Category: Ceļojumu stāsti

Pēdējā dienā, par spīti tam, ka es katru nakti guļu adekvātas stundas un katru dienu mēģinu dzert īstu ūdeni, man pietrūkst smadzeņspējas pilnvērtīgai dienai pilvērtīgas zinātnes. Taču mums parāda, ka universitātes ēkai 10 stāvā ir jumta terase, no kurienes ir diezgan glīts skats uz visām pusēm – uz ostu, uz pili kalna galā, uz Vezuvu, par kuru es tajā brīdī vēl nezinu, ka tas ir Vezuvs, uz vienu no cietokšņiem, uz vairākiem rakstainiem kupoliem, uz debesskrāpju rajonu (uz vienas no ēkām, šķiet, ir milzīgs Maradona). Es safočēju 10 bildes un sūtu draugiem ar vārdiem, ka man Neapole no augšas patīk labāk. Par spīti tam, ka man telefonā laika ziņu rīks apgalvoja, ka šodien būšot vēja radīti traucējumi, laikapstākļi uz jumta ir maigi un patīkami. Čut vēsāks kā vakar. Lai gan ir mākoņains, kalnus šodien var saskatīt īpaši skaidri.

Pēcpusdienā mēs ar J. nolemjam iet nelielā pastaigā – vispirms uz netālu esošo Jauno pili/cietoksni, tad gar krastmalu uz Olas cietoksni un visbeidzot paēst netālu no pēdējā cietokšņa kādā jūras velšu restorānā. Ceļš uz Jauno cietoksni ir Neapoles labākajās tradīcijās stresains un trokšņains, ietve vismaz vienā vietā ir aizbloķēta ar celtniecības darbiem, kas jāapiet pa ielu, kur visi uz tevi pīpina. Jo pagaidu taku organizēšana gājējiem, šeit, šķiet nav lieta. Pie Jaunā cietokšņa ir milzīgi remontdarbi, taču tas netraucē novērtēt faktu, ka cietoksnis ir milzīgs, masīvs, un, kā filmu stereotipos, ar apaļiem torņiem stūros. Netālu no tā mēs atrodam nelielu, ļoti piemīlīgu parciņu ar palmām un kaut kādiem jocīgiem skuju kokiem. Tad jāapmet viens līkums apkārt jahtu kluba privātajai teritorijai un visbeidzot tiekam smuki iet pa ūdensmalas promenādi. Baltu smiltiņu nav, ir tikai lieliem akmeņiem stiprināts krasts, taču jūrā redz miljons mazas laiviņas, jahtiņas un diezgan daudz kaiju. Vējš ir pietiekami stiprs, lai man kādā brīdī prasītos ausu sildītāju. Jūra ir viļņaina, laiviņas un kaijiņas tur tirinās visas apmēram līdzīgā stilā. Turpinot ceļu uz priekšu secinām, ka laikam esam nonākuši pilsētas smalkāko viesnīcu rajonā – visas fasādes gar jūru ir renovētas un vismaz divas trešdaļas no ēkām rotā ļoti acīmedzami uzraksti “Hotel” un zvaigznītes. Šķiet, gan, ka renovēta ir tikai viena māju kārta – sānieliņās ieskatoties, praktiski tūlīt sākas klasiskais Neapoles apdrupums. Gar promenādi ejošās ielas vidū būvdarbi vienā posmā, taču iela ir slēgta krietni garākā gabalā, radot priekš Neapoles neierasti klusu un mierīgu vietu, kur uz brīvās brauktuves pastaigājas saimnieki ar suņiem un skrien sportisti.

Tā mēs turpinām līdz Olas cietoksnim. Cietoksnis ir salas nelielu gabalu no krasta, uz to var aiziet pa lielu, veclaicīgu tiltu. Uz tilta pārdod suvenīrus, un kāds vīrs mēģina mums iestāstīt, ka mēs esam no Kalifornijas. Nu, viņš varbūt ir no Kalifornijas, bet es noteikti nē. Par cietoksni ir leģenda, ka pamatos esot iemūrēta ola un, ja tā saplīsīs, tads cietoksnis ies bojā un Neapolei arī būs grūti.

Cietoksnis izskatās ļoti permanenti slēgts apmeklētājiem, par ko man ir ļoti jauktas izjūtas – tajā milzīgajā klucī līdz augšai uzkāpt noteikti būtu nogurdinoši, bet skats būtu jauks. Apmetam mazu līkumiņu starp cietokšņa piekājē esošajiem restorāniem, tie pārsvarā ir slēgti, jo galīgi nav sezona. Taču liekas, ka vasarā te ir varena drūzma.

Pēc cietokšņa mēs paejam vēl gabaliņu prom no pilsētas centra iečekot vienu parku, kurā es ļoti saviļos – tur gan ir skaistas palmas un cipreses (vai kas nu viņas ir), bet zeme ir kārtā klāta ar konfeti un mans skarbais ienaidnieks atkritumi te arī ir diezgan plaši pārstāvēti. J. ir izpētījis restorānu iespējas, un mēs ejam atpakaļ pie Olas cietokšņa sēdēt jahtu ostas malā un ēst jūras veltes. Vēl nav septiņi vakarā, tāpēc vairums restorānu vispār ir ciet. Bet Zi Teresa ir vaļā, un tā nu mēs tur ieveļamies iekšā. Kāda pajauna sieviete slauka grīdu, kad mēs nākam iekšā. Tad viņa pārstāj slaucīt un uz mums mulsi skatās. – Are you open? – Yes, yes! – Good!* – Mēs esam pilnīgi tukšā restorānā vienīgie, mūs rūpīgi nosēdina stūrītī.

J. ēd ņokus vieglā tomātu mērcītē ar kaut kādiem gliemežiem, man ir grilētas jūras veltes, mēs pūtinam kājiņas un pļāpājam par niekiem. Tad mēs pasūtam vēl fritētās uzkodas un desertus. Kaut kas tam restorānam nav ar viesmīļu permanenci, viņi sūta pie mums trīs dažādus viesmīļus no kuriem viens nerunā angliski. Tā jau nekas, bet fritētās uzkodas mums atnes divreiz. Mēs protestējam, ka tā ir kļūda, un mums par lielu prieku, tas bez strīda tiek pieņemts. Vēlāk čekā mēs ieraugam, ka viņi ir iesituši mums divas un vienas izņēmuši. Man iesilst sirsniņa pret jaukajiem cilvēkiem, kas nemēģina strīdēties ar nogurušajiem tūristiem par valodas barjerām. Kopumā es secinu, ka grilētas zobenzivis varbūt nav mana lielākā mīlestība, bet fritēti jūras mošķu gabaliņi ir super, un tā šokolādes kūka (jo profiteroļu nebija), lai vai kā viņu sauktu, arī bija lieliska. Es vienīgi mazliet pabrīnos, ka arī tik mīlīgā restorānā tualetē pods ir bez brilles, bet laikam šajā pasaules malā šo ērtību neatzīst, tikai viesnīcā bija.

Sēžot restorānā, es pasērfoju pa Vikipēdiju un uzzinu, ka patiesībā visas šīs dienas man bija redzami ne tikai kaut kādi kalni, bet arī Vezuvs. Jā, tur, tas lielais. Atpakaļ uz viesnīcu līdz Jaunajam cietoksnim mēs ejam pa jūras krastu tumsā, bet ar optiskā piesārņojuma atblāzmu Vezuva konturu var ļoti labi apskatīt, un es izstāstu arī J. šo atklāsmi. Tad kādu brīdi mums vedas visnotaļ ekscentriska, haotiska un neizglītota saruna, kā mērīt lietas, kas nāk ārā no vulkāna, līdz mēs sasmejamies un vienojamies, ka vulkanu pirdieni ir bīstama manta.

Plāns ir iet uz viesnīcu pa visīsāko no visiem īsākajiem ceļiem, jo nogurums jau ir diezgan liels.

Reāli tas, kas notiek, ir, ka mēs nevaram iet cauri nekādām slēgtām jahtklubu teritorijām, tāpēc mēs ejam pa citu ceļu kā šurpup, un ieklīstam Neapoles galvenajā laukumā, kur vienā pusē diezgan milzīga pils un otrā pusē ir absolūti milzīgs baznīcas komplekss, kas sastāv no lielas bazilikas centrā un diviem kolonu ceturdaļlokiem abās pusēs tam. Karte saka, ka tā ir Svētā Franciska bazilika un ka tā ir slēgta. Bazilikai ir milzīgs, apaļš kupols, iespējams, lielākais pilsētā, jo es atpazīstu, ka to redzēju pa dienu no jumta skatu laukuma. Bazilikas fasāde nav sevišķi izgaismota, taču varbūt tas ir pat labāk – tagad uz tumšo debesu fona knapi saskatāmā ēka liek domāt par grandiozitāti un varenību, nevis to, cik daudz varbūt kaut kur ir grafiti vai nav. Šaubu nav, kādreiz Neapole ir bijusi ārkārtīgi grandioza pilsēta.

Tālāk mums sanāk nonākt līdz iepriekšējās dienas gida pieminētajai Umberto galerijai. Tā ir milzīga, labi izgaismota un nesen renovēta. Stiklots jumts, dzelteni baltas iekšējās ārsienas, daudz rotājumu. Vienā pusē ir relatīvi neliela fasādes daļa atstāta nerestaurēta, nezinu, izglītojošu vai ekonomisku apsvērumu dēļ, un kontrasts pret ir milzīgs – nerestaurētā daļa ir neskaidri brūna nenosakāmām rotājumukrāsām. Pat skaistām lietām vajag savu uzturēšanu. Šķiet, vairums šejienes veikaliņu veras ciet, taču mēs paspējam nopirkt vēl pāris magnētiņus – manai mammai un vecmāmiņai. Es ilgi mokos izvēlēties, kas man šķistu tiešām saistīts ar to, kas šeit redzēts, jo kičīgi zilās līča ainas ar krāsainajiem citroniem vienkārši nav tas, kas ar mani te ir noticis. Beigās es nopērku vienu magnētiņu ar pašauras ieliņas skatu un vienu ar panorāmisku skatu pār līci un dzeltenu saules blāzmu pār Vezuva kontūrām. Jā, šodien saule nebija tik dzeltena, bet ir, ir, tas ir tas, kā tas būtu saulē.

Ceļš uz viesnīcu mūs izved pa tādu kā smalāku Neapoles rajonu, gar ielu ēkām ir vismaz daļēji renovētas fasādes, un arī ēkas ir lielākas, mazāk saspiestas. Šī gan vēl aizvien ir liela iela ar daudz mašīnām. Pēc divām trešdaļām ceļa man kājas uzdod un es apsēžos uz akmens soliņa mazliet papūtināt pēdas. Man varbūt liekas, ka man ir uzvilktas labās pastaigu kediņbotiņas, bet manām pēdām liekas, ka bija laiks beigt jau pirms pāris kilometriem vismaz. Netālu no mums stāv kāds vīrs ar vidēji slielu tumbiņu piestiprinātu tā kā pie riteņtašas rāmja. Tumba mazliet paspēlē un tad apklūst. Es kādu brīdi neuzkrītoši skatos, kas tur būs, varbūt dziedās? Neuzzinu, jo tumba turpina ik pa pāris minūtēm apklust un vīrs diezgan acīmredzami ir neapmierināts ar notiekošo.

Pēc atgriešanās viesnīcā nolemjam brīdi pasēdēt uz jumta terses un paatpūsties, pirms ķerties pie somu krāmēšanas. Šis ir pēdējais vakars Neapolē un rīt plānots tikai mājupceļš, un J. ir dabūjis 100ml limončello pudelīti. Stikla glāžu mums nav, dzeram no papīra espresso krūzītēm. Jumta terase ir neliela un labā aizvējā, tāpēc sēdēt un vērot ostā staigājošos kuģus un divus milzīgos, visnotaļ statiskos prāmjus varētu diezgan ilgi, ja ne lidmašīnu troksnis. Neapolē lidosta ir ļoti iekšā pilsētā, pēc kartes izskatās, ka tā ir pat divreiz tuvāk mums kā Vezuvs, un arī tas nav ļoti tālu. Lidmašīnas lido bieži, un brīdī, kad tās ir apmēram mums virs galvas, tas patiesībā vēl ir stipri zemu un tāpēc visnotaļ trokšņo. Limončello, starp citu ir ar foršu citronu miziņu smaržu, daudz pilnīgāks, kā tas ko man ir gadījies iepriekš dzert. Taču kaut kādā brīdī tas beidzas, un mēs ejam beidzot krāmēt somas.

*) – Vai esat atvērti? – Jā, jā! – Labi!