Laumas piezīmes

Category: Ceļojumu stāsti

Ceļojumu laikā pierakstītie iespaidu stāstiņi.

  • Ierašanās Stambulā

    Fuf, esmu klāt Stambulā, vakrēju savā tīri omulīgajā viesnīcas numuriņā.

    Lidojām ilgi, ilgi, es paspēju beidzot ielasīties “Marsiešu hronikās”, bet nepaspēju izlasīt līdz galam. Ielidojām Stambulā Ataturk lidostā drusku pēc diviem. Laiks saulains, ar tīkamu vējiņu, bet tāds, ka, gaidot pārsēšanos no metro uz tramvaju, kas nes godpilno metro vārdu, es izķeksēju no somas cepuri.

    Dienas plāns bija visnotaļ haotisks, vai pareizāk sakot, plāna vienkārši nebija, tomēr vakarā savelkot visu kopā, konstatējām, ka sanācis ir labi. No lidostas braucām uz viesnīcu (metro + tramvajs), diemžēl, vēl neesam iemācījušies nopirkt šejienes e-talona analogu, kas ļautu braukt lētāk, un, cerams, dotu arī čekus. Vienkāršais variants ir pa 2 lirām nopirkt automātā žetonu, bet pārsēžoties jāpērk jauns, un čeku nedod.

    Beigu galā izkāpām Sultanahmed pieturā, kas, kā vēlāk atklājās, nebija tuvākā. Bet dabūjām pastaigāt un paskatīties Stambulu. P. apgalvoja, ka esot badā, tāpēc pa ceļam mēģinājām ieraudzīt kādu kebabnīcu, tomēr mans GPS mūs gar kebabnīcām neveda. Ielu, kurā ir viesnīca atradām gana viegli, ja neskaita dažus dīvainus piedzīvojumus ar čemodānu. Ceļa malā bieži ir dekoratīvi metāla stabiņi, un, ja ietve ir par šauru, tad nākas braukt pa ielu, pa kuru reizēm brauc arī kāda mašīna, un evakuējoties no mašīnas, izrādās, ka čemodānam nav bremžu un tas ļoti vēlas doties pa kalnu lejup. Atrastajā “viesnīcas” ielā savukārt pašu viesnīcu atrast bija sarežģītāk. Ieliņa diezgan noplukuša paskata, tomēr pilna ar viesnīcām, un neviena nav īstā. N. man jau paspēja apvaicāties, vai GPS esmu uzstādījusi uz pareizo ielu, kad kāds turks neizturēja un paprasīja, ko mēs meklējam. Ieeja viesnīcā bija šķērsielā, 2. vai 3. māja no stūra.

    Nolikām visu, ko vien varējām nolikt un devāmies meklēt kebabnīcu. Atradām ātri vien kaut ko gana kolorītu. Ēdienkarte nerada ne mazākos minējumus (ja neskaita to, ka kebab ir gaļa, doner kebab ir gaļa maizē, durum kebab ir gaļa lavašā un šiš kebab, lai vai kā to raksta, ir šašliks), bet bildes mūs izglāba. Turki, kā jau dienvidnieki, bez sava gala trokšņaini un pretīmnākoši, lielais vairums tirgoņu runā pāris vārdu angliski. Pie izvērsta skaidrojuma par ēdiena sastāvu tikt nav iespējams, bet viens gan ir droši – ja tu kaut ko gribi nopirkt, tad valoda nebūs barjera, un bez rakstura stingrības var viegli tikt arī pie vesalas kaudzes citu pirkumu. Kebabs bija ņamma, un apelsīnu sula šeit, protams, ir spiestā un maksā nepilnu liru (lira ir ~30 santīmi).

    No kafijas atteicāmies ar slēptu mērķi atrast vēlāk kādu vietu ar turku saldumiem un kafiju dzert tur. Tālāk gājām pastaigas solītī nevienam nezināmā virzienā ar nevienam nezināmu mērķi, jo pirms izbraukšanas man nebija sanācis laika ievadīt GPS-ā tūrisma objektu adreses, tur bija tikai viesnīca un konferences vieta. Gājām un skatījāmies riņķī, pārmaiņus ieklīstot gan ļoti rosīgās ielās, gan tādās, kur valda pilnīgs kapa klusums un blakus ir milzīgs būvlaukums. Beigās attapāmies pie Garšvielu tirgus, kurš bija viens no mums ieteiktajiem tūrisma objektiem. Pamata piedāvājums – lukumveidīgie saldumi, garšvielas un tējas, retāk rieksti. Nopirku mammai maisiņu rožu pumpuru tējas un sev gabaliņu lukuma. Tējai bija fiksētā cena, par lukumu man sanāca pirmā kaulēšanās epizode, jo pārdevējs teica, ka 4 liras, es teicu, ka man ir tikai 3.

    Pārdevēji savas preces tipiski reklamē ar dažādiem uzsaucieniem turciski, angliski, vai krieviski. Krieviski gan viņi mēdz izvēlēties padīvainas formas un locījumus. Derētu iemācīties tekoši turciski skaitīt vismaz līdz desmit, tas ievērojami atvieglotu dzīvi. Ar runāšanu pilnos, sakarīgos svešvalodu teikumos neviens sevi, protams, nenoslogo, bet nevienu tas arī neuztrauc. Un vispār, galvenais ir neuztraukties, un darīt lietu, gan ja runa ir par ēšanu, gan par iepirkšanos, gan par ielu šķērsošanu neregulētās vietās. Man patīk šī stratēģija – lieki neuztraukties.

    Tēju man iesaiņoja vakuummaisiņā, somā drusku pārdūrās un tagad vairs nav vakuummaisiņš. P. man teica, ka jābeidz iepirkties, jo citādi es nopirkšu arī safrānu un vēl nezinko. Es atbildēju, ka safrānu jau atvedu no Spānijas, bet nesālītas pistācijas gan noderētu. Bet tās mēs neatradām.

    Izlīkumojuši cauri tirgum (kurš patiesībā ir viss viens liels paviljons/nojume), ieraudzījām gaišu mošeju ar vairākām kupolu kaskādēm. Mošejas no ārpuses lielākoties nav neko diži rotātas, parasti atsevišķi cakaini elementi, bet ne visa fasāde, kā daudzviet Eiropā. Bet nu tas, ka tā ir mošeja, tāpat ir skaidrs. Vakarā noskaidroju, ka tā ir Jaunā Mošeja jeb Yeni Camii. Mošeja un tirgus šī puse atrodas tieši pie Zelta Raga – tieva, gara jūras līča vai kanāla, kas iestiepjas tālu iekšā Stambulas Eiropas daļā. Redzējām Galatas tiltu pāri Zelta Ragam un otrā pusē, iztālēm, Galatas torni. Tajā kādudien būs jātiek augšā, esot labs skats.

    Izmetuši līkumu uz garšvielu tirgu, nonācām atpakaļ un netālu no viesnīcas dzērām turku kafiju un piekodām lukumu. Turku kafija ir neliels podiņš uz biezumiem uzlietas kafijas – tumīga un stipra. Nemācēju izdomāt, vai tur nav klāt arī kādas garšvielas, tik vien secināju, ka kafijas malums ir ārkārtīgi smalks (to pēc izdzeršanas varēja secināt). P., kurš visu laiku bija apgalvojis, ka austrumu saldumi viņam esot par saldu, atzina, ka šitie nemaz tik saldi neesot. Man atliek domāt, ka iepriekšējo reizi viņam vienkārši bijusi iesmērēta nekvalitatīvāka prece, jo es nezinu, kas pasaulē var būt salds, ja ne šis. Protams, ar izņēmumiem. Iepazinos ar apaļām bumbveida konfektēm, kas sastāv no dīvaini apstrādātām, smalki saberztām aprikozēm vai to ievārījuma. Lai neliptu pie rokām, šo masu “apvīļā veselās pistācijās vai mandelēs”. Izteikti skābena ņamma. Lukums man bija pazīstams jau Rīgā, tomēr šķiet, ka šeit tas ir aromātiskāks un ar izteiktāku garšu.

    Kaut kur arī netālu no viesnīcas, bet citā saldumu bodē pārdevējs jau divas reizes šodien paspēja man uzkliegt “no calories!”*

    Pēc saldumiem metām līkumiņu uz otru pusi. Kaut kā izgājām uz nelielas ieliņas ar tādiem kā leļļu namiņiem kreisajā pusē un sētu labajā. Aiz sētas kaut kas nesaprotams – tā kā izrakumi, tā kā kas un pari tam visam – mīīīlzīīīga mošeja ar komplicētu daudzpakapju kupolu un puskupolu kaskādi. Tāda iesarkana. Ielas galā – strupceļš, kaut kādi remontdarbi. Gājām atpakaļ. Pusceļā es sāku dīkt, ka man jāuzzina, kā šo mošeju sauc, jo es kādu citu dienu (tobrīd rietēja saule), gribēšu ieiet viņā iekšā. Gājām un gājām līdz pa pusei apgājuši tai apkārt nonācām laukumā, kam pāri bija redzama otra, mazliet mazāka mošeja, gaiši pelēkzila. Te uzzināju atbildes uz veselu rindu jautājumu: 1) milzīgā mošeja ir Hagia Sophia (Svētā Sofija, tā pati, ko uzcēla bizantieši kā kristiešu baznīcu, kas kādus 1000 gadus bija pasaules lielākā baznīca, un kuru 1400-kaut kādā gadā, Konstantinopoli iekarojot, turki pārtaisīja par mošeju). 2) Remontdarbi patiesībā ir arheoloģiskie izrakumi. 3) Paejot vēl vairāk apkārt, laikam atradām ieeju Topkapi pilī. Vakarā noskaidroju, ka otra mošeja, ko redzējām, ir Zilā mošeja.

    Atpakaļceļā uz viesnīcu nopirkām ķiršus un dzirdējām pāris notis turku mūzikas kāda pilsētas pasākuma izskaņā. Laukumā pie abām lielajām mošejām ietrāpījos uz saulrietu. Grūti izstāstīt iespaidus – pieradušam pie, piemēram, Prāgas izcakotās Vīta katedrāles, šīs mošejas liekas pat ļoti vienkāršas, tām piemītošais grandiozums ir gan neizmērojams, gan… neuzkrītošs. P. teica, ka noteikti jāieiet Sofijā, kaut vai tāpēc, lai noskaidrotu, vai centrālajā telpas augstums tiešām ir līdz pat agušējam kupolam. Paskatījos vakarā Vikipēdijā – jā, ir. Bail iedomāties, kā tas ir.

    Stambulas ielās tūristu sieviešu redzēju vairāk kā musulmaņu. Un, ak, kungs, cik daudzos veidos ir iespējams sasiet vai saspraust galvas lakatu. Turklāt tie mēdz būt ārkārtīti skaistās krāsās un rakstos, spilgti, bet ne jēli.

    Vakarā ķēros pie GPS, un, nevarēdama tikt galā ar jautājumu, kāda ir Hagia Sophia adrese, atklāju, ka manam GPS-am tomēr ir kaut kādi ievērības cienīgo objektu punkti jau salādēti iekšā. Tas daudz ko vienkāršos.

    Rīt mums būs jātiek galā ar ļoti atbildīgu uzdevumu – jāsaprot, kā nokļūt konferenču centrā. Pašlaik pabeigta plāna vēl nav. Tā kā Stambulā laika zona ir tā pati, kas Rīgā, ir jau sasodīti vēls, un es tagad iešu gulēt un izlikšos, ka esmu gulējusi 2x vairāk kā patiesībā.

    Internets viesnīcā ir, bet nedaudz aizdomīgs. Savukārt viesnīcas administrators drošības pēc divreiz pārliecinājās, ka es ar kādu no puišiem neesmu iemitināma vienā numurā.

    ______________________________
    *) Bez kalorijām.

  • Gatavošanās

    Gatavošanās īsti neatstāj pabeigtības un sakārtotības iespaidu. Līdzi ņemamās zandales divas dienas pirms braukšanas spēcīgi saberza kājas, bet tā kā tās man ir vienīgās, neatlika nekas cits kā papildināt bagāžu ar krietnu čupu plāksteru.

    Nesen nomainīju savu ikdienas mugursomu, kas tipiski man ir arī rokas bagāža, un ar jauno vairs nevar izdarīt manu iemīļoto bagāžas pārformēšanas triku – tā neiet iekšā manā tūristu mugursomā, ko parasti izmantoju par iečekojamo bagāžu, tāpēc nācās izdomāt kaut ko jaunu un oriģinālu, kā apiet dabisko ierobežojumu, ka man ir tikai viena mugura. Aizņēmos no G mazo čemodānu, tas izrādījās neticami ietilpīgs. Atradu viņā G atstāto ibumetīnu, pilnīgi piekrītu, to ceļojumā noteikti vajag paņemt līdzi 😀

    Un tā kā ar to visu vēl nepietiktu, izrādījās, ka vasaras svārki līdz zemei, kad tie tiešām ir vēlami, pēkšņi kļūst par deficīta preci. Staigāt pārāk īsos svārkos Stambulas centrā nav bīstami kaut vai tāpēc vien, ka tūrisma plūsma tur ir gana liela un visi jau ir apraduši ar dīvainajiem eiropiešiem, bet tas ir nepieklājīgi un izceļas. Man nav vēlēšanās censties izcelties, pilnīgi pietiks ar to, kas sanāks pats no sevis.

  • Mājupceļš

    Svētdien, 2012-02-19
    14:26

    Domu sestdien aiziet uz referendumu Prāgā Latvijas vēstniecībā atmetām, jo tad būtu jāceļās mazliet par agru. Lai gan Rīgā ielidošana mums bija plānota gana vēlu, tomēr no Prāgas jātaisās prom bija ļoti laicīgi, jo nebijām dabūjuši tiešo lidojumu, lidojām caur Varšavu.

    Izejot no viesnīcas, konstatējām, ka jau otro dienu ož pēc ūdens, pēc papuvušām aļģēm. Man pirmajā brīdī gribējās teikt, ka pēc jūras, bet M prātīgi aizrādīja, ka šai smakai trūkst sāls. Vltava atradās vien pāris soļus no viesnīcas priekšas. Jau piektdien bija nokusis praktiski viss sniegs, un arī šodien sala nebija.

    Braucot uz lidostu garām Divoka Šarkai, nopriecājos, ka tik neprātīgi biju tur otrdien aizbraukusi – sniega trūkuma dēļ citās dienās vairs tādu skatu nebūtu.

    Abi lidojumi bija maziņajās lidmašīnītēs – Fokker 50 un vēl kaut kādā, kas abas lieluma ziņā atgādina autobusu ar spārniem. Pēdējā lidojumā AirBaltic mūs sačekoja velnszinkā, katru savā lidmašīnas galā. Sēdēju, nostaļģijojos un pierakstīju padzisušās atmiņas, līdz pilnībā nosēdināju datora bateriju. Vienā brīdī izcēlās neliels trādirīdis ar vienu muļķi, kas bija pasmēķējis lidostas tualetē un iedarbinājis dūmu detektoru, tomēr tas salīdzinoši drīz norima. Piedzīvojuma pēdējais punkts, šķiet, bija brīdis, kad M., kas lasīja lidmašīnā piedāvātās avīzes, sasmējās un atnāca man parādīt, ka Neatkarīgajā avīzē atradis vārdu “meteoromurmoloģija”.

    Man makā palika astoņas kronas. Jābrauc atkal.

    Komentāru nav.

     

  • Piektdiena: pils, relikvijas un cūku kājas

    Sestdien, 2012-02-19
    1:52

    Visa piektdiena bija veltīta dažādiem laboratorijas darbiem. No rīta atklāju vēl vienu lietu, kas tomēr vakar nebija sainstalējusies pietiekami labi, un krietni nočakarējos, kamēr, izmantojot P paskaidrojumus par bash skriptu īpatnībām izdevās pārnest vajadzīgo uzvedību uz Windows. Atrisinājums bija pilnīgi maģisks – vēl bez visām standartlietām vienā batch skriptā bija jānomaina viena relatīvā adrese uz absolūto.

    Kad tas bija pabeigts, es un P devāmies uz Prāgas pili, bet M palika vēl kādu laiku padarboties ar mašīntulkošanas laboratorijas darbiem. Kad pāris dienas atpakaļ mēs spriedām par pils apmeklējumu, es ieteicu doties uz turieni man zināmajā veidā – ar tramvaju apbraukt lociņu un tad iet pa kalnu lejā. Bet M vārdi – paskaties, tas taču ir te, fakultātei pavisam blakus, te jau var ar kājām aiziet! – mani samulsināja. Tā nu piektdienā mēs ar P uz pili devāmies ar kājām pa īsāko ceļu kalnā augšā. Aptuveni pusceļā P izdarīja secinājumu, ka tā noteikti esot mana slēptā atriebība par to, ka mēs fakultātē pēc pusdienām uz ceturto stāvu katru reizi braucām ar liftu.

    Pilī ienācām tieši no otras puses, nekā nācu pirms gada – garām prezidenta pilij un konusveida karoga kārtīm. Izgājām cauri vienam iekšpagalmam, kur es ievēroju uzrakstu par mantnīcu, un tad cauri arkai. OHO, teica P, apstādamies tikko kā iznācis no arkas. Svētā Vita katedrāle mūsu priekšā dažu metru attālumā bija iznirusi pilnīgi pēkšņi un ar galveno fasādi pret mums. Gan katedrāles novietojums attiecībā pret citām ēkām, gan grandiozie izmēri noved pie tā, ka ne mans objektīvs parastais, ne P telefons nespēja to uztvert vienā kadrā. P piezīmēja, ka, ja mākslinieks nemāk katedrāli iezīmēt vienā gleznā, tad varēja vienkārši ņemt citu mākslinieku (piemēram, pirmajam nocērtot galvu), kas nav tāds muļķis, bet tas, ka katedrāle, piemēram, celšanas laikā neietilpa visa vienlaicīgi redzes lokā, toreiz nevienu neuztrauca. Tā kā nedaudz līņāja, novērojām gārgoilus darbībā. Iegājām arī katedrālē iekšā. Tur vēl jo projām prasa naudiņas par aiziešanu līdz altārim. Skatīdamās uz nekrāsotajām akmens sienām, konstatēju, ka savā īpašā veidā, gandrīz, gandrīz vai varētu teikt, ka eksterjers ir kaut kādā ziņā pieticīgs (nekādu gleznojumu uz sienām, nekādu mozaīku – šo rakstot, atcerējos Spas na Kravi Pēterburgā -, tikai akmens ar gotiskatiem rotājumiem un vitrāžstikli). P trāpīgi papildināja: ja neskaita griestu augstumu.

    Ejot gar katedrāles sānu tālāk uz priekšu meklēt Zelta ieliņu, pētīju beznīcas eksterjera gotiskās cakas, pamanīju vienas mazas drutiņas, kuras nekad agrāk nejutos redzējusi, bildēju gārgolus un jumta balstus. Tos rakstus laikam varētu gaidiem pētīt, kamēr beidzot tie viscaur būtu apskatīti un apnikuši.

    Zelta ieliņu atradām bez desmit četros (es internetā biju izlasījusi, ka pēc četriem tur iekšā vairs nelaiž). P mēģināja teikt, ka nav tak uz 10 minūtēm ko pirkt biļeti, bet es apņēmības pilna devos konfrontēt pie ieejas stāvošo iekšā laidēju – ar mērķi uzzināt, kur dabūt biļeti. Iespējams, ka manu apņēmību bija stiprinājis M iepriekš teiktais, ka, pēc aprakstiem spriežot, tur īsti neesot ko redzēt. Nu lai! Tad es gribu pati savām acīm par to pārliecināties, tūlīt un tagad.

    Sargs uzsmaidīja un pamāja ar roku uz vārtu pusi. Es apjuku uz brīdi, un tad abi fiksi tināmies iekšā, kamēr sargs nav pārdomājis un tomēr sācis prasīt biļetes.

    Iela pamatā sastāv no mazmazītiņām krāsainām mājiņām ar mazmazītiņām drutiņām. P, kas ne tuvu nav no garākajiem man zināmajiem cilvēkiem, durvju augšmalas sniedzās drusku pāri plecam. Vienai mājiņai, zemākai par citām, vienā jumta malā bija kāpņveida izbūve, uz kuras salikti puķu podi.

    Salasījusies internetā nepārbaudītus materiālus par bruņu izstādi, skaļi neko neteicu, bet bāzu savu ziņkārīgo šnobeli iekšā visās durvīs, kur vien varēja. Vispār lielāko mājiņu daļu aizpilda veikali, bet man paveicās un bruņas atradu pirmajās durvīs – pa trepītēm augšā otrajā stāvā garumgarā gaitenī. Daudz, es nezinu, cik, 50? Šeit mani nedaudz pagidoja P, norādīdams uz vairākām lietām, kuras pati nebūtu ievērojusi. Pirmkārt, tie cilvēki ir bijuši ievērojami īsāki par mums – bruņutērpi pilnā salikumā stāvēja uz apmēram sprīdi augsta postamenta, un tad to cepuru augšmalas bija vienā līmenī ar mūsu galvu virsām. Tāpat uzzināju, ka noteiktas konstrukcijas (V veidā uz priekšu) krūšu bruņas palīdzēja noslīdēt garām šķēpiem un arī lodēm no pirmajiem šaujamieročiem. Vēl tajā gaitenī bija iespēja šaut ar arbaletu. To es neizmēģināju. Gaiteņa vienā galā bija suvenīru pārdotuve, kurā varēja nopirkt bruņucimtdus, bruņucepures, kaklarotas ar cirvīšiem un zobeniem, kā arī šādas tādas rotaslietas, no kurām man interesantākie likās “īru gredzeni” – melna metāla stīpiņas ar spirālveidā sarullētiem galiem, saliektas gredzena formā. Vēl tur varēja nopirkt dažādus suvenīrus par “bruņinieks uzvar pūķi” tēmu. Bruņinieka man nav, bet nopirku nelielu balta metāla pūķīti ar zaļām stikla actiņām. Šobrīd, kad rakstu, pūķītis smieklīgi gāzelējās uz vēdera uz galda man blakus. P, vērodams, kā prasu pārdevējam “green-eyed dragon, no, no, the green one!”* rezumēja: “Tagad Tev būs zaļais pūķis!”

    Zelta ieliņas vienā galā mēs redzējām katapultu, nelielu lielgabalu un vēl vienu šaujamieroci uz riteņiem. Vienā pagrabā bija podniekdarbnīca ar plēšām un milzīgu daudzmu podu, otrā – alķīmiķa istabiņa ( – Te tāds drēgns… – Ja kamīnā kurinātu īstu uguni, būtu labāk… – Pagrabi vispār nav baigi siltie… – Ja guļ ar cilvēku, nevis ar ģitāru [gultā bija ievietots ģitārai attāli līdzīgs instruments], tad arī ir labāk…)

    Pēc tam izgājām atpakaļ līdz Vita katedrālei satikt M, kurš bija beidzis darboties un atnācis līdz pilij. Izgājām cauri pilij, dažādos skatu laukumiņos pabaudījām Prāgas skatus, un tad sākām domāt, ko tālāk. Tā kā labāki ierosinājumi neradās, es pieķēros domai par mantnīcu. Biju lasījusi, ka kaut kur Prāgas pilī glabājās karaliskie dārgumi, un P vārdi par to, ka britu karaliskie dārgumi esot diezgan iespaidīgi iedvesmoja mani uz domu, ka gribu redzēt kādu lielu dārgakmeni. Viens no maniem kompanjoniem atbira tāpēc, ka neatzina nekādus dārgumus par gana interesantiem, bet otrs, jo mantnīcā studentiem, kas pārsnieguši noteikto vecuma robežu, prasīja par ieejas biļeti vairāk naudas, nekā viņam bija entuziasma. Tā nu sarunājām, ka viņi ies uz pilsētu meklēt Krušovices krogu, kurā var ēst cūkas kājas, un es ar viņiem sazvanīšos, kad būšu beigusi skatīties mantnīcu. Kaut kad iepriekšējās dienās mums bija sarunas par to, ka, pirmkārt, pārmaiņas pēc jāiet uz vienu Krušovices krogu, un 2) P mani uzstājīgi pārliecināja, ka man jāpaņem cūkas kāja neskatoties uz to, ka es viņu nevaru apēst – kāja taču ir krietni lētāka par pīles krūtiņu un to tak es ņemot! Sak, man vienkārši būšot iespējas izvēlēties garšīgākos gabaliņus.

    Bet par dārgumiem. Tā bija baznīcas dārgumu krātuve, tāpēc es neredzēju nevienu dimantu cilvēka galvas lielumā un nevienu karaļa kroni arī nē. Tomēr, jāatzīst, ka tas man bija pārsteidzoši un pamācoši. Lai gan es biju kaut ko pa ausu galam dzirdējusi par tādu koncepciju kā svētās/svēto relikvijas, tomēr nākot iekšā, es to jau biju sen aizmirsusi. Starp citu, man atkal aizliedza fotogrāfēt (atkal runa par sakrāliem objektiem!). Bet vismaz bukletiņu piemiņai iedeva. Un dīvainu zelta monētu ar Prāgas pili. Kaut kāda tūristu kolekcionējamā lieta, man šķiet.

    Viena izstādes daļa veltīta augsta ranga garīdznieku ceremoniālajam apģērbam. Pamata materiāli (ja neskaita zeltu, dārgakmeņus un pērles) ir zīds un… lins. Tā lieta, kas mani tiešām pārsteidza, bija fakts, ka lielajai daļai zelta vai apzeltītā sudraba objektos galvenā vērtība neskaitījās masa vai dārgakmeņi un pusdārgakmeņi, bet gan nelieli lodziņi ar dažādām svēto relikvijām. Koka krustu gabaliņi, mutautu stūrīši, kauli un zobi (jā, es esmu pilnīgi droša, ka redzēju vismaz vienu zobu), vismaz ciktāl es pareizi atšifrēju uzrakstus. Reliģiskā terminoloģija angliski man ir diezgan sveša. Bija gan objekti ar vienu “relikvijas lodziņam”, gan tādi, kuros bija seši vai vairāki. Jāatzīst, ka šis ceļojums man atkal un atkal liek aizdomāties par elkdievības koncepciju.

    Puiši krogu bija atraduši pavisam netālu no Malostranskas laukuma. Nedaudz pasmējusies par to, ka viņu piedāvātais ceļa izklāsts nesatruēja ne ielu nosaukumus, nedz kādus citus man saprotamas pieturas punktus, izņemot lielas trepes pils austrumu pusē (tas kuriozi sasaucās ar kādu mūsu iepriekšējo sarunu par vīriešu un sieviešu ceļa izklāstīšanas atšķirībām), es tomēr viņus (ar divreizēju sazvanīšanos un pašaubīšanos pie kroga, kura durvis rotāja miroņgalvas) atradu gluži ātri. Kāpjot pa daļēji izgaismotajām kāpnēm, klausījos ielu muzikanta čīgāšanu, vēroju lejā krēslojošo, bet jau apgaismoto Prāgu (jā, man Prāga ir pilsēta ar daudzajām gaismām un izgaismotajām fasādēm), un cīnījos ar viegli melanholisku sajūtu – rīt jābrauc prom no retās vietas ārpus Latvijas, kas man tiešām patīk.

    Ārpusē zīme gan vēstīja, ka tas ir Pilsener krogs, bet iekšā Krušovici tiešām dabūt varēja. Kozels gan viņiem bija beidzies, tāpēc salīdzinājuma nebija. Pētot alus kausu aizdomājos, ko diez nozīmē “Královský pivovar Krušovice” – mums bija dažādas hipotēzes par to, kāds tam sakars varētu būt ar kuru no Kārļiem, tomēr Vikipēdija saka, ka tas nozīmē “karaliskā alus darītava”. Arī cūkas kājas ēdienkartē bija. M gan atzina, ka viņam pietiks čehu ēdiena un pasūtīja lazanju, bet mums ar P – cūkas kājas. Mīlīgi, ka man atnestā cūkas kāja bija ievērojami mazāka par to, ko dabūja P. Droši vien tas arī bija iemesls tam, kāpēc es tiku ar viņu galā. Pēc vakariņām P teica, ka man noteikti jānofotogrāfē kauli, lai būtu relikvija darba kolēģu biedēšanai, kas mēdz brīnēties par manu apetīti. Cūku kāju dažādie lielumi noveda mūs pie strīda, par to vai varētu būt, ka man bija cūkas priekškājas celis, bet P – pakaļkājas. Es pastāvēju uz to, ka kaulu struktūra ir pārāk līdzīga, ka gabalam jābūt vienam un tam pašam, tikai P cūka ir bijusi lielāka.

    Atgriezušies viesnīcā, dzērām alu, atlikušo apelsīnu sulu, tēju un visu citu, kas gadījās pie rokas, ēdām pistāciju saldējumu un apaļās čehu vafeles un vedām diskusijas, kādas iespējamas tikai starp cilvēkiem ar ļoti īpaši profesijām. Mēģinot atrisināt jautājumu par cūku kājām, izgūglējām veselu kaudzu cūku skeletu un beigās tā arī ne pie kā nenonācām. Atgriezusies mājās, pajautāju mammai, un viņa dillemu atrisināja momentā – abas kājas bija pakaļkājas, jo viens no kauliem bija garāks par otru. Tomēr tovakar viesnīcā neveiksmīgā meklēšana noveda tikai pie mana pretenciozā izteikuma, ka tipiski sievietes par cūku skeleta uzbūvi zina vairāk kā vīrieši. Skaļi es to neprecizēju, bet domājusi es biju konkrētu ģeogrāfisko reģionu. Āfrikā varbūt ir savādāk. M šo jautājumu pārtulkoja angliski un uzdeva Wolfram Alfai. Alfa šo jautājumu saprata kā “par ko vīrieši zina vairāk – par cūkām vai sievietēm?!” Nedaudz pamainījām vārdu kārtību un uzdevām šo jautājumu Gūglei. Pirmais rezultāts bija kaut kas par vīriešiem un sievietēm, bet otrais – Vikipēdijas raksts par anālo seksu. Tad mēs sapratām, ka pietiek šovakar gūglēt par cūkām.

    Vēl mēs izsecinājām, ka tezaurs.lv skaidrojošā vārdnīca mums ir kļuvusi par tādu kā etalonu, jo, ja kādi divi no mums sastrīdējās par kāda vārda nozīmi, tipiski diskusijā iesaistītie nosūtīja viens otru paskatīties tēzaurā, ko tad tas nozīmē patiesībā. Piemēram, mums radās jautājums, vai tas, ar ko mēs tur nodarbojamies, ir vakarēšana. M nolasīja priekšā tēzaura definīciju, un secināja, ka viss būtu ideāli, ja vien P labotu kādu darbarīku.

    Saldējums bija tīri labs par spīti tam, ka tika drusciņ par ilgu aizmirsts viesnīcas ledusskapītī bez saldētavas.

    ____________________________
    *) zaļacaino pūķi, nē, nē, to ar zaļajām [acīm]!

    Komentāru nav.

  • Ceturtdienas vakars: nedaudz hakošanas un nedaudz dejošanas

    Sestdien, 2012-02-18
    19:20

    Puišus satiku fakultātes pirmajā stāvā datorlaboratorijā, kur notika nākamā nodarbība. Nodarbībā bija darbošanās ar vienu čehu rīku, kuru mēs visi tiepīgi gribējām uzinstalēt uz operētājsistēmām, kurās tam teorētiski vajadzētu darboties, bet praktiski – nav pārbaudīts (es un M – uz Windows, . – uz MacOs). Mums pietrūka katram vesela rinda visādu prerekvizītu, kurus visus vajadzēja iegūt internetā, tāpēc konstatēt, ka viens no tīkliem, kam mākam pieslēgties, šajā ēkas spārnā nav uzstādīts, bet otram – izgājis no ierindas pieejas punkts, bija visnotaļ nepatīkami. Situāciju labi rezumēja nez kur radusies spārnotā frāze “Sasodītie klostera pagrabi bez interneta!” Tomēr ļoti gribējās tikt skaidrībā, vai to rīku ir iespējams uzinstalēt, kamēr vēl esam šeit, kur izstrādātāji ir rokas stiepiena attālumā. Tāpēc paņēmām visi trīs savus laptopiņus un pārcēlāmies uz blakus esošo Starbucks – pagrabā pie lielā galda. Tur pat bija vajadzīgais skaits rozešu.

    Kopsummā instalēšanās process bija veiksmīgs, lai gan mēs nepamanījām, ka brīvajā laika intervālā starp labratorijas darba beigām un oficiālo vakariņu sākumu bija negaidīti ieplānots vēl viens labratorijas darbs (nodarbību saraksts bija mainījies dienas šīs pašas dienas laikā, P teica, ka no rīta esot to vēl skatījies). Kaut kur pa vidu uzmanība atslāba, P sāka žēloties par Perl nelasāmību, tad atklājās, ka viens no mums nezina, kas ir Halting Problem (viena no teorētiskās datorzinātnes pamatteorēmām), un visbeidzot ķiķināšana par dažādiem datorzinātes teorētiskajiem kruzuļiem noveda pie tā, ka es atklāju sev jaunu ezotērisko programmēšanas valodu: Malbolge.

    Septiņos mēs ar M devāmies oficiālajās konferences vakariņās, bet P palika ar pamatojumu, ka vajag parakstīt rakstu. Konferences vakariņas notika krodziņā ar nosaukumu Petřínské Terasy netālu no funikuliera vidējās pieturas (cik zinu, Prāgā ir viens funikulieris, tam ir trīs pieturas un tas ved augšā kalnā uz Petřín tornīti). Vakariņas man pašai šķita lieliskas, M nedaudz kritizēja, bet es tajā brīdi jau biju sapratusi, ka čehu un vispār ēdiens bez daudz, daudz termiski apstrādātiem tomātiem mēdz nebūt M gaumē. Kad pie vakariņām pasniedza Krušovices alu, sasmaidījāmies – tieši iepriekšējā dienā P bija teicis, ka nākamreiz vakariņām jāmeklē tāds krogs, kas būtu Krušovices nevis Kozel krogs, jo čehu alus kultūru vajag izpētīt plašāk. Vakariņu beigu galā krietns bariņš skolas dalībnieku, ieskaitot abas meitenes, kas stažējas M darbavietā, izdomāja, ka jāiet padejot. Kad nu par šī soļa pareizumu tika pārliecināts arī M, devāmies tāpat ar kājām no kalna lejā, vecpilsētas virzienā. Kafejnīca ierīkota vietā, kur paveras milzum plašs un ārkārtīgi labs skats uz Prāgu. Tā kā Prāgā pārāk elektrību uz ielu un kultūras pieminekļu izsgaismošanu netaupa, tad man likās, ka naktī skats pat bija vēl labāks kā varētu būt vasaras dienā. Sniegs, kas pa dienu nedaudz mēģināja kust, bet nokusis tomēr nebija, to visu padarīja vēl lieliskāku.

    Drusciņ padejojām daudzstāvu klubā netālu no Kārļa tilta (parocīgi, var izdabāt daudzveidīgākam cilvēku lokam, ja katrā stāvā spēlē savādāku mūziku) un tādā pašā lielā barā pustrijos naktī atgriezāmies viesnīcā. Nosvētīju domās Latviju par aizliegumu krogos, klubos un tamlīdzīgās vietās smēķēt, izkāru savas sasmirdējušās drēbes vannas istabā, lai nepiesmirdina istabu un līdu zem segas. Nākamajā rītā pie brokastīm satikām P, kurš salīdzinājumā ar mums izskatījās vienkārši neprātīgi aizmidzis un saguris. Turklāt viņš sūdzējās, ka manā istabiņā bija palicis viss viņa alus, kas tādejādi nepalīdzēja viņam rakstīt murmoloģiju.

    Jā, mans pienesums mūsu trio folklorai ir “murmoloģija”. It sevišķi P. šis gāja pie sirds.

    Komentāri.

    Es: Kad gājām uz viesnīcu, bija uzsnidzis kādus 4-5 cm biezs sniegs. Viesnīcai tuvākajā [Kārļa tilta] galā skolas dalībnieki spontāni uzrīkoja sniega kauju. Kad mēs ar M stāvējām un noskatījāmies viņu līksmošanu, viena no meitenēm, kas stažējas M darba vietā, teica, ka lavieši nemāk kauties/cīnīties. M cienīgi atbildēja: “Nē, latvieši ir pieraduši pie vairāk sniega.” Uz tilta patiesībā bija maz munīcijas.

  • Ceturtdienas rīts ar reliģiskām notīm

    Sestdien, 2012-02-18
    16:07

    Ceturtdienas dienas pirmā puse notika salīdzinoši tradicionāli – brokastis draņķīgas, miegs nāk, pāris minūšu gājiens uz fakultāti, sēdēšana auditorijā. Vienīgā atšķirība, ka P nolēma, pirmās lekcijas tēma viņu galīgi neinteresē un vajag nedaudz pagulēt. Nevaru viņam neko pārmest, jo lekcijā apskatītās mašīnmācīšanās metodes mēs ļoti nesen apguvām, manuprāt, labākā izklāstā.

    Ja pirmajās divās dienās mums lekcijas notieka lielā, bet salīdzinoši “parastā” auditorijā, tad trešdien un ceturtdien mēs bijām pārcelti uz auditoriju ar dekoratīviem ciļņiem pie griestiem un nelielu melnu uzrakstu uz siena – 1742 kaut kas tur.

    Pēc pusdienām pavadīju Natašu un cita starpā pajautāju, cik veca ir fakultātes ēka. Jo šis jautājums mani ziņkāroja jau krientu laiku. No vienas puses, šādas tādas kāpnes ir klātas ar padomju laiku paneļiem, apmetums ir vidēji svaigs – ne tā kā LU – vai nu pilnīgi jauns vai tik vecs, ka pie sienām neturās. Tajā pašā auditorijā, kur ceturtdienā sēdējām, sienas cilvēka augstumā klāj mūsdienīgi auduma paneļi. Vadi ir labi noslēpti. Tomēr populārākā griestu forma ir gotiskas arkas, pie pirmā stāva logiem metāla režģi ir mazliet par skaistu, lai būtu padomju laika. durvis daudzviet divviru un iestiprinātas kaltās metāla eņģēs. It kā ēka rada pietiekami lielu pabeigtības izjūtu, lai būtu grūti piedēvēt viņai, piemēram, 500 gadu vēsturi. Bet tomēr parāk daudz ir tādu elementu, ar kādiem pēdējos 100 gados vairs cilvēki necackājas.

    Nataša izmisīgi atvēcinājās, ka viņa gan esot zinājusi, bet jau sen aizmirsusi, visu par šīs ēkas vēsturi un vispār un vispār. Un tomēr – uzraksts auditorijā ir autentisks, un apmēram no tā gada, kas tajā uzrakstā ir pieminēts. Starp citu, blakus (dažas sienas robežojas) ir Nikolaja katedrāle. Milzīgā ēka (stāvu nav daudz, šķiet 5 vai 6, bet kādi!) kopā ar apkārtējām teritorijām lielos apjomos agrāk ir piederējusi baznīcai. Šī konkrētā ēka ir viduslaiku klosteris.

    Pusdienas paēdām diezgan strauji, Nataša steidzās mājās pie bērniem un es izgāju viņu pavadīt uz nākamo tramvaja pieturu un nedaudz papļāpāt. – Vai Tu esi redzējusi Prāgas Jēzusbērniņu? – Umm, nēē… – Kā tas var būt, tas taču ir drausmīgi slavens objekts! – Nezinu. Es it kā redzēju Vikipēdijā, bet kaut kā nepiefiksēju. Es tā arī nesapratu, kas tas ir un kāpēc cilvēki to skatās. – Katedrāle ir tieši pie pieturas, gribi ieiet paskatīties?

    Tā es tiku pie, kā vēlāk izrādījās ļoti īsas (fakultātē atgriezos mazāk kā pēc pusstundas), bet pārsteidzošas ekskursijas. Katedrālē fotogrāfēt aizliegts, starp citu. Vispār Prāgā visbiežāk ar fotogrāfēšanas aizliegumu saskāros kontekstā ar sakrāliem objektiem un relikvijām.

    Starp citu, Mūsu uzvarošās Dievmātes katedrālei (vai kaut kā tā) ne reizi vien biju braukusi garām toreiz, kad biju Prāgā pirms gada. Katedrāles fasāde, lai gan ir rotāta, tomēr ne tik pārbagātīgi kā daudzas citas katedrāles, tāpēc manā atmiņā uz citu katedrāļu fona ieņēma ļoti otršķirīgu vietu. Iekšpusē marmora sienas un pie sienām bagātīgos ietvaros, nē, drīzāk nišās, gleznas. Nišu sānus norobežo interesantas, tādas kā savītas, zelta kolonas.

    Vienā no šīm nišām uz grazna postamenta liels stikla būris un uz tā – ne pārāk liels vaska leļļu bērns bagātīgi rotātā apmetņveida apģērbā. Uz aci likās, ka lellīte ir apmēram trīsceturtdaļ tik liela, kā jaudzimis bērns, bet attēlo nedaudz vecāku bērnu. Lūk, tas tad arī Prāgas Jēsusbērniņš, kam plašas tautas masas uzskata par ļoti svētu un piedēvē dziednieciskas īpašības. Sevišķi lielu atzinību viņš bauda Latīņamerikas katoļu vidū. Laikam pats neparastākais tajā ir tas, ka viņš ir visnotaļ plaša bagātīgu apģērbu garderobe un viņš tiek regulāri pārģērbs. Vikipēdija saka, ka šis bērns esot apmēram 400 gadu vecs, ja neko nesajaucu.

    Pa nelielām vītņveida trepītēm varēja uzkāpt augstāk tornī. Gar trepju sienām fotoattēli ar bērniņu viņa dažādajos tērpos un augšā – tērpu izstāde. Vienu no šiem tērpiem, piemēram, ir dāvinājusi Austroungārijas ķeizariene Marija Terēzija (man liekas, ka tā pati, kas Lielajā franču revolūcijā bojā gājušās Marijas Antuanetes māte).

    Vēl dažus pakāpienus augstāk pa viļotu stikla plākšņu logu varēja paskatīties uz baznīcas centrālo telpu no augšas. Arī visnotaļ neparasts skats, jo parasti taču baznīcās skatās no lejas uz augšu, nevis otrādi.

    No torņa izeja ir uz otru pusi, salīdzinot ar ieeju. Cauri sakristijai. Tur nelielā telpā iekārtota liela (ar daudz eksponātiem) izstāde – dažādas Jēzusbērniņa lellītes dažādos lielumos no dažādām pasaules valstīm. Ārkārtīgi daudz, pat simts vai vairāk – no Latīņamerikas.

    No lelīšu izstādes attiet tāds kā gaitenis ar fotogrāfiju stendiem gar sienām. Visa gaiteņa garumā gar sienām izliktas lielas koka statujas – visvairāk mērkaķi, dažādos lielumos (piemēram cilvēkam līdz jostas vietai), arī viena žirafe, kas garumā sniedzās man pāri galvai, un bija arī citi zvēri. Kāds tam te sakars?

    Kamēr es tā brīnījos, nez no kurienes izlīda vecs vīrs mūka tērpā un mēģināja kaut ko mums teikt. Es paskatījos uz Natašu cerībā, ka viņas čehu valodas prasme palīdzēs saprast. Vīrs noskaidroja, ka Nataša runā čehiski, ka mēs abas runājam krieviski un teica, ka esot gribējis ar mums vienkārši apsveicināties (krieviski). Tad viņš itāliski apsveicinājās un nedaudz parunāja ar pāris itāļu tūristiem. Pajautājām par koka statujām. Izrādijās, ka tos viņš ir savācis savās misionāra gaitās Āfrikā.

    Atceļā iegāju blakus esošajā Starbucks nopirkt kafiju, jo konferences kafija ir negaršīga. Gaidot kafiju, blenzu uz Starbucks gotiskajām griestu arkām un domāju par klosteriem.

    Komentāru nav.

  • Trešdiena

    Ceturtdien, 2012-02-16
    11:42

    Laikam teikt, ka man nāk miegs, nebūtu ne oriģināli, ne interesanti 😀

    Vakar no rīta bija atkusnis, un viesnīcas priekšā bija sanests milzīgs kalns sausu, brūnu kļavu lapu. Pa dienu sniga. Mēs esam pārcelti uz citu auditoriju – visnotaļ vēsturiskā stilā.

    Vakar kārtējo reizi pārliecinājos, ka atšķirība starp labiem un vājiem oratoriem eksistē, turklāt dara to ļoti jūtami. Garlaicīgās lekcijas vidū P man iespēra – eu, vai tad man šitais neinteresējot? Interesē gan, tā ir lieta, kas manā “šito vajag izlasīt un saprast” sarakstā stāv jau kopš pavasara pieredzes apmaiņas pasākuma ar igauņiem. Tā nu es kādu laiku centos klausīties cik rūpīgi vien spēju, tomēr gudrāka vai aizrautīgāka kļuvusi nejūtos.

    Savukārt nākamā lekcija bija par tēmu, kuru es no sirds ienīstu, nesaprotu un bēgu no tās kā no paša nelabā. Turklāt, tā kā šī bija pēdējā lekcija dienā, es apsvēru iespēju vispār notīties, bet atnāca Nataša, ar kuru man gribējās parunāties. Šim lektoram bija iedota tikai viena lekcija (citiem ir trīs), tāpēc viņš pirmajā lekcijas pusē mērkaķa ātrumā iztrieca mūs cauri teorētiskajām lietām un otrajā pusē stāstīja par savu programmiņu eksperimentu procesa pārvaldīšanai. Un to visu, intensīvi žestikulējot, starojoši smaidot un nepārtraukti starojot entuziasma pārpilnībā. Vienā brīdī es iedomājos, nez, kā cilvēki izdomā, kā kustināt rokas runājot. P izteica hipotēzi, ka šī lekcija bija tik labi uztverama, jo lektors turēja augstu tempu (atšķirībā no iepriekšejā), bet tā noteikti nav vienīgā lektora panākumu atslēga. Ar Natašu tā arī nesanāca parunāties, pie šī jautājuma vēl jāpiestrādā.

    Vakariņās puiši gribēja palikt Vltavas šajā krastā, otrs krasts esot tālu un tā… Es teicu, ka nezinu, kur te var ēst un restorāns jāmeklē viņiem. Nedaudz pagājuši virzienā, kur kolēģi jutās redzējuši ēstuvi, ieraudzījām krāšņu skatu uz Nacionālo teātri rokas stiepiena, par kuru tikko tika apgalvots, ka viņš esot tālu. Kā man patīk ka Prāgā “tuvu” tiešām ir tuvu, nevis tā kā Pēterburgā! Beigās ar P pamatojumu, ka nevar taču otreiz iet uz to pašu Slaviu, kur mēs jau bijām (lai gan puišiem tur ļoti patika), aizgājām uz nedaudz tālāk esošo Skořepku, pa ceļam ieejot jau vairākkārt apmeklētajā pārtikas veikalā, kurā strādā daudz aziātu. Nopirku 3 paciņas vafeļu, un puiši nobalsoja, ka vajag izmēģināt Morāvijas vīnu. Izmantojot standarta mašīntulkošanas algoritmus izvedām, ka visi Morāvijas vīni veikalā ir sausie un lielākā daļa – baltie. Nez, mēs slikti tulkojām, vai tā ir reģiona īpatnība? Mēs tomēr palikām pie sarkanā.

    Skořepkā, vieglu atriebības jūtu vadīta (sakarā ar sūdzībām, ka Virvju vijēja sievas krogā bija par maz gaļas) ieteicu puišiem Ādama ribas. Puiši paņēma un slavēja 🙂 Tā nu mums tagad ir lokālais restorānu reitings – 1) Skořepka, 2) Slavia, 3) Virvju vijēja sieva.

    Mums krogā atmeta atpakaļ 50 kronu banknoti, sakot “finita, finita”. Taisos parādīt to banknoti Natašai un pajautāt, vai viņa nav kaut kāds novecojis muzejeksponāts vai kas tamlīdzīgs. (Nataša izskaidroja, ka šāda tipa banknotes ir izņemtas no apgrozības, aizstājot ar monētām, jau krietnu laiku atpakaļ.)

    Vakarā, dzerot vīnu, es sapratu, ka es atkal (!) esmu nopirkusi par maz sava mīļā veida vafeļu. Un mēs lieliski izsmējāmies par to, ka dažādiem leksikoniem un rīkiem ir problēmas veselu rindu 1.konjugācijas darbības vārdu, kas tipiski tiek klasificēti kā vulgāri vai sarunvaloda – mīzt, dirst, pisties, utt. Interesanti, ka gan Tildes, gan Gūgles mašīntulkošana dirst tulko kā fuck. Nu, tam neapšaubāmi ir šo vārdu lietošanas kontekstos balstīts segums…

    Vēl es konstatēju, ka, lai rastos lokālā “folklora”, pietiek ar trim dienām. Mūsu trio ir neracionāli bieži atsaucas uz raudāšanu.

    Istabā ir maz rozešu, saspraust visus uzlādējamos priekšmetus reizē nevar. Sega ir mulsinoši šaura. Bet viesnīcas personāls ir laipi cilvēki un neiebilst, ka krēsls no P istabiņas sistemātiski stāv manējā. Brokastis ir švakas, bet skats pa logu uz dīvaino pagalmu kanāla otrā puse un apdrupušajām kanāla malām man atgādina pirmo dzīves vietu, nezinkāpēc. Jo tur nebija nekādu kanālu.

    Komentāru nav.

  • Divoká Šárka

    Otrdien, 2012-02-14
    21:33

    Pēdējā lekcijā tika demonstrēta pieeja videokorpusam. Diemžēl vai nu slaidos bija kļūda, vai paši bijām pārpratušies, un cerēto gandrīz desmit video vietā latviešu valodā bija tikai viens, turklāt tas pats juku jukām latviski un krieviski.

    Pati lekcija notika nelielā telpā fakultātes bibliotekā. Ienākot bibliotekā, saskatījāmies ar M: Oho. Atradāmies divstāvīgas apaļas ēkas (vai ēkas daļas, Dievs vien zina) otrajā stāvā. Otrajam stāvam vidū ir apaļš caurums, kuru norobežo stikla siena. Lejā redzami cilvēki, kas telpas vidū sēž pie vairāk kā 10 datorgaldiem. Jumta vidū, manuprāt, bija logi vai stiklots kupols, vai kas tamlīdzīgs un visu balsta masīvas, zaļas akmens kolonnas.

    Uzzinājuši, ka holokausta liecības pievienot runas korpusam nespīd, devāmies prom ātrāk – telpa bija interesentu pārpildīta, jādod arī citiem iespējas papētīt, kas tajā korpusā labs ir.

    Ejot cauri Malostranskas laukumam, noskaidrojām, ka puiši ir sataisījušies čakli strādāt. Viņi aizgāja strādāt, un es, tā kā man neviens nevarēja aizrādīt par šāda soļa neprātīgumu, nedaudz pieskrienot, ielecu pirmajā (20.maršruta) tramvajā, un devos uz Divokā Šarku. Tas bija apmēram nedaudz pēc četriem. Apsolīju atgriezties ap septiņiem.

    Tramvajs brauca un brauca, un saule tik rietēja un rietēja, līdz beidzot tramvaja galapunktā pie Šarkas es izkāpu īsi pirms saulrieta. Precīzi nezinu, jo bija biezi un vienmērīgi mākoņains. Izvairījos no Makdonalda, uzstādīju GPS-ā punktu, kur man vajadzētu atgriezties un devos pastaigāties. No sākuma bija pavisam labi – tas, ko G man bija nosaukusi par taciņu, izrādījās kārtīgs lielceļš pusotra buldozera platumā ar miljons laternām abās ceļa pusēs.

    Rezervāts piesnidzis balts, debesis rozā, gaismiņas oranžas – viss kā savdabīgā gleznā. Pretī nāk cilvēki ar bērniem un suņiem. Tālāk, ceļi sazarojas un sākās klintis piecstāvu mājas augstumā. Starp klintīm neliela, trokšņaina upīte un ceļš. It kā slikti, ka šim ceļam nav laternu, bet perfekti nosnigusī zeme kopā ar pēdējo saules gaismu un pilsētas optisko piesārņojumu radīja tik perfektu gaišuma izjūtu, ka es jutos no tiesas pārsteigta un apvainojusies, kad izrādījās, ka ir tik tumšs, ka citkārt pacietīgais fotoaparāts melnbaltās klintis nevar nedz nofokusēt, nedz nofotogrāfēt, nedz pilnīgi neko. Tā nu viens no visskaistākajiem šī ceļojuma skatiem paliks vienīgi manā miglainajā atmiņā. Robota kalnu siena, pa kādam kokam, sniegs uz visām virsmām, izņemot pilnīgi vertikālās, ātra upe ar sniega saliņām un leduskritumiem, maigi oranžrozīgs mākoņu vāks. Tā ja.

    Kad kanjons tā kā beidzās, pakonsultējos ar GPS un sapratu, ka turpinot iet pa šo ceļu, es vai nu apmaldīšos tumsā vai nē, bet dabūšu iet krietnas stundas līdz jebkādai civilizācijai. Gāju atpakaļ un priecājos par kanjonu vēlreiz.

    Sazarojumā izgaismotais ceļš aizveda pie Džbán ezera. Tajā mazpadsmit metrus no dambjveida krasta atradās apaļš veidojums, kas tikpat labi varēja būt gan noslīcis lidojošais šķīvītis, gan atomreaktors. Blakus skaists plakāts, kurā krāsainām bildēm tiek demonstrēta šī veidojuma izbūve. Ārkārtīgi rūpīgi izpētīju plakātu, cerībā, ka tas nesīs kādu skaidrību, tomēr nekā – viscaur čehiski un nevienu lietderīgu pazīstamu vārdu samklēt neizdevās. Protams, lai nofotogrāfētu, bija par tumšu.

    Atgriezusies viesnīcā, krietnu brīdi neveiksmīgi gūglēju, mēģinot uzzināt, kas tas par brīnumu. Vispirms uzzināju, ka Gūgles aerofoto tas ir labi saskatāms un pēc tam draudzene man atsūtīja šo bildi. Tātad tas citplanētiešu konstrukts ir aizdambēta ezera notekcaurums, kas norobežots ar režģiem, lai cilvēki nekrīt iekšā.

    Pagāju gabaliņu gar ezera krastu. Neskatoties uz tumsu, uz ledus redzēju vismaz 3 slidotājus. Šķiet ar sniega lāpstu uz ledus bija iztīrīti slidojamie celiņi daudzveidīgās un ne vienmēr racionālas formās. Piemēram, bija spirālveida celiņš.

    Nākot ārā trāpīju precīzi uz iepriekšējo tramvaja pieturu un Malostranskas laukumā izkāpu pāris minūtes pēc septiņiem. Jutos pati pārsteigta par savu precizitāti. Sazvanīju biedrus un uzzināju, ka ir īstais laiks ēst vakariņas. Tā kā tika izsludināta vēlme palikt Vltavas šajā krastā, čekojām ēstuves Malostranskas laukuma malā.

    Uz manu jautājumu, vai ir izdevies pastrādāt, P atbildēja, ka viņam neesot izdevies uzrakstīt nepieciešamo murmoloģiju tāpēc, ka viņa krēsls bija palicis ieslēgts manā istabiņā (kopš vakarvakara), un murmuloģija esot tik šausmīga, ka to varot rakstīt tikai stalti sēžot krēslā pie galda un ar cieši apsietu kaklasaiti. Man neatlika nekas cits kā vien komentēt, ka visi mani studiju darbi, izņemot maģistru, ir tapuši, sēžot gultā, spilvenu kaudzē.

    Mēs ilgi un dikti iztirzājām jautājumu, vai alus nav sabojājies. Pamēģinājām šo apspriest arī ar viesmīli, bet viņš tik draņķīgi runāja angliski, ka beigās atlika atmest ar roku. Un vispār, ja var tik ilgi šaubīties, tad tas patiesībā nozīmē, ka alus nav sabojājies. Ja kaut kas ir tiešām sabojājies, tad tas ir identificējams bez ilgas šaubīšanās. Ēdiens gan bija labs. P mūsu sāpi fomulēja tā: “Man tas alus nesagādā adekvātu estētisko baudījumu.”

    Es nesatiku nevienu atvērtu veikalu, tāpēc man vafeļu kvests būs jāturpina rīt. Bet rakstot šo memuāru, es iznīcināju pēdējos “limited edition” cepumus. Nez, vai vismaz vakara noslēgumā puišiem būs izdevusies plānotā pastrādāšana?

    Šodien P, vienā no daudzajām reizēm, kad gājām pa Malostranskas laukumu, teica, ka esot tāda sajūta, it kā mēs jau Prāgā būtu ļoti ilgi. Es vairākkārt pati sevi laboju, ka šodien vēl ir otrdiena, nevis trešdiena. Prāga viegli un dabiski ierīkojas mūsu prātos un dzīvēs, ar mums pašiem daudz par to neapspriežoties. Iezīmīgi, ka arī P tāpat kā es saredz Prāgai daudzas līdzības ar Rīgu.

    Šodien, braucot atpakaļ no Divokā Šarkas, ar tramvajā piedāvāto audiovizuālo materiālu palīdzību mēģināju mācīties čehiski lasīt. Pareizāk sakot, piekārtot burtiem un to kombinācijām skanējumu. Tramvajs bija tīri labs mācību materiāls, jo katru pieturas nosaukumu vispirms izrunāja skaļi, tad uzrakstīja uz tablo, un tad, piebraucot pie pieturas, izrunāja vēlreiz. Praktiski visi ķeksīši uz patskaņiem nozīmē to pagarinājumu. CH izrunā laikam tuvu tan, kā to izrunā tie, kas latviešu valodā piedāvā ieviest digrafu CH, lai apzīmētu kādu H līdzīgu skaņu. Bet jautājums, vai i, kas seko aiz t, to mīkstina, gan palika neatrisināts.

    Komentāri.

    G: Vai esi noskaidrojusi, ko nozīmē “Divoka Šarka”?
    Un par čehu ortogrāfiju/izrunu droši varēsi konsultēties ar mani – ja vien iedvesma nebūs pārgājusi 🙂

    Es: Tūristu materiāli saka “Wild Šarka”, kur Šarka ir sieviete karotāja no leģendas. Piemērotāko latviešu valodas vārdu gan vēl neesmu izdomājusi/uzzinājusi.

  • Otrdiena: brokastis un holokausts

    Otrdien, 2012-02-14
    15:19

    P jutās vīlies, ka brokastis viesnīcā ir tik pat sliktas, kā iepriekšējā dienā, vēl vairāk – tās ir tieši tādas pašas. Nu, ko lai saka, beigās tas novedīs pie tā, ka būs no rīta lieka pusstundiņa pagulēšanai 🙂

    Viens lektors ir saslimis, tāpēc lekciju saraksts ir mainīts un tukšo caurumu aizpildīšanai uz ātru roku ir sarunāts Hajičs, kas stāsta par vienu no saviem pētniecības projektiem. Projekta stāsts ir savā ziņā savdabīgs.

    Ir ASV tāds režisors Stīvens Spīlbergs, kurš 1993.gadā uztaisīja filmu Schindler’s List, kas veltīta holokausta tēmai. Filma saņēma vairākus Oskarus un dažus Zelta globusus, bet Spīlbergs – kaudzi vēstuļu par tēmu – tā nebija, kā jūs rādat filmā, es jums visu izstāstīšu, kā bija patiesībā! Spīlbergs sameklēja naudiņas, apmācīja nelielu filmēšanas/intervēšanas komandu un nosūtīja pie visiem stāstīt gribētājiem. Tā radās holokaustu izdzīvojušo atmiņu videokorpuss, kura materiālu kopējais skatāmais apjoms pārsniedz 72 gadus (bez pārtraukumiem). Lielākā daļa materiālu ir angliski, viens materiāls ir japāniski, dažāds skaits liecību ir latviski, lietuviski, čehiski, slovākiski, poliski, utt. utjp. Mūsdienu standartiem video kvalitāte skaitītos vāja, neskatoties uz Spīlberga tālredzību, piemēram, visus materiālus uzņemot ar vienu un to pašu sagatavoto cilvēku komandu. Bet mūsdienās dzīvi ir, labi ja, trešā daļa tur filmēto cilvēku.

    Maģiskais jautājums, protams, ir kā šajos materiālos nodrošināt meklējamību, jo neviens nevar viena mūža laikā visas šīs liecības noskatīties. Liecības angļu valodā ir marķētas, izmantojot strukturētu atslēgvārdu sistēmu, bet tas arī ir praktiski viss. Lielākā daļa runātāju nerunā dzimtajā valodā, runā emocionāli, filmēts ir viņu mājās ar dažādiem fona trokšņiem, līdz ar to automātiskā transkripcija vai pat tikai noteiktu atslēgvārdu atpazīšana runas plūsmā ir netriviāls jautājums.

    Kārļa Universitātē ir izveidots pieejas punkts šiem materiāliem (materāli netiek izplatīti pilnīgi brīvi kaut vai tāpēc, ka daļa materālos filmēto cilvēku ir uzlikuši ierobežojumus un to, kurās valstīs drīkst šos materiālus izplatīt viņu dzīves laikā), un notiek transkribēšanas, meklēšanas un atslēgvārdu tulkošanas pētījumi. Koncentrējoties gan pamatā uz čehu, slovāku, poļu un angļu valodām.

    Tagad, pēcpusdienā, kolēģi ar lielu entuziasmu klausās par kaut kādu sistēmu, kas korpusu izmanto vārdnīcveida datu izgūšanai, bet mani tas kaut kā nespēj piesaistīt. Ideja forša, bet klausīties par viņu tik ilgi un detalizēti… Kafija – labi, daudz kafija – daudz labi 😀

    Komentāru nav.

  • Pirmdienas vakars: deja vu

    Otrdien, 2012-02-14
    15:18

    No Višehradas pilskalna nokāpām tieši pie dzelzceļa tilta. Tā kā labāki piedāvājumi neienācās, tad gājām gar Vltavas krastu līdz Nacionālajam teātrim, ēdām vakariņas zaļo lēdiju kafejnīcā Slavia. Puiši komentēja, ka interjers atgādinot kaut ko no padomju laikiem, nē, pat agrāk, no 30-to gadu filmām, ka atgādinot Godfather, tikai pietrūkstot vīriešu hūtēs. Un ka pārtika esot labāka kā pie virvju vijēja sievas, jo porcijā gaļas vairāk, un tamlīdzīgi. Es, vadoties pēc stratēģijas “izvēlēties ēdienu, kas visgaršīgāk aprakstīts” dabūju to pašu ēdienu, ko pagājušajā reizē, kad biju šajā kafejnīcā pirms dažiem mēnešiem. Nu, tā galīgi nebija liela bēda, ņemot vērā, ka tas bija mans mīļākais kartupeļu kārtojums ar manu mīļāko apcepto kamambērveida sieriņu, brūklenēm un milzīgu, neprātīgi sulīgu tītara fileju.

    Pēc tam tika nolemts, ka jāiet uz veikalu, jo vajag graužamos. Es teicu, ka viesnīci ir pāri Legií tiltam uz vienu pusi, bet man ir sajūta, ka veikali atrodas pa Národní třída tieši uz otru pusi. Gājām, gājām, veikalu atradām, tur bija visādas labas lietas, gan Kolonādas plānās apaļās vafeles, gan medovina, ko taisos vest mājās, gan alus (Kozel vien četri veidi :D). Ā, nu par to, ka Čehijā alus sistemātiski ir lētāks par ūdeni, laikam nav vērts īpaši atzīmēt. Uzlasīju meklētos suvenīrus (medovinu un 2 pakas vafeļu), puiši ieguva alu un cepumus, kurus rotājošais “limited edition” uzraksts tika atzīts par klaji smieklīgu, un, lai nekrāptu valsti, pilsētas domi un citas sabiedriskās iestādes, pat sabiedriskā transporta biļetes dabūjām. Maksājot aziātiskās izcelsmes pārdevējam, sapratu, ka šis ir tas pats veikals, kur mēs ar G iepirkāmies pirms gada 🙂 Tikai šoreiz te neviens sapīpējies dīvaini neķiķināja.

    Vakara attīstība, sēžot pie manis un dzerot tēju, alu un apelsīnu sulu ar vai bez ruma, noveda pie tā, ka, pirmkārt, man ir jāpērk jaunas vafeles, jo, manuprāt, garšīgākā puse no manām vafelēm rītu nesagaidīja. Otrkārt, es noskaidroju, ka viesnīcā ar “free coffee” saprot šķīstošās kafijas granuliņas mazītiņā papīra paciņā vienai uzpirksteņa lieluma tasītei. Treškārt, mēs noskaidrojām, ka P mīļais teiciens “Ēst – labi, daudz ēst – daudz labi” ir slikti sintaktiski analizējams. Un vispār, pusvienos naktī ir jābeidz runāt par Stīrlinga formulu faktoriāla novērtēšanai ar ekspnentfunkciju un jāiet gulēt.

    Komentāru nav.