Ceturtdien, 2011-04-07
1:37
Valensijā iebraucām deviņos vakarā. G bija karte, kā nokļūt no stacijas līdz naktsmītnei, tomēr izgājušas no stacijas, konstatējām, ka karte nav savietojama ar apkārt redzamajām ielām. Secinājums – caurbraucējs vilciens laikam mūs ir nolicis nevis centrālajā stacijā, bet kādā nomalē. G: “Pa labi vai pa kreisi, izvēlies, kur tev liekas labāk! Totāla haljava.” – stratēģija bija iet tik ilgi, kamēr atrodas, kāda nebūt civilizācija – sabiedriskais transports vai vislabāk metro shēma.
Optimismu nezin kāpēc grāva G teiktais: “Valensija nav liela! … Salīdzinājumā ar Barselonu. … Par Rīgu daudz lielāka!”
Tomēr mana randomā izvēlētā puse izrādijās laba: pēc nieka 200 metriem atradās noeja uz metro ar visu metro plānu un citām lietderīgām lietām. Pētījām. Pētījām vēl, līdz saprātām, ka centrālā stacija ir ļoti liela, un mūs vienkārši neieveda viņā iekšā, bet izlaida vienā galā. Mēs bijām vienas vai divu metro pieturu attālumā no mūsu viesnīcas, un šo attālumu nogājam kājām. Starp citu, G čemodāns ir ievērojami labāks par manējo – var iet ātri un pa nelīdzenu virsmu un vienalga riteņi nelēkā.
Mēs dzīvojam viesnīcā, kas izīrē nevis iztabas, bet dzīvokļus. Mūsu gadījumā tā ir liela, balta istaba, kuru skapis sadala 2 daļās. Vienā daļā gulta un naktsgaldiņi, otrā – neliels galds, dīvāns un gar vienu sienu – virtuves mēbelējums – elektriskā plītas virsma, ledusskapis, mikroviļņu krāsns, izlietne un skapīši ar dažiem traukiem, ieskaitot 2 briesmīgi nodeldētas teflona pannas, un vairākus ciešamus katliņus. G skuma, ka nav vīna glāžu, ir tikai parastās.
Runājot par teflona katliņiem, es vakar (pirmdien (šī noteikti ir kļūda, pirmdienā es biju Latvijā)) redzēju ubagu, kas ubagoja ar jaunu teflona katlu. Nu jā, nu kam gan viņi citam der.
Tikusi viesnīcā, es ar lielu baudu novilku botas, iespēru tās kaktā, un izraku no čemodāna savas baltās zandales. Neliekas, ka man botas tuvākajās dienās vajadzēs.
Pēc tam devāmies meklēt ēdienu. Veikali jau bija ciet, lielākā daļa ēstuvju arī, un tūristiem paredzētais centra rajons tiepīgi no mums izvairijās. Tomēr mēs bijām uzstājīgas un atradām ātro vok ēstuvi ar jauku nosaukumu “Vok to Walk”. Par tīri saprātīgam naudiņām pēc vietējiem standartiem (jebkāda veida ēdiens Spānijā manā izpratnē ir diezgan dārgs) dabūjām katra milzīgu paku ar nūdelēm ar pašu izvēlētām piedevām. Lai zinātu, kā mūs pasaukt pēc pagatavotā, noprasīja mūsu vārdus. G nopriecājas, ka viņas ļoti latviskajam vārdam neviens neko nevar padarīt, bet es kļuvu par Laomu. Atgriezāmies viesnīcā ar cerību strādāt pie prezentācijas, bet nu neko diži daudz mēs, godīgi sakot, nepaveicām. Bet voks bija ļoti garšīgs 🙂
Runājot par dīvainiem angļu valodas lietojumiem, piemēram, vokiem, lai staigātu, atcerējos vēl vienu epizodi no BCN stacijas. Pirms došanās staigāt pa pilsētu, gribējām stacijā nodot čemodānu glabāties. Smags tomēr. Kur ir bagāžas glabātuve? Es: Skat, tur ir kaut kāda ikona ar čemodānu! G: Nē, bet tur rakstīts “Left luggage”, tā ir pazaudētā bagāža. Apmetušas kārtīgu loku pa staciju, tā arī neko neatradām, līdz G ieminējās, ka tā pazaudētās bagāžas piktogramma izskatījās tāda baigi atbilstošā mūsu vajadzībai (čemodāns ar atslēdziņu blakus), neskatoties uz absurdo uzrakstu. Kā tad, tur arī bija bagāžas glabātuve, ar atrasto mantu biroju tam sakars bija apmēram tāds pats, kā ar kreisajām rokām 🙂
Vēl īpatnēji ir tas, ka te daudzviet kā ietvju segums tiek izmantotas marmora plāksnes.
Komentāru nav.
Leave a Reply