Pirmās brokastis Stambulā

Labrīt!

No rīta uz kājas stratēģiski svarīgās vietās salīmēju plāksterus un devos brokastīs. Brokastis mums notiek līdzīgā viesnīcā, bet ar citu nosaukumu, pāri ielai. Kolēģi tur jau priekšā, kamēr es zviedru galda piedāvājumā uzlasu juku jukām halvu un dažādus fetaki stila sāļos sieriņus, tikmēr P. ticis pie savas tējas pagaršošanas: “Ak, DIEVS!”

Pastāvu kādu brītiņu pie karsto dzērienu automātiem, funktierēdama, kas ir kas. Kafijas automāts ir gluži parasts, bet es meklēju tēju. Beigās prasu puišiem: “Kur var ieliet “ak, Dievs”?” – “Apaļais bundulis, labais krāns!” Ahā. Nu jā. Kreisajā krānā ir karstais ūdens. Turku tēju gatavo ļoti, ļoti stipru un atšķaida ar karsto ūdeni. Melna, uzmundrinoša un garšīga, galīgi nav tās muti čokurā velkošās garšas, kas man parasti melnajā tējā negaršo, bet nu neatšķaidītu dzert viņu nav paredzēts.

Puiši rezumēja, ka visas garšas ir ļoti izteiktas – sieriņi ļoti sāļi, saldumi – ļoti saldi. Spriedām, ka šādai tradīcijai noteikti ir sakars ar to, ka siltumā pārtika ātri bojājas, turklāt tas te notiek visos gadalaikos. Brokastu piedāvājums gan saturēja dažas plastmasas desiņas īpaši eiropiešiem par prieku, bet pamatā – etniskais kolorīts. Fetaki līdzīgo sieriņu – sķiet veidi četri vai pieci, dažādas konsistences un ar dažādām garšvielām. Sviestu neatradām, visas paciņas, kas izskatās pēc sviesta, ir dažādi balti sieriņi. Otra sastāvdaļa, kas man ieķērās acīs, bija saldumi – lukums, dateles, halva un attāls pahlavas radinieks. Es kādu brīdi patielējos ar apelsīnmiziņu un sīrupa ievārījumu/savārījumu, kurš garšoja ļoti labi (mazāk mākslīgi, kā Rīgā :D), bet neprātīgi bēga prom no maizītes. Apelsīnu sula gan bija kaut kāda dīvaina.

Uz konferenču centru nokļuvām ar autobusu un beidzot dabūjām lokālo e-talona analogu. Čeku atkal neiedeva, turki laikam ienīst čekus. Talons, iespējams, ir uzpildāms, tad jau redzēs. Braucām ar autobusu, kas neteica pieturas un durvis aizvēra krietni pēc attiešanas no pieturas, lai visi, kas tiešām vēlās, paspētu salēkt iekšā. Izkāpām pat puslīdz pareizā vietā, pateicoties tehniskiem palīglīdzekļiem, un vispār ieradāmies gandrīz laikā. Pa ceļam, braucot pāri tiltam, redzēju tā malās daudz makšķernieku.

Konferenču centrs ir vairāku ēku komplekss visnotaļ lielā platībā, bet īsto vietu atradām diezgan viegli, jo, kad sākām snaikstīties pie pirmās nepareizās ēkas, tur mus noķēra turks labā uzvalkā un nosūtīja uz pareizo vietu. Blakus konferenču centram ir kaut kāds mazāks militāri apsargāts ēku bloks. Ejot iekšā konferenču centrā, jāiet cauri skenerim gan pašai, gan somai.

Lai gan turki neapšaubāmi pārstāv to pašu ekspresīvo un uzmācīgo komunikāciju tipu, ko spāņi, tomēr sadzīviskās lietas šeit ir daudz labāk organizētas – tos dažus iezīmīgos vārdus, ar kuriem piedāvāt lai vai ko tev vajadzētu, visi vienmēr zina pat vairākās valodās, un vispār komunikācija pamatā veidojas kaut kāda konstruktīvāka. Viens no smieklīgākajiem un arī grūtākajiem uzdevumiem man šeit, saskaroties ar garšvielu tirgu vai jebkuru citu andeli vai balagānu, ir uzlūkot to visu ar vēsu, vienaldzīgu skatu, ilgi neblenzt, bet tomēr visu uztvert, saprast un izdomāt, kas tas ir, un vai es varētu vēlēties to nopirkt. Un galvenais, netīšām neaizmirst muti vaļā, tas bojā nopietno skatu.

Kompim uznākusi lielā cepšanās mānija, stāstu par viesnīcas īpatnībām rakstīšu kaut kad vēlāk.