Kategorija: Ceļojumu stāsti 12. lapa no 27

Ceļojumu laikā pierakstītie iespaidu stāstiņi.

Vilcienu restorāns un vēstures krikumi

Autors: lauma

Datums: 2015-01-21

Tēma: 2015-01-Čehija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Šodien mēģinājām saorganizēties ar Prāgas draudzeni N. kaut kur aiziet – viņas vīrs bija piekritis pieskatīt vakarā bērnus, lai viņa var tikties ar mums. Apsvērām iet uz Slaviju, viņa jautāja arī citiem skolas cilvēkiem, vai tie negrib nākt līdzi, kāds izmeta, ka vajagot iet uz Vilcienu krogu. Kāds cits papildināja, ka noteikti jāiet uz Vilcienu krogu, ja vien tur var tikt iekšā. Nē, neesot tūrisma sezona, gan jau varēšot. Nu labi, man nav ne jausmas, kas tas ir, bet kāpēc ne? Sarunājām tikties septiņos pie Vacslava zirga, un visi, kam nav jāsteidzās, var pirms tam lēnām iet cauri Prāgas centram ar N.

Pa ceļam apskatījām Betlemes kapelu, kurā savlaik par mācītāju kalpoja reformators Jans Huss. Tās pagalmā notika kaut kāda blakus esošās arhitektu biedrības ballīte. Abām ēkām ir kopīgs pagalms. Tālāk redzējām vienu vecu, vecu katoļu baznīcu, kas celta no rupjiem akmeņiem un visa ir kā resns tornis. Iekšā iet nevarējām, tur pa durvju lūciņu varēja redzēt, ka ir dievkalpojums. Neliels – mazāk kā 10 cilvēku. Redzējām arī vēl dažas I don’t know* tipa baznīcas. Tas izvērsās par kompānijas jociņu – “Šī ir Bētlemes kapela, šī laikam Prāgas vecākā katoļu baznīca, un šī ir… es-nezinu-baznīca”. Angliski turklāt to var pateikt diezgan īsi – I-don’t-know-church.

Vēl N. stāstīja stāstu par padomju bombardēšanu – padomju armijai bijis uzdevums bombardēt parlamentu, bet neviens tā īsti nav zinājis, kur tas parlaments ir… apskatījušies apkārt, atraduši kaut ko, kas izskatās pēc parlamenta un bombardējuši – sambombardējuši Nacionālo muzeju Vacslava laukumā. Vēlāk runājām arī par to, ka visi lielie protesti un akcijas vienmēr notiek Vacslava laukumā, jo tur, kur ir parlaments (netālu no pils) nekam lielam nav vietas.

Vilcienu krogs ir Vacslava laukumā, pavisam neuzkrītoši ierīkots ēkā bez izkārtnēm, otrajā stāvā virs KFC. Krogs ievērojams ar to, ka visapkārt ierīkots funkcionējošs modeļdzelzceļš, kas piegādā pasūtītos dzērienus. Ir tiltiņi, darbojošamies pārmiju sistēma, šādas tādas drupas un tā. Uz katra galda ir sliežu ceļa tupiks, un, ja kāds pasūta alu, tad pēc kāda laika vilcieniņš atbrauc, pastāv tupikā un brauc atpakaļ. Ja paspēj, tajā var ielikt tukšās glāzes apmaiņā pret pilnajām. Pagaršoju tur aļņa gaļu kopā ar jocīgu knēdeli, kas izskatījās salipināts no maizes piciņām. Pajautāju N. – jā, šāds knēdelis patiesībā ir autentiskāks nekā viendabīgie maizes knēdeļi. Garšīgāks arī. Alnis vietums bija pasauss (superplāna šķēle, lai nav sīksts), bet interesants. Un sēņu mērce bija dievīga. Vēl es pagaršoju superšokolādes pudiņu ar skābā krējuma mērcīti. Laba ideja, jo tas skābums atsver intensīvo šokolādi.

Cīnoties ar ēdienu izvēli, palūdzu kolēģei, lai viņa tālāk pajautā blakus esošajai franču meitenei divus vārdus ēdienkartē. Franču meitene stipri samulsa, jo ēdienkarte bija čehiski, angliski un krieviski, un sāka teikt, ka nē, nē, viņa nav čehiete, bet ieskatījusies sajūsmināti atzina, ka, vai, tā frāze tak franciski! Tie divi vārdi nozīmēja, ka alnis tiek nevis uzglabāts sasaldēts, bet vakūmiesaiņojumā, lai būtu ilgāk pieejams. Nopriecājos, ka pareizi uzminēju, ka nesaprotams teksts ēdienkartē nozīmē franču valodu.

Dzērām alu, runājāmies, daudz smējāmies par loģiskām un neloģiskām lietām dzīvē, dzīvē un dzīvē. Jo zinātne jau arī tā pati dzīve vien ir. Franču meitene bija, nezinot, cik liels klasiķis un labs pedagogs ir Nivre, viņam teikusi, ka viņa labprāt pie viņa rakstītu disertāciju, bet tikai sarunās, ka parsētājus gan viņa nerakstīs. Tas bija noticis vismaz pusgadu atpakaļ, un tagad viņa par to ļoti uzjautrinājās. Starp citu, Nivre bija piekritis.

Pēc vakariņām izgājām vēl mazliet caur pilsētu. N. nodeva gidošanas stafeti savam kolēģim, kurš Prāgā dzīvo daudz ilgāk. Viņš izstāstīja, ka agrāk Rātsnamā bija pilsētas Rāte (nu, loģiski) un ka divas reizes prādznieki bijuši tik neapmierināti ar politiķiem, ka ielauzušies Rātē un izmetuši politiķus pa torņa logu. Pirmajā reizē apakšā gaidījis pūlis ar šķēpiem un to nepārdzīvoja arī tie, kas nenositās krītot. Otrajā reizē tas ir bijis mierīgāk, un apakšā bija salmu kaudze – visi izdzīvojuši.

Kaut kur starp citām sarunām uzzināju stāstu par Mostas pilsētu. Čehu pilsēta, vēsturiska bijusi un tā. Zem tās padomju laikos atrastas akmeņogles, kuras iegūt traucējusi virsū esošā apbūve. Pilsēta pilnībā nolīdzināta, atstājot vienu nelielu ielas stūrīti un blakus uzcelts betona dzīvokļu māju brīnums. Baznīca kā vēsturiska ēka brīnumainā kārtā izglābusies – uzlikta uz sliedēm un aizvesta gabalu tālāk. Kaut kur izskanēja vārdi, ka lai gan padomju laiki Čehijā nav bijuši tik īsti un tik ilgi kā citur, tomēr bijis vairāk nekā pietiekami un vairāk neko tādu atpakaļ viņi negrib.

Savukārt par Kārļa tiltu es uzzināju, ka, pirmkārt, tas ir vecākais tilts, kas ir saglabājies. Valdnieks Kārlis kurais tur, kad plūdi aiznesuši kārtējo koka tiltu, nolēmis, ka jāceļ kaut kas paliekošāks. Otrkārt, statujas uz Kārļa tilta lielākoties esot replikas, īstās glabājoties Višehradā. Piedzērušies tūristi mēdzot kāpt uz tilta statujām un salauzt viņas. Tā šad un tad gadoties, tāpēc labāk uz tilta turēt dublikātus.

Savukārt Nacionālo teātri cēluši par tautas ziedojumiem Austroungārijas impērijas laikā. Tad viss labais, kulturālais un cēlais, ieskaitot teātrus, bijis vācu un vāciski. Čehiem gribējies savu, čehu teātri. Drīz pēc teātra pabeigšanas tas nodedzis, atklājusies kaut kāda nelāga shēma ar apdrošināšanu, un nācies tautas ziedojumus vākt vēlreiz, lai to atjaunotu.

Laiks šobrīd ir silts, visu laiku turās mazliet virs nules. Ideāli piemērots tūrismam – nesalstam, nesamirkstam. Vakaros gaiss ir pārsteidzoši skaidrs, redzēt var tālu, tālu. Šovakar, ejot pār Kārļa tiltu pat salīdzinoši tālāko Višehradas pili varēja redzēt atpazīstami skaidri. Gaismiņu, lampiņu un akmens arku valdzinājums manu kolēģi ir pārņēmis tik tāl, ka viņa nopietni apsver iespēju te atgriezties kādā atpūtas ceļojumā, savukārt, man atliek vien pabrīnīties, kā man neapnīk, es varu atkal un atkal staigāt pat pa tām pašām vietām un priecāties.

Starp citu, N. teica, ka arī viņa nekad nav redzējusi darbojamis gotisko Franča Jozefa laika strūklaku Vltavas krastā.

________________
* Es nezinu.

Naksnīgā pastaiga

Autors: lauma

Datums: 2015-01-21

Tēma: 2015-01-Čehija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Vakarā gājām ar kolēģi pastaigāt pa pilsētu. Viņa bija ieradusies Prāgā dienu ātrāk un veltījusi to pils un tā Vltavas krasta apskatei. Plānojām iet uz Slāviju vakariņās, bet šķita kaut kā nepareizi tā uzreiz pāri tiltam un ēst. Ierosināju pastaigāt pa otru Vltavas krastu – Vecpilsētas laukumu paskatīties un tā…

Pārgājām pāri Kārļa tiltam un tuvākās stundas, pavadījām haotiski un diezgan neplānoti virzoties pa vecpilsētu. Lai gan pa Staremestu es esmu daudz staigājusi, navigēt tajā ir sarežģiti – viduslaiku ieliņu režģis gadsimtu gaitā ir kļuvis tikai sarežģītāks un sarežģītāks, Vecrīga salīdzinājumā ar to ir pārskatāmības kalnagals. Staremestā tīri plata un uzticama iela, kas ved precīzi tur, kur vajadzīgs, var pusceļā strauji izlemt mesties 90 grādu leņķī (jā, blakus ēkas veido leņķi, nevis plūdeni līku pāreju), tad mazliet palīkumot, un tad saplūst ar divām ielām, kas abas sazinkā iet tikai atpakaļ. Tomēr, ja neaizraujas ar maršruta plānošanu un tikai aptuveni pēc GPS pieskata, kurā virzienā ir nākamais objekts, tad pastaiga ir burvīga. Staremestas laukumā nokļuvām bez desmit septiņos – Dievmātes baznīca bija ciet, bet mēs redzējām slavenā pulksteņa apustuļu parādi.

Kādu brīdi izbakstījos pa GPS, bet tā arī nespēju atrast/attcerēties, kur ir Pulvertornis un kā to īsti sauca. Padevos, teicu kolēģei, ka mums vai nu atliek atrast viņu netīšām, vai arī nebūs. Pagājāmies mazliet pa Parižskas ieliņu, apskatījām Staronovas sinagogu (no ārpuses), novedu kolēģi arī gar vecās ebreju kapsētas sienu – tur, protams, ciet, bet tā kapliča vai kas nu tur blakus ir – ar apaļo, mazam cietoksnim līdzīgo torni – pati par sevi ir skats. Izbridām līdz Čeča tiltam, kur pāri upei varēja redzēt mazām gaismiņām pilnus mežus. Pēc rūpīgas skatīšanās pat izdevās tumsā sazīmēt un kolēģei parādīt lielo metronomu, lai gan tas bija izslēgts un neapgaismots.

Atpakaļ nākot redzējām no spoguļkubiņiem veidotu sievietes statuju gandrīz nepiedienīgā pozā, kā arī pilnīgi netīšām atradām Spāņu sinagogu. Staigājām un kolēģe komentēja, cik ļoti izteiksmīgi un neatvairāmi viduslaicīga un savdabīga Prāga ir. Kolēģe atzīmēja, ka brīžiem uzvirmojot vecu pilsētu aizvēsturiskās kanalizācijas aromāts, līdzīgs esot arī Itālijā. Es konstatēju, ka man prātā nebūtu nācis pilsētu vēsturi mērīt kanalizācijas smakā.

Pilnīgi netīšām atradām Pulvertorni, kas patiesībā ir Pulvera vārti. Tāpēc man arī GPS neizdevās atrast – es meklēju Vež (tornis), bet čehiski ir Prašná brána. Tā bija necerēta veiksme. Par to priecājoties, netīšām izgājām Vacslava laukumā, lai gan es pati to neuzskatīju par tik interesantu vietu, lai kolēģei noteikti noteikti būtu tā jāredz. Tomēr taisni vai jāsaka, ka Vacslava laukums smukāks palicis – Nacionālā muzejam ir noņemti visi remonta paltraki un tas ir patiesi iespaidīgi izgaismots. Aizgājām līdz Vacslava statujai muzeja priekšā. Kaut kā šķita, ka pie piemiņas zīmes studentiem, kas sadedzinājās, šoreiz ir ievērojami vairāk svecīšu.

Relaksēti ejot apkārt Vacslavam, konstatējām, ka, pirmkārt, viņa zirgam astē ir iesieta bantīte. Otrkārt, Vacslavs ir zirgu aizgādnis un īsts vīrs un tāpēc jāj nevis ar kaut kādu zirģeli, bet ar kārtīgu ērzeli un to no apakšas var ļoti labi redzēt. Labāk kā daudz ko citu.

No muzejā tālākā Vacslava laukuma galā bija Desigual veikals, kurš pretstatā pilsētas baznīcām bija vaļā. Kolēģe ierosināja, ka vajagot ieiet paskatīties, nē, neko nepirkt, tikai mazliet pasiekaloties. Es aizrādīju, ka tur šobrīd ir atlaides, uz ko kolēģe teica, ka tad iekšā iet nedrīkstot, bet mēs jau bijām iekšā. Beidzās tas ar to, ka es dabīju to rudens/ziemas jaciņu, ap kuru siekalojos Rīgā, bet kurai nebija mana izmēra, turklāt, nu, pa vienkārši normālas jakas cenu, nevis oriģinālo, kas arī šeit ir zvērīga. Kaut kā man noveicās, un tieši šim modelim bija 70% atlaide. Īsti ideāli uz krūtīm nestāv, bet viņa ir puķaina!!!! Ar puķēm! un vēl puķēm! Drusku palika sajūta, ka uz Latviju no šeit esošajiem modeļiem ved tikai nesmukākos (izņemot, protams, to vienu jaku). Droši vien mana gaume atkal nesakrīt ar vairākumu.

Papusdienojām Virvju vijēja sievas krogā. Mana veselā ceptā, mandelēs apvārtītā forele bija lieliska, bet kolēģe bija vīlusies par skābajiem kāpostiem un knēdeļiem. Uzklausīju viņas sāpi un nolēmām, ka laikam knēdeļi nav viņas stihija.pluumju deserts kļuvis mazliet parastāks kā toreiz, kad ēdu to pirmo reizi.

Atpakaļceļā mēs izgājām vēl mazliet vairāk uz Višehradas pusi, jo es gribēju mūs izvest pie upes uz Dejotāju māju, un kolēģe vēl neteica, ka tūlīt kājas nokritīs. GPS man īsti neklausīja, bet Dejotāju māju atradām un pa ceļam redzējām vēl pāris baznīcas vai teātrus, vai ko tādu – izgājām pa tādām ielām, kur es vēl nebiju bijusi. Kolēģe rezumēja, ka Prāga tāda ir – it visur var atrast kādu īpašo celtni, ko atpazīt palīdz izgaismotā fasāde.

Prāga vispār ir viena ļoti izgaismota pilsēta. Skats uz Pragas pili, ejot par Vltavas tiltiem nepieviļ, it īpaši kombinācijā ar to, ka atsvaram pret lielo spožo pils kluci dažādās pilsētas vietās ir mazāki baznīcu un teātru kluči.

Mazplānota nokļūšana Prāgā.

Autors: lauma

Datums: 2015-01-20

Tēma: 2015-01-Čehija, Ceļojumi, Ceļojumu metainformācija, Ceļojumu stāsti

Pieteicos ziemas skolai pa darba tēmu, nesaņēmu finansējumu braukšanai uz to, nolēmu pa saviem līdzekļiem nebraukt, jo vēl Hamburgas brauciens kož pakaļā, un veiksmīgi par to aizmirsu.

… Līdz pagājušās pirmdienas vēlam vakaram, kad saņēmu ziņu, ka atkritēju dēļ ir atlicis finansējums arī priekš manis. Samulsu, apjuku, vēl samulsu, vēl apjuku, paprasīju darbā atļauju un metos steigšus organizēt braucienu. Pārsteidzošā kārtā dabūju pat vietu tajā pašā viesnīcā, kur mēnesi atpakļ bija ierezervējusies mana kolēģe, kas finansējumu braukšanai bija saņēmusi jau sen. Visu vajadzīgo dabūju pārsteidzoši veikli un vēl lāga neatjēgusies, jau pirmdienas rītā četros saucu taksīti, lai ved mani uz lidostu, jo vecākiem mašīna noplīsusi un pasaulē nav daudz citu tik traku labdaru, kas uzkatītu par adekvātu piecos no rīta būt izbraukši cauri visai Rīgai vairāk kā vienu reizi.

Puspiecos no rīta Rīga bija melnspīdīgā ledū kalta un pilnīgi tukša – pat taksometrus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Savukārt lidostā kāda puse no aiz doršības kontroles esošajiem veikaliem jau bija vaļā. Kad pēc drošības kontroles iziešanas un iekārtošanās pie atbilstošajiem izlidošanas vārtiem mani pārņēma pazīstama komforta sajūta, kāda maza balstiņa galvā ironiski komentēja, ka es neesot īsti normāla.

Lidoju ar pārsēšanos caur Frankfurti, jo šķita neadekvāti tik ļoti daudz vairāk maksāt par airBaltic skopo servisu, lai gan lidojums tiešais, ja var lidot ar Lufthansu. Turklāt Lufta arī brokastīs sviestmaizi un kruasānu (jo divi lidojumi) iedod, un pie brokastu kafijas pat īstu krējumu, nevis pulverīša! Frankfurte šorīt bija lidosta profesionāliem pilotiem – ar kārtīgu miglu lielos neregulāros sablīvējumos. Tā radīja sajūtu, ka redzams ir tālu, piemēram, mērot autobusu garumos (vai pitonos)… un tad pēkšņi tepat blakus no miglas iznirst viens no lielajiem boeingiem vai airbusiem. Nevis tie, kas mazliet pārsniedz autobusa ietilpību, bet vislielākie, kas ar vienu iluminatoru rindu mēdz būt.

Hamburgas braucienā biju ievērojusi, ka Luftas lidmašīnās nav trīspadsmitās sēdvietu rindas. Šorīt ievēroju, ka nav arī septiņpadsmitās. Ko tad tā nodarījusi!? Tā nu sēdēju astoņpadsmitajā. Nogulēju saullēktu, bet pa acu kaktiņam ievēroju, ka sanāca lidot starp diviem mākoņu slāņiem ar lielu attālumu – viens tālu uz leju, viens tālu uz augšu. Līdz šim biju lidojusi tikai tā, ka ir tikai viens slānis – uz leju.

Frankfurtē nepārspīlējot pavadīju vismaz pusstundu ejot no ierašanās vārtiem uz izlidošanas. Garajā tunelī, kas savieno A un B vārtu kompleksus, nestrādāja slīdlente man vajadzīgajā virzienā, turklāt man vajadzēja pašus tālākos A vārtiņus. Paspēju iedomāties, ka varbūt citreiz rūpīgāk jāapdomā, vai stundu garš pārsēšanās laiks Frankfurtei ir pietiekami, bet tad jau es arī biju tikusi savā lidmašīnā gulēt tālāk.

Prāgā secināju, ka lidostā pazuduši palīdzīgie uzraksti, kas vēstīja, ka 119. autobuss izmantojams, lai nokļūtu uz centru pa taisno, bet 100. – lai aplinkus. Palaidu garām vienu autobusu, kamēr pētīju transporta shēmu, lai saprastu, kurš bija man visnoderīgākais. GPS, kā parasti jaunā vietā, uzvedās kā bremze pēdējais, tāpēc ceļu no Malostranskas metro uz vietu, kur notiek lekcijas, meklēju pēc atmiņas. Pa ceļam zīmīte – Kārļa tilts pa labi, Mikuloša (Nikolaja) slimnīca pa kreisi. Nezinu, kas ir Mikuloša slimnīca, eju uz Kārļa tilta pusi, jo no tā zinu, ka māku atrast vajadzīgo vietu. Kad nu esmu tikusi jau gandrīz galā, pēkšņi attopos – tā zīmīte bija uz Mikuloša baznīcu, nevis slimnīcu, jo es tak nemaz nezinu, kā čehiski ir slimnīca. Nekad neesmu zinājusi. Bet iedomājoties par slimnīcu, aizgāju tieši pretējā virzienā un apmetu mazu līkumu, jo patiesībā jau man vajadzēja blakus baznīcai. Tomēr kolēģe mani mierināja, ka neko daudz es neesot nokavējusi, tikai ievadu par jau zināmo, savukārt, kad sācies interesantais, es esot arī bijusi klāt.

Neskatoties uz visu gulēšanu lidmašīnā, ar miegu cīnīties nācās čakli. Tomēr godam jāatzīst, ka lielākoties es uzvarēju. Vakarā mēs ar kolēģi gājām staigāt pa Staremestu, bet par to es iztāstīšu vēlāk, lai neuzprasītos uz traku cīņu ar miegu rīt.

Pa dienu es uzzināju, ka Universitātes ēka Malostranskas laukumā, par kuru jūsmoju jau iepriekšējās reizēs, tomēr nav bijis klosteris, bet gan jezuītu skola. Laikam no tiem jezuītiem es biju klosteri izdzejojusi.

Un vēl es ieguvu kārtējo datu punktu, ka prādzinieku izpratne par viesnīcām man tomēr patīk daudz labāk kā berlīniešu un hamburdznieku, jo īpaši tad, ja piedāvātās funkcionālās ērtības ir līdzvērtīgas. Viesnīca, kur dzīvoju, ir gan ērta, gan skaista, jāpaslavē kolēģes izvēle. Un vispār, es atkal iemīlos Prāgā no jauna un stiprāk, lai gan man nemaz nebija licies, ka es būtu atmīlējusies no tās.

Hamburga: saullēkts uz lidmašīnas spārna

Autors: lauma

Datums: 2014-12-31

Tēma: 2014-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Pēdējā pilnajā dienā secināju, ka iepriekšējā dienā esmu pazaudējusi fotoaparātam objektīva vāciņu – šoreiz pa īstam un pavisam. Pievakarē izgājām haotiskā pastaigā pa Neuer Wall un vēl dažām izrotātām Hamburgas ielām. Runājoties ar J., secināju, ka Hamburga man asociējas ar Ziemassvētku lampiņām. Viena veikala vārtos redzējām pie grieztiem piekarinātu kentauru. Droši vien domāta bija cēla, lēcoša poza, bet izskatījās tā kā mazliet pret grieztiem atsities.

Iečekojām vēlreiz Leopolda krogu un secinājām, ka vācu virtuve mazliet atgādina “piektdienas vakaru mammas ledusskapī”: J. paņēma lebrakas, kas izrādījās esam ceptas doktordesas līdzinieks ar vēršacīm un manam ēdienam kā piedeva bija milzīga ceptu kartpeļu procija. Manam gaļas gabalam ar sēnēm un sieru nebija nekādas vainas, tikai saukt kaut ko tik sausi noceptu par steiku gan ir perversi. Savukārt par kartupeļiem jāpiebilst, ka garšu uzlabo tas, ka tajos iecep mazos gabaliņos sagrieztu cauraudzi un sīpolus.

Ļoti centāmies iet gulēt laikus, bet tad, kad ieslēdzu modinātāju, tas tāpat man vairāk par piecām stundām nesolīja, turklāt uzreiz jau es arī neaizgāju gulēt. No rīta piecēlāmies laicīgi (četros!), uz bāni aizgājām laicīgi un vispār bijām ļoti lieliski… Bet nokavējām konkrēto bāni, uz kuru bijām nākuši, jo kaut kāds muļķīgs biļešu automāts negribēja ņemt ne manu karti, ne manus papīra eiro. Biļetes dabūjām kopā ar iespēju 20 minūtes gaidīt nākamo bāni. Nekas briesmīgs nenotika.

Lidostā izmēģināju jaunu automatizācijas iespēju – bagāžas iečekošanas automātu, kurš liek tev pašam uzlīmēt bagāžas uzlīmi uz sava čemodāna. Ar pirmo reizi pielīmēju vietā, kur lāzeris to neredzēja, tāpēc automāts paziņoja, ka bagāžai taga neesot, izdrukāja otru un lika pielīmēt kārtīgāk 😀

Tik agrai lidošanai ir savi labumi un trūkumi. Trūkums bija tas, ka Hamburgas lidostā terase, no kuras varēja skatīties lidmašīnas, bija nepieejama, jo tai priekšā bija slēgta kafejnīca. Labums bija tas, ka redzēju skaistu ausmu, turklāt tā pat bija man. Tikko pēc pacelšanās bija pilnīgi tumšs un varēja redzēt zvaigznes, tomēr jau pēc dažām minūtēm viena debesu mala sāka krāsoties sarkana un pakāpeniski kļuva gaišāks. Sevišķi eleganti tas izskatījās, kad lidmašīna manevrēja uz nolaišanos – sasveroties uz sāna, bija redzamas divas ausmas krāsu joslas – viena debesīs uz mākoņu robežas un otra, kas atspīd uz spārna. Papildus bonuss – Lufthansa ļoti izklaidē savus klientus – dzirda ar kafiju, alu, vīnu un iedod miniuzkodiņu pat īsajā, 45 minūšu lidojumā.

Hamburga: dzīve turpina notikt

Autors: lauma

Datums: 2014-12-30

Tēma: 2014-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Aizmirsām izlikt netraucēšanas zīmi, kā rezultātā mūs gandrīz pamodināja apkopējs. Aizdzinām viņu prom un turpinājām gulēt. Nezinu, vai J. vispār vēl atcerās šo miegaino incidentu.

J. pārliecinājās, ka stacijas bulciņu pārdevēji nemāk angliski – no rīta 6 bulciņu vietā kaut kā viņam bija iedotas 4. Es savukārt pārliecinājos, ka J. vācu valodas zināšanas ir pietiekami labas, lai būtu vērts viņam prasīt lietas, bet ne pietiekami labas, lai viņš vienmēr spētu atbildēt. Papildus secinājums: ēdienu nosaukumu zināšana jebkurā svešvalodā ir fantastisks bonuss pat tad, ja nespēj izteikt ne vārda – jo ēdienkaršu lasīšana.

Pēc vakardienas izgāšanās ar ēdienu, apspriedāmies ar J., ko mēs katrs no ēšanas pasākuma sagaidām, viņš ievāca ieteikumus IRCā, un tādejādi mēs atklājām/iepazinām jaunu, ļoti lielisku vietu – Leopolda restorānu vienā Kolonādes galā. Tomēr vāciešiem arī ir virtuve. Nebija lēti – 10-12 eiro, bet porcijas nežēlīgi lielas. Pēc savas štriceles ar sēņu mērci un nūdelēm (un salātiem), man šķita, ka tālāko ceļu veikšu tikai un vienīgi veļoties pa Kolonādi un būs jācer, ka man nepiespriedīs soda naudu par ripenisku pārvietošanos pa gājēju ielu. Sēņu mērce bija no kaut kādām “eksotiskām” sēnem, nevis šampinjoniem, savukārt par nūdelēm es ilgi tiepos, ka tie varbūt nemaz nav makaroni – mīksti, biezi un ar kaut kā galīgi savādāku garšu kā parasti ir itāļu pasta. J. bija cepeša šķēles ar skābētiem kāpostiem un kartupeļu bambāli, un pirmo reizi viņš atteicās man palīdzēt ar manu pāri palikušo ēdienu. Tā ka porcijas tiešām nebija mazas.

Tā kā blakus bija gada tirgus, J. aizvilka mani uz turieni vēl trešo reizi – suvenīrus vajagot. Arī vakar plaši un dāsni izstaigājām vairākus tirdziņus, bet secinājām, ka piedāvājums visur ir ļoti līdzīgs un vairāk nekā puse stendu ir ēdiens. Tirdziņa apmeklējums ar diviem neuzkrītoši vizmojoša zīda lakatiem pilnībā sagrāva manas ceļojuma finanses. Ir ļoti slikta ideja iet uz vienu un to pašu tirdziņu trīs reizes pēc kārtas. Turklāt lakatu stendu es esmu redzējusi tikai tirdziņā pie ezera. Viņā bija tas pats dienvidnieciskā paskata onkulis, kas pagājušajā gadā.

Vakarā atkal sniga, bet šķiet, ka ir siltāks – mājās nākot, samirka zābaki. Pēc zināmas izpētes atklājās, ka viesnīcā ir ļoti efektīvi, ieslēdzami radiatori – zābaki izžūs viens divi.

Vēl mēs dabūjām mazliet paspēlēt arkāžu automātus, kā arī pagaršoju ar gaisa presi taisītu kafiju. Vēl es beidzot aizdomājos līdz tam, ka pret ūdens trūkumu organismā ļoti palīdz, ja no rīta uztaisa termokrūzē lielu piparmētru tēju.

Ā, un vēl pilnīgā randomā uz ielas mūs uzrunāja kāds puisis, kuru bija pārsteigusi iespēja dzirdēt latviešu valodu. Hamburgas iedzīvotājs, kam tēvs latvietis, māte vāciete. Viņs gribēja zināt, vai mēs arī te dzīvojam. Atbildējām, ka esam atbraukuši atpūsties.

Kopumā laikam iestājusies kaut kāda otrā elpa un vispārējais nogurums ir samazinājies.

Hamburga: par daudz tomātu pastas

Autors: lauma

Datums: 2014-12-30

Tēma: 2014-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Nākamajā dienā atkal uztaisījām garo pusdienlaiku – pastaigājām pa pilsētas centru, iegājām Pētera un Jēkaba baznīcā un pēc tam izmetām līkumiņu noliktavu rajonā. Spriežot pēc tā, ka jutos pārsteigta, ka Pētera baznīcā var fotogrāfēt, jāsecina, ka laikam taču tur iekšā nekad nebija izdevies ieiet. J. filozofē par baznīcu lielumu un krāšņumu/askētiskumu, es reizēm nezinu, kā komentēt – ir redzētas gan lielākas, gan krāšņākas, tomēr, kad J. tā norāda, nu ir jau, ir arī šajās kaut kas. Krāšņas ērģeles un gleznas.

No baznīcām nākot, sanāca trāpīt uz Čīles māju, kurai šoreiz bija iedegtas fasādes gaismiņas. Smuki. Pastaigājām pa Hafencity, uztrāpījām uz vairākām smukām ķieģeļu mājām, kuras nebija izgaismotas un tāpēc pustumsā bija slikti saskatāmas, kā arī uz daudz vairāk smuki izgaismotām ekām, it īpaši kanālu malās. Ikoniskajā vietā, kur saiet kopā divi kanāli, bija vesela fotogrāfu armāda ar statīviem, superobjektīviem un superlēcām. Sakautrējos un gājām tālāk. Ar ceļojuma aprīkojumu man galīgi neizdodas to vietu sabildēt.

Ar ēdienu gan nepaveicās – J. gribēja atrast iespējas ēst lētāk, es nemācēju pietiekami pamatoti iebilst, ka tas neizdosies , kā rezultātā tikām pie nevis vienkārši dārga ēdiena, bet slikta un dārga ēdiena – manu picveidīgo maizīti kāds bija burtiski apslīcinājis kečupā.

Beigās bijām arī pie Katrīnas baznīcas, kurai apgājām apkārt pusotru apli, meklēdami atvērtas durvis. Neatradām, lai gan šķita, ka iekšā spēlē. Nu, neko, citu reizi.

Vakarā tikām mājās mazliet ātrāk un tad gulējām, gulējām un vēl gulējām. Bet miegs turpina nākt.

Un es pirmo reizi redzēju Hamburgā sniegu. Vakarā sniga lielām pārslām un bija uzkrājusies tīri pieklājīga kārtiņa, kas gan nākamajā dienā bija praktiski pazudusi, atstājot plānu, aukstu un ļoti slidenu ledus kārtu.

Hamburga: dzīve notiek

Autors: lauma

Datums: 2014-12-29

Tēma: 2014-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Nākamajā dienā nošmaucām pusdienlaiku un izgājām pa Kolonādes ielu uz gada tirgu, kur nopirku marcipāna piparkūkcepumus. Tā ir, kā man šobrīd liekas, labākā potenciāli lokālā lieta, ko esmu Vācijā ēdusi. Vest to mājās kā suvenīru ir neoriģināli, bet garšīgi. Iepazīstināju J. ar vietējiem berlīneriem un viņš man piekrita – neciešami saldi, bet mīklā ir kaut kas tāds, kas tos padara galvas tiesu pārākus par visiem Latvijas berlīneriem. Aizgājām uz Jim Block burgeriem (man trūkst ēdamvietu izdomas šajā pilsētā, tāpēc atražoju jau zināmās), un vienbalsīgi vienojāmies – nav slikti, patiesībā ir pat ļoti labi… ja nav jākonkurē ar Rīgas StreetBurger. Ar to konkurēt ir neiespējami.

Laiks ir skaidrs un vēss. Pirmo reizi pieredzu Hamburgā salu. Mazliet nožēloju ziemas mēteļa neņemšanu, bet savelkot virsū džemperus un nestāvot daudz ārā, ir labi. Pārmaiņus cenšoties ātri pārvietoties un “nestāvēt daudz ārā” un pārāk ilgi sēžot, esmu samocījusi abu lielu muskuļus un kaut kādu saiti pēdā – viss sāp, staigāju kā pīle.

Visa ir ļoti daudz. Vakarā nākot uz viesnīcu, priecājamies, cik skaistus gaismiņu rakstus veido svētku rotājumu atspīdumi mazajā Alstera ezerā.

Hamburga: ierašanās un iekārtošanās

Autors: lauma

Datums: 2014-12-29

Tēma: 2014-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Atbraucām veiksmīgi. Gaidot pārsešanos uz otro lidojumu gandrīz aizmigām un sākām apsvērt visu vakara plānu atcelšanu, bet, kad beidzot tikām līdz otrajai lidošanai – “excitement started to creep in” (aizrautība piezogas nemanot), kā teica J. Debesis bija pietiekami skaidras, lai paceļoties un nolaižoties varētu apbrīnot brīnumainas gaismiņu kaskādes. Savukārt pirmajā lidojumā bija iespējams redzēt smukus, dienasgaismas apspīdētus mākoņus – lidojumi, šķiet, centās J. parādīties no labākās puses. Turklāt mums deva bezmaksas ēdienu un dzērienus – varēja dabūt arī alu un vīnu, bet mēs ar saviem klepiem atteicāmies no šī prieka. Ir, ir atšķirība starp Luftu un, emm, citām kompānijām.

Viesnīca ir pavisam, pavisam mazliet tālāk, nekā man šķistu ērti, un mazliet par daudz sterili dizainēta, nekā man šķistu pieņemami. Turklāt pie gultas ir tikai viena lampa – patumša naktslampiņa. Kad J. izteica komplimentu par aiz loga esošo skatu, samulsu – tur ir būvlaukums, būvlaukums, kanāls vai peļķe un vēl viens būvlaukums! Viņš teica, ka plika siena būtu sliktāk. Es nespēju līdz galam piekrist, bet aizdomājos, ka veiksmīgas būvdarbu pabeigšanas gadījumā gan te varētu būt skaisti. Tas izskaidro, kāpēc viesnīca bija salīdzinoši lēta par spīti savām zvaigžņotajām pretenzijām. Nonācu pie secinājuma, ka viesnīcas ar pretenzijām uz dizainu un pagalam neizdevušamies “odziņām” (šis ir mājiens uz Prāgas viesnīcu ar stikla logiem tualetes durvīs) man liekas patīkamākas nekā sterils jebkādu īpatnību trūkums. Šī laikam ir tā neracionālā mana cilvēciskuma daļa. Nez, man neveicas ar Vācijas viesnīcām, vai arī tas te ir tāds stils.

Tomēr numuriņā ir elektriskā tējkainna un bezmaksas tēja, kas savukārt ir rets un ļoti patīkams bonuss.

Kamēr ar metro atpērāmies no lidostas līdz viesnīcai, pie mums piekrīpojusi bija ne tika aizrautīgā sajūsma, bet arī izsalkums. Neticēdama plašam ēšanas iespēju klāstam 26.decembra vakarā, piedāvāju J. savu oriģinālo plānu – vispirms gājiens uz kongresu centru, lai piereģistrētos un nebūtu nākamajā dienā jāstāv rindā, pēc tam uz Rīperbāni paēst Man Wah. Pa ceļam parādīju centrālo staciju, Alster ezeru un tam pāri gada tirgus gaismiņas. Kā arī pagājušajā gadā netīšām atklāto slidotavu, uz kuru var forši skatīties no augšas.

Aplūkojām Rīperbānī termoforus ar pupiem un paēdām ķīniešu ēdienu. Uzzināju, ka tinteszivs ir kaut kāds astoņkāj-kalmār-veidīgais mūdzis, nevis zivs – pasīksta. Dabūju pajēlu olu mērci un šķita, ka esmu baigi iegrābusis. Pārsteidzšā kārtā tas bija ne tikai ēdami, bet pat zināmā mērā garšīgi. Tikai apkraukšķinātās nūdeles ļoti, ļoti sparīgi izvairījās no tikšanas mutē.

J. atzina, ka Rīperbānis ir savādāks, kā jebkas Rīgā redzamais, bet lielais cilvēku daudzums esot nomācošs. Man nācās paraustīt plecus, ka, ja nebūtu cilvēku, mums nedotu ēst.

Atpakaļceļā liku gps-am atrast vistaisnāko ceļu, jo biju piekususi. Sanāca tā, ka tas veda garām Mihaēla baznīcai, Nikolaja baznīcai un Čīles ēkai. Man vērā ņemamu melanholiju sagādāja atklāsme, ka Nikolaja baznīca ir remontā – skaistais, cakainais tornis ir pilnībā ietīts stalažu stalažās, tā, ka tikai daži stūri ir ārā. Turklāt pie skulptūrām nebija ieslēgta gaisma. J. visādi jūsmoja par torņa augstumu (jāatzīst godīgi, ka stalažu daudzie stāvi to uzsver, citādi nebiju tam īpaši pieversusi uzmanību), un ar telefona iebūvēto lukturīti gandrīz vai varēja apskatīt sēdošo raudātāju, tomēr maza melanholija man sirsniņā palika. Nu, neko. Citreiz. J. patika arī “lielcakainā” Mihaēla baznīca, kurai bija ieslēgts fasādes apgaismojums. Savukārt kāds bija notaupījies un izslēdzis Čīles mājas apgaismojumu. To gan mazliet kompensēja pilnīgi tukšā autostāvvieta, kurā tagad varēja nostāties pleķī, kurā vislabāk redzams Čīles ēkas spicais stūris un liektās sānu kontūras. Un viens no Čīles mājas pagalmiem bija burvīgi izgaismots. Un viens arī glītas, bet ne slavenas blakus mājas pagalms.

Lidmašīnā pierakstītie fragmenti

Autors: lauma

Datums: 2014-06-04

Tēma: 2014-05 Islande, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Kā jau parasti, man Reikjavīkā laika vienmēr bija par maz. Arī rakstīšanai. Tāpēc paliek ārpusē visādi mazi, jauki sīkumi, kas reizēm ir pat bijuši svarīgāki nekā tie “lielumi”.

Piemēram, vērojot mājiņu, kurā dzīvojām, iemācījos, ka, ja gribas baltu, baltu interjeru, tajā dzīvīgumu ienes dažādas baltā nianses. Griesti un pāris sienas bija cēli, auksti baltas, bet lielais vairums sienu – mazmazliet krēmīgi baltas. Dažas mēbeles – viegli pelēcīgi baltas, bet mana gulta bija gaišā krēma krāsā. Lai cik garlaicīgi tas neizklausītos, kopā ar autentiski čīkstošo, šķirbaino, lakoto koka grīdu un lakoto koka skapi vienā no guļamistabām, tas patiesībā bija neizmērojami mājīgi. Jā, nekrāsots koks arī šajā ansamblī ļoti iederējās.

Šī varētu būt pirmā konference, kur kafijas paužu kafija nebija draņķīga. Patiesībā tā bija pat tīri laba, un piens bija labs. Kur Islandē ņem pienu, turklāt labu, ja te ir tik maz govju?

Šķiet, islandieši tiešām mīl tūristus. Nu, labi, mīl būtu par traku teikts. Bet man atkal un atkal palika sajūta, ka mani uztver nevis kā apkārtstaigājošu labumu valsts ekonomikai, bet kā cilvēku un ka kāds laik pa laikam mēģina mazliet iztēloties, ko es varētu domāt vai just. Droši vien jau tā ir selektīva izlase un man vienkārši gribējās tā pieņemt, bet tomēr patīkami. Kad ieradāmies un sešatā drūzmējāmies uz nelielas ieliņas, meklējot viesnīcas ofisu, un izskatoties apjukuši un nepārvarami tūristaini, pāris garāmgājēji mums ierošinoši uzsmaidīja. Un tas plakātu vecītis, kurš pārvarēja savas bailes no lielā printera, valsts brīvdienā, kura ir laba, jo ir valsts brīvdiena, lai gan kas to lai zina, kam par godu 😀 Un tante, kas, sirsnīgi raizēdamās, kolēģei atgrieza naudu, kad bija radies pārpratums – kolēģe gribēja vienas aproču pogas pirkt un otras atdot atpakaļ, bet no kartes noņēma naudu par abām.

Lavas lauki. Pussala, kurā atrodas Keflavīka un Zilā lagūna ir viens vienīgs lavas lauks. Pie Zilās lagūnas bija teikts, ka lavas slānis radies 800 gadus atpakaļ, bet Vikipēdija teica, ka tā pussala ir pilna ar vulkāniem. Tā rezultā visu ceļu no lidostas uz Reikjavīku sanāk braukt pa zemi, kuru viscaur klāj sūnas un lava. Viss. Nekādu koku. Pāris vietā dažas lupīnas. Māju arī praktiski nav. Sireāli iztēloties, ka Islandē kaut kur esot arī meži – īsti, vismaz reizēm zaļi, ar lieliem kokiem. Ka ir augu valsts, ka cilvēki te var dzīvot. Jo lavas laukā ir jāēd sūnas vai jāmirst badā. Starp citu, islandieši arī ar savu augu valsti lepojas. Vispār islandieši ar visu kaut ko lepojas. Ar savu zemi, ar savu kultūru, ar aitām, ar jocīgajiem putniem, zivīm, arhitektūru, vulkāniem, kastajiem avotiem. Ļoti iespējams, ka ar praktiski visu, kas Islandē ir. Un kvalitatīvi par to vēsta iebraucējiem. Un ar izdomu. Es nebiju līdz šim noticējusi, ka tik ļoti var lepoties ar savu valsti demokrātiskā republikā, kur valsts cildināšana nav režīma uzspiests pienākums. Bet var. Iedvesmojoši. Islande vispār ir iedvesmojoša. Pirmajā brīdī, ar to saskaroties, gribas teikt “ak, šausmas”, bet ieskatoties rūpīgāk tā kļūst interesanta, bagātīga, sarežģita, daudzveidīga un iepazīt aicinoša. Un šī transformācija manās acīs man padara Islandi ļoti īpašu. Lai gan es priecātos, ja biežāk spīdētu saule, būtu mazāk mākoņu un retāk līņātu.

Starp citu, katru dienu solīja lietu, bet tā pa īstam lieli lieti sākās tikai tad, kad mēs braucām prom. Veiksmīgi un jauki. Mākoņains gan bija gandrīz vienmēr, tomēr ar visiem mākoņiem un pelēkumu debesis bija ļoti gaišas un reizēm pat žilbinošas. To manām smadzenēm bija grūti apjēgt.

Ā, vēl vēji: Islandē var jaudīgi iepūst. Valdzinoši, bet vajag vēja izturīgu apģērbu.

P.S. Bet nolaižoties Rīgā dabūju pavērot aveņsarkanu saulrietu.

P.S.2. Pēc Reikjavīkas šķita, ka manā mīļajā Oslo ir drusku par daudz cilvēku un pārāk lielas mājas. Vai arī es biju pārāk nogurusi no konferences un dzīvošanas barā.

Zilā lagūna un uzkodu daudzveidība

Autors: lauma

Datums: 2014-06-01

Tēma: 2014-05 Islande, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Vakarā bija konferences svinīgās vakariņas. Tās notika ģeotermālo ūdeņu spa centrā Zilā lagūna. Mēs nopirkām papildiļetes, lai var aizbraukt ātrāk un papeldēties. Lai gan runā, ka šis ir tūristu pārpildīts spa un citur Islandē esot labāki (turklāt atšķirībā no šī pilnīgi dabiski), tas, salīdzinot ar manu pieredzi, bija jauns piedzīvojums.

Zilās lagūnas stāsts, ja tic internetam, ir šāds. Pirms gadiem 25 tur uzcēla ģeotermālo elektrostaciju, kuras turbīnas darbina no zemes nākošais ūdens. Kad turbinās ir izdarbinātas, ūdens tiek izlaists cauri kaut kādai stacijai, kas siltumu novada Reikjavīkas apsildīšanai un pēc tam ūdens kļūst par nevajadzīgu atkritumproduktu. Kādu laiku pēc elektrostacijas uzbūvēšanas, ap “nevajadzīgā atkritumprodukta” ezeriņiem sāka pulcēties cilvēki, jo ar minerāliem bagātais ūdens (sērs, silikāti un kas tur vēl – īsti droša neesmu), palīdz pret psoriāzi un vispār atstāj labvēlīgu iespaidu uz ādu. Tā nu dažus gadus pēc tam tur tika izbūvēts spa ar pievienotu kosmētikas firmu, kas pēta šī ūdens ietekmi uz ādu un ražo kosmētikas līdzeļus. Ūdens baseinos reizi divās dienās tiek nomainīts.

Realitātē tas ar mums notika tā – pirms iešanas mirkt pieprasa rūpīgi nomazgāties. Tad jāsaņem drosme un no slēgtā lieveņa jāiziet ārā mežonīgā vējā un kapājošā lietū. Zobus klabinot jāveic daži metri līdz trepītēm un uzmanīgi, nepaslīdot jākāpj iekšā ļoti siltā ūdenī. Zem klajas debess. Ūdens baseini ir necaurredzami zili balti (liela sprīža dziļumā vairs neko redzēt nevar) un kūp, vējš mētā garaiņu mākoņus kā veclaicīgās filmās. Baseins ir izraksts/izspridzināts milzīgā lavas laukā (visas tā pussala ir praktiski bez vakulārajiem augiem, sūnas vien), apkārt koka laipiņas un/vai lavas krāvumi. Bet. Viss, kur skarās klāt ūdens, ir klāts ar ideāli gludu, baltu kārtu – tik gludu kā porcelāna glazūra. Ne tikai akmeņi, bet arī dēļi, metāla stieņi pie trepēm, viss pēc kārtas. Baseina dibenā ir jūtams rupju smiltiņu slānis, ūdens apmēram līdz viduklim vai krūtīm – kā kurā vietā. Liels bija mans pārsteigums, kad, izķeksējot smiltiņas ar kājas pirkstiem ārā, tās izrādījās ļoti, ļoti melnas – lavas drusciņas. To cauri zilibaltajanm ūdenim nevar nojaust ne mazākajā mērā.

Ūdens ir silts, silts un pētot tā (ne)caurredzamību es pēkšņi saprotu, kāpēc manam darba vadītājam pāris dienas atpakaļ, reklamējot lagūnas labumus (jā, tiešām reklamējot), paspruka frāze “nu, kad iesēžas tajā zampā, ir ļoti labi”. Tiešām jauka zampiņa. Sireāla sajūta – ausis salst, nepareizi pagriežoties sejā reāli sit lietu, ja pieceļas stāvus, viss, kas ir virs ūdens, momentā salst. Kā notupies atpakaļ, vairs nesalst. Kādu laiku cīnījos ar pārdomām, vai šis ūdens ir kaitīgs manām brillēm. Kad man galīgi apnika, ka neko neredzu, sāku reizēm iemērkt brilles ūdenī – līdz brīdim kamēr lēcas atdziest, tās neaizsvīst.

Ūdens pilieni, kas trāpīja uz lūpām, ir sāļi. Kādu laiku abas ar kolēģi “klīdām” pa baseinu, meklējot citus kolēģus, bet neatradām. Kā vēlāk uzzinājām, nebijām atradušas arī pirti. Bet mēs secinājām, ka nevar sēdēt zem ūdens – dibenus ceļ uz augšu, pārāk viegli.

Pēc apmēram stundiņas Lagūnas vannas priekus slēdza, mēs nodušojāmies un devāmies konferences vakariņās. Lielā dalībnieku skaita dēļ bija zviedru galda tipa vakariņas. Vairums galdu bija klāti smalkajā restorāna zālē, bet pāris galdi bija arī mazāk smalkajā zālē pirms tās – smalkā zāle bija pārpildīta.

Teorētiski viss, ko mums pasniedza, bija tikai uzkodas… Bet tik daudz dažādu uzkodu es sen nebiju redzējusi vienuviet. Kamēr es pagaršoju no katra pa drusciņai, es jau jutos kārtīgi ieēdusi, un kad es no mīļākajiem variantiem pagaršoju trešo porciju, es biju pārēdusies 😀 Šķiet, pavāri bija ļoti nopietni uztvēruši pienākumu iepriecināt ļoti dažādu valstu un izcelsmju cilvēkus – par uzkodām bija tapuši arī vairāki tradicionāli ne uzkodu ēdieni – tika pasniegti mazi, uz kociņiem uzsprausti burgeri, nelielos trauciņos vai uz kociņiem uzsprausti tomātu gabaliņi ar pesto un mocarellu, kā arī tūtiņas ar “fish’n’chip’ – tūtiņā viena sazinkāda salātlapa, 2-3 frī kartupelīši, karotīte mērcītes un zivs gabaliņš. Daudz dažādu sušī (vienīgā lieta no visa piedāvājuma, kas man garšoja, bet šķita tikai viduvēji laba, nevis izcila). Pavasara rullīši. Kanapē maizītes ar gaļu, dažādām zivtiņām. Par vienu no tām zivīm meitenes vēlāk sprieda, ka ja nu tā bija tā trakā, pūdētā haizivs… To es uzzināju tad, kad es to jau biju paēdusi, tāpēc mans verdikts ir, ka nē, nebija viss – tīri garšīga un aromātiska. Bija arī saldumi – karameļu krēms, brulē krēms (cukura virsiņai klāt mazmazliet kanēļa), kuru apdedzināja ēdāju acu priekšā (tāpēc brulē dabūšana gāja lēni), šokolādē mērcētas zemenes. Starp citu, nav vērts spraust uz kociņiem macaroons – neturas.

Vakarā viesnīcā bijām jau ap divpadsmitiem. Kādu brīdi krāmēju somu un tad iekritu gultā un gulēju miroņa miegā, ne rindiņu neuzrakstīju. Kolēģis pirms gulēt iešanas novēlēja laimīgu pusnakti, jo pilna nakts nesanākot – autobuss uz lidostu bija pusē sešos. Pieciem no mums. Sestajam – vēl ātrāk.