Birka: Brno 1. lapa no 2

Čehija 8: atpakaļceļš

Nākamajā dienā es beidzot esmu puslīdz pieradusi pie režīma celties agrāk, savukārt pirmais referāts pēc vakardienas pasākuma ir ieorganizēts mazliet vēlāk, tāpēc es ne tikai nenokavēju¹, bet arī ar interesi noklausos. Pētnieks, kas ir ilgi strādājis ar dialoga sistēmām dažādās interesantās pētniecības vietās, ieskaitot Bella laboratorijas, analizē, ko, viņaprāt, var vai nevar lielie valodu modeļi. Iespējams, interesantākā konferences daļa – lai gan viņa interese ir tieši jēgpilni dialogi, tomēr daudz kas no viņa teiktā par zināšanu aktualizāciju (kurā komandā šis slavenais futbolists spēlē šobrīd? modeļi mēdz atbildēt ar jebkuru, kurā viņš ir kādreiz spēlējis) un (ne)atmiņu starp sarunām būtu turams prātā arī plašākā spektrā analizējot šīs tehnoloģijas un piedēvējot tām inteliģenci. Viņš arī smagi pakritizē, ka pat ārkārtīgi labos datorlingvistu žurnālos ar milzonīgu konkurenci mēdz publicēt pētījums ar liktu novērtēšanas praksi – formālām, automatiski sarēķinātām metrikām, kas pārāk maz izsaka par reālo cilvēcisko rīka noderīgumu. Beigās viņš aicina “trīs publikācijas dienā” neielikt kā vienīgo darba mērķi, bet censties veikt nestandarta pētījumus, lai visa pasaule nedomā pārāk vienādi. Bella laboratorijās nekad publikācijas neesot bijis mērķis. No vienas puses, viegli runāt, ja esi strādājis tādās vietas, droši vien finansējuma vairs netrūkst. Bet no otras puses… šajā laikā tas tieši tas bija uzmundrinājums, ko man vajadzēja dzirdēt. Nauda jau tāpat sevi atgādina nepārtraukti, šī bija patīkama pārmaiņa.

Kafijas pauzē satiku E., kas rezumēja, ka vakar vīns varbūt neesot bijis par daudz, bet par biežu gan, un raizējās, kā labāk aizbraukt mājās, tomēr daudzstundu brauciens. Es iekšēji sasmejos, cik švakas ir manas ģeogrāfijas zināšanas tomēr, cik grūti man ir noticēt, ka Ziemeļitālija ir tikai vienas dienas braucienā no Čehijas, un novēlēju drošu ceļu. Turpceļš jau esot ievilcies, jo austriešu tūristi, braucot mājās, esot radījuši uz šosejām sastrēgumus.

Ar J. es satiekos Jörd izvēlēties pāris pakas suvenīrkafijas. Izdzeram pa abiem vēl degustācijai vienu tādu ķiršainu, bet tā mani tik ļoti nesajūsmina, paņemam to citronzāles un vienu persikainu. Kāpjam tramvajā (starp citu, man tā arī nevienu reizi nevajadzēja Brno garo biļeti, vienmēr visur tiku ar mazāk kā 15 minūtēm tramvaja) un braucam uz staciju. Stacijā esam laicīgi, bet vilcienu pārceļ 15 minūtes vēlāk. Nu labi, 15 minūtes nav pasaules gals.

Diemžēl pa ceļam vilciens pastāv kaut kādā sliežu laukā vēl pusstundiņu, un tad vēl 10 minūtes tunelī pie Prāgas stacijas, un mēs Prāgā esam tā, ka par lidojuma kavēšanu jāsatraucas vēl nav, bet paēst arī nevar paspēt. Žēl, bet nolemjam neriskēt un ēst lidostā. Stacijā vienīgo reizi pa nez cik gadiem ieeju maksas tualetē, samaksāju kaut kādas dažas kronas. Bet ar karti! Bez čehu valūtas tā arī iztiku.

Prāgas stacijā visu laiku skan paziņojumi. Stacija, šķiet, pa dienu darbojas uz savas kapacitātes robežas, paziņojumi iet angliski un čehiski, un gandrīz visu laiku kaut ko paziņo, un paziņo, un paziņo.

Maršruts uz lidostu ir visnotaļ nepārprotami ar zīmēm nokomunicēts, no stacijas uz metro C līniju, nākamajā pieturā (muzeja) pārkāpt uz A līniju, kas ir zemāk, no A līnijas uz 59. autobusu. Visi soļi ir saprotami. Izņemot, ka es esmu nogurusi, manas smadzenes ir nogurušas un sapinušās, uz katra nākamā īsā metro eskalatora paliek uzkāpt arvien grūtāk, un pie pēdējā, īpaši garā eskalatora, kam jānoved uz A linijas perona, es vienkārši apstājos un sāku raudāt. Jo nu stulbi kaut kā – nevarēt uzkāpt uz eskalatora. Man liekas, ka tas panikas mehānisms ir saistīts ar to, ka man patiesībā ir bail no augstuma, un tie vecie metro eskalatori ir ārkārtīgi stāvi, ārkārtīgi ātri un ar ļoti, ļoti īsām uzkāpšanas platformām. Bet tur ir arī deva tā paša veida fobijiskās panikas, kas cilvēkiem liek baidīties no, piemēram, neindīgajiem zirnekļiem. Kāpņu nav, liftu neatradām², es stāvu maliņā un raudu, un J. man stāv blakus, berzē plecu un skaita “there, there“. Es šņukstu, ka stulbi kaut kā. J. piekrīt, nu jā, bet nu there there.

Bet kā jau visas sliktās lietas arī šis pāriet. Es iejūku nākamajā milzu pūlī, kas ļauj neredzēt uz priekšu, un, kad uz eskalatora ir tikts, tad jau tālāk ir tikai jāturas un nav traki. Tikmēr J. šos man gandrīz nepieejamos varoņdarbus veic ar zināmu aizelsušos eleganci un 23 kg smagu čemodāmu rokā. Man nav komentāru. Pa ceļam lejā es prātoju, ka varētu papētīt riteņkrēslu pieejamību Prāgas centra stacijās, tas būtu aprisinājums. Bet man jau, sasodīts, pietiktu arī ar kāpnēm, un to parasti nekur neraksta. No vienas puses es saprotu, neviens negrib to milzu gabalu kāpt pa tik garām kāpnēm. No otras puses, tātad reizēm es gribu gan.

Lidostā ar visu šo mēs esam… nedaudz par ātru. Mēs dabūjam gaidīt 15 minūtes, pirms kāds ir gatavs pieņemt mūsu čemodānu. J. pūš un elš, ka ir noguris, es viņu mierinu, ka tātad mēs pilnīgi noteikti nekavējam, un tas arī nav slikti.

Pēc čemodāna nodošanas es atceros novilkt korseti uz drošības kontroli, taču viņi atrod somā manu almagelu un pārbauda. Es saku, ka tās ir kuņģa zāles un manis pēc viņi var tās kaut vai konfiscēt, bet viņi man tās atdod. Ejot uzvilkt korseti atpakaļ, es gandrīz iesperos vīriešu tualetē, pāris kungi uz mani dīvaini paskatās, bet drāma laimīgā kārtā nesaceļas.

Apmēram lidostas vidū, mēs apsēžamies kafejnīcā. Uz leju ir skats uz to konditoreju, kur mēs pēdējā gadā pirms kovida pirkām brokastis pēc gulēšanas viesnīcā. Ēdiens ir dārgs, dārgākais, ko esam ēduši Čehijā, taču visnotaļ patīkams. J. priecājas, ka viņa ceptā vistas krūtiņa ir tieši tas, ko viņam gribējās pēc tam, kad mēs vienu to vakaru skatījāmies vistas cepešu video, un mana cūciņa, lai gan pasīksta, ir ļoti sulīga un ar ļoti foršu krējuma piparu mērcīti. Mēs paņemam arī pa mazam desertiņam (labs putukrējums, interesanta ideja par kafijas bobām, bet mazliet par sausu cepumi), viesmīlis ar mums pajoko un mēs spriežam, vai mēs nevarētu būt šo viesmīli jau iepriekš satikuši šajā lidostā. Kungs noteikti ir ar stāžu, bet jūtas tāds kā nedaudz pazīstams.

Mūsu lidojumu pabīda par pusstundu vēlāk. Paēduši mēs pārceļamies gaidīt pie vārtiem. Iespējams, ka lidojumu pārceļ vēl mazliet, mēs saguruši īsti nesekojam līdzi. Iekāpšana tagad tiek sīkāk organizēta pa klasēm, es pieļauju, ka mēs nejauši iekāpām par ātru, kopā ar biznesa klasi, vai kaut kā tā, bet nu, neviens prom nedzina, tad nu ko tur daudz. Pēc iekāpšanas pilots paziņo, ka viņu sauc Jānis, nu jauki, un, ka lidmašīnai ir elektroniska kļūmīte, tāpēc, iespējams, vajadzēs to izslēgt un ieslēgt, bet nu tad jau paziņos, pašlaik krāmē bagāžu, drīz brauksim, atvainojamies par kavēšanos ar izlidošanu, tas no iepriekšējiem lidojumiem. Jā, lidmašīnu vajadzēs izslēgt un ieslēgt, un būs uz brīdi tumšs.

Pēc desmit minūtēm vai varbūt mazas mūžības ziņo, ka kļūmīte nav pazudusi, vajadzēs vēlreiz izslēgt un ieslēgt un uz brīdi būs tumšs. Es J. rakstu, ka es ceru, ka šoreiz nav hokeja un manis pēc viņi var uzreiz iedot mums viesnīcu un turpināt rīt vēlreiz, es gribu gulēt.

Otrā pārlāde ir ilgāka (tumšs ta tumšs, bet izslēgtā lidmašīnā reāli ātri jūt, ka paliek drusku smacīgāk, tur ir maz gaisa kubikmetru uz katru elpotāju), bet pēc tam mums ziņo, ka kļūme ir pazudusi, varēsim lidot, ceļā drusku turbulences, bet Rīgā laiks skaidrojoties.

Un jā, tiešām lidojam ar. Paceļoties uz brīdi redz Prāgas gaismiņas, tas ir skaisti. Es mēģinu gulēt, nesanāk, lidmašīnā ir skaļi, es uzlieku lielās ausis, ieslēdzu aktīvo trokšņa novēršanu un gremdējos mūzikā. Drusku besis, ka Tidal vienkārši ir izlēmis daļu manas mūzikas nelejuplādēt, bet vairums ir.

Rīgā esam bez piecpadsmit pusnaktī. Mūsu čemodāns ir klāt laicīgi, bet transporta ta uz Siguldu vairs nav nekāda, jau sen. Nākas ņemt taksi. Lidostā ir izvēle starp mašīnām, kas reklamē Gobzemu un Red Cab, kas skaitās tie Rīgas uzticamākie. Pirmā rindā ir šķiet tāda izdarīga sieviete, bet viņa jau ir aizņemta, vaņģojot citu ģimeni un solot viņiem čemodānus uznest un ko tik ne, tā nu mēs iekāpjam nākamajā Red Cab.

…

Īsi sakot, es visu ceļu vēlējos, kaut mēs būtu dabūjuši to tanti. Man bija sajūta, ka šoferis grib savākt visus soda punktus, nogalināt mūs un vēl arī to lapsu, kas izskrēja ceļā. Būtiski ātruma pārkāpumi, neturēšanās joslā. Turklāt visticamāk viņam nāca miegs, es jutu, ka man vajadzētu runāt, un es nespēju neko jēdzīgu izdomāt³. Beigās vēl atklājās es esmu no cenu kāpuma smagi atpalikusi, tāpēc man būs atmaksai jāprezentē vienkārši šausminošs rēķins (šis ir varbūt trešais taksometrs 20 gadu laikā, es ceru, ka mani neapēdīs bez sāls). Un turpmāk mēs darīsim visu iespējamo, lai vairs nebūtu jābrauc ar taksi, it īpaši naktī pēc ceļojuma tik garš gabals.

Nezinu, meklēsim veidus, kā neielidot tik vēlu, palikt pie draugiem, jebko.

Bet mēs izdzīvojām. Mēs nokļuvām savā gultā, un pirms aizmigšanas es pat iemetu izmazgāties veļu.

Mēs uzzinājām, ka J. patīk kalni un ka mums abiem ļoti patīk čehu tramvaji. Mēs uzzinājām, ka manai gaumei manās vispār mīļajās čehu pilsētās tomēr ir mazliet par daudz automašīnu, bet ka te vienmēr būs vēl kāda ēka, kur atklāt kaut ko skaistu un/vai apēst ko garšīgu. Burčaks ir ierindojies “nekad nebutu domājusi, ka kārosies” našķu grupā pie norvēģu brūnā siera. Pirmo reizi starptautiskā vidē stāstīju par tēmām, par kurām agrāk biju tikai mācījusies no citiem. Es ieguvu mazliet iedrošinājuma rakt uz priekšu, un es klusi ceru, ka man izdevās kaut nedaudz iedot šādu iedrošinājumu arī E.

Nākamajā dienā vakarā J. atrada sev pleca somas kabatā sieru.

______
¹ Es pat paspēju pa ceļam nofotogrāfēt, ka ēkā, kur bija mūsu dzīvoklītis, bija smukas akmens masas kāpņu margas ar vāverītes skulptūriņu katrā otrajā laidienā. Dzīvoklis pats bija ērts, tikai ilgtermiņam noteikti nepiemērots, tualetē un dušas telpā oda pēc slapja suņa, visticamāk kaut kas nav kārtībā ar pagrabu un ūdeņiem.
² Iespējams, ka lifti ir uz virszemi un es neatrado, jo es meklēju ceļu no C platformas uz A, neizskatot iespēju, ka varbūt ir jābrauc no C uz augšu, lai tiktu pa tiešo uz A.
³ Ņemot vērā visu augstāk minēto, man šķiet, es arī biju nogurusi.

Čehija 7: vakariņas un mūzika

Pirms vakariņām mums vēl ir ieplānota maza pilsētas pastaidziņa gida pavadībā – sākam pie Pētera un Paula katedrāles, es strauji apriju lielāko daļu sava ābola un daļu atdodu J., lai varētu kaut ko nofotogrāfēt, bet… Mēs viņā iekšā neiejam, jo šobrīd ir dievkalpojums. Man sāk ataust neskaidras atmiņas, ka kādā no iepriekšējām reizēm mēs ar J. te bijām atnākuši paši, es cīnījos ar to fotogrāfēšanai īpaši nepiemēroto brīdi, kad cilvēkam vēl liekas gaišs, bet parastam, nedārgam fotoaparātam vairs nē. Es vēlāk atrodu piezīmēs, ka toreiz mēs tikām iekšā un klausījāmies ērģeļmūziku, taču atcerēties es to vairs neatceros.

Kopumā šī tūre diezgan daudz ko atgādina tādu, ko esmu dzirdējusi iepriekšējās reizēs. Vēlreiz stāstu par to, kā, lai uzvarētu zviedrus, pusdienlaiks ir vienpadsmitos. Izejam pa promenādi, mazliet sasmejamies, kad gids lepni parāda uz pilsētas daļu lejā un paziņo, ka tur nekādu interesantu vēsturisku ēku nav! Nu labi, godīgi sakot, viņš to turpina ar stāstu, ka tur rekur ir augstākā ēka Brno, un tur, lūk, ceļ milzīgu pasākumu centru un tā tālāk. Iekšēji sasmejos, ka man sanāk gandrīz kā eksāmens – gids rāda un es mēģinu atcerēties. Piemēram, par kolonnu netālu no Pētera un Paula katedrāles es atceros, ka viņa ir vecāka par abiem pasaules kariem, bet kas ir vecāks? Napoleona kari, to es jau biju piemirsusi. Un tas, ka ēkā blakus kāpostu tirgum kādreiz ir spēlējis mazais Mocarts, bija pilnīgi pagaisis. Stāsts par Brno pūķi krokodilu sāk šķist atpazīstams apmēram stāsta vidū (Osmaņu impērija bija uzdāvinājusi vai nu krokodila ādu vai izbāztu krokodilu, neesmu droša, bet tagad vecā rātsnama ieejas arkā ir pie griestiem krokodils). Mūsdienās dažādās Brno pūķu/krokodilu/aligatoru versijās sevi sauc vairākas sporta komandas.

Pēc tam ejam vakariņās uz čehu restorānu ēst un degustēt vīnus. Tur ir vairākas mazākas telpas, nav visi kopā, līdz ar to, kad sākas mūzika, es mūziķus redzu tikai garām ejot. Bet dzirdu! jo par apskaņojumu ir padomāts! Trio ar vijoli, kontrobasu un atkal kokles un ksilofona bērniņu, kas laikam ir cimbole vai tuvs tās radinieks. Liekas, ka tas Čehijā ir diezgan plaši lietots – pirms dažām dienām Prāgā es kādu laiku klausījos mūziķi, kas to spēlēja Vacslava laukumā blakus būvdarbiem, un arī vienā no iepriekšējiem Brno braucieniem esam ar līdzīgu trio saskārušies. Mūziķi jestri kombinē čehu melodijas ar starptautiski zināmām. Es smejos J., ka tas varbūt ir negodīgi, bet nekas tā neatgādina man lustīgu fantāzijviduslaiku krodziņu kā rietumslāvu tautas mūzika. Varētu pat padancot, bet nav vietas. Mēs sēžam it kā nomaļus, terasē, taču papļāpājam gan ar garām ejošo E.¹, gan dzirdu arī no blakus galdiem, kā cilvēki apmainās ar gadu gaitā sakrātiem piedzīvojumu stāstiem. Piemēram, ka Indijā vienu reizi taksists uz sešu joslu šosejas pabraucis garām izejai un vienkārši pagriezies otrādi un braucis pret straumi (tas, kurš to piedzīvoja, visu atlikušo konferences laiku vairs neņēma taksometrus), vai ka Norvēģija patiesībā esot ļoti gara, un vilcieni un helikopteri uz ziemeļiem braucot ilgi.

Vīnus mēs nodegustējam vien laikam trīs², jo, pirmkārt, mums iedeva arī katram pa kausam cita dzēriena (alus), un, otrkārt, nu, ja tev someljē katreiz ielej kārtīgu glāzi, tad var baigi piedegustēties. J. atklāj, ka viņam diezgan labi garšo Ryzlink vlašský. Ēdienam nav ne vainas un tā ir daudz, taču nav nekā tāda interesanti jauna. Garšīgs galerts, kartupeļu biezputra (vai knēdeļu gabali) ar kāpostiem un ko tur vēl, sēņu risoto, štricelītes. Desertus un uzkodas nezkāpēc restorāns sadalījis uz maziem šķīvišiem uz katra otrā galdiņa – mums ir sieriņi un desiņas, bet blakus ir mazas citronu bulciņas. Kad es to atklāju, ballīte jau ir krietni pusē, visi staigā apkārt vai iet mājās, līdz ar to mēs nekaunīgi savācam krietnu daudzumu tās mazās, adiktīvās bulciņas.

Paēduši, padzēruši, papļāpājuši mājās aizbraucam ar tramvaju. Viesnīcā atkrītam gultā, pavaimanājam, ka kājas sāp, un pasmejamies, ka nu, tagad burčaku gan laikam nedzersim. Čehijā tagad ir burčaka sezona, čehu visnotaļ iemīļotais… svaigvīns? Nu, tas nav božulais, tas ir līdz galam neuztaisīts vīns, salda viegli alkoholiska vīnogu sula. Iepriekšējā dienā J. bija nopircis Brīvības laukumā pudelīti, jo es atcerējos no iepriekšējām reizēm un man kārojās, un mums vēl drusku ir. J. pa dienu, kad manis nav, slēdz iekšā ledusskapi, lai burčaks un siers nesabojājas. Vakarā, kad atgriežamies, slēdz ārā, lai netrokšņo.

_________________________

¹ Ziemeļitālijā milzīga problēma esot pēdējos gados krusa.
² Vai var degustēt to, ko tu jau zini? jo viens bija Pinot Gris, par ko es jau zināju, ka man garšos.

Čehija 5: darbs un kafija

Konferences pirmā diena sākas ar to, ka es nedaudz aizkavējos, ierodos atklāšanas vidū un tur bez jeb kāda paskaidrojuma (man) spēlē mūziku instrumentāls kvartets – vijole, ģitāra, kontrobass un pūšamais, iespējams, saksafons. Jauki bija!

Kopumā to dienu es pavadu strādājot un J. aiziet vēlreiz uz osuāriju. Viduslaiku kauli esot vietā. Es savukārt uzzinu, ka konferences bulciņas no rīta ir svaigi siltas. Un kafijai arī nav ne vainas. Pusdienas nodrošina, bet tajās nezkāpēc par dzērieniem jāmaksā atsevišķi, pat ūdens nav. Muļķīgi kaut kā, pasūdzos J. un viņš piedāvā aiziet blakus konferences vietai uz mazu kafijvietiņu Jörd. Tā izrādās traki labs atradums, jo tur ir entuziasma pilni baristas un neparastas, ar augļiem kopā fermentētas, kafijas. Pirmajā dienā es vēl nesaprotu, kāda zelta bedre šī vieta atklāsies un nepaprasu, kas bija tā viegli melonīgā kafija, ko es dzēru.

Vēl es noprezentēju savu prezentējamo, un LLM tēmu jūrā atrodu pāris citus autorus, kuru interešu lokā ietilpst jebkas cits, piemēram, mazās valodas un dialekti. Latviešu literārā valoda valodu tehnoloģiju jomā vairs nav uzskatāma par mazu vai bezresursu, bet es tagad darbojos plašāk. Uzzinu šo to par lombardiešu problēmām un mazliet arī par Polijas dialektiem. Vakarā mums pie tādām pašām nesliktām, bet ļoti parastām vakariņām iedod glāzi vīna. Kolēģis, kas strādā ar lombardiešu valodu, pastāsta, ka kaut kādi pazīstami cilvēki ir braukuši uz Latviju paskatīties jūru ziemā. Kopā mazliet paskumstam, ka nu jau vairs nevar prognozēt, ka jūra tiešām katru gadu aizsals. Es tikai pāris dienas vēlak attopos izteikt ielūgumu, ka, ja viš arī kādreiz līdz Latvijai atperas, lai uzraksta, varēšu parādīt “vislabākās” pludmales.

Nākamā konferences diena ir stipri saīsināta, organizatori ir sarūpējuši pagaru kultūras programmu jau uzreiz pēc pusdienām. Cilvēki tiek dalīti divās grupās un divos autobusos, es ar J. esmu otrajā un J. mani savārdo, ka tā, kā es esmu paēdusi ātrāk, es varu atnākt pie viņa uz Jörd un pamēģināt, viņš dzerot kafiju, kas fermentēta ar citronzāli un kokosriekstiem, un garšojot pēc tom yum zupiņas. Es pasvārstos, bet nu pusstunda vēl ir, es piesaku J., ka mums jābūt laicīgi atpakaļ, reāli kafijot var tikai 20 minūtes, un dodos.

Kafija tiešām garšo pēc tom yum zupiņas – tādā patīkamā veidā, ne sintētiskā. Un barista ir smaidīgs entuziasts.

6 minūtes pirms norunātā tikšanās laika satiekam ekskursijas biedrus jau pagalmā, čakli čāpojot uz autobusu. Nu labi, konceptuāli mēs neko nenokavējām.

Čehija 4: Mendeļa klosteris

Nākamajā dienā ir skaidrs, ka nekas dižs nebūs. Ar visu izgulēšanos tiešām mierā un klusumā mani grauž kopā PMS un J. ir vienkārši noguris, un ir skaidrs, ka šī nav dižu aktivitāšu diena. Bet sēdēt pavisam viesnīcā arī neliekas pilnīgi ideāli.

Es, vārtoties pa gultu, sērfoju pa Vikipēdiju un OSM, un metu idejas, kur varētu šodien aizdoties tā, lai nav ļoti grūti, bet kaut kas būtu. J. saka, ka jāēd brokastis. Mēs aizejam uz to pašu burgernīcu Lužankas parkā, kur bijām iepriekšējā Brno brauciena laikā, un pie viena izmetam līkumu pa parku. Parks kā parks, diezgan liels, diezgan patīkams dienas gaismā. J. pēc tam saka, ka viņa burgers esot bijis tāds mazliet pasauss, bet mani salāti ar cepto hermelín sieriņu ir pa pirmo.

J. ir izlasījis, ka Brno ir ļoti pretīmnākoša tramvaju biļešu sistēma – tu kāp iekšā tramvajā, nopīkstini savu kredītkarti, telefonu vai kas nu tev ir pie biļešu aparāta, un katru reizi, kad tu īkstini, tiek pārrēķināts, kas sanāk izdevīgākā biļete, ņemot vērā, ko tu šodien esi jau nobraucis. Vienīgi, ja tu brauc pavisam īsu brīdi, mazāk kā 15 minūtes, tad vajag pirms izkāpšanas nopīkstināt vēlreiz, lai dabūtu īpaši lēto biļeti, nevis parasto. Tā nu mēs iekāpjam tramvajā un braucam uz veco augustīniešu klosteri jeb Sv. Tomasa abatiju. Tur kādreiz savus zirņus (un ne tikai) krustoja Gregors Mendelis. Klostera pagalmā ir shēma, kuru izpētījuši mēs uzzinām, kurā vietā ir bijusi Mendeļa siltumnīca (19. gs. vidum ļoti smalka un dārga siltumnīca – ar apsildāmo grīdu), kā arī to, ka klostera ēkās kafejnīca un muzejs Mendelim. Vēl te kaut kur ir bazilika, kurā apglabāta Elžbieta Riksa (Eliška-Rejčka / Ryksa Elżbieta), vissenāk dzimusī sievieškārtas poliete, kam ir zināms dzimšanas datums 1288. gada 1. septembris, princese bārene, divu valdnieku atraitne un persona ar tik piedzīvojumiem bagātu dzīvi, ka man launagojot nepietika laika izlasīt viņas Vikipēdijas šķirkli. Mēs izstaigājam klostera pagalmu, aplūkojam milzīgu ginku un vēl milzīgāku platānu, baznīcu neatrodam, pabrīnamies, kā var neatrast milzīgu baznīcu un ejam iekšā muzejā, kas it kā būšot vaļā tikai no diviem (ir mazliet pirms).

Muzejs, izrādās, jau ir vaļā, mēs esam sajaukuši, baznīca ir no diviem. Kad sākam jautāt par baziliku, viens no muzeja darbiniekiem aiziet un no blakustelpas atnes aerofoto, kurā parāda, kā mums te jāiziet ārā no klostera dārza līdz ielai un jāapiet apkārt, lai ieietu bazilikā. Viņš ļoti iesaka mums uz to aiziet: “church from outside is beautifull, but from inside it is incredible” (baznīca no ārpuses ir skaista, bet no iekšpuses tā ir satriecoša). Tā kā baznīca vēl nav vaļā, mēs sākam ar Mendeļa muzeju.

Es uzzinu, ka visticamāk viens no iemesliem Mendelim iestāties klosterī bija tas, ka citādi kādā brīdī aptrūkās naudas turpināt iesāktās studijas, kā arī, ka pēc iepriekšējā abata nāves viņam pietrūkst laika turpināt lielu daļu pētījumu, jo viņš kļūst par nākamo abatu. Droši vien visleģendārākais eksponāts muzejā ir vairākas rūpīgi norakstītas lapas izlīdzinātā rokrakstā – manuskripts, kur viņš apkopo savus zirņu secinājumus. Jā, tur var redzēt arī AABB x aabb shēmas. Klāt pielikts komentārs, kā šis manuskripts esot bijis vairākas reizes pazudis un tad nezkā atradies Austrijā un ir bijis ilgi jāvienojas, lai to dabūtu atpakaļ uz šo muzeju. Vēl man ļoti patīk redzēt kādu piezīmju grāmatas atvēruma kopiju, kur vienā lappusē ir piezīmes par augu krustošanu, bet turpat blakus otrā – par abatijas dzīvi. Drusku ar skaudību noskatos, kādi skaisti koku potēšanas darbarīki viņam ir bijuši – no mūsdienu zinātniekiem tādi nepaliks, jo mūsdienās netaisa tik pamatīgus darbarīkus!

Pēc muzeja mēs nopērkam drusku suvenīrus (mēs ilgi debatējam, kurai no mūsu draudzenēm labāk patiktu tie zirņu auskari¹) un apsēžamies kafejnīcā nedaudz atpūtināt kājas un izdzert pa vienam dzērienam. Smuko etiķešu dēļ nopērkam divus mazus ingveralus, “bezinka” un “levundule s klitorií“, kas, protams, nozīmē melno plūškoku un lavandu ar zilajiem zirņiem. Un mēs sadalām uz pusēm vienu mazu kokosriekstu bezē.

Atpūšamies un ejam uz baziliku. Tā skaitās īpaša ar to, ka ir labi saglabājusies stipri vienotā gotikas stilā. Un ir tieši tā kā muzeja darbinieks teica – jā, no ārpuses ir smuka gotiskā baznīca, bet, ja ir tā pavairāk ceļots pa Eiropu, tad nav nekas pārsteidzošs. Jā, gotiskās baznīcas ir diezgan smukas, jā, nu apmēram tā viņas ar arkām un rotājumiem izskatās.

Iekšpusē īpašā lieta ir tā, ka vai nu ir labi saglabājušies vai drīzāk ārkārtīgi skaisti restaurēti sienu gleznojumi. Un es ar to domāju nevis atsevišķas reliģisku motīvu gleznas, bet to, ka sienas un griesti viscaur ir ar kaut ko apzīmēti. Kur tas tematiski pienākas, ir svētie un eņģēli, bet lielāko daļu sienu klāj “ķieģeļu kārtojumā” sazīmēti taisntūrveida bloki, katrā blokā puķīte. Vienā rindā apaļas puķītes, nākamajā tādas uz kātiņiem. Uz visām arkām ir akcentējošas līnijas un taisnstūrīši. Griesti virs altāra ir zili ar zeltu, bet citur vai nu sarkani ar mazām zelta puķītēm vai dzelteni ar zīlām. Ieeja, šķiet, jau ļoti sen ir nevis aizmugurē (varētu būt, ka aizmugures ieeja kādreiz ir bijusi pa tiešo savienota at klosteri), bet sānā, un virs ieejas ir grezns vitrāžas logs. Es tikai šo rakstot un domājot par redzēto, attopos, ka vispār ērģeles bija divas – vienas sānu jomā un vienas aizmugurē. Uz sānu jomas ērģelēm un altāra augšdaļas skaisti atspīd vakara gaisma par spīti tam, ka pirmajā brīdī šķiet, ka tā nevarētu sakrist virzieni.

Mēs neatrodam Elžbietas kapu, un es pieņemu, ka tāpēc, ka mēs vienā baznīcas daļā neeiejam, bet patiesība izrādās vienkāršāka. Mēs meklējam kaut ko grandiozu, bet reāli to atzīme tikai dekoratīvs zelta E burts iestrādāts vienā no grīdas flīzēm. Mēs redzējām un nesapratām, ko redzējām.

Pēc baznīcas mēs secinām, ka gars daili ir baudījis, tagad laiks diendusiņai. Tāpat ar tramvaju braucam uz viesnīcu. Tā vispār manai mūsdienu gaumei man nu jau jūtas par daudz mašīnu gan Prāgā, gan Brno, bet tie čehu tramvaji ir forši un viegli saprotami.

Pēc diendusiņas J. pienākuma sajūtas mākts sāk meklēt restorānu vakariņām. Es jautāju, a kā būtu, ja mēs nekur neietu. J. argumentē, ka svešā valstī sūtīt Wolt ir grūti, it īpaši uz vietu, ko paši mocījāmies atrast. Es saku, ka, ja tuvumā ir kāds pārtikas veikals…

…

J. atnes piecu veidu sierus, čehu kolu Kofola, divas pakas manu mīļāko čehu vafelīšu, paciņu makarūncepumu un fenheli. Kā arī tēju ar fenheli, anīsu, lakricu un diezin kādu māmiņzāli, ko man tā arī neizdodas iztulkot. J. vispār ir labs pavārs, bet es tomēr vāri ieminos, ka šī ir tāda neparasta kombinācija. J. atbild, ka vajadzēja taču dārzeni! Tā nu mēs vakariņās ēdam ceptu sieru ar neceptu sieru, piekožam fenheli un skatāmies, kā mūsu iemīļotais jūtūberis mācās turpina mācīties gatavot ēst. Uzkrājam spēkus nākamo dienu varonībai.

_______

¹ J. nākamajā dienā aizbrauca un nopirka otru pāri.

Čehija 3: kūkas, vilciens un pārvietošanās

Nākamā dienā ir jātiek uz Brno. Jāizrakstās ir diezgan agri, līdz vienpadsmitiem, vilciens ir dienas vidū, bet tā ,kā es jau vienā no iepriekšējām dienām biju redzējusi, ka viesnīcā glabāšanai atstātie čemodāni vienkārši tiek krauti kaudzē ap reģistratūras galdiņu, tad mēs nolemjam ņemt čemodānu, iet uz staciju un tur kārtīgi iepazīties ar kafejnīcu Fantova.

Prāgas centrālā stacija sastāv aptuveni no trim daļām: ārkārtīgi skaistas, daļēji restaurētas 20. gs. sākuma ēkas (lielākais Čehijas jūgendstila piemineklis), lielas 70o gadu brutālisma piebūves, kas nodrošina zemākajā līmenī pieeju peroniem no apakšas, daudz veikalus un lielu drūzmu un neskaidra izmēra būvdarbu.

Fantova ir kafejnīca vecās ēkas centrālajā daļā, man šķiet, ka tā aizņem pusi no bijušajām biļešu kasēm. Izvēle starp sēdēšanu iekšā iekšā un ārā iekšā – biļešu kasu lodziņu vienā vai otrā pusē. Logi gan uz perona pusi, gan uz centrālās zāles pusi saglabājušies vecie – pusapaļām augšām, desmitiem veram rūtiņu, mazliet grubuļainu krāsu. Kafejnīcas iekšienē vienā stūrī var redzēt tādu kā sienā iebūvētu skapīti, viena durvju puse atvērta bet aiz tā uzreiz vai nu atvilknes, vai vairāka smazas durtiņas. Mēs ar J. spriežam, ka varbūt tur glabāti kādi kases papīri vai kas cits vērtīgs, jo atvērtajām durtiņām iekšpusē redzams, ka slēdzene izbīdījusies uz augšu, uz leju un uz sāniem, lai grūtāk uzlaust. Uz vienas sienas ir skaits zaļi zeltains zīmējums ar sievieti, kas izskatās ļoti jūgendstilīgs un ļoti mūsdienīgs. Man neizdodas atrast internetā apliecinājumu vai noraidījumu šai tēzei. Jauka, omulīga vieta, lai gan mūsdienīgā letes mēbele manās acīs mazliet konfliktē ar vēsturiskās gaisotnes mērķi.

Kafejnīca nosaukta Josefa Fantas, stacijas jūgendstila ēkas, arhitekta vārdā un uz katra galdiņa ir pa avīžlapiņai ar stāstiem par viņu. Bijis diezgan ievērojams čehu arhitekts.

Es ēdu diezgan labu olu kulteni, J. ir sviestmaize ar marinētu gurķi, plucinātu cūkgaļu un sinepēm. Apēdam arī uz diviem vienu saldu riekstu kūku. Es izstaigāju un safotogrāfēju vecās ēkas centrālo zāli, kur uz sienām ir dažādu Čehijas vietu ģērboņi – simt gadu veca reklāma, kur visur no šīs jaunās, brīnišķīgās stacijas varēs aizbraukt. Bet nu pēc savām otrajām kafijām mēs tomēr sagarlaikojamies un dodamies pastaigāt vēl pa staciju.

Atrodam uz perona pieminekli Nikolasam Vintonam, cilvēkam, kas palīdzēja vairāk kā 600 bērniem izbraukt no Čehslovākijas Otrā pasaules kara priekšvakarā un tādejādi izbēgt no holokausta. Tur ir tieši tāds čemodāns, kādi man pāris ir mājās sagabājušies.

Pēc tam mēs secinām, ka viens vecās stacijas spārns tiek restaurēts un šobrīd nav pieejams (ieskaitot smalkās telpas, kas esot saglabājušās gandrīz imperatoru un prezidentu cienīgas), bet otrs spārns ir restaurēts un tajā ir ārkārtīgi skaista kafejnīca vārdā Foyer.

Ar daudzu vēsturisku lietu restaurēšanu ķibele ir tā, ka ne visu vispār ir fiziski iespējams restaurēt, un, nepareizi restaurējot, daudz ko var zaudēt. No otras puses, gadsimtos noputējušas, nosūbējušas un nodrupušas lietas nezinātājiem bieži rada sajūtu, ka vēsture ir pelēka un garlaicīga. Un ka neko jau viņi toreiz nesaprata no skaistuma.

Foyer ir iekārtots telpās, kur pirms 100 gadiem bija pirmās un otrās klases pasažieru uzgairāmā telpa. Padomju laikos šeit ir ticis stipri izpostīts, zem augstajiem griestiem iekārtots otrais stāvs ar naktsmītnēm un vēl nez kas, tādēļ restaurācija veikta daudz ko radot no jauna, vadoties pēc plāniem, zīmējumiem un attēliem. Rezultāts ir milzīga telpa ar krēmbaltām sienām, ko rotā vertikālās līnijās skārtoti rozīšu zīmējumi rozīgā un zaļā krāsā ar zelta elementiem. Sienas zemāko daļu sedz tumši brūni masīvkoka paneļi, kas saskan ar dekoratīvajiem daudzrūšu logiem gan uz perona, gan gaiteņu pusi. Zaļi mīkstie krēsli. Misiņa interjera detaļas. Jā, lampas, protams, ir mūsdienu LEDi un bārā ir mūsdienīgi instrumenti, taču kopumā telpa dzīvi ilustrē, kā cilvēki varēja par skaistumu domāt pirms gadsimta, kad jūgendstils (art noveau) bija augstākais modes kliedziens un modernais stils (art deco) vēl tikai veidojās kā maciņam pieejamāka alternatīva.

Un tur ir ārkārtīgi garšīga tēja un brīnišķīgi delikāti kārtainās mīklas izstrādājumi. Mans pistāciju bumbulis ir maigs, delekāts un ar ideālo krēma daudzumu, lai nebūtu par traku. Esmu nonākusi septītajās debesīs. J. ķiķina, ka mani garie svārki šeit izskatās savā elementā.

Vēlāk J. saka, ka tā esot viselegantākā publiskā tualete, kur viņš ir bijis.

Bet arī, kad tēja ir beigusies, mums vēl ir stunda laika un ārkārtīgi smags čemodāns. Mēs aizejam uz grāmatnīcu tajā stacijas daļā, kas ir 70. gadu piebūve. Man grūti pateikt, vai tā ir vairāk padomju trauma, vai man vienkārši nepatīk brutālisms… bet man nepatīk šādas būves, lai vai cik rūpīgi tūrisma ceļveži censtos cildināt arī šo stacijas daļu. Taču es ievēroju, ka pat šeit kāds ir centies grīdu veidot no šauriem, gariem akmens masas klucīšiem, kas notektās vietās aplocās ap stūriem gājēju plūsmas virzienā.

Grāmatnīcā stunda pazūd nemanot par spīti tam, ka lielāko daļu laika mēs vienkārši pavadam meklējot, kur tik lielā veikalā ir plaukti angļu valodā. Tur pārdod ļoti skaistus un it kā oficiālus Alfonsa Muhas darbu kalendārus un man tiešām sāp, ka tas viens neiet manā mugursomā. Kad atgriezīšos Latvijā, jāskatās, vai nevar pasūtīt pa pastu.

Apmēram 20 minūtes pirms izbraukšanas mēs ejam vaktēt tablo, lai uzzinātu, uc kura perona pados mūsu vilcienu. Tas ir nepatīkami. Telpa ar lielajiem tablo ir pilna tādu gudrinieku kā mēs, te nav krēslu, te nav gaisa, un mūsu peronu, kā neizziņo, tā neizziņo! un man sāp pēdas, mīp, es negribu te stāvēt.

Bet izziņo, ka mūsu vilciens kavēs 20 minūtes. Un ka kavēs 30. Un tad beidzot pasaka, ka būs uz 6S perona. Tad mēs strauji pametam šo telpu un dodamies uz perona, kur garantēti ir gaiss un vispār ir arī pāris krēsli. Beigās vilciens izbrauc ar vairāk kā 40 minūšu kavēšanos, un es paķeru trauksmi, ka, ja priekšdienās, kad būs jābrauc atpakaļ, kavēs vairāk kā stundu (mēs redzējām vienu vilcienu, kam bija 120 minūšu kavēšanās solīta), tad tas sāks apdraudēt mūsu lidojumu, mums tur atpakaļceļā būs ērta stunda rezervē, divas, ja lidostā viss iziet nereāli ātri. Vienojamies ar J. par šo uztraukties tad, kad pienāks atpakaļceļš. Varbūt vilciens saņemsies un nekavēs! Tas būtu tā jauki un piedienīgi.

Vilcienā galdiņš ir tā drusku par tuvu, man grūti atbalstīt kājas ērti… jebkur, bet mums pretī tā arī neviens neapsēžas, līdz ar to es varu staipīties, nebaidoties iespert. Brauciens ir gluds, gluds, kā pa sviestu. Aiz logiem meži, kalni, pļavas un ciemati. 90% baudas. Atlikušos 10% sabojāja ēpasti, jo konferences pirmajā dienā tomēr nebūs darbsemināru, kas radīs man nepieciešamību sarežģītāk formēt dokumentus, un raksta publicētāji nesūta man pārskatīt, kā viņi ir salabojuši galaversijas maketu, un… … … Aj, nu sūds kaut kāds, risinās, kad pienāks. Iebraucot Brno, vadītājs atvainojas, ka esam nokavējuši 68 minūtes. Labi, ka man nekur nebija jāpaspēj.

Pie Brno stacijas ir vēl vairāk nabadzības un netīrības, kā es atceros no iepriekšējās reizes. Skumjākā no Brno daļām, ko esmu savām acīm redzējusi. Un tas, ka ir karsts, nepalīdz nevienam.

Un sasodītā dzīvokļu viesnīca uzskata, ka ir pilnīgi pieņemami nolikt atslēgu seifā vecpilsētas centrā, viņu vārdiem runājot, “20 minūšu gājienā no numuriņa”. Tas izgāž mūsu plānu braukt ar tramvaju. Pa acu galam ievērojam, ka vecpilsētā atkal pārdod burčaku, čehu tradicionālo rudens svaigvīnu, bet nespējam tajā iedziļināties. Čemodāns jūtas bezgalīgi smags, vakars jūtas neiespējami karsts (vispār bija 23 kg un zem 30 grādiem, mēs bijām noguruši čīkstuļi), mums gājiens sanāk vispirms vismaz 15 minūtes līdz seifiņam un tad varbūt pat pusstunda līdz īstajai vietai, mēs esam noguruši, nosvīduši burtiski slapji, sasodīti nīgri, pārguruši! un viesnīcā iedomājas gaudot ledusskapis! un viesnīcas reģistrators sarakstē ierosina, lai izlīdzinātu trokšņa līmeni, ieslēgt kondicionieri. Un noteikumu lapiņā ir skaidri uzrakstīts sods par nesankcionētu ņemšanos ar elektroprecēm.

…

Mēs novelkam slapjās drēbes.

Es ieeju ilgā, garā, svētlaimīgā dušā.

Kamēr es dušojos, J. piezvana viesnīcas reģistratūrai un tomēr novienojas, ka ledusskapis tiks izštepselēts. Kopējiem spēkiem ir panākts klusums.

J. ieiet dušā.

Mazliet pavāļājamies. Un, ko domājies, paliek dzīve atkal laba. Nu jau ir diezgan vēls, it īpaši pēc “mēs gribam pasvešā pilsētā ēst” mērauklas, bet J. atrod vjetnamiešu restorānu, kas vēl ir vaļā un pat ne ļoti tālu.

Mēs pat varam ēst uz vietas. Es dabūju milzīgu pokebļodu ar lasi, tunci, rīsiem un miljons dārzeņiem, un J. dabū lielu bļodu ar ceptiem rīsiem, kā arī panētu vistas fileju tradicionālā tamarindu mērcītē. Mūsu nenopietnā ideja, ka vjetnamieši nezina, cik tie milzu eiropieši ēdīs, un formē porcijas tā, lai toč nepietrūkst, turpina stiprināties. Paņemt kā uzkodu garneļu pelmenīšus bija pilnīgi no lieka, bet tie ir ļoti garšīgi. Un saldā čili mērce tiešām ir salda, nevis tikai čiličiličili.

Vakarā trīsreiz pārbaudu epastu, jā, nekādu darbsemināru nav, rītdiena ir negaidīti brīva. Nu labi. Par birokrātiju domās, kad būs birokrātijas laiks, rīt padomās par Brno.

Čehija 4: Atā, Brno! Čau, Prāga!

Nākamajā dienā mēs savācam mantas, izrakstamies un dodamies uz staciju braukt uz Prāgu. Šoreiz mēs esam viedi ļaudis, mēs esam laikus nopirkuši biļetes ar visām sēdvietām. Es, mazliet pasvārstījusies, esmu piemetusi klāt savai biļetei arī bagāžas apmaksu – no vienas puses, nē, es nezinu, par cik lielu bagāžu ir jāsāk maksāt, no otras puses, čemodāns ir tieši tik liels, lai tas traucētu vagonu šaurajās ejās, tapēc šķita labs kandidāts maksas bagāžai.

Pa ceļam mēs ieejam specializētajā kafijas un tējas veikalā, nopērkam mazliet suvenīrus un izdzeram pa tasei kafijas, nu, kaut ko labāku kā viesnīcā. Stacijā esam ļoti laicīgi, tapēc es ieeju Costa Coffee nopirkt sev latte līdzņemšanai un laika stiepšanai. Tur ir sistēma, ka, samaksājot iedod čeku, kam augšmalā ir numurs (man bija 42!), un, kad kafija ir gatava, to nosauc, lai pircējs nāk paņemt. Mazais dzīves prieciņš, ka darbinieki bija ņēmuši vērā, ka cilvēks, kas pasūta kafiju angliski, varētu nezināt, kā “četrdesmit divi” ir čehiski, un tieši mana pasūtījuma numuru pasauca angliski. It kā sīkums, man bija mana uzkrītoši zilā krūze, bet šī jaukā un loģiskā lieta man patiesi uzlaboja garstāvokli.

Vilcienā es sēdēju un rakstīju, J. kādu brīdi zīmēja, tad parunājās ar blakus sēdošo meiteni, kura arī zīmēja, tad atkal zīmēja. Pie J. zīmējumiem es banāli esmu pieradusi, bet svešās meitenes zīmējumi man pa acu galam šķita nudien aplūkošanas vērti – daudzas smalkas līnijas kopā veido dzīvnieka attēlu, kam fons sastāv no kaligrāfiska teksta. Vēl es domāju par to, cik jauki ir, ka ir tādas nejaušas lietas kā zīmējumi, kas ļauj svešiem cilvēkiem uz brīdi apmainīties komplimentiem.

Prāgā līst un nevienam nav lietussarga. It kā jau mums nevajag tālu, bet es paiztēlojos, cik slapjš un sapļecis būs gan J., gan mans čemodāns pēc rullēšanas cauri Vecpilsētai, un eju iedziļināties metro shēmā. Es pat tālredzīgi vēl Brno konferences organizētājiem biju pajautājusi, kā šobrīd var nopirkt metro biļetes, tapēc kopumā šis nav tik sarežģīti. Prāgā ir 3 metro līnijas, visiem slavenākajiem centra objektiem netālu ir kāda metrostacija un starp jebkurām divām līnijām var pārsēsties. Mums vajag ar sarkano līniju aizbraukt vienu pieturu līdz dzeltenajai un tad dažas pieturas pa to. J. neiebilst, mēs nopērkam katrs pa 30 kronu biļetei (drusku vairāk par eiro) un braucam lejā. Florences stacijā ir pārsēšanās uz otru līniju, tapēc ir jārulē ar garu, ātru eskalatoru dziļi, dziļi uz leju. J. šo novērtē kā piedzīvojumu, bet man ir mazliet šķērmi. Eskalatori nav mana stiprā puse, kur nu vēl uz leju, kur nu ātri un gari. Bet es ne pa vienu no viņiem nenokrītu, metrovilcieni atbrauc zibenīgi ātri, un mēs esam klāt tik ātri, ka lietus nav beidzies. No metro līdz viesnīcai ir laikam trīs kvartāli. Nu labi, četri, ja izkāpj ārā nepareizajā metro stacijas pusē. Viesnīca ir tieši tik ekscentriska, kā rezervējot šķita – lai gan tur ir kanalizācija, labs ūdens un citas ērtības, tā tomēr ir krastam rūpīgi piestiprināta laiva. Pareizāk sakot, divas laivas. Pusi no vienas laivas aizņem itāļu restorāns. Istabiņa jeb kaīte ir maza, bet šausmīgi smuka – man nudien iet pie sirds brūnie koka panelīši.

Kamēr ievācamies, ir beidzis līt un mēs nolemjam paēst un izmest loku pa vecpilsētu. Ejot gar Vltavu, es attopos, ka esam blakus Nacionālajam teātrim, te pat blakus ir leģendārā Slavia un mums absolūti vajag ar J. aiziet vakariņās uz turieni.

Tur izskatās tieši tā, kā es atceros, un cenas ir patiesībā labākas kā vietums Vecrīgā. Mūs nosēdina pie loga, mēs vērojam Nacionālo teātri pāri ielai, slapjo Prāgas asfaltu un daudz, daudz tramvaju. Ij jaunu, ij vecu. Zin’ Rīgas vecos, apaļīgos vagonus? Es nebrīnītos, ja Prāgā tādu būtu vairāk par 100. Pasūtam. Mans ledus punšs ir izcils un uz J. aveņu alus ir uzkaisīts drusku aukstkaltētu aveņu smaržai. Otrajā es ņemu kartupeļu klimpas ar putota siera mērci un siera kraukšķīšiem, un J. ņem liellopa pakaļgalu ar ķirbju biezeni. Pāri J. plecam es ievēroju, ka atnāk tāds vecs kungs ļoti pieklājītā melnā uzvalkā (varbūt pat frakā, tik tālu neredzēju) un kaut ko runājas ar viesmīļiem. Un tad viņš apsēžas pie klavierēm. Un spēlē. Cik atpazīstu, tur juku jukām iet vecāka populārā mūzika, piemēram, Armstronga Wonderful World ar kinomūziku un populāriem Eiropas klasiskās mūzikas izvilkumiem. Un atmosfēra vismaz man tajā brīdī sāk atgādināt seriāla Good Omens pašas beigas. Vai mēs esam enģeļi, kas vakariņo Ritz? Ļoti iespējams.

Pianists paņem pauzīti un tad atgriežas, tapēc mums nākas paņemt arī desertus. J. deserts tiek uz aizmirsts vai pazaudēts, bet tas, ka mums jāatgādina, nespēj sabojāt mūsu 11/10 garstāvokli. Un ir tā vērts! – es pagaršoju gabaliņu un konstatēju, ka lai gan nosaukums kautrīgi ir, ka tā ir tikai kūka Zahertortes stilā, tas ir garšīgākā improvizācija par Zahertartes tēmu, ko esmu baudījusi. Man pašai ir plūmju želeja ar magoņu biskvīta paliknīti, arī jauki. Plūmju želeja ir jauki, ja tur iekšā tiešām ir plūmes. Un te bija.

Pēc ilgas mūzikas un ēdiena baudīšanas tomēr saņemamies iet pastaigāties. Pa burzmu J. pēkšņi aizmirst kartes pinkodu, bet nekas slikts nenotiek, es samaksāju un viesmīle saprotoši smaida. Aizejam gar Vltavas krastu līdz Kārļa tiltam, J. to nokritizē, ka esot par daudz cilvēku, pagriežamies un dodamies iekšā vecpilsētā. Mums vairākas reizes mēģina iedot bukletu, ka blakus esošajā baznīcā ir koncerts, bet mēs tomēr dodamies prom. Es mēģinu doties Vecpilsētas laukuma virzienā, un par spīti tam, ka kaut kur pa vidu es kādas minūtes piecas vismaz eju pilnīgi otrādi (prom), mēs tur tiešām nokļūstam. Ir sācis nejauki līņāt. Bet ir arī bez 15 minūtēm septiņi un septiņos būs Vecā rātsnama pulksteņa šovs. Pasvārstamies un apstājamies zem kāda restorāna nojumes sagaidīt to, kā pulkstenī staigā apustuļi un skelets zvana zvaniņu. J. kaut ko lūkojas apkārt, es mēģinu tikmēr kartē sameklēt, kur atrodas objekti, kurus esmu kādreiz apmeklējusi vai par kuriem ir dzirdēti interesanti stāsti. Tikmēr pie torņa neliela cilvēku grupa protestē par to, ka nepieciešams palielināt sankcijas un sniegt palīdzību Ukrainai, lai netiek uzlaista gaisā Zaporižja.

Noskatamies pulksteņa figūriņas un J. piekrīt, ka, ņemot vērā, ka tā ir pilnībā mehāniska konstrukcija, tas ir visnotaļ iespaidīgi. Viduslaiku “robotiņu” šovs. Vēl J. ir izlasījis, ka relatīvi nesen ir atklāti dokumenti, kuros pulksteņmeistars pēc pulkstaņa pabeigšanas ir rūpīgi aprakstījis, kā to kopt un labot, tapēc par to aucu izduršanu visticamāk ir mīts. Ļoti labi.

Lietus tā kā drusku mazinās, es esmu uzvarējusi cīņu ar savu atmiņu, karti un gūgli, un mēs dodamies apskatīt Pulvera vārtus. Pie tiem J. sajūsmināti izsaucas:
– Vai šis ir tas Prāgas nejēdzīgākais aplis?
– Ko?!
Es nejūtos nekad neko dzirdējusi par tādu tūrisma objektu. Izrādās, J. nesaistīti ar šo ceļojumu regulāri skatās kādu jūtūberi, kas dzīvo Prāgā, sauc sevi par godīgo gidu (Honest Guide) un kam ir viedoklis par dīvaino satiksmes konstrukciju, kas pirms dažiem gadiem izveidota pie Pulvera vārtiem. Es pamokos, bet nespēju atcerēties, man šķiet, ka tad kad es te biju pirms 10 un vairāk gadiem, te bija daļējs gājēju laukums vai kas tāds. Paši Pulvera vārti ir savā vietā, bet blakus esošo Smetanas vārdā nosaukto koncertzāli remontē, tapēc tās skaistums ir drusku aizklāts. Tālāk mēs aizejam uz Vatslava laukumu un J. pārjautā, vai tas viss tiešām ir viens laukums. Paskatamies piemiņas zīmes laukuma vidū, daudzās dekoratīvās mājas ap laukumu un dekoratīvos puķu stādījumus, kā arī Vatslavu, viņa zirgu un zirga bumbas. Laukuma galā Nacionālajā muzejā ir izkārti Ukrainas karogi. Pamazām lietus pieņemas spēkā un mēs atgriežamies viesnīcā atpūsties un pacelt kājas pret griestiem. Brīdi pirms viesnīcas es saku J. “tagad aizved mani uz viesnīcu” (tas ir vispārzināms fakts, ka J. ģeotopoloģiskā izjūta ir daudz labāka par manējo) un viņš paspēj pajautāt “ko?! karte ir ieslēgta Tev!!!” pirms mēs pagriežamies, un viņš ierauga Dejotāju māju, no kuras viņš ļoti labi zina ceļu uz viesnīcu.

Vēlu vakarā lietus ir beidzies un tiek nolemts izmest mazmazītiņu aplīti paskatīties pilsētas gaismas. Prāgas pili, Kārļa tiltu, Nacionālo teātri un vēl dažas svarīgas ēkas izgaismo vēl jo projām. Mēs pārejam pāri upei un ejam uz Kārļa tilta pusi. Sasmejos, ka, nē, Pulvera vārtus atrast es pati nemāku, tas ir grūti, bet vismaz 2 viesnīcas, kur esmu dzīvojusi, gan atpazīstu bez grūtībām. Ātri konstatējam, ka salas un apbūve brīžiem traucē skatīties pāri upei, taču mēs ieklīstam Kampas dārzos un atrodam spocīgās bezseju zīdaiņu skulptūras. Pustumsā tie zīdaiņi ir vēl spocīgāki. Nejauši izlienam mazā laukumiņā pie upes netālu no Kārļa tilta – tas kalpo par dabisku skatu punktu, kur taisīt pastkaršu cienīgas tilta fotogrāfijas.

Pēc tam uzkāpjam arī uz tilta. Izrādās, mēs neesam vienīgie ģēniji, kas domāja, ka tik vēlu cilvēku būs mazāk. Melnās statujas tumsā drusku spocīgi izceļas uz izgaismoto māju fona.

Vecpilsētas pusē es, iespējams, ne sevišķi viedi, ierosinu izmest nelielu līkumu, jo no tilta tieši pa labi ir reti šaura un nepatīkama ietve. Nelielais līkums mazliet pastiepjas, bet mēs (a) uzzinām, ka arī šajā diennakts stundā var iegādāties ļoti daudz magnētu un apšaubāmus CBD produktus un (b) atrodam Betlemes kapellu, kurā savulaik sprediķoja Jans Huss. Es mēģinu salīmēt kopā vēstures zināšanas, bet nākas palūgt palīdzību internetam, kapēc tas ir svarīgi. Īsumā: Huss gandrīz 100 gadus pirms Lutera uzskatīja (15. gs. sākumā), ka sprediķot būtu vērts vietējiem saprotamā valodā, indugenču pārdošana nav stilīga un ka katoļu beznīcas greznība, iespējams, reizēm ir mazliet pārspīlēta. Katoļi Husu izslēdza no baznīcas, tad uzaicināja uz diskusiju, solot drošības garantijas, un tad ļoti droši sadedzināja viņu uz sārta. Sākās Husītu kari (kuru ietvaros divreiz ir aplenkta, bet ne iekarota arī Brno), un beigu galā tas viss noveda pie tā, ka mērenie husīti apvienojās ar katoļiem pret radikālajiem, tika iegūtas kādas nebūt ticības brīvības un miers uz kādu brīdi.

Atpakaļceļā es tā arī neatrodu veco katoļu rotundu, bet mēs nejauši uzejam Sv. Mārtiņa baznīcu Pie sienas. Tā ir 12. gs. būve, kuras neparastais nosaukums ir saistīts ar faktu, ka kādreiz tā bija ārpusē pie vecpilsētas (Staromesta) sienas. Tur gan nekāda fočēšana nesanāk, jo, kā J. teica, tur ir aizdomīgi ļaudis. Aizdomīgie ļaudis gan ir absolūti aizņemti ar sevi un savu aizdomīgumu, un mēs, kas dodas prom, viņus neinteresē. Tā nu mēs desojam vēlreiz uz viesnīcu. Mans secinājums ir, ka vasarā naktī Prāgā ir par daudz ballīšu un bāru ļaužu manai introvertajai dvēselei. Vai varbūt lietas vienkārši ir mainījušās, kopš es te pēdējo reizi biju.

Viesnīcā es nosēžu pāris stundas, gan rakstot, gan meklējot informāciju no iepriekšējiem ceļojumiem. Ar OpenStreetMap un mazliet arī gūgles palīdzību es atrodu lielo vairumu apskates objektu, ko atcerējos, taču resturānu atsaukšana atmiņā prasa pārlasīt vecos blogus. Patiesībā tur atrodas visādas piemirstas pērles, es nenovaldos un šo to nocitēju arī J. Virvju vijēja sievas krogs, šķiet eksistē, J. izdodas atrast tā adresi pat pēc latviskā nosaukuma, un tur mēs visticamāk svētdien aiziesim. Skorepka ar savām Ādama ribām gan ir gājusi zudībā – internetā vēl ir pēdas, ka tas vispār kādreiz ir eksistējis, taču ne TripAdvisor, ne kartes vairs neuzrāda tādu vietu. Un par Slavia mēs jau zinām, ar to viss ir kārtībā. Es uzmetu aptuvenu plānu, ka rīt varētu doties paskatīties Petrīnas kalnu un lielo pili. Neviens nezina, kā tas tā gadās, bet, ejot gulēt, ir pāri diviem pat pēc vietējā laika.

Čehija 3: Špilberkas kazemāti un ērgēļmūzika

Trešā konferences diena paiet klausoties un runājoties. Es uz savu prezentāciju uzvelku skaistu, jauku žaketi un kafijas pauzē tieši pirms prezentācijas uzgāžu uz tās brūnu karameļu jogurtu. Vismaz pamanīju, pirms sāku runāt, un novilku. Kaut kādā brīdī es pārlieku prātā, diez, kā tas ir, ka eksistē speciāli konstruēts aparāts, kafijas pagatavošanai, kas pats samaļ kafiju, saputo pienu, nomēra visu izejvielu apjomu, un teorētiski kontrolē arī spiedienu un temperatūru, un kafija, kas nāk ārā, ir tik ļoti bezgaršīga un nekāda. Konferences viesnīcā ir pilns ar šiem it kā viedajiem automātiem un visa kafija, ko es dabūju, ir briesmīga. Un reizēm turklāt vēl tāds aparāts apvemj neuzmanīgu zinātnieku ar pienu. Arī nakšņošanas viesnīcā brokastu kafijai bija tikpat bezjēdzīgs aparāts, bet vismaz tas nevienu reizi neapvēma ne mani, ne citus, ko redzēju, ar pienu. Vakarā bija konferences oficiālās vakariņas, kur man J. sastādīja kompāniju. Sociālajā aspektā ļoti jauki, iepazinos ar dažiem foršiem slovēņiem un vienu igauņu puisi, bet no pārtikas un piedzīvojuma viedokļa – visgarlaicīgākās konferences vakariņas, kurās esmu bijusi. Nu ko lai es interesantu pastāstu par vakariņām, kas ir tajā pašā viesnīcā (smalkākā telpa gan), kur konference un pusdienas, un dod gandrīz visus tos pašus ēdienus, ko pusdienās? Čehi prot kartupeļus, mazie, apaļie kartupelīši ar rozmarīnu bija lieliski. Pēc vakariņām mēs ar J. izmetām nelielu loku pa naksnīgo pilsētas centru. Tā kā pa dienām ir stipri silts vai pat karsts, vakarā pilsēta ir ļoti dzīva, visi izceptie cilvēki iznāk ārā dzert alu, mieloties un baudīt silto vakaru municipālajos šūpuļkrēslos. Es nezinu, kā tas strādā, bet Brno vecpilsēta ir pilna ar saliekamiem koka šūpuļkrēsliem ar pilsētas simboliku. Ceturtā, pēdējā konferences diena ir īsāka. Es noklausos vairākus interesantus referātus (vienu referentu es gribu noķert parunāties, bet neizdodas), es noklausos konferences noslēguma vārdus (intense, indeed), un eju atpakaļ uz viesnīcu satikt J. un doties piedzīvojumos. Iepriekšējās dienās mēs spriedām, diez, ko labāk, doties uz Govju kalna planetāriju vai Špilberkas pili. Lēmumu mūsu vietā pieņem planetārija darba laiks: tā vieta veras ciet dienas vidū, tapēc mums jādodas uz pili. Pa cieļam uz pili tiek pieņemts administratīvs lēmums vispirms ēst. J. piedāvā vispirms kaut kādu čehu alusvietu, bet es noraidu, ka pārāk tālu no mūsu maršruta, un mēs tā varam nokavēt pils darbalaiku. Kā nākamo J. atrod kaut kādu viesnīcas restorānu, kurā ieejot viņš pats saraujas “ui, smalki!!” Es saku, ka nekas, nekas, mēs sēdēsim stūrītī un mūsu lina vasaras drēbītes patiesībā ir diezgan glītas. Lasot ēdienkarti, es nespēju izvēlēties starp vismaz pieciem kārdinošiem ierakstiem, tapēc mūsu maltīte izvēlas par kārtīgu uzdzīvošanu. Uzkodu sadaļā ir zosu aknas ar ķirbju biezeni un laikam sarkanvīna redukcijas mērci. Kā otro J. paņem panētu pildītu vistas fileju (cordon bleu), bet es jau jūtos piesātinājusies ar miljons (labiem!) gaļas ēdieniem pēdējās dienās un tad man ir laša salātu ar plaucētu olu, daudz zaļumiem un kaut kādu patīkami maigu krējuma vai majonēzes bāzes mērcīti. Sēžam, dzeram alu un spriežam, ka šis ir daudz interesantāks pārtikas piedzīvojums kā konferences vakariņas un ka tas ir neierasti. Teorētiski mums būtu jāsteidzās uz pili, bet praktiski tomēr tiek ēsts deserts. J. dabū lielu bumbu bezē, kas ir rūpīgi izdobta, piepildīta saldējumu un augļiem, un pārlieta ar augļiem. Kad J. pakomplementē, ka tas ir garšīgi, viesmīlis saka, ka tas deserts esot šīs vietas lepnums jau fift… gadus. Es neesmu droša, vai tas ir piecpadsmit vai piecdesmit, jo izklausās pēc piecdesmit, bet vietas dizains ir stipri moderns. Es izvēlos dumplings with curd, būdama stipri droša, ka tas ir slikts angļu valodas tulkojums un gan jau patiesībā tie būs biezpiena pončiki. Nop, tie tiešām ir pelmenīši ar biezpiena pildījumu, sasmalcinātu lazduriekstu mērci, vaniļas saldējumu un putukrējumu. Ļoti garšīgi, starp citu, bet nu nevajag paļauties, ka visi tulkojumi ir nepareizi 🙂 Pēc visām gastronomiskajām izvirtībām mums līdz visu pils muzeju slēgšanai ir palikušas tieši divas stundas, tapēc augšā pilskalnā nākas velties maksimāli ātri, pa visstāvākajām kāpnēm ar kārtīgu piepuli. Augšā mums nav laika bezgalīgi ilgi pārlikt, ko mēs labāk vēlētos redzēt, tapēc es paņemu mums biļetes uz skatu torni man par prieku un kazemātiem J. par prieku. Kazemāti tehniski ir pils pagrabos, taču mūsdienās sanāk tā, ka ieeja abiem pagrabu korpusiem ir no lietas, kas izskatās pēc iekšpagalma, bet vēsturiski laikam ir bijis viens no aizsarggrāvjiem. Kazemātiem ir divas daļas (katra savā pusē), katrai daļai divi stāvi, un kartē, kas mums iedota, ir nepareizi norādīts ieejas punkts, tapēc kādu brīdi mēs ar J. nodarbojamies ar apmaldīšanos… stāvot pils kompleksa vidū zem klajas debess, un pat neejot iekšā kazemātos. Bet tomēr pēc brīža mēs tiekam skaidrībā ar ekskursijas karti, un tiešām izstaigājam visas daļas. Viena daļa ir veltīta tam, kādi bija apmēram 18. gs. cietumi šajā pilī, vienā stūrī ir, ja nejaucu, rekonstruētas 16. gs. celles un vienā daļā ir redzamas papildsienas, ko sabūvēja nacisti, kad izmantoja pili par savu nocietinājumu. J. sataisa bildes, ka šitas noderēšot viņa zīmēšanas projektiem. Es novērtēju, ka informatīvajā bukletā vismaz 3 vietās ir skaidrojumi, ka, lai gan nekāda zelta bedre, cietums, protams, nav, vairākas baumas par cietumnieku spīdzināšanu ir bijušas tikai leģendas, turklāt vēlāk radušās. Nu, pirms moderno cilvēktiesību laikmeta cilvēki visticamāk tikai priecājās, ka kāds baumo par to, ka cietumā ir vēeel briesmīgāk nekā tur patiesībā ir. Visticamāk tas tika uzskatīts par labu veidu, kā, ē, samazināt cietuma noslodzi. Pēc tam mēs sportiskā, steidzīgā tempā kāpjam kapellas tornī. Tornis nav augsts, pakāpienu nav katastrofāli daudz, bet skats pār Brno ir lielisks, jo, pirmkārt, ir ļoti skaidra diena, tālu redz, un, otrkārt, štrunts, ka tornis ir zems, ja pati pils ir kārtīga kalna galā! Mēs ar J. kādu brīdi diskutējam, kurus baznīcu torņus mēs atpazīstam un kurš no redzamajiem ir rātsnama tornis. Starp citu, mēs atcerējāmies nepariezi, tas nebija rātsnama tornis. Kāpjot lejā, mēs satiekam torņa sargu, kas runā tikai čehiski, bet diezgan nepārprotami ir nācis mūs meklēt rokā un ķeksēt no torņa ārā, jo tūlīt slēgs. Mēs smaidam un mājam ar galvu, un, kamēr sargs iet aizslēgt visas torņa augšējās durvis un aizvērt visu logus, izdaram klasisku lopu gājienu – iešmaucam blakus durvīs 5 minūtes paskatīties pašu kapellu. Es, godīgi sakot, nezinu, kādā viedā mūs neieslēdza, bet tas bija tā vērts. Es tajās dažās minūtēs īsti nespēju uztvert kapellas plānojumu, tur vai nu kaut kas ir aizbūvēts vai pārbūvēts, tas nav klasiski simetrisks baznīcas būvējums ar altāri utt. Tās ir divas bēšos toŗnos ieturētas telpas ar rakstainu grīdu. Abām telpām vienā pusē ir vairāki augsti neogotiskas formas logi, kas ir aizpildīti nevis ar detalizētām, krāsainām vitrāžām, bet dūmakainām rūtīm dažādās pasteļkrāsās. Tāda klusināta, mierpilna un meditatīva atmosfēra, patiesībā ārkārtīgi skaisti, un es tur noteikti pavadītu ilgāku laiku, ja nebūtu darbalaika beigas. Ar nelielu līkumu caur pils iekšējo pagalmu (izskatās, ka tur būs koncerts), mēs dodamies ārā no tām pils daļām, kur mūs varētu ieslēgt. Mēs vēl jo projām esam pašā kalna virsotnē, pilij ir iespējams no ārpuses apiet apkārt, stūros ir skatu laukumi (vienā no tiem mēs atkal satiekam municipālos šūpuļkrēslus), tapēc mēs nesteidzamies uzreiz lejā. Šeit ir arī vairākas nelielas kafejnīcas. Spriežam, ka par saldējuma ēšanu ar skatu paŗ Brno noteikti ir jāmaksā ekstra, bet skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka Brno pārtika un restorāni nav sevišķi dārgi (lēšam, ka lētāk pat kā Siguldā, kur nu vēl Rīgā), tapēc mēs nolemjam, ka var. Tā nu mēs idilliski nosēžam kādu pusstuniņu, J. paņem alu un es – kafiju ar saldējumu un putukrējumu. Laika ziņas solīja 27 grādus tajā dienā, un arī vakarpusē vēl aiz vien ir ļoti silti. Terase ir pret vienu no tām Brno pusēm, kur mēs praktiski neesam bijuši. Ejot lejā, es pusapzināti mūs novedu ne gluži uz to pusi, kur būtu vistuvāk uz viesnīcu. Viens līkumiņš šur, viens tur, tad ielas galā ir redzams kaut kāds obelisks, ko mēs pieejam paskatīties. Tad izrādās, ka uz laukumu, kurā ir obelisks, ved kāpnes, kam apkārt aug daudz daudz rožu, un pa šīm kāpnēm noteikti ir jāuzkāpj. Obeliskam blakus ir kolonāde, kas ļoti skaisti krājas zeltainā gaismā, saulei laižoties uz leju, un es kādu brīdi cenšos to nofotogrāfēt. Pie obeliska vienā pusē ir stalažas, uz kurām strādā vairāki cilvēki. Dažu metru augstumā obelisku rotā nelielu akmens lauvu figūriņu rinda, puse no tām ir nokrāsotas dzeltenas, otra puse – akmens krāsā, un es nesaprotu, vai tie cilvēki viņas krāso vai tieši otrādi – tīra nost. Es nokautrējos pajautāt. Obeliska laukumam vienā malā ir skatu platforma, mēs mazliet pafotogrāfējam. Tad es sāku skatīties apkārt uz otru pusi un izrādās, ka mēs esam pienākuši ritīgi tuvu Sv. Pētera un Paula katedrālei. Tā ir Brno lielākā katedrāle, tā ir uzcelta pati, atsevišķa kalna galā un ir visprominentākā ainavas iezīme skatoties no Špilberkas. Protams, ka uz to bija jāaiziet. Par spīti tam, ka tas ir burtiski blakus, mēs ejam minūtes 10 vai pat 15, tapēc ka, jāiet ir pa platformām, kas spirālveidā ved mūs apkārt kalnam tuvāk katedrālei. Uz platformas malām sēž miljons jauniešu grupiņu, laikam esam atraduši populārāko vietu pilsētā. Nu jā, nu laikam jau loģiski, tie skati ir ekselenti. Pie katedrāles beidzot izkļūstam no aizmugures. Tā ir milzīga gotiskā stila ēka ar cakainu fasādi. Vikipēdija vēsta, ka pati ēka esot daudz vecāka (14. gs.) un divi augstie torņi esot 20 gs. sākums, bet es neesmu pietiekami acīga, lai šo atšķirību pamanītu pati. Rietošā saule baznīcas augšpusi iekrāso spilgti, spilgti dzeltenu. Kad atnākam priekšgalā, es pārsteigti konstatēju, ka baznīca vēl aiz vien ir vaļā. Vispirms pieņemu, ka tad jau droši vien dievkapojums – varētu pieiet pie durvīm, palūkoties pa lodziņu iekšā un netraucēt. Taču uz lodziņa rakstīts, ka ir bezmaksas koncerts, turklāt tas ir rakstīts pat angliski. Mēs ieejam. Kad beidzas kārtējā dziesma, es neuzkrītoši apsēžos. Ērģeļmūzika ar soprānu. Kādu brīdi sēžu un domāju, ka šis droši vien ir tas, kā cilvēki domāja, ka vajadzētu izklausīties enģeļu balsīm un debesu harmonijām. Akustika, protams, ir pārpasaulīga, un beigās aplausu vētras vidū man pat izdodas atiet tik tālu uz altāra pusi, lai ieraudzītu koncerta sniedzējus stāvam un klanamies augšā blakus ērģelēm. Prom ejot, es paņemu par piemiņu vienu apņurcītu programmiņu. Kāpjot lejā no katedrāles kalna, mēs nokļūstam Kāpostu laukumā. J. spriež, ka būtu jāēd vakariņas, bet viņš nezinot kor un neesot atradis labu restorānu, un… un… Es ievelku mūs pie pēdējā brīvā galdiņa itāļu restorāna terasē turpat laukuma vidū. Nogurums un Brno pārtikas cenas. Mūs apkalpo smaidīgs viesmīlis, kas acīmredzami te nestrādā pirmo dienu, viņš apskaujas ar vietējo puķu pārdevēju, kaut ko iepļāpā ar patstāvīgajiem klientiem, un vienlaicīgi ātri un efektīvi apkalp mūs, iesaka labāko vīnu un tā tālāk un tā jo projām. Morāvija ir labu baltvīnu reģions. Ēdam pastu – man ar zilo sieru un valriekstiem, J. ar tomātiem un liellopa asti. Par spīti pilnīgi neadekvātiem pulksteņlaikiem mēs nezkā pat paspējam pēc vakariņām, atgriezušies viesnīcā, ne tikai savākt čemodānus, bet arī mazliet pievienoties datorspēļu sazvanā ar maniem sibiem. Tas gan atkal mazliet iedragā izgulēšanos, bet nu, varbūt tā nav liela bēda, varbūt nākamajā dienā vilcienā pagulēs.

Čehija 2: saldējums & kafija

Pirmā konferences diena patiesībā ir tikai puse dienas, pēcpusdienā ir apmācību seminārs un priekšpusdiena ir brīva. Mēs noguļam līdz pēdējai brokastu stundai un tad izspūruši aizčāpojam uz viesnīcas brokastīm. Pēc tam nospriežam, ka laika ir par mazu lielam piedzīvojumam vai milzu pusdienām (turklāt ēst tūlīt pēc brokastīm milzu pusdienas arī šķita lieki), bet varētu aiziet uz vecpilsētu uz kādu saldējuma kafejnīcu. Diena cepīt cepī, pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, kam acīmredzami ir mazliet par karstu. Pa ceļam vienā skvērā redzam milzīgu bradājamo baseinu, kas ir pilns daudziem diezgan plikiem un ārkārtīgi laimīgiem bērniem. Laimes līmenis: 14/10.

Saldējuma kafejnīcu J. pēc interneta rekomendācijām atrod vienu pašā vecpilsētas viduķī – mēs pa ceļam dabūjam apskatīties pāris ikoniskas baznīcas un melno statuju neatkarības laukumā, kas pilnīgi noteikti absolūti nemaz nav fallisks simbols. Jo vairāk staigā, jo vairāk ataust atmiņā iepriekšējā reize.

Saldējuma kafejnīcā es dabūju milzīgu vafeli ar trim lielām bumbām saldējuma (lavandas, mazliet sāļu pistāciju, kā arī zemeņu sorbeta). Pasūtu kafiju, tūlīt atnesīšos. Sēžam ārā, ēdam saldējumus, taisam smieklīgas tūristu fočenes, kur priekšplānā ir saldējums un aizmugurē otrs cilvēks. Kafija nenāk. J. aiziet pajautāt, tūlīt būšot. Es noskatos īso drāmu, kā kādam puisītim nākot ārā no kafejnīcas uz sliekšņa no vafeles izkrīt visa, pilnīgi visa bumbiņa saldējuma 🙁 … Kafejnīca iedod viņam jaunu bez maksas, ak, nu būšot jau labi. Es pajautāju apkalpotājai vēlreiz par savu kafiju, viņa nerunā angliski, bet šķiet, saprot J. mājienu par pulksteni. Es nejauši mazliet nosmērēju seju ar pēdējo lavandas saldējumu, kādu brīdi sēžu, grozu zandalēs kāju pirkstus, ir vasara, ir atvaļinājuma sajūta, un ir vienkārši labi. Tomēr nāk pulksten divi, man ir jāskrien uz konfu, es saņemos un eju paprasīt, kas ir ar to manu kafiju? Vai viņiem šķiet, ka mēs nesamaksājām?! Nē, viņiem tā nešķiet, tur sākas kaut kāda putra un savstarpēja rāšanās, jo laikam mana kafija ir aiznesta kādam citam, es nesaprotu, kas tur notiek, jo tas ir čehiski, bet beigās dabūju kafiju savā uzticamajā termokrūzē un mēs puskriešus dodamies atpakaļ uz viesnīcu, jo es attopos, ka man seminārā vajag līdzi viesnīcā atstātās lietas.

Ir nepārprotami par karstu tādai entuziastiskai dipināšanai, bet es neko nenokavēju, jo kavējas arī seminārs. Seminārs notiek viesnīcas (citas) konferenču zālē, kurā ir nepārprotami par maz gaisa, tomēr es par spīti tam pat iemācos šādas tādas jaunas lietas, lai gan noteikti ne tās, ko biju prognozējusi.

Vakaram J. ir atradis čehu restrorānu Pivnice U Čápa, kas lepojas senu vēsturi, jo netālu ir dzemdību nams un jaunajiem tēviem vajagot iedzet. Dzeram tur alu un kofolu (čehu limonāde kā skuju kola, bet nē, nav baikāls), es ēdu šokējoši garšīgas kartupeļu salmiņus kopā ar plānās šķēlēs sagrieztām cūkas aknām un pārsteidzoši labu tatāru mērcīti. Ņemot vērā, ka tatāru mērce ir majonēze ar marinētiem gurķiem, es tiešām nesaprotu, kas jādara, lai tā garšotu kā īpaši, bet šī garšoja gan – tā maigi, bet pilnvērtīgi. J. par ribu šķīvi arī izteicās ļoti cildinoši. Es vilku viņu uz zoba, ka Čehijā ir jāēd cūkas kāja, bet J. viedi aizrādīja, ka to mēs ēdīsim nākamreiz kopā.

Pēc vakariņām mēs izmetām līkumu pa Špilberkas pilskanu. Es esmu paspējusi aplēst, ka mums laikam sanāks Brno brīvs arī viens garāks vakars/pēcpusiena, tapēc augšā pie pils nesvempjamies, bet vienkārši apejam gandrīz pilnu loku. Mēs esam tieši tik augstu, lai caur krūmiem reizēm, tieši reizēm pavīdētu skati uz lejāk guļošo Brno saulrieta gaismas zelta stundā. Es ievēroju, ka pilskalns ir daudzviet ir nostādīts ar ceriņiem, šeit varētu būt brīnišķīgi staigāt ceriņziedu laikā. Mēs ieraugām arī nelielu vīnadārzu, kam blakus ir izlikta liela zīme ar skaidrojumu, ka šajā reģionā daudzus gadsimtus vīnkopība ir bijusi izcili svarīga un šīs vīnogas te relatīvi nesen sastādītas šim faktam par piemiņu. Vairs nav karsti. Es pavadu kādu laiku, eksperimentējot ar OpenCamera fotogrāfēšanas programmu savam telefonam. Tā dod relatīvi daudz kontroles pār dažādiem uzstādījumiem, tapēc rezultāti ir mainīgas kvalitātes, labi, slikti un reizēm vienkārši dīvaini. Tas ir visnotaļ izklaidējoši un lielākoties arī meditatīvi (panorāmas režīmam gan gadījās veltīt dažus rupjus vārdus), bet pēc kāda laika beidzas telefona baterija un ir jādotas uz viesnīcu gulēt.

Otrā konferences diena ir gara, zinātniski blīva un tūristiski garlaicīga. Vienu referātu pārtrauc, jo tā laikā kādam klausītājam paliek slikti, un tiek izsaukti ātrie. Organizatori vēlāk nenokautrējas paziņot, ka cilvēks ir veiksmīgi nogādāts slimnīcā un būs dzīvotājs, un auditorija atviegloti nopūšas. Referātu noklausīsimies citu dienu, galvenais beigu galā vienmēr ir cilvēki. Es daudz klausos un mazliet arī runājos. Pārsvarā par zinātni, bet kaut kā iekrīt sirdī tas trauslums, kad pētniece no Ļvivas saka “before the war started we…” Dienas pēdējais referāts savukārt ir ļoti harizmātiskai un entuziasmā starojošai spāņu doktorantei – mani būtībā pārāk neinteresētu viņas tēma, taču viņa ievelk manu uzmanību absalūti, un es pieķeru sevi prātojam, vai mums nevajadzētu pamēģināt ko līdzīgu. Vakarā ir welcome drink (neliels sociāls pasākums konferences sākumgalā, parasti ar dzērienu un uzkodām), es sasveicinos ar pazīstamu čehu baltistu, kā arī uzzinu, ka ceptas garneles ar vieglu vasabi majonēzes krēmu var būt ārkārtīgi garšīga uzkoda. Kad atgriežos viesnīcā, J. prasa, vai gribēšu vakariņas. Es atbildu: “man bija šampis un garneles”.

Čehija 1: šis čemodāns ir par lielu tam vilcienam

Kopējais brauciena plāns šoreiz aptver divus gandrīz vienlīdzīgi svarīgus galamērķus: vispirms caur Prāgu nokļūsim Brno, kur man ir konference, un pēc tam atpakaļceļā mazliet atpūtīsimies Prāgā, kur J. nekad agrāk nav bijis. Prāgas-Brno maršrutu nolemjam vilcienot – lētāk un dabai draudzīgāk.

Vienu reizi pa ilgiem laikiem lidojums ir ne sevišķi agri – vienos, tapēc lidostā ierodamies pat relatīvi pamodušies. Nobiedēti par vasarnieku izraisītiem štoperiem lidostā tomēr drošības kontroli un bagāžas nodošanu pārvaram īpaši ātri. Lidmašīnā sēžam pašā aizmugurē, un uz nolaišanos kārtīgi sakrata manu šūpes kaiti, tomēr es sazinkā pamanos nofočēt priekš J. vienu skaistu bildi ar Prāgas tiltiem – mākoņi pašķiras īpaši labi un J. man iegrūž rokā savu telefonu, ka vajagot.

Prāgas lidostā dažas lietas ir mainījušās un dažas – nē. Tāpat kā pirms 15 gadiem pie lidostas pietur 119. autobuss ar uzrakstu Airport / Not city center (Lidosta / Ne pilsētas centrs), taču ir parādījies 100 kronu ekspresis, kas ved pa taisno uz staciju. Dīvaini, cik strauji atmiņā ataust, ka centrālā stacija ir hlavní nádraží, nu gandrīz tā it kā es to vienmēr būtu zinājusi. Es kartē sapētu, ka tas ir blakus Vacslava laukumam un plānoju, ka varētu tur aiziet parādīt J. Vacslavu ar viņa zirgu un tuvumā paēst pusdienas, bet plānu atceļ karstums un smagais čemodāns. Ekspresis mūs izmet tieši pie stacijas un mēs pa taisno dodamies pirkt biļetes uz Brno. Radoši interpretējot čehu valodu (jízdenky ir biļetes, tas ir patiesībā diezgan loģiski, ja pareizi sašķiebj smadzenes) un sīko druku (šis tas jau ir arī angliski), mēs atrodam biļešu pārdotuvi, sveiki, kā nokļut šodien uz Brno, jauka sieviete mums parāda uz ekrāna, ka ir vilciens pēc pusstundas, lieliski.

J. nopērk mums mazliet ūdens, un mēs kādu brīdi pētām milzīgu no lego uzkonstruētu stacijas modeli. Tad pasēžam uz perona. Tad pasēžam uz perona vēl, jo vilcienu atceļ par pusstundu. Vērojot citus vilcienus, es ieminos, diez, kur ir rakstītas mūsu sēdvietas. J. saka, ka viņam esot 2. sēdvieta 1. rindā, es aizrādu, ka 1 osob ir viena persona, un otrs skaitlis izrādās klase. Nu neko, neatrodam vietas numurus.

Vilciens beidzot atnāk, mēs kaut kur otrās klases vagonā iekāpjam un uzreiz ar savu milzu čemodānu iesprūstam cilvēku virknē, kas cenšas pa šauru gaiteni abos virzienos pārvietoties mums pāri. Izrādās, tas, ka mums nav sēdvietu, ir problēma, jo visās kupejās, kur mēs apsēžamies, mūs izdzen šo vietu likumīgie īpašnieki, bet gaitenī pie kupejām mēs traucējam. Taču vilciens izkustās un tas vien jau ir labi, jo tagad vismaz mūs neizmetīs ārā. Mēs pamazām aizplūstam uz restorānvagona pusi, kur beidzas otrā klase un sākas pirmā. Kopā ar mums ir viens tikpat apjucis puisis, kam jābrauc uz Budapeštu. Mums vismaz ir tikai 3 stundas, viņam veselas 7. Pasūdzamies viens otram, ka mums neviens neteica, ka sēdvietas jāpērk atsevišķi un ka mēs totāli būtu tās nopirkuši, ja zinātu. Es mēģinu jautāt konduktorei, kas mums pareizi ir jādara, viņa, šķiet, maz runā angliski, jo pasaka tikai “big people… big problem!!”, ko es īgini uztveru kā “lieli cilvēki, paši vainīgi”, bet J. skaidrojums ir žēlīgāks – vilciens visticamāk ir pilns un viņai nav mūs, kur likt. Beigās pēc visa apjukuma vienkārši maģiski atrodas pāris brīvas sēdvietas blakus tualetei. Čemodānam gan nākas palikt nostutētam vienā gaiteņa stūrī, jo tas ir par lielu likšanai uz augšējiem plauktiem.

J. ir skeptisks par vilciena restorānvagonu, bet pēc sēdvietu apjukuma pierimšanas es tomēr dodos to izpētīt. Brokastis bija pieticīgas, pusdienu nebija un Brno, pat pareizā laikā atejot, vilciens ierastos pusseptiņos vakarā. Restorānvagona kafija ir apšaubāma, bet ēdiens ir ēdiens, un samaksu pieņem arī eiro, tapēc kopumā es esmu laimīga. J. noklausās manus iespaidus un sadabū sev sviestmaizi.

Vilciena tualete ir krāšņi apzīmēta ar nāriņām un krāsainām zivtiņām.

Brno ir visnotaļ silts arī bez divdesmit astoņos. Ejot cauri vecpilsētai, spriežam, ko atceramies redzējuši pirms pieciem gadiem un ko nē. Kopumā sazīmējam gan kāpnes uz staciju, gan vairākas vecas baznīcas. Viesnīca ir pat tajā pašā pilsētas pusē, kur dzīvojām pagājušajā reizē, lai gan cita. Iečekojamies, es nokrītu gultā un kādu brīdi turu kājas paceltas gaisā. J. kaut ko ņemās pa TripAdvisor un dveš neapmierinātas skaņas, ka viss apkārt ir ciet. Beigās pēc viesnīcnieka ieteikuma aizejam Lužankas (Lužánky) parka virzienā. Vietā, kur viņš mūs sūtīja, ir bungu karaokes pasākums, alus, daudz ļaužu un nulle ēdiena, bet turpat blakus atrodam burgernīcu. Ēdam burgerus, dzeram kaut kādu gaišo čehu alu un atpūšamies. Pēc vakariņām izmetam mazu līkumiņu pa parku, apskatam pāris skulptūras un lielu daudzumu piknikotāju, kas, šķiet, bauda to, ka pēc saulrieta nav karsti, un dodamies gulēt. Ja tic Vikipēdijai, Lužankas parks ir viens no Brno lepnumiem – kopš 13. gs. bijis klostera dārzs, 18. gs. nodots pilsētas rīcībā, pilsētnieku iemīļota vieta un tā. Vēlāk kaut kur pilsētā redzu arī piemiņas zīmi Georgam Mendelim, kurā atzīmētas vairākas ar viņa dzīvi saistītas pilsētas vietas, un arī tur šis parks ir atzīmēts.

Sīkumi

Šoreiz pārāk daudz detaļu ir palicis ārā, J. argumentēja, ka vajag epilogu.

Braucot uz Vīni, es laikam pirmo reizi sēdēju sēdvietā pie ailes ar nepazīstamiem cilvēkiem visapkār. Konstatēju, ka baigi grūti nosēdēt, ja nāk miegs, jo nav kur atspiesties. Pie loga ir daudz labāk, tur var pret sienu atspiesties.

Pirmajā dienā, staigājot pa Vīni un vērojot karietes, mēs ar J. izvirzījām tēzi, ka daudzi cilvēki savās kāzās patiesībā grib LARPot, tikai viņiem traucē tas, ka viņi to nezina, jo viņi nezina, kas tas LARP (brīvdabas lomu spēles, saīsinājums no live action role playing). Jo kāzās ļoti bieži cilvēki vēlās uzvilkt skaistus senāku gadsimtu iedvesmotu tērpus, noīrēt skaistu pili, reizēm arī karieti un vispār izlikties uz vienu dienu par gandrīz visspēcīgu pāri.

Brno maksāšana ar kartēm nav tik plaši pieejama kā Rīgā, bet šur tur var norēķināties ar eiro, tāpēc, piemēram, Jakuba tornī mēs samaksājam par ieejas biļeti katrs pa diviem eiro, jo kronu mums tobrīd nav. J. man pēc tam stāsta, ka nācēji aiz mums jautājuši, vai nevar norēķināties ar karti, un torņa gidam tas esot šķitis ļoti neaptverami un ārkārtīgi uzjautrinoši

Kādā brīdī mums apnīk dzert viesnīcas piezemēto kafiju un mēs dodamies iepazīties ar specializēto kafijas veikaliņu pāri ielai. Kad jāizvēlas kafija, mēs mazliet pacīkstamies ar savu kautrīgumu, un beigās vienkāršības labad paņemam to, kas ir dienas kafija – kaut kāda Ekvadoras. Mums par pārsteigumu mūsu kafijas mums atnes ne tikai ar ūdens glāzīti blakus, bet arī ar ķiršu liķieri. Bet piestāv ārkārtīgi labi. Mēs tur atgriežamies vēl.

Slavkovas restorānā, skatoties Napoleonam veltīto telpu konferences biedri ķiķināja par par īpaši nepiedienīgu porcelāna figurīņu, kurā bija attēlota meitene ar pliku celi… Līdz brīdim, kad virtuvē mazāk pamanāmā ailē tika ievērota tiešām nepiedienīga glezna.

Kapucīniešu laikumā restoriāniņā, kur mēs ēdām marokāņu liellopu, bija arī uzkodas, kas saturēja jauku maizīti, mājās marinētas olīves, ārkārtīgi garšīgu humusu un vēl kaut kādu sarkanīgu, laikam papriku izmantojošu pastu – muhamaru.

Gandrīz visu nedēļu, kamēr viesojāmies Brno, Brīvības laukumā bija jaunajam vīnam veltīts gada tirgus. Otrdienas vakarā, kad pirmo reizi tur iegriezāmies es nopirku pilnīgi ar lietu nesaistītu melnu iepirkumu maisiņu ar sikspārni. Laikam trešdienas vakarā mēs tur gājām pagaršot burčaku – jauno, līdz galam neizfermentēto vīnu, kas ir gandrīz biezsulas konsistencē, un tā garšā jūtama vien pavisam neliela alkohola pieskaņa. Daudzos stendos piedāvāja balto (labi, dzelteno), bet pāris – arī sarkano. Mēs ar J. nopirkām pa vienai glāzei no katras krāsas un tad salīdzinājām. Viņam labāk patika sarkanais, man baltais. Baltais bija maigāks, sarkanais tāds kā asāks. Vēl mums ļoti garšoja uz rievotas pannas apcepts sāļais, staipīgais čehu siers – te pārdeva pa 25 kronām gabaliņu vai pa 100 – piecus, un tie bija daļa apkūpināti pirms cepšanas, un daļa svaigi. Man apkūpinātais patika labāk, lai gan jāatzīst, ka pieci uz diviem cilvēkiem izrādījās daudz – sāļš, dzert sāk gribēties. Sestdienas vakarā mēs atgriezāmies vēlreiz – nopirkt mājās vešanai mazliet rulandske šedē un panašķoties vēlreiz ar sieru. Svētdienas rītā mēs redzējām, kā tirgus būdiņas tiek sparīgi jauktas nost – ballīte beigusies.

Brno ceļojums beidzās mazliet kā tāds antiklimaktisks romāns – vispirms es vairākas dienas skraidīju, atjaunojot pazaudētos dokumentus (ir jau labi, beigās izrādījās, ka makā bija vien kādi 15 eiro skaidrā naudā), un tad dzīve aizrāva mani jaunā ceļojumā, nedodot laiku apdomāties un izdarīt gala secinājumus, ko tad es par Brno domāju. Es domāju, ka…

1. lapa no 2

Powered by WordPress & Tēmas autors: Anders Norén & Privātums