Šodien tomēr pārāk nelija un brīžiem pat uzspīdēja saule. Neatkarīgi no tā, ir mākoņi vai nav, debesis ir gaišas, gaišas, fotoaparāts jūk prātā. Pirms brauciena iegūtais polārfiltrs ir interesants labums, bet tas neatrisina visu.
No rīta gājām trijatā uz attālo universitātes “pilsētiņu” drukāt plakātus. Plakātus vajadzēja divus, bet pastaigā pievienoties nolēma vēl kolēģe. Gājām garām Tjornin ezeram, apskatījām vēlreiz putnus un Reikjavīkas brīvbaznīcu. Ezera krastos ir koki, krūmiņi, zāle un tamlīdzīgas, jaukas, zaļas lietas, kas šķiet, Islandē ir jākopj un jāaprūpē, lai labi augtu. Sevišķi mani sajūsmināja daudzās narcises – zaļumos, zem kokiem, visur.
Pa ceļam iztālēm (pāri lokālajam lidlaukam) paskatījāmies uz Perlan (ēka ar milzonīgu spoguļstikla kupolu). Aizejam tur, un mazliet šaubīdamies ejam pa pirmajām nelielajām durtiņām iekšā. Tur mums pretī nāk onkulītis gandrīz pidžamas biksēs, un uz mūsu jautājumu par drukāšanu saka, ka ir nacionālā brīvdiena. Mēs nevarot uzdrukāt tur un mēs nevarēšot izdrukāt nekur, nekur, jo ir nacionālā brīvdiena! Varēšot rīt, deviņos. Mēs apjukuši – nacionālā brīvdiena? kāda nacionālā brīviena? Onkulis – mmm, es nezinu, kā viņu sauc, bet ir nacionālā brīvdiena! Mēs – bet mums šovakar vajag viņu prezentēt… Onkulis pameklēja internetā un pavēstīja mums, ka ir “ascension day” (Debesbraukšanas diena). Mēs taisījām ļoti apmulsušas un izmisušas sejas. Onkulis teica, ar lielo printeri mākot apieties tikai viens cilvēks un viņa tagad guļot. Mēs taisījām vēl izmisušākas sejas. Mums laikam sanāca pietiekami labi – viņš mūs apsēdināja un lika pagaidīt – viņš esot aizsūtījis viņai SMS, ja viņa būšot nomodā, atbildēšot. Sēžam un mulstam. Pēc kāda laika onkulītis saka, ka šī mītiskā viņa ir atsūtījusi, lai onkulis mēģinot printēt un, ja strādāšot, tad strādāšot. Gaidam vēl, gaidām ilgi. Pēc laika onkulis atnes kolēģa plakātu un saka, par otru gan viņš neko nesolot – printeris mirdzinot lampiņas un saucot palīgā, lai viņu glābjot un onkulītis neko nesaprotot (to pēdējo viņš mums teica daudz reižu). Beigu galā tomēr arī mans plakāts bija izdrukāts. Mēs tikmēr bijām izdomājuši, ka jāiedod onkulim šokolāde, bet onkulis tikmēr bija aizbrucis un atstājis savā vietā citu onkuli un tad nu mēs šim šokolādi nedevām. Mums noplēsa šāāāāusmīgi daudz naudas par šo jautro piedzīvojumu.
Atpakaļ nākot, izgājām pa mazliet citu ceļu, apskatījām kapusētu, papētījām islandiešu vārdu sistēmu (vārds un tēva vai retāk mātes vārds, uzvārdu nav), nokavējām vairāk nekā bija domāts, paskumām par notērēto naudu un paķiķinājām par lielisko onkuli.
Tieši blakus Harpai ir vecā osta. Tur pašlaik ir izstādīte par piemiņu nogrimušajiem kuģiem kartes ar visiem kuģiem (virs 8t), kas nogrimuši pēdējo laikam 300 gadu laikā. Vēl tur ir izstādīta lokomatīve, ko izmantoja ostas būvēšanai. Es gan tā īsti neizpratu, kāpēc tā skaitās vecā osta, jo tur ir krietni daudz salīdzinoši jaunu, vidēji lielu kravas (?) kuģu – tā osta tiek lietota un ne tikai jahtām. Tankkuģus gan te laikam nelaiž.
Pusdienās man sanāca abloms – kolēģi gribēja lētāk un ātrāk, bet es nonācu pie secinājuma, ka Reikjavīkā ēst ātrēdienus ir galīgi nepraktiski – tie vienalga ir labu Rīgas vakariņu cenā, lai gan savā būtībā ir tādi, kuriem vairāk par 4 eiro veltīt skauž. Tā pārlocītā pica bija ar draņķīgu šķiņķi, ar pārspīlētu tomātu mērces daudzumu un bez apsolītajām sēnēm. Labāk jāizmēģina vairākās vietās piedāvātā tradicionālā menca. Žēl, ka tik maz laika.
Nogurums nāk virsū – šodien pirms pēdējās sesijas ar kolēģi abas secinājām, ka kājas krīt nost un devāmies mājās atpūsties. Tur satikām trešo kolēģi, kas arī bija piekususi. Varētu tā kā kaut kur iet, bet spēka nav.
Vakarā atnāca mans darba vadītājs un mēs visi spriedām par dažādām vairāk vai mazāk nopietnām lietām. Par valodām, par zinātnisko apriti. Par to, kā citu valstu studenti un pasniedzēji ienes daudz augstāku līmeni universitātē. Par to, kā, ja par kādu lietu kādā valodā nerunā, tad neveidojas vārdu krājums, kurā par to runāt. Organizacionālie jautājumi ir sarežģīti. Vadītājs priecājās, ka Skandināvijas valstīs tomēr zinātnieks (it īpaši postdoks) var daudz vairāk koncentrēties uz vienu lietu, netiekot raurstīts apkārt.
Vakar, gar jūras malu staigājot, redzēju, ka Reikjavīkā tomēr ir vairāk par vienu augstceltni, neskaitot baznīcas, tomēr tas, ka pamatā mājas te ir 2-3 stāvus augstas, melots nav. Un šeit cilvēki neveido kapu kopiņas, tā vietā paceļ uz augšu visu kapavietai atvēlēto laukumiņu un tieši uz kapa uzstāda koku.
Te ir daudz valdzinošu suvenīru – piemēram, melnās lavas rotiņas (ar neliela sudraba apdarīti) man dikti iet pie sirds. Sāpe tikai, ka zem 1000 (6,5 eiro) kronām nekas no tā nav nopērkams. Mājās nākot, mazliet papētījām suvenīru veikalus – uz maisiņiem ar islandes zirdziņu kakiņu konfektītēm tiešām uzķērāmies un brīdi ticējām, ka tās ir īstas kakiņas.
Vēl es šodien izpētīju, ka zilā gaisma vienā konferenču zālē tomēr nav neona trubas, bet aiz metala stienīšiem paslēptas lampiņas. Vēl es uzzināju (šķirstot suvenīrkalendāru veikaliņā Harpas pirmajā stāvā), ka šīs zāles vārds islandiski nozīmē ziemeļblāzmu. Atbilstoši. Šo rakstot, sameklēju arī citu zāļu nosaukumu nozīmes: Eldborg (lielākā) – uguns pils, Kaldalón – aukstā lagūna, Norðurljós – ziemeļblāzma / ziemeļu gaismas, Silfurberg – Islandes špats (pamatā tikai Islandē atrodami kristāli).
Leave a Reply