Pirmdienā no rīta es nepamanu I. dāsni sagādātās instrukcijas un izmaldos pa universitātes kvartālu. Kad nokļūstu īstajā vietā. ir daudz labu darbu un daudz mācīšanās (arī vecais “es šito izdaŗīšu pirms skolas” beidzot ir pabeigts, cik var). Pusdienlaikā mēs pārāk liela grupa ieveļamies vienā no studentu ēdnīcām, kur palikušas vairs tikai 3 porcijas ēdiena. Ejam uz nākamo. Tur mērcē ir baigi labie pēc estragona garšojošie sīpoli, nedaudz kraukšķīgi. Kad dienas darbi ir noslēgušies, es izveļos no universitātes un konstatēju, ka laiks vēl jo projām ir ārkārtīgi labs. Pāri ielai ir baznīca ar ārkārtīgi garu torni un kaut kādu nelielu parciņu rinda. Es skatos kartē, ka cauri tiem principā ar izplānot marštutu, kas neaizvirzās pārāk tālu prom no viesnīcas virziena. Apsēžos uz soliņa netālu no baznīcas un kādu brīdi prātoju, vai es gribu doties jebkur, vai vienkārši sēdēt un baudīt saulīti uz soliņa. Netālu studenti kaut ko grilē. J. čatā žēlojas, ka Latvijā ir auksti.
Krietnu brīdi pasēdējusi tomēr ceļos un eju paskatītes, vai Johannebergas baznīcā nevar ieiet. Nevar, ciet. No ārpuses Johannebergas baznīca ir nolēmusi atstāt iespaidu ar koptēlu, nevis ekstravagantām detaļām – vienkāršas, taisnas dzeltenu ķieģeļu fasādes, taisni, tumši jumti, bet tievs un proporcijās āāārkārtīgi augsts tornis. Pēc baznīcas tālāko ceļu izvēlos, pārsvarā vadoties pēc tā, kur kartē ir zaļi laukumi. Tā ejot, pirmais, ko atrodu ir Johannebergas ūdenstornis – augsta, seš- vai astoņstūraina celtne ar akmens pirmo stāvu un metālisku augšdaļu, kuras fasādi sapunkto daudzi nelieli lodziņi. Mūsdienās tas ir pārbūvēts – pilns ar nelielieliem īres dzīvoklīšiem. Diemžēl ārduvīm ir kods, lai aizsargātos pret tādiem kā es, kas grib zināt, vai nevar tikt augšā paskatīties apkārt.
Zaļā zona šajā pilsēdas daļā ir ļoti klinšaina, es nokāpju pa vairākām kāpnem, pa ceļam nelielā terasē caur krūmiem redzot mazliet skatu uz pilsētu, kādu baznīcas torni un Lisebergas lunaparka panorāmas ratu. Beigu galā es nokļūstu ne ļoti lielā, bet ārkārtīgi patīkamā parkā, kura vidū ir liels ar ūdensrozēm blīvi aizaudzis dīķis ar laika taču rododendriem apkārt. Vienā parka malā uz klinšu paaugstinājuma ir kaut kādas lielas ķieģeļu ēkas ar skaistām arkām un gaumīgiem rotājumiem. Es ātri pārstāju mēģināt par katru iespaidīgo ķieģeļu ēku skatīties kartē, vai tai nav norādīts vārds. Kā es par to turpināšu pārliecināties arī visās turpmākajās dienās, šajās Gēteborgas daļās, kur es visvairāk staigāju, ir ārkārtīgi daudz skaistas ķieģeļu apbūves – visvairāk daudzstāvenes ar kaltiem balkoniem, stūra torņiem un/vai skaistiem durvju portāliem, bet ir arī mazākas ēciņas ar skaistiem lievēniem un interesantiem jumta balstiem. Kad es par to trešdien ieminos vienam no biedriem, viņš nopūšas, ka šie ir veci Gēteborgas rajoni, un mūsdienās cilvēki būvē pārāk praktiski. Pazīstama sajūta.
Turpinot ceļu tālāk, es trāpu uz kaut kādiem būvdabiem, kurus ierobežo tiešām glīti apzīmēta koka sēta.
Kad beidzot iznāku pazīstamā vietā, tas ir netālu no Lisebergas lunaparka. Iela ir pilna ar restorāniem, bet es kaut kā nespēju izvēlēties, nezin kāpēc bez J. iedrošinošās klātbūtnes tas šķiet stulbi sarežģīts uzdevums. Kad es esmu nostaigājusi šo ielu pāris kavartālu garumā, padodos – viesnīca nav tālu, nolikšu mantas, J. teica, ka pie viesnīcas ir laba japāņu vieta.
Japāņu vieta ir valdzinoša un es akūti izjūtu, ka ēdiens būtu garšīgāks, ja J. būtu līdz. Nu gandrīz burtiski – te ēdienkartē ir vismaz divas labas ar ēdieniem, kas ir paredzētas ēšanai kopā, grupās, nu vismaz divatā!!!! Pie netāla galdiņa sēž palielāka grupiņa āzijiska izskata kungu, kam viesmīle ļoti rūpīgi māca, kā kopējā katliņā galda vidū mērcēt buljonā savus ēdiena gabaliņus. Es, lai izbēgtu no analīzes paralīzes, pasūtu bento, tur bieži ir no visa pa druskai. Un vienkārši tēju, nespecificējot kādu. Man atnes zaļo ar grauzdētiem rīsiem. Bento bija nenormāli garšīgs un tur bija no daudz kā pa druskai – kaut kādi, iespējams, terjaki mērcēti dārzeņu rullīži, panko garneles, tempuras dārzeņi, mazliet laša, pāris suši, vēl šis tas. Kad pirms bento man maza auguma vecāka sieviete atnes miso zupiņu, viņa saka vienkāršu “soup”, un viņai ir tāds akcents, it kā viņa būtu nenormāli priecīga iedot man zupu. Vai arī viņa ir priecīga, es nezinu. Bet man pielīp viņas prieks. Ēdu zupiņu, ēdu savu garšīgo bento, dzeru savu jauko tēju un priecājos. Atzīmēju Mikado savā kartē, varētu atgriezties.
Leave a Reply