Autobuss mūs ved Morāvijas karstu, uz Punkvas alām, tām pašām, uz kurām mēs 2018. gadā ar J. neaizbraucām. J. sajūsminās, ka mums skolas eksursija, tikai labāk. Jo tuvāk galamērķim, jo skaistāks un līkumotāks paliek ceļš un… jo nelabāk man paliek ap dūšu. Pēdējais posms ir ritīgi skaists kalnu serpentīns, bet man nesanāk laikam pilnīgi neviena bilde. Izkāpt ir tik labi.

Mūsu eksursija sastāv no vairākām daļām ar nelielām pauzītēm pa vidu. Vispirms, kamēr organizatore pērk biļetes mēs varam paskatīties uz Macohas (pamātes) bezdibeni no pašas augšas. Pēc tam pa paplatu, bet ļoti akmeņotu taku mēs nokāpjam zemāk, un pa vidu ir vēl viena platforma ar skatu uz bezdibeni. Taka visticamāk bija ārkārtīgi skaista, klintis un mežs, bet es neesmu pieradusi un es baigi nocīnos ar skatīšanos, kur likt kājas uz visiem tiem akmeņiem, un apkārt daudz ko nepamanu. Lejā maršruts tirpinās tādu gabalu pa līdzenāku, asfaltētu celiņu. Vienā vietā ir arī gaisa tramvajs, bet ar to mēs nebraucam.

J. visu laiku jūsmo. Par katru atsegto akmens gabalu. Par katru uz augšu redzamo pacēlumu. Man (un ņemot vērā Divokā Šarku) sāk rasties aizdomas, ka viņš ir vairāk kalnu nekā jūru cilvēks. Es savukārt vairāk jūru, tāpēc mēs tikai tagad, pēc vairāk kā 10 gadiem kopā, secinām, ka, ā, nu jā, J. tā pamatīgi nav kalnos bijis, tikai tik cik ar mani iepriekšējo reizi Morāvijas karstā.

Alās gide mūs izvadā pa vairākām stalaktīdu galerijām un mazliet pastāsta. Es uzzinu, ka stalaktīdus nedrīkst aiztikt ar rokām (izņemot to vienu, kur ir speciāli atļauts), jo tauku kārtiņa no rokām traucē viņiem augt. Ka stalaktīdi, kam vidū ir caurums, aug ātrāk. Ka vienā galerijā ir salīdzinoši nesen nogāzušies griesti, tāpēc te nekā daudz nav. Ka reizēm no griestiem pilošais ūdens lejā veido simtiem mazu (monētas izmēra un mazākus) baseiniņus. Ka slapjie stalaktīdi neaug, tie ir “miruši”. Ka te vienus divus stalaktīdus ir iesaukuši par Romeo un Džuljetu, jo viņiem bija tikai pāris centimetri (kādi tūkstoš gadi) palikuši, lai savienotos, bet zeme ir izbīdījusies un tur vairs netek ūdens, un nebūs. Pāris vietās stalaktīdi aug tādās kā plāksnēs un atgādina gandrīz vai plandošus, dzeltenus aizkarus.

Es lauzu galvu un tā arī nespēju izdomāt, kurā valstī bija stalaktīdu alas, kurās es biju vidusskolā – Polijā, Čehijā vai Austrijā. Un vai tajās alās bija krāsaināki (svītraināki) stalaktīdi, vai arī tas bija pirmās reizes un apgaismojuma efekts. Šīs alas pārsvarā ir tādas krēmkrāsas, diezgan maza krāsu dažādībā.

Maršruts caur alām ar viena tieva, gara un pilnībā mākslīgi izspridzināta (mjā, man būtu bijis bail ņemt dinamītu un vienkārši maukt kalnam cauri) noved Macohas bezdibeņa pašā apakšā, varam paskatīties cik tālu uz augšu izskatās skatu laukumiņi (Vikipēdija saka, ka tie esot 135,8 m). Leģenda par nosaukumu ir, ka pamāte mēģinājusi padēlu iegrūst bezdibenī, bet viņš ieķēries kokos, briesmīgi kliedzis, ticis izglābts un tā vietā ciematnieki iegrūduši pamāti pašu. Kāds vieglprātīgi pajautā un mēs uzzinām, ka tā esot mūsdienās diezgan populāra pašnāvību vieta.

Tālāk mūs izved nelielā braucienā pa alām ar laiviņu, Punkvas upe daļēji iet pa šīm alu sistēmām. Ir stingri aizliegts kāpt uz laivas malām, fotogrāfēt un vēl jāpieskata galva, kad brīdina. J. ir sajūsmā, man ir drusku bailīgi. Palīdz tas, ka lielākoties ūdens nav ļoti dziļš. Izņemot to 13 metru dziļo caurumu. Šajā daļā stalaktīdus redz mazāk, vairāk tā eksotika, ka alas! ūdens! laiva! drusku gaismas! Mēs ar J. spriežam, ka visticamāk ir aizliegts fotogrāfēt nevis tāpēc, ka fotogrāfēšana kaitētu alām, bet tāpēc, ka fotogrādēšana šajos apstākļos var kaitēt cilvēkiem un viņu aparātiem, labāk smuki sēdēt un nesnaikstīties.

Alās ir 8 grādi, es omulīgi tinos lakatā, J. ir aizmirsis paņemt jebkādu džemperi un apgalvo, ka nav jau tik traki.

Kad esam ārā, es pilnīgi pieaudzis cilvēks un nopietns zinātnieks suvenīru veikalā nopērku pāris pusdārgakmeņus ar kratīgajām actiņām. Viņi izskatās neizmērojami lieliski. Un smieklīgi

Organizatore kaut kādā pastaigas brīdī izstāsta, ka tuvākā pilsēta ir Ostrov u Macohi, tā pati, kur bijām, kad iepriekšējo reizi skatījāmies alas, un jā, tā tiešām saucās par “pamātes sala”, lai gan tā nav ne uz salas, ne pat īsti uz pussalas nē.

Autobusā atpakaļceļā mums dod nelielas maizītes, ūdeni un ābolus, lai mums būtu spēks vēl pēc tam arī pa pilsētu pastaigāt.