Trešdienā, iespējams, lielākais piedzīvojums bija tas, ka es vakariņās ēdu franču plānās pankūkas (krepes) un aizpļāpājos līdz vēlai naktij, mēģinot saprast kā tiešām, tiešām strādā paisumi un bēgumi. Vēl es beidzot ēdu īstus franču eklērus – kamēr es mācos, tikmēr J. pastaigājas pa pilsētu un reizēm atrod visādas jaukas lietas. Šoreiz tie bija eklēri.
Vakarā abi ar J. izmetām mazu līkumiņu, meklējot siltas pusdienas. Bija jau pārāk vēls, lai meklētu suvenīrus vecpilsētā, bet mazliet ēdiena gan varēja atrast. Atradām kaut kādu vēsturiskā stilā noformētu bāru, kur bija apvienotais piedāvājums pa 18 eiro – otrais, krepe ar divām piedevām un kafija. Buroties pa ēdienkarti un ar Google Translate palīdzību mēģinot izpīpēt, kas ir kas, es atcerējos RMF, kas teica, ka ir ļoti ērti prast franču valodu tik daudz, lai spētu izlasīt ēdienkarti. Jā, es piekrītu, būtu gan ērti! Šā vai tā, atkal tikām pie gaļas gabala ar salātlapām un kartupeļiem, šoreiz – frī kartupeļi un gaļa lielā, jaukā, lai gan mazliet pasausā kotletē, nevis vienā gabalā. Liellops liellopa galā. Galīgi nav sliktākā lieta, ko dabūt, kad tu neko lāga nesaproti no ēdienkartes, bet sāk mazliet apnikt. Labi, ka vismaz oficiālajās vakariņās es biju attapusies izvēlēties zivi. J. saka, ka piektdien jāiet pie ostas ēst jūras mošķus. Pankūka bija mīlīga. Varbūt tā ir emocionālā ilūzija, bet man radās sajūta, ka franču plānās pankūkas Francijā tiešām ir garšīgākas nekā tas, kas uzdodas par franču pankūku Latvijā. Franču pankūka Latvijā ir vienkārši neizdevusies latviešu pankūka, bet te tas ir kaut kā savādāk. Un karameļu mērcei bija jauka, medaina piegarša. Es pārēdos putukrējumu, jo uz pankūkas tā bija milzumdaudz. Tas, ka šeit kafija parasti ir “mazais piņģerotiņš, ko uzdzert, kad esi pārēdies” (tāpat, kā es ar to iepazinos Spānijā), pēkšņi šķita gluži vai dievišķi.
Pirmajā dienā mani vajāja interneta problēmas – visur internets ir pieejams caur web-login lapām, kas čakarējas ar maniem 100 atvērtajiem pārlūka tabiem. Internets negāja un negāja 3 vai pat 5 reizes, es zem deguna nosvētīju to ar vienu spēcīgu krievu vārdu… Un tad beidzot aizdomājos, ka varbūt tas nav tas labākais ko darīt, sēžot blakus vienīgajam cilvēkam, kurš nu garantēti zina krievu valodu. Viņa gan pēcāk teica, ka nebija dzirdējusi.
Vienudien dzirdēju meitenes runājam, ka Zviedrija ir daudz piemērotāka valsts strādājošai mātei nekā Vācija, jo pirmajā ir garantēts bērnu dārzs un vēl kaut kas tur, bet Vācija nav. Citudien cīnījos ar nost krītošajām biksēm un komentēju, ka latviski reizēm saka, ka, ja bikses krīt uz leju, tad dzīve iet uz augšu. Lietuviešu meitene teica, ka viņa ir dzirdējusi, ka, ja bikses krīt uz leju, tad džeki paliek lētāki. Vienojāmies, ka izvēloties ļooti specifisku skatu punktu, tas ir viens un tas pats. N. bija nepārprotami pārsteigta par šādu dzīves un bikšu korelēšanu.
Es esmu salasījusi tik daudz gliemežvāku, ka J. sāk apšaubīt manu veselo saprātu. Bet vismaz man būs kāds nieks, ko iedot katram gribētājām. Pietiekami ilgi pētot gliemežvākus secināju, ka tie lielie laikam dzīvo kolonijās un savus vākus būvē viens otram virsū.
Gaiss ož pēc sāls. Slapjas smiltis ož pēc sāls. Slapjas bikses ož pēc sāls. Smiltis kabatās, kur bija gliemežvāki ož pēc sāls vēl vairāk. J. nepatīk, bet es ļoti ātri pieradu, iespējams, pat par daudz.
Ir studentu brīvdienas un visas universitātes ēdnīcas ir ciet. Tas noved pie tā, ka pirmajā kafijas pauzē pirmajā dienā bija cepumi un želejkonfektes, un nebija piena. Nākamajās divās kafijas pauzēs jaukais organizatoru puisis atnesa mazo (125ml) pieniņu. Pēc tam viņš saprata, ka tas nav pietiekami un sāka nest lielo pienu – litru. Katru dienu ir divas kafijas pauzes un vienas pusdienas. No pirmās kafijas pauzes sanāk ļoti labas brokastis, jo, lai vismaz kopš otrās dienas mums dod ļoti jaukas kārtainās mīklas bulciņas un kruasānus. Izvēle vienmēr gan ir tā pati, bet tas nav liels trūkums, jo lai nu ar ko, bet kruasāniem franči māk tikt galā. Tāpat arī ar rozīņu, šokolādes un ābolu maizītēm. Par želejkonfektēm ne viens vien ir atzinis, ka atgādina bērnību. Kuram tā ir pēcpadomju bērnība un mammas sagādātais neizmērojamais lepnums, kuram kaut kas, ko ēd bērni, bet saistība ar bērnību ir.
Pusdienas mums dod kaut kāds ārējs serviss, kas ar katru dienu ietrenējas dot labāku ēdienu – pirmajās dienās bija tā puslīdz, ceturtdien jau bija ritīgi garšīgi. Diemžēl, viņiem nav pazīstama siltu pusdienu koncepcija, par ko pirmajās dienās cilvēki, kas nebija pieraduši pie vēsuma, viņiem veltīja īpaši sājus vārdus.
Leave a Reply