Nākamajā dienā ir skaidrs, ka nekas dižs nebūs. Ar visu izgulēšanos tiešām mierā un klusumā mani grauž kopā PMS un J. ir vienkārši noguris, un ir skaidrs, ka šī nav dižu aktivitāšu diena. Bet sēdēt pavisam viesnīcā arī neliekas pilnīgi ideāli.

Es, vārtoties pa gultu, sērfoju pa Vikipēdiju un OSM, un metu idejas, kur varētu šodien aizdoties tā, lai nav ļoti grūti, bet kaut kas būtu. J. saka, ka jāēd brokastis. Mēs aizejam uz to pašu burgernīcu Lužankas parkā, kur bijām iepriekšējā Brno brauciena laikā, un pie viena izmetam līkumu pa parku. Parks kā parks, diezgan liels, diezgan patīkams dienas gaismā. J. pēc tam saka, ka viņa burgers esot bijis tāds mazliet pasauss, bet mani salāti ar cepto hermelín sieriņu ir pa pirmo.

J. ir izlasījis, ka Brno ir ļoti pretīmnākoša tramvaju biļešu sistēma – tu kāp iekšā tramvajā, nopīkstini savu kredītkarti, telefonu vai kas nu tev ir pie biļešu aparāta, un katru reizi, kad tu īkstini, tiek pārrēķināts, kas sanāk izdevīgākā biļete, ņemot vērā, ko tu šodien esi jau nobraucis. Vienīgi, ja tu brauc pavisam īsu brīdi, mazāk kā 15 minūtes, tad vajag pirms izkāpšanas nopīkstināt vēlreiz, lai dabūtu īpaši lēto biļeti, nevis parasto. Tā nu mēs iekāpjam tramvajā un braucam uz veco augustīniešu klosteri jeb Sv. Tomasa abatiju. Tur kādreiz savus zirņus (un ne tikai) krustoja Gregors Mendelis. Klostera pagalmā ir shēma, kuru izpētījuši mēs uzzinām, kurā vietā ir bijusi Mendeļa siltumnīca (19. gs. vidum ļoti smalka un dārga siltumnīca – ar apsildāmo grīdu), kā arī to, ka klostera ēkās kafejnīca un muzejs Mendelim. Vēl te kaut kur ir bazilika, kurā apglabāta Elžbieta Riksa (Eliška-Rejčka / Ryksa Elżbieta), vissenāk dzimusī sievieškārtas poliete, kam ir zināms dzimšanas datums 1288. gada 1. septembris, princese bārene, divu valdnieku atraitne un persona ar tik piedzīvojumiem bagātu dzīvi, ka man launagojot nepietika laika izlasīt viņas Vikipēdijas šķirkli. Mēs izstaigājam klostera pagalmu, aplūkojam milzīgu ginku un vēl milzīgāku platānu, baznīcu neatrodam, pabrīnamies, kā var neatrast milzīgu baznīcu un ejam iekšā muzejā, kas it kā būšot vaļā tikai no diviem (ir mazliet pirms).

Muzejs, izrādās, jau ir vaļā, mēs esam sajaukuši, baznīca ir no diviem. Kad sākam jautāt par baziliku, viens no muzeja darbiniekiem aiziet un no blakustelpas atnes aerofoto, kurā parāda, kā mums te jāiziet ārā no klostera dārza līdz ielai un jāapiet apkārt, lai ieietu bazilikā. Viņš ļoti iesaka mums uz to aiziet: “church from outside is beautifull, but from inside it is incredible” (baznīca no ārpuses ir skaista, bet no iekšpuses tā ir satriecoša). Tā kā baznīca vēl nav vaļā, mēs sākam ar Mendeļa muzeju.

Es uzzinu, ka visticamāk viens no iemesliem Mendelim iestāties klosterī bija tas, ka citādi kādā brīdī aptrūkās naudas turpināt iesāktās studijas, kā arī, ka pēc iepriekšējā abata nāves viņam pietrūkst laika turpināt lielu daļu pētījumu, jo viņš kļūst par nākamo abatu. Droši vien visleģendārākais eksponāts muzejā ir vairākas rūpīgi norakstītas lapas izlīdzinātā rokrakstā – manuskripts, kur viņš apkopo savus zirņu secinājumus. Jā, tur var redzēt arī AABB x aabb shēmas. Klāt pielikts komentārs, kā šis manuskripts esot bijis vairākas reizes pazudis un tad nezkā atradies Austrijā un ir bijis ilgi jāvienojas, lai to dabūtu atpakaļ uz šo muzeju. Vēl man ļoti patīk redzēt kādu piezīmju grāmatas atvēruma kopiju, kur vienā lappusē ir piezīmes par augu krustošanu, bet turpat blakus otrā – par abatijas dzīvi. Drusku ar skaudību noskatos, kādi skaisti koku potēšanas darbarīki viņam ir bijuši – no mūsdienu zinātniekiem tādi nepaliks, jo mūsdienās netaisa tik pamatīgus darbarīkus!

Pēc muzeja mēs nopērkam drusku suvenīrus (mēs ilgi debatējam, kurai no mūsu draudzenēm labāk patiktu tie zirņu auskari¹) un apsēžamies kafejnīcā nedaudz atpūtināt kājas un izdzert pa vienam dzērienam. Smuko etiķešu dēļ nopērkam divus mazus ingveralus, “bezinka” un “levundule s klitorií“, kas, protams, nozīmē melno plūškoku un lavandu ar zilajiem zirņiem. Un mēs sadalām uz pusēm vienu mazu kokosriekstu bezē.

Atpūšamies un ejam uz baziliku. Tā skaitās īpaša ar to, ka ir labi saglabājusies stipri vienotā gotikas stilā. Un ir tieši tā kā muzeja darbinieks teica – jā, no ārpuses ir smuka gotiskā baznīca, bet, ja ir tā pavairāk ceļots pa Eiropu, tad nav nekas pārsteidzošs. Jā, gotiskās baznīcas ir diezgan smukas, jā, nu apmēram tā viņas ar arkām un rotājumiem izskatās.

Iekšpusē īpašā lieta ir tā, ka vai nu ir labi saglabājušies vai drīzāk ārkārtīgi skaisti restaurēti sienu gleznojumi. Un es ar to domāju nevis atsevišķas reliģisku motīvu gleznas, bet to, ka sienas un griesti viscaur ir ar kaut ko apzīmēti. Kur tas tematiski pienākas, ir svētie un eņģēli, bet lielāko daļu sienu klāj “ķieģeļu kārtojumā” sazīmēti taisntūrveida bloki, katrā blokā puķīte. Vienā rindā apaļas puķītes, nākamajā tādas uz kātiņiem. Uz visām arkām ir akcentējošas līnijas un taisnstūrīši. Griesti virs altāra ir zili ar zeltu, bet citur vai nu sarkani ar mazām zelta puķītēm vai dzelteni ar zīlām. Ieeja, šķiet, jau ļoti sen ir nevis aizmugurē (varētu būt, ka aizmugures ieeja kādreiz ir bijusi pa tiešo savienota at klosteri), bet sānā, un virs ieejas ir grezns vitrāžas logs. Es tikai šo rakstot un domājot par redzēto, attopos, ka vispār ērģeles bija divas – vienas sānu jomā un vienas aizmugurē. Uz sānu jomas ērģelēm un altāra augšdaļas skaisti atspīd vakara gaisma par spīti tam, ka pirmajā brīdī šķiet, ka tā nevarētu sakrist virzieni.

Mēs neatrodam Elžbietas kapu, un es pieņemu, ka tāpēc, ka mēs vienā baznīcas daļā neeiejam, bet patiesība izrādās vienkāršāka. Mēs meklējam kaut ko grandiozu, bet reāli to atzīme tikai dekoratīvs zelta E burts iestrādāts vienā no grīdas flīzēm. Mēs redzējām un nesapratām, ko redzējām.

Pēc baznīcas mēs secinām, ka gars daili ir baudījis, tagad laiks diendusiņai. Tāpat ar tramvaju braucam uz viesnīcu. Tā vispār manai mūsdienu gaumei man nu jau jūtas par daudz mašīnu gan Prāgā, gan Brno, bet tie čehu tramvaji ir forši un viegli saprotami.

Pēc diendusiņas J. pienākuma sajūtas mākts sāk meklēt restorānu vakariņām. Es jautāju, a kā būtu, ja mēs nekur neietu. J. argumentē, ka svešā valstī sūtīt Wolt ir grūti, it īpaši uz vietu, ko paši mocījāmies atrast. Es saku, ka, ja tuvumā ir kāds pārtikas veikals…

…

J. atnes piecu veidu sierus, čehu kolu Kofola, divas pakas manu mīļāko čehu vafelīšu, paciņu makarūncepumu un fenheli. Kā arī tēju ar fenheli, anīsu, lakricu un diezin kādu māmiņzāli, ko man tā arī neizdodas iztulkot. J. vispār ir labs pavārs, bet es tomēr vāri ieminos, ka šī ir tāda neparasta kombinācija. J. atbild, ka vajadzēja taču dārzeni! Tā nu mēs vakariņās ēdam ceptu sieru ar neceptu sieru, piekožam fenheli un skatāmies, kā mūsu iemīļotais jūtūberis mācās turpina mācīties gatavot ēst. Uzkrājam spēkus nākamo dienu varonībai.

_______

¹ J. nākamajā dienā aizbrauca un nopirka otru pāri.