Laumas piezīmes

Category: Ceļojumu stāsti

Ceļojumu laikā pierakstītie iespaidu stāstiņi.

  • Hamburga: saullēkts uz lidmašīnas spārna

    Pēdējā pilnajā dienā secināju, ka iepriekšējā dienā esmu pazaudējusi fotoaparātam objektīva vāciņu – šoreiz pa īstam un pavisam. Pievakarē izgājām haotiskā pastaigā pa Neuer Wall un vēl dažām izrotātām Hamburgas ielām. Runājoties ar J., secināju, ka Hamburga man asociējas ar Ziemassvētku lampiņām. Viena veikala vārtos redzējām pie grieztiem piekarinātu kentauru. Droši vien domāta bija cēla, lēcoša poza, bet izskatījās tā kā mazliet pret grieztiem atsities.

    Iečekojām vēlreiz Leopolda krogu un secinājām, ka vācu virtuve mazliet atgādina “piektdienas vakaru mammas ledusskapī”: J. paņēma lebrakas, kas izrādījās esam ceptas doktordesas līdzinieks ar vēršacīm un manam ēdienam kā piedeva bija milzīga ceptu kartpeļu procija. Manam gaļas gabalam ar sēnēm un sieru nebija nekādas vainas, tikai saukt kaut ko tik sausi noceptu par steiku gan ir perversi. Savukārt par kartupeļiem jāpiebilst, ka garšu uzlabo tas, ka tajos iecep mazos gabaliņos sagrieztu cauraudzi un sīpolus.

    Ļoti centāmies iet gulēt laikus, bet tad, kad ieslēdzu modinātāju, tas tāpat man vairāk par piecām stundām nesolīja, turklāt uzreiz jau es arī neaizgāju gulēt. No rīta piecēlāmies laicīgi (četros!), uz bāni aizgājām laicīgi un vispār bijām ļoti lieliski… Bet nokavējām konkrēto bāni, uz kuru bijām nākuši, jo kaut kāds muļķīgs biļešu automāts negribēja ņemt ne manu karti, ne manus papīra eiro. Biļetes dabūjām kopā ar iespēju 20 minūtes gaidīt nākamo bāni. Nekas briesmīgs nenotika.

    Lidostā izmēģināju jaunu automatizācijas iespēju – bagāžas iečekošanas automātu, kurš liek tev pašam uzlīmēt bagāžas uzlīmi uz sava čemodāna. Ar pirmo reizi pielīmēju vietā, kur lāzeris to neredzēja, tāpēc automāts paziņoja, ka bagāžai taga neesot, izdrukāja otru un lika pielīmēt kārtīgāk 😀

    Tik agrai lidošanai ir savi labumi un trūkumi. Trūkums bija tas, ka Hamburgas lidostā terase, no kuras varēja skatīties lidmašīnas, bija nepieejama, jo tai priekšā bija slēgta kafejnīca. Labums bija tas, ka redzēju skaistu ausmu, turklāt tā pat bija man. Tikko pēc pacelšanās bija pilnīgi tumšs un varēja redzēt zvaigznes, tomēr jau pēc dažām minūtēm viena debesu mala sāka krāsoties sarkana un pakāpeniski kļuva gaišāks. Sevišķi eleganti tas izskatījās, kad lidmašīna manevrēja uz nolaišanos – sasveroties uz sāna, bija redzamas divas ausmas krāsu joslas – viena debesīs uz mākoņu robežas un otra, kas atspīd uz spārna. Papildus bonuss – Lufthansa ļoti izklaidē savus klientus – dzirda ar kafiju, alu, vīnu un iedod miniuzkodiņu pat īsajā, 45 minūšu lidojumā.

  • Hamburga: dzīve turpina notikt

    Aizmirsām izlikt netraucēšanas zīmi, kā rezultātā mūs gandrīz pamodināja apkopējs. Aizdzinām viņu prom un turpinājām gulēt. Nezinu, vai J. vispār vēl atcerās šo miegaino incidentu.

    J. pārliecinājās, ka stacijas bulciņu pārdevēji nemāk angliski – no rīta 6 bulciņu vietā kaut kā viņam bija iedotas 4. Es savukārt pārliecinājos, ka J. vācu valodas zināšanas ir pietiekami labas, lai būtu vērts viņam prasīt lietas, bet ne pietiekami labas, lai viņš vienmēr spētu atbildēt. Papildus secinājums: ēdienu nosaukumu zināšana jebkurā svešvalodā ir fantastisks bonuss pat tad, ja nespēj izteikt ne vārda – jo ēdienkaršu lasīšana.

    Pēc vakardienas izgāšanās ar ēdienu, apspriedāmies ar J., ko mēs katrs no ēšanas pasākuma sagaidām, viņš ievāca ieteikumus IRCā, un tādejādi mēs atklājām/iepazinām jaunu, ļoti lielisku vietu – Leopolda restorānu vienā Kolonādes galā. Tomēr vāciešiem arī ir virtuve. Nebija lēti – 10-12 eiro, bet porcijas nežēlīgi lielas. Pēc savas štriceles ar sēņu mērci un nūdelēm (un salātiem), man šķita, ka tālāko ceļu veikšu tikai un vienīgi veļoties pa Kolonādi un būs jācer, ka man nepiespriedīs soda naudu par ripenisku pārvietošanos pa gājēju ielu. Sēņu mērce bija no kaut kādām “eksotiskām” sēnem, nevis šampinjoniem, savukārt par nūdelēm es ilgi tiepos, ka tie varbūt nemaz nav makaroni – mīksti, biezi un ar kaut kā galīgi savādāku garšu kā parasti ir itāļu pasta. J. bija cepeša šķēles ar skābētiem kāpostiem un kartupeļu bambāli, un pirmo reizi viņš atteicās man palīdzēt ar manu pāri palikušo ēdienu. Tā ka porcijas tiešām nebija mazas.

    Tā kā blakus bija gada tirgus, J. aizvilka mani uz turieni vēl trešo reizi – suvenīrus vajagot. Arī vakar plaši un dāsni izstaigājām vairākus tirdziņus, bet secinājām, ka piedāvājums visur ir ļoti līdzīgs un vairāk nekā puse stendu ir ēdiens. Tirdziņa apmeklējums ar diviem neuzkrītoši vizmojoša zīda lakatiem pilnībā sagrāva manas ceļojuma finanses. Ir ļoti slikta ideja iet uz vienu un to pašu tirdziņu trīs reizes pēc kārtas. Turklāt lakatu stendu es esmu redzējusi tikai tirdziņā pie ezera. Viņā bija tas pats dienvidnieciskā paskata onkulis, kas pagājušajā gadā.

    Vakarā atkal sniga, bet šķiet, ka ir siltāks – mājās nākot, samirka zābaki. Pēc zināmas izpētes atklājās, ka viesnīcā ir ļoti efektīvi, ieslēdzami radiatori – zābaki izžūs viens divi.

    Vēl mēs dabūjām mazliet paspēlēt arkāžu automātus, kā arī pagaršoju ar gaisa presi taisītu kafiju. Vēl es beidzot aizdomājos līdz tam, ka pret ūdens trūkumu organismā ļoti palīdz, ja no rīta uztaisa termokrūzē lielu piparmētru tēju.

    Ā, un vēl pilnīgā randomā uz ielas mūs uzrunāja kāds puisis, kuru bija pārsteigusi iespēja dzirdēt latviešu valodu. Hamburgas iedzīvotājs, kam tēvs latvietis, māte vāciete. Viņs gribēja zināt, vai mēs arī te dzīvojam. Atbildējām, ka esam atbraukuši atpūsties.

    Kopumā laikam iestājusies kaut kāda otrā elpa un vispārējais nogurums ir samazinājies.

  • Hamburga: par daudz tomātu pastas

    Nākamajā dienā atkal uztaisījām garo pusdienlaiku – pastaigājām pa pilsētas centru, iegājām Pētera un Jēkaba baznīcā un pēc tam izmetām līkumiņu noliktavu rajonā. Spriežot pēc tā, ka jutos pārsteigta, ka Pētera baznīcā var fotogrāfēt, jāsecina, ka laikam taču tur iekšā nekad nebija izdevies ieiet. J. filozofē par baznīcu lielumu un krāšņumu/askētiskumu, es reizēm nezinu, kā komentēt – ir redzētas gan lielākas, gan krāšņākas, tomēr, kad J. tā norāda, nu ir jau, ir arī šajās kaut kas. Krāšņas ērģeles un gleznas.

    No baznīcām nākot, sanāca trāpīt uz Čīles māju, kurai šoreiz bija iedegtas fasādes gaismiņas. Smuki. Pastaigājām pa Hafencity, uztrāpījām uz vairākām smukām ķieģeļu mājām, kuras nebija izgaismotas un tāpēc pustumsā bija slikti saskatāmas, kā arī uz daudz vairāk smuki izgaismotām ekām, it īpaši kanālu malās. Ikoniskajā vietā, kur saiet kopā divi kanāli, bija vesela fotogrāfu armāda ar statīviem, superobjektīviem un superlēcām. Sakautrējos un gājām tālāk. Ar ceļojuma aprīkojumu man galīgi neizdodas to vietu sabildēt.

    Ar ēdienu gan nepaveicās – J. gribēja atrast iespējas ēst lētāk, es nemācēju pietiekami pamatoti iebilst, ka tas neizdosies , kā rezultātā tikām pie nevis vienkārši dārga ēdiena, bet slikta un dārga ēdiena – manu picveidīgo maizīti kāds bija burtiski apslīcinājis kečupā.

    Beigās bijām arī pie Katrīnas baznīcas, kurai apgājām apkārt pusotru apli, meklēdami atvērtas durvis. Neatradām, lai gan šķita, ka iekšā spēlē. Nu, neko, citu reizi.

    Vakarā tikām mājās mazliet ātrāk un tad gulējām, gulējām un vēl gulējām. Bet miegs turpina nākt.

    Un es pirmo reizi redzēju Hamburgā sniegu. Vakarā sniga lielām pārslām un bija uzkrājusies tīri pieklājīga kārtiņa, kas gan nākamajā dienā bija praktiski pazudusi, atstājot plānu, aukstu un ļoti slidenu ledus kārtu.

  • Hamburga: dzīve notiek

    Nākamajā dienā nošmaucām pusdienlaiku un izgājām pa Kolonādes ielu uz gada tirgu, kur nopirku marcipāna piparkūkcepumus. Tā ir, kā man šobrīd liekas, labākā potenciāli lokālā lieta, ko esmu Vācijā ēdusi. Vest to mājās kā suvenīru ir neoriģināli, bet garšīgi. Iepazīstināju J. ar vietējiem berlīneriem un viņš man piekrita – neciešami saldi, bet mīklā ir kaut kas tāds, kas tos padara galvas tiesu pārākus par visiem Latvijas berlīneriem. Aizgājām uz Jim Block burgeriem (man trūkst ēdamvietu izdomas šajā pilsētā, tāpēc atražoju jau zināmās), un vienbalsīgi vienojāmies – nav slikti, patiesībā ir pat ļoti labi… ja nav jākonkurē ar Rīgas StreetBurger. Ar to konkurēt ir neiespējami.

    Laiks ir skaidrs un vēss. Pirmo reizi pieredzu Hamburgā salu. Mazliet nožēloju ziemas mēteļa neņemšanu, bet savelkot virsū džemperus un nestāvot daudz ārā, ir labi. Pārmaiņus cenšoties ātri pārvietoties un “nestāvēt daudz ārā” un pārāk ilgi sēžot, esmu samocījusi abu lielu muskuļus un kaut kādu saiti pēdā – viss sāp, staigāju kā pīle.

    Visa ir ļoti daudz. Vakarā nākot uz viesnīcu, priecājamies, cik skaistus gaismiņu rakstus veido svētku rotājumu atspīdumi mazajā Alstera ezerā.

  • Hamburga: ierašanās un iekārtošanās

    Atbraucām veiksmīgi. Gaidot pārsešanos uz otro lidojumu gandrīz aizmigām un sākām apsvērt visu vakara plānu atcelšanu, bet, kad beidzot tikām līdz otrajai lidošanai – “excitement started to creep in” (aizrautība piezogas nemanot), kā teica J. Debesis bija pietiekami skaidras, lai paceļoties un nolaižoties varētu apbrīnot brīnumainas gaismiņu kaskādes. Savukārt pirmajā lidojumā bija iespējams redzēt smukus, dienasgaismas apspīdētus mākoņus – lidojumi, šķiet, centās J. parādīties no labākās puses. Turklāt mums deva bezmaksas ēdienu un dzērienus – varēja dabūt arī alu un vīnu, bet mēs ar saviem klepiem atteicāmies no šī prieka. Ir, ir atšķirība starp Luftu un, emm, citām kompānijām.

    Viesnīca ir pavisam, pavisam mazliet tālāk, nekā man šķistu ērti, un mazliet par daudz sterili dizainēta, nekā man šķistu pieņemami. Turklāt pie gultas ir tikai viena lampa – patumša naktslampiņa. Kad J. izteica komplimentu par aiz loga esošo skatu, samulsu – tur ir būvlaukums, būvlaukums, kanāls vai peļķe un vēl viens būvlaukums! Viņš teica, ka plika siena būtu sliktāk. Es nespēju līdz galam piekrist, bet aizdomājos, ka veiksmīgas būvdarbu pabeigšanas gadījumā gan te varētu būt skaisti. Tas izskaidro, kāpēc viesnīca bija salīdzinoši lēta par spīti savām zvaigžņotajām pretenzijām. Nonācu pie secinājuma, ka viesnīcas ar pretenzijām uz dizainu un pagalam neizdevušamies “odziņām” (šis ir mājiens uz Prāgas viesnīcu ar stikla logiem tualetes durvīs) man liekas patīkamākas nekā sterils jebkādu īpatnību trūkums. Šī laikam ir tā neracionālā mana cilvēciskuma daļa. Nez, man neveicas ar Vācijas viesnīcām, vai arī tas te ir tāds stils.

    Tomēr numuriņā ir elektriskā tējkainna un bezmaksas tēja, kas savukārt ir rets un ļoti patīkams bonuss.

    Kamēr ar metro atpērāmies no lidostas līdz viesnīcai, pie mums piekrīpojusi bija ne tika aizrautīgā sajūsma, bet arī izsalkums. Neticēdama plašam ēšanas iespēju klāstam 26.decembra vakarā, piedāvāju J. savu oriģinālo plānu – vispirms gājiens uz kongresu centru, lai piereģistrētos un nebūtu nākamajā dienā jāstāv rindā, pēc tam uz Rīperbāni paēst Man Wah. Pa ceļam parādīju centrālo staciju, Alster ezeru un tam pāri gada tirgus gaismiņas. Kā arī pagājušajā gadā netīšām atklāto slidotavu, uz kuru var forši skatīties no augšas.

    Aplūkojām Rīperbānī termoforus ar pupiem un paēdām ķīniešu ēdienu. Uzzināju, ka tinteszivs ir kaut kāds astoņkāj-kalmār-veidīgais mūdzis, nevis zivs – pasīksta. Dabūju pajēlu olu mērci un šķita, ka esmu baigi iegrābusis. Pārsteidzšā kārtā tas bija ne tikai ēdami, bet pat zināmā mērā garšīgi. Tikai apkraukšķinātās nūdeles ļoti, ļoti sparīgi izvairījās no tikšanas mutē.

    J. atzina, ka Rīperbānis ir savādāks, kā jebkas Rīgā redzamais, bet lielais cilvēku daudzums esot nomācošs. Man nācās paraustīt plecus, ka, ja nebūtu cilvēku, mums nedotu ēst.

    Atpakaļceļā liku gps-am atrast vistaisnāko ceļu, jo biju piekususi. Sanāca tā, ka tas veda garām Mihaēla baznīcai, Nikolaja baznīcai un Čīles ēkai. Man vērā ņemamu melanholiju sagādāja atklāsme, ka Nikolaja baznīca ir remontā – skaistais, cakainais tornis ir pilnībā ietīts stalažu stalažās, tā, ka tikai daži stūri ir ārā. Turklāt pie skulptūrām nebija ieslēgta gaisma. J. visādi jūsmoja par torņa augstumu (jāatzīst godīgi, ka stalažu daudzie stāvi to uzsver, citādi nebiju tam īpaši pieversusi uzmanību), un ar telefona iebūvēto lukturīti gandrīz vai varēja apskatīt sēdošo raudātāju, tomēr maza melanholija man sirsniņā palika. Nu, neko. Citreiz. J. patika arī “lielcakainā” Mihaēla baznīca, kurai bija ieslēgts fasādes apgaismojums. Savukārt kāds bija notaupījies un izslēdzis Čīles mājas apgaismojumu. To gan mazliet kompensēja pilnīgi tukšā autostāvvieta, kurā tagad varēja nostāties pleķī, kurā vislabāk redzams Čīles ēkas spicais stūris un liektās sānu kontūras. Un viens no Čīles mājas pagalmiem bija burvīgi izgaismots. Un viens arī glītas, bet ne slavenas blakus mājas pagalms.

  • Lidmašīnā pierakstītie fragmenti

    Kā jau parasti, man Reikjavīkā laika vienmēr bija par maz. Arī rakstīšanai. Tāpēc paliek ārpusē visādi mazi, jauki sīkumi, kas reizēm ir pat bijuši svarīgāki nekā tie “lielumi”.

    Piemēram, vērojot mājiņu, kurā dzīvojām, iemācījos, ka, ja gribas baltu, baltu interjeru, tajā dzīvīgumu ienes dažādas baltā nianses. Griesti un pāris sienas bija cēli, auksti baltas, bet lielais vairums sienu – mazmazliet krēmīgi baltas. Dažas mēbeles – viegli pelēcīgi baltas, bet mana gulta bija gaišā krēma krāsā. Lai cik garlaicīgi tas neizklausītos, kopā ar autentiski čīkstošo, šķirbaino, lakoto koka grīdu un lakoto koka skapi vienā no guļamistabām, tas patiesībā bija neizmērojami mājīgi. Jā, nekrāsots koks arī šajā ansamblī ļoti iederējās.

    Šī varētu būt pirmā konference, kur kafijas paužu kafija nebija draņķīga. Patiesībā tā bija pat tīri laba, un piens bija labs. Kur Islandē ņem pienu, turklāt labu, ja te ir tik maz govju?

    Šķiet, islandieši tiešām mīl tūristus. Nu, labi, mīl būtu par traku teikts. Bet man atkal un atkal palika sajūta, ka mani uztver nevis kā apkārtstaigājošu labumu valsts ekonomikai, bet kā cilvēku un ka kāds laik pa laikam mēģina mazliet iztēloties, ko es varētu domāt vai just. Droši vien jau tā ir selektīva izlase un man vienkārši gribējās tā pieņemt, bet tomēr patīkami. Kad ieradāmies un sešatā drūzmējāmies uz nelielas ieliņas, meklējot viesnīcas ofisu, un izskatoties apjukuši un nepārvarami tūristaini, pāris garāmgājēji mums ierošinoši uzsmaidīja. Un tas plakātu vecītis, kurš pārvarēja savas bailes no lielā printera, valsts brīvdienā, kura ir laba, jo ir valsts brīvdiena, lai gan kas to lai zina, kam par godu 😀 Un tante, kas, sirsnīgi raizēdamās, kolēģei atgrieza naudu, kad bija radies pārpratums – kolēģe gribēja vienas aproču pogas pirkt un otras atdot atpakaļ, bet no kartes noņēma naudu par abām.

    Lavas lauki. Pussala, kurā atrodas Keflavīka un Zilā lagūna ir viens vienīgs lavas lauks. Pie Zilās lagūnas bija teikts, ka lavas slānis radies 800 gadus atpakaļ, bet Vikipēdija teica, ka tā pussala ir pilna ar vulkāniem. Tā rezultā visu ceļu no lidostas uz Reikjavīku sanāk braukt pa zemi, kuru viscaur klāj sūnas un lava. Viss. Nekādu koku. Pāris vietā dažas lupīnas. Māju arī praktiski nav. Sireāli iztēloties, ka Islandē kaut kur esot arī meži – īsti, vismaz reizēm zaļi, ar lieliem kokiem. Ka ir augu valsts, ka cilvēki te var dzīvot. Jo lavas laukā ir jāēd sūnas vai jāmirst badā. Starp citu, islandieši arī ar savu augu valsti lepojas. Vispār islandieši ar visu kaut ko lepojas. Ar savu zemi, ar savu kultūru, ar aitām, ar jocīgajiem putniem, zivīm, arhitektūru, vulkāniem, kastajiem avotiem. Ļoti iespējams, ka ar praktiski visu, kas Islandē ir. Un kvalitatīvi par to vēsta iebraucējiem. Un ar izdomu. Es nebiju līdz šim noticējusi, ka tik ļoti var lepoties ar savu valsti demokrātiskā republikā, kur valsts cildināšana nav režīma uzspiests pienākums. Bet var. Iedvesmojoši. Islande vispār ir iedvesmojoša. Pirmajā brīdī, ar to saskaroties, gribas teikt “ak, šausmas”, bet ieskatoties rūpīgāk tā kļūst interesanta, bagātīga, sarežģita, daudzveidīga un iepazīt aicinoša. Un šī transformācija manās acīs man padara Islandi ļoti īpašu. Lai gan es priecātos, ja biežāk spīdētu saule, būtu mazāk mākoņu un retāk līņātu.

    Starp citu, katru dienu solīja lietu, bet tā pa īstam lieli lieti sākās tikai tad, kad mēs braucām prom. Veiksmīgi un jauki. Mākoņains gan bija gandrīz vienmēr, tomēr ar visiem mākoņiem un pelēkumu debesis bija ļoti gaišas un reizēm pat žilbinošas. To manām smadzenēm bija grūti apjēgt.

    Ā, vēl vēji: Islandē var jaudīgi iepūst. Valdzinoši, bet vajag vēja izturīgu apģērbu.

    P.S. Bet nolaižoties Rīgā dabūju pavērot aveņsarkanu saulrietu.

    P.S.2. Pēc Reikjavīkas šķita, ka manā mīļajā Oslo ir drusku par daudz cilvēku un pārāk lielas mājas. Vai arī es biju pārāk nogurusi no konferences un dzīvošanas barā.

  • Zilā lagūna un uzkodu daudzveidība

    Vakarā bija konferences svinīgās vakariņas. Tās notika ģeotermālo ūdeņu spa centrā Zilā lagūna. Mēs nopirkām papildiļetes, lai var aizbraukt ātrāk un papeldēties. Lai gan runā, ka šis ir tūristu pārpildīts spa un citur Islandē esot labāki (turklāt atšķirībā no šī pilnīgi dabiski), tas, salīdzinot ar manu pieredzi, bija jauns piedzīvojums.

    Zilās lagūnas stāsts, ja tic internetam, ir šāds. Pirms gadiem 25 tur uzcēla ģeotermālo elektrostaciju, kuras turbīnas darbina no zemes nākošais ūdens. Kad turbinās ir izdarbinātas, ūdens tiek izlaists cauri kaut kādai stacijai, kas siltumu novada Reikjavīkas apsildīšanai un pēc tam ūdens kļūst par nevajadzīgu atkritumproduktu. Kādu laiku pēc elektrostacijas uzbūvēšanas, ap “nevajadzīgā atkritumprodukta” ezeriņiem sāka pulcēties cilvēki, jo ar minerāliem bagātais ūdens (sērs, silikāti un kas tur vēl – īsti droša neesmu), palīdz pret psoriāzi un vispār atstāj labvēlīgu iespaidu uz ādu. Tā nu dažus gadus pēc tam tur tika izbūvēts spa ar pievienotu kosmētikas firmu, kas pēta šī ūdens ietekmi uz ādu un ražo kosmētikas līdzeļus. Ūdens baseinos reizi divās dienās tiek nomainīts.

    Realitātē tas ar mums notika tā – pirms iešanas mirkt pieprasa rūpīgi nomazgāties. Tad jāsaņem drosme un no slēgtā lieveņa jāiziet ārā mežonīgā vējā un kapājošā lietū. Zobus klabinot jāveic daži metri līdz trepītēm un uzmanīgi, nepaslīdot jākāpj iekšā ļoti siltā ūdenī. Zem klajas debess. Ūdens baseini ir necaurredzami zili balti (liela sprīža dziļumā vairs neko redzēt nevar) un kūp, vējš mētā garaiņu mākoņus kā veclaicīgās filmās. Baseins ir izraksts/izspridzināts milzīgā lavas laukā (visas tā pussala ir praktiski bez vakulārajiem augiem, sūnas vien), apkārt koka laipiņas un/vai lavas krāvumi. Bet. Viss, kur skarās klāt ūdens, ir klāts ar ideāli gludu, baltu kārtu – tik gludu kā porcelāna glazūra. Ne tikai akmeņi, bet arī dēļi, metāla stieņi pie trepēm, viss pēc kārtas. Baseina dibenā ir jūtams rupju smiltiņu slānis, ūdens apmēram līdz viduklim vai krūtīm – kā kurā vietā. Liels bija mans pārsteigums, kad, izķeksējot smiltiņas ar kājas pirkstiem ārā, tās izrādījās ļoti, ļoti melnas – lavas drusciņas. To cauri zilibaltajanm ūdenim nevar nojaust ne mazākajā mērā.

    Ūdens ir silts, silts un pētot tā (ne)caurredzamību es pēkšņi saprotu, kāpēc manam darba vadītājam pāris dienas atpakaļ, reklamējot lagūnas labumus (jā, tiešām reklamējot), paspruka frāze “nu, kad iesēžas tajā zampā, ir ļoti labi”. Tiešām jauka zampiņa. Sireāla sajūta – ausis salst, nepareizi pagriežoties sejā reāli sit lietu, ja pieceļas stāvus, viss, kas ir virs ūdens, momentā salst. Kā notupies atpakaļ, vairs nesalst. Kādu laiku cīnījos ar pārdomām, vai šis ūdens ir kaitīgs manām brillēm. Kad man galīgi apnika, ka neko neredzu, sāku reizēm iemērkt brilles ūdenī – līdz brīdim kamēr lēcas atdziest, tās neaizsvīst.

    Ūdens pilieni, kas trāpīja uz lūpām, ir sāļi. Kādu laiku abas ar kolēģi “klīdām” pa baseinu, meklējot citus kolēģus, bet neatradām. Kā vēlāk uzzinājām, nebijām atradušas arī pirti. Bet mēs secinājām, ka nevar sēdēt zem ūdens – dibenus ceļ uz augšu, pārāk viegli.

    Pēc apmēram stundiņas Lagūnas vannas priekus slēdza, mēs nodušojāmies un devāmies konferences vakariņās. Lielā dalībnieku skaita dēļ bija zviedru galda tipa vakariņas. Vairums galdu bija klāti smalkajā restorāna zālē, bet pāris galdi bija arī mazāk smalkajā zālē pirms tās – smalkā zāle bija pārpildīta.

    Teorētiski viss, ko mums pasniedza, bija tikai uzkodas… Bet tik daudz dažādu uzkodu es sen nebiju redzējusi vienuviet. Kamēr es pagaršoju no katra pa drusciņai, es jau jutos kārtīgi ieēdusi, un kad es no mīļākajiem variantiem pagaršoju trešo porciju, es biju pārēdusies 😀 Šķiet, pavāri bija ļoti nopietni uztvēruši pienākumu iepriecināt ļoti dažādu valstu un izcelsmju cilvēkus – par uzkodām bija tapuši arī vairāki tradicionāli ne uzkodu ēdieni – tika pasniegti mazi, uz kociņiem uzsprausti burgeri, nelielos trauciņos vai uz kociņiem uzsprausti tomātu gabaliņi ar pesto un mocarellu, kā arī tūtiņas ar “fish’n’chip’ – tūtiņā viena sazinkāda salātlapa, 2-3 frī kartupelīši, karotīte mērcītes un zivs gabaliņš. Daudz dažādu sušī (vienīgā lieta no visa piedāvājuma, kas man garšoja, bet šķita tikai viduvēji laba, nevis izcila). Pavasara rullīši. Kanapē maizītes ar gaļu, dažādām zivtiņām. Par vienu no tām zivīm meitenes vēlāk sprieda, ka ja nu tā bija tā trakā, pūdētā haizivs… To es uzzināju tad, kad es to jau biju paēdusi, tāpēc mans verdikts ir, ka nē, nebija viss – tīri garšīga un aromātiska. Bija arī saldumi – karameļu krēms, brulē krēms (cukura virsiņai klāt mazmazliet kanēļa), kuru apdedzināja ēdāju acu priekšā (tāpēc brulē dabūšana gāja lēni), šokolādē mērcētas zemenes. Starp citu, nav vērts spraust uz kociņiem macaroons – neturas.

    Vakarā viesnīcā bijām jau ap divpadsmitiem. Kādu brīdi krāmēju somu un tad iekritu gultā un gulēju miroņa miegā, ne rindiņu neuzrakstīju. Kolēģis pirms gulēt iešanas novēlēja laimīgu pusnakti, jo pilna nakts nesanākot – autobuss uz lidostu bija pusē sešos. Pieciem no mums. Sestajam – vēl ātrāk.

  • Landakotas baznīca

    Trešajā konferences dienā beidzot no rīta sakrita tā, ka referāti bija tālu no manas tēmas, tāpēc uz Harpu varēju doties vēlāk. Piecēlāmies visi mūsu dzīvoklīti gandrīz reizē – kad daļa gāja uz pirmajiem referātiem, un, pameditējuši pie kafijas krūzes, izklīdām dažādos virzienos. Es nolēmu izmest līkumiņu pa ceļam uz Harpu – aiziet līdz baznīcai, kas pa logu no mūsu mājiņas bija redzama. Baznīca jau iztālēm piesaista uzmanību ar mazliet netipisko izskatu – it kā gotiskā baznīcā kā pieklājas (asās, lauztās velves, līnijas, kas tiecas uz augšu, uz augšu), bet tornis ir bez spicā jumta. Tas beidzas ar taisnu jumtu, kam gar malām uz augšu ir mūra robiņi gandrīz kā viduslaiku cietokņiem. No šāda cietokšņa visvairāk tas atšķiras ar jumta vidū nolikto sarkano signāllapmiņu lidmašīnām. Vikipēdija man pavēstīja, ka tā ir Landakotskirkja – Landakotas baznīca – viena no Reikjavīkas savarīgākajām katoļu baznīcām.

    Pa ceļam uz turieni vēlreiz papriecājos par virspusēji pieticīgo parlamenta ēku un iegāju nelielajā baznīcā tam blakus. Nelielā koka baznīca, izrādās, ir Reikjavīkas doms – pirmā ēka, kas celta, īpaši piedomājot par to, ka Reikjavīka tagad ir galvas pilsēta (Parlamenta ēka tikai pēc tam.), tā ir Islandes bīskapa baznīca un galvenā luterāņu baznīca Islandē. Doma baznīca ir neliela koka ēka ar salīdzinoši vienkāršu interjeru, lai gan šeit sīku rotājumu nepievienošanas māksla vēl nav izvesta līdz tādai pilnības pakāpei kā Halgrima baznīcā. Tā kā bija nākamā diena pēc Debesbraukšanas dienas, baznīcā bija vairāki tiešām krāšņi puķu pušķi. Starp citu, iezīmīgi, ka Islandes svarīgākā luterāņu baznīca ir neliela un daudzejādā ziņā necilu iespaidu radoša salīdzinājumā ar citām Reikjavīkas baznīcām.

    Pa ceļam uz Landakotas baznīcu un arī tālāk uz Harpu ejot, sanāk iet cauri vēstniecību rajonam. Arī tās Reikjavīkā ir mazākas kā daudzās citās valstis. Ievērojama daļa no tām atgādina savrupmājas, kas celtas bagātiem cilvēkiem ar gaumi.

    Baznīca no iekšpuses ir jauka, taču ne tik iespaidīga kā Eiropas lielākās gotiskās baznīcas vai Halgrima baznīca. Nu, tas laikam ir loģiski – viņa nav tika augsta un liela – tāpēc iekšā griesti arī tik neizmērojami augsti neliekas! Baznīcā ir tieši tāda, kā varētu gaidīt no baznīcas, kas ir gan katoļu, gan atrodas Reikjavīkā – tajā ir daudz vairāk rotājumu, elementi ap kanceli ir no sarkana marmorveidīga akmens un tā… bet tomēr tajā nav izcakināts kruzuļu kruzuļos katrs vismazākais nieks. Piemēram, logu vitrīnas veido nevis detalizētas ainas, bet krāsaini stikla kvadrātiņi. Dažādos logos dažādās krāsās. Arī šeit bija puķu pušķi, turklāt mazliet apvītuši – šeit es vairs nešaubījos, ka tie ir vakardienas.

    No ārpuses Landakotas baznīca izskatās grandiozāk kā no iekšpuses. Tā ir no kaut kādiem Islandei ļoti raksturīgiem pelēkiem akmeņiem, tāpēc rodas sajūta ka tā ir gandrīz kā no zemes izaugusi apstrādāta klints. Šo iespaidu pastiprina tas, ka arī ārpusē nav ļoti daudz caku, bet ir daudz uzsvērtu verikālu līniju. Apkārt baznīcai ir krietni liels pagalms – vienkārši zāliens ar un pāris krūmiem sētu ielas pusē. Blakus baznīcai ir kaut kāda muižas ēka vai sazinkas (vakarā noskaidroju, ka tā ir Landakotas skola, kas cenšas būt maksimāli mājīga), kuras pagalmā ir basketbola grozs. Tas nebūtu nekas pieminēšanas vērts, ja kaut kā nesanāktu tā, ka baznīcas pagalmā pēc būtības ir futbola laukums – vieni vārti ir pie skolas, bet otri – pie celiņa, kas ved no ielas uz baznīcu. Varēja redzēt, ka šo laukumu vismaz reizēm lieto – zāle izbradāta vairāk kā citur.

    Eiropas lielajās baznīcās vienmēr var pateikt, vai baznīcā ir atļauts šobrīd atrasties, pēc tā, vai iekšā ir cilvēki. Šeit abas baznīcas, kur ielīdu, bija pilnīgi, pilnīgi tukšas. Landakotskirkjā bija tik kluss, ka šķita, ka man no kameras spogulīša cilāšanās skaņām ausis aizkritīs. Lai gan es biju rūpīgi izlasījusi, ka baznīca ir vaļā, cīnījos ar sajūtu, ka esmu ielīdusi, kur nedrīkst, un daru kaut ko aizliegtu.

    Pa ceļam uz Harpu safotogrāfēju vēl vietējās mājiņas un atradu vienu sīkbodīti, kur pārdeva veselu kaudzi visādu ievārījumu – gan no tādām ogām, kuru vārdiem nespēju izdomāt tulkojumus, gan, apelsīniem, aprikozēm un no rabarberiem. Ievācu vēl dažus suvenīrus – tajā brīdī man nez kāpēc pēkšņi bija skaidras vairākas lietas, kas ir Islandes specifika, lai gan man neviens to nebija teicis.

    Pusdienās aizgājām atkal uz to pašu ēdnīcu, kur es ēdu jēru. Es biju apņēmusies meklēt nacionālo mencu, bet atteicos no tās par labu nacionālajam zivju sautējumam, kas nav jāmeklē. Ideja tāda: kartupeļi, balta zivs gaļa, siers, droši vien saldais krējums un maģija. Gan zivs, gan vismaz daļa kartupeļu bija jūtamos gabaliņos, bet ar maģijas palīdzību tas bija padarīts, par maigu, vienmērīgu masu, kas siera dēļ mazliet staipījās. Zivs garša nav pārspīlēta. Burvīgs ēdiens, jāmēģina atkārtot, tikai es nespēju iztēloties, kaa tik vienmērīgi iedraudzināt kartupeļus ar sieru.

    Pēc pusdienām bija sesija, kurā prezentējām savu plakātu. Nevar teikt, ka bija ļoti daudz cilvēki – pēdējā konferences sesija, pēc tam tikai noslēguma runas un konferences svinīgās vakariņas -, bet muti izrunāju sausu. Izdzēru visu savu ūdens pudelīti, un, paprasījusi līdzautorei atļauju, īsi pirms sesijas beigām pabeidzu arī viņas ūdeni. Kad sesija beidzās, viņa izvilka no somas ūdens pudelīti, kuru tur man par pārsteigumu bija rūpīgi iepakojusi un sāka skrūvēt vaļā, lai padzertos. Sods mani nepiemeklēja, jo es pastāvēju uz to, ka viņa ir atļāvusi man to ūdeni izdzert, bet kaut ko par mūsu nogurumu gan tas liecina.

    Attiecīgās dienas bēdu stāsts bija, ka atklāju, ka esmu pazaudējusi savu konferences programmas eksemplāru ar piezīmēm un vājprātīgi dārgo plakātu čeku. Tas ļoti samazināja mūsu iespējas dabūt atpakaļ naudu par drukāšanu. Izgriezu divreiz kājām gaisā viesnīcu un izmeklējos konferenču centrā, bet nekā.

  • Atgadījums ar plakātiem

    Šodien tomēr pārāk nelija un brīžiem pat uzspīdēja saule. Neatkarīgi no tā, ir mākoņi vai nav, debesis ir gaišas, gaišas, fotoaparāts jūk prātā. Pirms brauciena iegūtais polārfiltrs ir interesants labums, bet tas neatrisina visu.

    No rīta gājām trijatā uz attālo universitātes “pilsētiņu” drukāt plakātus. Plakātus vajadzēja divus, bet pastaigā pievienoties nolēma vēl kolēģe. Gājām garām Tjornin ezeram, apskatījām vēlreiz putnus un Reikjavīkas brīvbaznīcu. Ezera krastos ir koki, krūmiņi, zāle un tamlīdzīgas, jaukas, zaļas lietas, kas šķiet, Islandē ir jākopj un jāaprūpē, lai labi augtu. Sevišķi mani sajūsmināja daudzās narcises – zaļumos, zem kokiem, visur.

    Pa ceļam iztālēm (pāri lokālajam lidlaukam) paskatījāmies uz Perlan (ēka ar milzonīgu spoguļstikla kupolu). Aizejam tur, un mazliet šaubīdamies ejam pa pirmajām nelielajām durtiņām iekšā. Tur mums pretī nāk onkulītis gandrīz pidžamas biksēs, un uz mūsu jautājumu par drukāšanu saka, ka ir nacionālā brīvdiena. Mēs nevarot uzdrukāt tur un mēs nevarēšot izdrukāt nekur, nekur, jo ir nacionālā brīvdiena! Varēšot rīt, deviņos. Mēs apjukuši – nacionālā brīvdiena? kāda nacionālā brīviena? Onkulis – mmm, es nezinu, kā viņu sauc, bet ir nacionālā brīvdiena! Mēs – bet mums šovakar vajag viņu prezentēt… Onkulis pameklēja internetā un pavēstīja mums, ka ir “ascension day” (Debesbraukšanas diena). Mēs taisījām ļoti apmulsušas un izmisušas sejas. Onkulis teica, ar lielo printeri mākot apieties tikai viens cilvēks un viņa tagad guļot. Mēs taisījām vēl izmisušākas sejas. Mums laikam sanāca pietiekami labi – viņš mūs apsēdināja un lika pagaidīt – viņš esot aizsūtījis viņai SMS, ja viņa būšot nomodā, atbildēšot. Sēžam un mulstam. Pēc kāda laika onkulītis saka, ka šī mītiskā viņa ir atsūtījusi, lai onkulis mēģinot printēt un, ja strādāšot, tad strādāšot. Gaidam vēl, gaidām ilgi. Pēc laika onkulis atnes kolēģa plakātu un saka, par otru gan viņš neko nesolot – printeris mirdzinot lampiņas un saucot palīgā, lai viņu glābjot un onkulītis neko nesaprotot (to pēdējo viņš mums teica daudz reižu). Beigu galā tomēr arī mans plakāts bija izdrukāts. Mēs tikmēr bijām izdomājuši, ka jāiedod onkulim šokolāde, bet onkulis tikmēr bija aizbrucis un atstājis savā vietā citu onkuli un tad nu mēs šim šokolādi nedevām. Mums noplēsa šāāāāusmīgi daudz naudas par šo jautro piedzīvojumu.

    Atpakaļ nākot, izgājām pa mazliet citu ceļu, apskatījām kapusētu, papētījām islandiešu vārdu sistēmu (vārds un tēva vai retāk mātes vārds, uzvārdu nav), nokavējām vairāk nekā bija domāts, paskumām par notērēto naudu un paķiķinājām par lielisko onkuli.

    Tieši blakus Harpai ir vecā osta. Tur pašlaik ir izstādīte par piemiņu nogrimušajiem kuģiem kartes ar visiem kuģiem (virs 8t), kas nogrimuši pēdējo laikam 300 gadu laikā. Vēl tur ir izstādīta lokomatīve, ko izmantoja ostas būvēšanai. Es gan tā īsti neizpratu, kāpēc tā skaitās vecā osta, jo tur ir krietni daudz salīdzinoši jaunu, vidēji lielu kravas (?) kuģu – tā osta tiek lietota un ne tikai jahtām. Tankkuģus gan te laikam nelaiž.

    Pusdienās man sanāca abloms – kolēģi gribēja lētāk un ātrāk, bet es nonācu pie secinājuma, ka Reikjavīkā ēst ātrēdienus ir galīgi nepraktiski – tie vienalga ir labu Rīgas vakariņu cenā, lai gan savā būtībā ir tādi, kuriem vairāk par 4 eiro veltīt skauž. Tā pārlocītā pica bija ar draņķīgu šķiņķi, ar pārspīlētu tomātu mērces daudzumu un bez apsolītajām sēnēm. Labāk jāizmēģina vairākās vietās piedāvātā tradicionālā menca. Žēl, ka tik maz laika.

    Nogurums nāk virsū – šodien pirms pēdējās sesijas ar kolēģi abas secinājām, ka kājas krīt nost un devāmies mājās atpūsties. Tur satikām trešo kolēģi, kas arī bija piekususi. Varētu tā kā kaut kur iet, bet spēka nav.

    Vakarā atnāca mans darba vadītājs un mēs visi spriedām par dažādām vairāk vai mazāk nopietnām lietām. Par valodām, par zinātnisko apriti. Par to, kā citu valstu studenti un pasniedzēji ienes daudz augstāku līmeni universitātē. Par to, kā, ja par kādu lietu kādā valodā nerunā, tad neveidojas vārdu krājums, kurā par to runāt. Organizacionālie jautājumi ir sarežģīti. Vadītājs priecājās, ka Skandināvijas valstīs tomēr zinātnieks (it īpaši postdoks) var daudz vairāk koncentrēties uz vienu lietu, netiekot raurstīts apkārt.

    Vakar, gar jūras malu staigājot, redzēju, ka Reikjavīkā tomēr ir vairāk par vienu augstceltni, neskaitot baznīcas, tomēr tas, ka pamatā mājas te ir 2-3 stāvus augstas, melots nav. Un šeit cilvēki neveido kapu kopiņas, tā vietā paceļ uz augšu visu kapavietai atvēlēto laukumiņu un tieši uz kapa uzstāda koku.

    Te ir daudz valdzinošu suvenīru – piemēram, melnās lavas rotiņas (ar neliela sudraba apdarīti) man dikti iet pie sirds. Sāpe tikai, ka zem 1000 (6,5 eiro) kronām nekas no tā nav nopērkams. Mājās nākot, mazliet papētījām suvenīru veikalus – uz maisiņiem ar islandes zirdziņu kakiņu konfektītēm tiešām uzķērāmies un brīdi ticējām, ka tās ir īstas kakiņas.

    Vēl es šodien izpētīju, ka zilā gaisma vienā konferenču zālē tomēr nav neona trubas, bet aiz metala stienīšiem paslēptas lampiņas. Vēl es uzzināju (šķirstot suvenīrkalendāru veikaliņā Harpas pirmajā stāvā), ka šīs zāles vārds islandiski nozīmē ziemeļblāzmu. Atbilstoši. Šo rakstot, sameklēju arī citu zāļu nosaukumu nozīmes: Eldborg (lielākā) – uguns pils, Kaldalón – aukstā lagūna, Norðurljós – ziemeļblāzma / ziemeļu gaismas, Silfurberg – Islandes špats (pamatā tikai Islandē atrodami kristāli).

  • Reikjavīka – filozofisks sākums

    Vakars Reikjavīkā – pēc vietējā laika ir desmit un ārā ir gaiša diena, vienīgi tāds apmācies. Bet, kopš saule nogāja zemu, ārā tā kā krāsaināk palika. Pateicoties trīs stundu laika nobīdei, varbūt es pat laicīgi piecelšos.

    Esam krietna čupiņa, dzīvojam burvīgā, veclaicīgā mājiņā ar šaurām, stāvām kāpnītēm un terasīti – otrajā stāvā. Var redzēt, ka oriģinālais plānojums ir piekoriģēts par labu dzīvokļu viesnīcas vajadzībām, tomēr pīti krēsli, koka sienu apdare un grīdas, kā arī slīpie jumta lodziņi rada noteiktu, savdabīgu noskaņu. Sasodīti omulīgs namiņš, tikai ugunsgrēka gadījumā pa tām šaurajām kāpnītēm evakuēties es gan negribētu.

    Viss mūsu bariņš ir atklājis vismaz 4 veidus, kā atlidot no Rīgas uz Reikjaviku, bet beigās – šodien pēcpusdienā – pat visi satikāmies Reikjavīkas lidostā. Pa ceļam uz pilsētu apspriedām vietējo specifiku – autobuss uz pilsētu padārgs, bet izvadā pa visām lielākajām viesnīcām, aizved uz loklālo lidostu pilsētas centrā un tā. Atpakaļ braucot, var sarunāt, lai autobuss savāc pie viesnīcas.

    Braucot skatījāmies pa logu un spriedām – kas, te vēl skaitās ziema / agrs pavaasaris, ka nekādu zaļumu nav, viss tāds… “sūnains”. Bet nē – šur un tur ir tādas zilas puķītes. Brīdi pameditējām un sapratām – tās ir klintis un izdedži, tur nav augsnes, tāpēc nav arī lielo, zaļo augu – pamatā sūnas vien. Tuvāk Reikjavīkai parādījās arī mums pierastāka veģetācija visdažādākajās zaļuma niansēs – šķiet, te tiešām ir agrāks pavasaris kā Rīgā.

    Piemetāmies dzīvoklī (4 guļamistabas!) un tad izklimtām līkumiņu pa pilsētu. Pilsēta ir… Nepierasta, teiksim tā. Pa visu pilsētu ir viena vai divas augstceltnes (viena daudzstāvene un pāris baznīcas), pārējās mājiņas – stāvi divi, trīs. Mājas pirmajā acu uzmetienā šķiet ārkārtīgi vienkāršas, taisni vai šķiet – nu kas te vispār ir ko redzēt. Bet ja ieskatās… Mājas šķiet, pa lielam iedalās divās kategorijās – vecās koka (griezumi, logu un jumtu maliņas) un jaunākas. Vecās ir dekoratīvas līdzīgā veidā kā Kalnciema ielas kokmājiņu rajons Rīgā, bet jaunās – vienkāršas un askētiskas. Tomēr askētiskumu atsver tas, ka šeit cilvēkiem patīk zīmēt uz māju sienām – nevis sakrāsot māju krāsainos taisnstūrīšos un teikt, ka tas ir dizains, kā Rīgā, bet tiešām kaut ko uzzīmēt. Reizēm var redzēt, ka to ir darījis mājas īpašnieks, reizēm tas ir milzīgs, krāsains neskaidras izcelsmes grafiti, bet jāspēj tikai ieskatīties. Savukārt no augšas skatoties novērojams vēl kas – skats pirmajā brīdī šķiet nesaprotami haotisks – māju jumti ir krāsaini, visa Reikjavīka ir krāsainu daudzstūru jūklis – visvairāk zili, zaļi, sarkani, balti, brūni, taču ir arī citas krāsas.

    Pastaigājām mazliet pa divām galvenājām iepirkšanās ielām – Laugavegur un Skólavörðustígur (islandiešu valoda man ir pilnīga mistērija – nav ne jausmas, kā to izrunā), un tīri netīši nokļuvām līdz Hallgrímskirkja – Halgrima baznīcai. Sākumā bijām nolēmuši iešanu uz to atlikt, jo likās, ka būs ciet, bet nu ja jau klāt esam, tad gājām vien skatīties, un, re, baznīca ir vaļā un pat tornī var tikt.

    Baznīcas ārējo veidolu (no torņa puses) grūti aprakstīt kā savādāk kā vien salīdzinot ar zvanveida normālsadalījuma līknes stabiņdiagrammu. Pelēka, īpatnēja, neaptverami augsta uz zemās pilsētas fona. Priekšā statuja tam Amerikas atklājējam, kas nebija Kolumbs. Statuju ar baznīcaas galvenajām durvīm savieno divu dažādu pelēkumu flīzīšu raksts, kas mazliet atgādina Lielvārdes jostu. Šķiet vienīgās krāsas katedrāles eksterjerā (vēl bez pelēkās) ir menās durvis ar sarkanajiem rakstiem.

    Iekšpusē katedrāle ir vienkārši… Vienkārši… Vienkārša? Zaļu audumu apvilkti soli, pelēkas sienas, kolonnas un griestu velves – garumgarās kolonnas ar lauztu velvi pašā augšā. Vai to sauca par gotisko konstrukciju? Bet tas arī viss – ja neskaita vertikālās rievas kolonnās, kas saplūst ar griestu formām, kurās izceltas galvenās rievas, tad nedz kolonnās, nedz sienās nav neviena rotājuma. Logos nav vitrāžu. Viss ir tik vienkārši, cik vienkārši vien vispār var būt. Iespējams, visizcakotākais elements šeit ir ērģeles – tām viens no stabuļu masīviem stiepjas nevis taisni uz augšu bet uz priekšu, pretī skatītājam, paralēli grīdai. Ā, nu jā, vēl kaut kur stūrī bija viena balta statuja. Brīdī, kad es skatījos ārā pa logiem, mēģinot saprast, vai aiz altāra ir redzama jūra vai mākoņi, man uz mazu brītiņu šķita, ka es esmu sapratusi Reikjavīkas noslēpumu, atklājusi tās būtību – kam tev vēl izcakota arhitektūra, ja tev ir tāda daba… Ja ir tāda daba, tad neko citu arī vairs nevajag. Ja nu vienīgi dreijātus balkona balstiņus un krāsainu jumtu savai mājiņai.

    Tornī var uzbraukt ar liftu, bet pēc tam neliels gabaliņš vēl jāuzkāpj. Lifta galapunkts ir pulksteņu laukumiņā – uz visām pusēm paveras četri apaļi logi, kas aizlīmēti ar uz caurspīdīgas follijas uzdrukātām fotogrāfijām, kas veltītas islandiešiem tik tuvajai cilvēka un dabas mijiedarbības tematikai – cilvēka roka, kas uz mežonīgas nekurienes fona tur saliektu vadiņu, ledus vai stikla gabaliņu.

    Vakarā atradām kaut kādas nūdeles – tādas pajocīgas, bet noteikti ne islandiešu nacionālais ēdiens. Drīzāk ēdiens, ko sabāzt kuņģī vidusmēra islandietim, kas nevīžo paēst mājās. Padārgi. Laikam citreiz jāiziet uz dārgāku ēdienu, jo dārgi steiki šķiet vismaz kaut kā attaisnojami pretstatā dārgām nūdelēm.

    Islandes nacionālā aviokompānija mani patīkami sapriecināja un uzjautrināja – salona apgaismojums simulē maigu ziemeļblāzmu, uz pagalvīšiem uzrakstītas frāzes islandiski ar mīlīgiem skaidrojumiem angliski, piemēram, “šī ir ‘jūsu vieta’, bet, kad jūs tajā apsēžaties, tad jūs sakat – ‘mana vieta’”. Uz salvetītēm, ko deva pie dzērieniem, bija uzrakstīts ka tas un tas tajā un tajā gadā atklāja Ameriku nosauca to par Vīlandi, bet ka viņa braucienā kā atspirdzinājumi tēja, kafija un gāzētie dzērieni gan neesot bijuši pieejami. Man šķiet, es pirmo reizi sastopos ar lielkompāniju ar humora izjūtu.

    Vispār šeit ļoti, ļoti reklamē un cenšas visur parādīt, cik Islande ir skaista, interesanta un daudzveidīga. Droši vien ar laiku tas apnīk un šķiet nomācoši, bet es esmu uzķērusies – man viņa šķiet ja ne kāda cita, tad vismaz aprīnojama.

    Stāsti par ģeotermālo ūdeņu izmantošanu dzeršanai un māju apsildīšanai nav nekādas fantāzijas – mana ūdens glāze garšo pēc zemes un ož pēc sērūdeņraža. Mazliet. Pietiekami maz, lai ar laiku varētu pierast.

    Tūlīt būs vienpadsmit un ir drūskucīt tumšāks, bet pavisam norietējusi saule vēl nav. Pirms pusstundas pēdējais no kolēģiem, komentēdams par polāro dienu nelabvēlīgo ietekmi, aizgāja gulēt. Šīs stundas laikā (kamēr rakstu), esmu ievērojusi aiz loga nolaižamies vismaz 3 vietējās lidmašīnas. Vietējās tāpēc, ka uz pilsētā esošo lidlauku starptautiskās nelido. Mazas ļotenītes – kolēģis lēsa, ka ap 20 vietām, ne vairāk.

    Kad nolaidos pati, ievēroju krasta specifiku – stāvas klintis, tā it kā zeme būtu no jūras dibena uz augšu izstumta platformiņa. Īpatnējs, skarbs skaistums, bet ne miņas Baltijas jūras gaišajiem liedagiem.

    Laika zonu starpība ar Rīgu ir trīs stundas. Ļoti izdevīgi man kā vēlu celties gribētājam, tomēr nupat arī man vajadzētu iet gulēt. Tomēr negribās to vēl darīt – rīt pieceļoties būs miegs un steiga, ļoti iespējams, ka pelēks mākoņainums, un būs pazudusi nerealitātes sajūta no sēdēšanas uz dīvāna jocīgā islandiešu mājiņā gandrīz pasaules galā gandrīz nebeidzamā saulrietā.

    Es nezinu, vai es te varētu dzīvot. Cilvēki taču nevar dzīvot fantāzijas pasaulēs.