Ceturtdienā mācības bija ieplānotas īsākas, lai var paķert pusdienas līdzi un doties ekskursijā. Ar pusdienām īsti tā nesanāca, jo ēdināšanas iestādei bija beigušās izturīgās kastes, un ēdiens bija sapakots tādās pagalam mīkstās kastēs. Turklāt tajā zālē, kur ēdām iepriekšējās trīs dienas, šodien bija aizņemts, tāpēc ēdiena kastītes bija izvietotas pa grupu darba kabinetiem (vismaz sešiem). Tas, kā viegli sagaidāms, noveda pie tā, ka vieglāk atrodamajās telpās ēdiens drīz beidzās un tad es un vēl viena meitene, kas bijām aizkavējušās, mulsi staigājām apkārt pa otro stāvu, līdz satikām organizātoru un uzprasījām “where is food?!”* Organizators nebija dumjš un jau ar pirmo minējumu iedomājās, kura tad būs tā grūti atrodamā telpa, kurā ēdiens vēl ir 😀
Pēc pusdienām mēs devāmies uz laivām, lai brauktu uz laivām. Sevišķi labi tas izklausījās angliski un vairākkārt atkārtots, jo cilvēki ik pa brīdim pārjautāja detaļas. Leminimas promenādē ir neliela kuģīšu piestātne, kur kursē tāds mazu kuģīšu sabiedriskais transports, kas pārved cilvēkus gabaliņu tālāk, aiztaupot nepieciešamību desot apkārt vecajai zvejas ostai un vēl pāris ūdens iedobēm. Izkāpuši no mazajiem kuģīšiem mēs sakāpām lielākā kuģī un braucām Ēksas salu (Île d’Aix). Maršruts vismaz šajā kuģī īpaši izstrādāts tūristiem – pa ceļam mazliet pastāsta par Larošelu, par Leminimas ostu – tur ir 3500 vai 5000 jahtu – par torņiem – Laternu tornis kādreiz ir kalpojis par bāku -, kā arī apved apkārt Boujāra fortam un pastāsta par to.
Boujāra forts ir viena akmens māja uz sēkļa pa vidu starp divām salām – Oleronu un Ēksu. Ideja par to, ka šeit vajadzīgs cietoksnis, bija vajājusi dažādus Francijas gudros vīrus jau kopš 17. gadsimta, taču tikai Napoleons bija tik traks, lai tiešām piespiestu cilvēkus jūras vidū ko tādu uzcelt – pēc kartes izskatās vismaz 2 km no tuvākā krasta, un visus iepriekšējos valdniekus no šīs idejas atrunāja, pamatojoties būvniecības grūtībās. Cietoksnis nav sevišķi liels – puse futbola laukuma, ovāls, dzeltens, ar maziem lodziņiem. Vienā pusē ir pievienota moderna piestātne, bet tūristus tur nelaiž. Tiesa gan, tur esot filmēts televīzijas šovs, kas vēlāk kalpojis par idejisko priekšteic Baiļu faktoram (Fear Factor). Mazu brīdi pēc tam, kad to pārstāja lietot kā cietoksni, to izmantoja arī kā cietumu. Šķiet, tā lietojums gan nebija tik ilgstošs un nopietns kā Alkatrazai.
Izbraucot no Larošelas kuģis brauca lēni lēnītiņām, taču attālinoties no pilsētas tas ievērojami uzņēma ātrumu un kārtīgi izšūpoja mūs. Larošela lepojas, ka apkārtējās salas pasargā pilsētas ostas no pārmērīgas okeāna ietekmes, taču kuģojot viļņus un vēju jūt ļoti labi. Kuģītis bija divstāvīgs, ar vējam brīvi pieejamu augšējo stāvu (ja neskaita nelielu nojumi priekšā, kas pasargā no vislielākajām brāzmām), un mūsu skolinieku grupa kuģa pakaļgalu atzina par ideālu fotogrāfēšanās platformu. Tika sataisīts, droši vien, melnais miljons bilžu, no kurām lielākā daļa varētu būt zināma izgāšanās visu to plīvojošo matu dēļ – parasti tiek pieņemts, ka labā bildē nav tā, ka cilvēku mati juku jukām aizsedz gan īpašnieku, gan visu citu sejas, bet šeit no tā izvairīties nebija iespējams. Salā ieradāmies kā izpūsti ezīši.
Pati Ēksas sala ir kā dzīva pastkarte, kurā tūristi (un ne tikai) labprāt brauc pastaigāt vai pariteņot. Salā ir viens cietoksnis, pavisam nedaudzi iedzīvotāji, dažas viesnīciņas un suvenīru veikali un nekādas autosatiksmes. Jā, un vairāki velosipēdu īres punkti. Izīrējamie velosipēdi bija pavisam vienkārši atpūtnieku velosipēdi ar fiksētiem ātrumiem un divām rokas bremzēm. Palūdzot varēja dabūt arī groziņu. Lai gan salā mums bija iespēja pavadīt tikai nedaudz vairāk kā pāris stundas (lai nenokavētu pēdējo kuģi vakarā atpakaļ**), tas tomēr deva iespēju diezgan kārtīgi izbraukāt salu, jo tā nav liela. Fortā iekšā negājām, jo par to prasīja naudu, kur atlikt velosipēdu īsti nebija un romantiskajam garstāvoklim arī neatbilda. Pie mājām te ir smuki kopti dārziņi ar krāsainiem puķu krūmiem un īpaši kuplām zarainām priedēm (šajos platuma grādos aug priedes? vai arī tie ir kādi citi skuju koki?), starp mājām ir lielas pļavas ar augstu, gandrīz krūmainu zāli un daudz krāsainām puķēm. Te zied mazas violetas puķītes un liela, dzeltena krūmveida zāle, kā arī savvaļas magones un citas puķes, kas pirmajā brīdī šķiet nemanāmas, bet tomēr piedalās kopējā krāšņumā. Salas nelielā izmēra un pusmēnesformas dēļ gandrīz visi ceļi ved uz jūru vai gar to – brauc un priecājies – pārmaiņus “dziļi meži”, skati uz jūru pār kraujām, zemas pludmales, palienes un jau minētās pļavas. Vienā no zemajām pludmalēm es atradu ne tikai gliemežvākus, bet arī dažas krabju čaulas – lielākoties pārāk trauslas, lai kaut kur pārvestu. Vēl es nopirku pāris pastkartes, kas atgādināja mazas glezniņas. Vienā no tām bija sazīmētas arī garās puķes ar taurīšveida ziediem. Tās izaug pat cilvēka augumā, ziedi ir spilgti rozā, violeti un citās krāsās, un, šķiet, ka tas ir kaut kāds īpaši iemīļots māju rotāšanas paņēmiens – salā to bija sevišķi daudz, taču ievērojusi viņas biju jau Larošelā.
Kamēr es pludmalē meklēju, kur man tikko izkrita tā mazā, īpaši glītā krabju čauliņa (neatradu), garām pabrauca divas meitenes, kas ar mežonīgu entuziasmu dziedāja pārveidotu “Let it go” versiju, kas ietvēra “I’m one with the wind and sky” (vai “sea”, neatceros)***. Jā, salai ir zināma atbrīvojoša un nomierinoša ietekme.
Pēc atgriešanās Larošelā skolas cilvēki grupējās lielākās un mazākās grupās, mēģinot saprast, kas ko tagad plāno darīt. Mēs atbirām, jo gribējām tikt uz viesnīcu pirms citu piedzīvojumu sākšanās – es ļoti gribēju tīras drēbes un J. vienkārši bija nosalis. Viesnīcā secināju, ka (1) tas tā nestrādā, ka saules aizsagkrēmu uzliek sejai no rīta, bet pa dabu tusē pēcpusdienā, (2) Francijas saule aiz visiem draņķa mākoņiem ir kodīga pēc suņa, un mans purniņš ir vēl sarkanāks kā iepriekš. J. savukārt bija ieguvis mākslinieciski veidotu jūras eža frizūru – man šķita gluži jauki, bet viņš nepiekrita un ļoti pūlējās to noguldināt.
Vislabākais veids, kā izvairīties no frī kartupeļiem ar maltu vai nemaltu kotleti, ir iet ēst jūras veltes – tā nobalsojuši mēs devāmies kārtējā kulinārajā piedzīvojumā. Satikām virspirms mulsinošu divminūšu lietiņu un pēc tam – kārtējo entuziasma pārpilno franču viesmīli (tā tie stereotipi dzimst un stiprinās), kurš šoreiz spēja mums piedāvāt pat ēdienkartes ar angļu tulkojumu. Tas tulkojums gan brīžiem vairāk atgādināja sliktus dzejas parindeņus nekā saprotamu informāciju, bet es bez liekām izvēles mokām tiku pie kaut kā, kas nosaukts par garneļu plati. Un J. izglāba mani no papildus grūtībām, manā vietā pasūtot man kaut kādu vīnu.Garneļu plate izrādījās esam burvīgs risoto ar kaut kādu maģisku baltvīna mērci, garnelēm un mīdijām. J. dabūja ko līdzīgu, bet ar intensīvāku mērci un garneļu vietā kāds lops, kas angliski bija nosaukts par “squid”. Tā arī netikām gudri, kas tas par lopu – baltie, diezgan lieli kubiciņi šķita nesavietojami ar saprātīga izmēra kalmāra anatomiju un vai tad astoņkājim nepiemīt kāda krāsa!? Šā vai tā, ja tas bija kalmārs, tad tas bija mīkstākais un jaukākais kalmārs, ko esam ēduši. Un mīdijas arī bija ievērības cienīgas – ja parasti tas man šķiet vienkārši ēdamas, tad šoreiz tās bija tiešām baudāmas. Lieliskajai maltītei bija tikai viens trūkums – ne tikai mīdijas bija vākos, bet arī garneles bija nelobītas, ar visām galvām un ūsām. Tādejādi es ne pa jokam noķēzījos, mēģinot tās izcīnīt no čaulām un izzvejot no mērces visus garneļu ūsu gabalus. Ggarnelēm, izrādās ir ļoooti garas ūsas – garākas par pašu garneli, un šīs bija lielas garneles. Šokolādes entuziasts J. arī izteica augstu atzinību desertam – šokolādes putām. Man bija drusku žēl, ka nebija brulē, bet nu varbūt rīt. Bet galu galā, nu kuru spēj uztraukt neesošs brulē, ja var sēdēt ostas malā, dzert vīnu**** un skatīties uz bākām, staigājošiem mākoņiem, viduslaiku torņiem un sapņot.
Pēc vakariņām mēs dabūjām vēl vienu mazo kafijiņu mazmazītiņajā krūzītē. Ja ar kafiju parasto vēl ir tā, kā nu kuro reizi, tad espreso katrā vietā garšo savādāk. Tā vienkārši ir. Šķiet, espreso dzeršana izveidosies par vēl vienu manu “ceļojumu tradīciju” – Latvijā man parastā kafija garšo daudz labāk, bet Spānijā un Francijā (minu, ka Itālijā arī, bet pati neesmu pārbaudījusi) espresso ir tas, ko dabū paprasot “coffee” bez papildus prasībām. Un tā kā tās ir valstis, kur angļu valoda ir reti lietota, tad vienkāršāk ir dzert to, ko dod, nevis likt nabaga viesmīlim dabūt kaut ko tādu, ko viņš varbūt uzskata par sātana izdzimumu. Turklāt vides un paradumu maiņa ir viena no lietām, ko cilvēki bieži min kā ceļojumu romantiku.
__________________________
*) Kur ir ēdiens?!
**) Iespējams, ka kuģu braukšanas laikus arī ietekmē paisumi un bēgumi. Lai gan ostā laipas ceļas ūdenim līdzi, tomēr neesmu droša, vai vienmēr ir pietiekami daudz ūdens, lai tur iebrauktu vispār.
***) “Esmu vienot ar vēju un debesīm (jūru)”, oriģinālajā tekstā ir par sniegu, bet šeit sniega nav.
****) Un ūdeni. Visos franču restorānos, kur sanācis būt, dod katrai maltītei līdzi ūdeni – bez maksas un neierobežotā daudzumā.
Leave a Reply