Sestdien, 2012-02-19
1:52
Visa piektdiena bija veltīta dažādiem laboratorijas darbiem. No rīta atklāju vēl vienu lietu, kas tomēr vakar nebija sainstalējusies pietiekami labi, un krietni nočakarējos, kamēr, izmantojot P paskaidrojumus par bash skriptu īpatnībām izdevās pārnest vajadzīgo uzvedību uz Windows. Atrisinājums bija pilnīgi maģisks – vēl bez visām standartlietām vienā batch skriptā bija jānomaina viena relatīvā adrese uz absolūto.
Kad tas bija pabeigts, es un P devāmies uz Prāgas pili, bet M palika vēl kādu laiku padarboties ar mašīntulkošanas laboratorijas darbiem. Kad pāris dienas atpakaļ mēs spriedām par pils apmeklējumu, es ieteicu doties uz turieni man zināmajā veidā – ar tramvaju apbraukt lociņu un tad iet pa kalnu lejā. Bet M vārdi – paskaties, tas taču ir te, fakultātei pavisam blakus, te jau var ar kājām aiziet! – mani samulsināja. Tā nu piektdienā mēs ar P uz pili devāmies ar kājām pa īsāko ceļu kalnā augšā. Aptuveni pusceļā P izdarīja secinājumu, ka tā noteikti esot mana slēptā atriebība par to, ka mēs fakultātē pēc pusdienām uz ceturto stāvu katru reizi braucām ar liftu.
Pilī ienācām tieši no otras puses, nekā nācu pirms gada – garām prezidenta pilij un konusveida karoga kārtīm. Izgājām cauri vienam iekšpagalmam, kur es ievēroju uzrakstu par mantnīcu, un tad cauri arkai. OHO, teica P, apstādamies tikko kā iznācis no arkas. Svētā Vita katedrāle mūsu priekšā dažu metru attālumā bija iznirusi pilnīgi pēkšņi un ar galveno fasādi pret mums. Gan katedrāles novietojums attiecībā pret citām ēkām, gan grandiozie izmēri noved pie tā, ka ne mans objektīvs parastais, ne P telefons nespēja to uztvert vienā kadrā. P piezīmēja, ka, ja mākslinieks nemāk katedrāli iezīmēt vienā gleznā, tad varēja vienkārši ņemt citu mākslinieku (piemēram, pirmajam nocērtot galvu), kas nav tāds muļķis, bet tas, ka katedrāle, piemēram, celšanas laikā neietilpa visa vienlaicīgi redzes lokā, toreiz nevienu neuztrauca. Tā kā nedaudz līņāja, novērojām gārgoilus darbībā. Iegājām arī katedrālē iekšā. Tur vēl jo projām prasa naudiņas par aiziešanu līdz altārim. Skatīdamās uz nekrāsotajām akmens sienām, konstatēju, ka savā īpašā veidā, gandrīz, gandrīz vai varētu teikt, ka eksterjers ir kaut kādā ziņā pieticīgs (nekādu gleznojumu uz sienām, nekādu mozaīku – šo rakstot, atcerējos Spas na Kravi Pēterburgā -, tikai akmens ar gotiskatiem rotājumiem un vitrāžstikli). P trāpīgi papildināja: ja neskaita griestu augstumu.
Ejot gar katedrāles sānu tālāk uz priekšu meklēt Zelta ieliņu, pētīju beznīcas eksterjera gotiskās cakas, pamanīju vienas mazas drutiņas, kuras nekad agrāk nejutos redzējusi, bildēju gārgolus un jumta balstus. Tos rakstus laikam varētu gaidiem pētīt, kamēr beidzot tie viscaur būtu apskatīti un apnikuši.
Zelta ieliņu atradām bez desmit četros (es internetā biju izlasījusi, ka pēc četriem tur iekšā vairs nelaiž). P mēģināja teikt, ka nav tak uz 10 minūtēm ko pirkt biļeti, bet es apņēmības pilna devos konfrontēt pie ieejas stāvošo iekšā laidēju – ar mērķi uzzināt, kur dabūt biļeti. Iespējams, ka manu apņēmību bija stiprinājis M iepriekš teiktais, ka, pēc aprakstiem spriežot, tur īsti neesot ko redzēt. Nu lai! Tad es gribu pati savām acīm par to pārliecināties, tūlīt un tagad.
Sargs uzsmaidīja un pamāja ar roku uz vārtu pusi. Es apjuku uz brīdi, un tad abi fiksi tināmies iekšā, kamēr sargs nav pārdomājis un tomēr sācis prasīt biļetes.
Iela pamatā sastāv no mazmazītiņām krāsainām mājiņām ar mazmazītiņām drutiņām. P, kas ne tuvu nav no garākajiem man zināmajiem cilvēkiem, durvju augšmalas sniedzās drusku pāri plecam. Vienai mājiņai, zemākai par citām, vienā jumta malā bija kāpņveida izbūve, uz kuras salikti puķu podi.
Salasījusies internetā nepārbaudītus materiālus par bruņu izstādi, skaļi neko neteicu, bet bāzu savu ziņkārīgo šnobeli iekšā visās durvīs, kur vien varēja. Vispār lielāko mājiņu daļu aizpilda veikali, bet man paveicās un bruņas atradu pirmajās durvīs – pa trepītēm augšā otrajā stāvā garumgarā gaitenī. Daudz, es nezinu, cik, 50? Šeit mani nedaudz pagidoja P, norādīdams uz vairākām lietām, kuras pati nebūtu ievērojusi. Pirmkārt, tie cilvēki ir bijuši ievērojami īsāki par mums – bruņutērpi pilnā salikumā stāvēja uz apmēram sprīdi augsta postamenta, un tad to cepuru augšmalas bija vienā līmenī ar mūsu galvu virsām. Tāpat uzzināju, ka noteiktas konstrukcijas (V veidā uz priekšu) krūšu bruņas palīdzēja noslīdēt garām šķēpiem un arī lodēm no pirmajiem šaujamieročiem. Vēl tajā gaitenī bija iespēja šaut ar arbaletu. To es neizmēģināju. Gaiteņa vienā galā bija suvenīru pārdotuve, kurā varēja nopirkt bruņucimtdus, bruņucepures, kaklarotas ar cirvīšiem un zobeniem, kā arī šādas tādas rotaslietas, no kurām man interesantākie likās “īru gredzeni” – melna metāla stīpiņas ar spirālveidā sarullētiem galiem, saliektas gredzena formā. Vēl tur varēja nopirkt dažādus suvenīrus par “bruņinieks uzvar pūķi” tēmu. Bruņinieka man nav, bet nopirku nelielu balta metāla pūķīti ar zaļām stikla actiņām. Šobrīd, kad rakstu, pūķītis smieklīgi gāzelējās uz vēdera uz galda man blakus. P, vērodams, kā prasu pārdevējam “green-eyed dragon, no, no, the green one!”* rezumēja: “Tagad Tev būs zaļais pūķis!”
Zelta ieliņas vienā galā mēs redzējām katapultu, nelielu lielgabalu un vēl vienu šaujamieroci uz riteņiem. Vienā pagrabā bija podniekdarbnīca ar plēšām un milzīgu daudzmu podu, otrā – alķīmiķa istabiņa ( – Te tāds drēgns… – Ja kamīnā kurinātu īstu uguni, būtu labāk… – Pagrabi vispār nav baigi siltie… – Ja guļ ar cilvēku, nevis ar ģitāru [gultā bija ievietots ģitārai attāli līdzīgs instruments], tad arī ir labāk…)
Pēc tam izgājām atpakaļ līdz Vita katedrālei satikt M, kurš bija beidzis darboties un atnācis līdz pilij. Izgājām cauri pilij, dažādos skatu laukumiņos pabaudījām Prāgas skatus, un tad sākām domāt, ko tālāk. Tā kā labāki ierosinājumi neradās, es pieķēros domai par mantnīcu. Biju lasījusi, ka kaut kur Prāgas pilī glabājās karaliskie dārgumi, un P vārdi par to, ka britu karaliskie dārgumi esot diezgan iespaidīgi iedvesmoja mani uz domu, ka gribu redzēt kādu lielu dārgakmeni. Viens no maniem kompanjoniem atbira tāpēc, ka neatzina nekādus dārgumus par gana interesantiem, bet otrs, jo mantnīcā studentiem, kas pārsnieguši noteikto vecuma robežu, prasīja par ieejas biļeti vairāk naudas, nekā viņam bija entuziasma. Tā nu sarunājām, ka viņi ies uz pilsētu meklēt Krušovices krogu, kurā var ēst cūkas kājas, un es ar viņiem sazvanīšos, kad būšu beigusi skatīties mantnīcu. Kaut kad iepriekšējās dienās mums bija sarunas par to, ka, pirmkārt, pārmaiņas pēc jāiet uz vienu Krušovices krogu, un 2) P mani uzstājīgi pārliecināja, ka man jāpaņem cūkas kāja neskatoties uz to, ka es viņu nevaru apēst – kāja taču ir krietni lētāka par pīles krūtiņu un to tak es ņemot! Sak, man vienkārši būšot iespējas izvēlēties garšīgākos gabaliņus.
Bet par dārgumiem. Tā bija baznīcas dārgumu krātuve, tāpēc es neredzēju nevienu dimantu cilvēka galvas lielumā un nevienu karaļa kroni arī nē. Tomēr, jāatzīst, ka tas man bija pārsteidzoši un pamācoši. Lai gan es biju kaut ko pa ausu galam dzirdējusi par tādu koncepciju kā svētās/svēto relikvijas, tomēr nākot iekšā, es to jau biju sen aizmirsusi. Starp citu, man atkal aizliedza fotogrāfēt (atkal runa par sakrāliem objektiem!). Bet vismaz bukletiņu piemiņai iedeva. Un dīvainu zelta monētu ar Prāgas pili. Kaut kāda tūristu kolekcionējamā lieta, man šķiet.
Viena izstādes daļa veltīta augsta ranga garīdznieku ceremoniālajam apģērbam. Pamata materiāli (ja neskaita zeltu, dārgakmeņus un pērles) ir zīds un… lins. Tā lieta, kas mani tiešām pārsteidza, bija fakts, ka lielajai daļai zelta vai apzeltītā sudraba objektos galvenā vērtība neskaitījās masa vai dārgakmeņi un pusdārgakmeņi, bet gan nelieli lodziņi ar dažādām svēto relikvijām. Koka krustu gabaliņi, mutautu stūrīši, kauli un zobi (jā, es esmu pilnīgi droša, ka redzēju vismaz vienu zobu), vismaz ciktāl es pareizi atšifrēju uzrakstus. Reliģiskā terminoloģija angliski man ir diezgan sveša. Bija gan objekti ar vienu “relikvijas lodziņam”, gan tādi, kuros bija seši vai vairāki. Jāatzīst, ka šis ceļojums man atkal un atkal liek aizdomāties par elkdievības koncepciju.
Puiši krogu bija atraduši pavisam netālu no Malostranskas laukuma. Nedaudz pasmējusies par to, ka viņu piedāvātais ceļa izklāsts nesatruēja ne ielu nosaukumus, nedz kādus citus man saprotamas pieturas punktus, izņemot lielas trepes pils austrumu pusē (tas kuriozi sasaucās ar kādu mūsu iepriekšējo sarunu par vīriešu un sieviešu ceļa izklāstīšanas atšķirībām), es tomēr viņus (ar divreizēju sazvanīšanos un pašaubīšanos pie kroga, kura durvis rotāja miroņgalvas) atradu gluži ātri. Kāpjot pa daļēji izgaismotajām kāpnēm, klausījos ielu muzikanta čīgāšanu, vēroju lejā krēslojošo, bet jau apgaismoto Prāgu (jā, man Prāga ir pilsēta ar daudzajām gaismām un izgaismotajām fasādēm), un cīnījos ar viegli melanholisku sajūtu – rīt jābrauc prom no retās vietas ārpus Latvijas, kas man tiešām patīk.
Ārpusē zīme gan vēstīja, ka tas ir Pilsener krogs, bet iekšā Krušovici tiešām dabūt varēja. Kozels gan viņiem bija beidzies, tāpēc salīdzinājuma nebija. Pētot alus kausu aizdomājos, ko diez nozīmē “Královský pivovar Krušovice” – mums bija dažādas hipotēzes par to, kāds tam sakars varētu būt ar kuru no Kārļiem, tomēr Vikipēdija saka, ka tas nozīmē “karaliskā alus darītava”. Arī cūkas kājas ēdienkartē bija. M gan atzina, ka viņam pietiks čehu ēdiena un pasūtīja lazanju, bet mums ar P – cūkas kājas. Mīlīgi, ka man atnestā cūkas kāja bija ievērojami mazāka par to, ko dabūja P. Droši vien tas arī bija iemesls tam, kāpēc es tiku ar viņu galā. Pēc vakariņām P teica, ka man noteikti jānofotogrāfē kauli, lai būtu relikvija darba kolēģu biedēšanai, kas mēdz brīnēties par manu apetīti. Cūku kāju dažādie lielumi noveda mūs pie strīda, par to vai varētu būt, ka man bija cūkas priekškājas celis, bet P – pakaļkājas. Es pastāvēju uz to, ka kaulu struktūra ir pārāk līdzīga, ka gabalam jābūt vienam un tam pašam, tikai P cūka ir bijusi lielāka.
Atgriezušies viesnīcā, dzērām alu, atlikušo apelsīnu sulu, tēju un visu citu, kas gadījās pie rokas, ēdām pistāciju saldējumu un apaļās čehu vafeles un vedām diskusijas, kādas iespējamas tikai starp cilvēkiem ar ļoti īpaši profesijām. Mēģinot atrisināt jautājumu par cūku kājām, izgūglējām veselu kaudzu cūku skeletu un beigās tā arī ne pie kā nenonācām. Atgriezusies mājās, pajautāju mammai, un viņa dillemu atrisināja momentā – abas kājas bija pakaļkājas, jo viens no kauliem bija garāks par otru. Tomēr tovakar viesnīcā neveiksmīgā meklēšana noveda tikai pie mana pretenciozā izteikuma, ka tipiski sievietes par cūku skeleta uzbūvi zina vairāk kā vīrieši. Skaļi es to neprecizēju, bet domājusi es biju konkrētu ģeogrāfisko reģionu. Āfrikā varbūt ir savādāk. M šo jautājumu pārtulkoja angliski un uzdeva Wolfram Alfai. Alfa šo jautājumu saprata kā “par ko vīrieši zina vairāk – par cūkām vai sievietēm?!” Nedaudz pamainījām vārdu kārtību un uzdevām šo jautājumu Gūglei. Pirmais rezultāts bija kaut kas par vīriešiem un sievietēm, bet otrais – Vikipēdijas raksts par anālo seksu. Tad mēs sapratām, ka pietiek šovakar gūglēt par cūkām.
Vēl mēs izsecinājām, ka tezaurs.lv skaidrojošā vārdnīca mums ir kļuvusi par tādu kā etalonu, jo, ja kādi divi no mums sastrīdējās par kāda vārda nozīmi, tipiski diskusijā iesaistītie nosūtīja viens otru paskatīties tēzaurā, ko tad tas nozīmē patiesībā. Piemēram, mums radās jautājums, vai tas, ar ko mēs tur nodarbojamies, ir vakarēšana. M nolasīja priekšā tēzaura definīciju, un secināja, ka viss būtu ideāli, ja vien P labotu kādu darbarīku.
Saldējums bija tīri labs par spīti tam, ka tika drusciņ par ilgu aizmirsts viesnīcas ledusskapītī bez saldētavas.
____________________________
*) zaļacaino pūķi, nē, nē, to ar zaļajām [acīm]!
Komentāru nav.
