Ekskursiju vakars

Trešdien, 2011-06-29
17:43

Kamēr es pie sevis pārdomāju un apdomāju G ierosinājumu pašrocīgi noķert kādu kuģi, K pēkšņi ieminējās – “Kā Tu domā, pabraucam ar tiem kuģīšiem? Padārgi gan, 500 rubļu”.

Dzīve šeit vispār nav no lētajām diezgan daudzos aspektos. Ēdiens, liekas ir viens no būtiskākajiem. Divām saldummīlēm Starbucks atdarinošajās kafeinīcās par kafiju un kūciņu notērēt ap 800 rubļu ir nieka lieta (1000 rubļu ir apmēram 18 latu). Viens brauciens ar virszemes sabiedrisko transportu – 21 rublis, ar metro – 24. Metro gan lietojam ļoti maz. Tas, ka Pēterburga ir uzbūvēta purvā, laikam lielākajai daļai šī teksta lasītāju nav pārsteigums – metro stacijas ir ļoti dziļi un centrā staciju ir ļoti maz.

Nolēmām, ka ar kuģīti jābrauc. Es kādu laiku aploloju cerību, ka brauksim nakts sesijā – kad tilti ir pacelti, tomēr paskatījusies sāvā tūristu kartītē tiltu pacelšanas laikus, šo domu atmetu. Kā kuram tiltam, bet pamatā viņi ir pacelti no diviem līdz četriem naktī, tad gulēt galīgi nesanāks, bet negulēšana jau ir ieplānota nākamajā – atpakaļceļa – naktī, un pirmajā dienā Rīgā man jābūt kaut cik sakarīgai.

Pirms brauciena ar kuģīti iečekojām Coffeeshop – liekas, ka no šejienes Starbucks līdzīgajām kafeinīcām šī ir vislīdzīgākā. Kārtejo reizi pārliecinājos, ka man ir briesmīgs akcents – cilvēki man pārprasa, nesaprot mani un uzreiz saprot, ka esmu ārzemnieks. Cita starpā, šaurais vārdu krājums un mazā krievu valodas lietošana iepriekš arī iecērt savu robu manā komunikāciju spējā. Angliski man ir diezgan plašs krājums tādu vārdu, kurus es nezinu tik labi, lai lietotu pati, bet ja kāds cits lieto, tad skanējumu atpazīstu un no konteksta arī nozīmi. Krievu valodai šādu vārdu krājums man ir kaitnoši niecīgs. Piemēram, restorānā, kur ēdu pusdienas, oficiante teica: “Sēdieties, es tūlīt uzklāšu [galdu]!”, un es dabūju pārprasīt, kā lūdzu, ko viņa ar to galdu darīs.

Bet Coffeeshop bija jauks. Kafija ar putkrējumu un kūciņas virpār ir jauki.

Par braucinu ar kuģīti laikam īpaši detalizētu aprakstu nedošu. Noķērām kuģīti Gribojedova kanālā un stundu braukalējām apkārt pa kanāliem, kanāliņiem un upītēm. Pēterburga ir Ņevas deltā – Ņeva sadalās par Lielo un Mazo Ņevu, atdalās upītes Fontanka un Moika, kā arī pa pilnam visādu mākslīgi radītu kanālu. Tas Ziemeļu Venēcijas nosaukums nemaz nav tik pārspīlēts…

Braukājot apkārt gide mums nepārtraukti stāstīja par apkārtredzamo. Diezgan daudz kas no iepriekš pieminētā ir tieši no viņas stāstītā – piemēram, par Katrīnas kolekcijām un biržas ēku. Piebraucām tuvāk Petropavlovskas cietoksnim un uzzinājām, ka agrāk Krievijā tādu spicu torņu nebija, bet Pēteris tādus ieraudzijis Holandē un viņam ļoti iepaticies. Redzējām Čižiku-Pižiku – Pēterburgas mazāko statuju – dūres lieluma putniņu uz maza, pie kanāla sieniņas piestiprināta postamenta. Es uzzināju, ka Aurora nav ne tas kuģis, ko es redzēju pa fakultātes logu, ne tā sarūsējusī miskaste, ko sabildēju, ejot skatīties bākas. Ieraudziju arī īsto Auroru 😀 Petropavlovskas cietoksnim apbraucām apkārt. Dabūju pabrīnīties, kas notiek ar troleibusa vadiem, kad tiltu paceļ.

Gide mums citēja vienu no retajiem Puškina dzejoļiem, kuru kaut fragmentāri atceros no skolas – Ļubļu ķebjā, Petrā tvarēņije… Vēl jo projām nezinu, kas ir “lampada”, turpinu domāt, ka kaut kāds apgaismes ķermenis.

Redzējām pēdējo tiltu uz jūras pusi – aiz tā liels kā māja stāvēja prāmis. Redzējām karaliskos zirgu staļļus (kopā ar vāgūžiem kariešu glabāšanai un kučieru dzīves vietām).

Kad atgriezāmies, izčekojām kafeinīcu “Šokoladka” – pirmā vieta, kur oficiants, ieraugot manu datoru, atnesa man kartīti ar paroli bez manas prasīšanas. Sīkums, bet iepriecinoši, lai gan šoreiz man vajadzēja tikai ātri izkopēt no fotoaparāta atmiņas kartes bildes, lai būtu vieta jaunām.

Vakarā mēģināju aprakstīt, kā tad man gājis, bet neko tālu netiku, iespaidu daudz un miegs nāca kā ūdiens. To, ka divos naktī ir tāds kā tumšs, gan redzēju.

Komentāru nav.