Tallinas laiks ir īss, trešajā dienā jau pošamies mājās. J. saņemas uz viesnīcas brokastīm, bet es tās noguļu, viņš saka, ka nekas īpašs neesot bijis. Savācamies, atstājam somas viesnīcas glabātuvē un aizejam us kafijveikalu lēnām padzert kafiju. Netālu no viesnīcas ir blakus divi, Caffeine un vietējais. Izvēlamies vietējo. Ķiršu kūka ir ļoti laba, mandeļu bezē cepumiņi pakaltuši, kafija puslīdz ok. Patīkams, krāsains interjers ar bauhaus plakātiem un ērtiem krēsliem. Nav ne sevišķi skaļš, nedz arī pārāk pilns, tāpēc atrasties te ir jauki. Kādu brīdi sēžam ar J. un filozofējam par visādiem niekiem. Par to, ka mēs nākamajā reizē varētu pameklēt, kurās kafejnīcās Tallinā pārdod tiešām visgaršīgāko kafiju. Par vilcieniem. Atceroties Baltijas vilcienu shēmu, ko nobildēju vēl mājās, es sāku jautāt J. par mūsu vilcienu, viņš iedod man pārlasīt, kas rakstīts biļetē, un es mums abiem skaļi nolasu priekšā, ka mums ir jāpievērš uzmanība, kurā vilciena daļā mēs iekāpjam, tāpēc ka priekša ies uz Rīgu, bet pakaļa uz Koidu. No otras puses, mums nebūs Valgā jāpārsēžas, visu ceļu mēro daudz omulīgākais igauņu Elron vilciens ar labo tualeti. Kopumā esam lēni un slinki un es vēl nezkā esmu nostaigājusi līdz ļoti nepatīkamam līmenim vienu pēdu. Labo. Otra ir ok. Mistika.
Vilciens ir piecas sešas stundas, un tajā diemžēl nedod ēst. Es kā kārtīgs hobitu dzīvesziņas sekotājs laikam daudz mazāk gaidu, kad Baltijas vilcieni kļūs ātrāki, nekā to, kad arī Tallinas vilcienā dos našķus un kafiju. Tā nu mēs pirms vilciena apņemamies paēst. J. meklē šoreiz ko mazāk smalku un ar vairāk dārzeņiem. Tirgū pie stacijas ir tāds kā gastrotirgus, kur viena no bodēm ir Baojaam. Dārzeņu tajos bao nebija ne tuvu tik daudz, kā Rīgā, bet garšīgi bija. J. kā diplomāts izrunājās ar bobatējas kiosku un dabūja man “ne pārāk skābu, ne pārāk saldu” zaļo tēju ar meloņu bobām. Tā nu es sēdēju, dzēru tēju un skatījos, kā apkārt skraida steidzīgi cilvēki, kamēr J. gāja izpētīt daudzos tirgus stendus ar dārzeņiem, augļiem, olīvām, cietajām desām, vēl augļiem un olīvām, un sieru. Tirgus izskatās moderns, tīrs un sakopts, tur patiesībā lielākoties ir visnotaļ patīkami atrasties. Kad ir gandrīz jau jāiet uz vilcienu un mēs taisamies savās salokāmajās līdzņemamajās krūzēs paņemt karstos dzērienus, es atklāju, ka manā it kā izdzertajā tējaskrūzē ir vēl trešdaļkrūze bobu. Es blisinos un ripinu tās mutē, un J. smejas, ka mana dzīve ir tikusi bagātināta ar bobām. Beigās bobas ir apēstas, karstie dzērieni ir nopirkti un mēs ejam uz vilcienu.
Atšķirībā no tās reizes, kad braucām uz Tallinu pirms gada, šoreiz mums neizdevās Elron vilcienā nopirkt pirmo klasi, bet nu labi, mēs rūpīgi pārstaigājam mazo vilcieniņu un apsēžamies pie viena no diviem galdiņiem ar rozetēm, kas nav rezervēti invalīdiem. J. iestūķē somu augšā, apsēžamies, esam gatavi braukt. Atnāk konduktore, nočeko mūsu biļetes un… neiet prom. Kaut ko ļoti rūpīgi izstāsta mums igauniski, mēs nesaprotam vispār neko. Mēģinām angliski teikt, ka nesapratām. Viņa nopūšas, vai nevarot krieviski? Mēs mājam ar galvu, ka var krieviski. Izrādās viņas stāsts bija, ka lai taču mēs ejot uz pirmās klases pus vagonu, tas esot rezervēts starptautiskajiem pasažieriem. Nu, mēs pasakam paldies un ka nezinājām, jo nupat jau mūsu krievu valodas spēja ir tik tālu pamodusies, lai spētu virknēt kādus nebūt teikumus, un dodamies atpakaļ uz otru vilciena galu. To pašu, pie kura mēs iekāpām un nolēmām, ka žēl, ka mēs tur nedrīkstam 😀 jo tur ir lielāki galdi.
Zinot, ka puse vilciena brauks uz Koidu, patiesībā ir ļoti viegli nesajaukt – tas ir gan rakstīts uz ekrāniem iekšā un ārā, gan tiek atskaņots audiopaziņojumos katrā pieturā līdz pat Tartu un vēl Tartu arī, jo Tartu ir pēdējā vieta, kur ir jāizkāpj ārā un jāpārsēžās pareizajā vilcienā daļā. Tāpat ir arī diezgan daudz informācijas par to, ka no Tallinas līdz Tartu un no Valgas līdz Rīgai nepietur visās pieturās, tajos posmos kursē kā ātrvilciens. Latvijā pēc Valgas pietur Valmierā, Cēsīs, Siguldā, Zemitānos un Rīgas centrālajā stacijā. Elron ir arī papūlējušies un samaksājuši kādai latviešu meitenei saulainā balsī ierunāt standarta paziņojumus latviski. Neatceros, vai tas par Koidu arī bija, bet visi parastie noteikti. Tas ir ļoti jauki līdz brīdim, kad Latvijā viņa saka “Vilciens brauc līdz stacijai Valmiera!” Ko??? Dzirdu, ka arī vagona otrā galā uz brīdi izceļas mulsa diskusija par šo. Nu, ko, ko, slikts tulkojums. Angliski tajā vietā saka to, ka vilciens šobrīd pienāk stacijā Valmiera.
Ainas aiz logiem diennakts gaišajā daļā ir kā no Ziemassvērku kartītēm, brīnišķīgas baltas kupenas un tumši meži. Daļu es neredzu, jo termiņi un lietas, un darbs, bet internets ir pārsteidzoši labs un nepilnu stundu pirms mājām es aizveru datoru pilna noguruma un zināmas apmierinātības, ka būs jau labi. Kādu brīdi ar J. spriežam, ka, nez, vai mēs pa logu atpazīsim, ka iebraucam savā pilsētā no šīs puses? No otras puses pēc vairākiem gadiem, mēs, protams, atpazīstam visas ielas lampu virknes, veikalus un viesnīcas. Bet izrādās, ka no šīs puses… pareizi ieskatoties mēs redzam pat savas mājas.
Izkāpjam uz sava ierastā perona, uzliekam kapuces, jo snieg un vienojamies, ka kaut kad salīdzinoši drīz jāaizbrauc atkal, nu, kad man nespiedīs uz nerviem pāris nejauki termiņi. Varbūt vasarā uz Tartu? Paskatīt nacionālo muzeju vēl, šoreiz, cerams, bez uzpampušas potītes.