Laumas piezīmes

Category: Ceļojumu stāsti

Ceļojumu laikā pierakstītie iespaidu stāstiņi.

  • Sestdiena turpinās: cauri Sultanahmad

    Ceļā uz Sultanahmadu atkal sasprūdām korķī. Tā kā dažas dienas aptakaļ teicu, ka nekur neder, ka neesmu redzējusi nevienu mošeju no iekšpuses, tad pēc tikšanas ārā no autobusa viens no puišiem ieteica ieiet blakus esošajā Jaunajā mošejā. Uzvilku jaku, satinu ap galvu lielo, balto lakatu līdzīgi kā dažām tuvumā esošajām sievietēm un devāmies iekšā. N. palika ārā, jo viņam nebija jakas un cepures, bet pie durvīm skaidri rakstīts, ka jāapsedz galva un rokas. Kad tikkām iekšā, ieraudzījām apsargus īsroku kreklos un sapratām, ka šis bija tas gadījums, kad ir bijis uzskatīts, ka katram inteliģentam cilvēkam pašam jāsaprot, ka tas attiecās uz sievietēm.

    Lielākoties mošeju var uztvert kā nosacīti divdaļīgu veidojumu – vispirms tu nonāc taisnstūra iekšējā pagalmā, un tikai tad pašā mošejā. Ar skatīšanos un noskatīšanos pēc brīža izdomāju, kurā brīdī pareizi ir jānovelk apavi, tomēr to sapratu tikai tad, kad pati jau biju novilkusi viņus par ātru. Starp citu, lielajās mošejās dod maisiņus, kur ielikt kurpes, lai tu nepiemēslotu mošeju.

    Ievērojama daļa mošeju, jo īpaši – lielo, ko redzu Stambulas centrā, ir būvētas pēc Hagia Sophia parauga, papildinot centrālo būvi ar torņiem un jau pieminēto iekšpagalmu. Jaunās mošejas iekšpagalma centrā atrodas akmens būve/skulptūra ar izlietnītēm kāju mazgāšanai, malas norobežo kolonnu rinda un siena. Pēc visa spriežot, mošejas pagalms ir diezgan aktīva sociālās dzīves norises vieta.

    Mošejas iekšienē ir daudz nezinātājam pārsteidzošu lietu. Grīda ir visā platībā izklāta ar paklājiem. Sienu, griestu un arī paklāju zīmējumi ir dzīva un absolūta matemātika. Ja sienas un zemākos kupolus reizēm norotā ar puķainām flīzītem, un līdz ar to uz vienkāršākiem rakstiem, tad uz augšu simetriskie vijumi ir vienkārši neaprakstāmi. Zilā krāsa ir ļoti iecienīta. Šeit, tāpat kā Sofijā, lampiņas ir piestiprinātas pie plakana, izvīta melna metāla režģa, kas iekārts zem mošejas velvēm karājas vien nedaudz virs cilvēku galvām. Savdabīgi un skaisti. Ja tā padomā, grandiozajai kupolu kaskādei varbūt nemaz nepiestāvētu kaut kāds kroņlukturis, kas karājas no vidus uz leju.

    Knapi tikusi mošejā iekšā, sāku novērtēt turciešu lakatu tīšanas prasmes – viņām reizēm tie lakati ir ļoti vienkāršā veidā aptīti ap galvu, bez mezgliem, bez saspraudēm, bez kā, tomēr visas nedēļas laikā biju redzējusi tikai vienu reizi sievieti kārtojam lakatu, un tas bija tūlīt pēc iziešanas no tualetes. Mans lakats, apmēram tāpat uztīts, nepārtraukti slīdēja nost, no viņa līda ārā visi iespējamie mati, un turklāt man viņā vēl saulē cepās ausis. Vēlāk iemācījos, ka ausis necepas, ja lakatu uztin ciešāk. P., skatīdamies, kā es ņemos, komentēja, ka turcietes vēl māk uztīt lakatu tā, ka sanāk kaut kas līdzīgs nadziņam, kas aizsargā no saules.

    Tālāk devāmies gar viesnīcu uz Topkapi pili. Pa ceļam es pie vieniem ratiņiem nopirku vārītu ceptu kukurūzas vālīti. Viņa bija sausāka, nekā biju domājusi, tomēr garšīga un sātīga. Lai gan sākumā šaupījos, vai piekrist, kad pārdevējs piedāvāja uzkaisīt sāli, tomēr tas piešķīra kukurūzai vajadzīgo “odziņu”.

    Pie pils vispirms izmetām līkumiņu pa Gulhane (rožumājiņu?) parku – pa daļai tāpēc, ka tas ir jauks parks, pa daļai tāpēc, ka nemācējām atrast ieeju pilī. Beigās nonācām parka tālākajā galā pie Bosfora un pie Gotu kolonas (romiešu atstāts artefakts) sapratām, ka te laikam ieejas nebūs. Mēs ar N. pagājāmies paskatīties un pafotogrāfēt Bosforu un otru Stambulas pusi uz kafejnīcas terases, rūpīgi izvairoties no iekšā rāvējiem. P. tikmēr kaut kā pamanījās deleģēt pa ceļam satikto pazīstamo vācu meiteni iet paplikšķināt skropsts un pajautāt apsargam pie pils mūra, kur ir ieeja. Apsargs bija bijis pati laipnība un rūpīgi izskaidrojis, ka ieeja ir otrā pusē. Bet man vienalga liekas biedējoši apsargi ar kalašņikoviem, vai kas nu viņiem tie lielie verķi ir. Šīs nedēļas laikā esmu redzējusi vairāk kalašņikovu nekā pārējā mūžā kopā. Militāro muzeju neskaitot.

    Tieši blakus terasei ir sēta ar sarkanajām aizlieguma zīmēm – militāra zona, iekļūt stingri aizliegts. Līdzīgas bija pie ēkas blakus militārajam muzejam.

    Pa mazliet citām takām dodamies atpakaļ uz parka otra galu, kur beidzot atrodam īsto ieeju. Parkā tiešām bija daudz rožu (visas sarkanas). Vēl tur bija vāveru un meiteņu ar groziņiem skulptūras.

    Izgājuši cauri ārējākajam no pils mūriem (pie vārtiem atkal stāvēja puiši ar AK!) un apzāģētu platānu alejai, atradām kases ar ievērojamu rindu. Puiši paskatījās uz rindu, un vēl paskatījās, un beigās teica, ka viņi iešot uz jūru un ēst, jo te nepieņemot kartes. Es savukārt nebiju atturama no apņemšanās apskatīt, kā izskatās silto zemju vajadzībās un tradīcijās celta pils, tāpēc norunājām sazvanīties vēlāk un pašķīrāmies.

    Pie ieejas pilī mani atkal rūpīgi noskenēja. Blakus vienu meiteni skaistā, zilganā lakatā nelaida iekšā kaut kādas medikamentu pudelītes dēļ.

    Par Tokapi pili – rīt. Ar labu nakti!

  • Sestdienas rīta cēliens: konferences pēdējie semināri

    Sestdienas rīts bija tāds kā stresains – lai gan iepriekšējā vakarā savu prezentāciju biju dažas reizes sev izrunājusi, tomēr pilnas pārliecības par sevi nebija. Papildus tam izrādījās, ka autobusi sestdienā kursē retāk, savukār sastrēgums bija lielāks kā citus rītu. Semināra atklāšanu nokavējām.

    Puiši teica, ka es esot labi norunājusi. Tiesa gan, es viņiem pirms tam biju aizliegusi kritizēt manas angļu valodas prasmes… Viņi draudzīgi pasmējās par to, ka nezināma prāta aptumsuma dēļ manā runā figurēja “dabl vī” tur, kur domāts w [dabl jū]. Semināra beigās iekodām pāris kafijas pauzes labumus un devāmies uz Sultanahmad tūristot.

    Pirms konferenču centra mēs nokonstatējām, ka Domobahče B, kas visas iepriekšējās dienas bija pārsaukta par Domobahči A, uz nosaukuma uzlīmējot papīra lapiņu ar jauno burtu, atkal ir atguvusi savu nosaukumu. Mēs to ievērojām tāpēc, ka abās šajās telpās visas dienas notika lekcijas, tāpēc lekcijas, kam plānā bija norādīta Domobahče A, reāli notika dažādās dienās fiziski dažādās telpās.

    Prom ejot, īsi brīdi pēc tam, kad uzkāpu noteku nosedzošajau metāla plāksnei, to skaļi nograbinot, P. izmeta mīklainu komentāru: “Tā jau var fotoaparātu sasist!” Paskatījos uz fotoaparātu, ko tobrīd turēju rokā: “Kas, ko?!” – “Tu atsiti fotoaparātu pret metāla stabiņu, es dzirdēju, kā notinkšķēja.” – “Nevar būt, es neko nedzirdēju! …” Tomēr varēja gan būt. Iesitu LCD ekrānā apmēram 2cm garu plaisu. Pats panelis nav bojāts, tikai aizsargstikls, tomēr tas diez vai nāks par labu mana aparāta izdzīvošanas spējai mitrā laikā. Tagad noteikti jāsameklē kādas ekrānu nosedzošas plēvītes vai kaut kas tamlīdzīgs.

  • Piektdienas vakars: tūkstots un viena kolona

    Konferenču centrā atgriezāmies pēc pusdienas pārtraukuma – uz pēdējām lekcijām. Pēdējā kafijas pauzē bija lieliskas uzkodas – mazītiņi groziņi ar krēmu un zemenēm vai marinētiem persikiem un lieliski, gaisīgi kruasāni. Tas labi kompensēja faktu, ka muzeja dēļ nepaēdām pusdienas. Kafijas pauzes te tiek organizētas visos stāvos, kur notiek lekcijas, tomēr ēdāji visvairāk sarodās pirmajā stāvā, otrajā to ir mazāk, un trešajā – pavisam daži. Tāpēc cilvēki, kas ievēro šo likumsakarību, pienu kafijai un labākos groziņus dodas meklēt uz augšējiem stāviem.

    Konferences noslēgumā pasniedza balvu par satricinošu ieguldijumu nozarē un viens no laureātiem pat bija darbs, ko es zināju 🙂 Pēc lekcijām uzzinājām, ka varam vai nu stundu gaidīt te un tad braukt ar “shuttle” (angliski ekspresis, autobuss, kas pietur tikai galapunktos, arī kosmosa kuģis) uz vietu, kur notiks noslējuma svinīgās vakariņas. Tāpat uzzinājām, ka svinīgās vakariņas notiek restorānā “1001 kolonnas cisterna”, un tas ir gluži netālu no viesnīcas. Nolēmām braukt uz viesnīcu pašrocīgi, nolikt mantas un tad doties uz cisternu. Es klusībā cerēju, ka paspēsim pa vidu vēl kaut ko, bet autobuss iekorķējās haotiskajā Stabulas satiksmē (cilvēciņi skrien visos virzienos, uz tilta labo joslu aizņem stāvoši, tukši autobusi un mašīnas), un Sultanahmedā mums bija liekas vien kādas desmit minūtes. Uzčiņīju GPS uz aptuveno atrašanās vietu (tajā ielā atkal nebija kartē norādīti numuri), un kātojām turp. Klasiskajā vietā pie Divan Jolu ielas mēs atkal (tāpat kā ierodoties Stambulā) apjucinājām GPS-u, neatrodot mazo šķērsieliņu, ko viņš mums norādījis, bet izejot cauri vietai, kur, viņprāt, nav ejams.

    Restorāns, kā jau nosaukums to liek nojaust, ir iekārtots vēl vienā cisternā. Atšķirībā no Bazilikas Cisternas, šajā viss ūdens ir nosusināts un arī visas kolonas ir puslīdz vienādas. Pret kolonnām salikti nelieli oranžrozīgi prožektorīši, dažas cisternas daļas norobežotas, starp kolonām novelkot planākus baltus vai biezākus sarkanus aizkarus, un lielāko cisternas daļu aizpilda lieli, apaļi, oficiāli klāti galdi ar baltiem galdautiem un mirdzošām glāzēm.

    Vakariņas negaidīti aizpildīja vairākas mums ietekto “vajag redzēt/pagaršot” lietu saraksta pozīcijas. Pirmkārt, mēs redzējām virpuļojošos dervišus. Puiši komentēja, ka viņi bija iedomājušies ko vairāk. Es savukārt savā nodabā filozofēju par to, ka tas, ko mūsdienās cilvēki patērē kā izklaides pasākumu, pašiem dervišiem oriģināli bija meditatīvs un sakrāls pasākums.

    Tāpat mēs beidzot pagaršojām dažas turku uzkodas – mezes. Fetas siers, maza dolmiņa, baltais siers ar garšvielām, ass, iespējams tomātus saturošs maisījums, pildīts tomāts (tiešām neņemos minēt, ar ko, pilnīgi nekādu asociāciju, izņemot citplanētiešu kartupeļu biezputru, kas ir gatavota no nekartupeļiem), mazas svaigas maizītes, un attāls sviesta radinieks (kaut kā tā kā miltaināks, tā kā mazāk taukains, lai gan tā nemaz nevar būt) ar zaļumiem. Pamatēdiens bija salīdzinoši parastāks – rīsi ar liellopa strogonovu ar sēnēm. Desertā maza, bet ļoti sātīga no riekstiem un mīklas taisīto saldumu izlasīte. Ja Rīgā pahlavas un citi šī tipa austrumu saldumi pamatā ir ar lazdu riekstiem vai valriekstiem, tad šeit ļoti bieži – ar pistācijām. P. kaut ko teica par peldēšanu sīrupā.

    Galdi bija gana lieli un pie mūsējā bija stipri daudznacionāla kompānija. Tai skaitā viens indietis un viens amerikānis, kas apsprieda angļu valodu atšķirības. Indietim, ja pareizi saprotu, angļu valoda ir viena no dzimtajām valodām, viņš to lieto visu mūžu. Un tad kādā jaukā dienā dažus gadus atpakaļ viņa amerikāņu draugi viņam saka, ka neeksistē vārds “prepone”. Nu bet “postpone” (atlikt) taču eksistē, kāpēc lai neeksistētu analogs vārds, kas nozīmētu pretējo? Amerikānis pretī filozofēja, ka ir valodas, kurās eksistē antonīms vārdam “wellbeing” (labklājība), bet angliski nekādas sliktklājības vai sliktsajūtas nav. Vēlāk saruna attīstījās par vārdu “tēja”. Indietis teica, ka viņš nesaprotot, kāpēc par tējām daudzas tautas un daudzu valstu iedzīvotāji sauc arī augu uzlējumus, kam ar tējas krūmu nav nekāda sakara. Mēs skaidrojām, ka tā ir arī latviešu valodā, un skaidrojām arī, kāpēc. Beigu galā tas noveda pie tā, ka indietis ārkārtīgi apjuka, kā tas var būt, ka vairums latviešu nekad mūžā nav redzējuši tējas krūmu?! Starp citu, jauks puisis: šīs jaunās zināšanas viņu sajūsmināja tik pat ļoti, kā pārsteidza.

    Atpakaļceļā no vakariņām, mēģinot pie Divan Jolu nogriezties tur, kur turpceļā mums bija ieteicis GPS, kaut kā sanāca tā, ka pēc neliela līkumiņa cauri mazo ieliņu aizņemošajiem restorānu galdiņiem un atkritumu konteineriem, nonācām atpakaļ uz Divan Jolu. Pa dienu vairākas reizes mēģināja līt, bet vakars bija skaidrs un patīkams, tāpēc šī pastaiga mūs patiesi sajūsmināja.

    P.S. Pa dienu brīžos, kad nedaudz lija, mēs noteikti bijām kurioza paskata trijotne: mēs ar P. satināmies katrs savā jaciņā/pufaiciņā ar kapuci galvā (man nepatīk, ka aizlīst brilles, P. savukārt vispār nejutās īsti vesels), bet N. tikmēr staigāja vienkārši īsroku kreklā.

    P.S.2. Kara lietu muzejā sadaļā “armēņu jautājums” bija saliktas drausmīgi asiņainas bildes.

  • Piektdienas rīta cēliens: ieroči

    Šodien pēdējā oficiālā konfas dienā, tālāk būs tikai semināri. Ātri pagāja, un es vēl neesmu bijusi nevienā īstā mošejā.

    Pusdienlaikā kopā ar P. bijām kara lietu muzejā blakus mājā. Man drusciņ nepaveicās, mēs neatradām tērpu un karogu sadaļu. Bet mēs redzējām turku-huņņu lieliskos lokus, daudz līku zobenu un izrakstītu šaujamieroču. Redz, ja tu kaujas laukā kādam vācietim vai austrietim atņem zobenu, tad viņš loti labi noder tālākai karošanai, lai gan izskatās pilnīgi savādāks kā turku pašu zobeni. Tomēr zobens kalpo labāk, ja pie tā spala iekaļ/iezeltī adošā sultāna un Dieva vārdus. Gleznās, kur attēlotas cīņas pie Vīnes (standarta notikumu traktējums ir, ka Vīnes noturēšanās apturēja Osmaņu impērijas izvēršanos Eiropā), attēlots, kā turki sit kristiešus. Eiropas muzejos to bieži zīmē, kaut kā savādāk. Kaut kad vienā brīdī P. stāvēja pie ložmetēja, kam stobra garums bija salīdzināms ar viņa paša garumu un komentēja, ka šis verķis uz plāksnītes klāt pierakstītajiem vārdiem par Kipras miera misiju ienes pavisam citu jēgu.

    Muzejs izrādījās negaidīti liels – palikām bez pusdienām. Nopirkām uz ielas dīvainos augļus, kas pēc izskata atgādina lielas zaļas Kaukāza plūmītes. Pārdod te visās malās pa liru vai divām. Sulīgas, skābas, bet ne tik skābas, kā kaukāznieces. Atsvaidzinoši. Spriedām, ka līdzinās gurķa un plūmes krustojumam. Vai rabarberam. Tikmēr mums no aizmugures piezagās N., kuru nebijām redzējuši jau kopš vakardienas. Vienu lietu gan nesaprotu – kā cilvēks, kas ir gandrīz galvas tiesu garāks par mani, var pilnībā paslēpties man aiz muguras, un turklāt vēl nesasmieties, kad cilvēki runā par plūmju un gurķu krustojumiem.

    P.S. Pie ieejas muzejā mums atkal gadījās kultūrpārpratumu triks: kamēr es meklēju maku un studenta apliecību, biļešu pārdevējs no P. iekasēja 16 liras: 4 par viņa biļeti, 4 par manējo (studentiem ir lētāk), un 8 par manu fotoaparātu (te fotobiļete bija jāpērk pat telefonam). P. būtu visas tiesības justies apčakarētam 😀

    P.S.2. Pie ieejas konferenču centrā, tuvējā teātrī, ieroču muzejā, Sofijā un praktiski visur, izņemot veikalus, soma ir jāliek rentgenā un pašam jāiet cauri metala detektoram.

  • Oō, jā…

    No rīta ar dažu minūšu kavēšanos ievēlos brokastīs un satiku tur vienu pašu N., kurš mani sagaidīja ar vārdiem, ka esot domājis, ka kavē. Brokastu beigās uzzināju, ka es esmu domājusi, ka esam sarunājuši uz pirmo referātu neiet, kamēr puiši domā, ka mēs ejam gan. Būtu sapratusi ātrāk, varbūt pagulētu ilgāk. Šā vai tā, visi trīs konferencē nonācām pat visnotaļ laicīgi. Autobuss brauc apmēram 25 minūtes.

    Pēc svarīgajām rīta sesijām piedāvāju ņemt garu pusdienlaiku un aizbraukt uz Sultanahmedu kaut ko paskatīties. N. nedaudz iebilda par to, ka arī pusdienlaikā ir pāris tīri vērā ņemamas lietas, tomēr apņēmāmies to izlasīt un devāmies uz centru. Pirmais plāna punkts – Hagia Sofija, pēc tam atkarībā no laika rezervēm Bazilika Cisterna un Zilā mošeja. Lai lieki nekavētu laiku un spēkus, uz centru devāmies ar kārtējo autobusu.

    Sofija ir sekularizēta un kalpo par muzeju. Pieņemu, ka tā ir vislabāk, jo dažādu ticību pārstāvjiem nav jāapkaro citu ticību relikvijas, kas redzamas baznīcā. Trijās vai četrās vietās ir redzamas daļēji aglabājušās 10-12.gs. mozaīkas. Lai lietas labāk sietos kopā, iešpikoju Vikipēdijā nedaudz vēstures: vispār baznīca tajā vietā ir kopš ~320.gada, bet pašreizējā ēka ir uzcelta 530-tajos gados. Tūlīt pēc Konstantinopoles iekrarošanas 15.gs vidū kareivji Sofiju pāris dienu laikā izlaupa, un sultāns pēc tam pavēl to nekavējoties pārveidot par mošeju. Raiba dzīvīte. Kādus 1000 gadus tā ir bijusi pasaulē lielākā baznīca.

    Ņemot vērā, ka mošejās solu un citu lietu, kas aizņem vietu vai kaut ko norobežo, nav, tad Sofijas lielums ir pārskatāms visā savā apstulbinošajā pilnībā. Sevišķi šo iespaidu pastiprina tas, ka daudzie kroņlukturi ir nolaisti salīdzinoši zemu, nezinu, varbūt 4 metru augstumā. Rotājumu salīdzinoši maz. Gar sienām tukši rāmji (Islama izpratne par mākslu nepieļauj dieva radību attēlošanu), stūros pie griestu centrālā kupola redzamie rotājumi skaidri liek domāt, ka kaut kas tur ir aizkrāsots. Pie balkona/galerijas kolonām piestiprināti apļi ar tekstu arābiski. Centrālā kupola iekšpuse daļēji zeltīta. Bet pamatā interjers atstāj iespaidu ar savu lielumu, nevis ar izcakinājumiem – rotājumu ir tieši tik daudz, lai būtu redzams, ka ir piedomāts, lai labi izskatās, bet pārzeltītajām Viduseiropas katedrālēm līdzi netur. Un labi, ka tā. Kolonas, protams, ir nostrādātas skaisti, bet tomēr smalki rotāti ir tikai to kapiteļi, pašas kolonas visbiežāk ir gludas. Daudz marmora. Nodilis, “izliecies” marmora slieksnis, kas oriģināli bijis kādus 15-20cm augsts.

    No arhitektoniskā viedokļa Sofijai noteikti nāca par labu tas, ka aile, kas bija paredzēta altārim, atrodās apmēram Mekas virzienā, tāpēc aiztaupījās liels daudzums pārbūvēšanas darbu. Uz otrā stāva galeriju vienā pusē ved vienkāršs, augšupejošs akmens tunelis, otrā pusē ramptunelis kombinējas ar pakāpieniem. Galerijā dažās vietās ir izdevies atsegt (noņemt pa virsu uzlikto apmetumu) dažas kriestiešu laika mozaikas. Ārkārtīgi labs un dzīvīgs ēnojums. Jā, pēdējos Krievijas impērijas gadsimtos tur taisītajām mozaīkām ir vēl lielāka līdzība ar gleznām, bet nu Sofijas mozaīkas ir kādus 1000 gadus vecas!

    Ārā ejot, bija iespējams aplūkot kristīšanas pagalmiņu ar milzīgu marmora vannu, kurā iekšā stāvot, cilvēkam ūdens būtu vismaz līdz krūtīm. Abās vannas pusēs iekšpusē ir pakāpieni. Vēl redzēju arī nelielu kvadrātveida ēku – reliģisko skolu (tradicionāli islamā nekādu citu nebija). Kad satiku puišus, izrādījās, ka esmu palaidusi garām kaligrāfijas muzeju. Sasodīts, un es par to uzzinu tūlīt AIZ izejas, aiz kuras vairs netiek atpakaļ! Katrs no viņiem bija domājis, ka es esmu kopā ar otru, mēs vairākas reizes paklīdām un atkal satikāmies, parasti pilnīgi netīšām kaut kur milzīgajā telpā zem centrālā kupola.

    Izgājuši ārā konstatējām, ka esam tur pavadījuši daudz daudz laika, un tagad vairs nav skaidrs, vai ir laiks apmeklēt Zilo mošeju. Es ierosināju fiksi ieiet tepat blakus Bazilikā Cisternā, un puiši, nosprieduši, ka pārāk daudz laika tas nevar prasīt, piekrīt. Hah, vai tik tas pats jau nebija dzirdēts, domājot par Sofiju?

    GPS kaut ko rāda, bet ar objektu rādīšanu viņam iet visādi – lielākiem objektiem viņš parasti rāda kādu patvaļīgu objekta punktu, kas biežāk nav ieeja nekā ir. Tā nu mēs drusku šaubīdamies ejam, kamēr pie necilas būdiņas ar nelielu rindu ieraugam meklēto uzrakstu. Puiši man tobrīd likās visnotaļ skeptiski, lai gan nevar izslēgt, ka man tā tikai rēgojās. Emociju lietas man bieži rēgojas.

    Tikuši pa necilām trepītēm lejā, sinhroni taisījām ō-jāāāāā skaņu. Bazilika ir vienkārši milzīga. Tas nekas, ka mēs tikko bijām bijuši vienā no pasaules vislielākajām katedrālēm, un Cisterna ir daudz, daudz mazāka. Bazlilika Cisterna ir apakšzemes ūdens rezervuārs, kas izbūvēts imperatora Justiniāna laikā (ap to pašu laiku, kad Sofija tagadējā ēka. Hmm, tas skan tik jocīgi, nosaukt Sofiju par, ē, ēku.). Milzīgās telpas griestus balsta vesela orda kvadrātveida rakstā (matemātiķiem – režģī) izvietotu kolonu. Pati kolonu augstumu biju novērtējusi 3-4 gara auguma cilvēkos, bet Viki saka, ka esot 9m. Ūdens rezervuāram pievadīts no 15-20km attāla meža, un pils ūdensapgādei to izmantoja vēl ilgi pēc tam, kad Konstantinopoli iekaroja Osmaņu impērija.

    Oriģināli cisterna plānota tā, ka to ar ūdeni var piepildīt līdz pat augšai, tomēr šobrīd tajā tiek uzturēts pavisam neliels ūdens slānis (krietni mazāk par metru), gar kolonām un gabaliņu virs tā sabūvētas laipas ar margām. Skan viegli gaudojoša mūzika, atbalsis telpā, protams, ir neparakstāmas. Drusku pil uz galvas ūdens, bet, liekas, ka fotoaparātam netrāpīja.

    Visas kolonas nav vienādas, lai gan lielākā daļa ir ļoti līdzīgas. Lielākā daļa ir gludas, apaļas, ar mazliet rotātiem kapiteļiem. Dažas ir bez rotātiem kapiteļiem. Viena ir kaut kāda pavisam jocīga – ar iekaltām spirlītēm un nošķeltu augšējo stūri. Pašā tālākajā cisternas stūrī ūdens ir norobežots tā, lai dažām kolonām atsegtu pašas apakšas un laipas nolaistas līdz zemei. Šeit divas kolonas balsta akmens bluķi, kam… vienā pusē ir iekaltas milzīgas čūskmatainu sieviešu, t.i. Medūzas sejas – katrā bluķī pa vienai. Viena seja ir ačgārni (ar galvu uz leju), otra – uz sāniem. Tiek uzskatīts, ka šie akmeņi ir nofenderēti no kādas Romas impērijas būves.

    Iznākuši no Bazilikas, sapratām, ka, pirmkārt, tagad mēs neiesim uz Zilo mošeju, un, otrkārt, mēs neiesim arī ēst, jo tam vairs īsti nav laika. Paķērām kaut ko uzkožamu un fiksi braucām atpakaļ uz Konferenču centru. Es biju dzirdējusi, ka cilvēki no paēšanas kļūst mazāk nelaimīgi, bet P. izskatījās mazāk slims arī pabaudījis Stambulas vēsturiskos objektus. Man ir jauka kompānija, neskatoties uz to, ka reizēm par darbu varētu runāt mazāk 😛 Un Stambula ir valdzinoša.

    Vakarā no autobusa uz viesnīcu ejot, uz ielas nopirkām paciņu ceptu kastaņu – laikam 300g pa 5 lirām. Šeit viņi ir stipri miltaini un saldeni. Ņammma. Gribēšu vēl.

    Pēc konferences ierados viesnīcā līdz ar priekšpēdējās vakara lūgšanas saucienu. Bruņojusies ar pistāciju šokolādīti un paku granātābolu sulas (spiestajai nav sezona, grūti dabūt), ķēros pie piezīmju rakstīšanas. Drīz jāsāk pārdzīvot par to, ka man sestdien jāprezentē, un varbūt vēl kaut kas jāizmet no slaidiem.

    P.S. Vēl neesmu bijusi nevienā iesvētītā mošejā, lakatu galvā neesmu likusi. Bet šovakar nākot mājās gar Jauno mošeju, redzēju, kā cilvēki pirms iešanas mošejā mazgā pēdas.

    P.S.2. Pie Jaunās mošejas ir tunelis, ko izmantojam, lai tiktu otrā pusē krastmalas lielajai ielai. Pēdējās trīs dienas pa šo tuneli ir sanācis iet vismaz 6 reizes. Pa dienu tunelī notiek aktīva tirdzniecība – drēbes, kurpes (ādas!) un visādi nieki. Vakarā, kad tirdzniecība beidzas, tunelī uzrodas daudz daudz atkritumu, pamatā visu iespējami veidu iesaiņojamie materiāli – kartons, maisi, plēves, reizēm arī putoplasts. Drausmīgi daudz, nekārtība, kas paliek Rīgas Centrāltirgus slēptajos kaktos, līdzi netur. Nākamajā rītā tunelis atkal ir perfekti tīrs, neviena gruzīša, un tirdzniecība norit tik pat aktīvi kā iepriekšējā dienā. Savukārt Sofijā visu laiku nonstopā staigāja apkārt divi vīri zilos kombinzonos un uzslaucīja visu, kas izskatījās aizdomīgs. Un viņi ik pa brīdim atrada ko uzslaucīt.

    P.S.3. Zandales divas dienas drausmīgi berza un tad pēkšņi pārstāja. Bet tagad šo problēmu aizstāj ilgstošās staigāšanas dēļ radušās tulznas pēdu apakšpusē un milzīgs nogurums. Nu a ko, nav mana vaina, ka te ir ko redzēt.

    P.S.4. Neilgi pēc ieiešanas Hagia Sophia, mani piemeklēja Briesmīgais – pārpildījās fotoaparāta atmiņas karte. Bet pēc brīža pārdomu mani izglāba atskārsme, ka man somā metājas viena neizmantota mazā atmiņas kartīte – microSD un čupiņa pāreju. Parasti es viņu izmantoju kā USB flashatmiņu, bet šoreiz, lai vai kas uz viņas bija, tas tika bez žēlastības izmests un Sofijas fotogrāfēšana varēja turpināties.

  • Sadzīves ainiņas

    Internets konferenču centrā ir stipri nekāds. Tā kā nepietiktu ar viņa nekādo ātrumu, pieslēdzoties tu (vai visi tavi 10, 20, 50 tabi) tiec pārsūtīts uz web login lapu, kas pašlaik, konferences radītās pārslodzes dēļ prasa tikai nospiest pogu “Connect”, nevis ievadīt reālu paroli. P. žēlojās, ka web login risinājumi ir nejauki, jo apbižo ierīces, kas nelieto http protokolu. Rozetes te arī ir baigais deficīts, turklāt dažas vēl nestrādā. Viesnīcā tehnoloģiju lietas ir drusciņ labākā stāvoklī. Tik daudz drusciņ, lai būtu tīri ok, bet ne tā, lai būtu baigi ērti.

    Viesnīcā manā istabā ir kondicionieris, bet es nemācēju viņu ieslēgt. Vispār logs ir verams, bet ja to atstāj vaļā, tad ielas dīvainie troksņi vakarā traucē koncentrēties uz gulēšanu nevis klausīšanos (es, piemēram, kādu brīdi nopietni raizējos, vai viesnīcā nav peles, bet tad izdomāju, ka Tas troksnis ir pa ielu braucoši ratiņi un viņu atbalsies). Jā, kāpēc šajos platuma grādos viesnīcās dod īpaši biezās dūnu segas?

    Katru rītu braucam no autobusa galapunkta pie Jaunās mošejas pāri Zelta ragam un konferences norises vietu. Galapunktu sauc apmēram par Eminonu, un konference notiek divas pieturas aiz Taksimas, Šišli rajonā. Man liekas, ka līdz šim katru rītu esam braukuši ar cita maršruta autobusu, līdz šim visi autobusi pat brauca pa īsāko ceļu. Lai iekāptu autobusā pieturā, kas nav galapunkts, ir jāiet viņam virsū un jākāpj iekšā. Tas nekas, ka autobuss apstājas tikai tad, ja tu kārtīgi skrien viņam virsū.

    Satiksme uz ielām ir viegli haotiska, it īpaši attiecībā uz gājējiem, kas iet visur neatkarīgi no gaismas. Skaņa, ko sākumā gandrīz vai noturēju par baznīcu zvaniem, ir tramvaja dinkšķināšana, lai dabūtu no ceļa nost cilvēkus. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo travaja sliedes ir vietums ir tikai nedaudz vairāk kā metru nost no ēkas sienas.

    Konferenču centrā telpas ir nosauktas tādos dīvainos vārdos: Topkapı A, B, C, Anadolu auditorium, Dolmabahçe A, B, C, Marmara. Topkapı mani sevišķi saziņkāroja, pirmkārt, tāpēc, ka tā sauc lielo pili netālu no viesnīcas, otrkārt tāpēc, ka sevišķi ar “kapı” es jau biju saskārusies. Liekas, ka šovakar netīšām atradu atrisinājumu: Dolmabahçe ir otra, jaunāka sultāna pils tepat Stambulā, Anadolu ir turciskais nosaukums Antālijai un Marmara ir mazāks reģions ap Stambulu, kā arī sala.

  • Konferences pirmā diena

    Šodien bija gandrīz parasta diena un gandrīz garlaicīga diena. No rīta varējām celties mazliet vēlāk, jo šodien bija konferences oficiālais sākums un viss sākās mazliet vēlāk, brokastis bija tādas pašas kā vakar, ja neskaita to, ka P. atklāja sviestu, pareizāk sakot margarīnu, un konstatēja, ka viņš ir briesmīgs. Ja kaut kas jāsmērē uz maizes, baltais sieriņš (viens no daudzajiem) ir daudz labāks.

    Ejot prom no viesnīcas, mūs reģistratūrā noķēra administrators, un, iespējams, nedaudz noraizējies, izstāstīja, ka istabas iztīra tikai tad, ja istabu iemītnieki atslēgas atstāj reģistratūrā. Nu labi, atstājām šoreiz 😀

    Atklāšanas sesija saturēja dažas labas daļas un dažas tādas, kurās es nedaudz pagulēju, pēc tam lielāko dienas daļu staigājām pa plakātu sesijām. Lai gan teorētiski tiesības runāt referātu dod krutākiem rakstiem, un tiesības uz plakātu – mazāk krutiem, tomēr šodien viss interesantais bija plakātos.

    Pusdienas meklēt šodien bijām tikai ar P., jo N. aizkavējās plakātu sesijā un pēc tam mēģināja piebeigt rītdienai nepieciešamo uzstāšanās materiālu. Ja pareizi saprotu, esam Šišli rajonā un šis ir viena traka vieta, kur daudz praktiskāk būtu pārtikt no Rolex pulksteņiem – tos atrast te ir daudz vieglāk. Beigu galā kaut ko atradām un es nogaršoju tradicionālo turku pudiņu, kas pamatā ir gatavots no piena produktiem ar smalki sasmalcinātu… vistas krūtiņu. No ārpuses apdedzināts (droši vien ar degli, jo pats par sevi tas ēdiens nav cepts). Salda masa, kam deguma rūgtumiņš piešķir patīkamu pārmaiņu. Garšīgs, bet porcija man bija nedaudz par lielu.

    Starp sesijām pasēdējām saulītē uz lielgabaliem ārā pie konfereču centra (mums te blakus ir militārais muzejs, iespējams ieiesim paskatīties kaut kad) un mazliet parunājām par darbu (produktīvi!). Pēc pēdējās sesijas, gaidot oficiālo sasveicināšanās pasākumu, pasēdējām ārā vēl maz liet, šoreiz uz terases malas, jo pie lielgabaliem brīžiem smirdēja pēc kakām.

    Runājām, runājām par studentiem dodamajām tēmām, līdz mums pienāca klāt viens apmēram mūsu vecuma turks un jautāja, kādā valodā mēs runājot? Viņš nekad mūžā neko tādu neesot dzirdējis. – Latviešu… – Vai tā esot radniecīga krievu? Izklausoties līdzīga… Ahā, turkiem mēs izklausamies līdzīgi krieviem. Nu tas izskaidro, kāpēc tirgū uz mums tik centīgi bļāva krieviski.

    Jazēds labi runāja angliski. Viņš mūs ar patiesu ieinteresētību izprašņāja par Latvijas iedzīvotāju skaitu, pilsētu, kur dzīvojam, kāpēc strādājam zinātnē un vai esam strādājuši industrijā, par valodas īpatnībām (doma par brīvo vārdu kārtību viņu šausmināja un fascinēja vienlaikus), pa starpām pastāstot, ka ir žurnālists, kas turku avīzēm angliski raksta slejas par kultūru. Vēl viņš mums ieteica aiziet pastaigāt pa Fatihu (rajons netālu no Sultanahmad rajona, kurā dzīvojam mēs), jo tā esot autentiskāk turciskāka par Taksimu un Šišli, ietieca aizbraukt uz kādu no salām un apbraukt tai apkārt ar velo, ja mums esot 4-6h laika, kā arī aiziet uz kādu ne pārāk tūristisku pirti, jo tūristu pirtīs par to pašu prasot pat 10 reizes vairāk. N. teicās dzirdējis un atceramies, kur mūs sūtīja. Un vispār, ja mums esot laika, viņš mūs varētu kādreiz pagidot. Bet atšķirībā no tirgoņiem viņa mērķis nebija mums kaut ko pārdot, viņš bija patiesi ieinteresēts dīvainajos cilvēkos ar dīvaino valodu no mazās valstiņas, kuras iedzīvotāju skaits viņam vairāk asociējās ar ciemu nekā valsti un gandrīz puse iedzīvotāju dzīvo vienā pilsētā.

    Oficiālais pasākums nebija tik interesants. Milzīgais cilvēku daudzums P. sāka likties pārmērīgs un nomācošs, uzkodas bija jaukas, bet visnotaļ parastas, un mums abiem ar P. sāka salt. Tas nekas, ka mums abiem bija jakas, kamēr N. apkārt blandījās īsroku kreklā. Bet es uzzināju, ka žāvētās vīģes lieliski iet kopā ar ķiplokotu krējuma / baltā siera mērcīti.

    Sultanahmadā netālu no viesnīcas beidzot dabūju savu pieprasīto jēru (pusdienās bija vista uz iesmiņiem). Es mēģināju apšaubīt vai tas vispār ir jērs, bet P. skaidroja, ka tas vienkārši ir pārāk autentisks jērs, nevis veca aita kā Latvijā. Viesmīlis mani sauca par princesi, pārprasīja, vai es negribu jēra vietā (20 liras) mixed šiš* (30 liras). Pagaršoju kārtējo desertu: balts, maigs un stapīgs sieriņš iecepts smalkos mīklas struņķīšos un samērcēts cukura sīrupā.

    Ielas pretējā pusē atradās vismaz 3 krodziņi/ēstuvītes, lielākā daļa – vairākos stāvos (visos kā vaļēji balkoni). Augšējā stāvā notika aktīva dejošana un muzicēšana, pamatā bundziņas un kaut kāds dubultmēlīšu instruments, par kuru P. teica, ka dūdas tās nav.

    Viesnīcas numuriņā ievēlos precīzi ar saucienu uz pēdējo lūgšanu. Atvēru logu un konstatēju, ka visa tā mūzika ir dzirdama. Tagad, kad beidzu šo rakstīt, mūzika tikko ir nomainījusies uz saraustītiem vijoļspēles fragmentiņiem, iespējams, ka ar muzikantu ik pa brīdim kāds runā.

     

    P.S. Vakar vakariņās manai gaļai klāt bija škēlēs sagriezts jogurts. Jogurts vispār ir turku izcelsmes ēdiens, un ja viņš ir nedaudz biezāks kā Latvijā un nedaudz notecināts, tad zināmā mērā viņu tiešām var sagriezt kādos nebūt gabalos, bet viņš turpina būt pārāk bezsakarīgs, lai būtu saucams par sieru. Bet vispār labi der klāt gaļai, ņemot vērā, ka to šeit vienmēr gatavo nedaudz asu.

    P.S.2. Vairākās vietās esmu redzējusi, ka ēdienkartes desertu daļa ir sadalīta pa divām lapām: pienainie deserti un mīklas bāzētie deserti.

    P.S.3. Airanu arī esmu pagaršojusi. Kefīra radinieks, bet skābāks un sāļgans.

    P.S.4. Granātābolu sezona ir beidzās, nezinu, vai dabūsim pagaršot sulu.

    P.S.5. Rīt laikam būs tūrisms.

    __________________________________
    *) jauktais (angliski) šašlikam līdzīgais gaļas ēdiens (turciski)

  • Nakts

    Arī šajā diennakts stundā uz ielas notiek aktīva rosība. Kad iešu gulēt, aizvēršu logu.

    Viesnīcā sienas ir baigi plānās, kaimiņos dzīvo krievietes.

  • Istiklala

    Pusdienas meklējām turpat pie konferenču centra, bet tas ir salīdzinoši jauns un ļoti veikalains rajons, Rolex pulksteņus atrast tur bija krietni vieglāk kā normālu ēdienu. Bet es dabūju pudiņu ar melases sīrupu un riekstiem.  Eleganta kombinācija – maiga, maiga balta želejveida “klimpa” un spēcīgā sīrupa garša (no Latvijā pieejamā melase ir vislīdzīgākā dāņu cukura tumšajam sīrupam, bet melases garša ir vēl intensīvāka, “asāka”).

    Kaut kad dienas gaitā, vai varbūt pat jau no rīta, puiši ieminējās, ka šodien mājās jāiet kājām. Es šai domai stipri pieķēros un vismaz vienu referātu ar sevišķi neskaidru runatāju lielā mērā veltīju Vikipēdijai un Gūgles kartei, sacerot tīkamu maršrutu.

    Sava semināra beigas iemainīju pret Henka lekciju, ko klausījās N. Laba, tiešām priecājos, ka aizgāju. Lektors gana harizmātisks un turklāt stāsta lietas, ko es labi un ar prieku uztvēru. Pēc tam devāmies uz Taksimas laukumu un tālāk pa vēsturisko veikalu ielu Istiklalu (spriežot pēc Vikipēdijas, tā ir kaut kāda Neatkarības avēnija vai kas tāds).

    Taksimas laukuma vidū ir Republikas monuments – skulptūra par godu Osmaņu impērijas atlieku transformēšanai par Turcijas republiku. Sevišķi iezīmīgs monuments ir tāpēc, ka tas ir viens no pirmajiem, kas atkāpjas no Islama normas neattēlot dzīvas būtnes.

    Istiklala ir milzumgara (Viki saka – apmēram 3km) gajēju iela ar veikaliem abās pusēs. Vidū – viens pāris tramvaja sliežu, pa kurām kursē veclaicīgs tramvajiņš. Dīvaini, bet liekas, ka ievēroju viņu kursējam, tikai vienā virzienā. Iela virzās nedaudz no kalna lejā, tāpēc tā ir pārredzama kādu gabaliņu uz priekšu. Daudz cilvēku, viļņojoša cilvēku jūra. Tieši tik liels pūlis, lai visa iela būtu pilna no viena gala līdz otram, bet visiem pietiktu vietas un nebūtu spiešanās. Tas, ka visi iet pa tramvaja sliedēm tāpat kā pa jebkuru citu ielas daļu vairs nebija pārsteigums.

    Ielas malās gan tādas bodes kā United Colors of Beneton, gan saldējuma pārdevēji un dažāda veida kafūži. Saldējuma pārdevējiem saldējuma karotes ir garā kātā, un ar to palīdzību pa 5 lirām tev tiek sarīkota vesela izrāde: ar saldējuma bumbiņām tiek žonglēts, pa ceļam ar karotēm padauzot gar virs galvas pakārtajiem trauciņiem, saldējuma bumbiņa parādās un pazūd, saldējums itkā nokrīt zemē un tomēr viņa tur nav. Puiši skatījās, kā pārdevējs mani “apbižo” un smējās, vēderu turēdami. Beidzot es notīrīju degunu no saldējuma ar laipni padoto salvetīti, saņēmu savu saldējumu un devāmies tālāk. Saldējums ir biezs un lipīgs, turklāt viena no klasiskajām variācijām ir pistāciju.

    Gabalu tālāk (saldējums vēl nebija apēsts) ielas sānā atradām katoļu baznīcu. Es biju iedomājusies, ka Istiklalas malās ir tikai viena katoļu baznīca – Sv. Marija Draperis, kas ir viena no senākajām Romas katoļu baznīcām Stambulā. Tomēr tagad, skatoties Vikipēdijā, sapratu, ka esam atraduši kādu citu: Sv. Paduvas Antonija baznīcu, kas esot lielākā Romas katoļu baznīca Sambulā. Interjera bilžu nebūs, jo tur bija aizliegts fotogrāfēt, tomēr ir vērts piezīmēt, ka lai gan baznīca nebija maza, tomēr salīdzinot ar pieredzi citur pasaulē viņa nebija nedz liela, nedz pārgreznota. Gotiskais interjers, eksterjērā ir diezgan daudz šejienes motīvu.

    Pa ceļam iegājām Starbucks (šodien redzēju viņus kaudzēm, vēl vakar likās, ka viņu te nav), un pēc tam ar kafijām rokās turpinājām staigāt, līdz sasniedzām Istiklalas galu. Jāpiezīmē, ka šeit nav tāda dalījuma labos un graustu rajonos – juku jukām gan svaigi restaurētas mājas ar perfekti gludām kantītēm, gan grausti vārda vistiešākajās nozīmē. Tā ir visur Stambulā, kur esmu bijusi, bet seviški asi tas bija izjūtams, skatoties daudzajās Istiklalas šķērsielās – dažas bija gandrīz pilnībā sagruvušas, bet dažās tādas tīras un uzlaizītas. Neprognozējami.

    Netālu no Istiklalas  gala atrodas Galatas tornis. Galata ir pilsētas rajons, bet tornis ir vēsturisks novērošanas tornis, kas kādreiz atradās laikam taču pilsētas augstākajā punktā. Tagad, protams, pilsēta turpinās arī aiz viņa pa kalnu uz augšu. Pie torņa nonācām drusku pēc astoņiem (internetā izlasīju, ka tad veras ciet), bet pie durvīm esošā nelielā rinda liecināja, ka viss notiek.

    Bruģētajā laukumiņā ap torni sēdēja daudz visādu ļaužu, gan turki, gan tūristi. Viens vīrs cepa un pārdeva popkornu. Brīdi padiskutējām par to, vai rinda nav par garu, lai viņā stāvētu, bet izstāvējām. Varbūt tāpēc, ka rinda kustējās gana ātri, varbūt tāpēc, ka puiši piekāpās manai dedzībai/uzstājībai/čīkstieniem.

    Tornī ierīkots lifts, tikai pats pēdējais posms jāuzkāpj pa kāpnītēm. Torņa augšā ierīkots restorāns un naktsklubs: pa cik tur tām lirām varot dzert visu nakti. N. filozofēja, nez, vai piegāde uz mājām arī ir iekļauta un P. atbildēja, ka nē, ka tos vienkārši izmetot pa logu. No restorāna mazas durtiņas ved uz ne pārāk platu, vaļēju platformu apkārt tornim.

    Stambula ir visur. Visos virzienos līdz horizontam. Redzējām gan pāri Bosforam Stambulas Āzijas daļu, gan pāri Zelta ragam (līcim) Topkapi pili, Sofiju, Zilo mošeju, Jauno mošeju un vēl rindu mošeju. Redzējām gan abus no otra gala jau apskatītos tiltus pāri zelta ragam, gan tiltu, kas savieno Eiropu ar Āziju. Uz māju jumtiem reizēm ir zaļumotas restorānu terases, reizēm vientuļi krēsli, kuros reizēm sēž viņu īpašnieku un lasa grāmatas, reizēm vienkārši sarkani kārniņi vai grausts. Viena lieta, ko bildēs redzēt nevarēs, būs pussalu mērogi – skatoties no pussalas, kurā atrodās tornis tieši prom no visiem ūdeņiem, vienalga, viņi ir redzami. Pussalas savienojums ar sauszemi kartē izskatās plats, bet patiesībā ir tāds, ka vienlaicīgi apbas puses ietilpst redzeslaukā.

    Laiks uz vakaru apmācās, tāpēc rietošo sauli neredzējām, vien starus un vienu sarkanu mākoņa maliņu. Un tālumā miglu, vai drīzāk smogu.

    Atpakaļ nācām pa Galatas tiltu. Uz tilta – mīlzīgs daudzums makšķernieku, praktiski no vienas vietas. Turpat ir iespējams arī iegādāties makšķeres, vai vismaz vizuļus. Zem tilta, šķiet, visā garumā – kafejnīca. G. komentēja, ka reizēm tur esot arī delfīni dzīvojamies redzēti. Oda tas viss diezgan neizbēgami pēc zivīm. Kaut kur redzēju, kā pusis deva makšķeri sajūsminātai meitenei krāsainā lakatā un tradicionā melnā tērpā.

    Sultanahmad pusē nonācām neilgi pirms vakara lūgšanas. Tur N. vērsa manu uzmanību uz to, ka krastmala pilna ar zivju resorāniem, un daži no viņiem zivis uz atklātas uguns cep nelielos kuterīšos, kas spēcīgi viļņojās apkārtbraucošo kuģu un laivu saceltajos viļņos. Es: – Kā viņi to dara?! – N.: – Veikli, acīmredzot!

    Kad beidzot devāmies uz viesnīcas pusi, blakus esošajā Jaunajā mošejā (un arī visās citās) sākās saukšana uz lūgšanu. Šis, starp citu, ir brīdis, kad aizveras ievērojama daļa vecpilsētas bodīšu. Tomēr ejot gar mošejas aizmuguri, mums nācās uzmanīgi lavierēt, lai neiekāptu pārdodamajos lakatos, ādas jostās un citās precēs.

    P. izsludināja nepieciešamību pēc steidzamām vakariņām, es kādu laiku protestēju pret kebabiem, mēģinot izdīkt ko smalkāku, tomēr, tā kā man skaidra plāna nebija, tad piezemējāmies kebabnīcā un kaut ko pasūtījām. Mums atnesa suliņu un maizi, un tad pārplīsa debesis. Ar ievērojamu troksni pēkšņi gāza intensīvs lietus, un kebabnīcas turki lika mums pārvākties tālāk nost no nojumes malas, kur līst virsū ūdens.

    Kad bijām paēduši, lietus bija beidzies. Es sacēlu savus baltos svārkus līdz ceļiem, un viegli slīdēdami pa slapjajiem akmeņiem un stipri uzmanīdamies no restorānu iekšā rāvējiem,  mēs devāmies uz viesnīcu.

     

    P.S. Šodien uzzināju atbildi uz jautājumu, ko viens no puišiem uzdeva vakar: vai tās ēkas ar stikla cičiem uz jumta ir pirtis? Jā. Tā ir apgaismes metode.

    P.S.2. Es teicu, ka rīt vakariņās gribu jēru. Varbūt tāpēc P. dažiem iekšā rāvējiem atbildēja: “Tomorrow!” Uz to atbilde sekoja: “But you can now come in, sit and read menu for tomorrow!”.*

    P.S.3. Pēc pusdienām vismīlis izteikti turku stilā P. pajautāja: “Another one?”**

    P.S.4. Atgriezusies viesnīcā konstatēju, ka šeit zīmītei “Clean my room now!”*** ir cita jēga kā Eiropā. Turpmāk ņemšu to vērā, bet šovakar es vienkārši nomazgāju pa galdu mētājošās tējaskrūzes pati. Patiesību sakot, mani tas absolūti neuztrauc, laikam pielipusi turku mierīgā attieksme.

    P.S.5. Viesnīcā lifta kabīne ir bez durvīm un dušā ir man tik nemīļā fiksētā galva.  Bet vannasistabā ir ļoti skaistas baltas flīzes ar baltiem, abstraktiem, bet vijīgiem rakstiem.

    P.S.6. Toreiz, kad izvēlējāmies viesnīcas, es centos iebilst pret šīs viesnīcas izvēli, jo booking.com bildēs bija redzams zils neona apgaismojums numuriņos, bet puiši mani atrunāja. Atbraucot secinājām, ka manā un P. istabā ir tīri patīkama gaisma, bet N. istabā ir tikai zilais neons.

    ______________________________
    *) Rīt! – Bet jūs varat šovakar ienākt, piesēst un izlasīt ēdienkarti priekš rītdienas!
    **) Vēl vienu?
    ***) Iztīriet manu istabu tagad!

  • Pirmās brokastis Stambulā

    Labrīt!

    No rīta uz kājas stratēģiski svarīgās vietās salīmēju plāksterus un devos brokastīs. Brokastis mums notiek līdzīgā viesnīcā, bet ar citu nosaukumu, pāri ielai. Kolēģi tur jau priekšā, kamēr es zviedru galda piedāvājumā uzlasu juku jukām halvu un dažādus fetaki stila sāļos sieriņus, tikmēr P. ticis pie savas tējas pagaršošanas: “Ak, DIEVS!”

    Pastāvu kādu brītiņu pie karsto dzērienu automātiem, funktierēdama, kas ir kas. Kafijas automāts ir gluži parasts, bet es meklēju tēju. Beigās prasu puišiem: “Kur var ieliet “ak, Dievs”?” – “Apaļais bundulis, labais krāns!” Ahā. Nu jā. Kreisajā krānā ir karstais ūdens. Turku tēju gatavo ļoti, ļoti stipru un atšķaida ar karsto ūdeni. Melna, uzmundrinoša un garšīga, galīgi nav tās muti čokurā velkošās garšas, kas man parasti melnajā tējā negaršo, bet nu neatšķaidītu dzert viņu nav paredzēts.

    Puiši rezumēja, ka visas garšas ir ļoti izteiktas – sieriņi ļoti sāļi, saldumi – ļoti saldi. Spriedām, ka šādai tradīcijai noteikti ir sakars ar to, ka siltumā pārtika ātri bojājas, turklāt tas te notiek visos gadalaikos. Brokastu piedāvājums gan saturēja dažas plastmasas desiņas īpaši eiropiešiem par prieku, bet pamatā – etniskais kolorīts. Fetaki līdzīgo sieriņu – sķiet veidi četri vai pieci, dažādas konsistences un ar dažādām garšvielām. Sviestu neatradām, visas paciņas, kas izskatās pēc sviesta, ir dažādi balti sieriņi. Otra sastāvdaļa, kas man ieķērās acīs, bija saldumi – lukums, dateles, halva un attāls pahlavas radinieks. Es kādu brīdi patielējos ar apelsīnmiziņu un sīrupa ievārījumu/savārījumu, kurš garšoja ļoti labi (mazāk mākslīgi, kā Rīgā :D), bet neprātīgi bēga prom no maizītes. Apelsīnu sula gan bija kaut kāda dīvaina.

    Uz konferenču centru nokļuvām ar autobusu un beidzot dabūjām lokālo e-talona analogu. Čeku atkal neiedeva, turki laikam ienīst čekus. Talons, iespējams, ir uzpildāms, tad jau redzēs. Braucām ar autobusu, kas neteica pieturas un durvis aizvēra krietni pēc attiešanas no pieturas, lai visi, kas tiešām vēlās, paspētu salēkt iekšā. Izkāpām pat puslīdz pareizā vietā, pateicoties tehniskiem palīglīdzekļiem, un vispār ieradāmies gandrīz laikā. Pa ceļam, braucot pāri tiltam, redzēju tā malās daudz makšķernieku.

    Konferenču centrs ir vairāku ēku komplekss visnotaļ lielā platībā, bet īsto vietu atradām diezgan viegli, jo, kad sākām snaikstīties pie pirmās nepareizās ēkas, tur mus noķēra turks labā uzvalkā un nosūtīja uz pareizo vietu. Blakus konferenču centram ir kaut kāds mazāks militāri apsargāts ēku bloks. Ejot iekšā konferenču centrā, jāiet cauri skenerim gan pašai, gan somai.

    Lai gan turki neapšaubāmi pārstāv to pašu ekspresīvo un uzmācīgo komunikāciju tipu, ko spāņi, tomēr sadzīviskās lietas šeit ir daudz labāk organizētas – tos dažus iezīmīgos vārdus, ar kuriem piedāvāt lai vai ko tev vajadzētu, visi vienmēr zina pat vairākās valodās, un vispār komunikācija pamatā veidojas kaut kāda konstruktīvāka. Viens no smieklīgākajiem un arī grūtākajiem uzdevumiem man šeit, saskaroties ar garšvielu tirgu vai jebkuru citu andeli vai balagānu, ir uzlūkot to visu ar vēsu, vienaldzīgu skatu, ilgi neblenzt, bet tomēr visu uztvert, saprast un izdomāt, kas tas ir, un vai es varētu vēlēties to nopirkt. Un galvenais, netīšām neaizmirst muti vaļā, tas bojā nopietno skatu.

    Kompim uznākusi lielā cepšanās mānija, stāstu par viesnīcas īpatnībām rakstīšu kaut kad vēlāk.