Ar viesnīcas segu tā arī nesadraudzējos, otrajā naktī sadusmojos, izkratu segu no pārvalka un tālāk guļu ar pārvalku, kam uzsegts apmetnis. Labi, ka man ir apmetnis. Patiesībā arī matracis ir tāds drusku svilinošs, bet tur nu neko nevar darīt. Un vēl arī mans kuņģis ir apvainojies par aizraujošo ceļojumu, un nakts sanāk briesmīgi caura. Konferencē uzlasu visādas interesantas infodruskas, no kurām plašākas pieminēšanas vērti varbūt ir dažādie ierosinājumi nelietot lielos valodas modeļus tam nepiemērotām lietām un neantromorfizēt, jo tie nav būvēti kā cilvēki, nemācās kā cilvēki, nesaprot un nedomā kā cilvēki. Taču man pašai diezgan interesanti paklausīties arī par reģiona maznodrošināto valodu un dialektu problemātiku. Kolēģes pamudināta pajautāju organizatoriem vēlreiz, izrādās, ir tieši viena brīva vietiņa palikusi un J. var nākt līdzi man konferences vakariņās.
Ar šo prieka vēsti atgriežos viesnīcā un uzzinu, ka J. tikmēr ir bijis drosmīgs un ne tikai atradis aptieku, bet arī aptiekāru, kas runā angliski, un viņi pa abiem ir sazīmējuši man gandrīz tās pašas zāles, kas man Latvijā ir kuņģa problēmu uzliesmojumiem. Jo man tik sen nebija bijis slikti ar kuņģi, ka nebija ienācis prātā paņemt līdz zāles. Jā, viedi. Un igauņu almagela aizvietotājs izrādās ievērojami mazāk pretīgs. Mēs to visu pārspriežam, tad paguļam nelielu diendusiņu un dodamies vakariņās.
Vakariņas ir vienā no lielajām centra viesnīcām – labas, klasiskas un dāsnas, taču nepārsteidzošas. Mēs kārtīgi pieēdamies visādus labumus un sapazīstamies mazliet tuvāk ar vienu no kovidlaikā atnākušajiem kolēģiem, ar ko pirms tam pārsvarā videozvanos redzējāmies. Patīkams vakars. Pēc tam mēs pašķiramies, un mēs ar J. nolemjam izmest nelielu pastaiglīkumu pa vecpilsētu – bodītes te ir slēgtas, bet Tallinas vecpilsēta ir labi izskaismota un sakopta, te ir patīkami staigāt. Pēc pāris kvartāliem… mēs satiekam to pašu koleģi vēlreiz. Nu, ko, klīstam tālāk kopā, pārspriežot visādus niekus. Uzzinām, ka kolēģis māk japāņu valodu, un vienojamies, ka vilcieni ir lieliska manta un mums vajag vairāk vilcienu. Visur. Vecpilsēta sarunu fonā ir ļoti gleznaina, ja pēdu nogurums neradītu savus ierobežojumus, es varētu klīst pa to stundu stundām. Fonā es ievēroju kādu kafejnīcu, kam skatlogos ir vilciena modelis, panorāmas rata modelis un skaļi paziņojumi par vecāko kafejnīcu Tallinā. Vēl es, ē, pamanu, ē, kādu vēstniecību, kam priekšā ir nolikta sēta un uz tās sētas ir, ē, ļoti daudz lapiņu. Daudz viduslaiku ēku, baznīcas, mazi lodziņi, slēgti suvenīru veikali. Tā kā ir jau pavēls, ir klusi. Taču nav bailīgi.
Nākamajā naktī zeltmatītes līdzsvars ir beidzot atrasts un es izguļos labāk. Kāpēc ir jau pēdējā diena?! Šoreiz vispār konferencē man ļoti viecas ar lielajiem, uzaicinātajiem referātiem, ar patiesu interesi noklausos vēl vienu. Pusdienlaikā es nobastoju pusdienas un mēs ar J. izšmaucam uz vecpilsētu iebaudīt to vecāko kafejnīcu. Tur ir patīkams 20. gs. sākuma interjers, kas liek domāt par vismaz 20. gs. sākumu, ja ne senākiem laikiem. Taču tam laikam atbilstoši grezna vieta – koka paneļi pie sienām ir rotāti, gaudz spoguļstikla ielaidumu, griesti rakstaini. Mēs nopriecājamies, ka piedāvājumā ir arī salāti un brokastu tiesa, ne tikai kūkas. Es dabūju absolūti lielisku ceptu kazassieru ar biešu, granātābolu, riekstu un lapu salātiem, J. paņem šķidrās olas ar maizīti un citām piedevām. Mans siers maigi apcepts, silts, mīksts, un vienlaikus arī tikai pavisam nedaudz drupans. Vēl mēs sapriecājamies par “vastla kukkel”, kas tur pieejami 3 veidi. Pirmkārt, “kukkel”, nu kā var latvietim nepatikt tāds vārds. Otrkārt, tā ir gaisīga un maiga rauga bulciņa ar patīkamu kardamona piesitienu, kas piepildīta ar putukrējuma bāzes krēmu un kādu ievārījumu. Mēs vienbalsīgi nolemjam, ka vislabākā ir ar putukrējumu un aveņu zapti, lai gan tā ar pistāciju krēmu un lāceņu zapti arī ir ļoti patīkama. Sēžam, dzeram kafiju, un baudām atmosfēru. Skaists mirklis, viens no tiem, kuru dēļ mums patīk ceļot, it īpaši kopā.
Pēc tam mēs ieklīstam vienā mazā šokolādes veikalā un pāris nopērkam pusdūres lieluma šokolādes krēma pikas, ko tur nezkāpēc pārdod ar apgalvojumu, ka tās ir konfektītes (es rakstot pa drusciņai vienu ēdu un man te ilgam laikam pietiks).
Pēc tam, ejot atpakaļ, vecpilsētas vienā malā es uzrīkoju impromptu fotosesiju durvīm. Bez jokiem, Tallinā ir ārkārtīgi daudz skaistu, krāsainu durvju, katra savā formā un rakstā! Ja vien rajonā ir tām vecajām durvīm ļauts saglabāties.
Pēc tam mēs saprotam, ka ir vēl drusku laiks, un apsēžamies vienā vecpilsētas nomales kafejnīcā iedzert vēl vienu kafiju un apēst trifeli. Te interjers ir daudz vienkāršākas, bet mani ļoti valdzina gandrīz pusmetru biezās sienas un no atlikumu dēļiem izfrēzētie galdi. Un mēs patiesībā esam saguruši no tās staigāšanas pa vecpilsētu.
Pēc tam blakus durvīs tējnīcā es nopērku 4 visskaistākās kafijas tasītes. Atlaidi man nepiedāvā, tāpēc tējkannu es nenopērku. Pagaidām. Internets eksistē. Redzēs. J. saka, ka tas uz manu atbildību.
Pēc tam gan es beidzot eju atpakaļ uz konferenci, lieliesko guvumu atdodot J. nolikt viensnīcā. Konference tuvojas noslēgumam, bet vēl dažas labas lietas tur jādzird.
Leave a Reply