Kategorija: Citi

Citas lietas, pamatā informācija par blogu.

Čehija 7: vakariņas un mūzika

Pirms vakariņām mums vēl ir ieplānota maza pilsētas pastaidziņa gida pavadībā – sākam pie Pētera un Paula katedrāles, es strauji apriju lielāko daļu sava ābola un daļu atdodu J., lai varētu kaut ko nofotogrāfēt, bet… Mēs viņā iekšā neiejam, jo šobrīd ir dievkalpojums. Man sāk ataust neskaidras atmiņas, ka kādā no iepriekšējām reizēm mēs ar J. te bijām atnākuši paši, es cīnījos ar to fotogrāfēšanai īpaši nepiemēroto brīdi, kad cilvēkam vēl liekas gaišs, bet parastam, nedārgam fotoaparātam vairs nē. Es vēlāk atrodu piezīmēs, ka toreiz mēs tikām iekšā un klausījāmies ērģeļmūziku, taču atcerēties es to vairs neatceros.

Kopumā šī tūre diezgan daudz ko atgādina tādu, ko esmu dzirdējusi iepriekšējās reizēs. Vēlreiz stāstu par to, kā, lai uzvarētu zviedrus, pusdienlaiks ir vienpadsmitos. Izejam pa promenādi, mazliet sasmejamies, kad gids lepni parāda uz pilsētas daļu lejā un paziņo, ka tur nekādu interesantu vēsturisku ēku nav! Nu labi, godīgi sakot, viņš to turpina ar stāstu, ka tur rekur ir augstākā ēka Brno, un tur, lūk, ceļ milzīgu pasākumu centru un tā tālāk. Iekšēji sasmejos, ka man sanāk gandrīz kā eksāmens – gids rāda un es mēģinu atcerēties. Piemēram, par kolonnu netālu no Pētera un Paula katedrāles es atceros, ka viņa ir vecāka par abiem pasaules kariem, bet kas ir vecāks? Napoleona kari, to es jau biju piemirsusi. Un tas, ka ēkā blakus kāpostu tirgum kādreiz ir spēlējis mazais Mocarts, bija pilnīgi pagaisis. Stāsts par Brno pūķi krokodilu sāk šķist atpazīstams apmēram stāsta vidū (Osmaņu impērija bija uzdāvinājusi vai nu krokodila ādu vai izbāztu krokodilu, neesmu droša, bet tagad vecā rātsnama ieejas arkā ir pie griestiem krokodils). Mūsdienās dažādās Brno pūķu/krokodilu/aligatoru versijās sevi sauc vairākas sporta komandas.

Pēc tam ejam vakariņās uz čehu restorānu ēst un degustēt vīnus. Tur ir vairākas mazākas telpas, nav visi kopā, līdz ar to, kad sākas mūzika, es mūziķus redzu tikai garām ejot. Bet dzirdu! jo par apskaņojumu ir padomāts! Trio ar vijoli, kontrobasu un atkal kokles un ksilofona bērniņu, kas laikam ir cimbole vai tuvs tās radinieks. Liekas, ka tas Čehijā ir diezgan plaši lietots – pirms dažām dienām Prāgā es kādu laiku klausījos mūziķi, kas to spēlēja Vacslava laukumā blakus būvdarbiem, un arī vienā no iepriekšējiem Brno braucieniem esam ar līdzīgu trio saskārušies. Mūziķi jestri kombinē čehu melodijas ar starptautiski zināmām. Es smejos J., ka tas varbūt ir negodīgi, bet nekas tā neatgādina man lustīgu fantāzijviduslaiku krodziņu kā rietumslāvu tautas mūzika. Varētu pat padancot, bet nav vietas. Mēs sēžam it kā nomaļus, terasē, taču papļāpājam gan ar garām ejošo E.¹, gan dzirdu arī no blakus galdiem, kā cilvēki apmainās ar gadu gaitā sakrātiem piedzīvojumu stāstiem. Piemēram, ka Indijā vienu reizi taksists uz sešu joslu šosejas pabraucis garām izejai un vienkārši pagriezies otrādi un braucis pret straumi (tas, kurš to piedzīvoja, visu atlikušo konferences laiku vairs neņēma taksometrus), vai ka Norvēģija patiesībā esot ļoti gara, un vilcieni un helikopteri uz ziemeļiem braucot ilgi.

Vīnus mēs nodegustējam vien laikam trīs², jo, pirmkārt, mums iedeva arī katram pa kausam cita dzēriena (alus), un, otrkārt, nu, ja tev someljē katreiz ielej kārtīgu glāzi, tad var baigi piedegustēties. J. atklāj, ka viņam diezgan labi garšo Ryzlink vlašský. Ēdienam nav ne vainas un tā ir daudz, taču nav nekā tāda interesanti jauna. Garšīgs galerts, kartupeļu biezputra (vai knēdeļu gabali) ar kāpostiem un ko tur vēl, sēņu risoto, štricelītes. Desertus un uzkodas nezkāpēc restorāns sadalījis uz maziem šķīvišiem uz katra otrā galdiņa – mums ir sieriņi un desiņas, bet blakus ir mazas citronu bulciņas. Kad es to atklāju, ballīte jau ir krietni pusē, visi staigā apkārt vai iet mājās, līdz ar to mēs nekaunīgi savācam krietnu daudzumu tās mazās, adiktīvās bulciņas.

Paēduši, padzēruši, papļāpājuši mājās aizbraucam ar tramvaju. Viesnīcā atkrītam gultā, pavaimanājam, ka kājas sāp, un pasmejamies, ka nu, tagad burčaku gan laikam nedzersim. Čehijā tagad ir burčaka sezona, čehu visnotaļ iemīļotais… svaigvīns? Nu, tas nav božulais, tas ir līdz galam neuztaisīts vīns, salda viegli alkoholiska vīnogu sula. Iepriekšējā dienā J. bija nopircis Brīvības laukumā pudelīti, jo es atcerējos no iepriekšējām reizēm un man kārojās, un mums vēl drusku ir. J. pa dienu, kad manis nav, slēdz iekšā ledusskapi, lai burčaks un siers nesabojājas. Vakarā, kad atgriežamies, slēdz ārā, lai netrokšņo.

_________________________

¹ Ziemeļitālijā milzīga problēma esot pēdējos gados krusa.
² Vai var degustēt to, ko tu jau zini? jo viens bija Pinot Gris, par ko es jau zināju, ka man garšos.

Čehija 6: Morāvijas karsts (vēlreiz)

Autobuss mūs ved Morāvijas karstu, uz Punkvas alām, tām pašām, uz kurām mēs 2018. gadā ar J. neaizbraucām. J. sajūsminās, ka mums skolas eksursija, tikai labāk. Jo tuvāk galamērķim, jo skaistāks un līkumotāks paliek ceļš un… jo nelabāk man paliek ap dūšu. Pēdējais posms ir ritīgi skaists kalnu serpentīns, bet man nesanāk laikam pilnīgi neviena bilde. Izkāpt ir tik labi.

Mūsu eksursija sastāv no vairākām daļām ar nelielām pauzītēm pa vidu. Vispirms, kamēr organizatore pērk biļetes mēs varam paskatīties uz Macohas (pamātes) bezdibeni no pašas augšas. Pēc tam pa paplatu, bet ļoti akmeņotu taku mēs nokāpjam zemāk, un pa vidu ir vēl viena platforma ar skatu uz bezdibeni. Taka visticamāk bija ārkārtīgi skaista, klintis un mežs, bet es neesmu pieradusi un es baigi nocīnos ar skatīšanos, kur likt kājas uz visiem tiem akmeņiem, un apkārt daudz ko nepamanu. Lejā maršruts tirpinās tādu gabalu pa līdzenāku, asfaltētu celiņu. Vienā vietā ir arī gaisa tramvajs, bet ar to mēs nebraucam.

J. visu laiku jūsmo. Par katru atsegto akmens gabalu. Par katru uz augšu redzamo pacēlumu. Man (un ņemot vērā Divokā Šarku) sāk rasties aizdomas, ka viņš ir vairāk kalnu nekā jūru cilvēks. Es savukārt vairāk jūru, tāpēc mēs tikai tagad, pēc vairāk kā 10 gadiem kopā, secinām, ka, ā, nu jā, J. tā pamatīgi nav kalnos bijis, tikai tik cik ar mani iepriekšējo reizi Morāvijas karstā.

Alās gide mūs izvadā pa vairākām stalaktīdu galerijām un mazliet pastāsta. Es uzzinu, ka stalaktīdus nedrīkst aiztikt ar rokām (izņemot to vienu, kur ir speciāli atļauts), jo tauku kārtiņa no rokām traucē viņiem augt. Ka stalaktīdi, kam vidū ir caurums, aug ātrāk. Ka vienā galerijā ir salīdzinoši nesen nogāzušies griesti, tāpēc te nekā daudz nav. Ka reizēm no griestiem pilošais ūdens lejā veido simtiem mazu (monētas izmēra un mazākus) baseiniņus. Ka slapjie stalaktīdi neaug, tie ir “miruši”. Ka te vienus divus stalaktīdus ir iesaukuši par Romeo un Džuljetu, jo viņiem bija tikai pāris centimetri (kādi tūkstoš gadi) palikuši, lai savienotos, bet zeme ir izbīdījusies un tur vairs netek ūdens, un nebūs. Pāris vietās stalaktīdi aug tādās kā plāksnēs un atgādina gandrīz vai plandošus, dzeltenus aizkarus.

Es lauzu galvu un tā arī nespēju izdomāt, kurā valstī bija stalaktīdu alas, kurās es biju vidusskolā – Polijā, Čehijā vai Austrijā. Un vai tajās alās bija krāsaināki (svītraināki) stalaktīdi, vai arī tas bija pirmās reizes un apgaismojuma efekts. Šīs alas pārsvarā ir tādas krēmkrāsas, diezgan maza krāsu dažādībā.

Maršruts caur alām ar viena tieva, gara un pilnībā mākslīgi izspridzināta (mjā, man būtu bijis bail ņemt dinamītu un vienkārši maukt kalnam cauri) noved Macohas bezdibeņa pašā apakšā, varam paskatīties cik tālu uz augšu izskatās skatu laukumiņi (Vikipēdija saka, ka tie esot 135,8 m). Leģenda par nosaukumu ir, ka pamāte mēģinājusi padēlu iegrūst bezdibenī, bet viņš ieķēries kokos, briesmīgi kliedzis, ticis izglābts un tā vietā ciematnieki iegrūduši pamāti pašu. Kāds vieglprātīgi pajautā un mēs uzzinām, ka tā esot mūsdienās diezgan populāra pašnāvību vieta.

Tālāk mūs izved nelielā braucienā pa alām ar laiviņu, Punkvas upe daļēji iet pa šīm alu sistēmām. Ir stingri aizliegts kāpt uz laivas malām, fotogrāfēt un vēl jāpieskata galva, kad brīdina. J. ir sajūsmā, man ir drusku bailīgi. Palīdz tas, ka lielākoties ūdens nav ļoti dziļš. Izņemot to 13 metru dziļo caurumu. Šajā daļā stalaktīdus redz mazāk, vairāk tā eksotika, ka alas! ūdens! laiva! drusku gaismas! Mēs ar J. spriežam, ka visticamāk ir aizliegts fotogrāfēt nevis tāpēc, ka fotogrāfēšana kaitētu alām, bet tāpēc, ka fotogrādēšana šajos apstākļos var kaitēt cilvēkiem un viņu aparātiem, labāk smuki sēdēt un nesnaikstīties.

Alās ir 8 grādi, es omulīgi tinos lakatā, J. ir aizmirsis paņemt jebkādu džemperi un apgalvo, ka nav jau tik traki.

Kad esam ārā, es pilnīgi pieaudzis cilvēks un nopietns zinātnieks suvenīru veikalā nopērku pāris pusdārgakmeņus ar kratīgajām actiņām. Viņi izskatās neizmērojami lieliski. Un smieklīgi

Organizatore kaut kādā pastaigas brīdī izstāsta, ka tuvākā pilsēta ir Ostrov u Macohi, tā pati, kur bijām, kad iepriekšējo reizi skatījāmies alas, un jā, tā tiešām saucās par “pamātes sala”, lai gan tā nav ne uz salas, ne pat īsti uz pussalas nē.

Autobusā atpakaļceļā mums dod nelielas maizītes, ūdeni un ābolus, lai mums būtu spēks vēl pēc tam arī pa pilsētu pastaigāt.

Fotomontāža: Eiropa tagad un Otrā pasaules kara laikā

Fotomontāžas, kurā Eiropas mūsdienu attēli sakombinēti ar to pašu vietu attēliem no Otrā pasaules kara. Fascinējoši, vismaz cilvēkam, kas lielāko daļu no bildēs redzamajām ir redzējis pats savām acīm dienas laikā un vakaros dažādās viesnīcās būries cauri Vikipēdijas aprakstiem par šo vietu likteni.

Autors: Sergejs Larenkovs.

Berlīnes rātsnams tagad un Otrā pasaules kara laikā, autors: Sergejs Larenkovs

Berlīnes rātsnams, autors: Sergejs Larenkovs, avots: My Modern Metropolis.

Importēšana no fotki.com pabeigta

Nu lūk, visi stāsti, kas bija publicēti journals.fotki.com/lauma, ir pārcelti uz šejieni. Ar to intensīvais bloga iekārtošanas spams ir beidzies, un RSS barotnē vairs nebūs desmit un vairāk stāsti vienā vakarā. Iespējams, ka kaut kad vēlāk es atradīšu vēl dažus pavisam vecus aprakstus no vidusskolas laikiem, tomēr garantēt nevaru – neatceros, kurā e-pastā viņi būtu jāmeklē 😀

Transliterācija un kļūdu labošana

Domāju, ka turpmāk publicētajiem standartvalodā rakstītajiem stāstiņiem labošu pamanītās pareizrakstības kļūdas.

Kādu laiku taisījos notransliterēt arī translitā rakstītos stāstus, bet tad es sapratu, ka nevar. Ir lietas, ko nedrīkst aiztikt, piemēram, pirmā vēstule no Rumānijas. Tās drausmīgās kļūdas ir daļa no stāsta: ceļojuma piedzīvojums, ko izraisīja franču klaviatūra.

Powered by WordPress & Tēmas autors: Anders Norén & Privātums