Atpakaļceļš norit vienkārši un pārsvarā pēc plāna.
No rīta J. mēģina atteikt māsas ierosinājumam paņemt līdz maizītes, māsa aizrāda, ka uz kuģa mums noteikti neko tik labu nedos. Viņai ir taisnība, mēs paņemam maizītes un tās pašas dienas vakarā es tiešām padomāju, ka vajadzēja paņemt vairāk.
Mums atkal ir maģiskā Šlēsvigas-Holšteinas dienas biļete, tāpēc aŗī uz Ķīles centrālo staciju (burvju saīsinājumu Hbf Vācijā ir vērts zināt) mēs braucam ar autobusu. Autobuss nekavē, mēs nekavējam, Ķīles–Lībekas vilciens nekavē. Lībekas stacijā es vēlreiz ievēroju ļoti vēsturiskas un diezgan putnu nokakātas kāpnes. Intersanti, cik bieži ir jāmaina tie dēļi, ja staigā tik daudz cilvēku… Mēs redzam arī palielu varbūtmarcipāna pili. Mēs izbāžam degunus pa abām Lībekas stacijas izejam, ieraugam vienu ļoti dzīvu laukumu vienā pusē un vienu baznīcu ar pārvākšanās busiņu blakus otrā pusē… Un atgriežamies vienkārši stacijā sēdēt un 50 minūtes dzert kafiju. Lībeka noteikti ir jauka un uzmanību pelnījusi, bet mēs esam noguruši, mums ir smags, pārstūķēts čemodāns, un nepilna stunda nav reāls tūrisma laiks.
Stacijā es uz labu laimi un vaibiem no divām kafejnīcām izvēlos vienu… un mēs tur dabūjam lielas krūzes kafiju un siltas, smaržīgas un sabalansēti garšīgas kanēļmaizes. Es nopērku arī pastel del nata, apēdu trešdaļu un lielāko daļu atdodu J., jo man kaut kas ir sajucis un patiesībā J. garšo šitie daudz vairāk kā man.
Trāvemindē ejot no vilciena uz autobusu pa ceļam ir kaut kāds jocīgs tunelis ar norādi par Trāvemindes ostu. Es apstājos, papētu zīmi un kaut ko latviski par to pakomentēju J. Mums pienāk klāt viens vecāks vīrs un rūpīgi izskaidro, ka, ja mēs dodamies uz prāmi, tad nē, nē, mums vajag uz priekšu, uz to pieturu un kāpt 36. autobusā, kas būs pēc 17 minūtēm. T.i., viņš apstirpina mūsu pārliecību, ka tas tunelis ir maldi un māņi, un mūsu autobusa plāns ir labs.
Ostas terminālī mēs ātri piereģistrējamies (klerks, kas mūs apaklpo, ir pārsteigta, ka mums nav mašīnas, tas uz šo reisu ir baigais retums), un gaidam kādu stundu prāmi. Es apskatu vienīgo veikalu, un saprotu, ka tur ir vismaz 6 ailes alkohola un viena – diezgan garlaicīgu saldumu. Es mazliet pabesos, ka ostas ēka izcili labi aplauž mobilo tīklu, ne iekšā, ne ārā internets nav stabils. Es mēģinu aiziet uz tualeti. Tur ir ciet visas durvis. Pēc kāda laika es mēģinu vēreiz. Tagad vienās durvīs ir atslēga un mēģinot tuvoties, es dzirdu dialogu satrauktās balsīs. Visticamāk sievietes balss: “A tam ženščina!” (Bet tur ir sieviete!) Pretī laikam vīrietis: “A čto meņja ģelaķ?!!!!” (A ko man darīt?!!!!). Es padodos un atlieku tualeti līdz tikšanai uz kuģa. Kāpēc J. uz vīriešu tualeti varēja aiziet bez atslēgas un šokētiem cilvēkiem?!?!?!
Kuģis mums ir precīzi tas pats, kas turpceļā. Es brīdi īgņojos par trūkumiem, ko atceros no iepriekšējā brauciena – kajītes ventilācijas sistēma nepietiekama, internets cenzē interneta meklētāju, ko es ikdienā lietoju, ēdiens tomēr ir vairāk nekā negaršīgs nekā garšīgs, bāra kafijas aparāts ir drausmīgs, un nav brīvpieejas karstā ūdens…. Bet man izrādās tikai pustaisnība – šoreiz mums ir kajīte bez loga un es viņā jūtos mazliet klaustrofobiskāk, bet gaisa plūsma ir daudz labāka, izguļamies forši. J. palīdz man tikt pie garšīgākā ēdiena un ir iemanījies ar pusdienlaikā pieejamo karsto ūdeni taisīt mums līdzpaņemto kafiju. Kuģis atkal kavē izbraukšanu, bet šoreiz mazliet mazāk, ierašanās laiku Liepājā pārceļ tikai par stundu. Gaidot izbraukšanu, es kādu laiku no augšas skatos, kā uz 6. klāja tiek iekārots maksimālais daudzums privāto automobiļu. Godīgi sakot, izskatās čakarīgi un stresaini un absolūti nemotivē mani kādreiz to mēģināt. (Turpceļā bija tikai pavisam dažas mašīnas.)
Izbraukšanu no ostas pa Traves upi abi ar J. noskatamies kā šovu – sanāk braukt garām visai Travemindei. Var redzēt vairākas jahtu ostas, prominādes restorānus, baznīcas torni, nelielas sarkanu ķieģeļu mājiņas, nelielas baltas mājiņas, ko satur kopā tumšs koka režģis, lielu burinieku ar vismaz trim mastiem (Vikipēdija saka, ka tas ir Passat, permanenti pietavots kā muzejs, četri masti), utt. Pie pašas pludmales ir milzīga viesnīca un ir skaidri redzams, ka šī pludmale ir ļoti iecienīta atpūšanās vieta. Mēs labprāt skatītos ilgāk un taisītu miljons bilžu, bet ir viena problēma: mēs stāvam ārā, gandrīz pašā kuģa augšā, un ļoti, ļoti pūš. Jo vairāk tuvojamies jūrai, jo vairāk pūš.
Lielāko daļu brīvā laika kuģī es nosēžu rakstot blogu. Šūšanas grāmatai, ko paņēmu līdzi, ja nu uz kuģa būtu drausmīgi garlaicīgi, nesanāk pieķerties ne druskas. Par spīti manām iebildēm pret konkrētā kuģa īpatnībām, man patiesībā sāk patikt šāda lēnāka ceļošana. Izrādās arī, ka pirmās nakts viļņi arī galīgi nav obligāta lieta, atpakaļceļa nakts kajītē jūtas tāpat kā diena. Personāls ir laipni un jauki.
Liepājā automašīna atrodas sveika, vesela un visnotaļ netīra. Visu nedēļu te ir ziedējuši koki un kakājuši putni. Bet nekas nepārvarams. J. nopūšas, ka kaut kad vajadzētu nomazgāt un mēs dodamies ceļā.
Saldū paņemam pauzi pavakariņot Stikla pērlīšu spēlē. Jauks restorāns, labprāt atgriezīšos, kad sanāks atkal uz Liepājas pusi braukt, jo priekš vienlaidu gabala Sigulda–Liepāja ir par garu. Lai noslēgtu atvaļinājumu ar odziņu, kārtīgi izvirtuļojam, paņemam uzkodās mīkstčaulas krabi, otrajā zobenzivi un kūpinātu cūkas vēderu, desertā šokolādes fondantu ar interesantu papildsaldējumu un aveņu kūku. Es piefiksēju, ka par spīti visam, ko esmu ceļojuma laikā ēdusi, kunģis man nav sāpējis ne mirkli un mugura arī ir sakopusies. Laiks rādīs, kas notiks tālāk, bet atvaļinājums ir izdevies.
Siguldā pat visi mani balkonaugi ir izdzīvojuši salnas, tikai citronzāle izskatās saskumusi par kopējo vēsumu, ienesu to iekšā sildīties blakus tomātiem.
Leave a Reply