Nākamajā dienā es beidzot esmu puslīdz pieradusi pie režīma celties agrāk, savukārt pirmais referāts pēc vakardienas pasākuma ir ieorganizēts mazliet vēlāk, tāpēc es ne tikai nenokavēju¹, bet arī ar interesi noklausos. Pētnieks, kas ir ilgi strādājis ar dialoga sistēmām dažādās interesantās pētniecības vietās, ieskaitot Bella laboratorijas, analizē, ko, viņaprāt, var vai nevar lielie valodu modeļi. Iespējams, interesantākā konferences daļa – lai gan viņa interese ir tieši jēgpilni dialogi, tomēr daudz kas no viņa teiktā par zināšanu aktualizāciju (kurā komandā šis slavenais futbolists spēlē šobrīd? modeļi mēdz atbildēt ar jebkuru, kurā viņš ir kādreiz spēlējis) un (ne)atmiņu starp sarunām būtu turams prātā arī plašākā spektrā analizējot šīs tehnoloģijas un piedēvējot tām inteliģenci. Viņš arī smagi pakritizē, ka pat ārkārtīgi labos datorlingvistu žurnālos ar milzonīgu konkurenci mēdz publicēt pētījums ar liktu novērtēšanas praksi – formālām, automatiski sarēķinātām metrikām, kas pārāk maz izsaka par reālo cilvēcisko rīka noderīgumu. Beigās viņš aicina “trīs publikācijas dienā” neielikt kā vienīgo darba mērķi, bet censties veikt nestandarta pētījumus, lai visa pasaule nedomā pārāk vienādi. Bella laboratorijās nekad publikācijas neesot bijis mērķis. No vienas puses, viegli runāt, ja esi strādājis tādās vietas, droši vien finansējuma vairs netrūkst. Bet no otras puses… šajā laikā tas tieši tas bija uzmundrinājums, ko man vajadzēja dzirdēt. Nauda jau tāpat sevi atgādina nepārtraukti, šī bija patīkama pārmaiņa.

Kafijas pauzē satiku E., kas rezumēja, ka vakar vīns varbūt neesot bijis par daudz, bet par biežu gan, un raizējās, kā labāk aizbraukt mājās, tomēr daudzstundu brauciens. Es iekšēji sasmejos, cik švakas ir manas ģeogrāfijas zināšanas tomēr, cik grūti man ir noticēt, ka Ziemeļitālija ir tikai vienas dienas braucienā no Čehijas, un novēlēju drošu ceļu. Turpceļš jau esot ievilcies, jo austriešu tūristi, braucot mājās, esot radījuši uz šosejām sastrēgumus.

Ar J. es satiekos Jörd izvēlēties pāris pakas suvenīrkafijas. Izdzeram pa abiem vēl degustācijai vienu tādu ķiršainu, bet tā mani tik ļoti nesajūsmina, paņemam to citronzāles un vienu persikainu. Kāpjam tramvajā (starp citu, man tā arī nevienu reizi nevajadzēja Brno garo biļeti, vienmēr visur tiku ar mazāk kā 15 minūtēm tramvaja) un braucam uz staciju. Stacijā esam laicīgi, bet vilcienu pārceļ 15 minūtes vēlāk. Nu labi, 15 minūtes nav pasaules gals.

Diemžēl pa ceļam vilciens pastāv kaut kādā sliežu laukā vēl pusstundiņu, un tad vēl 10 minūtes tunelī pie Prāgas stacijas, un mēs Prāgā esam tā, ka par lidojuma kavēšanu jāsatraucas vēl nav, bet paēst arī nevar paspēt. Žēl, bet nolemjam neriskēt un ēst lidostā. Stacijā vienīgo reizi pa nez cik gadiem ieeju maksas tualetē, samaksāju kaut kādas dažas kronas. Bet ar karti! Bez čehu valūtas tā arī iztiku.

Prāgas stacijā visu laiku skan paziņojumi. Stacija, šķiet, pa dienu darbojas uz savas kapacitātes robežas, paziņojumi iet angliski un čehiski, un gandrīz visu laiku kaut ko paziņo, un paziņo, un paziņo.

Maršruts uz lidostu ir visnotaļ nepārprotami ar zīmēm nokomunicēts, no stacijas uz metro C līniju, nākamajā pieturā (muzeja) pārkāpt uz A līniju, kas ir zemāk, no A līnijas uz 59. autobusu. Visi soļi ir saprotami. Izņemot, ka es esmu nogurusi, manas smadzenes ir nogurušas un sapinušās, uz katra nākamā īsā metro eskalatora paliek uzkāpt arvien grūtāk, un pie pēdējā, īpaši garā eskalatora, kam jānoved uz A linijas perona, es vienkārši apstājos un sāku raudāt. Jo nu stulbi kaut kā – nevarēt uzkāpt uz eskalatora. Man liekas, ka tas panikas mehānisms ir saistīts ar to, ka man patiesībā ir bail no augstuma, un tie vecie metro eskalatori ir ārkārtīgi stāvi, ārkārtīgi ātri un ar ļoti, ļoti īsām uzkāpšanas platformām. Bet tur ir arī deva tā paša veida fobijiskās panikas, kas cilvēkiem liek baidīties no, piemēram, neindīgajiem zirnekļiem. Kāpņu nav, liftu neatradām², es stāvu maliņā un raudu, un J. man stāv blakus, berzē plecu un skaita “there, there“. Es šņukstu, ka stulbi kaut kā. J. piekrīt, nu jā, bet nu there there.

Bet kā jau visas sliktās lietas arī šis pāriet. Es iejūku nākamajā milzu pūlī, kas ļauj neredzēt uz priekšu, un, kad uz eskalatora ir tikts, tad jau tālāk ir tikai jāturas un nav traki. Tikmēr J. šos man gandrīz nepieejamos varoņdarbus veic ar zināmu aizelsušos eleganci un 23 kg smagu čemodāmu rokā. Man nav komentāru. Pa ceļam lejā es prātoju, ka varētu papētīt riteņkrēslu pieejamību Prāgas centra stacijās, tas būtu aprisinājums. Bet man jau, sasodīts, pietiktu arī ar kāpnēm, un to parasti nekur neraksta. No vienas puses es saprotu, neviens negrib to milzu gabalu kāpt pa tik garām kāpnēm. No otras puses, tātad reizēm es gribu gan.

Lidostā ar visu šo mēs esam… nedaudz par ātru. Mēs dabūjam gaidīt 15 minūtes, pirms kāds ir gatavs pieņemt mūsu čemodānu. J. pūš un elš, ka ir noguris, es viņu mierinu, ka tātad mēs pilnīgi noteikti nekavējam, un tas arī nav slikti.

Pēc čemodāna nodošanas es atceros novilkt korseti uz drošības kontroli, taču viņi atrod somā manu almagelu un pārbauda. Es saku, ka tās ir kuņģa zāles un manis pēc viņi var tās kaut vai konfiscēt, bet viņi man tās atdod. Ejot uzvilkt korseti atpakaļ, es gandrīz iesperos vīriešu tualetē, pāris kungi uz mani dīvaini paskatās, bet drāma laimīgā kārtā nesaceļas.

Apmēram lidostas vidū, mēs apsēžamies kafejnīcā. Uz leju ir skats uz to konditoreju, kur mēs pēdējā gadā pirms kovida pirkām brokastis pēc gulēšanas viesnīcā. Ēdiens ir dārgs, dārgākais, ko esam ēduši Čehijā, taču visnotaļ patīkams. J. priecājas, ka viņa ceptā vistas krūtiņa ir tieši tas, ko viņam gribējās pēc tam, kad mēs vienu to vakaru skatījāmies vistas cepešu video, un mana cūciņa, lai gan pasīksta, ir ļoti sulīga un ar ļoti foršu krējuma piparu mērcīti. Mēs paņemam arī pa mazam desertiņam (labs putukrējums, interesanta ideja par kafijas bobām, bet mazliet par sausu cepumi), viesmīlis ar mums pajoko un mēs spriežam, vai mēs nevarētu būt šo viesmīli jau iepriekš satikuši šajā lidostā. Kungs noteikti ir ar stāžu, bet jūtas tāds kā nedaudz pazīstams.

Mūsu lidojumu pabīda par pusstundu vēlāk. Paēduši mēs pārceļamies gaidīt pie vārtiem. Iespējams, ka lidojumu pārceļ vēl mazliet, mēs saguruši īsti nesekojam līdzi. Iekāpšana tagad tiek sīkāk organizēta pa klasēm, es pieļauju, ka mēs nejauši iekāpām par ātru, kopā ar biznesa klasi, vai kaut kā tā, bet nu, neviens prom nedzina, tad nu ko tur daudz. Pēc iekāpšanas pilots paziņo, ka viņu sauc Jānis, nu jauki, un, ka lidmašīnai ir elektroniska kļūmīte, tāpēc, iespējams, vajadzēs to izslēgt un ieslēgt, bet nu tad jau paziņos, pašlaik krāmē bagāžu, drīz brauksim, atvainojamies par kavēšanos ar izlidošanu, tas no iepriekšējiem lidojumiem. Jā, lidmašīnu vajadzēs izslēgt un ieslēgt, un būs uz brīdi tumšs.

Pēc desmit minūtēm vai varbūt mazas mūžības ziņo, ka kļūmīte nav pazudusi, vajadzēs vēlreiz izslēgt un ieslēgt un uz brīdi būs tumšs. Es J. rakstu, ka es ceru, ka šoreiz nav hokeja un manis pēc viņi var uzreiz iedot mums viesnīcu un turpināt rīt vēlreiz, es gribu gulēt.

Otrā pārlāde ir ilgāka (tumšs ta tumšs, bet izslēgtā lidmašīnā reāli ātri jūt, ka paliek drusku smacīgāk, tur ir maz gaisa kubikmetru uz katru elpotāju), bet pēc tam mums ziņo, ka kļūme ir pazudusi, varēsim lidot, ceļā drusku turbulences, bet Rīgā laiks skaidrojoties.

Un jā, tiešām lidojam ar. Paceļoties uz brīdi redz Prāgas gaismiņas, tas ir skaisti. Es mēģinu gulēt, nesanāk, lidmašīnā ir skaļi, es uzlieku lielās ausis, ieslēdzu aktīvo trokšņa novēršanu un gremdējos mūzikā. Drusku besis, ka Tidal vienkārši ir izlēmis daļu manas mūzikas nelejuplādēt, bet vairums ir.

Rīgā esam bez piecpadsmit pusnaktī. Mūsu čemodāns ir klāt laicīgi, bet transporta ta uz Siguldu vairs nav nekāda, jau sen. Nākas ņemt taksi. Lidostā ir izvēle starp mašīnām, kas reklamē Gobzemu un Red Cab, kas skaitās tie Rīgas uzticamākie. Pirmā rindā ir šķiet tāda izdarīga sieviete, bet viņa jau ir aizņemta, vaņģojot citu ģimeni un solot viņiem čemodānus uznest un ko tik ne, tā nu mēs iekāpjam nākamajā Red Cab.

…

Īsi sakot, es visu ceļu vēlējos, kaut mēs būtu dabūjuši to tanti. Man bija sajūta, ka šoferis grib savākt visus soda punktus, nogalināt mūs un vēl arī to lapsu, kas izskrēja ceļā. Būtiski ātruma pārkāpumi, neturēšanās joslā. Turklāt visticamāk viņam nāca miegs, es jutu, ka man vajadzētu runāt, un es nespēju neko jēdzīgu izdomāt³. Beigās vēl atklājās es esmu no cenu kāpuma smagi atpalikusi, tāpēc man būs atmaksai jāprezentē vienkārši šausminošs rēķins (šis ir varbūt trešais taksometrs 20 gadu laikā, es ceru, ka mani neapēdīs bez sāls). Un turpmāk mēs darīsim visu iespējamo, lai vairs nebūtu jābrauc ar taksi, it īpaši naktī pēc ceļojuma tik garš gabals.

Nezinu, meklēsim veidus, kā neielidot tik vēlu, palikt pie draugiem, jebko.

Bet mēs izdzīvojām. Mēs nokļuvām savā gultā, un pirms aizmigšanas es pat iemetu izmazgāties veļu.

Mēs uzzinājām, ka J. patīk kalni un ka mums abiem ļoti patīk čehu tramvaji. Mēs uzzinājām, ka manai gaumei manās vispār mīļajās čehu pilsētās tomēr ir mazliet par daudz automašīnu, bet ka te vienmēr būs vēl kāda ēka, kur atklāt kaut ko skaistu un/vai apēst ko garšīgu. Burčaks ir ierindojies “nekad nebutu domājusi, ka kārosies” našķu grupā pie norvēģu brūnā siera. Pirmo reizi starptautiskā vidē stāstīju par tēmām, par kurām agrāk biju tikai mācījusies no citiem. Es ieguvu mazliet iedrošinājuma rakt uz priekšu, un es klusi ceru, ka man izdevās kaut nedaudz iedot šādu iedrošinājumu arī E.

Nākamajā dienā vakarā J. atrada sev pleca somas kabatā sieru.

______
¹ Es pat paspēju pa ceļam nofotogrāfēt, ka ēkā, kur bija mūsu dzīvoklītis, bija smukas akmens masas kāpņu margas ar vāverītes skulptūriņu katrā otrajā laidienā. Dzīvoklis pats bija ērts, tikai ilgtermiņam noteikti nepiemērots, tualetē un dušas telpā oda pēc slapja suņa, visticamāk kaut kas nav kārtībā ar pagrabu un ūdeņiem.
² Iespējams, ka lifti ir uz virszemi un es neatrado, jo es meklēju ceļu no C platformas uz A, neizskatot iespēju, ka varbūt ir jābrauc no C uz augšu, lai tiktu pa tiešo uz A.
³ Ņemot vērā visu augstāk minēto, man šķiet, es arī biju nogurusi.