koncerts, bet pat pēc divām pastel de nata pārsteidzošā kārtā vēl nav pilnīgi vakars. J. pavada mani līdz Pierre Chocolaterie, kur es paņemu tēju pāris šokolādes konfektes, ieskaitot to balto Žozefīni, kam es nespēju izpīpēt pildījuma aprakstu. Žozefīne izrādās vislabākais pirkums, tā ir konfekte ar kazas siera krēmu. J. kādu brīdi sēž ar mani, mums mazliet izlīst tēja, un J. krūzīte ūdens spraiguma maģijas vadīta sāk ļoti redzami slīdēt pa stikla galdiņa virsmu uz malu. J. to paceļ un noliek atpakaļ. Krūzīte atsāk planēt. Mēs vienojamies, ka fizika ir maģija, noslaukam galdu un krūzīte vairs neslīd.

J. aiziet uz koncertu un es ar nelielu līkumu caur vecpilsētu atgriežos mājās. Rātslaukumā vēl aiz vien, februāra vidū, ir čupa izgaismotu eglīšu. Varbūt, ja eglīti nerotā dāvanu, zvanu un konfekšu attēli, tad tā vairs neskaitās Ziemassvētku egle. Pie Olde Hanza man mandeļu pārdevēja uzkliedz “Lēdij, man patīk jūsu mētelis!” Es klasiski atbildu, ka jā, tas ir arī silts, viņa saka, ka tas ir vislabākais, es piekrītu un smiedamās dodos tālāk.

Viesnīcā es rakstu blogu un lasu no rīta nopirkto bilingvālo igauņu pavārgrāmatu. Skaistas bildes, kopumā ļoti profesionāli uztaisīta. Vien pāris vietās tulkojums nošķiebjas (draugi, netulkojiet rapšu eļļu, kā ienāk prātā, paskatieties Vikipēdijā). Mums ir daudz kopīgā, nopriecājos, ka ir gan buberta, gan debesmannā receptes iekļautas.

J. atveļas ap pusnakti, Leprous koncerts esot bijis lielisks, iesildītāji forši, pa pirmo.

Tallina 1: ar Jeruzalemes artišokiem

Autors: lauma

Datums: 2026-02-15

Tēma: 2026-02 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

J. brauc uz Tallinu uz koncertu un jautā, vai es negribot līdzi. Pasvārstos, koncerts mani neinteresē, bet galu galā, kas vainas Tallinai, un mūsdienās aizbraukt ar vilcienu ir ritīgi viegli. Turklāt bukingkoms uzmet atlaides viesnīcām, un ar J. iniciatīvu mēs paņemam smuku numuriņu vecpilsētā vēsturiskā ēkā ar vannu. Mazliet pagarināta nedēļas nogale, nu, nosvinēsim Valentīndienu kā tradicionāli ļaudis.

Iepriekšējā dienā pirms izbraukšanas ir milzu putenis, es ierosinu J. šoreiz ņemt nevis čemodānu, bet tūristu mugursomu no maniem agrajiem studiju gadiem, kas kompakti sapakota stāv pagrabā. J. mazliet nobrīnās, kad atlaižot vaļā visas savilktās lentas, somā saiet visa mūsu vīkenda iedzīve, ieskaitot sviestmaizes un J. rezerves zābakus. Knapi, bet saiet. Es savukārt nobrīnos, ka, spriežot pēc izšuvumiem uz somas, tā varētu būt tikai 50l soma. Pirms 15 gadiem man tā likās gandrīz bezgalīgi liela.

Vilciens brauc gludi un bez kavēšanās, aiz loga viena ainava baltāka par otru, bet es lielāko daļu laika pavadu, cīnoties ar šī bloga pārcelšanu uz jaunu serveri – neesmu WordPress konfigurējusi gadiem, viss ir mainījies, vecās tēmas vairs nav pieejamas un viss ir nesaprotami. Pašai pārsteigums, ka kādu pusstundu pirms Tallinas esmu ieguvusi visnotaļ pieņemamu skatu.

Tallinas centrs ir no sniega kārtīgi iztīrīta, no vecpilsētas sniegs ir pat vai nu izvests vai izsālīts, grūti pateikt. J. kā somas operators atzīst, ka no vienas puses soma nav viegla, no otras puses, ir ļoti patīkami nevilkt riteņus pa bruģi. Es paraustu plecus, ka lai viņš izvērtē, mēs gan jau varam atļauties nopirkt arī lielāku somu, ja viņš beigās nokļūst pie secinājuma, ka šis ir ērtāk.

Viesnīca ir tiešām smuka. Es nopriecājos par to, ka lifts ir modernizēts, apvienojot drošību ar vēsturisko auru – ārdurvis ir metāla režģis, kabīnē ir koka paneļi, bet iekšējās durvis ir automātiskās un režģa durvis atbilstoši situācijai automātiski bloķējas un atbloķējas, lai neviens nevarētu aizprātā iekrist lifta šahtā.

Noliekam mantas un dodamies dienas lielajā ēdienreizē. No vienas puses, ir par agru vakariņām, no otras puses, mēs aizmirsām vilcienā apēst savas sviestmaizes (daļēji tāpēc, ka nebija kafijas), tāpēc mēs neesam ēduši pusdienas. Un J. nav ēdis pat brokastis.

Ir Valentīndienas pievakare, mēs esam Tallinas vecpilsētā un mums nav rezervēta galdiņa… Pirmā J. izvēle, kāds portugāļu restorāns, mūs aizraida. Tālāk J. mūs ved uz Pegasus, kas ir tikai nelielu kvartālu tālāk. Uz ārsienas uzdrukātā ēdienkarte nav nekas neaptverami ārkārtējs, nu, nav baigi lēti, bet pajautās. Ienākam, jautājam, viesmīlis pēc brīža saka, ka jā, 3. stāvā esot vēl brīvi galdiņi. Es iekšēji mazliet nomirstu, vai tiešām restorāns spēj nodrošināt kvalitatīvu ēdienu 3 stāvos, bet godīgi atzīstot nogurumu un izsalkumu, un to, ka kalendārs nerunā mums par labu, paliekam. Turklāt te ir mīlīgs interjers. Es tik labi neorientējos šajā vēstures posmā, lai pateiktu, vai viņi ir tēmējuši vairāk uz astoņdesmitajiem vai sešdesmitajiem (Pegasus sakās esam atvērts no 1962.), bet ir omulīgi un eleganti. Nevis sentimentālais padomju haoss, bet kaut kas tāds, ko kādreiz cilvēki varētu būt plānojuši kā modernu un šiku interjeru. Un krēsli ir ērti. Tas nogurušam cilvēkam vienmēr palīdz.

3. stāvā vienā malā ir milzu logi ar skatu uz vecpilsētu un slidotavu, bet tur jau viss ir aizņemts, mēs dabūjam kaktiņu.

Ēdiens ir labs, labs, labs. Uzkodu platē ir neraudzētas dažādu tekstūru sausmaizītes, aknu pastēte, kūpinātas zivs pastēte, kaut kāds zaļumu pesto ar mārrutkiem, siers ar trifelēm, salāti un marinēti halapenjo. Sadalam mazliet nesimetriski, jo es neko negribu sakarā ar mārrutkiem un tie garšīgie halapenjo man arī lielos daudzumos nav jāēd, bet pārējais man šķiet izcili. Paņemam pa kokteilim, jo brīvdienas, arī tie ir labi. J. saka, ka manējais garšojot pēc citronu krēma, es saku, ka ir daudz svaigāk. Otrajā J. dabū lielisku sous vide jēru, viņš slavē, ka labākais, ko esot ļoti ilgā laika posmā ēdis, ja ne jebkad (es iekšēji nosmejos, ka tak pirms vairāk kā desmit gadiem šim cilvēkam negaršoja jēragaļa vispār). Es paņemu teļa aknas, kas sākumā mani samulsina ar savu rozo vidiņu, bet saskaņa ar klāt pievienoto mazliet skābeno mērci un saldo sakņu biezeni ir lieliska, un kamēr šķīvis ir cauri, tikmēr es esmu izlēmusi, ka okei, aknas ar rozu vidiņu var būt ok, ja zina, ko dara.

Par spīti tam, ka kādu brīdi pēc mūsu ierašānās restorāns piepildās gandrīz pilnīgi pilns, nav sevišķi skaļš. Es dzirdu, ka pie citiem galdiem runā, bet es nejūtos pārmākta un nogurdināta, tāpēc mēs nesteidzamies. Pie blakus galdiņa 2 sievietes visticamāk kaut kur no Āziņas vispirms iztaujā viesmīli par populārākajiem ēdieniem un tad aizrautīgi mainās viena ar otru un pasūtīto. Es nesaprotu, ko viņas runā, šķiet, ka es jūtu, ka viņām ir interesanti. Kaut kas tajā sajūtā mani iepriecina. Es tikmēr J. izfilozofēju savu ideju, ka, lai gan cilvēki bieži noliek tūristiem paredzētās vecpilsētas vietas kā pārspīlēti dārgas un lamatīgas, ne visas tūristu vietas ir vienādas. Jā, ir vietas, kas ķer cilvēkus uz muļķi un pārdod pārcenotas, nekvalitatīvas vietas. Bet ir arī vietas, kas iegulda pūles, lai parādītu tūristiem cilvēkiem ko jaunu, ko garšīgu, ko interesantu. Gandrīz garantēti Pegasus 3 stāvus palīdz uzturēt tūristi, tā nav ne ikdienas cenu kategorija, ne ikdienas ēdienkarte. Bet mēs izbaudam savu vakaru no sirds.

Tā nu mēs pajautājam arī par desertiem. Viens no desertiem ir kaut kas, kaut kas, kam angliskais nosaukums ir Jerusalem artichoke. Viesmīlis man skaidro, ka tur būšot vairākas sastāvdaļas, tāds kā karamelizēts bumbieris, kraukšķītis… Es tā baigi detalizēti neklausos, jo galvenais, ko es gribēju, bija nepasūtīt to otru desertu, kas ir ar smiltsērkšķiem. Bet nu drusku pie sevis padomāju, hm, interesanti, kāpēc viņš tā piemin to bumbieri. Jo šajā savas dzīves brīdī es jau zinu, ka Jerusalem artichoke ir visnotaļ neloģiskais angliskais nosaukums lietai, kas nav artišoks un nav nekādā sakarā ar Jeruzalemi. Jerusalem artichoke ir latviski topinambūrs. Bet nu, man nav veida kā pajautāt caur valodas barjeru (viesmīlis ļoti labi runā angliski, lieliski, bet viņš tiešām varētu nezināt, ja nav ēdiena entuziasts), vai deserts ir ar topinambūriem vai bumbieriem, un man ir vienalga. Man garšos abejādi.

J. pasūta šokolādes kūku.

Kad viesmīlis atnes mūsu desertus, viņš sāk kaut ko intensīvi atvainoties. Es saņemos, ieslēdzu smadzenes un sāku klausīties, kas noticis. Izrādās, viņš atvainojas par to, ka deserts ir pamainījies, tagad tas “bumbieris” ir nevis karamelizēts, bet iestrādāts putotā biezenī. Es esmu daudz par nogurušu, lai smietos, bet kaut kur dziļi iekšā manī kāds noteikti smejas. Es vairākas reizes saku, ka ir okei, viesmīlis mums beigās iedod 10% atlaidi un J. tos pašu 10% pieliek atpakaļ dzeramnaudiski.

Tas ļoti nepāprotami bija topinambūru deserts ar topinambūru saldējumu un tas “bumbieris” bija mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis kā mēģināt paskaidrot nepaskaidrojamo. Laba ideja un interesanta pārmaiņa dzīvē, man patika, piemetu prātā, ka jāpapēta vairāk par topinambūra lietojumu desertos. J. šokolādes kūka bija tāda drusku uz braunija pusi, tāda elastīgi košļājama, man kā cilvēkam, kam negaršo šokolādes kūkas, likās izcila. Patiesībā vienīgais viduvējais visu vakariņu laikā bija kafija.

Nākamajā dienā mēs uzzinām vēl divas lietas: 1) ka mums Pegasus patika labāk par to porstugāļu restorānu un 2) ka mazāk noslogotos laikos Pegasus ver augšējos stāvus ciet.

Pēc restorāna mēs teorētiski varētu vēl iet pastaigāt pa vecpilsētu, nav tik vēls. Bet pēdējās darba nedēļas ir bijušas galīgi vampīri, mums nav spēka. Tā vietā J. nopērk vīnu, mēs atgriežamies viesnīcā, sēžam burbuļvannā, dzeram vīnu un ēdam želejkonfektes. Un smejamies, ka no vot vienu reizi dzīvē mēs kaut ko daram tradicionāli klasiski romantiski (jo lielākoties mēs Valendīndienu vispār īstajā dienā nemaz nesvinam).