Šodien bija gandrīz parasta diena un gandrīz garlaicīga diena. No rīta varējām celties mazliet vēlāk, jo šodien bija konferences oficiālais sākums un viss sākās mazliet vēlāk, brokastis bija tādas pašas kā vakar, ja neskaita to, ka P. atklāja sviestu, pareizāk sakot margarīnu, un konstatēja, ka viņš ir briesmīgs. Ja kaut kas jāsmērē uz maizes, baltais sieriņš (viens no daudzajiem) ir daudz labāks.
Ejot prom no viesnīcas, mūs reģistratūrā noķēra administrators, un, iespējams, nedaudz noraizējies, izstāstīja, ka istabas iztīra tikai tad, ja istabu iemītnieki atslēgas atstāj reģistratūrā. Nu labi, atstājām šoreiz 😀
Atklāšanas sesija saturēja dažas labas daļas un dažas tādas, kurās es nedaudz pagulēju, pēc tam lielāko dienas daļu staigājām pa plakātu sesijām. Lai gan teorētiski tiesības runāt referātu dod krutākiem rakstiem, un tiesības uz plakātu – mazāk krutiem, tomēr šodien viss interesantais bija plakātos.
Pusdienas meklēt šodien bijām tikai ar P., jo N. aizkavējās plakātu sesijā un pēc tam mēģināja piebeigt rītdienai nepieciešamo uzstāšanās materiālu. Ja pareizi saprotu, esam Šišli rajonā un šis ir viena traka vieta, kur daudz praktiskāk būtu pārtikt no Rolex pulksteņiem – tos atrast te ir daudz vieglāk. Beigu galā kaut ko atradām un es nogaršoju tradicionālo turku pudiņu, kas pamatā ir gatavots no piena produktiem ar smalki sasmalcinātu… vistas krūtiņu. No ārpuses apdedzināts (droši vien ar degli, jo pats par sevi tas ēdiens nav cepts). Salda masa, kam deguma rūgtumiņš piešķir patīkamu pārmaiņu. Garšīgs, bet porcija man bija nedaudz par lielu.
Starp sesijām pasēdējām saulītē uz lielgabaliem ārā pie konfereču centra (mums te blakus ir militārais muzejs, iespējams ieiesim paskatīties kaut kad) un mazliet parunājām par darbu (produktīvi!). Pēc pēdējās sesijas, gaidot oficiālo sasveicināšanās pasākumu, pasēdējām ārā vēl maz liet, šoreiz uz terases malas, jo pie lielgabaliem brīžiem smirdēja pēc kakām.
Runājām, runājām par studentiem dodamajām tēmām, līdz mums pienāca klāt viens apmēram mūsu vecuma turks un jautāja, kādā valodā mēs runājot? Viņš nekad mūžā neko tādu neesot dzirdējis. – Latviešu… – Vai tā esot radniecīga krievu? Izklausoties līdzīga… Ahā, turkiem mēs izklausamies līdzīgi krieviem. Nu tas izskaidro, kāpēc tirgū uz mums tik centīgi bļāva krieviski.
Jazēds labi runāja angliski. Viņš mūs ar patiesu ieinteresētību izprašņāja par Latvijas iedzīvotāju skaitu, pilsētu, kur dzīvojam, kāpēc strādājam zinātnē un vai esam strādājuši industrijā, par valodas īpatnībām (doma par brīvo vārdu kārtību viņu šausmināja un fascinēja vienlaikus), pa starpām pastāstot, ka ir žurnālists, kas turku avīzēm angliski raksta slejas par kultūru. Vēl viņš mums ieteica aiziet pastaigāt pa Fatihu (rajons netālu no Sultanahmad rajona, kurā dzīvojam mēs), jo tā esot autentiskāk turciskāka par Taksimu un Šišli, ietieca aizbraukt uz kādu no salām un apbraukt tai apkārt ar velo, ja mums esot 4-6h laika, kā arī aiziet uz kādu ne pārāk tūristisku pirti, jo tūristu pirtīs par to pašu prasot pat 10 reizes vairāk. N. teicās dzirdējis un atceramies, kur mūs sūtīja. Un vispār, ja mums esot laika, viņš mūs varētu kādreiz pagidot. Bet atšķirībā no tirgoņiem viņa mērķis nebija mums kaut ko pārdot, viņš bija patiesi ieinteresēts dīvainajos cilvēkos ar dīvaino valodu no mazās valstiņas, kuras iedzīvotāju skaits viņam vairāk asociējās ar ciemu nekā valsti un gandrīz puse iedzīvotāju dzīvo vienā pilsētā.
Oficiālais pasākums nebija tik interesants. Milzīgais cilvēku daudzums P. sāka likties pārmērīgs un nomācošs, uzkodas bija jaukas, bet visnotaļ parastas, un mums abiem ar P. sāka salt. Tas nekas, ka mums abiem bija jakas, kamēr N. apkārt blandījās īsroku kreklā. Bet es uzzināju, ka žāvētās vīģes lieliski iet kopā ar ķiplokotu krējuma / baltā siera mērcīti.
Sultanahmadā netālu no viesnīcas beidzot dabūju savu pieprasīto jēru (pusdienās bija vista uz iesmiņiem). Es mēģināju apšaubīt vai tas vispār ir jērs, bet P. skaidroja, ka tas vienkārši ir pārāk autentisks jērs, nevis veca aita kā Latvijā. Viesmīlis mani sauca par princesi, pārprasīja, vai es negribu jēra vietā (20 liras) mixed šiš* (30 liras). Pagaršoju kārtējo desertu: balts, maigs un stapīgs sieriņš iecepts smalkos mīklas struņķīšos un samērcēts cukura sīrupā.
Ielas pretējā pusē atradās vismaz 3 krodziņi/ēstuvītes, lielākā daļa – vairākos stāvos (visos kā vaļēji balkoni). Augšējā stāvā notika aktīva dejošana un muzicēšana, pamatā bundziņas un kaut kāds dubultmēlīšu instruments, par kuru P. teica, ka dūdas tās nav.
Viesnīcas numuriņā ievēlos precīzi ar saucienu uz pēdējo lūgšanu. Atvēru logu un konstatēju, ka visa tā mūzika ir dzirdama. Tagad, kad beidzu šo rakstīt, mūzika tikko ir nomainījusies uz saraustītiem vijoļspēles fragmentiņiem, iespējams, ka ar muzikantu ik pa brīdim kāds runā.
P.S. Vakar vakariņās manai gaļai klāt bija škēlēs sagriezts jogurts. Jogurts vispār ir turku izcelsmes ēdiens, un ja viņš ir nedaudz biezāks kā Latvijā un nedaudz notecināts, tad zināmā mērā viņu tiešām var sagriezt kādos nebūt gabalos, bet viņš turpina būt pārāk bezsakarīgs, lai būtu saucams par sieru. Bet vispār labi der klāt gaļai, ņemot vērā, ka to šeit vienmēr gatavo nedaudz asu.
P.S.2. Vairākās vietās esmu redzējusi, ka ēdienkartes desertu daļa ir sadalīta pa divām lapām: pienainie deserti un mīklas bāzētie deserti.
P.S.3. Airanu arī esmu pagaršojusi. Kefīra radinieks, bet skābāks un sāļgans.
P.S.4. Granātābolu sezona ir beidzās, nezinu, vai dabūsim pagaršot sulu.
P.S.5. Rīt laikam būs tūrisms.
__________________________________
*) jauktais (angliski) šašlikam līdzīgais gaļas ēdiens (turciski)
Leave a Reply