Nākamajā dienā pēc vieglām brokastīm viesnīcā, kurās kafija bija pārāk pliekana, bet saldajām maizītēm nebija ne vainas, devāmies uz busiņu, kas veda mūs uz institūtu, kur jānotiek semināram. Šoferis pie institūta kompleksa vārtiem apjautājās slovēniski kaut ko sargam, ieveda mūs iekšā pie vienas no ēkām un teica, ka klāt esam. Labi, viss bariņš ejam meklēt, kur tas notiek. Zīmju it kā nav, lai gan bija solīts, bet nu, uzkāpuši 3. stāvā satiekam sievieti, kas jautā, vai mēs uz workshop*. Mēs – jā, jā! un viss ir labi. Velkam nost mēteļus, runājamies, un tad pamazām atklājas, ka šis ir kaut kāds fiziķu seminārs un cilvēki jūtas nudien samulsuši, kāpēc pie viņiem brauc kāds no Igaunijas. Nepareizā ēka. Mēģinam izprasīt, kur varētu būt meklējams mums vajadzīgais profesors, bet kā diez izrunā viņa uzvārdu… (Uzvārdā ir kļūmīgais “j” burts, kas pa dažādām Eiropas valodām nes vismaz trīs būtiski atšķirīgas izrunas.) Mēģinam parādīt e-pastu, kurā ir rakstīts šis vārds, bet sieviete pārķer, kura vieta jālasa un saliek kopā profesora priekšvārdu ar saimniecisko lietu organizatores uzvārdu, radot instūtā, visticamāk, neeksistējošu cilvēku. Es to aptvēru tikai daudz vēlāk, jo igauņu kolēģe, kas rādīja e-pastu, uzvārda atšķirības norakstīja izrunas īpatnībās.
Tātad, mēs nepārprotami esam atnākuši nepareizi. Tiktāl skaidrs. Bet kur mums jābūt. Noejam lejā, trepēs zīmju nav. Apskatāmies apkārt, solīto zīmju nav. Apskatāmies apkārt vēlreiz, zīmju vēl jo projām nav, galīgi nav. “Let’s solve this in computer people style! Let’s go to back the main gate and start again!”** kāds iesaka. Institūta teritorija nav tik liela, lai mēs justos galvenos vārtus bezcerīgi pazaudējuši, tomēr drusku neskaidrība, uz kuru pusi tie ir, piemīt. Pamazām virzāmies tur un pa ceļam satiekam gaišmatainu sievieti, kas kā vēlāk sapratu, laikam bija tā pati saimniecisko lietu organizatore. “Awww, you are completely lost!”*** viņa noteica ar mīļuma pieskaņu balsī. “Kāpēc Jūs nesekojāt zīmēm?” Pa ceļam uz semināra ēku, mēs viņai izstāstījām, kā mums tā sanāca – šoferis mūs ieveda dziļāk teritorijā, izlaida pie nepareizās ēkas, un, jā, ja mēs būtu nākuši no vārtiem, mēs būtu zīmes redzējuši. Bet mūs paveda zīmēm garām.
Seminārs beidzās vieglā krēslā un pēdējo dienasgaismu izmantojām caur pilsētas centru ejot atpakaļ uz viesnīcu, kas atradās upes otrā krastā. Pēc divām stundām ir kopīgās vakariņas organizatoru izvēlētā restorānā netālu no pils. Nu jau no Latvijas esam trīs, vēlāk klāt piebraukusī kolēģe vēlas tikt uz viesnīcu un izkrāmēties, otrs kolēģis kaut ko runā par nogurumu, tikai man šķiet, ka jānomet viesnīcā mantas un jāiet paskatīties pils.
Es tikai nometīšu mantas, es tikai… Pilsētā ir tikai divas dienas, cita laika paskatīties var nebūt… Viesnīcas siltā gulta ar divām biezām segām vilina mani kā sirēna, spēka nav nekam, pat šo stāstiņu rakstīšanai (tie top vairākas dienas pēc atgriešanās)…
Stundu pirms vakariņām saņemu visu savu gribasspēku (lai piedod projekts, kas jānodod līdz mēneša beigām, tam tomēr vajadzētu vēl vairāk gribasspēka) un eju uz pils pusi. Tas ir viegli – pāri upei pa trīsdaļīgo tiltiņu, mazliet pa kreisi un tad jau redzama labi izgaismota taka augšā kalnā. Kalns ir stāvs, daudz stāvāks kā Prāgā, es eju elsdama – vehē-vehē… vehē-vehē… Blakus man pastaigas solītī iet sieviete ar vidēja izmēra suni. Suns skraida šurpu turpu, viņa to brīžiem pasteidzina. Viņa neiet ne īsti ātrāk, ne īsti lēnāk par mani, bet aizelsusies nav ne druskas. Vehē-vehē… Var redzēt, kurš te katru vakaru staigā.
Kalna augšā paveras burvīgs skats uz pilsētu. Jā, Ļubļana varbūt nav liela, bet tāpēc bagātīgais gaismojums atklāj katru tās māju kā unikālu dārgakmeni. Pēc pusloka gar kalna malu atrodu arī ieeju pilī. Vārtu arkā pie sienas piestiprināts kalts metāla pūķis, gatavs uzšļākt man uguns straumi, ja nu es nebūtu īstā gājēja. Iemetu pusaci pils iekšpagalmā (dažādu formu augi, gaismiņas, krāsiņas, dažādas ēkas, interesanti), bet kārtīgi skatīties nav laika – jāmeklē ceļš no kalna lejā, lai nenokavētu pusdienas.
Telefona karte man vēlīgi rāda, kur man jāiet, bet es apmaldos vairāklīmeņu takās. Es esmu te augšā, bet šī taka ved pa labi. Uz priekšu ved tā taka, tur lejā tieši zem manis, bet kā lai es tieku tur?
Tomēr tieku lejā, pat nekur nelecot un barjerām pāri nekāpjot. Drusku neomulīgi, ka šīs puses taka ir piķa melnā tumsā un pat mierinošas meitenes ar sunīti nav. Bet iet apkārt puskalnam laika arī nav. Ieslēdzu telefona lukturi un raitā gaitā desoju lejup. Pusceļā taka beidzas un noeeja turpinās pa viduslaicīgām ielām. Brīdī, kad man no mugurpuses brauca mašīna, es izmisīgi vēlējos, kaut spētu izlīmēties gar sienu, taču iela izrādījās platāka kā izskatījās un šāda pārmērība netika no manis prasīta.
Vakariņās es praktiski pārliecinājos, ka slovēņi ir mežonīgi vīna… vīna viss: dzērēji, pazinēji, audzētāji, reizēm arī snobi. “Mēs šajā restorānā turam tikai Slovēnijas vīnus!” … “Paskatīšos pagrabā!” Jo restorānam taču ir pat savs sasodītais vīna pagrabs! Īpaši mums sagatavotajās vakariņās varēja izvēlēties zivju vai gaļas ēdienkarti, taču nevarēja dabūt uzkodu no viena un otro no otra. Par šo vācu profesors mazliet pavilka viesmīli uz zoba, kas noveda pie tā, ka viņi ar viesmīli visu atlikušo vakaru regulāri plēsa kopā jokus. Vienā brīdī profesors stāstīja, ka vienu reizi mūžā esot vienu vakaru piestrādājis par viesmīli, un tā esot bijusi galīga izgāšanās – viņam šķitis, ka viņš taču atcerēsies ēdienus, un tā pat bijusi taisnība… Bet aiznesis viņš tos galīgi citiem cilvēkiem. Šajās dažās dienās man radās ilūzija, ka slovēņiem piemīt kaut kas no dienvidnieciskās atvērtības, taču saprātīgās devās, darot tos par lieliskiem, taču ne biedējoši uzmācīgiem viesu uzņēmējiem.
Viena no slovēņu kolēģēm ir veģetāriete, tāpēc viņa jautā pati pēdējā, kādas ir iespējas dabūt… Ja pareizi sapratu slovēniskās sarunas atstāstu, tad viesmīlis bija atvainojies, ka par to nav padomāts un ka viņiem īsti nekā tāda nav, un vai viņa būtu ar mieru aperatīvā samierināties ar pastu ar trifelēm un otrajā ar… aizmirsu, kas bija otrajā, man žoklis atkārās jau pie pastas ar trifelēm. Redz, Slovēnija ir ne tikai vīna valsts, bet arī trifeļu. Viņa ar skaidrojumu, ka neesot pārāk izsalkusi un ka šī esot reģionam specifiska lieta, deva mums visiem pa drusciņai pagaršot. Jā, bija mežonīgi garšīgi.
Žēl, ka es neatceros, kas man pašai bija, jo tas arī bija ļoti lieliski un pieminēšanas vērti.
Vakariņas noritēja sparīgā piedzīvojumu un kultūras stāstu apmaiņā, jo bija taču jārunā par visu labo un skaisto, lai nejauši netrāpītu uz vēlēšanu rezultātiem. Vakara beigās vienalga tomēr pilnīgi no tā izvairīties neizdevās, taču pa starpu bija stāsti par to, ka Lielais Kanjons esot lieta, ko nav īsti vērts skatīties bildēs, tās vienkārši nespējot attēlot to diženumu. Un, ka pa Amerikas dabas parkiem varot doties pārgājienos uz vairākām dienām, kuru laikā nesatiek nevienu cilvēku, izņemot, ja tu kaut šķībi paskaties uz izskalotajiem vai kritušajiem kokiem – tad pēkšņi no zila gaisa uzrodas rendžers, kas atgādina, ka kurināt ugunskuros parka kokus (arī kritušos) ir stingri aizliegts. Bija stāsti par pārgājieniem kalnos un nejaušu noklīšanu par par pāris grādiem, iemaldoties sazinkādā biežņā un tad ejot atpakaļ līdz pašai kalna (nē, laikam vulkāniskā krātera augšai). Es uzzināju, ka itāļi kafiju ar jumtiņu sauc par salabotu kafiju (šīs tulkojums gan ir caur angļu tulkojumu) un igauņi labprāt dzer kafiju ar medu. Mulsi brīnījos, ka latvieši labrāt lieto medu, jā, bet pie tējas, galīgi ne pie kafijas. Kā vienīgo hipotēzi spēju iedomāties mammas vēl 90-tajos teikto, ka medus pie kafijas ir lēti. Jā, cukura deficīta laikos tā bija, bet tagad… laikam neesam spējuši no tā izaugt. Kafijas saruna aizvirzījās uz to, kā mājās gatavo kafiju dažādos reģionos. Es patiesi pārsteidzu visus klātesošos, sakot, ka, jā, latvieši gan ir pazīstami ar franču spiedi (french press) un mokapodu (mokapot), bet visbiežāk mājas apstākļos latvieši kafiju vienkārši uzlej krūzītē. Tas ir kā?! Nu, ieber maltu kafiju krūzītē, uzlej verdošu ūdeni. Nu, bet biezumi?! Biezumi taču iet mutē un pretīgi!? Nu, apmaisa sākumā drusku (no augšas) un tad ļauj nogrimt?! Tiešām?! Nu jā, tie biezumi labi nogrimst. Bet cukurs? Nu cukurs jāpieliek sākumā. Mūžam nebūtu iedomājusies, ka šī metode varētu būt tik šauri specifiska.
Ak jā, ar visām savām bailēm nokavēt vakariņas es biju pirmā.
_______________
*) Grūti tulkojams vārds zinātniskai sanākšanai, kas nav konference, bet vairāk ir orientēta uz kopīgu padarbošanos un kāda rezultāta sasniegšanu. Oficiālais termins ir “darbseminārs”, sadzīviski bieži izlīdzamies ar semantiski plašo semināra vārdu.
**) Risināsim šo kā datoru cilvēki! Aiziesim atpakaļ pie galvenajiem vārtiem un sāksim visu no jauna!
***) Vaiiiiii, jūs es esat pilnīgi apmaldījušies!
Leave a Reply