Kā jau teicu, skolas pusdienas ar katru dienu paliek labākas – piektdien bija jauks, silts (!!) risoto ar garnelēm, mīdijām un kalmāra gredzeniem, kā arī vistas kājas un vjetnamiešu rullīši. Garšīgi, tikai nu pie velna tās garneļu galvas, kājas un ūsas! Kāpēc mēs nevarētu vienoties, ka mērcēs, zupās un risoto ir jāliek jau izlobītas garneles, lai nav visas rokas netīras… Jāatzīst gan, ka es nebiju tas cilvēks, kuru kaut kādas garneļu ūsas kavētu tikt pie garšīgas ēdmaņas.
Staigājot apkārt esmu krietni ievērojusi ne tikai dažādas puķes, bet arī to, ka šeit nav obligātas prasības braucošam auto ieslēgt gaismas. Pirmajās pāris dienās tā šķita elle – paskaties apkārt un ir sajūta, ka tev lido virsū ļaunprātīgi apburts, atdzīvojies stāvošs auto. Ar laiku daļēji pieradu, bet neomulīguma sajūta pilnībā pārgājusi nav.
Dzīvošana tuvu okeānam negatīvi ietekmē logu stiklu tīrību. Kad ieradāmies, viesnīcas logs, šķiet, bija svaigi mazgāts. Pēc 5 dienam, kurās regulāri nolīņā, tā tīrības līmenis tikai nedaudz atpaliek no auto stikla tajā reizē, kad uz viņa pagulēja alnis (Latvijā). Droši vien, kad ir saulaina vasara, ir labāk, tomēr šķiet, ka vismaz daļēji cilvēki ir arī padevušies un necenšās tik ļoti visu to sāli nokasīt. Dažu māju stikla fasādes gan ir pārsteidzoši tīras.
Larošelai ir pašai sava universitāte. Tā ir salīdzinoši jauna – 1992. gadā pilsētas mērs bija palūdzis caurbraucošajam Helmutam Kolam ielikt universitātes pamatakmeni. Tagad šim mēram pie ostas ir piemineklis – gan jau ne mazumu pateicoties trakajai idejai par universitāti. Pēc visa spriežot, rajons, kurā dzīvoju un mācos, ir izbūvēts (pārbūvēts?) tieši universitāti plānojot: te ir daudz universitātes ēku – tehnocentri, humanitāro zinātņu fakultāte, bibliotēka – un ielas nosauktas tādu cilvēku vārdos, kas parasti tiek saistāmi ar jaunu zināšanu iegūšanu – Einšteina, Vespuči, Fermi, Ņutona, biologa Fleminga ielas vai avēnijas, Ruso tiltiņš u.c.
Ja uzskata, ka alus sākas no 0,5l, tad Francijā vīnu dzert ir ievērojajami lētāk: vīna glāze ir 3-4 eiro, mazais alus (tas šeit ir 0,25l) – no trīs, lielais – virs seši. Tajā reizē, kad J. nenospecificēja, kādu alu grib un dabūja pa franču nacionālo lepnumu pa 9 eiro, īsta sajūsma nevaldīja.
Par spīti tam, ka skolas pēdējā diena beidzās vēlāk, paspējām izmest pa pilsētu kādu līkumu un mazliet paskatīties vecpilsētas jocīgos veikalus. Ar gudru draugu palīdzību ieguvu apjēgu par aptuvenajiem paisuma/bēguma laikiem un šovakar redzēju, šķiet, zemāko ūdens līmeni, kādu esmu te redzējusi. Kādu stundu ātrāk gan būtu vajadzējis būt vēl mazāk Pa abiem ar J. novērtējām, ka svārstības vecajā ostā varētu būt kādi metri 8 vai pat 10. Pieņemu, ka cilvēkiem, kas visu mūžu ir dzīvojuši okeāna krastā tā nav nekāda eksotika, bet man nudien ir interesanti.
Staigājām pa veikalu ielām, kamēr veikali sāka vērties ciet – tas notiek ātri, 19:00-19:15, mums nebija vairāk par stundu. Ēdām bulkas. Kāds pārsteigums, šejienes bulku kārtainā mīkla ir garšīgāka par Latvijas lielveikalu 😛 Pēc tam iebirām kaut kādā restorānā, kur dabūju garneles un īstu franču krēmu brulē. Krēms – kā jau daždien brulē, tikai cepumu drupačas klāt. Garneļu ziņā dzīve iet uz augšu – nelobītas, tās šoreiz bija smuki sadurtas uz iesmiem un ūsas mērcē nemērcās. Kamēr es, lobot savas garneles, noķēzīju katrai rokai vairākus pirkstus un piedzinu nagus ar pipariem, pie blakus galdiņa kāda dāma to darīja ar nazi un dakšiņu, viegli un eleganti, rokas vispār nesasmērējot. Es arī tā gribu iemācīties.
Mazu papildsmiekliņu mums sagādāja restorāna ēdienkarte (“list” teica viesmīlis*), kas bija ar roku sarakstīta uz vismaz A3 lieluma tāfelēm, ko viesmīlis gādīgi atstutēja uz krēsla vai pret sienu (ja galdiņš pie sienas). Šķiet, tās, kad vajag, pārraksta.
Ēdiena dārdzība ir Francijā ir sarežģīts jautājums. No vienas puses, jā, dārgi, no otras puses, tās ritīgi lielās garneles Rīgā es māku atrast tikai Ribs’n’Rock un viņas tur nu galīgi nav lētākas. Ja cilvēks samierinās ar to, ka dzīvo kā resns, rijīgs buržujs, tad nekā traka nav. Lūk, ja gribas atrast kaut ko vienkāršu un lētu, tad gan ir d… vajadzīgas prasmes, kādu man šobrīd nav.
Mājupceļā izmēģinājām jaunu maršrutu un neplānoti iznācām pret Laternu torni. Tuvumā skatoties, tam ir vairākas mīlīgas cakas un rotājumi, kā arī vismaz viena garguja. No šī torņa uz Nikolā torni ved neliela veclaicīga ieliņa gar mūra augšmalu. Otrā pusē mūrim ir pārmēru mūsdienīga autostāvvieta, tāpēc visā garumā gar augšmalu ir būvniecības režģi, kam priekšā pielikts kaut kas līdzīgs garam niedru paklājam.
Vakarā J. izdomāja, ka vajag izdzert to Normandijas ābolu sidru, ko es it kā biju nopirkusi vešanai mājās. Tā nebija slikta doma – viņš bija ļoti salds, manai mammai tāpat būtu licies par saldu. Tagad gan nāksies izlemt, vai pirkt jaunu sidru. Vīnu vest šķiet kaut kā stulbi – te no tās vīnu pārbagātības tāpat nevar saprast, ko izvēlēties, neizejot vīnziņu kursus pirms tam. J. iesmēja, ka skaidrs ir tikai tas, ka gruzīnu vīnu te nevar dabūt. Savukārt konjaku nepraktiskās, taču ļoti skaistās pudelēs gan mēs redzējām. Triks ir tāds: pudeles vienā malā ir neliela iedobe, kas tālāk ir izpūsta par diezgan detalizētu vīnogu ķekaru, buru kuģi vai citu dekoratīvu lietu – tas viss pudeles iekšpusē. Kad pudeli pielej ar dzidru, dzeltenu konjaku, skats ir burvīgs. Ja tas nemaksātu pāri piedesmit eiro, vestu mājās diži nešauboties par to, vai to kāds arī dzers 😀 Bet paskatoties uz cenu, es kaut kā pārāk labi atceros, ka lidmašīnu koferos pudeles mēdz arī sasist. Diez vai manas netīrās zeķes mācētu novērtēt konjaka burvību.
J. brīžiem pukst, ka es eksplutēju viņu komunikācijai ar angliski nerunājošiem franču viesmīļiem. Lieta tāda, ka franciski nemākam mēs abi, taču viņš kaut kā labāk uztver kaut ko, es pat nezinu ko. Piemēram, viesmīlis nober minūti garu penteri, un J. ir secinājis, ka “formula”** pa 12 eiro ir dabūjama tikai pa dienas vidu, jo tas ir pusdienu piedāvājums, un tagad jāēd kas cits. Vai arī – atnāk viesmīlis, nober tikai mazliet īsāku penteri, kur es pat vārdus “creme brulle” neesmu spējusi saklausīt, bet J. ir secinājis, ka viesmīlis jautā, vai es esmu gatava, ka man tagad nesīs krēmu brulē. Ja viņi pa visiem vēl dotu man vairāk laika padomāt, tad tur kaut kas varbūt arī sanāktu. Vismaz divreiz vairāk laika. Bet vismaz es piektdien iemācījos, ka saucot “Misjē, misjē!” vīrieškārtas vismīli var pie sevis dabūt daudz ātrāk nekā sakot jebkuru citu tekstu. Žēl, ka šīs apjausmas nāk tik vēlu un tik drīz jābrauc prom.
J. gan saka, ka viņam esot nogurums un griboties mājās. Nu jā, viņš paspēj pa pilsētu pastaigāt arī tad, kad es esmu skolā.
Saņēmām vienas konferences rakstu recenzēšanas rezultātus. Man un vienai meitenei no Lietuvas abām ir pieņemti raksti – tas nozīmē, ka tiksimies arī šajā konferncē. Uz šādas nots tad arī atvadījāmies. Ieteicām N. organizēties uz Baltijas valstu apceļojumu, jo viņa gan jau pazīst pa vismaz vienam cilvēkam katrā lielākajā Baltijas pilsētā, katram būtu ko viņai parādīt vismaz pāris dienas.
__________________________________
*) Vispārējais novērojums: šeit, vismaz tūristu apgabalos, strādāt par viesmīli laikam ir prestižāk kā Latvijā, jo šeit par tādiem mēdz strādāt īsi, resni, veci un visādi citādi īsti, dzīvi, parasti cilvēki, ne tikai pēc viena vizuālā tēla atlasītas jaunietes, kas pie pirmās izdevības ies darīt ko labāk apmaksātu un mazāk nogurdinošu.
**) Te visādus speciālos un apvienotos piedāvājumus tipiski sauc par formulām.
Leave a Reply