Tirdziņi

Ceturtdien, 2010-12-14
13:54

Vakar mums bija tirdziņu un “pagaršosim šito” diena. Pusdienlaikā aizgājām apskatīt Eņģelīša gada tirgu un nodegustējam bizītēs sapītos aitas sieriņus, vakarā aizpērāmies līdz vecpilsētas rātslaukumam upes otra krastā, kur bija vēl lielāks bazārs. Pagaršojām “horka medovina” (čehu variācija par karstvīnu, uzkarsēts dzeltens pēc medus smaržojošs dzēriens; “horka” – karsts), un kaut kādas īpašas plānas vafeles ar pildījumu.

Pagaršoju “trdlo” – nacionālais bulciņveida izstrādājums, kuru cep uztītu uz koka ruļļa virs oglēm. Rullis rotē, lai trdlo vienmērīgi apceptos no visām pusēm, un cepējs laiku pa laikam noņem rulli nost, lai apvīļātu to cukura, vaniļas un sasmalcinātu riekstu un madeļu maisījumā. Uz visām būdām, kur tos ripuļus pārdod, lieliem burtiem rakstīts “trdlenik”, bet G. mans pirmais ierosinājums iet un beidzot pagaršot to trdleniku nepatika – viņa skaidroja, ka esot nepareizi teikt, ka ēdīs maiznieku nevis maizi.

Ja Rīgā Ziemassvētku tirdziņos skatītāju acu priekšā cep desas, tad šeit tai lietai pieet nopietnāk – te uz uguns cep cūkas gabalus (laikam pakaļkājas) cilvēka galvas lielumā.

Pašlaik plānojam, kā 1.5h pusdienlaikā iespiest gājienu uz pili. Īsti nesanāk, turklāt papildus sliktums ir tas, ka pils kompleksā esošā “zelta ieliņa”, kuru G. man min kā apskates vērtu objektu, ir maksas objekts un tās apskate ir nopērkama tikai kopā ar puspili.

Vakar konferencē pusdienas bija +/- itāļu stilā. G. ķiķinaja, ka tikai itāļi varot izdomāt aperatīvu “vītināts šķiņķis + melones”, bet garšoja tiešām labi.

Iespējams, ka šī komandējuma īpašā iezīme ir nepiemēroti galda piederumi – ar tiem te putrošanās notiek regulāri. Viesnīcas pusdienu laikā visi pie ēdeniem novietotie ņemampiederumi brīvi ceļoja apkārt, jo garo makaronu nemšanai oriģināli bija izsniegts zupas kausiņš, ko neviens neatzina par ērtu šai vajadzībai, tāpēc tika no blakus trauka paņemta “pincete”, un tas noveda pie ķēdes reakcijas. Pie visiem desertiem es ar apskaužāmu regularitāti dabūju karotes, kas noveda pie tā, ka stingro šokolādes kūciņu es ēdu bez palīglīdzkļiem, bet “spicy plums” – ar parasto dakšu. Pēdējā gadījumā dakšas parādīšanās izsauca G. jautājumus, kur es tādu dabūju, vai tiešām man to iedeva kopā ar desertu 😀

Es te ēdu ļoti garšīgu karsto desertu: plumes kaut kādā plūmīgā mērcē (bet gluži zapte tā nebija, pašas plūmes bija pārāk svaigas, bet tas kas, kamī viņas peldēja, gan bija visvairāk atgādināja ievārījumu) ar karstvīna garšvielām un vaniļas saldējumu.

Un vēl es satiku G. ne ļoti seno paziņu Natašu no Prāgas, kas patiesībā izrādijās mana ļoti senā paziņa, ar kuru iepazinos Jašos. Viņa vairs nenēsā brilles, un viņai ir ap gadu vecs bērniņs, kas kopā ar viņu braukā pa konferencēm, bet citādi viss pa vecam. Spriežot pēc apraksta, sīkais konferenču etiķeti ir apguvis.

P.S. Koferenču rūmē ir šūpīgi galdi un šauras ejas starp galdiem. Neskatoties uz to, ka uz grīdas ir paklājs, visi stikla trauki, kas nokrīt, arī saplīst. Vakardienas bilance – divas vai trīs ūdenspudeles un vismaz viena glāze.

Komentāri.

Es: Ā, Gunta vēl nopirka uz vietas tikko pagatavotus kartupeļu čipšus, kas izskatījās pēc mežģīnēm. Garšoja neparasti kartupeļoti.