Birka: Prāga 1. lapa no 6

Čehija 8: atpakaļceļš

Nākamajā dienā es beidzot esmu puslīdz pieradusi pie režīma celties agrāk, savukārt pirmais referāts pēc vakardienas pasākuma ir ieorganizēts mazliet vēlāk, tāpēc es ne tikai nenokavēju¹, bet arī ar interesi noklausos. Pētnieks, kas ir ilgi strādājis ar dialoga sistēmām dažādās interesantās pētniecības vietās, ieskaitot Bella laboratorijas, analizē, ko, viņaprāt, var vai nevar lielie valodu modeļi. Iespējams, interesantākā konferences daļa – lai gan viņa interese ir tieši jēgpilni dialogi, tomēr daudz kas no viņa teiktā par zināšanu aktualizāciju (kurā komandā šis slavenais futbolists spēlē šobrīd? modeļi mēdz atbildēt ar jebkuru, kurā viņš ir kādreiz spēlējis) un (ne)atmiņu starp sarunām būtu turams prātā arī plašākā spektrā analizējot šīs tehnoloģijas un piedēvējot tām inteliģenci. Viņš arī smagi pakritizē, ka pat ārkārtīgi labos datorlingvistu žurnālos ar milzonīgu konkurenci mēdz publicēt pētījums ar liktu novērtēšanas praksi – formālām, automatiski sarēķinātām metrikām, kas pārāk maz izsaka par reālo cilvēcisko rīka noderīgumu. Beigās viņš aicina “trīs publikācijas dienā” neielikt kā vienīgo darba mērķi, bet censties veikt nestandarta pētījumus, lai visa pasaule nedomā pārāk vienādi. Bella laboratorijās nekad publikācijas neesot bijis mērķis. No vienas puses, viegli runāt, ja esi strādājis tādās vietas, droši vien finansējuma vairs netrūkst. Bet no otras puses… šajā laikā tas tieši tas bija uzmundrinājums, ko man vajadzēja dzirdēt. Nauda jau tāpat sevi atgādina nepārtraukti, šī bija patīkama pārmaiņa.

Kafijas pauzē satiku E., kas rezumēja, ka vakar vīns varbūt neesot bijis par daudz, bet par biežu gan, un raizējās, kā labāk aizbraukt mājās, tomēr daudzstundu brauciens. Es iekšēji sasmejos, cik švakas ir manas ģeogrāfijas zināšanas tomēr, cik grūti man ir noticēt, ka Ziemeļitālija ir tikai vienas dienas braucienā no Čehijas, un novēlēju drošu ceļu. Turpceļš jau esot ievilcies, jo austriešu tūristi, braucot mājās, esot radījuši uz šosejām sastrēgumus.

Ar J. es satiekos Jörd izvēlēties pāris pakas suvenīrkafijas. Izdzeram pa abiem vēl degustācijai vienu tādu ķiršainu, bet tā mani tik ļoti nesajūsmina, paņemam to citronzāles un vienu persikainu. Kāpjam tramvajā (starp citu, man tā arī nevienu reizi nevajadzēja Brno garo biļeti, vienmēr visur tiku ar mazāk kā 15 minūtēm tramvaja) un braucam uz staciju. Stacijā esam laicīgi, bet vilcienu pārceļ 15 minūtes vēlāk. Nu labi, 15 minūtes nav pasaules gals.

Diemžēl pa ceļam vilciens pastāv kaut kādā sliežu laukā vēl pusstundiņu, un tad vēl 10 minūtes tunelī pie Prāgas stacijas, un mēs Prāgā esam tā, ka par lidojuma kavēšanu jāsatraucas vēl nav, bet paēst arī nevar paspēt. Žēl, bet nolemjam neriskēt un ēst lidostā. Stacijā vienīgo reizi pa nez cik gadiem ieeju maksas tualetē, samaksāju kaut kādas dažas kronas. Bet ar karti! Bez čehu valūtas tā arī iztiku.

Prāgas stacijā visu laiku skan paziņojumi. Stacija, šķiet, pa dienu darbojas uz savas kapacitātes robežas, paziņojumi iet angliski un čehiski, un gandrīz visu laiku kaut ko paziņo, un paziņo, un paziņo.

Maršruts uz lidostu ir visnotaļ nepārprotami ar zīmēm nokomunicēts, no stacijas uz metro C līniju, nākamajā pieturā (muzeja) pārkāpt uz A līniju, kas ir zemāk, no A līnijas uz 59. autobusu. Visi soļi ir saprotami. Izņemot, ka es esmu nogurusi, manas smadzenes ir nogurušas un sapinušās, uz katra nākamā īsā metro eskalatora paliek uzkāpt arvien grūtāk, un pie pēdējā, īpaši garā eskalatora, kam jānoved uz A linijas perona, es vienkārši apstājos un sāku raudāt. Jo nu stulbi kaut kā – nevarēt uzkāpt uz eskalatora. Man liekas, ka tas panikas mehānisms ir saistīts ar to, ka man patiesībā ir bail no augstuma, un tie vecie metro eskalatori ir ārkārtīgi stāvi, ārkārtīgi ātri un ar ļoti, ļoti īsām uzkāpšanas platformām. Bet tur ir arī deva tā paša veida fobijiskās panikas, kas cilvēkiem liek baidīties no, piemēram, neindīgajiem zirnekļiem. Kāpņu nav, liftu neatradām², es stāvu maliņā un raudu, un J. man stāv blakus, berzē plecu un skaita “there, there“. Es šņukstu, ka stulbi kaut kā. J. piekrīt, nu jā, bet nu there there.

Bet kā jau visas sliktās lietas arī šis pāriet. Es iejūku nākamajā milzu pūlī, kas ļauj neredzēt uz priekšu, un, kad uz eskalatora ir tikts, tad jau tālāk ir tikai jāturas un nav traki. Tikmēr J. šos man gandrīz nepieejamos varoņdarbus veic ar zināmu aizelsušos eleganci un 23 kg smagu čemodāmu rokā. Man nav komentāru. Pa ceļam lejā es prātoju, ka varētu papētīt riteņkrēslu pieejamību Prāgas centra stacijās, tas būtu aprisinājums. Bet man jau, sasodīts, pietiktu arī ar kāpnēm, un to parasti nekur neraksta. No vienas puses es saprotu, neviens negrib to milzu gabalu kāpt pa tik garām kāpnēm. No otras puses, tātad reizēm es gribu gan.

Lidostā ar visu šo mēs esam… nedaudz par ātru. Mēs dabūjam gaidīt 15 minūtes, pirms kāds ir gatavs pieņemt mūsu čemodānu. J. pūš un elš, ka ir noguris, es viņu mierinu, ka tātad mēs pilnīgi noteikti nekavējam, un tas arī nav slikti.

Pēc čemodāna nodošanas es atceros novilkt korseti uz drošības kontroli, taču viņi atrod somā manu almagelu un pārbauda. Es saku, ka tās ir kuņģa zāles un manis pēc viņi var tās kaut vai konfiscēt, bet viņi man tās atdod. Ejot uzvilkt korseti atpakaļ, es gandrīz iesperos vīriešu tualetē, pāris kungi uz mani dīvaini paskatās, bet drāma laimīgā kārtā nesaceļas.

Apmēram lidostas vidū, mēs apsēžamies kafejnīcā. Uz leju ir skats uz to konditoreju, kur mēs pēdējā gadā pirms kovida pirkām brokastis pēc gulēšanas viesnīcā. Ēdiens ir dārgs, dārgākais, ko esam ēduši Čehijā, taču visnotaļ patīkams. J. priecājas, ka viņa ceptā vistas krūtiņa ir tieši tas, ko viņam gribējās pēc tam, kad mēs vienu to vakaru skatījāmies vistas cepešu video, un mana cūciņa, lai gan pasīksta, ir ļoti sulīga un ar ļoti foršu krējuma piparu mērcīti. Mēs paņemam arī pa mazam desertiņam (labs putukrējums, interesanta ideja par kafijas bobām, bet mazliet par sausu cepumi), viesmīlis ar mums pajoko un mēs spriežam, vai mēs nevarētu būt šo viesmīli jau iepriekš satikuši šajā lidostā. Kungs noteikti ir ar stāžu, bet jūtas tāds kā nedaudz pazīstams.

Mūsu lidojumu pabīda par pusstundu vēlāk. Paēduši mēs pārceļamies gaidīt pie vārtiem. Iespējams, ka lidojumu pārceļ vēl mazliet, mēs saguruši īsti nesekojam līdzi. Iekāpšana tagad tiek sīkāk organizēta pa klasēm, es pieļauju, ka mēs nejauši iekāpām par ātru, kopā ar biznesa klasi, vai kaut kā tā, bet nu, neviens prom nedzina, tad nu ko tur daudz. Pēc iekāpšanas pilots paziņo, ka viņu sauc Jānis, nu jauki, un, ka lidmašīnai ir elektroniska kļūmīte, tāpēc, iespējams, vajadzēs to izslēgt un ieslēgt, bet nu tad jau paziņos, pašlaik krāmē bagāžu, drīz brauksim, atvainojamies par kavēšanos ar izlidošanu, tas no iepriekšējiem lidojumiem. Jā, lidmašīnu vajadzēs izslēgt un ieslēgt, un būs uz brīdi tumšs.

Pēc desmit minūtēm vai varbūt mazas mūžības ziņo, ka kļūmīte nav pazudusi, vajadzēs vēlreiz izslēgt un ieslēgt un uz brīdi būs tumšs. Es J. rakstu, ka es ceru, ka šoreiz nav hokeja un manis pēc viņi var uzreiz iedot mums viesnīcu un turpināt rīt vēlreiz, es gribu gulēt.

Otrā pārlāde ir ilgāka (tumšs ta tumšs, bet izslēgtā lidmašīnā reāli ātri jūt, ka paliek drusku smacīgāk, tur ir maz gaisa kubikmetru uz katru elpotāju), bet pēc tam mums ziņo, ka kļūme ir pazudusi, varēsim lidot, ceļā drusku turbulences, bet Rīgā laiks skaidrojoties.

Un jā, tiešām lidojam ar. Paceļoties uz brīdi redz Prāgas gaismiņas, tas ir skaisti. Es mēģinu gulēt, nesanāk, lidmašīnā ir skaļi, es uzlieku lielās ausis, ieslēdzu aktīvo trokšņa novēršanu un gremdējos mūzikā. Drusku besis, ka Tidal vienkārši ir izlēmis daļu manas mūzikas nelejuplādēt, bet vairums ir.

Rīgā esam bez piecpadsmit pusnaktī. Mūsu čemodāns ir klāt laicīgi, bet transporta ta uz Siguldu vairs nav nekāda, jau sen. Nākas ņemt taksi. Lidostā ir izvēle starp mašīnām, kas reklamē Gobzemu un Red Cab, kas skaitās tie Rīgas uzticamākie. Pirmā rindā ir šķiet tāda izdarīga sieviete, bet viņa jau ir aizņemta, vaņģojot citu ģimeni un solot viņiem čemodānus uznest un ko tik ne, tā nu mēs iekāpjam nākamajā Red Cab.

…

Īsi sakot, es visu ceļu vēlējos, kaut mēs būtu dabūjuši to tanti. Man bija sajūta, ka šoferis grib savākt visus soda punktus, nogalināt mūs un vēl arī to lapsu, kas izskrēja ceļā. Būtiski ātruma pārkāpumi, neturēšanās joslā. Turklāt visticamāk viņam nāca miegs, es jutu, ka man vajadzētu runāt, un es nespēju neko jēdzīgu izdomāt³. Beigās vēl atklājās es esmu no cenu kāpuma smagi atpalikusi, tāpēc man būs atmaksai jāprezentē vienkārši šausminošs rēķins (šis ir varbūt trešais taksometrs 20 gadu laikā, es ceru, ka mani neapēdīs bez sāls). Un turpmāk mēs darīsim visu iespējamo, lai vairs nebūtu jābrauc ar taksi, it īpaši naktī pēc ceļojuma tik garš gabals.

Nezinu, meklēsim veidus, kā neielidot tik vēlu, palikt pie draugiem, jebko.

Bet mēs izdzīvojām. Mēs nokļuvām savā gultā, un pirms aizmigšanas es pat iemetu izmazgāties veļu.

Mēs uzzinājām, ka J. patīk kalni un ka mums abiem ļoti patīk čehu tramvaji. Mēs uzzinājām, ka manai gaumei manās vispār mīļajās čehu pilsētās tomēr ir mazliet par daudz automašīnu, bet ka te vienmēr būs vēl kāda ēka, kur atklāt kaut ko skaistu un/vai apēst ko garšīgu. Burčaks ir ierindojies “nekad nebutu domājusi, ka kārosies” našķu grupā pie norvēģu brūnā siera. Pirmo reizi starptautiskā vidē stāstīju par tēmām, par kurām agrāk biju tikai mācījusies no citiem. Es ieguvu mazliet iedrošinājuma rakt uz priekšu, un es klusi ceru, ka man izdevās kaut nedaudz iedot šādu iedrošinājumu arī E.

Nākamajā dienā vakarā J. atrada sev pleca somas kabatā sieru.

______
¹ Es pat paspēju pa ceļam nofotogrāfēt, ka ēkā, kur bija mūsu dzīvoklītis, bija smukas akmens masas kāpņu margas ar vāverītes skulptūriņu katrā otrajā laidienā. Dzīvoklis pats bija ērts, tikai ilgtermiņam noteikti nepiemērots, tualetē un dušas telpā oda pēc slapja suņa, visticamāk kaut kas nav kārtībā ar pagrabu un ūdeņiem.
² Iespējams, ka lifti ir uz virszemi un es neatrado, jo es meklēju ceļu no C platformas uz A, neizskatot iespēju, ka varbūt ir jābrauc no C uz augšu, lai tiktu pa tiešo uz A.
³ Ņemot vērā visu augstāk minēto, man šķiet, es arī biju nogurusi.

Čehija 3: kūkas, vilciens un pārvietošanās

Nākamā dienā ir jātiek uz Brno. Jāizrakstās ir diezgan agri, līdz vienpadsmitiem, vilciens ir dienas vidū, bet tā ,kā es jau vienā no iepriekšējām dienām biju redzējusi, ka viesnīcā glabāšanai atstātie čemodāni vienkārši tiek krauti kaudzē ap reģistratūras galdiņu, tad mēs nolemjam ņemt čemodānu, iet uz staciju un tur kārtīgi iepazīties ar kafejnīcu Fantova.

Prāgas centrālā stacija sastāv aptuveni no trim daļām: ārkārtīgi skaistas, daļēji restaurētas 20. gs. sākuma ēkas (lielākais Čehijas jūgendstila piemineklis), lielas 70o gadu brutālisma piebūves, kas nodrošina zemākajā līmenī pieeju peroniem no apakšas, daudz veikalus un lielu drūzmu un neskaidra izmēra būvdarbu.

Fantova ir kafejnīca vecās ēkas centrālajā daļā, man šķiet, ka tā aizņem pusi no bijušajām biļešu kasēm. Izvēle starp sēdēšanu iekšā iekšā un ārā iekšā – biļešu kasu lodziņu vienā vai otrā pusē. Logi gan uz perona pusi, gan uz centrālās zāles pusi saglabājušies vecie – pusapaļām augšām, desmitiem veram rūtiņu, mazliet grubuļainu krāsu. Kafejnīcas iekšienē vienā stūrī var redzēt tādu kā sienā iebūvētu skapīti, viena durvju puse atvērta bet aiz tā uzreiz vai nu atvilknes, vai vairāka smazas durtiņas. Mēs ar J. spriežam, ka varbūt tur glabāti kādi kases papīri vai kas cits vērtīgs, jo atvērtajām durtiņām iekšpusē redzams, ka slēdzene izbīdījusies uz augšu, uz leju un uz sāniem, lai grūtāk uzlaust. Uz vienas sienas ir skaits zaļi zeltains zīmējums ar sievieti, kas izskatās ļoti jūgendstilīgs un ļoti mūsdienīgs. Man neizdodas atrast internetā apliecinājumu vai noraidījumu šai tēzei. Jauka, omulīga vieta, lai gan mūsdienīgā letes mēbele manās acīs mazliet konfliktē ar vēsturiskās gaisotnes mērķi.

Kafejnīca nosaukta Josefa Fantas, stacijas jūgendstila ēkas, arhitekta vārdā un uz katra galdiņa ir pa avīžlapiņai ar stāstiem par viņu. Bijis diezgan ievērojams čehu arhitekts.

Es ēdu diezgan labu olu kulteni, J. ir sviestmaize ar marinētu gurķi, plucinātu cūkgaļu un sinepēm. Apēdam arī uz diviem vienu saldu riekstu kūku. Es izstaigāju un safotogrāfēju vecās ēkas centrālo zāli, kur uz sienām ir dažādu Čehijas vietu ģērboņi – simt gadu veca reklāma, kur visur no šīs jaunās, brīnišķīgās stacijas varēs aizbraukt. Bet nu pēc savām otrajām kafijām mēs tomēr sagarlaikojamies un dodamies pastaigāt vēl pa staciju.

Atrodam uz perona pieminekli Nikolasam Vintonam, cilvēkam, kas palīdzēja vairāk kā 600 bērniem izbraukt no Čehslovākijas Otrā pasaules kara priekšvakarā un tādejādi izbēgt no holokausta. Tur ir tieši tāds čemodāns, kādi man pāris ir mājās sagabājušies.

Pēc tam mēs secinām, ka viens vecās stacijas spārns tiek restaurēts un šobrīd nav pieejams (ieskaitot smalkās telpas, kas esot saglabājušās gandrīz imperatoru un prezidentu cienīgas), bet otrs spārns ir restaurēts un tajā ir ārkārtīgi skaista kafejnīca vārdā Foyer.

Ar daudzu vēsturisku lietu restaurēšanu ķibele ir tā, ka ne visu vispār ir fiziski iespējams restaurēt, un, nepareizi restaurējot, daudz ko var zaudēt. No otras puses, gadsimtos noputējušas, nosūbējušas un nodrupušas lietas nezinātājiem bieži rada sajūtu, ka vēsture ir pelēka un garlaicīga. Un ka neko jau viņi toreiz nesaprata no skaistuma.

Foyer ir iekārtots telpās, kur pirms 100 gadiem bija pirmās un otrās klases pasažieru uzgairāmā telpa. Padomju laikos šeit ir ticis stipri izpostīts, zem augstajiem griestiem iekārtots otrais stāvs ar naktsmītnēm un vēl nez kas, tādēļ restaurācija veikta daudz ko radot no jauna, vadoties pēc plāniem, zīmējumiem un attēliem. Rezultāts ir milzīga telpa ar krēmbaltām sienām, ko rotā vertikālās līnijās skārtoti rozīšu zīmējumi rozīgā un zaļā krāsā ar zelta elementiem. Sienas zemāko daļu sedz tumši brūni masīvkoka paneļi, kas saskan ar dekoratīvajiem daudzrūšu logiem gan uz perona, gan gaiteņu pusi. Zaļi mīkstie krēsli. Misiņa interjera detaļas. Jā, lampas, protams, ir mūsdienu LEDi un bārā ir mūsdienīgi instrumenti, taču kopumā telpa dzīvi ilustrē, kā cilvēki varēja par skaistumu domāt pirms gadsimta, kad jūgendstils (art noveau) bija augstākais modes kliedziens un modernais stils (art deco) vēl tikai veidojās kā maciņam pieejamāka alternatīva.

Un tur ir ārkārtīgi garšīga tēja un brīnišķīgi delikāti kārtainās mīklas izstrādājumi. Mans pistāciju bumbulis ir maigs, delekāts un ar ideālo krēma daudzumu, lai nebūtu par traku. Esmu nonākusi septītajās debesīs. J. ķiķina, ka mani garie svārki šeit izskatās savā elementā.

Vēlāk J. saka, ka tā esot viselegantākā publiskā tualete, kur viņš ir bijis.

Bet arī, kad tēja ir beigusies, mums vēl ir stunda laika un ārkārtīgi smags čemodāns. Mēs aizejam uz grāmatnīcu tajā stacijas daļā, kas ir 70. gadu piebūve. Man grūti pateikt, vai tā ir vairāk padomju trauma, vai man vienkārši nepatīk brutālisms… bet man nepatīk šādas būves, lai vai cik rūpīgi tūrisma ceļveži censtos cildināt arī šo stacijas daļu. Taču es ievēroju, ka pat šeit kāds ir centies grīdu veidot no šauriem, gariem akmens masas klucīšiem, kas notektās vietās aplocās ap stūriem gājēju plūsmas virzienā.

Grāmatnīcā stunda pazūd nemanot par spīti tam, ka lielāko daļu laika mēs vienkārši pavadam meklējot, kur tik lielā veikalā ir plaukti angļu valodā. Tur pārdod ļoti skaistus un it kā oficiālus Alfonsa Muhas darbu kalendārus un man tiešām sāp, ka tas viens neiet manā mugursomā. Kad atgriezīšos Latvijā, jāskatās, vai nevar pasūtīt pa pastu.

Apmēram 20 minūtes pirms izbraukšanas mēs ejam vaktēt tablo, lai uzzinātu, uc kura perona pados mūsu vilcienu. Tas ir nepatīkami. Telpa ar lielajiem tablo ir pilna tādu gudrinieku kā mēs, te nav krēslu, te nav gaisa, un mūsu peronu, kā neizziņo, tā neizziņo! un man sāp pēdas, mīp, es negribu te stāvēt.

Bet izziņo, ka mūsu vilciens kavēs 20 minūtes. Un ka kavēs 30. Un tad beidzot pasaka, ka būs uz 6S perona. Tad mēs strauji pametam šo telpu un dodamies uz perona, kur garantēti ir gaiss un vispār ir arī pāris krēsli. Beigās vilciens izbrauc ar vairāk kā 40 minūšu kavēšanos, un es paķeru trauksmi, ka, ja priekšdienās, kad būs jābrauc atpakaļ, kavēs vairāk kā stundu (mēs redzējām vienu vilcienu, kam bija 120 minūšu kavēšanās solīta), tad tas sāks apdraudēt mūsu lidojumu, mums tur atpakaļceļā būs ērta stunda rezervē, divas, ja lidostā viss iziet nereāli ātri. Vienojamies ar J. par šo uztraukties tad, kad pienāks atpakaļceļš. Varbūt vilciens saņemsies un nekavēs! Tas būtu tā jauki un piedienīgi.

Vilcienā galdiņš ir tā drusku par tuvu, man grūti atbalstīt kājas ērti… jebkur, bet mums pretī tā arī neviens neapsēžas, līdz ar to es varu staipīties, nebaidoties iespert. Brauciens ir gluds, gluds, kā pa sviestu. Aiz logiem meži, kalni, pļavas un ciemati. 90% baudas. Atlikušos 10% sabojāja ēpasti, jo konferences pirmajā dienā tomēr nebūs darbsemināru, kas radīs man nepieciešamību sarežģītāk formēt dokumentus, un raksta publicētāji nesūta man pārskatīt, kā viņi ir salabojuši galaversijas maketu, un… … … Aj, nu sūds kaut kāds, risinās, kad pienāks. Iebraucot Brno, vadītājs atvainojas, ka esam nokavējuši 68 minūtes. Labi, ka man nekur nebija jāpaspēj.

Pie Brno stacijas ir vēl vairāk nabadzības un netīrības, kā es atceros no iepriekšējās reizes. Skumjākā no Brno daļām, ko esmu savām acīm redzējusi. Un tas, ka ir karsts, nepalīdz nevienam.

Un sasodītā dzīvokļu viesnīca uzskata, ka ir pilnīgi pieņemami nolikt atslēgu seifā vecpilsētas centrā, viņu vārdiem runājot, “20 minūšu gājienā no numuriņa”. Tas izgāž mūsu plānu braukt ar tramvaju. Pa acu galam ievērojam, ka vecpilsētā atkal pārdod burčaku, čehu tradicionālo rudens svaigvīnu, bet nespējam tajā iedziļināties. Čemodāns jūtas bezgalīgi smags, vakars jūtas neiespējami karsts (vispār bija 23 kg un zem 30 grādiem, mēs bijām noguruši čīkstuļi), mums gājiens sanāk vispirms vismaz 15 minūtes līdz seifiņam un tad varbūt pat pusstunda līdz īstajai vietai, mēs esam noguruši, nosvīduši burtiski slapji, sasodīti nīgri, pārguruši! un viesnīcā iedomājas gaudot ledusskapis! un viesnīcas reģistrators sarakstē ierosina, lai izlīdzinātu trokšņa līmeni, ieslēgt kondicionieri. Un noteikumu lapiņā ir skaidri uzrakstīts sods par nesankcionētu ņemšanos ar elektroprecēm.

…

Mēs novelkam slapjās drēbes.

Es ieeju ilgā, garā, svētlaimīgā dušā.

Kamēr es dušojos, J. piezvana viesnīcas reģistratūrai un tomēr novienojas, ka ledusskapis tiks izštepselēts. Kopējiem spēkiem ir panākts klusums.

J. ieiet dušā.

Mazliet pavāļājamies. Un, ko domājies, paliek dzīve atkal laba. Nu jau ir diezgan vēls, it īpaši pēc “mēs gribam pasvešā pilsētā ēst” mērauklas, bet J. atrod vjetnamiešu restorānu, kas vēl ir vaļā un pat ne ļoti tālu.

Mēs pat varam ēst uz vietas. Es dabūju milzīgu pokebļodu ar lasi, tunci, rīsiem un miljons dārzeņiem, un J. dabū lielu bļodu ar ceptiem rīsiem, kā arī panētu vistas fileju tradicionālā tamarindu mērcītē. Mūsu nenopietnā ideja, ka vjetnamieši nezina, cik tie milzu eiropieši ēdīs, un formē porcijas tā, lai toč nepietrūkst, turpina stiprināties. Paņemt kā uzkodu garneļu pelmenīšus bija pilnīgi no lieka, bet tie ir ļoti garšīgi. Un saldā čili mērce tiešām ir salda, nevis tikai čiličiličili.

Vakarā trīsreiz pārbaudu epastu, jā, nekādu darbsemināru nav, rītdiena ir negaidīti brīva. Nu labi. Par birokrātiju domās, kad būs birokrātijas laiks, rīt padomās par Brno.

Čehija 2 P. S.

Tramvajs, ar ko vakarā atgriezāmies, pieturēja pāris kvartālus no viesnīcas, un mums sanāca iet jau pēc saulrieta cauri vecpilsētai tādu gabaliņu (jā, gan Prāgā, gan Brno ir vecpilsētā tramvaju sliedes). Nogriezām stūri un izgājām cauri laikam nelielam franciskāņu klostera dārziņam, kas mūsdienās ir ļoti populāra jauniešu tikšanās vieta. Sajūta nebija bīstama, bet ļoti, ļoti tā, it kā mēs būtu iegadījušies kaut kur, kur neiederamies.

Vēl tur bija formā griezti krūmi un skats uz kārtējo baznīcu.

Čehija 2: tramvaji, Divokā Šarka un Letna

J. saka, ka mums jāiet brokastīs uz Slavia. Kas gan es esmu, lai iebilstu. Kamēr J. aiziet dabūt mums diennakts sabiedriskā transporta biļetes, es stāvu un klausos, kā ielu muziķis spēlē kaut kādu man nezināmu instrumentu – mazliet tā kā kokle, bet pa stīgām sit ar īpatnējas formas metāla vālītēm. Taupīsim pēdas, brauksim šodien, cik var ar tramvajiem, lai ir vairāk spēciņa pa parku staigāt.

Kafejnīcā Slavia nav mainījies, šķiet, nekas, izņemot to, ka ir pazudusi zīme, kas liek gaidīt līdz tev ierāda vietu. Un tā ir labi. Te ir tik pat jauki, kā mēs to atcerējāmies. Man pat liekas, ka J. paņēma to pašu ēdienu, ko vienā no iepriekšējām reizēm, croque madame maizīti. Manām plaucētajām olām arī nav ne vainas, taču plānās pankūkas ar aprikožu zapti un putu krējumu mani iepriecina pat vairāk. Kafija te ir stipra un gandrīz tumīga, pat J. filtra kafija (mazā, jaukā un visnotaļ ietilpīgā kanniņā!) man liekas līdzīgāka tam, kas mums mājās nāk no mokapoda, nevis no filtra. Līdz ar to mana Vīnes kafija (ar putukrējumu) ir gandrīz kā otrais deserts.

J. ir ielādējis telefonā vietējo sabiedriskā transporta aplikāciju, tā mums iesaka kāpt tepat aiz durvīm tramvajā, tad pārsēsties… Bet mēs esam dumpinieki un Legii tiltam pārejam kājām, lai aiz tā varētu Ujezd iekāpt uzreiz tramvajā uz Šarku. Diena ir saulaina un silta, ap 27°C, pa Vltavu vizinās cilvēki katamarānos. Daži no katamarāniem ir izrotāti, lai izskatītos pēc veciem auto. Pa ielu brauc īsti vai drīzāk viltoti veci auto, kas piedāvā vizināt tūristus.

Tramvajs uz Šarku ir stilīgs braucējs. Kaut kur ap Malostransku tas izbrauc pa ielas posmu tik šauru, ka siena ir vien dažus centimetrus aiz loga un ārpusē to gaida pretīmbraucošais tramvajs izmainīties. Tālāk, lai tiktu augšā kalnā aiz pils, tas brauc pa S veida serpentīnu. Un vēl gabalu tālāk, kaut kur pie Dejvickas, tas uztaisa 90° grādu pagriezienu milzīga autoapļa vidū. Izkāpjam Divokā Šarkas pieturā, a tur priekšā makdonalds. Es salūdzu J., lai viņš dabū uzpildīt maķītī mūsu ūdens pudeli, jo es pusi esmu jau izdzērusi. J. pēc tam ziņo, ka darbinieks esot bijis drusku apjucis, bet nav strīdējies. Nu, ko tur daudz strīdēties pasiltā dienā dabasparka malā.

Ja ikdienā uz klintīm neskatās, tad Šarkas klintis ir ļoti efektīvas. Mēs diezgan ātri pieņemam lēmumu, ka šodien nav tā diena un tā sagatavotība, lai mēs mēģinātu pa tākām uztaigāt uz skatu punktiem klinšu augšās. Tur ir saule. Un tur ir ļoti augstu. Te lejā ir diezgan daudz ēnas, un ēnā ir reāli patīkama diena. Vispirms mēs aizejam līdz ezeram un es parādu arī J. jocīgo ūdensnoteces caurumu ar metāla režģi apkārt. Tas notekcaurums ir kaut kā mistiski iziet ezera malai pa apakšu un kļūst par mazu, strauju upīti, kas met tādu loku cauri parkam. Un apmēram pusi no viņas garuma viņai pa vienu vai otru krastu iet velo un pastaigu ceļš. Un tas ceļš ārā uz pilsētu iziet netālu no restorāna Kastanis, ko J. ir izvēlējies kā cerīgu pusdienvakariņu vietu. Mums labi staigājas un mēs visu to veloceļu arī noejam. Vakarā rēķinām, ka sanāca, kādi 4 km pa parku. Pirmajā gājiena daļā ir daudz klinšu, ik pa brīdim vienā vai otrā pusē ir rupja akmens siena. Reizēm abās. Reizēm kaut kur pa vidu klinšu šķirbā aug nelieli pīlādži. Lejā ir ļoti daudz lielkrūmu ar tumšām ogām. J. meklē internetā un saka, ka tas varētu būt tumšais plūškoks. Mēs negaršojam gan.

Ielejas vidū ir viena neliela sporta bāzīte ar peldbaseinu, tai mēs paejam garām. Tad mums pretīm jāj 2 policisti zirgos. Šķiet, tie sveicina visus, ko satiek. Mums pretī nāk tāda lielāka ģimene, jātnieki piestāj, lai drošāk izmainītos, viens no zirgiem tikmēr pastiepjas un nokož vienam krūmam galu. Viņam laiks pusdienu uzkodiņai.

Mazu gabaliņu tālāk mēs atrodam tādu kā nelielu alusdārzu ar lielu daudzumu veloturētāju pagalmā. Ēst negribas, bet J. paņem sev vieglu gaišo alu un man aukstu plūškoka limonādi. Dzeram lēni un idilliski, līdz saule mazliet pagriežas un mūsu galdiņš vairs nav ēnā. Dodamies tālāk. Otrā gājiena daļa ir vairāk pa mežu, atklātas klintis izzūd. Spriežam, ka šis vispār izskatās pēc Siguldas apkaimes, ja neskaita to, ka vairāki augi ar dažādu krāsu spilgtiem auglīšiem atšķiras. Visnepatīkamākā daļa ir beigās, jo tam, kurš ir ticis ielejā iekšā, ir jātiek no tās arī ārā, un tur ir, nez, apmēram puskilometra garumā jātiek gandrīz 40 metrus uz augšu. Labi, ka pa ceļam ir soliņi. Ejam, sēžam, ejam, sēžam.

Iznākam vecu privātmāju un mazdzīvokļu māju rajonā. Tādu Prāgu es vēl nebiju redzējusi, mīlīgi. Restorāns / alus dārzs Kastanis tepat netālu ir. Pagalmā ir vismaz divi viduvēja izmēra kastaņkoki un viens milzīgs. Apsēžamies zem milzīgā.

Viņiem gan nav ēdienkartes angliski. Es pēc līdzības ar vārdu vepris izfiškoju, kura sadaļa ir cūkgaļa, un to, ka brambory ir kartupeļi, es tā kā atceros, bet pagrūti. Viesmīlis iesaka ar Google Lens iztulkot un tad pajautāt par neskaidro. Tas ir… palīdzīgi, bet arī smieklīgi. Nepareizi iztulkotās plūmes es pati atkodu, par to, ka no grilēta tītara nevarētu būt gatavoti itāļu teļa rullīši, mēs ar J. arī pasmējāmies, bet par slīkonīšiem un cepto sermuli mums nācās pajautāt viesmīlim. Es jau iespringu, ka šite būs grūti, ka es prasīšu, vai tas ir medījums, vai jūras dzīvnieks… … bet hermelín ir čehu siers līdzīgs kamambēram. Un nosaukums esot (ja tic Vikipēdijai), jo viņam ādiņa kā sermulim. Slīkonīši savukārt ir čehu marinētās desiņas.

Ceptais hermelín ar grildārzeņiem un saldo brūkleņu ievārījumu bija baigā manta. Desiņas, kas samarinētas kopā ar gurķiem, saldajiem čili un sīpoliem ir jocīgi, bet visticamāk pieraduma jautājums. Es reizēm piemeklējošo kuņģa ķibeļu dēļ vairs neesmu diezko pieradusi pat pie parastiem marinētiem gurķiem, kur nu vēl pie desām, kas garšo pēc marinētiem gurķiem. Bet mēs vienojamies, ka tas ir jautrs piedzīvojums. Vēl es secinu, ka tā kā es pa šiem gadiem esmu atklājusi amatalus pasauli, tad tumšais Kozel man vairs neliekas tik bezgalīgi izcils, drusku garšo pēc kvasa, bet vēl jo projām mīlīgi. Un pēc gājiena pa Divokā Šarku vēl mīlīgāk. J. ēd klasiskas cūkas ribas un stāsta man, ko nesen lasījis par mārrutkiem.

Mēs ēdam nesteidzīgi un atpūšamies kārtīgi un tad secinām, ka vēl nav baigi vēls… Un mums ir tā transporta biļete… Un mēs varētu izmest līkumu, aizbraukt vispirms uz Letnas parku, uzmest aci Prāgas metronomam.

Izrādās, mums jāiet atpakaļ uz to pašu 20. tramvaju ar ko atbraucām, tikai ar citu pieturu. Pa ceļam sānielā mēs ievērojam, ka cilvēki pievērš pastiprinātu uzmanību kādam vecmodīgam sētas stabam. Fotogrāfē, iet klāt, kaut ko dara… Izrādās, tur guļ staba galā melns kaķītis, kas pieņem no visiem paijiņas. J. teica, ka viņam arī vajag dibināt kontaktus ar vietējiem un arī papaijāja kaķīti.

Letnas parkā ir kaut kāds cirka pasākums, teltis un gaismiņas un ballīte pa visurieni. Aizejam līdz metronomam, tas klātienē neizskatās tik iespaidīgs kā no attāluma. Uz pilsētas pusi terase un skaists skats, taču jaukajā pievakarē ir daudz cilvēku, kas bauda skatu. Uztaisām pāris bildes un manāmies prom vairāk uz parka aizmuguri, pa ceļam rūpīgi izvairoties un cenšoties pārāk netraucēt lielu daudzumu aktīvi sportojošu skeitbordistu.

Stāsts par milzīgo staļinekli ir klasiski, padomiski stulbs. Šeit 1955. gadā ir ticis atklāts milzīgs (17 tūkstoši tonnu) piemineklis Staļinam, bet Staļins jau 1953. gadā bija nomiris, un tas personības kults un milzu staļinekļi… izgāja no modes. Līdz ar to 1962. gadā, mazāk kā 10 gadu pēc pabeigšanas, to saspridzināja. Bet nu milzīgā pamatne palika. RMF reiz teica, ka tāpēc, ka to nojaukt ir pārāk grūti. Nezinu, bet izskatās iespējami. 90-ajos gados tur uzstādīja metronomu, lai kā nebūt aizpildītu tukšo vietu, bet metronoms aizņem vien mazu pleķīti, lielākā daļa aizmugurē ir palikusi skeitbordistiem, viss nozīmēts grafiti tagos raibu raibais.

Galīgi nav tā, ka es saprastu un novērtētu grafiti kultūru, bet skaista ir tā likteņa ironija, ka šo padomju palieku savām vajadzībām ir savākuši tieši tādi cilvēki, kādus padomju vara uzskatītu par deklasētiem, nosodāmiem un novēršamiem. Pasaule dziedējas 🙂

Letnas parka aizmugurē ir mazs, hipsterīgs tējas namiņš. Es nosmādēju krēslus un apsēžos tam pretī zālē, lai kājas var izstiept un pacelt uz somas. J. atnes mums abiem dzērienus: man chai ar kokospienu un sev alu. Teorētiski man tas chai varētu likties mazliet par taukainu, bet praksē tas ir tieši ideālā lieta, kad negribas vairs ēst, bet mazs uzmundrinājums, lai vakarā tiktu līdz gultai, vēl prasās. Aiz parka pārskatāmu gabalu tālāk ir sporta stadions, kurā tieši kaut kas notiek. Sēžam starp diviem tāliem trošņiem, no vienas puses sports, no otras cirka festivāls. Vienā brīdī J. smejas, ka fani sākuši kūpēt, jo stadiona augšdaļa sāk spīdēt sarkana un virs tās paceļas mākslīgie dūmi.

Mājās dodamies ar vēl vienu tramvaju. Kājas ir jau vairākkārt nostaigātas beigtas. Viesnīcā es kādu laiku rakstu, rakstu, un tad uznāk tāds gurums, ka es ne tikai nepabeidzu, bet pat čemodāna krāmēšanu atlieku uz rītu.

Čehija 1: pīp pīp un par daudz rīsu

Dienu pirms ceļojuma es uzzinu, ka tiek varbūt pat jau gada beigās tiek plānots vilcienu savienojums no Rīgas caur Daugavpili un Viļņu uz Varšavas nakts vilcieniem, kas vestu tālāk uz Vīni, Minheni un Prāgu, kas nozīmē, ka citreiz varbūt es varēšu iekļauties diennaktī un nelidot, bet šoreiz diemžēl vēl nākas. Lidojums pievakarē, bet uz Rīgu atplēšam ritīgi laicīgi no rīta, jo es pirms lidojuma gribu izdrukāt plakātu. Sazin kā esmu nopirkusi mīlīgu kartona plakātu trubu, kas ir vairākus centimetrus par īsu A1 plakātam, bet CopyPro darbiniece ir lapna un mazliet apgriež plakāta malas. Kad plakāts beidzot ir dabūts trubā, ejam ēst un uztrāpam uz branču vienā no jaukākajiem restorāniem, ko zinu. Mans ceļojuma centrālais mērķis ir konference Brno, bet pirms tam esam ieplānojuši kādu pusotru dienu pavadīt Prāgā atpūtai. Brančiņš ir atmosfēriski labs sākums.

Kā jau tas bieži notiek, rindas lidostā ir tikai tad, ja tev nav sevišķi daudz laika. Mēs esam ļoti laicīgi, līdz ar to, pie cilvēku apkalpotās bagāžas nodošanas nav rindu vispār, pie bagāžas nodošanas aparāta arī nav rindu un tas nostrādā ar pirmo reizi, un tikai pie iekāpšanas karšu drukātājiem mēs mazliet nočakarējamies – man izdrukā lielu lapu, kur mana iekāpšanas karte ir daļēji uzdrukāta pa virsu cita cilvēka kartei. Vispār tie aparādi ir datu apstrādes murgs, viņi ļauj ar parasto pārlūka atpakaļkāpšanās pogu apskatīties iepriekšējā lietotāja datus, ja vien tu speciāli nepačakarējies. Fu.

Pat pie drošības kontroles nav rindu.

Un es aizmirstu novilkt korseti.

Korsete ir tāds brīnišķīgs apģērba gabals, kas patīkami atbalsta muguru un krūtis, ja ir pareizā formā pašūta… bet praktiski visās priekšā atveramajās modernajās korsetēs ir vairāki vertikāli metāla gabali. Manā korsetē to ir vairāk kā desmit. Metāla detektors auro kā ārprātīgs, un es par vēlu saprotu, kas ir noticis. Es atvainojos drošības kontroles lēdijai, viņa nopūšas, ko nu vairs, un tā nu es tieku pie pilnas pārmeklēšanas ar metāla detektoru, somu apskates un tā narkotiku plāksterīša vai kas nu tas ir. Man ļoti, ļoti gribas paprasīt, kas tas ir, bet es esmu stipra un neprasu. Apmēram pa vidu es attopos, ka esmu aizmirsusi arī noņemt austiņas, bet drošības kontroles darbiniece ir profesionāla līdz nāvei un to man vispār nepiemin. Un vispār, viņa ir arī ātra.

Veiksmīgā kārtā ar to mans piedzīvojums beidzas, viņa mani pārmeklē un laiž doties uz lidojumu. Tā iet, ka izlaižas uz tiem vilcienu ceļojumiem, kur apakšveļa netiek uzskatīta par terorisma draudu.

Sazinkā es esmu pamanījusies nostaigāt pēdas pat jau pirms ceļojuma, līdz ar to pēc drošības kontroles mēs meklējam (un pat atrodam!) krēslus, kur var kājas pacelt, lai nespiežas pret zemi. J. man atnes bezkofeīna kafiju, klausāmies audiogrāmatas un darām neko.

J. ir atsvaidzinājis zināšanas, kā pareizi jābrauc Prāgā no lidostas un centru – tas vēl aiz vien ir vispirms autobuss un tad metro, bet es jūtos, ka kaut kas laikam ir mainījies. Kaut kad. Nezin kad¹. Un jaunais maršruts ir ātrāks nekā es atceros.

Centrā mēs pat neesam baigi vēlu, ceram vēl paēst pēc somu nolikšanas. Vecpilsēta smird vairāk kā atceros, lēšu, ka pilsēta (un tās kanalizācija) vēl nav īsti atguvusies pēc tā vājprāta karstuma viļņa, kas vasarā mocīja Eiropu. Vispār, arī mūsu numuriņā drusku ož pēc kanalizācijas, bet nav laika par to domāt, jāiet ēst.

– Kas te notiek, kāpēc tik ātri palika tumšs?!
– Mmm, es domāju, mēs piebraucām tuvāk ekvatoram.
– Laika zonas?
– Nē, nē, tuvāk ekvatoram, īsāka krēsla. Latvija šajā ziņā ir diezgan tālu ziemeļos.
– Bļe.

J. ir sapētījis pāris ēdamvietas apkaimē, bet tas, ko Trip Advisor tev nemāca, ir, ka siltā sestdienas vakarā Vacslava laukumā restorānos brīvu vietu NAV. Tas nekas, ka viss laukuma vidus ir milzu būvbedre, sociālā dzīve te sit augstu vilni. Vilcieniņu restorānā, kuru J. gribētu redzēt, ir vismaz piecu cilvēku rinda uz kāpnēm aiz durvīm.

Uz labu laimi izvēlamies sānieliņā pustukšu vjetnamiešu ēdnīcu. Viņi pēc mazāk kā pusstundas slēdzas, līdz ar to mēs varam dabūt tikai līdzi. Es minstinos, bet J. saka, ka meklēt vēl būs mokas, un ēst gribas. Paņemam man pīli, J. dārzeņu maisījumu ar vistu, panētas garneles un divas eksotiskās limonādes. J. pēc tam sarēķina, ka diezgan lēti sanāca.

Viesnīcā numuriņā pilnīgi noteikti smird un par daudz. J. ir varonis un iet sacīt vārdus reģistratūrā. Reģistrators ir jauks un pretīmnākošs, un piedāvā mums citu numuriņu. Tur nav smukā skata uz vairākām vēsturiskām ēkām, bet ir balkons uz šauru, necilu pagalmu un, galvenais, nesmird. Es pēc tam rezumēju, ka es tik klaji kā vēl nekad iepriekš nepiekrītu pozitīvajam booking.com vērtējumam par šo vietu, gan zvaigznēs, gan “atzīmē”, bet par reģistratūras čalis ir super. Un numuriņa iekšpuse ir pietiekami tīra, lai būtu tikai ironiski (bet ne traģiski), ka J. mani samotivēja no vairāku viesnīcu saraksta izvēlēties šo, lai mēs sevi palutinātu. Nu galvenā prioritāte ir nedabūt utis, pēc tam par cauriem dvieļiem četru zvaigžņu viesnīcā var arī pasmieties.

Vjetnamiešu līdzi ņemamais ēdiens ir visnotaļ jauks un sasodīti daudz. Mums paliek uz nākamo dienu pilna paciņa rīsu. Jo mums ieteica paņemt divas. Mēs mainamies krustu šķērsu, dzeram jocīgās limonādes un ķiķinām, ka šis ir gluži romantisks dienas noslēgums. Es vienā brīdī sāku prātot, ka es kā pa miglu atceros, ka man ļoti sen viens paziņa žēlojās, ka Japānā viņam daudzas porcijas ir šķitušas maziņas. Eiropā puslīdz autentiskajos ķīniešu, vjetnamiešu, taizemiešu, utt. restorānos bieži ir milzīgas porcijas, kur jau tā dāsnai porcijai garšīguma nāk līdzi vēl milzīga porcija rīsu. Vai tas ir tāpēc, ka nevar taču zināt, cik tie milzīgie eiropieši ēd un jānodrošinās, ka toč nepaliek badā un nesūdzās?! Nu, šie milzīgie eiropieši (mēs esam statistiski pagara auguma cilvēki) drusku pārēdās.

Gulēt ejot noņemam modinātājus. Nākamā diena mums Prāgā ir pilnīgi pilna, mums nekur nav jāsteidzas. Gulta gan jūtas drusku sintētiski karsta, bet man ir līdzi sava mīļsedziņa un nekas nestāvēs starp mani un izgulēšanos.

_____
¹ Es vēlāk apskatos. Mainījies ir viss, lai gan varbūt ne reizē. Pirmkārt, mēs pagājušā reizē esam braukuši ar 119. autobusu un B metro caur Zličinu, bet šoreiz ir parādījies arī 59. autobuss uz A līnijas Nádraží Veleslavín. Otrkārt, kad es pirmās reizes biju Prāgā, tad A līnija vēl kursēja tikai līdz Dejvickai, pēdējās četras stacijas ir atklātas 2015. gadā, periodā, kad es ļoti ilgi nebiju bijusi Prāgā.

Čehija 7: uz mājām

No rīta miegs nāk kā ūdens, bet mēs kā nebūt pat pieceļamies uz viesnīcas brokastīm. Pirmkārt, ir skaidri nojaušams, ka lidostā mums ēst patiks mazāk kā te, un, otrkārt, gribas pamēģināt mūsu laivhoteļa restorānu. Laivhotelis vispār bija diezgan šarmanta padarīšana, mazā istabiņa ar koka panelīšiem un aizēnotajiem lodziņiem man atgādināja bērnības vasaras vasarnīcā. Vairākas reizes aiz logiem dzirdējām pīļu pēkšķēšanu. Restorāns ir uz laivas augšējā klāja. Es sākumā gribu sēdēt saulē, bet krēsls ir tā sasilis caur logu, ka pārdomāju. Negribu tik ļoti sasilt. Brokastīm ir gan zviedru galds, gan iespēja pasūtīt ceptas olas vai omleti. Omlete ir jauka, lai gan man slepeni jāatzīst, ka J. var uztaisīt vēl labāk. Zviedru galdā mani visvairāk iepriecina divi palikušie ābolu biskvīta gabaliņi, tādi mājīgi. Būtu atnākts ātrāk, būtu drusku vairāk. Uztaisu vēl vienu bildi uz Prāgas pils pusi un tad jau jāiet izčekoties. Es kritiski novērtēju, ka istabiņā esošais kafijas automāts taisīja daudz labāku kafiju, nekā ir brokastu termosā, tapēc vēl 20 minūtes mēs pasēžam numuriņā un izdzeram garšīgāku kafiju.

Čemodāns ir smags. Nu tā ka “jācer, ka nebūs jāpiemaksā” smags, tapēc ir jāiet uz tuvāko metrostaciju bez līkumiem. Bet mums pēc mūsu meistarīgā plāna ir lieka stunda. Mēs ar J. apstājamies un iebāžam degunus mūžam izpalīdzīgajā OpenStreetMap kartē, kas nevienu reizi vien mums ir izpalīdzējusi ar dīvaini smalkas informācijas attēlošanu. Metro ir divus kvartālus no šejienes. Starp mums un metro ir kaķīšu kafejnīca. Es esmu drusku skeptiska, bet nu galu galā, kapēc ne. Aizejam tur, uzzinām, ka tur ir kafija, drusku našķi, daudz kaķīšu, un viena spēļu konsole. Vairākas istabas, starp kurām kaķi brīvi bumbulē apkārt, kā aŗi vien istaba, kur iet drīkst tikai kaķi. Maksā par pavadīto laiku, minimums stunda, uzvedies pieklājīgi, nečakarē kaķīšus, bet citādi, dari ko gribi, tikai, pārvelc apavus. Mūsu čemodānu laipni paņem paglabāt. Ož, protams, drusku, pēc kaķiem, bet patiesībā jebkurā telpā, kas nav tieši blakus kaķu privātajai istabai, ir puslīdz laba.

Kafejnīcā ir vismaz divi melni kaķi, viens melns ar baltām ķepiņām, divi svītraini un viens ruds. J. man uztaisa kafiju, es paņemu mafinu un apsēžos kādā dīvānā apdomāt dzīvi. Divi kaķi mani pārmetoši uzlūko un aiziet prom. Baltķepis drusku pasēž man blakus uz dīvaina atzveltnes. Un tad atnāk rižiks, piesardzīgi iesvempjas man klēpī un pēc piecām minūtēm sāk murrāt. Murrāja viņš jocīgi, ar tādu kā gaudojošu pieskaņu. J. bija ziņkārīgs, pajautāja vairāk informācijas par vietu un uzzināja, ka šie ir aprūpēti, savakcinēti, sačipoti patversmes kaķi, kas te ir adoptēti un dzīvojot jau vairākus gadus. J. smejas par manām distancētajām attiecībām ar kaķiem un sajūsmināti taisa bildes ar rižiku man klēpī. Pateicoties rižika murrāšanai, mēs izejam mazliet par vēlu. Bet nu vēl samērīgi.

Transports uz lidostu ir metro plus autobuss. J. ārkārtīgi sajūsminās par koncepciju, ka mēs vienkārši nopērkam 40 kronu biļeti un tad 90 minūtes varam braukt gan ar metro, gan ar autobusu un tramvaju. Un ka metro ir tik ātrs. Un ka tajā ir pat internets! Es atzīstu, ka vispār es to visu (izņemot internetu) atcerējos un ka šis pirms 10 gadiem bija būtisks iemesls, kapēc es sāku arī Rīgā gribēt laika biļetes. Uz pārsēšanos es savlaicīgi ieplānoju, ka mēs noteikti apmaldīsimies un aiziesim nepareizi, un gan jau nepaspēsim uz vistuvāko autobusu, bet… Zličinā uz perona ir zīme, kur jāiet uz lidostas transportu, tieši pie izejas ir zīme, ap stūri ir zīme, gabalu tālāk ir zīme. Nu īsi sakot, mums neizdevās apmaldīties, čehi bija parūpējušies, lai tūristi atrod savu ceļu prom. Arī autobusā tiek diezgan rūpīgi skaidrots, kurš terminālis ir kurš (3. ir dīvains, 1. ir nešengena, 2. ir Šengena), un tā nu mums nevienu reizi nesanāk apmaldīties vai brīnīties, kur mēs esam, mēs visu laiku domājam “labi, pēc šī norādījuma gan tālāk paliks grūti” un tad pēkšņi mēs esam lidostā.

Lidostā ir palielas rindas, bet mēs neko nenokavējam. Čemodāns ir 22,6 kg, es ievelku elpu (jo es neatceros, vai atļauti bija 20 vai 25 kg) un… nekas nenotiek. Puisis uzlīmē čemodānam birku, novēl man laimīgu ceļu, un mēs dodamies tālāk. Lidmašīna ir pilna, man ir sajūta, ka ir šaurāk kā jebkad agrāk, lai gan augumā neesmu mainījusies, tapēc es nesaņemos izvilkt datoru parakstīt. Nolaižoties ir spēcīgs vējš, un mani tāpat kā turpceļā sakrata līdz nelaumam. Es cenšos dziļi elpot un pārdomāju vilcienu satiksmes pozitīvās īpašības. Saņemot čemodānu, tas ir slapjš. Es padomāju, ka beidzot arī man vedot ir saplīsusi kāda pudele, bet nē. Vienkārši tikko ir lijis. Mēs esam veiksmīgi atgriezušies Latvijā, es neko neesmu apvēmusi, nekas, liekas, nav pazudis, nekas nav saplīsis, un mamma ziņo, ka arī mani balkona augi ir izdzīvojuši. Viss ir labi.

J. kādā brīdī piezīmē, ka ceļojums bija super, bet nupat ļoti gribas mājās. Es atsmeju: “Zini, man Tev ir labas ziņas! Mēs actually braucam mājās!”

Čehija 6: Jozefova

Nākamā diena ir pēdējā pilnā ceļojuma diena. Pieceļamies pavisam nedaudz laicīgāk un nolemjam pirms doties staigāt, paēst brokastis. Viena, otra iespēja tiek apsvērta un tomēr noraidīta kā ne īsti valdzinoša, Prāgā pavadāmo dienu arī maz, tapēc beigu galā mēs vienkārši aizejam vēlreiz uz Slavia, jo tur ir labi. Brokastu piedāvājums tur ir ilgi, līdz diviem, tapēc mēs kārtīgi iepazīstamies ar to. Es ēdu plaucētās olas ar briošmaizīti un Holandes mērci, un domāju par to, ka nu es māku taisīt Holandes mērci, tas mūsdienās nav tik grūti, bet es tiešām nezinu, kas jādara, lai mērci padarītu tik gaisīgu kā šī. J. ir paņēmis viegli apceptu sendviču ar sieru un šķiņķi, kam pa virsu uzkrāmēta ola. Klavieres šobrīd nespēlē, visapkārt čalo cilvēki ēdiens ir izcils un mēs nesteidzamies. Nesteidzamies tik ļoti, ka paņemam arī desertu – man jānoskaidro, kāds šeit ir French toast jeb vecmammas olmaizīte un J. paņem pankūkas ar apelsīnu mērcīti, kas tā nenosauktas tomēr ir tuva rada Crepe Suzette. Pajokojamies, ka [kafiju ar] alkoholu no rītiem taču dzerot tikai aristokrāti un deģenerāti, un pārbaudījām, ka kafija ar absintu vai olu liķieri arī ir baigā manta.

Šīsdienas plāns – Vltavas šis krasts, konkrētāk bijušais ebreju rajons Jozefova. Pa ceļam noejam gar vecāko Kārļa universitātes ēku un gar teātri, kurā pirmo reizi esot uzvests Dons Žuans. Es mazliet šaubos par to Kārļa universitātes stāstu, bet blakus kāda gide citai grupai stāsta tieši to pašu. Kaut kādā brīdī sanāk iet arī gar vietu, kur kādreiz bija Ādamu ribu korgs, un jā, tur tiešām tā vairs nav. Vēl ceļš mūs izved vēlreiz gar Betlemes kapellu un saules gaismā mēs ieraugam atbildi uz J. pirmās nakts jautājumu, kas tie par kaķu plauktiņiem pie sienas. Naktī mums šķita, ka priekšējās fasādes vienā sānā ir tādi kā betona plauktiņi pielikti un nevarēja saprast, kāpēc. Dienas gaismā “plauktiņi” met ēnu uz gaišās sienas. Katrā ēnā, izrādās ir caurums burta formā, burti veido vārdus za pravdu – par patiesību. Un uz apakšējā “plauktiņa” malas ir rakstīts “Jan Hus” un gadaskaitļi. Tik vienkārši… un tik uzrunājoši.

Jozefovā es esmu izdomājusi, ka (a) gribu redzēt seno kapsētu, ko man dažādi cilvēki iesaka jau vairāk kā 10 gadus, un (b) parādīt J. Spāņu sinagogu, jo liels kultūras piemineklis. J. ļaujas manam plūdumam un mēs dodamies kapsētas virzienā. Mēģinot iegādāties biļetes, mēs saprotam, ka būtībā ir divu veidu biļetes – “viss kopā” un “viss kopā, bet bez Staronovas sinagogas”. Tas “viss kopā” ir vēl vismaz 3 sinagogas bez Spāņu, kā arī kapsēta un ceremoniju nams. Racionāli spriežot nākas atzīst, ka mēs nevaram to visu kvalitatīvi apskatīties līdz muzeju slēgšanai un mūsu spēku izsīkšanas brīdim, tapēc mēs tomēr nopērkam “mazo biļeti” bez Staronovas. Biļešu pārdevējs mēģina mūs mierināt, ka biļetes der veselu nedēļu, bet tas mums nepalīdz, jo mums nav veselas nedēļas Prāgā. Taču viņš mūs pārliecina nopirkt audiogidu, jo kapsētā visa informācija esot ivritā.

Iedziļinoties rūpīgāk nelielajā shēmā biļetes aizmugurē, mēs saprotam, ka kapsētas apskatīšana ir organizēta vienā virzienā un mēs stāvam pie izejas. Bet ja reiz tāpat mums biļete ir gandrīz visam, mēs ieejam pie kapsētas esošajā Ceremoniju namā. Šī ēka man rada sajūtu, ka es zinu, no kurienes cilvēki iedvesmojas, kad fantazē par rūķu arhitektūru – tas ir celts no vienādiem taisnstūrainiem akmeņiem, tam ir divi vai 3 stāvi un mazi krāsainu stiklu lodziņi. Vienā stūrī ir kāpnes ar dekoratīvām margām, kas ved uz nosegtu ieeju un virs tām ir tāds kā apaļīgs tornis – tas izvirzās uz āru no ēkas, bet nav sevišķi augsts. Iekšā ir vismaz tādiem nezinātājiem kā man patiesi interesanta ekspozīcija par attieksmi pret nāvi un apglabāšanas procesa organizēšanu un tradīcijām. Piedodiet, mans īsais izklāsts noteikti nebūs precīzs, lai cik ļoti mēģināju iedziļināties, esmu iesācēja, taču gribas apkopot, ko jutos uzzinājusi, lai neaizmirstu. Ja kļūdos, labojiet, komentāri būs vaļā. Ziedošana vispār ir garīgi svarīgs akts ne tikai saņēmējam, bet arī ziedotājam, tas ir ticīgā pienākums. Palīdzība slimajiem un mirstošajiem, kā arī ārstēšana ir nevis iešana pret Dieva gribu (kā to mūsdienās mēģina apgalvot daži kristieši), bet līdzīgi kā ziedojums saskarsme ar dievišķo. Katrā kopienā ir ļoti svarīga brīvprātīgo organizācija – Apbedīšanas biedrība -, kuras pienākums ir sniegt atbalstu mirstošajiem un viņu tuviniekiem, kā arī pareizi un tradīcijām atbilstoši organizēt bēres un vākt ziedojumus. Iezīmīgi, ka atbilstoši tradīcijai bagātos bija jāapglabā tāpat kā nabagos baltā kreklā un vienkāršā zārkā. Lielākās kopienās, piemēram, Prāgā šī biedrība bija lielāka un tur par vadošajiem locekļus varēja balsot tikai tādi biedrības dalībnieki, kas biedrībā ir vismaz 15 gadus. Mazākās kopienās vienkāršāk. Tā kā darbs ir visnotaļ saistīts ar dzīves bēdīgo pusi, katrai šādai biedrībai ir pienākums organizēt vismaz vienu priecīgu notikumu gadā, tapēc tika organizēti ikgadējie banketi. Ceremoniju namā bija apkopoti gan dažādi ar biedrības darbu saistītie priekšmeti (ziedojumu vākšanas kastītes, banketu trauki un vēl visdažādākie priekšmeti), gan arī gleznojumu sērija (nezināms autors, ja pareizi atceros, 17. vai 18. gs.), kas attēloja biedrības darbu, pienākumus, apbērēšanas procesu utt. Ja pareizi saprotu, šie gleznojumi visticamāk bija biedrības pasūtījums, jo biedrībām reizēm bija pienākums informēt sabiedrību par sava darba nozīmīgumu. Taču, cik saprotu, biedrība bija kopumā kopienas dzīvē svarīga un cienīta organizācija.

Pēc tam mēs devāmies apkārt kvartālam meklēt ieeju kapsētā. Pie ieejas kapsētā ir vēl viena sinagoga, kas mūsdienās kalpo kā piemiņas nams holokaustā bojāgājušajiem – tās sienas ir viscaur norakstītas ar cilvēku vārdiem un gadskaitļiem. Tālāk ejam caur kapsētu. Pēdējais apbedījums kapsētā datējas ar 1787. gadu, vecākais – ar 1439. gadu, taču ir zināms, ka apbedījumu ir vairāk un vecāki nekā kapakmeņi. Kapakmeņi sākumā atstāj negaidīti haotisku iespaidu, taču patiesībā tam ir ļoti labs izskadrojums – kapsēta ir lietota ļoti ilgi, tajā atkal un atkal pietrūka vietas un tikai pa retam bija iespējams iegādāties vēl zemi kapsētas paplašināšanai. Tā kā pamest vai atrakt kapus nav pieņemami, tad atliek viena iespēja – paaugstināt kapsētu ar jaunu zemes kārtu un veidot jaunus apbedījumus tajā. Esot vietas, kur šādā veidā esot pat 12 kārtas. Kapakmeņi katru reizi tiek pacelti uz jauno līmeni, tadejādi kapsētā saglabājas pat ļoti, ļoti senas piemiņas zīmes, taču tās ir jānovieto ļoti cieši blakus. To, ka daži akmeņi ir ārkārtīgi veci, nav nemaz tik grūti nojaust – Audiogidā tiek skaidrots, ka reizēm vārda simbolika, profesija vai kāda cildena cilvēka īpašība mēdz tikt attēlota uz kapakmeņa kā piktogramma. Mēs vairākkārt ievērojam vīnogu ķekarus, kas simbolizē labi un ražīgi nodzīvotu dzīvi.

Pēc tam mēs ieejam turpat blakus Klausa sinagogā, kur ir izveidota otra daļa izstādei par tradīcijām un paražām (viena daļa bija Ceremoniju namā). Te ir par Sabatu, kalendāru, Pesahu, precībām, košera ēdienu un vēl šo to, un man sāk palikt žēl, ka visu, ko izlasu, nav iespējams atcerēties. Taču es mēģinu vismaz iztīrīt no savas galvas pārpratumu, kura dēļ es nezkapēc domāju, ka Sabats iekrīt svētdienā. Nē. Sabats ir sestdienā, un tapēc vakar muzeji bija ciet, bet šodien mēs esam te.

Tālāk mēs dodamies uz mazliet attālāko Spāņu sinagogu, pa ceļam apskatoties Staronovas sinagogu no ārpuses, un noklausoties par to audiogidu. Tā ir veca, diegan vienkārša ēka, bet man vēl jo projām šķiet fenomenāli, ka eksistē ēka, kura savam paredzētajam mērķim tiek lietota visu laiku no 1270. gada ar vienu nelielu pārtraukumu nacistu laikos. Jā, eksistē, tā ir Staronovas sinagoga. Vārds visticamāk nāk no tā, ka vispirms tā bija Jaunā sinagoga, un tad blakus uzcēla vēl jaunākas, bet šo turpināja lietot, tapēc tā kļuva par vecāko sinagogu no visām jaunajām. Jo, iztulkojot latviski, sinagogas vārds nozīmē “Vecā Jaunā sinagoga”.

Spāņu sinagogā mēs nokļūstam krietnā pēcpusdienā, un saulei slīpi iespīdot, pa vitrāžotajiem logiem es pēkšņi saprotu, ka es pavisam nepareizi atceros šo interjeru. Man atmiņā no janvāru beigu dienām tas ir palicis ļoti pelēcīgs, taču šodien es te redzu piesātinātus tumši zaļus un tumši sarkanus pamattoņus ar smalkiem zelta akcentiem. Mans “nez, vai tur ir vērts iet” strauji pārvēršas par “apžē, kapēc es to agrāk nebiju ievērojusi!!!”. Sinagoga ir celta tā sauktajā Mauru stilā, tā no iekšpuses ir viscaur izzīmēta ar smalkiem ģeometriskiem rakstiem, kas mijās un mainās pa dažādām virsmām. Tur nav itin nekā šķība un manas loģiku mīlošās smadzenes drusku peld laimē šajā kārtībā. Mans nu jau mirušais matemātikas profesors man reiz teica, ka Spāņu sinagogā esot atrodami visi 7 plaknes simetrijas veidi.

Spāņu sinagogas izstāde ir veltīta ebreju vēsturei un kultūrai 19. un 20. gadsimtā – kā cilvēki vispirms piedzīvo lielāku emancipāciju, brīvību un turību, kā cilvēki meklē viedus, kā veidot jaunas laikam atbilstošas attiecības ar savu reliģiju un tradīcijām, un arī to, kā atnāk nacisti un visu to sabojā. Pēc tam mēs vēl paspējam uz pusstundu ielūkoties Maisela sinagogā, kur interjers ir daudz vienkāršāks, taču ekspozīcija veltīta 10.-18. gs. vēsturei, kur mijas gan uzplaukuma posmi, par kuriem liecina smalki rokdarbi un vērtīgi rokraksti, gan vairāki asiņaini pogromi un dažādi virsvaru aizliegumi, piemēram, nodarboties ar lauksaimiecību, dzīvot ārpus noteiktiem kvartāliem utt. No šejienes mēs izejam tajā brīdī, kad biļešu kontrolieris saka, ka viss, slēdz!

Mēs paejamies mazliet pa Parižskas ielu uz Vltavas pusi, es parādu J. lielo metronomu, bet tas šodien nestrādā un nemetronomē. Mēs apsēžamies parciņā blakus Staronovas sinagogai, es mēģinu atpūtināt nostaigātās kājas un J. meklē, kur iet vakariņās. Vien dažus metrus tālāk ir zaļa statuja ar kādu vīru, es apskatos kartē – tas esot Mozus. J. ierosina doties uz Virvju vijēja sievas krogu apskatīties, kāda tur tagad ir ēdiena kvalitāte, jo TripAdvisor atsauksmes ir pietiekami labas. Tas ir tāds gabaliņš no šejienes – netālu no Vacslava laukuma. Pa ceļam mēs ieejam saldumu veikalā, kas atgādina rūķīšu alu. Tur spēlē disnejfilmu mūziku, un saldumu tvertnes ir izveidotas kastēs, kas izskatās pēc vilcienu vagoniņiem. Es mēģinu nopirkt tikai nedaudz lakricas, ko iedot brālim un neviens nezina, kā man uzlasās puskilograms. Pēc tam mēs attopamies, ka mūsu krustbērnam tiešām vajadzētu dabūt dzimšanas dienas dāvanu. Es saku, ka man ir liela konfekte uz kociņa, bet J. uzstāj, ka krustabērna vecāki ierosināja bērna mantiņu ar bērna mīļo Bingu. Blakus Vacslava laukumam bija milzīgs rotaļlietu veikals, es saku, labi, ejam meklēt tur to sasodīto Bingu, jo nu rīt nebūs laika un pēc vakariņām varbūt būs jau ciet.

Veikals ir teju neadekvāti liels. Tā centrā ir karuselis, pie ieejas ir divas milzīgas skulptūras (Ironman un zilonis) un tālāk ir vēl viens mazāks Ironman. Un no augšstāva uz leju ir spirālveida truba slidkalniņš. Es kādu brīdi klimstu ap mīkstajām mantiņām, pārvaru kārdinājumu uzdāvināt savam brālim milzīgu vienradzi ar spīgulīšiem. Vienradzis ir lielisks, bet man čemodānā būtu būtu grūti iespiest, un brālis vispār ir arī licis nojaust, ka nav vēlams viņam uzdāvināt pilnīgi, pilnīgi visas pasaules mīkstmantiņas, pietiekot ar dažām. Arī lego mani nepiesaista, un es ar augošām šausmām sāku saprast, ka te vispār nav kur apsēsties. Es skatos uz milzu Zaļā Henka statujas postamentu un domāju, vai tiks izsaukta apsardze, ja es te apsēdīšos. Pirms apsēšanās es tomēr uzrakstu J. čatā “vai esam jau klāt”, un viņš atbild “Jāaa! es beidzot atradu! eju uz kasēm!”, un pēc ļoti garām piecām minūtēm mēs esam ārā. Es secinu, ka iet veikalā, nevis sēdēt uz soliņa no manas puses bija kļūda. “Vai Tu esi staigājama?” J. bažīgi prasa, “Vai man ir izvēle?” es gurdi atbildu. J. man parāda kartē, ka Virvju vijēja sieva tiešām ir ap kvartāla stūri, es saņemos, un mēs nokļūstam tur. Tā ir maza, un pārsteidzoši klusa sānieliņa, ja ņem vērā, ka blakus ir tūristu pūļi. Es paņemu cūkas fileju ar maizes knēdeļiem, kaut kādu vienkāršu mērci un brūklenēm. Brūkleņu varēja būt vairāk, gaļas vēl aiz vien porcijā nav šokējoši daudz, bet mērce ir garšīga un maizes knēdelis patiesībā ir ideālā substance garšīgu mērču leksēšanai. J. paņem ribas un ir ļoti priecīgs. Es pārlasu dzērienkarti un beigās paņemu drošo izvēli – tumšo Kozelu. J. paņem kaut kādu gaišo alu, tad mazo, tumšo Kozelu, tad aizmirst, ko es ņēmu, un piedāvā man pagaršot. Es esmu jau pietiekami atpūtusies, lai sasmietos: “dude, es taču paņēmu to pašu, dude, es taču tev ieteicu ņemt Kozel :D”

Mājupceļā mēs mēģinam nopirkt vīnu. Mums neiet ar normālu pārtikas veikalu atrašanu, visur ir tikai suvenīru bodes. Pie trešās bodes es padodos, ka laikam Rulandské Šedé (citur pazīstams arī kā Pinot Gris, diezgan droša izvēle, ka man garšos) neatradīsim, un paņemu 2 citus čehu vīnu veidus. Mājās redzēs, kā nu garšos. Vakarā, krāmējot čemodānu, atklājas pilnīgi aizmirstā informācija, ka mums taču bija arī suvenīri no Brno, un krāmēšana izvēršas par varenu atjautības uzdevumu. Taču es to atrisinu. Un pudeles pat ir puslīdz adekvāti ietītas netīrās zeķēs. Bingam gan nākas ceļot J. rokasbagāžā. Pēc tam es mēģinu pierakstīt, kā mums gāja Prāgas pilī, un tas ievelkas, jo mums daudz gāja. J. mēģina mani pārliecināt, ka neesot viedi tik vēlu iet gulēt, bet es lieku cerības uz gulēšanu lidmašīnā. Vēl mēs mēģinām iztrādāt plānu, cikos mums rīt kur jābūt, lai nenokavētu lidmašīnu. Kādu brīdi notiek nogurušu cilvēku putrošanās, un tad J. paņem un uzzīmē uz čeka aizmugures PLĀNU, kā mēs to darīsim, bet es piegūglēju, kas ir labākais sabiedriskais transports. PLĀNS beigās bija šāds:

Plāns.

Čehija 5: Prāgas pils

Nākamajā dienā mēs izguļamies. Un tad tik nesteidzīgi sākam dienu, ka es ierosinu brokastis vienkārši nemeklēt un ķerties uzreiz pie launaga, kad būs mazliet pastaigāts. Tā nu mēs dodamies pa Leģiona tiltu pāri Vltavai uz Ujezda funikuliera staciju. Pa ceļam – komunisma upuru piemiņas memoriāls ar pakāpeniski izgaistošajiem cilvēkiem. Šoreiz tur ir puķes. Funikuliera stacijā ir rinda. Sajūtos naiva, ka neesmu to prognozējusi, bet nu jā, ir taču vasara un pats tūrisma pīķis. Vienojamies ar J., ka sagaidīsim nākamā funikuliera atnākšanu (to var redzēt pēc pēkšņa cilvēku pūļa izplūšanas no otrām durvīm), un tad novērtēsim, vai mēs tiekam iekšā, vai nē. Ja netiksim, iesim kājām. Loģiski, vai ne? Skaidra izvēle! … Funikulieris atnāca, tas ir diezgan ietilpīgs, rinda pavirzījās uz priekšu varieni, un biļetes pārstāja pārdot tieši starp mani un J. Es aizeju, paskatos uz funikuliera vagoniņu, padomāju, atnāku atpakaļ un apsēžos uz soliņa. Gaidīsim nākamo braucienu, kad biļeti iedos arī J.

Brauciens ir īss, bet tā, kā es J. esmu pateikusi, ka jāstāv aizmugurē, viņš noķer pat pāris bildes. Es savukārt ievēroju, ka te kursē divi vagoni, un apmēram pa vidu ir apmainīšanās vieta. Augšā mēs dodamies skatīties rožu dārzus, par kuriem man pēc sava brauciena stāstīja mamma. Rožu dārzos ir milzīgs ceļu remonts. Visos. Visur. Rožu sezona iet uz beigām, rozes ir pārpilnas ar viegli apvīrušiem ziediem dažādās krāsās, un dažas es pat paostu, bet tā īsti klāt tikt nekam nevar. Mēs ejam pa vienīgo atļauto celiņu apkārt ar mērķi saprast, vai pilnīgi visur ceļi ir ciet. Vienā vietā ir posms vaļā, tur ir arī skaista norāde, ka te jānokāpj no velosipēdiem, tapēc es noticu un dodos iekšā. Apmēram dārza vidū mums kaut ko ļoti gari un ne sevišķi priecīgi sāk skaidrot gabalu tālāk esošie remontnieki – mēs nesaprotam nianses, taču kopējā doma ir skaidra – mums te nebija jāiet. Es naivi palūkojos apkārt, bet saprotu, ka citas izejas ir ciet, jāiet vien atpakaļ, no kurienes esam nākuši. Vēl sliktāk, arī tā vieta ir ciet, droši vien bija atvērts uz brīdi kādam traktoram. Nākas lūgt, lai mums atver.

Arī otra rožu dārza daļa otrā galā aiz observatorijas ir ciet. Man neatliek nekas cits, kā bezspēcīgi nošņākties, ka ir nu gan jābūt plānošanai, lai noraktu visus rožu dārza ceļus tieši rožu ziedēšanas laikā, un tad mēs dodamies uz Petrīnas skatu tornīti.

Pie Petrīnas skatu tornīša J. paziņo, ka tas skats nevar būt tik labs, lai attaisnotu mīcīšanos starp tik daudz cilvēkiem, un ka mums nevajag tur kāpt. Es apskatos, ka apakšstāvā Jāra Cimmermana izstāde arī ir sen novākta. Pirmajā stāvā ir saldējuma stends, bet tas neņem kartes un mums nav kronu. Tapēc mūsu kopējais guvums ir vairāki dārgi, bet ļoti skaisti magnētiņi – tādi zīmētiem attēliem un kvalitatīvi nodrukāti. Pēc tam mēs dodamies, ja tic manam GPS, apmēram Prāgas pils virzienā.

Pēc viena gara kāpņu laidiena mēs atrodam ceļa rādītāju, kas uz pili iesaka nevis doties taisni uz priekšu lejā pa kāpnēm, bet gan pa kreisi pa līdzenu ceļu. Mēs ar J. saskatamies, ka pils nepāprotami nav pa kreisi, bet varbūt tas ceļš ir vienkāršāks, iesim tur. Nenožēlojām. Pēc negara brīža ceļš iznāca no parka krūmiem un tālāk veda lielā lokā ap nogāzi – praktiski visa Prāga pie kājām, plašs skats, var redzēt gan Malastranu, gan Vltavu, gan pilsētas daļu otrā upes pusē, tālu, tālu, jo ir ļoti saulaina un skaidra diena. Ļoti saulaina. Panorāmas ceļš noslēdzas pie Strahovas klostera netālu no pils. Es nojaušu, ka tur noteikti ir ko paskatīties (vēlāk vakarā izlasīju internetā, ka tur ir liela un ārkārtīgi skaista barokā būvēta bibliotēka ar ļoti retām grāmatām), bet šodien tam nepietiek laika. Papriecājamies par klostera priekšpusi un nopērkam tur saldējumus. Saldējums ir garšīgs, taču sasodīti neērti pasniegts – mazā vafelītē tiek liktas daudzas bumbiņas un tā, ka lielākā saldējuma daļa ir apķepināta ap vafeles sāniem. Es pazaudēju pusbumbiņu un nopūšos, ka tiešām nesaprotu, kapēc nevar godīgi teikt, ka 3 bumbiņām ir jāpērk lielāka vafele, es nebūtu par 10 kronām žmiegusies.

Pie pils mēs nokļūstam no rietumu puses, un mums paveicas noskatīties, kā notiek goda sardzes maiņa. Taču pagalms pie prezidenta pils tagad ir rūpīgi apsargāts un man atliek no attāluma norādīt uz īpaši resnajiem karogmastiem, iet mēģināt tos apskaut mēs netiekam. Tā vietā mēs ejam iekšā pils kompleksā pa sānu vārtiem. Cilvēku, protams, ir vairāk kā man un J. patiktu, bet nu nav tā, ka nebūtu adatai, kur nokrist. Izstaigājam pilij cauri garākajā virzienā līdz Zelta ieliņa un tad es sāku interesēties par biļetēm, jo tagad, pašā sezonas plaukumā, normālā darba laikā tur tiešām vajag biļetes. Izrādās, lētākā biļete, kas ietver Zelta ieliņu, ietver arī lielo Sv. Vitus katedrāli, un mazo, bet veco Sv. kura katedrāli, kā arī pastaigu pa pili. Taču tā neietver Vitus katedrāles zvanu torni ar skatu. Nu labi, redzēs, kas sanāks – mans sākotnējais mērķis bija Zelta ieliņa un katedrāles tornis.

Vispirms mēs kārtīgi izstaigājamies pa Zelta ieliņu – tā ir mazu mājiņu rinda starp diviem pils mūriem, kas tika apdzīvota līdz pat 20. gadsimta sākumam. Bruņu kolekcija otrajā stāvā vēl aiz vien ir uz vietas. Mani tā mazliet garlaiko, taču J. dzelžus nopēta diezgan rūpīgi. Es pakritizēju iztādes galā esošās vitrīnas ar dažiem vēsturiskajiem tērpiem – es atpazīstu, ka divi varētu 18. gadsimts un divi renesance, taču man ir patiesi žēl, ka šīs vienīgās vitrīnas, kam es neatrodu aprakstu nekur. Lejasstāvā, salīdzinot ar pēdējo reizi, kad te biju, ir saradušies jaunumi. Apmēram pusi no mājiņām aizņem suvenīru veikali, un pusi – ticamas izstādes par to, kā te varēja izskatīties, kad te dzīvoja kādi no iepriekšējiem iemītniekiem. Ir vismaz trīs istabiņas no 20.gs. sākuma (šuvējas, kinoentuziasta un kādas zināmas pareģes okultistes), kā arī vairākas no 15.-18. gs. – sarkanā gvarda telpa no laikiem, kad pili sargāja gvardi sarkanās uniformās, zeltkaļa darbnīca un alķīmiķa aptieka. Šajā sienas daļā ir saglabājušies arī divi torņi, kas ir izmantoti kā cietumi savulaik. Viens ir daļa no bruņu izstādes, otrā mēs neuzkāpjam, jo šķiet, ka nav spēka vēl cietumiem.

Līdz pils muzeju slēgšanai ir palikusi apmēram stunda, ir skaidrs, ka iet staigāties pa karaļa telpām mums nesanāks, taču mēs nolemjam iemest aci abās baznīcās. Vispirms pa ceļam sanāk sv. Jura bazilika, kas visticamāk ir vecākā Prāgā saglabājusies ēka. Priekšējā fasāde tai ir ļoti grezna, tā ir piebūvēta 17.gs. otrajā pusē, bet iekšpuse ir vienkārši dzeltenīgs kaļķakmens. Mani ļoti sajūsmina, ka netālu no izejas ir nolikta shēma ar to, kuras baznīcas daļas ir saglabājušoas no kura gadsimta. Pietiekami daudz paceļojot pa baznīcām, nākas labi iemācīties, ka baznīcas mēdz uzcelt un tad pārtaisīt, un tad paplašināt, un tad renovēt, un tad renovēt vēlreiz pēc ugunsgrēka, un tad vēl nez ko, tapēc tas, ka tev ir shēma, kur ir skaidri norādīts, ka tu šobrīd stāvi blakus 10. gadsimta (desmitā!! vairāk kā tūkstoš gadu!) kolonnām, rada diezgan fenomenālu sajūtu. Viena no sānu telpām ir veltīta sv. Ludmilai, un, šķiet, centrā ir glabāti senie Bohēmijas karalistes Pšemislu dinastijas karaļi. Sen tas bija, pirms 14. gs. Pie ieejas ir neliela 17. gs. celta sānu telpa, kas veltīta svētajam Nepomukas Janam. Tur ir skaisti gleznojumi, visādas dekorācijas, un tāds kā altāris. Un mēs ar J. abi, apskatījušies, nospriežam, ka tiešām, izskatās, ka altāra apakšdaļā ir smuki salikts galvaskauss ar vairākiem kauliem.

Tālāk mēs dodamies uz Vitus katedrāli. Tur sākumā ir kaut kāds pārpratums, jo sargs mēģina mūs brīdināt, ka drīz (pēc pusstundas) slēgs un J. pārprot, ka mēs savu biļeti varam kaut kur iebāzt, un katedrālē var tikt tikai ļaužu pilnajā piekšdaļā. Es tomēr uzstājīgi snaikstoties atrodu turniketu un mēs tiekam mazliet paskatīties arī dziļāk.

Katedrāle ir milzīga un tajā visādu gotisko caku daudzums ir vienkārši neaptverams, taču tādā saulainā vasaras dienā kā šī īpaši izceļas logu vitrāžas. Katedrālē ir daudz logu, katrā no tiem ir vitrāžu komplekts, katrs no tiem ir atšķirīgs, un, ejot ekskursiju loku, tās var ļoti labi apskatīt. Dažādi tēli un sižeti, es atpazīstu pastaro tiesu, taču ir arī citi. Ekskursiju loks ved pa baznīcas ārmalu apkārt altārim. Vienā brīdī mums pienāk sargs un saka kaut ko par 15 minūtēm, es samulstu, jau dzen ārā? Bet nē, viņš mēģina mums pateikt, lai mēs ejam uz priekšu un pa savām 15 minūtēm paskatamies vēl arī citus logus 🙂 Baznīcas galā aiz altāra ir milzīgs sudraba šķirsts uz tik pat milzīga postamenta. Virs postamenta sarkana samta gabalus tur četri lidojoši sudraba enģeļi. J. ātri uzmet acis zīmītei blakus un uz brīdi apgalvo, ka tas ir Austroungārijas imperijas valdnieces Marijas Terēzijas kaps, bet nē, Marija Terēzija vienkārši lika uzstādīt enģeļus, tas ir kāda svētā šķirsts. Vēlāk rakstot ceļojuma piezīmes, es smagi nožēloju, ka neesmu nofotogrāfējusi šo zīmīti, jo internets ilgi turas pretīm maniem centieniem noskaidrot, kas tas ir, bet, šķiet, ka tomēr runa ir par svēto Nepomukas Janu.

Jā, pirms brīža mums šķita, ka viņa kauli ir blakus Jura bazilikā. Jā, mēs kaut ko palaidām garām un nesapratām. Bet droši vien nebūtu cienīgi pieņemt, ka svētajam bija divas galvas. Pat, ja tas ir čehu nacionālais svētais, kas nepamatoti tika iemests Vltavā.

Iespējams, visskaistākais notikums mūs gaida pie izejas – baznīca ir novietota rietumu austrumu virzienā un saule pamazām taisās uz rietu, tapēc tā ir tieši tik zemu, lai iespīdētu pa centrālo rozeti un mestu uz izejai tuvākajām kolonām ārkārtīgi skaistus daudzkrāsainus gaismas laukumus.

Sargi aiz mums vāc nost cilvēku kustību ierobežojošos stabiņus un ārpusē drūzmējas vairāki ārkārtīgi oficiāli un smalki tērpti cilvēki. J. saka, ka te kaut kas notiks, kādas kristības varbūt. Es skeptiski pajautāju pretī, kurš, nu kurš gan varētu būt tik ievērojams, lai to kristītu Čehijas lielākajā baznīcā?! Taču vēlāk mēs dzirdam baznīcas zvanīšanu nesaskaņoti ar apaļajām stundām un pusstundām.

Skatu tornis ir vaļā ilgāk, es ilgpilni izlasu pie durvīm aprakstu par milzu zvanu, kura saplaisāšana ir notikusi tieši pirms lielajiem Prāgas plūdiem 21. gadsimtā, un saprotu, ka gandrīz 300 pakāpieniem man nav spēka. J. piekrīt. Nākamreiz.

Es kaut kā neiedomājos, ka varbūt rietumpuses izeja no pils būtu tuvāk un mēs dodamies uz austrumu izeju. Pa ceļam mēs dzirdam kā kāds gids stāsta par (trešo) Prāgas defenestrāciju. Iepriekšēja rakstā es pieminēju, ka pēc Husītu kariem uz kādu laiku iestājās miers un zināma brīvība husītiem. Nu lūk, šis ir turpinājums. 17. gs. sākumā arvien vairāk uzbrieda katoļu vēlme Bohēmijas protestantus pievērst atpakaļ. Tā brīža valdnieks par savu sekotāju nozīmēja kaislīgu Kontrreformācijas piekritēju, sekotājs lika pārtraukt vairāku protestantu kapellu celšanu, protestantiem nepatika, viņi atnāca un Prāgas pilī izmeta pa logu vairākus katoļu reģentus. Reģenti izdzīvoja, sākās Trīsdesmitgadu karš, kas kārtīgi papostīja milzīgu Eiropas daļu. Bohēmijā beigu galā nostiprinājās Hābsburgi, kas aizliedza visas kristietības veidus, izņemot katoļu.

Izeju mēs atrodam, taču kaut ko es esmu atcerējusies nepareizi un no tās pieejamie ceļi uz Malostranskas laukuma pusi neved. Taču tā kā vēlreiz iet cauri visai pilij liekas galīgi nepareizi, mēs mēģinam iet pa pils ārpusi gar dienvidu malu. Tur relatīvi šaurā strēlē visā pils kompleksa garumā ir pils dārzi. Tie nav ārkārtīgi grezni, taču ik pa brīdim tur atrodas kāds skaists puķpods vai grezna, paziedējusi roze. Gar dienvidu malu ir lieliski skati uz pilsētu. Pa vidu mēs piesēžam un J. izplāno, ka varētu doties brokastu pusdienu vakariņās uz kādu restorānu vārdā 7 švābi.

Kad esam izgājuši cauri visai dārzu strēlei, atrodas arī man pazīstamās kāpnes, kas ved taisnā ceļā gandrīz precīzi uz Malostranskas laukumu. Es pasēžu kādu brīdi malostranskas laukumā uz akmens staba un pavaimanāju, cik ļoti man ir pārgurušas kājas un cik ļoti vairs nav iespējams nekur iet. Pārsteidzošā kārtā manas parasti berzīgās zandales ir apžēlojušās un man nav tulznu. Tas gan neatceļ to, ka, tik daudz staigājot, vienkārši sāp pēdas. Bet J. atrod, kur ir tie 7 švābi, es saņemu spēkus un mēs ejam. “Klau, vai tālu?” – “Nē, viens kvartāls!” – “Bet šis ir kalnā!!! Kalni nav iespējami!!!” Bet es ieķeros J. elkonī un mēs tiekam pareizajā vietā.

Pareizā vieta ir ciet. Es apsēžos uz kāpnēm un saku, ka es nekur neiešu, kamēr mums nav jauna plāna. J. ir sapīcis par to, ka tik labs plāns ar reālu priekšizpēti ir izgāzies. J. sāk pētīt internetā citas iespējas, es kādu brīdi sēžu. Pēc tam es arī sāku piedāvāt kaut ko, ko nu es atrodu, taču mani padomi nav sevišķi labi, tās vietas ir patālu un mēs nekur negribam vairs iet. Kamēr mēs te apdomājam, vēl vismaz 3 cilvēki atnāk, parausta durvis un pīki saprot, ka nebūs. Beigu galā J. atrod vietu, kas saucas Malostransky hostinec un atrodas Malostranskas laukumā. Es nopūšos par likteņa ironiju, ka mēs turpat blakus jau bijām un mēs dodamies turp. Tur mēs samulsinām viesmīli ar jautājumu, vai cūkas kāja parasti cilvēki ņem uz vienu vai divām personām, un viesmīlis atzīst, ka cilvēki šajā gadalaikā neņem cūkas kāju. Mēs pasūtam cūkas kāju uz diviem vienu un katrs pa alum. J. pasūta īpaši lielo alu (litru), bet beigās galvā, protams, iesit man. Kāja ir mazliet sāļāka kā man patiktos, bet kopā ar alu un sinepēm lejā iet izcili. Gadsimta laime. Desertā es paņemu kaut kādu ņammu, kas pēc būtības ir tā kā karsts ar plūmju zapti pildīts berlīneris vaniļļas mērcē un kafiju, bet J. – gulašzupu maizes bļodiņā. Jo ir jāpagaršo čehu nacionālie ēdieni. Mēs ēdam ilgi un viesmīļi noteikti domā, ka mēs esam pārāk laimīgi, lai būtu normāli, bet tieši ko citu var gribēt no bropusdienvakariņām pēc tādas pastaigas!?

Atpakaļceļā mēs vispirms ieejam pārtikas veikalā un tad vēl dienasgaismā izejam pa Prāgas tiltu un J. ar profesionālu aci salīdzina pēdējos portretu māksliniekus, kas vēl nav novākušies. Cilvēku ir daudz, bet ne neaptverami. Noteikti ne tik daudz, kā pa dienu no pils redzējām. No tilta mēs šoreiz tiešām ejam uz viesnīcu pa vistaisnāko ceļu, bez līkumiem.

Viesnīcā mēs steidzami novelkam apavus un paceļam kājas gaisā. Tad mēs mēģinām dienas nogurumu noskalot dušā, un es vēlreiz nopūšos, ka dušas konstrukcijas bez rokā paņemamas klausules noteikti ir izdomājis vīrietis. Es apskatos, kas ražo manas mīļās oblātu vafeles, ko es esmu suvenīriem nopirkusi pat vairākas kastes, un pārdomāju savas dzīves izvēles. Citreiz pirkšu citus suvenīrus. Bet mums ir siers, mazliet sagrieztas desas un J. atver mājupceļā nopirkto vīnu. Ir silts, mēs izlaižamies gultā kā tādas sengrieķu skulptūras, dzeram vīnu, vakarējam un klausāmies kā ārā klaigā dažādi cilvēki, arī tūristi. Ir atvaļinājums kā nekā. Ir sestdiena turklāt vēl tikai. Ir vēl vesela viena diena.

Čehija 4: Atā, Brno! Čau, Prāga!

Nākamajā dienā mēs savācam mantas, izrakstamies un dodamies uz staciju braukt uz Prāgu. Šoreiz mēs esam viedi ļaudis, mēs esam laikus nopirkuši biļetes ar visām sēdvietām. Es, mazliet pasvārstījusies, esmu piemetusi klāt savai biļetei arī bagāžas apmaksu – no vienas puses, nē, es nezinu, par cik lielu bagāžu ir jāsāk maksāt, no otras puses, čemodāns ir tieši tik liels, lai tas traucētu vagonu šaurajās ejās, tapēc šķita labs kandidāts maksas bagāžai.

Pa ceļam mēs ieejam specializētajā kafijas un tējas veikalā, nopērkam mazliet suvenīrus un izdzeram pa tasei kafijas, nu, kaut ko labāku kā viesnīcā. Stacijā esam ļoti laicīgi, tapēc es ieeju Costa Coffee nopirkt sev latte līdzņemšanai un laika stiepšanai. Tur ir sistēma, ka, samaksājot iedod čeku, kam augšmalā ir numurs (man bija 42!), un, kad kafija ir gatava, to nosauc, lai pircējs nāk paņemt. Mazais dzīves prieciņš, ka darbinieki bija ņēmuši vērā, ka cilvēks, kas pasūta kafiju angliski, varētu nezināt, kā “četrdesmit divi” ir čehiski, un tieši mana pasūtījuma numuru pasauca angliski. It kā sīkums, man bija mana uzkrītoši zilā krūze, bet šī jaukā un loģiskā lieta man patiesi uzlaboja garstāvokli.

Vilcienā es sēdēju un rakstīju, J. kādu brīdi zīmēja, tad parunājās ar blakus sēdošo meiteni, kura arī zīmēja, tad atkal zīmēja. Pie J. zīmējumiem es banāli esmu pieradusi, bet svešās meitenes zīmējumi man pa acu galam šķita nudien aplūkošanas vērti – daudzas smalkas līnijas kopā veido dzīvnieka attēlu, kam fons sastāv no kaligrāfiska teksta. Vēl es domāju par to, cik jauki ir, ka ir tādas nejaušas lietas kā zīmējumi, kas ļauj svešiem cilvēkiem uz brīdi apmainīties komplimentiem.

Prāgā līst un nevienam nav lietussarga. It kā jau mums nevajag tālu, bet es paiztēlojos, cik slapjš un sapļecis būs gan J., gan mans čemodāns pēc rullēšanas cauri Vecpilsētai, un eju iedziļināties metro shēmā. Es pat tālredzīgi vēl Brno konferences organizētājiem biju pajautājusi, kā šobrīd var nopirkt metro biļetes, tapēc kopumā šis nav tik sarežģīti. Prāgā ir 3 metro līnijas, visiem slavenākajiem centra objektiem netālu ir kāda metrostacija un starp jebkurām divām līnijām var pārsēsties. Mums vajag ar sarkano līniju aizbraukt vienu pieturu līdz dzeltenajai un tad dažas pieturas pa to. J. neiebilst, mēs nopērkam katrs pa 30 kronu biļetei (drusku vairāk par eiro) un braucam lejā. Florences stacijā ir pārsēšanās uz otru līniju, tapēc ir jārulē ar garu, ātru eskalatoru dziļi, dziļi uz leju. J. šo novērtē kā piedzīvojumu, bet man ir mazliet šķērmi. Eskalatori nav mana stiprā puse, kur nu vēl uz leju, kur nu ātri un gari. Bet es ne pa vienu no viņiem nenokrītu, metrovilcieni atbrauc zibenīgi ātri, un mēs esam klāt tik ātri, ka lietus nav beidzies. No metro līdz viesnīcai ir laikam trīs kvartāli. Nu labi, četri, ja izkāpj ārā nepareizajā metro stacijas pusē. Viesnīca ir tieši tik ekscentriska, kā rezervējot šķita – lai gan tur ir kanalizācija, labs ūdens un citas ērtības, tā tomēr ir krastam rūpīgi piestiprināta laiva. Pareizāk sakot, divas laivas. Pusi no vienas laivas aizņem itāļu restorāns. Istabiņa jeb kaīte ir maza, bet šausmīgi smuka – man nudien iet pie sirds brūnie koka panelīši.

Kamēr ievācamies, ir beidzis līt un mēs nolemjam paēst un izmest loku pa vecpilsētu. Ejot gar Vltavu, es attopos, ka esam blakus Nacionālajam teātrim, te pat blakus ir leģendārā Slavia un mums absolūti vajag ar J. aiziet vakariņās uz turieni.

Tur izskatās tieši tā, kā es atceros, un cenas ir patiesībā labākas kā vietums Vecrīgā. Mūs nosēdina pie loga, mēs vērojam Nacionālo teātri pāri ielai, slapjo Prāgas asfaltu un daudz, daudz tramvaju. Ij jaunu, ij vecu. Zin’ Rīgas vecos, apaļīgos vagonus? Es nebrīnītos, ja Prāgā tādu būtu vairāk par 100. Pasūtam. Mans ledus punšs ir izcils un uz J. aveņu alus ir uzkaisīts drusku aukstkaltētu aveņu smaržai. Otrajā es ņemu kartupeļu klimpas ar putota siera mērci un siera kraukšķīšiem, un J. ņem liellopa pakaļgalu ar ķirbju biezeni. Pāri J. plecam es ievēroju, ka atnāk tāds vecs kungs ļoti pieklājītā melnā uzvalkā (varbūt pat frakā, tik tālu neredzēju) un kaut ko runājas ar viesmīļiem. Un tad viņš apsēžas pie klavierēm. Un spēlē. Cik atpazīstu, tur juku jukām iet vecāka populārā mūzika, piemēram, Armstronga Wonderful World ar kinomūziku un populāriem Eiropas klasiskās mūzikas izvilkumiem. Un atmosfēra vismaz man tajā brīdī sāk atgādināt seriāla Good Omens pašas beigas. Vai mēs esam enģeļi, kas vakariņo Ritz? Ļoti iespējams.

Pianists paņem pauzīti un tad atgriežas, tapēc mums nākas paņemt arī desertus. J. deserts tiek uz aizmirsts vai pazaudēts, bet tas, ka mums jāatgādina, nespēj sabojāt mūsu 11/10 garstāvokli. Un ir tā vērts! – es pagaršoju gabaliņu un konstatēju, ka lai gan nosaukums kautrīgi ir, ka tā ir tikai kūka Zahertortes stilā, tas ir garšīgākā improvizācija par Zahertartes tēmu, ko esmu baudījusi. Man pašai ir plūmju želeja ar magoņu biskvīta paliknīti, arī jauki. Plūmju želeja ir jauki, ja tur iekšā tiešām ir plūmes. Un te bija.

Pēc ilgas mūzikas un ēdiena baudīšanas tomēr saņemamies iet pastaigāties. Pa burzmu J. pēkšņi aizmirst kartes pinkodu, bet nekas slikts nenotiek, es samaksāju un viesmīle saprotoši smaida. Aizejam gar Vltavas krastu līdz Kārļa tiltam, J. to nokritizē, ka esot par daudz cilvēku, pagriežamies un dodamies iekšā vecpilsētā. Mums vairākas reizes mēģina iedot bukletu, ka blakus esošajā baznīcā ir koncerts, bet mēs tomēr dodamies prom. Es mēģinu doties Vecpilsētas laukuma virzienā, un par spīti tam, ka kaut kur pa vidu es kādas minūtes piecas vismaz eju pilnīgi otrādi (prom), mēs tur tiešām nokļūstam. Ir sācis nejauki līņāt. Bet ir arī bez 15 minūtēm septiņi un septiņos būs Vecā rātsnama pulksteņa šovs. Pasvārstamies un apstājamies zem kāda restorāna nojumes sagaidīt to, kā pulkstenī staigā apustuļi un skelets zvana zvaniņu. J. kaut ko lūkojas apkārt, es mēģinu tikmēr kartē sameklēt, kur atrodas objekti, kurus esmu kādreiz apmeklējusi vai par kuriem ir dzirdēti interesanti stāsti. Tikmēr pie torņa neliela cilvēku grupa protestē par to, ka nepieciešams palielināt sankcijas un sniegt palīdzību Ukrainai, lai netiek uzlaista gaisā Zaporižja.

Noskatamies pulksteņa figūriņas un J. piekrīt, ka, ņemot vērā, ka tā ir pilnībā mehāniska konstrukcija, tas ir visnotaļ iespaidīgi. Viduslaiku “robotiņu” šovs. Vēl J. ir izlasījis, ka relatīvi nesen ir atklāti dokumenti, kuros pulksteņmeistars pēc pulkstaņa pabeigšanas ir rūpīgi aprakstījis, kā to kopt un labot, tapēc par to aucu izduršanu visticamāk ir mīts. Ļoti labi.

Lietus tā kā drusku mazinās, es esmu uzvarējusi cīņu ar savu atmiņu, karti un gūgli, un mēs dodamies apskatīt Pulvera vārtus. Pie tiem J. sajūsmināti izsaucas:
– Vai šis ir tas Prāgas nejēdzīgākais aplis?
– Ko?!
Es nejūtos nekad neko dzirdējusi par tādu tūrisma objektu. Izrādās, J. nesaistīti ar šo ceļojumu regulāri skatās kādu jūtūberi, kas dzīvo Prāgā, sauc sevi par godīgo gidu (Honest Guide) un kam ir viedoklis par dīvaino satiksmes konstrukciju, kas pirms dažiem gadiem izveidota pie Pulvera vārtiem. Es pamokos, bet nespēju atcerēties, man šķiet, ka tad kad es te biju pirms 10 un vairāk gadiem, te bija daļējs gājēju laukums vai kas tāds. Paši Pulvera vārti ir savā vietā, bet blakus esošo Smetanas vārdā nosaukto koncertzāli remontē, tapēc tās skaistums ir drusku aizklāts. Tālāk mēs aizejam uz Vatslava laukumu un J. pārjautā, vai tas viss tiešām ir viens laukums. Paskatamies piemiņas zīmes laukuma vidū, daudzās dekoratīvās mājas ap laukumu un dekoratīvos puķu stādījumus, kā arī Vatslavu, viņa zirgu un zirga bumbas. Laukuma galā Nacionālajā muzejā ir izkārti Ukrainas karogi. Pamazām lietus pieņemas spēkā un mēs atgriežamies viesnīcā atpūsties un pacelt kājas pret griestiem. Brīdi pirms viesnīcas es saku J. “tagad aizved mani uz viesnīcu” (tas ir vispārzināms fakts, ka J. ģeotopoloģiskā izjūta ir daudz labāka par manējo) un viņš paspēj pajautāt “ko?! karte ir ieslēgta Tev!!!” pirms mēs pagriežamies, un viņš ierauga Dejotāju māju, no kuras viņš ļoti labi zina ceļu uz viesnīcu.

Vēlu vakarā lietus ir beidzies un tiek nolemts izmest mazmazītiņu aplīti paskatīties pilsētas gaismas. Prāgas pili, Kārļa tiltu, Nacionālo teātri un vēl dažas svarīgas ēkas izgaismo vēl jo projām. Mēs pārejam pāri upei un ejam uz Kārļa tilta pusi. Sasmejos, ka, nē, Pulvera vārtus atrast es pati nemāku, tas ir grūti, bet vismaz 2 viesnīcas, kur esmu dzīvojusi, gan atpazīstu bez grūtībām. Ātri konstatējam, ka salas un apbūve brīžiem traucē skatīties pāri upei, taču mēs ieklīstam Kampas dārzos un atrodam spocīgās bezseju zīdaiņu skulptūras. Pustumsā tie zīdaiņi ir vēl spocīgāki. Nejauši izlienam mazā laukumiņā pie upes netālu no Kārļa tilta – tas kalpo par dabisku skatu punktu, kur taisīt pastkaršu cienīgas tilta fotogrāfijas.

Pēc tam uzkāpjam arī uz tilta. Izrādās, mēs neesam vienīgie ģēniji, kas domāja, ka tik vēlu cilvēku būs mazāk. Melnās statujas tumsā drusku spocīgi izceļas uz izgaismoto māju fona.

Vecpilsētas pusē es, iespējams, ne sevišķi viedi, ierosinu izmest nelielu līkumu, jo no tilta tieši pa labi ir reti šaura un nepatīkama ietve. Nelielais līkums mazliet pastiepjas, bet mēs (a) uzzinām, ka arī šajā diennakts stundā var iegādāties ļoti daudz magnētu un apšaubāmus CBD produktus un (b) atrodam Betlemes kapellu, kurā savulaik sprediķoja Jans Huss. Es mēģinu salīmēt kopā vēstures zināšanas, bet nākas palūgt palīdzību internetam, kapēc tas ir svarīgi. Īsumā: Huss gandrīz 100 gadus pirms Lutera uzskatīja (15. gs. sākumā), ka sprediķot būtu vērts vietējiem saprotamā valodā, indugenču pārdošana nav stilīga un ka katoļu beznīcas greznība, iespējams, reizēm ir mazliet pārspīlēta. Katoļi Husu izslēdza no baznīcas, tad uzaicināja uz diskusiju, solot drošības garantijas, un tad ļoti droši sadedzināja viņu uz sārta. Sākās Husītu kari (kuru ietvaros divreiz ir aplenkta, bet ne iekarota arī Brno), un beigu galā tas viss noveda pie tā, ka mērenie husīti apvienojās ar katoļiem pret radikālajiem, tika iegūtas kādas nebūt ticības brīvības un miers uz kādu brīdi.

Atpakaļceļā es tā arī neatrodu veco katoļu rotundu, bet mēs nejauši uzejam Sv. Mārtiņa baznīcu Pie sienas. Tā ir 12. gs. būve, kuras neparastais nosaukums ir saistīts ar faktu, ka kādreiz tā bija ārpusē pie vecpilsētas (Staromesta) sienas. Tur gan nekāda fočēšana nesanāk, jo, kā J. teica, tur ir aizdomīgi ļaudis. Aizdomīgie ļaudis gan ir absolūti aizņemti ar sevi un savu aizdomīgumu, un mēs, kas dodas prom, viņus neinteresē. Tā nu mēs desojam vēlreiz uz viesnīcu. Mans secinājums ir, ka vasarā naktī Prāgā ir par daudz ballīšu un bāru ļaužu manai introvertajai dvēselei. Vai varbūt lietas vienkārši ir mainījušās, kopš es te pēdējo reizi biju.

Viesnīcā es nosēžu pāris stundas, gan rakstot, gan meklējot informāciju no iepriekšējiem ceļojumiem. Ar OpenStreetMap un mazliet arī gūgles palīdzību es atrodu lielo vairumu apskates objektu, ko atcerējos, taču resturānu atsaukšana atmiņā prasa pārlasīt vecos blogus. Patiesībā tur atrodas visādas piemirstas pērles, es nenovaldos un šo to nocitēju arī J. Virvju vijēja sievas krogs, šķiet eksistē, J. izdodas atrast tā adresi pat pēc latviskā nosaukuma, un tur mēs visticamāk svētdien aiziesim. Skorepka ar savām Ādama ribām gan ir gājusi zudībā – internetā vēl ir pēdas, ka tas vispār kādreiz ir eksistējis, taču ne TripAdvisor, ne kartes vairs neuzrāda tādu vietu. Un par Slavia mēs jau zinām, ar to viss ir kārtībā. Es uzmetu aptuvenu plānu, ka rīt varētu doties paskatīties Petrīnas kalnu un lielo pili. Neviens nezina, kā tas tā gadās, bet, ejot gulēt, ir pāri diviem pat pēc vietējā laika.

Čehija 1: šis čemodāns ir par lielu tam vilcienam

Kopējais brauciena plāns šoreiz aptver divus gandrīz vienlīdzīgi svarīgus galamērķus: vispirms caur Prāgu nokļūsim Brno, kur man ir konference, un pēc tam atpakaļceļā mazliet atpūtīsimies Prāgā, kur J. nekad agrāk nav bijis. Prāgas-Brno maršrutu nolemjam vilcienot – lētāk un dabai draudzīgāk.

Vienu reizi pa ilgiem laikiem lidojums ir ne sevišķi agri – vienos, tapēc lidostā ierodamies pat relatīvi pamodušies. Nobiedēti par vasarnieku izraisītiem štoperiem lidostā tomēr drošības kontroli un bagāžas nodošanu pārvaram īpaši ātri. Lidmašīnā sēžam pašā aizmugurē, un uz nolaišanos kārtīgi sakrata manu šūpes kaiti, tomēr es sazinkā pamanos nofočēt priekš J. vienu skaistu bildi ar Prāgas tiltiem – mākoņi pašķiras īpaši labi un J. man iegrūž rokā savu telefonu, ka vajagot.

Prāgas lidostā dažas lietas ir mainījušās un dažas – nē. Tāpat kā pirms 15 gadiem pie lidostas pietur 119. autobuss ar uzrakstu Airport / Not city center (Lidosta / Ne pilsētas centrs), taču ir parādījies 100 kronu ekspresis, kas ved pa taisno uz staciju. Dīvaini, cik strauji atmiņā ataust, ka centrālā stacija ir hlavní nádraží, nu gandrīz tā it kā es to vienmēr būtu zinājusi. Es kartē sapētu, ka tas ir blakus Vacslava laukumam un plānoju, ka varētu tur aiziet parādīt J. Vacslavu ar viņa zirgu un tuvumā paēst pusdienas, bet plānu atceļ karstums un smagais čemodāns. Ekspresis mūs izmet tieši pie stacijas un mēs pa taisno dodamies pirkt biļetes uz Brno. Radoši interpretējot čehu valodu (jízdenky ir biļetes, tas ir patiesībā diezgan loģiski, ja pareizi sašķiebj smadzenes) un sīko druku (šis tas jau ir arī angliski), mēs atrodam biļešu pārdotuvi, sveiki, kā nokļut šodien uz Brno, jauka sieviete mums parāda uz ekrāna, ka ir vilciens pēc pusstundas, lieliski.

J. nopērk mums mazliet ūdens, un mēs kādu brīdi pētām milzīgu no lego uzkonstruētu stacijas modeli. Tad pasēžam uz perona. Tad pasēžam uz perona vēl, jo vilcienu atceļ par pusstundu. Vērojot citus vilcienus, es ieminos, diez, kur ir rakstītas mūsu sēdvietas. J. saka, ka viņam esot 2. sēdvieta 1. rindā, es aizrādu, ka 1 osob ir viena persona, un otrs skaitlis izrādās klase. Nu neko, neatrodam vietas numurus.

Vilciens beidzot atnāk, mēs kaut kur otrās klases vagonā iekāpjam un uzreiz ar savu milzu čemodānu iesprūstam cilvēku virknē, kas cenšas pa šauru gaiteni abos virzienos pārvietoties mums pāri. Izrādās, tas, ka mums nav sēdvietu, ir problēma, jo visās kupejās, kur mēs apsēžamies, mūs izdzen šo vietu likumīgie īpašnieki, bet gaitenī pie kupejām mēs traucējam. Taču vilciens izkustās un tas vien jau ir labi, jo tagad vismaz mūs neizmetīs ārā. Mēs pamazām aizplūstam uz restorānvagona pusi, kur beidzas otrā klase un sākas pirmā. Kopā ar mums ir viens tikpat apjucis puisis, kam jābrauc uz Budapeštu. Mums vismaz ir tikai 3 stundas, viņam veselas 7. Pasūdzamies viens otram, ka mums neviens neteica, ka sēdvietas jāpērk atsevišķi un ka mēs totāli būtu tās nopirkuši, ja zinātu. Es mēģinu jautāt konduktorei, kas mums pareizi ir jādara, viņa, šķiet, maz runā angliski, jo pasaka tikai “big people… big problem!!”, ko es īgini uztveru kā “lieli cilvēki, paši vainīgi”, bet J. skaidrojums ir žēlīgāks – vilciens visticamāk ir pilns un viņai nav mūs, kur likt. Beigās pēc visa apjukuma vienkārši maģiski atrodas pāris brīvas sēdvietas blakus tualetei. Čemodānam gan nākas palikt nostutētam vienā gaiteņa stūrī, jo tas ir par lielu likšanai uz augšējiem plauktiem.

J. ir skeptisks par vilciena restorānvagonu, bet pēc sēdvietu apjukuma pierimšanas es tomēr dodos to izpētīt. Brokastis bija pieticīgas, pusdienu nebija un Brno, pat pareizā laikā atejot, vilciens ierastos pusseptiņos vakarā. Restorānvagona kafija ir apšaubāma, bet ēdiens ir ēdiens, un samaksu pieņem arī eiro, tapēc kopumā es esmu laimīga. J. noklausās manus iespaidus un sadabū sev sviestmaizi.

Vilciena tualete ir krāšņi apzīmēta ar nāriņām un krāsainām zivtiņām.

Brno ir visnotaļ silts arī bez divdesmit astoņos. Ejot cauri vecpilsētai, spriežam, ko atceramies redzējuši pirms pieciem gadiem un ko nē. Kopumā sazīmējam gan kāpnes uz staciju, gan vairākas vecas baznīcas. Viesnīca ir pat tajā pašā pilsētas pusē, kur dzīvojām pagājušajā reizē, lai gan cita. Iečekojamies, es nokrītu gultā un kādu brīdi turu kājas paceltas gaisā. J. kaut ko ņemās pa TripAdvisor un dveš neapmierinātas skaņas, ka viss apkārt ir ciet. Beigās pēc viesnīcnieka ieteikuma aizejam Lužankas (Lužánky) parka virzienā. Vietā, kur viņš mūs sūtīja, ir bungu karaokes pasākums, alus, daudz ļaužu un nulle ēdiena, bet turpat blakus atrodam burgernīcu. Ēdam burgerus, dzeram kaut kādu gaišo čehu alu un atpūšamies. Pēc vakariņām izmetam mazu līkumiņu pa parku, apskatam pāris skulptūras un lielu daudzumu piknikotāju, kas, šķiet, bauda to, ka pēc saulrieta nav karsti, un dodamies gulēt. Ja tic Vikipēdijai, Lužankas parks ir viens no Brno lepnumiem – kopš 13. gs. bijis klostera dārzs, 18. gs. nodots pilsētas rīcībā, pilsētnieku iemīļota vieta un tā. Vēlāk kaut kur pilsētā redzu arī piemiņas zīmi Georgam Mendelim, kurā atzīmētas vairākas ar viņa dzīvi saistītas pilsētas vietas, un arī tur šis parks ir atzīmēts.

1. lapa no 6

Powered by WordPress & Tēmas autors: Anders Norén & Privātums