Birka: metro

Čehija 8: atpakaļceļš

Nākamajā dienā es beidzot esmu puslīdz pieradusi pie režīma celties agrāk, savukārt pirmais referāts pēc vakardienas pasākuma ir ieorganizēts mazliet vēlāk, tāpēc es ne tikai nenokavēju¹, bet arī ar interesi noklausos. Pētnieks, kas ir ilgi strādājis ar dialoga sistēmām dažādās interesantās pētniecības vietās, ieskaitot Bella laboratorijas, analizē, ko, viņaprāt, var vai nevar lielie valodu modeļi. Iespējams, interesantākā konferences daļa – lai gan viņa interese ir tieši jēgpilni dialogi, tomēr daudz kas no viņa teiktā par zināšanu aktualizāciju (kurā komandā šis slavenais futbolists spēlē šobrīd? modeļi mēdz atbildēt ar jebkuru, kurā viņš ir kādreiz spēlējis) un (ne)atmiņu starp sarunām būtu turams prātā arī plašākā spektrā analizējot šīs tehnoloģijas un piedēvējot tām inteliģenci. Viņš arī smagi pakritizē, ka pat ārkārtīgi labos datorlingvistu žurnālos ar milzonīgu konkurenci mēdz publicēt pētījums ar liktu novērtēšanas praksi – formālām, automatiski sarēķinātām metrikām, kas pārāk maz izsaka par reālo cilvēcisko rīka noderīgumu. Beigās viņš aicina “trīs publikācijas dienā” neielikt kā vienīgo darba mērķi, bet censties veikt nestandarta pētījumus, lai visa pasaule nedomā pārāk vienādi. Bella laboratorijās nekad publikācijas neesot bijis mērķis. No vienas puses, viegli runāt, ja esi strādājis tādās vietas, droši vien finansējuma vairs netrūkst. Bet no otras puses… šajā laikā tas tieši tas bija uzmundrinājums, ko man vajadzēja dzirdēt. Nauda jau tāpat sevi atgādina nepārtraukti, šī bija patīkama pārmaiņa.

Kafijas pauzē satiku E., kas rezumēja, ka vakar vīns varbūt neesot bijis par daudz, bet par biežu gan, un raizējās, kā labāk aizbraukt mājās, tomēr daudzstundu brauciens. Es iekšēji sasmejos, cik švakas ir manas ģeogrāfijas zināšanas tomēr, cik grūti man ir noticēt, ka Ziemeļitālija ir tikai vienas dienas braucienā no Čehijas, un novēlēju drošu ceļu. Turpceļš jau esot ievilcies, jo austriešu tūristi, braucot mājās, esot radījuši uz šosejām sastrēgumus.

Ar J. es satiekos Jörd izvēlēties pāris pakas suvenīrkafijas. Izdzeram pa abiem vēl degustācijai vienu tādu ķiršainu, bet tā mani tik ļoti nesajūsmina, paņemam to citronzāles un vienu persikainu. Kāpjam tramvajā (starp citu, man tā arī nevienu reizi nevajadzēja Brno garo biļeti, vienmēr visur tiku ar mazāk kā 15 minūtēm tramvaja) un braucam uz staciju. Stacijā esam laicīgi, bet vilcienu pārceļ 15 minūtes vēlāk. Nu labi, 15 minūtes nav pasaules gals.

Diemžēl pa ceļam vilciens pastāv kaut kādā sliežu laukā vēl pusstundiņu, un tad vēl 10 minūtes tunelī pie Prāgas stacijas, un mēs Prāgā esam tā, ka par lidojuma kavēšanu jāsatraucas vēl nav, bet paēst arī nevar paspēt. Žēl, bet nolemjam neriskēt un ēst lidostā. Stacijā vienīgo reizi pa nez cik gadiem ieeju maksas tualetē, samaksāju kaut kādas dažas kronas. Bet ar karti! Bez čehu valūtas tā arī iztiku.

Prāgas stacijā visu laiku skan paziņojumi. Stacija, šķiet, pa dienu darbojas uz savas kapacitātes robežas, paziņojumi iet angliski un čehiski, un gandrīz visu laiku kaut ko paziņo, un paziņo, un paziņo.

Maršruts uz lidostu ir visnotaļ nepārprotami ar zīmēm nokomunicēts, no stacijas uz metro C līniju, nākamajā pieturā (muzeja) pārkāpt uz A līniju, kas ir zemāk, no A līnijas uz 59. autobusu. Visi soļi ir saprotami. Izņemot, ka es esmu nogurusi, manas smadzenes ir nogurušas un sapinušās, uz katra nākamā īsā metro eskalatora paliek uzkāpt arvien grūtāk, un pie pēdējā, īpaši garā eskalatora, kam jānoved uz A linijas perona, es vienkārši apstājos un sāku raudāt. Jo nu stulbi kaut kā – nevarēt uzkāpt uz eskalatora. Man liekas, ka tas panikas mehānisms ir saistīts ar to, ka man patiesībā ir bail no augstuma, un tie vecie metro eskalatori ir ārkārtīgi stāvi, ārkārtīgi ātri un ar ļoti, ļoti īsām uzkāpšanas platformām. Bet tur ir arī deva tā paša veida fobijiskās panikas, kas cilvēkiem liek baidīties no, piemēram, neindīgajiem zirnekļiem. Kāpņu nav, liftu neatradām², es stāvu maliņā un raudu, un J. man stāv blakus, berzē plecu un skaita “there, there“. Es šņukstu, ka stulbi kaut kā. J. piekrīt, nu jā, bet nu there there.

Bet kā jau visas sliktās lietas arī šis pāriet. Es iejūku nākamajā milzu pūlī, kas ļauj neredzēt uz priekšu, un, kad uz eskalatora ir tikts, tad jau tālāk ir tikai jāturas un nav traki. Tikmēr J. šos man gandrīz nepieejamos varoņdarbus veic ar zināmu aizelsušos eleganci un 23 kg smagu čemodāmu rokā. Man nav komentāru. Pa ceļam lejā es prātoju, ka varētu papētīt riteņkrēslu pieejamību Prāgas centra stacijās, tas būtu aprisinājums. Bet man jau, sasodīts, pietiktu arī ar kāpnēm, un to parasti nekur neraksta. No vienas puses es saprotu, neviens negrib to milzu gabalu kāpt pa tik garām kāpnēm. No otras puses, tātad reizēm es gribu gan.

Lidostā ar visu šo mēs esam… nedaudz par ātru. Mēs dabūjam gaidīt 15 minūtes, pirms kāds ir gatavs pieņemt mūsu čemodānu. J. pūš un elš, ka ir noguris, es viņu mierinu, ka tātad mēs pilnīgi noteikti nekavējam, un tas arī nav slikti.

Pēc čemodāna nodošanas es atceros novilkt korseti uz drošības kontroli, taču viņi atrod somā manu almagelu un pārbauda. Es saku, ka tās ir kuņģa zāles un manis pēc viņi var tās kaut vai konfiscēt, bet viņi man tās atdod. Ejot uzvilkt korseti atpakaļ, es gandrīz iesperos vīriešu tualetē, pāris kungi uz mani dīvaini paskatās, bet drāma laimīgā kārtā nesaceļas.

Apmēram lidostas vidū, mēs apsēžamies kafejnīcā. Uz leju ir skats uz to konditoreju, kur mēs pēdējā gadā pirms kovida pirkām brokastis pēc gulēšanas viesnīcā. Ēdiens ir dārgs, dārgākais, ko esam ēduši Čehijā, taču visnotaļ patīkams. J. priecājas, ka viņa ceptā vistas krūtiņa ir tieši tas, ko viņam gribējās pēc tam, kad mēs vienu to vakaru skatījāmies vistas cepešu video, un mana cūciņa, lai gan pasīksta, ir ļoti sulīga un ar ļoti foršu krējuma piparu mērcīti. Mēs paņemam arī pa mazam desertiņam (labs putukrējums, interesanta ideja par kafijas bobām, bet mazliet par sausu cepumi), viesmīlis ar mums pajoko un mēs spriežam, vai mēs nevarētu būt šo viesmīli jau iepriekš satikuši šajā lidostā. Kungs noteikti ir ar stāžu, bet jūtas tāds kā nedaudz pazīstams.

Mūsu lidojumu pabīda par pusstundu vēlāk. Paēduši mēs pārceļamies gaidīt pie vārtiem. Iespējams, ka lidojumu pārceļ vēl mazliet, mēs saguruši īsti nesekojam līdzi. Iekāpšana tagad tiek sīkāk organizēta pa klasēm, es pieļauju, ka mēs nejauši iekāpām par ātru, kopā ar biznesa klasi, vai kaut kā tā, bet nu, neviens prom nedzina, tad nu ko tur daudz. Pēc iekāpšanas pilots paziņo, ka viņu sauc Jānis, nu jauki, un, ka lidmašīnai ir elektroniska kļūmīte, tāpēc, iespējams, vajadzēs to izslēgt un ieslēgt, bet nu tad jau paziņos, pašlaik krāmē bagāžu, drīz brauksim, atvainojamies par kavēšanos ar izlidošanu, tas no iepriekšējiem lidojumiem. Jā, lidmašīnu vajadzēs izslēgt un ieslēgt, un būs uz brīdi tumšs.

Pēc desmit minūtēm vai varbūt mazas mūžības ziņo, ka kļūmīte nav pazudusi, vajadzēs vēlreiz izslēgt un ieslēgt un uz brīdi būs tumšs. Es J. rakstu, ka es ceru, ka šoreiz nav hokeja un manis pēc viņi var uzreiz iedot mums viesnīcu un turpināt rīt vēlreiz, es gribu gulēt.

Otrā pārlāde ir ilgāka (tumšs ta tumšs, bet izslēgtā lidmašīnā reāli ātri jūt, ka paliek drusku smacīgāk, tur ir maz gaisa kubikmetru uz katru elpotāju), bet pēc tam mums ziņo, ka kļūme ir pazudusi, varēsim lidot, ceļā drusku turbulences, bet Rīgā laiks skaidrojoties.

Un jā, tiešām lidojam ar. Paceļoties uz brīdi redz Prāgas gaismiņas, tas ir skaisti. Es mēģinu gulēt, nesanāk, lidmašīnā ir skaļi, es uzlieku lielās ausis, ieslēdzu aktīvo trokšņa novēršanu un gremdējos mūzikā. Drusku besis, ka Tidal vienkārši ir izlēmis daļu manas mūzikas nelejuplādēt, bet vairums ir.

Rīgā esam bez piecpadsmit pusnaktī. Mūsu čemodāns ir klāt laicīgi, bet transporta ta uz Siguldu vairs nav nekāda, jau sen. Nākas ņemt taksi. Lidostā ir izvēle starp mašīnām, kas reklamē Gobzemu un Red Cab, kas skaitās tie Rīgas uzticamākie. Pirmā rindā ir šķiet tāda izdarīga sieviete, bet viņa jau ir aizņemta, vaņģojot citu ģimeni un solot viņiem čemodānus uznest un ko tik ne, tā nu mēs iekāpjam nākamajā Red Cab.

…

Īsi sakot, es visu ceļu vēlējos, kaut mēs būtu dabūjuši to tanti. Man bija sajūta, ka šoferis grib savākt visus soda punktus, nogalināt mūs un vēl arī to lapsu, kas izskrēja ceļā. Būtiski ātruma pārkāpumi, neturēšanās joslā. Turklāt visticamāk viņam nāca miegs, es jutu, ka man vajadzētu runāt, un es nespēju neko jēdzīgu izdomāt³. Beigās vēl atklājās es esmu no cenu kāpuma smagi atpalikusi, tāpēc man būs atmaksai jāprezentē vienkārši šausminošs rēķins (šis ir varbūt trešais taksometrs 20 gadu laikā, es ceru, ka mani neapēdīs bez sāls). Un turpmāk mēs darīsim visu iespējamo, lai vairs nebūtu jābrauc ar taksi, it īpaši naktī pēc ceļojuma tik garš gabals.

Nezinu, meklēsim veidus, kā neielidot tik vēlu, palikt pie draugiem, jebko.

Bet mēs izdzīvojām. Mēs nokļuvām savā gultā, un pirms aizmigšanas es pat iemetu izmazgāties veļu.

Mēs uzzinājām, ka J. patīk kalni un ka mums abiem ļoti patīk čehu tramvaji. Mēs uzzinājām, ka manai gaumei manās vispār mīļajās čehu pilsētās tomēr ir mazliet par daudz automašīnu, bet ka te vienmēr būs vēl kāda ēka, kur atklāt kaut ko skaistu un/vai apēst ko garšīgu. Burčaks ir ierindojies “nekad nebutu domājusi, ka kārosies” našķu grupā pie norvēģu brūnā siera. Pirmo reizi starptautiskā vidē stāstīju par tēmām, par kurām agrāk biju tikai mācījusies no citiem. Es ieguvu mazliet iedrošinājuma rakt uz priekšu, un es klusi ceru, ka man izdevās kaut nedaudz iedot šādu iedrošinājumu arī E.

Nākamajā dienā vakarā J. atrada sev pleca somas kabatā sieru.

______
¹ Es pat paspēju pa ceļam nofotogrāfēt, ka ēkā, kur bija mūsu dzīvoklītis, bija smukas akmens masas kāpņu margas ar vāverītes skulptūriņu katrā otrajā laidienā. Dzīvoklis pats bija ērts, tikai ilgtermiņam noteikti nepiemērots, tualetē un dušas telpā oda pēc slapja suņa, visticamāk kaut kas nav kārtībā ar pagrabu un ūdeņiem.
² Iespējams, ka lifti ir uz virszemi un es neatrado, jo es meklēju ceļu no C platformas uz A, neizskatot iespēju, ka varbūt ir jābrauc no C uz augšu, lai tiktu pa tiešo uz A.
³ Ņemot vērā visu augstāk minēto, man šķiet, es arī biju nogurusi.

Čehija 7: uz mājām

No rīta miegs nāk kā ūdens, bet mēs kā nebūt pat pieceļamies uz viesnīcas brokastīm. Pirmkārt, ir skaidri nojaušams, ka lidostā mums ēst patiks mazāk kā te, un, otrkārt, gribas pamēģināt mūsu laivhoteļa restorānu. Laivhotelis vispār bija diezgan šarmanta padarīšana, mazā istabiņa ar koka panelīšiem un aizēnotajiem lodziņiem man atgādināja bērnības vasaras vasarnīcā. Vairākas reizes aiz logiem dzirdējām pīļu pēkšķēšanu. Restorāns ir uz laivas augšējā klāja. Es sākumā gribu sēdēt saulē, bet krēsls ir tā sasilis caur logu, ka pārdomāju. Negribu tik ļoti sasilt. Brokastīm ir gan zviedru galds, gan iespēja pasūtīt ceptas olas vai omleti. Omlete ir jauka, lai gan man slepeni jāatzīst, ka J. var uztaisīt vēl labāk. Zviedru galdā mani visvairāk iepriecina divi palikušie ābolu biskvīta gabaliņi, tādi mājīgi. Būtu atnākts ātrāk, būtu drusku vairāk. Uztaisu vēl vienu bildi uz Prāgas pils pusi un tad jau jāiet izčekoties. Es kritiski novērtēju, ka istabiņā esošais kafijas automāts taisīja daudz labāku kafiju, nekā ir brokastu termosā, tapēc vēl 20 minūtes mēs pasēžam numuriņā un izdzeram garšīgāku kafiju.

Čemodāns ir smags. Nu tā ka “jācer, ka nebūs jāpiemaksā” smags, tapēc ir jāiet uz tuvāko metrostaciju bez līkumiem. Bet mums pēc mūsu meistarīgā plāna ir lieka stunda. Mēs ar J. apstājamies un iebāžam degunus mūžam izpalīdzīgajā OpenStreetMap kartē, kas nevienu reizi vien mums ir izpalīdzējusi ar dīvaini smalkas informācijas attēlošanu. Metro ir divus kvartālus no šejienes. Starp mums un metro ir kaķīšu kafejnīca. Es esmu drusku skeptiska, bet nu galu galā, kapēc ne. Aizejam tur, uzzinām, ka tur ir kafija, drusku našķi, daudz kaķīšu, un viena spēļu konsole. Vairākas istabas, starp kurām kaķi brīvi bumbulē apkārt, kā aŗi vien istaba, kur iet drīkst tikai kaķi. Maksā par pavadīto laiku, minimums stunda, uzvedies pieklājīgi, nečakarē kaķīšus, bet citādi, dari ko gribi, tikai, pārvelc apavus. Mūsu čemodānu laipni paņem paglabāt. Ož, protams, drusku, pēc kaķiem, bet patiesībā jebkurā telpā, kas nav tieši blakus kaķu privātajai istabai, ir puslīdz laba.

Kafejnīcā ir vismaz divi melni kaķi, viens melns ar baltām ķepiņām, divi svītraini un viens ruds. J. man uztaisa kafiju, es paņemu mafinu un apsēžos kādā dīvānā apdomāt dzīvi. Divi kaķi mani pārmetoši uzlūko un aiziet prom. Baltķepis drusku pasēž man blakus uz dīvaina atzveltnes. Un tad atnāk rižiks, piesardzīgi iesvempjas man klēpī un pēc piecām minūtēm sāk murrāt. Murrāja viņš jocīgi, ar tādu kā gaudojošu pieskaņu. J. bija ziņkārīgs, pajautāja vairāk informācijas par vietu un uzzināja, ka šie ir aprūpēti, savakcinēti, sačipoti patversmes kaķi, kas te ir adoptēti un dzīvojot jau vairākus gadus. J. smejas par manām distancētajām attiecībām ar kaķiem un sajūsmināti taisa bildes ar rižiku man klēpī. Pateicoties rižika murrāšanai, mēs izejam mazliet par vēlu. Bet nu vēl samērīgi.

Transports uz lidostu ir metro plus autobuss. J. ārkārtīgi sajūsminās par koncepciju, ka mēs vienkārši nopērkam 40 kronu biļeti un tad 90 minūtes varam braukt gan ar metro, gan ar autobusu un tramvaju. Un ka metro ir tik ātrs. Un ka tajā ir pat internets! Es atzīstu, ka vispār es to visu (izņemot internetu) atcerējos un ka šis pirms 10 gadiem bija būtisks iemesls, kapēc es sāku arī Rīgā gribēt laika biļetes. Uz pārsēšanos es savlaicīgi ieplānoju, ka mēs noteikti apmaldīsimies un aiziesim nepareizi, un gan jau nepaspēsim uz vistuvāko autobusu, bet… Zličinā uz perona ir zīme, kur jāiet uz lidostas transportu, tieši pie izejas ir zīme, ap stūri ir zīme, gabalu tālāk ir zīme. Nu īsi sakot, mums neizdevās apmaldīties, čehi bija parūpējušies, lai tūristi atrod savu ceļu prom. Arī autobusā tiek diezgan rūpīgi skaidrots, kurš terminālis ir kurš (3. ir dīvains, 1. ir nešengena, 2. ir Šengena), un tā nu mums nevienu reizi nesanāk apmaldīties vai brīnīties, kur mēs esam, mēs visu laiku domājam “labi, pēc šī norādījuma gan tālāk paliks grūti” un tad pēkšņi mēs esam lidostā.

Lidostā ir palielas rindas, bet mēs neko nenokavējam. Čemodāns ir 22,6 kg, es ievelku elpu (jo es neatceros, vai atļauti bija 20 vai 25 kg) un… nekas nenotiek. Puisis uzlīmē čemodānam birku, novēl man laimīgu ceļu, un mēs dodamies tālāk. Lidmašīna ir pilna, man ir sajūta, ka ir šaurāk kā jebkad agrāk, lai gan augumā neesmu mainījusies, tapēc es nesaņemos izvilkt datoru parakstīt. Nolaižoties ir spēcīgs vējš, un mani tāpat kā turpceļā sakrata līdz nelaumam. Es cenšos dziļi elpot un pārdomāju vilcienu satiksmes pozitīvās īpašības. Saņemot čemodānu, tas ir slapjš. Es padomāju, ka beidzot arī man vedot ir saplīsusi kāda pudele, bet nē. Vienkārši tikko ir lijis. Mēs esam veiksmīgi atgriezušies Latvijā, es neko neesmu apvēmusi, nekas, liekas, nav pazudis, nekas nav saplīsis, un mamma ziņo, ka arī mani balkona augi ir izdzīvojuši. Viss ir labi.

J. kādā brīdī piezīmē, ka ceļojums bija super, bet nupat ļoti gribas mājās. Es atsmeju: “Zini, man Tev ir labas ziņas! Mēs actually braucam mājās!”

Hamburga: [4, …]

Pēdējā diena bija īsāka, turklāt mēs paņēmām garāku pusdienlaiku, lai nopirktu vēl mazliet suvenīru. I. kā parasti palika paklausīties vēl kādu lekciju, mēs aizgājām pārbaudīt, ko vēl esam aizmirsuši nopirkt gada tirgū. Izsiekalojos pie skaistajiem zīda lakatiem, bet saņēmos un nenopirku – man jau divi ir, turklāt šķiet, ka esmu pakāpeniski izpirkusi vissmukākās krāsu kombinācijas. J. nepdomīgi pajautāja man, ko es vēlēšos, lai man uzdāvina nākamajā svinamajā gadījumā, un tā nu es tiku pie glītas sudraba ķirzakas.

Pēc kongresa noslēguma gājām trijatā ēst suši. Sushi Circle, kur pāris dienas atpakaļ atklājām “ēd cik lien” piedāvājumu pa 20 eiro, bija pārslānīts ar citiem tik pat attapīgiem cilvēkiem, kas arī domāja, ka tas ir labs piedāvājums, tāpēc aizgājām blakus uz otru suši vietu. Arī šeit tika izmantota slīdošā lente, kas gar degunu vizina suši šķīvīšus. Mans iekšējais bērns, protams, priecājas. Sanāca drusku dārgāk, kā tad, ja būtu tikuši uz Sushi Circle, bet nu visu nevar gribēt. I. izklaidējās, mēģinot izlasīt uzrakstus uz pavāru cepurītēm (japāņu rakstu zīmes), un sūdzējās, ka īsti nekas jēdzīgs nesanākot. Sākumā esot “suši”, bet tālāk kaut kas jokains. Es ierosināju, ka varbūt “factory” transliterācija, jo vietu sauc “Sushi Factory”. Viņš atzina to par ticamu risinājumu, piebilstot, ka viena no zilbēm esot tik šausmīgi stilizēta, ka jūkot ar kādu citu. Nav pārsteidzoši, pilna pasaule ar par daudz stilizētām austrumu rakstu zīmēm.

Vakarā temperatūra no gandrīz 10 grādiem bija nokritusies uz nulli, un savās it kā ļoti praktiskajās rudens drēbēs es ļoti salu. Atmetām tūrisma plānus un gājām uz viesnīcu ar mērķi izgulēties – lidmašīna nākamajā rītā septiņos, kamēr vēl tiks līdz lidostai… un atgriežoties Rīgā, būs jāspēj kaut formāli piedalīties Jaungada sagaidīšanā…

J. aizmiga uzreiz, es paliku nomodā parakstīt un padarboties ar savu “elektronisko sadzīvi”. Ap divpadsmitiem ar I. saskatījāmies, ka šitā lieta ne sevišķi labi strādā – ja pierasts iet gulēt divos, tad aizmigt tā, lai celtos četros un justos labi, nav nieka lieta…

No rīta mūs iztrollēja metro biļešu automāts – vispirms es ielidoju uz to, ka nemācēju atrast biļetes uz lidostu, tāpēc ka skārienjūtīgajam ekrānam bija diezgan liela nobīde – spiežot Flughafen, nemanāmi nospiedās cita poga un es nesapratu, kāpēc man uzbāžas ar biļeti uz kaut kādu pilnīgi citu Vācijas vietu. Ja pareizi uztvēru, tas pats automāts pārdod biļetes arī uz mazpilsētām vismaz tuvākajā apkaimē. Kad tiku pie biļetes (izrādās, tā bija dārgāka, nekā tā, ko nopirkām braucot no lidostas uz centru), izrādījās, ka automāts neņem kartes. Un tad automāts neņēma vienu no maniem piecīšiem – pārāk saņurcīts. Labi, ka I. vēl bija dažas jaunas un gludas banknotes. Bet nu, mēs braucām ar nākamo reisu, nevis sākotnēji plānoto. Lidostā atkal bijām tik agri, ka netiku parādīt džekiem balkonu, no kura var skatīties ligmašīnas.

Lidojumā uz Frankfurti biļešu sistēma bija dāsni ielikusi mani tajā lidmašīnas pusē, kur var saullēktu redzēt. Krāsas, kā parasti, dievīgas, kad uz melnām debesīm pakāpeniski iezīmējas arvien spilgtāka ausma. Īsi pirms nolaišanās virs mākoņiem parādījās arī ugunīga saules maliņa, mazmazītiņa. Skatos un gaidu, nu, tūlīt nāks, tūlīt būs liela! Un tad lidmašīna sāk nolaisties un tā pati maliņa pazūd aiz mākoņiem atkal. Sireāla sajūta, gandrīz kā saullēkts atpakaļgaitā.

Frankfurtē bija bieza migla, kaut cirvi var pakārt, un visu lidlauku klāja sīka, lidojoša sniedziņa kārta. Es tādā laikā ar auto braukt negribētu, bet mums reisi pat neaizkavējās. Vienīgi pirms celšanās lidmašīnas tika kārtīgi novemtas ar oranžu pretapledošanas līdzekli.

Frankfurtē vairs nav bezmaksas kafijas automātu, bet es atradu ļoti glītu blociņu, ko jau sen meklēju kādai dāvanai. Digitālais laikmets ij netaisās izdzēst nedz cilvēku vēlmi pazīmēt un paķēpāties, nedz valdzinājumu pret skaistām lietām.

Auksts. Īstajā brīdī atgriezos Latvijā pie sava ziemas mēteļa.

Hamburga man pirmajos gados īsti nepatika – vienmēr braucot ziemas vidū, tā šķita pelēka, slapja un tumša. Bet nekādīgi nevar noliegt, ka gaismiņas izkārt uz Ziemassvētkiem viņi māk. Naktī ejot pāri abus Alsterus atdalošajam tiltiem, vecpilsēta mirdz kā izgaismots dārgakmens tumsā. Staigājot pa vecpilsētas ielām,, daudzas ir burtiski piekārtas ar gaismiņu jūru – starp ēkām novelk troses, no kurām uz leju karājas vadi, uz kuriem ik pa gabaliņam ir maza gaismiņa un tā daudz, daudz.

Mazā Alstera vidū ir Ziemassvētku egle. Pagāja krietns brīdis, kamēr kārtīgi aizdomājos līdz tam, ka tai ir divi gaismiņu komplekti, kas tiek pa laikam pārslēgti – tā ir ietīta dzeltenu gaismiņu tīklā, ko redzēju dažos vakaros, un tajā ir sakarinātas zilbaltas krītošo lāsīšu gaismas, ko redzēju pārējos vakaros. Citur laikam neesmu redzējusi, ka egles gaismas mainītu garos intervālos, nevis slēgtu iekšā visas reizē vai mainītu ar īsiem, uzreiz redzamiem intervāliem.

Kongresa sākuma un beigu pasākumos tika aktīvi izmantoti lidmašīnu joki – bija gan frāze par to, ka šajā zālē ir 16 avārijas izejas, 4 tur, 8 tur un pa divām tur un tur, gan frāze, ka mazticamajā gadījumā, ja nu pazūd interneta savienojums, tad no augšas automātiski nokritīšot ethernet kabeļi. Tā kā lielais vairums apmeklētāju vismaz reizi mūžā bija izmantojuši aviopārvadājumus (piemēram, lai nokļūtu uz šo pasākumu), tad līdzība ar drošības instrukcijām (un stjuartu žestiem, kas tās pavada) iesvilnīja zāli plašā smieklu vētrā. Bija arī joki par laika ceļotāju Doktoru, kas ieradies dažus kongresus par ātru. Bija pat zilā telefonbūdiņa!

Sadzīviskie nieki

Viesnīcā bija silti, tāpēc atvērām logu, jo nemācējām saregulēt apsildes sistēmu (kur tas ir jādara?). Naktī kaut kad vienā brīdī uz ielas sākās kaut kas pasaules galam līdzīgs, ko kolēģis no rīta raksturojā “šķita, ka uz ielas pēc kroga slēgšanas ir izmests nevis viens vai divi apmeklētāji, bet vesela armija”. Es pamodos pa pusei, uzvilku uz galvas nekam nederīgo sintipona spilvenu un tā arī neaizgāju aizvērt logu, jo viņi aizgāja prom. Savukārt no rīta īsi pirms sešiem es tomēr piecēlos aizvērt logu, jo tur sāka darboties kaut kādas trokšņainas mašīnas.

Kad es izlīdu no dušas, kas siltās grīdas dēļ ir pārvērtusies par galīgu pirti (tiešām, tiešām jāatrod, kā to verķi regulēt…), kolēģis prasīja, cikos mēs taisījāmies iziet. Es: nu, 8:15, bet pirmajā dienā var arī 15 minūtes ātrāk. Kolēģis: nu, astoņi ir. Es: a brokastiņas?!?!?!

Brokastis paēdām trakā mērkaķa ātrumā, tomēr paspējām pamanīt, ka bija ļoti garšīgi. Apņēmāmies rīt savākties un veltīt brokastu izbaudīšanai vairāk laika.

Cauri vieglam lietiņam devāmies meklēt metro. Kempusā nokļuvām ātrāk kā cerēts – 20 vai 25 minūtēs, neskatoties uz sākotnēju pabrīnīšanos, kur gan ir ieeja metro pie nacionālā teātra (“hmm, skat, tur no zemes nāk ārā daudz cilvēku! vai tikai tā nav zīme!”). Kempuss nav no tiem lielākajiem un pilns ar izteiksmīgām norādēm, kas kur atrodas, tāpēc mēs pat pārāk neapmaldījāmies. Ja neskaita to, ka reģistratūra patiesībā atradās nevis ēkas īstajā augšstāvā, bet vienkārši galveno kāpņu galā. Arī kempusā ir daudz modernisma arhitektūras patīkamā mērcītē. Un telpā, kur šodien sēžu, ir aizkari ar zigzagveida grafikiem.

Pusdienās mums deva sviestmaizes, bet lielas un garšīgas. Pirms pusdienām mums paprasīja, vai mums nav pārtikas alerģiju. Un kempusā ir studentu ēstuves, kurās ēdamlietas var dabūt arī zem 100 kronām. Mana latte papīra glāzītē gan maksāja 21 kronu.

Pulksten piecos, kad beidzu rakstīt šo te, ir sācis līt stiprāk. Laiks klasificētos kā tīri patīkams, jo auksts nav, ja vien man būtu lietussargs. Iet pirkt negribās, jo nejūtos droša, ka lidostā neatņems. Un labi, ka vakar tik pamatīgi izstaigājāmies, šodien līcis nesagādātu ne pusi tā baudījuma, ko vakar.

Vakarā konferences vakariņas operā. Paskatījos Vikipedijā bildes – skatam vajadzētu būt absolūti apburošam, ja vien beigtu līt un parādītos kādi saules stariņi.

Attā, Stambula…

Pēdējā dienā piecēlāmies diezgan laicīgi. Tā kā lidmašīna mums bija krietnā pēcpusdienā, nolēmām vēl mazliet pastaigāt. Plāns bija doties ar kājām uz Aksarajas metro staciju, pa ceļam iemetot aci Grand Bazaar.

Izčekojāmies, atstājot viesnīcai nelielu gabaliņu arbūza. Cerams, ka visnotaļ minimālistiskais maksājuma apliecinājums vēlāk neradīs problēmas. Katrā ziņā, šis ir vismazākais viesnīcas rēķins, kāds man ir bijis.

Dodoties Lielā tirgus virzienā, izmetām dažus S veida līkumus, jo P. nesapratās ar manu GPS, bet galā nonācām drīz un veiksmīgi, turklat pa ceļam apskatot vismaz vienu tādu pussagruvušu mūra būvi, kas dīzāk iederētos datorspēlē vai pasakā, nevis reālā pilsētā. Pareizāk sakot, mēs viegli atradām blakus esošo Nuruosmanije mošeju, kura šobrīd ir ieslēpta necaurredzamā stalažu un būvniecības tuneļu jūklī. Kamēr mēs snaikstījām kaklus, garām nāca viens večukiņš un teica: “Grand Bazaar there!” un pamāja ar roku cauri mošejai. “Grand Bazaar closed! Come tomorrow!”* Aizgājām norādītajā virzienā, apskatījām tirgus vārtus un devāmies tālāk metro virzienā, spriedelējot, ka tad vismaz jāiedzer kāda tēja.

Izgājām gar tirgu uz Ordu ielu un konstatējām, ka gar slēgtā tirgu ārsienu gan notiek aktīva tirdzniecība. Tāpat konstatējām, ka bez koferiem mēs izskatījāmies mazāk pec tūristiem, bet tagad mums visu laiku piedāvājās taksometri. Beigu galā devāmies pa Ordu ielu uz priekšu, līdz piemetāmies kafenē netālu no grezni rotātiem vārdiem. Puiši pasūtīja 3 tējas, bet es aizskrēju safotografēt vārtus. Tie izrādījās Stambulas universitātes vārti.

Relaksēti izdzēruši tēju, devamies papētīt vārtus tuvāk. Ap tiem norisinājās tik aktīva dzīvība, ka N. izteica hipotēzi, ka varbūt pašalaik notiek iestājeksāmeni vai to rezultatu izziņošana. Ārpusē bija redzami gan jauni, gan veci, gan sievietes, gan vīrieši. Pāris sievietes satraukti skaitīja lūgšanu krelles.

Atpakaļ uz Ordu iznācām garām vienai ēkai, kuras pagalmā bija milzīga kaudze krēslu un projektora ekrānu. Neilgi pirms metro nolēmām, ka jāpaēd, jo lidojums būs ilgs un AirBaltic ēst nedos. Piemetamies tuvākajā kababnīcā, kur notērējām pēdējās liras. Viesmīlis ēdienus uz galdiņa izlika tā, ka neviens no mums nedabūja savējo. P. sprieda, ka ēdieni sadalīti tā, lai lielākā porcija būtu lielākajam cilvēkam, kā rezultatā es dabūju N. ēdienu. Ēdot kebabu konstatējām, ka esam aizkavējušies. N. ierosināja procesa paātrināšanai paņemt manu čemodānu, un tā vietā atdot man sargāt viņa konferences plakātu. P. komentēja, ka, lai paātrinātu procesu, man drīzāk vajadzētu atņemt fotoaparātu.

Pa ceļam es sabildēju vienu cakainu mošeju un kaut kur netalu no tirgus N. man parādīja nelielu kapsētu, kurā cita starpā gulēja arī kāds sultāns.

Steidzoties uz metro, mazliet neapdomīgi braucām lejā pazemē pa pirmo eskalātoru, kas gadījās ceļā, nepietiekami rūpīgi izlasot uzrakstus. Kāds jaunēklis, kas stāvēja uz eskalatora otrā virzienā, ieraudzījis mūsu čemodānus, mums uzsauca: “No metro here!” P. pārjautāja: “No metro?” Puisis atbildēja: “No metro! Big Bazaar! Metro farther!”** un pameta ar roku virzienā pa ielu uz priekšu. Sasaucām uz priekšu aizsteigušos N. un izbraucām no tuneļa ārā. Tiešām, uz tuneļa ieejas augšējās malas starp daudzām citām reklāmām tieši tā arī ir rakstīts: “Big Bazaar”.

Lidostā nokļuvām ļoti laicīgi un pat ar pirmo mēģinajumu pareizajā terminālī pareizajā vietā. Par plakātu rokas bagāžā neviens pat nemēģināja iebilst, lai gan man kā vienīgajai trijotnes meitenei viņš bija iedots ar nolūku. Lai gan drošības pārbaužu te bija tik daudz kā vēl nekad manā mūžā, tomēr visas bija ātras, un pēdējo stundu Stambulā es pavadīju, meklējot suvenīrmagnētiņu, ar ko papildināt mammas ledusskapja durvis. Tur pamazām veidojas savdabīgs pārskats par viņas bērnu ceļojumiem, jo es neesmu vienīgā, kuru reizem kaut kas dīda.
__________________________________
*) Lielais tirgus tur! Lielais tirgus slēgts! Nāciet rīt!
**) Te nav metro! – Nav metro? – Nav metro! Liels tirgus! Metro tālāk!

Powered by WordPress & Tēmas autors: Anders Norén & Privātums