Mums bija plāns kādu rītu iet dzert kafiju uz tuvumā esošo bulciņu un kafijas vietu (praktiski viss strādā tikai no rīta un vakarā, pusdienlaikā iepirkties nav vērts), bet tas atkal atliekas, jo neviens negrib celties agrāk. Pa ceļam uz parasto konferences vietu mēs satiekam pazīstamas sejas – pretīm nāk vairāki cilvēki no konferences, tai skaitā orgu meitene, kuru es jau vakar ievēroju nerimstoši risinām miljons “man nestrādā prezentācija” problēmas. Viņa saka, ka konference šodien ir pārcēlusies tur (norādot mums aiz muguras), jo bijušas tehniskas problēmas un iepriekšējā ēka tuvāko piecu minūšu laikā tāpat uzsprāgšot. Nu labi, par uzsprāgšanu viņa jokojot. Bet tomēr tagad būs universitātes bibliotēkas ēkā.
Bibliotēkas ēkā mēs satiekam P., kurš ar stingru garu bija gājis uz pirmo referātu, un viņš izstāsta, ka iepriekšējā ēkā nestrādāja griestu projektors. Tad projektors tika ar vadu pievilkt pa tiešo pie laptopa un it kā strādāja. Tad aiz vada aizķērās kāds, laptops tika nogāzts zemē un vads izrauts no projektora. Pēc tam vairs nekas neesot strādājis un notikusi pārcelšanās. Un vispār, mēs neko daudz no pirmā referāta neesot nokavējušas.
Mūsu referāts, starp citu, iet uz urrā, prezentācija arī no rīta vēl jo projām šķiet patiesi jēdzīga.
Programmā bija plānota īsā diena, tapēc rīta aizkavēšanās patraucē tikai nedaudz – jā, mēs savas pusdienu sviestmaizes paēdam mazliet vēlāk, bet mums tāpat vēl ir laiks līdz lielajiem konferences pasākumiem aiziet uz viesnīcu un mazliet atpūsties. Mums sāk pamazām rasties aizdomas, ka pusdienās ēst sviestmaizes un dzert vīnu ir kaut kāda šejienes vieta – arī kādas apkārtējās vietas dienas pirmajā pusē pārdod lielas maizes.
Pēc pusdienām mēs mazliet atpūšamies un tad pašķiramies – pirmais kultūras pasākums ir San Telmo muzeja apmeklēšana, un tur mēs aizejam divatā. Tas ir plaša spektra basku vēstures muzejs, kurā mums ir stundu gara “ātrā, virspusējā” ekskursija. Es diemžēl aizmirstu fotorīku ģērbtuves skapītī, un dažviet man tas patiesi sāp. Muzejā ir ļoti daudz dažādu lietu, vēsturiski praktiskie priekšmeti, gleznas, viss kaut kas, bet vislielāko iespaidu uz mani atstāja dominikāņu klosteris.
Jā, klosteris.
Napoleona karu laikā Donostiju nolīdzināja praktiski līdz ar zemi, pilsētā esot palikušas puslīdz stāvam uz roku pirkstiem saskaitāmas ēkas. Tai skaitā 16. gs. celtā dominikāņu konventa komplekss – San Telmo baznīca, klosteris un tornis. Kā mēs zinām, pilsēta tika atjaunota, nevis pamesta, taču man ne gluži zināmu notikumu notikumu rezultātā dominikāņi šo īpašumu zaudē un tas kaut kad pāriet pilsētas īpašumā. Pagājušā gadsimta sākumā nodibinātais basku muzejs trīsdesmitajos gados ievācas konventa kompleksā un tur dažādos laikos ir sabūvētas blakus vairākas jaunākas ēkas, tai skaitā arī viena ļoti mūsdienīga, taču konvents ir palicis kā tāds centrālais elements – ekspozīcijas ir telpās apkārt un pāriešana starp tām apmeklētēju atved uz centru – klostera iekšdārza kolonādi, kas ir skaisti renovēta, lai griestu gotiski renesansīgās cakas būtu redzamas visā kāšņumā.
Bijušajās konventa baznīcas telpās no oriģinālās freskas un citiem rotājumus karš nav žēlojis, palikuši tikai daži blāvi pleķīši griestos, tapēc baznīcas centrālā telpa veltīta vienpadsmit milzīgu gleznu izstādei. Gleznas ir veidojis katalāņu mākslinieks Hosē Marija Serts (Josep Maria Sert i Badia) tieši šai baznīcai, tās ir milzīgas, bez rāmjiem un precīzi taisno sienu paneļu formā (virs arkām ir ieliektas maliņas). Krāsu gamma ir melni brūns ar zeltu, gleznas ir veltītas basku sabiedrības un kultūras vēsturei, un, lai gan es nesaprotu ne ceturto daļu izmantotā simbolisma, kopumā izskatās kaut kā patiesi skaisti un ievelkoši. Baznīca un gleznas ir viens kopums.
Vēl mēs muzejā redzējām senas basku dzimtu zīmītes, ko nodeva no paaudzes paaudzē, dažus vēsturiskus tērpus (es pat pārsvarā paklusēju par ārkārtīgi neērto 18.gs. korsešu mītu, ar kuru daži puiši bija aizrāvušies (gide bija forša, bet noteikti ne tērpu vēsturniece)), drusku pārskatu par dažādu laiku basku glezniecību, un patiesībā visvisādas lietas – muzejs ir liels un cenšas sniegt vispusēju ieskatu basku lietās, tapēc te patiesībā varētu staigāt ilgi un dikti.
Pēc muzeja mums ir brīva stundiņa līdz autobusam, kas vedīs mūs uz sidra pagrabiem, tapēc L. aizved mani uz dziju veikalu. Veikals ir necils, bet atpakaļceļā mēs uz ielas dabūjam svaigi ceptus, mazliet apdegušus kastaņus īpašā, divdaļīgā papīra maisiņā – vienā “kabatiņā” kastaņi, otrā vieta čužām.
Mēs pie autobusa atnākam laicīgi, tapēc kolēģi sakāpj iekšā un es vēl 10 minūtes stāvu ārā un ēdu kastaņus. Sabiedriskajā transportā jāvalkā maskas, nevar taču ēst kastaņus caur masku.
Konferences vakariņas tātad ir sidra pagrabā. Enerģiskā organizatore, kas risina nestrādājošo tehniku, sasauc cilvēkus no kafijas pauzēm, organizē autobusus, utt., mums iepriekš ir vairākkārtīgi ļoti izteiksmīgi uzsvērusi, ka sidra pagrabs ir “in the middle of nowhere” (nekurienes vidū), un tapēc, lūdzu, nenokavējiet autobusu. Kā arī, ka tur būs pavēss, tapēc vēlams neierasties sandalēs un uzvilkt ko siltāku. Tā kā es balansēju uz salšanas robežas kopš ierašanās (nepareizi novērtēju, kāds laiks būs, paņēmu nepareizās drēbes), es iebāžu rokassomā vēl vienu vesti, kas varbūt ir krīzes gadījumā pavelkama zem mana džempera.
Autobuss uz nekurieni brauc nepilnu stundiņu, sidrotava atrodas kalnā blakus Donostijai. Tur mums liek vispirms atrast vietiņas un iekārtoties pie galdiem, tad ņemt savas glāzes un iet iegūt sidru. Sidrs glabājas kādās 8 vai 10 lielās mucās atsevišķā telpā. Katrai mucai virsū ir nosaukums un mazs krāniņš. Pēc sidra var nākt jebkurā brīdī, mucu telpā stāv onkulis ar atslēdziņu un, kad tu nāc ar glāzi, onkulis atgriež pēc saviem ieskatiem vienas mucas krāniņu un glāzē ielej mazliet sidra. Ja nāc vēlāk, onkulis ir pie citas mucas. Lejot glāze jātur vismaz pusmetru no krāna, un tā kā strūkla iet ļoti slīpā leņķī, ir jāmāk pareizi nomērķēt glāzi un neaplieties. Uz grīdas ir restes, lai, ja tu netrāpi, tad ir kur notecēt.
Organizatore piesēžas pie mūsu galdiņa, tapēc mēs mazliet uzzinām, ka sidrotavas ir parast visu ēdienu servē uz kopšķīvjiem, no kuriem brālīgi dalās visi pie galda sēdošie. Vispirms mums ir omlete ar mencu (“jūs paņemiet šitā ar maizīti! tam nemaz nevajag galda rīkus!”), pēc tam mums dod baltās zivs gabaliņus, kas pārlieti ar tomātu mērci vai apkrāmēti ar ceptiem sīpoliem un zaļo papriku, bet galvenais vakariņu hīts ir milzīgs, izcili apcepts steiks ar kaulu. P. saka, ka tas ir t-bone, tikai mazliet neparasti sagriezts, man izskatās, ka tur ir vienā pusē riba un vienā mazliet mugurkaula mala, bet es tomēr arī sakaunos, ka steiku anatomiju es neesmu apguvusi. Steiks ir apgrilēts tik izcili, ka es esmu apbsolūtā sajūsmā un pie viena mainu viedokli par to, cik sarkana steika iekšpuse man patīk.
Pie galdiņa ar mums sēž arī divas pētnieces no Dienvidāfrikas, māte un meita, un steiks lieliski darbojas kā saliedēšanās pasākums – mēs aktīvi dalāmies un pļāpājam, kuram labāk sarkano vidiņu, kuram tauciņu, kuram maliņu. Kad mēs nerunājam par steiku, mēs runājam par zulu valodu, latviešu valodu, dažādām pārtikas tradīcijām, īstām un mākslīgām Ziemassvētku eglītēm, un vēl miljons lietām, un cita starpā viņas lūdz nodot sveicienus mūsu vadītājam – pasaule ir maza un viņi kādreiz ir strādājuši pie kopīgiem projektiem. Steiks ir tik izcils, ka mēs palūdzam vēl vienu, bet otram pavārs laikam ir steidzies, un visi, ieskaitot mūsu organizatori, vienojas, ka tas ir čut par maz izcepts.
Par sidru man pirmajā brīdī atmostas vecā nepatika pret puvušo ābolu smaržu, taču ar laiku man iepatīkas – šejienes sidri ir svaigi, nepārsaldināti, taču arī ne mežonīgi skābi. Godīgi sakot, tie ir labākie sidri, ko es jebkad esmu dzērusi par spīti tam, ka es ne sevišķi labi spēju izjust atšķirības starp dažādām mucām. L. ir rezervētāka, viņai puvušo ābolu smaržas problēma ir vēl izteiktāka, taču viņa piekrīt, ka šis ir nepārprotami piedzīvojums. Muca pašā kreisajā galā ir manāmi saldākā kā pārējās, un arī dzeltenāka, un L. vienu reizi, kad pagrabā nav sidra gribētāju rindas paprasa, vissaldāko, ko pēc vairāku onkuļu apspriedes, arī dabū. Vēlāk viņa man saka, ka tas saldais sidrs esot kļūda. Es, ja varētu, paceltu uzaci: tas ir kā? Izrādās, kaut kad vēlāk organizatorei esot sidra onkulis prasījis, ka ir tie dīvainie cilvēki, kas prasa to kļūdaino sidru no mucas kreisajā galā. Šķiet, L. nebija vienīgā.
Desertā mums ir cepumi, balts, pastingrs siers un klucītis ābolu želejievārījuma. Izskatās askētiski, kā jau viss šodien, bet garšo arī tas sasodīti labi. Ir dzīvē bijušas konferences, kur vakariņas ir skatā daudz smalkākas, bet šīs ir patiesi piedzīvojums un vismaz man – noteikti pozitīvs. Sliktā lieta ir tā, ka es tagad vairs nevaru apgalvot, ka man negaršo nekāds sidrs.
Ap vienpadsmitiem organizatore mēģina mūs saganīt uz autobusu. Cilvēki ir aizrunājušies, neviens viņu nedzird. Viņa uzkāpj uz sola, hello, hello. Nav sevišķi efektīvi. “We have a buss! It is already here!” Beigās viņa sāk vilkt džemperi uz augšu un rādīt vēdera stūrīti, sak, nu, vai man jāizģērbjas, lai jūs pamanītu? Iespējams, tas palīdz, jo līdz pusnaktij mēs tiešām esam pilsētā. Centrā esot bezmaksas salsas un bačatas deju vakars, un man patiesi sāp uz turieni neaiziet, bet vecums nenāk viens, un mums ir jāpaguļ, ja mēs ceram kaut jel kā funkcionēt turpmākajās dienās.
Starp citu, man sidrotavā nevajadzēja to vesti, tur attiecībā pret pašreizējiem laika apstākļiem nav nemaz tik auksts.
P.S. Uz piena un ūdens termosiem ir rakstīts Esnea un Oloa
P.P.S. Spriežot pēc novērojumiem, te ir vietai netipiski auksts šobrīd – pirmajā vakarā itāļu ēstuvē kāds puisis atnāca, novilka pufaiku un tad zem tās bija vēl viena pufaika, kuru viņš arī novilka, un tad zem tās bija hudijs.
Leave a Reply