Pirms vakariņām mums vēl ir ieplānota maza pilsētas pastaidziņa gida pavadībā – sākam pie Pētera un Paula katedrāles, es strauji apriju lielāko daļu sava ābola un daļu atdodu J., lai varētu kaut ko nofotogrāfēt, bet… Mēs viņā iekšā neiejam, jo šobrīd ir dievkalpojums. Man sāk ataust neskaidras atmiņas, ka kādā no iepriekšējām reizēm mēs ar J. te bijām atnākuši paši, es cīnījos ar to fotogrāfēšanai īpaši nepiemēroto brīdi, kad cilvēkam vēl liekas gaišs, bet parastam, nedārgam fotoaparātam vairs nē. Es vēlāk atrodu piezīmēs, ka toreiz mēs tikām iekšā un klausījāmies ērģeļmūziku, taču atcerēties es to vairs neatceros.
Kopumā šī tūre diezgan daudz ko atgādina tādu, ko esmu dzirdējusi iepriekšējās reizēs. Vēlreiz stāstu par to, kā, lai uzvarētu zviedrus, pusdienlaiks ir vienpadsmitos. Izejam pa promenādi, mazliet sasmejamies, kad gids lepni parāda uz pilsētas daļu lejā un paziņo, ka tur nekādu interesantu vēsturisku ēku nav! Nu labi, godīgi sakot, viņš to turpina ar stāstu, ka tur rekur ir augstākā ēka Brno, un tur, lūk, ceļ milzīgu pasākumu centru un tā tālāk. Iekšēji sasmejos, ka man sanāk gandrīz kā eksāmens – gids rāda un es mēģinu atcerēties. Piemēram, par kolonnu netālu no Pētera un Paula katedrāles es atceros, ka viņa ir vecāka par abiem pasaules kariem, bet kas ir vecāks? Napoleona kari, to es jau biju piemirsusi. Un tas, ka ēkā blakus kāpostu tirgum kādreiz ir spēlējis mazais Mocarts, bija pilnīgi pagaisis. Stāsts par Brno pūķi krokodilu sāk šķist atpazīstams apmēram stāsta vidū (Osmaņu impērija bija uzdāvinājusi vai nu krokodila ādu vai izbāztu krokodilu, neesmu droša, bet tagad vecā rātsnama ieejas arkā ir pie griestiem krokodils). Mūsdienās dažādās Brno pūķu/krokodilu/aligatoru versijās sevi sauc vairākas sporta komandas.
Pēc tam ejam vakariņās uz čehu restorānu ēst un degustēt vīnus. Tur ir vairākas mazākas telpas, nav visi kopā, līdz ar to, kad sākas mūzika, es mūziķus redzu tikai garām ejot. Bet dzirdu! jo par apskaņojumu ir padomāts! Trio ar vijoli, kontrobasu un atkal kokles un ksilofona bērniņu, kas laikam ir cimbole vai tuvs tās radinieks. Liekas, ka tas Čehijā ir diezgan plaši lietots – pirms dažām dienām Prāgā es kādu laiku klausījos mūziķi, kas to spēlēja Vacslava laukumā blakus būvdarbiem, un arī vienā no iepriekšējiem Brno braucieniem esam ar līdzīgu trio saskārušies. Mūziķi jestri kombinē čehu melodijas ar starptautiski zināmām. Es smejos J., ka tas varbūt ir negodīgi, bet nekas tā neatgādina man lustīgu fantāzijviduslaiku krodziņu kā rietumslāvu tautas mūzika. Varētu pat padancot, bet nav vietas. Mēs sēžam it kā nomaļus, terasē, taču papļāpājam gan ar garām ejošo E.¹, gan dzirdu arī no blakus galdiem, kā cilvēki apmainās ar gadu gaitā sakrātiem piedzīvojumu stāstiem. Piemēram, ka Indijā vienu reizi taksists uz sešu joslu šosejas pabraucis garām izejai un vienkārši pagriezies otrādi un braucis pret straumi (tas, kurš to piedzīvoja, visu atlikušo konferences laiku vairs neņēma taksometrus), vai ka Norvēģija patiesībā esot ļoti gara, un vilcieni un helikopteri uz ziemeļiem braucot ilgi.
Vīnus mēs nodegustējam vien laikam trīs², jo, pirmkārt, mums iedeva arī katram pa kausam cita dzēriena (alus), un, otrkārt, nu, ja tev someljē katreiz ielej kārtīgu glāzi, tad var baigi piedegustēties. J. atklāj, ka viņam diezgan labi garšo Ryzlink vlašský. Ēdienam nav ne vainas un tā ir daudz, taču nav nekā tāda interesanti jauna. Garšīgs galerts, kartupeļu biezputra (vai knēdeļu gabali) ar kāpostiem un ko tur vēl, sēņu risoto, štricelītes. Desertus un uzkodas nezkāpēc restorāns sadalījis uz maziem šķīvišiem uz katra otrā galdiņa – mums ir sieriņi un desiņas, bet blakus ir mazas citronu bulciņas. Kad es to atklāju, ballīte jau ir krietni pusē, visi staigā apkārt vai iet mājās, līdz ar to mēs nekaunīgi savācam krietnu daudzumu tās mazās, adiktīvās bulciņas.
Paēduši, padzēruši, papļāpājuši mājās aizbraucam ar tramvaju. Viesnīcā atkrītam gultā, pavaimanājam, ka kājas sāp, un pasmejamies, ka nu, tagad burčaku gan laikam nedzersim. Čehijā tagad ir burčaka sezona, čehu visnotaļ iemīļotais… svaigvīns? Nu, tas nav božulais, tas ir līdz galam neuztaisīts vīns, salda viegli alkoholiska vīnogu sula. Iepriekšējā dienā J. bija nopircis Brīvības laukumā pudelīti, jo es atcerējos no iepriekšējām reizēm un man kārojās, un mums vēl drusku ir. J. pa dienu, kad manis nav, slēdz iekšā ledusskapi, lai burčaks un siers nesabojājas. Vakarā, kad atgriežamies, slēdz ārā, lai netrokšņo.
_________________________
¹ Ziemeļitālijā milzīga problēma esot pēdējos gados krusa.
² Vai var degustēt to, ko tu jau zini? jo viens bija Pinot Gris, par ko es jau zināju, ka man garšos.
