Atpakaļ jālido ir ar pārsēšanos Prāgā un pauze nav sevišķi gara – zem divām stundām. Bet Prāga arī nav sevišķi liela lidosta. Tāpat ir padomājusi arī ceļojuma aģentūra, kas izvēlējusies lidojumu kolēģim – izrādās, ka paši to nesaskaņojot, lidojam kopā, tāpēc arī Lisabonas pastaigas plānus ir tik viegli saskaņot.
Kaut kad nedēļas vidū pienāk SMS, ka lidojums no Lisabonas pārcelts 5 minūtes vēlāk. 5 minūtes nav svarīgas un es nebūtu to pamanījusi, ja J. nebūtu uz to norādījis. Kamēr braucam uz lidostu, mums sāk nākt SMS par vēl 20 minūšu nobīdi, tad lidostā piemet vēl vismaz piecas. Mēs ar J., kavējot laiku, mazliet uzēdam, pagaršojam ginju (ķiršu liķieri) šokolādes dzeramtrauciņos (bezatkritumu tradīcija!) un paņemam pudeli līdzi – ziemā noderēs kūkām un draugu cienāšanai. Nu nav forši, ka visu laiku nobīda to lidojumu, Prāgā var nepietikt laika, bet nu neko izdarīt jau mēs arī nevaram. Es pajautāju kolēģim, kas apmēram notiek, ja nokavē ne mūsu vainas dēļ – ā, ir jāpiešķir bez maksas jauns reiss, un, ja jānakšņo, arī viesnīca. Es tā baigi tam nepievēršu uzmanību, bet šķiet, ka arī izlidojot vēl ir kaut kādas aizkavēšanās.
Es ātri atklāju, ka šajā lidmašīnā ir izklaides sistēma ar iespēju skatīties filmas, un dažas pat ir tādas, ko es būtu gribējusi redzēt! Urā! Pusotru filmu vēlāk (jāatrod kaut kad laiks un veids pabeigt skatities Alitu) mēs nolaižamies Prāgā. Es ieskatos pulkstenī un sagatavojos zemajam startam – mums ir pie pirmās iespējas jādodas pa taisno uz nākamajiem vārtiem, un tad varētu paspēt. Turklāt transfēristus reizēm pagaida pāris minūtes, ja viņi nekavē paši, bet lidmašīnas dēļ. Bet pievienošanās vārtiem aizņem mūžību. Un tad vēl vienu mūžību. Un tad ir kaut kāds paziņojums. Kā vēlāk noskaidrojas, kāds idiots ir vārtu tunelī nometis kaut kādu stulbu somu un ir iedarbināta drošības procedūra, lai pārliecinātos, ka tā nav bumba. Vēl pēc vienas mūžības mēs beidzot esam ārā un vārtu tuneļa galā stāv cilvēks ar zīmīti “Rīga, Helsinki, Varšava”. Varšavas transferistiem saka maksimāli ātri steigties uz tādiem un tādiem vārtiem, bet Rīgai un Helsinkiem iesaka iet uz transfer desk – viss, lidmašīna nav gaidījusi un ir aizlidojusi un mēs esam palikuši te.
Mēs ar J. kādu brīdi gaidam kolēģi, tad pamazām sākam iet meklēt to transfer desk. Es spontāni nopērku pašā lidostas vidū bronzīgu kabatas pulksteni, uzvelkamo, ar rakstainu vāciņu. Jau sen tādu gribējās, un nav taču vairs nekā, ko mēs varētu nokavēt.
Tā kā bagāžai nebija paredzēts tikt izsniegtai mums šeit, tad tā, protams, uz lentes neparādās. Pēc šaubu brīža mēs sadalamies – mēs ar kolēģi ejam ārā no drošības zonas meklēt to transfer desk, J. paliek drošības zonā iekšā, risināt čemodāna saņemšanu. Vienojamies sazvanīties, ja mēs uzzinātu, ka čemodānu nav pašiem jāizņem.
Pēc vairākiem servisa stendu aptaujāšanas mēs atrodam to, kas tiešām attiecas uz mums. Tur priekšā ir jau kādi 17 dusmīgi un bēdīgi latvieši – liela grupa, kas kopā lidojusi un kopā arī nokavējuši -, kā arī 3-5 bēdīgi somi. Mēs ļaujam izpērties latviešu grupai, es tikai ielienu pa vidu noskaidrot, kas būs ar čemodānu. Čemodāns esot pašiem jāizņem. Labi, zvanu J. un stāstu. J. atbild, ka čemodānu lente ir apstājusies un nav tur mūsu un vēl dažu latviešu čemodānu. Kamēr mēs klausāmies, kas notiek šeit, tikmēr J. dodas uz bagāžu žēlabu punktu izmeklēt čemodānu. Pēc kāda laika čemodānu viņš ir dabūjis un ierodas pie mums. Mēs ilgi klausāmies, kā pamazām iezīmējas šīvakara aina…
Pirmkārt, šovakar uz Rīgu lidojumu vairs nav, šis bija pēdējais. Mums piedāvā iespēju lidot ar lielu pauzi Maskavas Šerementjevā, lai ielidotu Rīgā maziet agrāk vai arī nakšņot Prāgā un no rīta pa taisno lidot uz Rīgu. Mēs apdomājam tā un šā un nolemjam, ka uz ilgu laiku būt iesprūdušam ES valstī mums patīk labāk, jo tad mēs vismaz varam iet ārā uz pilsētu, ja sagribam, Maskavā mēs to nevarēsim. Lielā grupa nolemj to pašu. Kaut kā izklausās, ka neviens, kas ir ceļojis caur Šerementjevu, nealkst tur atgriezties.
Tālāk risinās jautājums par gulēšanu. Lidostas darbinieki, kas šo risina, laika gaitā sāk izskatīties arvien pelēkāki un pelēkāki… Viesnīcu nevarot dabūt – Prāgā ir kaut kāds liels sporta vai kultūras pasākums un visas viesnīcas ir pilnas. Kolēģim ir booking.com aplikācija, viņš iemet aci. Jā, lidostas darbinieki nelej – tuvākajos daudzos, daudzos kilometros ir pieejami kopā 3 numuriņi krutākajās 5 zvaigžņu viesnīcās, katrs maksā vairāk kā tūkstoš eiro. Lielā grupa mēģina atrast caur Airbnb māju, bet vismaz viena māja viņiem pasolās un tad atsaka.
Lielās grupas pārstāvji jautā, vai tad mēs vismaz nevaram gulēt tajās elites zonās, kur parasti pa dienu atpūšas lidotāji ar privilēģiju kartēm. Emm, Prāga ir maza lidosta, visas trīs šī tipa zonas pavisam drīz slēdzas. Ir viena nepriviliģēta atpūtas zona aiz drošības kontroles, kur ir mazliet ērtāki dīvāni. Bet nu ne jau 25 cilvēkiem.
Kad lielā grupa ir ar visu šo izskaidrojusies, tad mums atliek vienkārši iet un teikt “sveiki, mums ir tā pati problēma”. Mums piešķir jaunu lidojumu, kuram mēs uzreiz piereģistrējamies, lai dabūtu iekāpšanas kartes. Mums iedod trīs kuponus pārtikai – vakariņām, naksniņām un brokastīm viņi saka. Vēl mēs dabūjam talonus taksim, ja atrodam viesnīcu, varam to ņemt un iesniegt izdevumus kompensācijai vēlāk. Bet nu tas pa lielam arī ir viss, ko mūsu labā var izdarīt. Nē, tiešā veidā talonu bagāžas glabātuvei es nevaru dabūt, lai es arī to iesniedzot vēlāk kompensācijai.
Labi, tagad mēs zinām, kādas ir mūsu iespējas, ko tālāk? Ir vēls, bet nu ir piektdienas vakars. Es mēģinu apvārdot J. braukt pastaigāt pa Prāgu – J. te nav bijis, es savukārt – daudzkārt, un tā ir skaista, dāsni izgaismota pilsēta, ko es labprāt pāris stundas kādam izrādītu. Mēs šaubamies, vai pietiks spēka, bet tad attopamies, ka līst, sola līt visu nakti, un tā šī ideja atceļas. Paliksim lidostā. Ir ap desmitiem un ārpus drošības zonas ir aizvērušies visi veikali, izņemot vienu, kas dod kafiju un kaut kādus niekus. Es pārpakoju turpu šurpu lietas starp čemodānu un rokasbagāžu – izņemu segu un spilvenu (jā, pirmajā sērijā spējas iegribas dēļ es tos iemetu līdz!), ielieku tur suvenīralkoholu un vēl kaut kādus niekus, un nododu čemodānu glabātuvē. Ejam cauri drošības kontrolei uz otru pusi cerībā, ka tur būs kaut kas vaļā, kur ar saviem taloniem paēst vakariņas. Mēs patiesībā neko daudz šodien neesam ēduši, kaut kādus niekus Lisabonas lidostā. Drošības kontrole šajā stundā strādā tieši viena – tā, kas pie ātrā celiņa, ģimenēm ar bērniem un tā. Šeit mantu vainītes un slīdlentes ruļļi ir dažādās krāsās, lai bērniem jautrāk.
Otrā pusē ir daudz daudz veikalu. Visi slēgti. Izstaigājam pieejamo teritoriju, bet vaļā ir tikai Costa, kas pārdod sviestmaizes un cukurkūkas. Es esmu pārāk nogurusi, lai izjustu pilnvērtīgu nepatiku pret šo faktu, un ēdiens tomēr ir ēdiens. Saprotu, ka naktī diez vai nākšu vēlreiz, un notērēju uzreiz divus talonus par divām milzīgām sviestmaizēm, pāris kūkām banānmaizēm, lielu krūzi kakao un varbūt vēl kādu nieku. Puiši izdarās līdzīgi un tā nu mums ir milzīga sviestmaižu ballīte. Sviestmaizes ir dīvainā kārtā man šķiet patīkami garšīgas, turklāt diezgan sātīgas – banānmaizes šķēles es iebāžu somā vēlākam.
Mums pieejamajā atpūtas zonā visus nostākos dīvānus ir paspējuši aizņemt jau citi gulētāji, bet vidū mums katram pa dīvānam ir palicis. J. un kolēģis ilgi paliek augšā, bet es mēģinu iekārtoties mazliet pagulēt. Manā draugu lokā labi zināms ir fakts, ka kamēr vieni cilvēki lidostās guļ, tikmēr citi cilvēki zog viņu mantas, tāpēc somu es iekārtoju zem spilvena, cik nu tas tik lielai somai ir iespējams. Ar milzīgu baudu novelku botiņas. Ja kādam tik ļoti vajadzēs nozagt manas kurpes, tad rīt Rīgā ieradīšos basām kājām, bet tām zem spilvena vietas nav. Turklāt, zin, kurpes ož pēc kurpēm.
Kopumā sanāk tīri laba guļvieta. Es varu izstiepties visā garumā, brilles var nolikt uz dīvāna atzveltnes (nu, ja kādam būs jāzog tās, tad gan viņš var iet degt ellē, jo man nav briļļu maka), un visam amizantu odziņu piešķir tas, ka somas mīkstināšanai es izmantoju vietējos spilvenus – ar uzrakstu “World, here I come!” Jā, patiešām, pasaule, te es nāku. Esmu jau atnākusi. Kaut kur tālumā spēlē klavieres. Acīs drausmīgi spīd ārkārtīgi spožas diodes (šī zona ir gaišākā vieta visā lidostā, bet es neesmu vakarējā, un uzsedzu uz galvas segu. Dīvainā kārtā tas strādā un es atmostos sešos pat tiešām gulējusi. Neviens nav pūlējies nozagt manas kurpes vai brilles, tāpēc es savācos un kopā ar J., kurš arī tikmēr ir pamodies, ejam pārkrāmēt bagāžu un iesniegt to lidojumam.
Es pamēģinu iesniegt bagāžu pie galdiņa, kur rakstīts “Visi lidojumi”, neievērojot daudz lielāko uzrakstu par to, kuras aviokompānijas visi lidojumi. Jauki un pretīmnākoši darbinieki ne tikai izskaidro man, ka šitā tas nestrādā, bet arī atrod, kurš galdiņš ir manējais. Aizejam tur, tur neviena nav. Ir vairāk nekā 2h pirms pirmā airBaltic lidojuma, ir agrs, līdz ar to, tas nav nekāds pārsteigums. Nu ko, gaidam. Es aizeju uz tualeti. Tad es izdomāju, ka varu izķemmēt un īpaši rūpīgi sapīt matus. Beigās aiz gara laika es pat zobus izmazgāju. Tad beidzot ir sākusies bagāžas pieņemšana, mēs tiekam vaļā no čemodāna un ejam caur drošības kontroli. Bīīīīb. Automātiskā sistēma pie drošības kontroles kaut ko murgo par dublicētām iekāpšanas kartēm. Bet darbinieki mūs atkal ātri izglābj – izrādās, nav paredzēts iet iekšā, nākt ārā un iet iekšā vēlreiz, bet tiklīdz es sāku taisnoties par gulēšanu lidostā un to, ka bija jānāk tikt galā ar čemodānu (vakarā to nevarēja), tiek nospiestas pareizās pogas un esam iekšā. Šoreiz diemžēl pavisam parastā drošības kontrole, nekādu krāsainu kastīšu. Žēl, tas bija smukāk.
Izstaigājam nu jau atvērušos veikalus (es nenoturos pretīm kārdinājumam nopirkt mazliet medovinas), tad satiekam kolēģi, kura miegu ir iztraucējusi dzīvā rosība atpūtas zonā.
Staigājot satiekam cilvēku no lielās latviešu grupas, viņi saka, ka atraduši kaut kādu viesu namu vai ko tamlīdzīgu 40km no šejienes un par kaudzi naudas dabūjuši iespēju gulēt gultām līdzīgos priekšmetos. Vēl viņi ir kaut kur dzirdējuši baumas, ka lidmašīna, ar kuru mums būtu bijis jālido, esot pusceļā atgriezusies kādas tehniskas ķibeles dēļ. Ja tā ir taisnība, tad mēs nebūtu nokļuvuši Rīgā šā vai tā.
Mēs ar J. un kolēģi nolemjam salikt kopā atlikušos ēšanas talonus kopā (tie ir četri) un aiziet paēst brokastis. Izvēlamies vietu, pasūtam dažus pasūtāmus ēdienus, ejam ar kafijām pie kases… Tur: – Mēs nevaram pieņemt jūsu kuponus, tiem ir vakardienas datums! – Protams, ka vakardienas, mums vakar viņus iedeva šīsdienas brokastīm!!! – Bet nē, mūs sūta, lai mēs ejot citur, varbūt citur pieņems. Es mazliet atvainojos par kafiju, ko es nepaņemu, un mēs ejam citur. Nākamajā restorānā saka, ka jā, viņi nevar ņemt vakardienas kuponus, bet lai mēs vienkārši aizejot uz transfer desk nomainīt datumus. Labi, tā ir skaidra pamācība. Negribot iet ārā no drošības zonas, apstaigājam vispirms iekšā esošos transfer deck. Pie tā, kas attiecas uz mums saistošajām aviokompānijām, ir kāds vīrelis vidējos gados. Mēs stāstām, tā un tā, mums neņem kuponus, jo vakardienas datums, vajag, lai nomaina. Viņš stoiskā mierā atsakās to darīt. Mēs esot varējuši iztērēt viņus vakar, ja jau vakardienas datums. Mēs strīdamies, ka bija vēls, viss bija ciet. Nē, naktī viss esot vaļā. KOO?! Arghhh. Un vispār, ko viņš varot darīt, viņš vakar neesot bijis darbā. Mūs sakauj šis pilnīgais sviests un mēs ejam prom.
Ejot prom, mēs kādu laiku klusējam un tad sākam runāties. Nupat jau sāk palikt vēls, mēs nevaram vairs iet ārā no drošības zonas strīdēties ar transfer desk, kas mūsu problēmas risināja vakar. – Cik stulbi, ka šajā telefonu gadsimtā mums ir šāda problēma, – es saku. – Nu nav viņam taisnība! – Tā mēs runājamies, līdz kolēģis nolemj sadusmoties un tomēr iet strīdēties ar to vīreli vēlreiz. Es sākumā atpalieku, jo tāda bailīga, nepatīkama padarīšana, bet tad es saņemos un desoju kolēģim līdzi. J. man pakaļ – daudzumā ir spēks.
Otrā saruna mēģina iet pa to pašu apli, mēs argumentējam, ka mums viņus iedeva ar vārdiem, ka tas ir brokastīm arī, viņš atkal, ka vakar nav bijus viņa maiņa, līdz kādā maģiskā brīdī viņš retoriski pajautā, ko tad mēs gribam, lai viņš dara un kolēģis atbild, ka gribam, lai viņš piezvana ārā esošajam transfer desk.
Plokt! Maģija!
Vīrelis piezvana, ar roku izlabo mūsu datumus, parakstās, un problēma ir atrisināta. Tā kā dusmīgais tēls te bija kolēģis, es pat pasaku viņam paldies. Mēs dodamies uz mūsu vārtiem tuvāko vietu, kur dod ēdienu, jo pēc stundas ir iekāpšana. Tā ir beķereja, kur dod kruasānus, kišus, makarūnus un tamlīdzīgas lietas. Uzlasam sev vispirms apmēram to, ko vēlamies, un tad vēl pāris niekus. Kad paliek pēdējās kronas zem kopsummas, pārdevēja man laipni piedāvā izvēlēties, kas man labāk patiktu, lai minimizētu pārmaksu, bet es vienkārši paņemu pirmo, kas ienāk prātā – makarūnu, un piemaksāju tās kronas. Tas notiek tik ātri, ka mums pat vēl paliek laiks sēdēt tepat kafejnīcas krēsliņos un kādu brīdi šo ēdienu baudīt, nevis tikai rīt. Makarūnus gan es iebāžu somā.
Lidmašīnā es atklāju, ka banānmaize ir notaukojusi manas grāmatas vāku, bet tas izrādās labi noslaukāms. Atgriešanās Rīgā notiek bez tālākiem starpgadījumiem un pat mūsu bagāža uz lentes galamērķī parādās viegli un ātri. Mēs ar J. vienojamies, ka šis bija nudien skaists ceļojums, bet arī daudz nogurdinošāks kā citi.
P.S. Pēdējais punkts uz i ceļojuma trakumos: nākamajā rītā, savā atpūtai pilnīgi izbrīvētajā svētdienā, es pamostos ar uzpampušu, sāpošu, nesalokāmu rādītājpirkstu. Neizprotot īsti cēloni, es atceros, ka ceļojumā, kas jau saplūdis vienā garā atmiņu dienā, iesitu durvīs pirkstu. Ja nu lauzts? Tikai aizbraukusi uz traumpunktu un šo stāstu izstāstījusi jau divreiz, es saprotu, ka pirmdiena, kad bija tas incidents, taču ir gandrīz nedēļu atpakaļ. Taču traumpunkts ir dzirdējis ne to vien un nesmejas. Tikai norāda, ka lūzumi parasti neuzpampst ar nedēļas novēlošanos. Rentgens piekrīt – nekas tur lauzts nav. Un tā ir labi.
P.S.2. Neapskaužams darbs būt tiem lidostas darbiniekiem, kuru mērķis ir saņemt tādus 20+ aizkavētus cilvēkus un stāstīt viņiem, ka kaut kādas masu psihozes dēļ apkārt nav nevienas viesnīcas, kur vismaz pagulēt. Es viņiem jutu līdzi, bet viņi bija forši ar to, ka tiešām centās risināt mūsu problēmas pēc būtības, un paldies viņiem par to 🙂
P.S.3. Cik labi, ka ir ES regulējums, kas liek mani aizsūtīt mājās ar citu reisu un kas vispār šo diezgan sarežģīto problēmu risināšanu no manis pārceļ uz profesionāļiem.
