Pēdējā skolas diena ir īsa un oficiāli sākas vēlāk. Es paguļu ilgāk, un tad pārvaru bailes izskatīties nepateicīga, un aizeju uz reģistratūru pavisam mazliet pažēloties, ka numuriņa uzkopšana iepriekšējā laikam manu dušā žūt atstāto cieto šampūnu nesmuki pelēkbrūnajā krāsā ir noturējuši par kaku un izmetuši. Reģistratūras meitene izskatās šausmīgi vainīga par šādu notikumu pavērsienu un es saku, ka nekas un ka patiesībā man vienkārši gribējās drusku pačīkstēt. Tomēr pēcpusdienā, kad nāku pēc somas, viesnīca man ir sarūpējuši pāris našķīšus mierinājumam. Mūžību pirms tam nebiju dzērusi Pepsi un, tukšojot mazo bundžiņu, iekšēji pasmejos, ka arī tā arī ir piedzīvojuma daļa.
Tas, ka cilvēki dodas prom dažādos laikos, šajā skolā ir stipri pierasts, taču šoreiz piektdiena ir saorganizējusies vēl īsāka un neformālāka kā citreiz. Ā. ir radusies iespēja apciemot senu draugu Helsinku slimnīcā, tapēc viņš samaina savu vakara vilcienu pret dienas vidus vilcienu. Pārējie kaut kā stipri vienbalsīgi nolemj, ka skola bez galvenā idejas autora dalības ir dīvaini, un pēcpusdienas sesija tiek atcelta. Un Kirsi pēc tam, kad es biju iepriekšējā nedēļā ieminējusies, ka es mēģināšu kaut kad aiziet uz Muminu muzeju, bet tur ar darbalaikiem grūti, vienkārši pasludina, ka mēs varētu piektdien visi, kas grib, iet uz Muminu muzeju atceltās pēcpusdienas sesijas vietā.
Muminu muzejs ir divi stāvi Tamperes koncertzāles pagrabā, tas ir vienu kvartālu no Tamperes universitātes. Vienā ēkas sienā ir liela stiklota piebūve ar skatu uz parku, tur ir iekārtojies restorāns Tuhto. Izrādās, tur ir ļoti normāls pusdienu piedāvājums (lazanja vai tradicionālā laša zupa), tapēc mēs aizdodamies lielā barā tur. Lazanja ir laba, es pajautāju, vai ir sociāli pieņemami ņemt papildporciju, uz ko I. parausta plecus – ja salātus var ņemt vēl, kafiju var ņemt vēl un maizi var ņemt vēl, kapēc lai lazanju nevarētu? un ja nu kādam ir iebildumi, lai es izliekoties, ka es esmu tūrists. Nevienam nebija iebildumu.
Kad mēs, kārtīgi paēduši, lielā barā ejam pirkt miljons biļešu, darbiniece mums laipni aizrāda, ka, lai taču mēs pagaidot 15 minūtes, kad sāksies kaut kāda oficiālā Tamperes muzeju bezmaksas pēcpusdiena. Es, protams, naudu, ko citādi veltītu biļetei, notērēju Muminu suvernīru veikalā – tur ir ļoti skaistas pastkartes un man nākas intensīvi savaldīties, lai nenopirktu visus. Es pamazām aptveru, ka es ļoti gribētu skaistus Muminu kopotos rakstus, bet latviski, ne angliski, zviedriski vai somiski.
Muminu muzejs ierauj mani visā pilnībā, es pazūdu tajā uz visu atlikušo pēcpusdienu un promejot nolemju, ka varētu vēl.
Muzeja ekspozīcijas materiāli ir sagrupēti tematiski pa grāmatām, taču viscaurcaurēm galvenie elementi ir divi – gar sienām Tuves Jansones zīmējumi grāmatām un telpu vidusdaļā ir miniatūru kompozīcijas / diorāmas, ko ir veidojusi pārsvarā Tuves partnere Tūliki Pietla, reizēm ar Tuves un citu cilvēku palīdzību. Centrālais elements ir milzīgā muminu māja, kas sastāv no 4 stāviem un torņa, un kopā ar postamentu ir krietni garāka par mani, un es neesmu tas īsākais cilvēks. Un, runājot, par postamentiem, šī iztāde šķiet visnotaļ piemērota bērniem – postamenti ir pietiekami zemi, lai, piemēram, pirmklasnieki varētu aplūkot diorāmas, netiekot turēti rokās. Tas gan nozīmē, ka pie pāris diorāmām man nākas tā kārtīgāk pieliekties, bet nekas, es pietupjos.
Detalizācijas pakāpe ir vienkārši brīnišķīga. Man bija kāds nebūt priekšstats par Jansones zīmējumiem, jo atceros tos no grāmatām, taču par diorāmām šķita, ka es varētu tās pētīt stundām. Muminu virtuve ar panniņām un katliņiem. Mumintētis blenž stikla lodē, kas ir Tuves vecvecāku papīru turamais atsvars. Susuriņa telts, kuras priekšā ķipari klausās ermiņikas, utt.
Laikam pusčetros man viena no biedrenēm jautā, vai gaidīt mani, jo citi plāno aiziet laikam uz vēl vienu muzeju. Es atbildu, ka man vairs baigi daudz laika līdz vilcienam, tapēc es palikšu tepat un paldies Kirsi un citiem par visu.
Es staigāju gar Muminu diorāmām tik ilgi, kamēr man sāk neprātīgi sāpēt kājas, un ir jāpasēž pufā. Muzeja mājaslapā ir teikts, ka ekspozīcijas apskates laiks ir apmēram divas stundas, kas ir ļoti labs novērtējums, ja neesi uz detaļām vērsts cilvēks, kas vēlas rūpīgāk apskatīt Tū-tiki balonu vai Muminu māmiņas katliņus.
Izlīdusi no maģiskās muminu valstības es pēkšņi attopos uz saules sakarsētajās Tamperes ielās ar ļoti smagu, dīvaini uzblīdušu (kuram te vakar nebija spēka kārtīgāk salocīt drēbes) čemodānu. Pa ceļam uz vilcienu es ieeju Cafe Puusti, un nez kā vienas maizītes vietā paņemu vienu rokā un vēl četras maisā. Rīt esot somu dabas diena, tapēc tai vienai mazītei ir virsū egļu skuja. Čemodānā tās četras ielikt nav iespējams, tapēc visu atlikušo vakaru, katru reizi, kad es pakustinu savu datorsomu, apkārt sāk smaržot pēc kanēļa un kardamona.
Vilcienā man pašai ir pārsteigums, kā es pamanos smago, apaļo čemodānu iestūķēt augšējā plauktā un pēc tam vēl arī izmocīt ārā, nedabūjot sev to uz galvas. Lidostā man ir ārkārtīgi daudz laika, jo vilcienu nākšanas grafiks bija kāds nu bija, bet drošības kontrole ir nenomāli ātra, ne viņi prasa izņemt datoru no somas, ne kurpes novilkt. Paldies dievam, ir tieši tā kā skolas biedri teica čatā un nevienu nep*š manas kanēļmaizes rokasbagāžā. Es pat esmu iemācījusies burvju vārdu “korvapuusti”, vismaz uz brīdi. Lidosta ir ļoti patīkama, nu, priekš lidostu standartiem, taču man atkal sāk sāpēt kājas no visas tās kāju lietošanas, tapēc es ar kārtējo somu filtra kafijas krūzi vismaz stundu sēžu šķērsu apsēdusies kādā klubrēslā (lai kājas nav tik ļoti uz leju) un skatos caur stikloto sienu uz vakara mākoņiem. Somija ir jauka, Tampere un tās cilvēki ir bijuši ārkārtīgi laipni, taču tagad ir laiks mājās.
________________________
P.S. Mūsu pārsteiguma/apsveikuma dziedājums iznāca melodiskāks, kā varētu gaidīt. Un I. arī šoreiz bija līdzi toņdakša. Es nenoturējos un pajautāju, jā, viņa ņemot uz visām konferencēm toņdakšu līdzi.
P.S.2. Kirsi, šķiet, bija svēti apņēmusies pieskatīt, lai mums nekad nepietrūktu kafijas. Mācības notika tādās telpās, kur virtuvīte bija turpat blakus, katrā virtuvītē bija pa “industriālajai” kafijas gatavošanas ierīcei (divas dripmašīnas vienā korpusā), tapēc katru reizi, kad radās kaut mazākās aizdomas, ka termosā beidzas kafija, Kirsi vienkārši aizgāja uztaisīt vēl. Ja cilvēks esot par 90% gurķis, tad es uz skolas beigām biju par 90% kafija.
P.S.3. Arī otrs organizators atzina, ka, lai gan formāli viņš ir kaut kur ierakstīts kā galvenāks organizators, viņš vispār esot piekritis skolu organizēt tagad tikai tapēc, ka viņam ir bijusi iespēja iesaistīt Kirsi.
P.S.4. Man ir nelabas aizdomas, ka Paulig Somijā pārdod labāku kafiju nekā Rīgā.
P.S.5. Kopējā aizmāšības bilance ir tāda, ka es vismaz uz laiku biju pazaudējusi 4 priekšmetus, bet tikai vienu, vismazvērtīgāko, es tā arī neatguvu.
P.S.6. Bojātais zobs sāpēt nesāka un nākamajā darbadienā pēc atgriešanās es godprātīgi biju pie zobārsta.
Leave a Reply