Kategorija: 2026-08/09 Čehija

Vispirms atvaļinājums, tad darbs. Prāga un Brno.

Čehija 2: tramvaji, Divokā Šarka un Letna

J. saka, ka mums jāiet brokastīs uz Slavia. Kas gan es esmu, lai iebilstu. Kamēr J. aiziet dabūt mums diennakts sabiedriskā transporta biļetes, es stāvu un klausos, kā ielu muziķis spēlē kaut kādu man nezināmu instrumentu – mazliet tā kā kokle, bet pa stīgām sit ar īpatnējas formas metāla vālītēm. Taupīsim pēdas, brauksim šodien, cik var ar tramvajiem, lai ir vairāk spēciņa pa parku staigāt.

Kafejnīcā Slavia nav mainījies, šķiet, nekas, izņemot to, ka ir pazudusi zīme, kas liek gaidīt līdz tev ierāda vietu. Un tā ir labi. Te ir tik pat jauki, kā mēs to atcerējāmies. Man pat liekas, ka J. paņēma to pašu ēdienu, ko vienā no iepriekšējām reizēm, croque madame maizīti. Manām plaucētajām olām arī nav ne vainas, taču plānās pankūkas ar aprikožu zapti un putu krējumu mani iepriecina pat vairāk. Kafija te ir stipra un gandrīz tumīga, pat J. filtra kafija (mazā, jaukā un visnotaļ ietilpīgā kanniņā!) man liekas līdzīgāka tam, kas mums mājās nāk no mokapoda, nevis no filtra. Līdz ar to mana Vīnes kafija (ar putukrējumu) ir gandrīz kā otrais deserts.

J. ir ielādējis telefonā vietējo sabiedriskā transporta aplikāciju, tā mums iesaka kāpt tepat aiz durvīm tramvajā, tad pārsēsties… Bet mēs esam dumpinieki un Legii tiltam pārejam kājām, lai aiz tā varētu Ujezd iekāpt uzreiz tramvajā uz Šarku. Diena ir saulaina un silta, ap 27°C, pa Vltavu vizinās cilvēki katamarānos. Daži no katamarāniem ir izrotāti, lai izskatītos pēc veciem auto. Pa ielu brauc īsti vai drīzāk viltoti veci auto, kas piedāvā vizināt tūristus.

Tramvajs uz Šarku ir stilīgs braucējs. Kaut kur ap Malostransku tas izbrauc pa ielas posmu tik šauru, ka siena ir vien dažus centimetrus aiz loga un ārpusē to gaida pretīmbraucošais tramvajs izmainīties. Tālāk, lai tiktu augšā kalnā aiz pils, tas brauc pa S veida serpentīnu. Un vēl gabalu tālāk, kaut kur pie Dejvickas, tas uztaisa 90° grādu pagriezienu milzīga autoapļa vidū. Izkāpjam Divokā Šarkas pieturā, a tur priekšā makdonalds. Es salūdzu J., lai viņš dabū uzpildīt maķītī mūsu ūdens pudeli, jo es pusi esmu jau izdzērusi. J. pēc tam ziņo, ka darbinieks esot bijis drusku apjucis, bet nav strīdējies. Nu, ko tur daudz strīdēties pasiltā dienā dabasparka malā.

Ja ikdienā uz klintīm neskatās, tad Šarkas klintis ir ļoti efektīvas. Mēs diezgan ātri pieņemam lēmumu, ka šodien nav tā diena un tā sagatavotība, lai mēs mēģinātu pa tākām uztaigāt uz skatu punktiem klinšu augšās. Tur ir saule. Un tur ir ļoti augstu. Te lejā ir diezgan daudz ēnas, un ēnā ir reāli patīkama diena. Vispirms mēs aizejam līdz ezeram un es parādu arī J. jocīgo ūdensnoteces caurumu ar metāla režģi apkārt. Tas notekcaurums ir kaut kā mistiski iziet ezera malai pa apakšu un kļūst par mazu, strauju upīti, kas met tādu loku cauri parkam. Un apmēram pusi no viņas garuma viņai pa vienu vai otru krastu iet velo un pastaigu ceļš. Un tas ceļš ārā uz pilsētu iziet netālu no restorāna Kastanis, ko J. ir izvēlējies kā cerīgu pusdienvakariņu vietu. Mums labi staigājas un mēs visu to veloceļu arī noejam. Vakarā rēķinām, ka sanāca, kādi 4 km pa parku. Pirmajā gājiena daļā ir daudz klinšu, ik pa brīdim vienā vai otrā pusē ir rupja akmens siena. Reizēm abās. Reizēm kaut kur pa vidu klinšu šķirbā aug nelieli pīlādži. Lejā ir ļoti daudz lielkrūmu ar tumšām ogām. J. meklē internetā un saka, ka tas varētu būt tumšais plūškoks. Mēs negaršojam gan.

Ielejas vidū ir viena neliela sporta bāzīte ar peldbaseinu, tai mēs paejam garām. Tad mums pretīm jāj 2 policisti zirgos. Šķiet, tie sveicina visus, ko satiek. Mums pretī nāk tāda lielāka ģimene, jātnieki piestāj, lai drošāk izmainītos, viens no zirgiem tikmēr pastiepjas un nokož vienam krūmam galu. Viņam laiks pusdienu uzkodiņai.

Mazu gabaliņu tālāk mēs atrodam tādu kā nelielu alusdārzu ar lielu daudzumu veloturētāju pagalmā. Ēst negribas, bet J. paņem sev vieglu gaišo alu un man aukstu plūškoka limonādi. Dzeram lēni un idilliski, līdz saule mazliet pagriežas un mūsu galdiņš vairs nav ēnā. Dodamies tālāk. Otrā gājiena daļa ir vairāk pa mežu, atklātas klintis izzūd. Spriežam, ka šis vispār izskatās pēc Siguldas apkaimes, ja neskaita to, ka vairāki augi ar dažādu krāsu spilgtiem auglīšiem atšķiras. Visnepatīkamākā daļa ir beigās, jo tam, kurš ir ticis ielejā iekšā, ir jātiek no tās arī ārā, un tur ir, nez, apmēram puskilometra garumā jātiek gandrīz 40 metrus uz augšu. Labi, ka pa ceļam ir soliņi. Ejam, sēžam, ejam, sēžam.

Iznākam vecu privātmāju un mazdzīvokļu māju rajonā. Tādu Prāgu es vēl nebiju redzējusi, mīlīgi. Restorāns / alus dārzs Kastanis tepat netālu ir. Pagalmā ir vismaz divi viduvēja izmēra kastaņkoki un viens milzīgs. Apsēžamies zem milzīgā.

Viņiem gan nav ēdienkartes angliski. Es pēc līdzības ar vārdu vepris izfiškoju, kura sadaļa ir cūkgaļa, un to, ka brambory ir kartupeļi, es tā kā atceros, bet pagrūti. Viesmīlis iesaka ar Google Lens iztulkot un tad pajautāt par neskaidro. Tas ir… palīdzīgi, bet arī smieklīgi. Nepareizi iztulkotās plūmes es pati atkodu, par to, ka no grilēta tītara nevarētu būt gatavoti itāļu teļa rullīši, mēs ar J. arī pasmējāmies, bet par slīkonīšiem un cepto sermuli mums nācās pajautāt viesmīlim. Es jau iespringu, ka šite būs grūti, ka es prasīšu, vai tas ir medījums, vai jūras dzīvnieks… … bet hermelín ir čehu siers līdzīgs kamambēram. Un nosaukums esot (ja tic Vikipēdijai), jo viņam ādiņa kā sermulim. Slīkonīši savukārt ir čehu marinētās desiņas.

Ceptais hermelín ar grildārzeņiem un saldo brūkleņu ievārījumu bija baigā manta. Desiņas, kas samarinētas kopā ar gurķiem, saldajiem čili un sīpoliem ir jocīgi, bet visticamāk pieraduma jautājums. Es reizēm piemeklējošo kuņģa ķibeļu dēļ vairs neesmu diezko pieradusi pat pie parastiem marinētiem gurķiem, kur nu vēl pie desām, kas garšo pēc marinētiem gurķiem. Bet mēs vienojamies, ka tas ir jautrs piedzīvojums. Vēl es secinu, ka tā kā es pa šiem gadiem esmu atklājusi amatalus pasauli, tad tumšais Kozel man vairs neliekas tik bezgalīgi izcils, drusku garšo pēc kvasa, bet vēl jo projām mīlīgi. Un pēc gājiena pa Divokā Šarku vēl mīlīgāk. J. ēd klasiskas cūkas ribas un stāsta man, ko nesen lasījis par mārrutkiem.

Mēs ēdam nesteidzīgi un atpūšamies kārtīgi un tad secinām, ka vēl nav baigi vēls… Un mums ir tā transporta biļete… Un mēs varētu izmest līkumu, aizbraukt vispirms uz Letnas parku, uzmest aci Prāgas metronomam.

Izrādās, mums jāiet atpakaļ uz to pašu 20. tramvaju ar ko atbraucām, tikai ar citu pieturu. Pa ceļam sānielā mēs ievērojam, ka cilvēki pievērš pastiprinātu uzmanību kādam vecmodīgam sētas stabam. Fotogrāfē, iet klāt, kaut ko dara… Izrādās, tur guļ staba galā melns kaķītis, kas pieņem no visiem paijiņas. J. teica, ka viņam arī vajag dibināt kontaktus ar vietējiem un arī papaijāja kaķīti.

Letnas parkā ir kaut kāds cirka pasākums, teltis un gaismiņas un ballīte pa visurieni. Aizejam līdz metronomam, tas klātienē neizskatās tik iespaidīgs kā no attāluma. Uz pilsētas pusi terase un skaists skats, taču jaukajā pievakarē ir daudz cilvēku, kas bauda skatu. Uztaisām pāris bildes un manāmies prom vairāk uz parka aizmuguri, pa ceļam rūpīgi izvairoties un cenšoties pārāk netraucēt lielu daudzumu aktīvi sportojošu skeitbordistu.

Stāsts par milzīgo staļinekli ir klasiski, padomiski stulbs. Šeit 1955. gadā ir ticis atklāts milzīgs (17 tūkstoši tonnu) piemineklis Staļinam, bet Staļins jau 1953. gadā bija nomiris, un tas personības kults un milzu staļinekļi… izgāja no modes. Līdz ar to 1962. gadā, mazāk kā 10 gadu pēc pabeigšanas, to saspridzināja. Bet nu milzīgā pamatne palika. RMF reiz teica, ka tāpēc, ka to nojaukt ir pārāk grūti. Nezinu, bet izskatās iespējami. 90-ajos gados tur uzstādīja metronomu, lai kā nebūt aizpildītu tukšo vietu, bet metronoms aizņem vien mazu pleķīti, lielākā daļa aizmugurē ir palikusi skeitbordistiem, viss nozīmēts grafiti tagos raibu raibais.

Galīgi nav tā, ka es saprastu un novērtētu grafiti kultūru, bet skaista ir tā likteņa ironija, ka šo padomju palieku savām vajadzībām ir savākuši tieši tādi cilvēki, kādus padomju vara uzskatītu par deklasētiem, nosodāmiem un novēršamiem. Pasaule dziedējas 🙂

Letnas parka aizmugurē ir mazs, hipsterīgs tējas namiņš. Es nosmādēju krēslus un apsēžos tam pretī zālē, lai kājas var izstiept un pacelt uz somas. J. atnes mums abiem dzērienus: man chai ar kokospienu un sev alu. Teorētiski man tas chai varētu likties mazliet par taukainu, bet praksē tas ir tieši ideālā lieta, kad negribas vairs ēst, bet mazs uzmundrinājums, lai vakarā tiktu līdz gultai, vēl prasās. Aiz parka pārskatāmu gabalu tālāk ir sporta stadions, kurā tieši kaut kas notiek. Sēžam starp diviem tāliem trošņiem, no vienas puses sports, no otras cirka festivāls. Vienā brīdī J. smejas, ka fani sākuši kūpēt, jo stadiona augšdaļa sāk spīdēt sarkana un virs tās paceļas mākslīgie dūmi.

Mājās dodamies ar vēl vienu tramvaju. Kājas ir jau vairākkārt nostaigātas beigtas. Viesnīcā es kādu laiku rakstu, rakstu, un tad uznāk tāds gurums, ka es ne tikai nepabeidzu, bet pat čemodāna krāmēšanu atlieku uz rītu.

Čehija 1: pīp pīp un par daudz rīsu

Dienu pirms ceļojuma es uzzinu, ka tiek varbūt pat jau gada beigās tiek plānots vilcienu savienojums no Rīgas caur Daugavpili un Viļņu uz Varšavas nakts vilcieniem, kas vestu tālāk uz Vīni, Minheni un Prāgu, kas nozīmē, ka citreiz varbūt es varēšu iekļauties diennaktī un nelidot, bet šoreiz diemžēl vēl nākas. Lidojums pievakarē, bet uz Rīgu atplēšam ritīgi laicīgi no rīta, jo es pirms lidojuma gribu izdrukāt plakātu. Sazin kā esmu nopirkusi mīlīgu kartona plakātu trubu, kas ir vairākus centimetrus par īsu A1 plakātam, bet CopyPro darbiniece ir lapna un mazliet apgriež plakāta malas. Kad plakāts beidzot ir dabūts trubā, ejam ēst un uztrāpam uz branču vienā no jaukākajiem restorāniem, ko zinu. Mans ceļojuma centrālais mērķis ir konference Brno, bet pirms tam esam ieplānojuši kādu pusotru dienu pavadīt Prāgā atpūtai. Brančiņš ir atmosfēriski labs sākums.

Kā jau tas bieži notiek, rindas lidostā ir tikai tad, ja tev nav sevišķi daudz laika. Mēs esam ļoti laicīgi, līdz ar to, pie cilvēku apkalpotās bagāžas nodošanas nav rindu vispār, pie bagāžas nodošanas aparāta arī nav rindu un tas nostrādā ar pirmo reizi, un tikai pie iekāpšanas karšu drukātājiem mēs mazliet nočakarējamies – man izdrukā lielu lapu, kur mana iekāpšanas karte ir daļēji uzdrukāta pa virsu cita cilvēka kartei. Vispār tie aparādi ir datu apstrādes murgs, viņi ļauj ar parasto pārlūka atpakaļkāpšanās pogu apskatīties iepriekšējā lietotāja datus, ja vien tu speciāli nepačakarējies. Fu.

Pat pie drošības kontroles nav rindu.

Un es aizmirstu novilkt korseti.

Korsete ir tāds brīnišķīgs apģērba gabals, kas patīkami atbalsta muguru un krūtis, ja ir pareizā formā pašūta… bet praktiski visās priekšā atveramajās modernajās korsetēs ir vairāki vertikāli metāla gabali. Manā korsetē to ir vairāk kā desmit. Metāla detektors auro kā ārprātīgs, un es par vēlu saprotu, kas ir noticis. Es atvainojos drošības kontroles lēdijai, viņa nopūšas, ko nu vairs, un tā nu es tieku pie pilnas pārmeklēšanas ar metāla detektoru, somu apskates un tā narkotiku plāksterīša vai kas nu tas ir. Man ļoti, ļoti gribas paprasīt, kas tas ir, bet es esmu stipra un neprasu. Apmēram pa vidu es attopos, ka esmu aizmirsusi arī noņemt austiņas, bet drošības kontroles darbiniece ir profesionāla līdz nāvei un to man vispār nepiemin. Un vispār, viņa ir arī ātra.

Veiksmīgā kārtā ar to mans piedzīvojums beidzas, viņa mani pārmeklē un laiž doties uz lidojumu. Tā iet, ka izlaižas uz tiem vilcienu ceļojumiem, kur apakšveļa netiek uzskatīta par terorisma draudu.

Sazinkā es esmu pamanījusies nostaigāt pēdas pat jau pirms ceļojuma, līdz ar to pēc drošības kontroles mēs meklējam (un pat atrodam!) krēslus, kur var kājas pacelt, lai nespiežas pret zemi. J. man atnes bezkofeīna kafiju, klausāmies audiogrāmatas un darām neko.

J. ir atsvaidzinājis zināšanas, kā pareizi jābrauc Prāgā no lidostas un centru – tas vēl aiz vien ir vispirms autobuss un tad metro, bet es jūtos, ka kaut kas laikam ir mainījies. Kaut kad. Nezin kad¹. Un jaunais maršruts ir ātrāks nekā es atceros.

Centrā mēs pat neesam baigi vēlu, ceram vēl paēst pēc somu nolikšanas. Vecpilsēta smird vairāk kā atceros, lēšu, ka pilsēta (un tās kanalizācija) vēl nav īsti atguvusies pēc tā vājprāta karstuma viļņa, kas vasarā mocīja Eiropu. Vispār, arī mūsu numuriņā drusku ož pēc kanalizācijas, bet nav laika par to domāt, jāiet ēst.

– Kas te notiek, kāpēc tik ātri palika tumšs?!
– Mmm, es domāju, mēs piebraucām tuvāk ekvatoram.
– Laika zonas?
– Nē, nē, tuvāk ekvatoram, īsāka krēsla. Latvija šajā ziņā ir diezgan tālu ziemeļos.
– Bļe.

J. ir sapētījis pāris ēdamvietas apkaimē, bet tas, ko Trip Advisor tev nemāca, ir, ka siltā sestdienas vakarā Vacslava laukumā restorānos brīvu vietu NAV. Tas nekas, ka viss laukuma vidus ir milzu būvbedre, sociālā dzīve te sit augstu vilni. Vilcieniņu restorānā, kuru J. gribētu redzēt, ir vismaz piecu cilvēku rinda uz kāpnēm aiz durvīm.

Uz labu laimi izvēlamies sānieliņā pustukšu vjetnamiešu ēdnīcu. Viņi pēc mazāk kā pusstundas slēdzas, līdz ar to mēs varam dabūt tikai līdzi. Es minstinos, bet J. saka, ka meklēt vēl būs mokas, un ēst gribas. Paņemam man pīli, J. dārzeņu maisījumu ar vistu, panētas garneles un divas eksotiskās limonādes. J. pēc tam sarēķina, ka diezgan lēti sanāca.

Viesnīcā numuriņā pilnīgi noteikti smird un par daudz. J. ir varonis un iet sacīt vārdus reģistratūrā. Reģistrators ir jauks un pretīmnākošs, un piedāvā mums citu numuriņu. Tur nav smukā skata uz vairākām vēsturiskām ēkām, bet ir balkons uz šauru, necilu pagalmu un, galvenais, nesmird. Es pēc tam rezumēju, ka es tik klaji kā vēl nekad iepriekš nepiekrītu pozitīvajam booking.com vērtējumam par šo vietu, gan zvaigznēs, gan “atzīmē”, bet par reģistratūras čalis ir super. Un numuriņa iekšpuse ir pietiekami tīra, lai būtu tikai ironiski (bet ne traģiski), ka J. mani samotivēja no vairāku viesnīcu saraksta izvēlēties šo, lai mēs sevi palutinātu. Nu galvenā prioritāte ir nedabūt utis, pēc tam par cauriem dvieļiem četru zvaigžņu viesnīcā var arī pasmieties.

Vjetnamiešu līdzi ņemamais ēdiens ir visnotaļ jauks un sasodīti daudz. Mums paliek uz nākamo dienu pilna paciņa rīsu. Jo mums ieteica paņemt divas. Mēs mainamies krustu šķērsu, dzeram jocīgās limonādes un ķiķinām, ka šis ir gluži romantisks dienas noslēgums. Es vienā brīdī sāku prātot, ka es kā pa miglu atceros, ka man ļoti sen viens paziņa žēlojās, ka Japānā viņam daudzas porcijas ir šķitušas maziņas. Eiropā puslīdz autentiskajos ķīniešu, vjetnamiešu, taizemiešu, utt. restorānos bieži ir milzīgas porcijas, kur jau tā dāsnai porcijai garšīguma nāk līdzi vēl milzīga porcija rīsu. Vai tas ir tāpēc, ka nevar taču zināt, cik tie milzīgie eiropieši ēd un jānodrošinās, ka toč nepaliek badā un nesūdzās?! Nu, šie milzīgie eiropieši (mēs esam statistiski pagara auguma cilvēki) drusku pārēdās.

Gulēt ejot noņemam modinātājus. Nākamā diena mums Prāgā ir pilnīgi pilna, mums nekur nav jāsteidzas. Gulta gan jūtas drusku sintētiski karsta, bet man ir līdzi sava mīļsedziņa un nekas nestāvēs starp mani un izgulēšanos.

_____
¹ Es vēlāk apskatos. Mainījies ir viss, lai gan varbūt ne reizē. Pirmkārt, mēs pagājušā reizē esam braukuši ar 119. autobusu un B metro caur Zličinu, bet šoreiz ir parādījies arī 59. autobuss uz A līnijas Nádraží Veleslavín. Otrkārt, kad es pirmās reizes biju Prāgā, tad A līnija vēl kursēja tikai līdz Dejvickai, pēdējās četras stacijas ir atklātas 2015. gadā, periodā, kad es ļoti ilgi nebiju bijusi Prāgā.

Powered by WordPress & Tēmas autors: Anders Norén