Otrā diena – alus

Piektdien, 2011-10-07
23:59

Nacionālā koprusa institūts atrodas pavisam netālu no mūsu viesnīcas.

Starp citu, daži vārdi par viesnīcu. Kafija ir briesmīga, bet interjers mani sajūsmina. Vienkāršs, askētisks un pilnīgs. Silti zili aizkari, nedaud tumšāki dīvāni, brūni plaukti. Baltas skapju durvis ar brūniem rokturiem. Sākumā domāju, ka viesnīca centusies iekārtot maksimāli nedārgi, un askētiskā elegance ir vienkārši sanākusi. Kad ievēroju, ka vannas istaba izflīzēta viscaur ar mazītiņajām flīzītem pieskaņotos toņos (sienas gaišas, grīda un 2 horizontālas joslas sienās – tumši zilas), pārdomāju. Šeit tomēr ir piestrādājis interjera dizaineris, turklāt no tiem dažiem, kas tiešām ir šī vārda cienīgi. Pilnīgi apaļais tualetes pods gan ir neērts.

Bet tātad, par vakariņām ar Korpusa institūta pārstāvjiem prof.Čermaku un Mihalu. Čermaks mūs izveda cauri Vecpilsētai, norādīja uz Bētlemes kapelu, kurā meditējis un pie reformatoriskiem secinājumiem nonācis Jans Huss. It kā viņš to esot izdomājis pat pirms Lutera. Vēl redzējām ēku, kurā dzīvojis pirmais Prāgas grāmatizdevējs.

Mūs aizveda uz pa daļai itāļu, pa daļai steiku, pa daļai čehu ēstuvi, okupējām pašu lielāko galdu. Knapi paguvām apsēsties, kad ieradās vēl viens Mihals. Viņš mums laipni stādījās priekšā un tad sāka tekoši un izteiksmīgi strāstīt anekdotiskus gadījumus… teju perfektā latviešu valodā. Pavisam neliels akcents, turklāt galīgi ne tāds kā “vidusmēra krieviem”. Pēc brīža man blakus sēdošais Leišu Kolēģis piedāvājās ar pirmo Mihalu apmainīties vietām, jo viņš, kas latviski nerunāja, attapās iespiests caur caurēm latviski runājošā galda galā. Leišu Kolēģis man starojoši uzsmaidīja: – Tu taču runāsi ar viņu angliski, vai ne?

Tā nu vakariņas pavadīju ar vienu no dižākajiem korpuslingvistikas pārstāvjiem pievienas rokas un puisi, kas izskatījās nedaudz apjucis par pēkšņo latvisko pavērsienu – pie otras. Kad tika izteikta hipotēze, ka man negaršo mans Kozels, mulsdama atstāstīju jociņu par to, ka ir tikai divas nācijas, kas prot taisīt alu. (Ar to Kozelu bija tā, ka es pirms tam jau biju dabūjusi kā aperatīvu Becherovku, un es vēl jo projām esmu stipri kritiska attiecībā pret savām dziedāšanas spējām.) Ar Mihalu pierunājām, šķiet, veselu jūru, savukārt profesors man ieteica apskatīt ebreju kapsētu – tā esot viena no, ebrejuprat, vissvētākajām vietām ārpus Izraēlas.

Vēlāk pienāca Leišu Kolēģis parunāt ar profesoru, un es uzzināju atbildi uz K iepriekš retoriski izteikto jautājumu – kāpēc institūts publicē, piemēram, Karela Čapeka biežuma vārdnīcu. Tāpēc, lai tautā popularizētu korpuslingvistiku. Parasti mirstīgie nafig nezina un zināt arī negrib, kas, piemēram, ir verbu valences, bet Čapeks piesaista uzmanību pat tad, ja konkrētā grāmata reāli tam cilvēkam vajadzīga nav. Cīņa par Nacionālā korpusa atzīšanu plašos un vēl plašos līmeņos vispirms, pēc tam cīņa par deskriptīvo lingvistiku kā reālu faktos balstītu pētījumu veidu.

Otrs galda gals savukārt apmierināja otra Mihala un Leišu Kolēģa vēlmi runāt LATVISKI. Tur arī tika pierunāta, šķiet, vesela jūra.

Tomēr agri vai vēlu vakariņas beidzās (neprātīgi garšīgi, ēdu ļoti intersantu siera kūku, kas vairāk atgādināja jogurtu vai putkrējumu nekā biezpienu) un mēs atvadījāmies no profesora. Ko tālāk, ievaicājās viena no meitenēm. Mihals nāca klajā ar ģeniālu domu: Jūs mani te nedaudz uzgaidiet, es aizskriešu tepat blakus līdz fakultātei, paņemšu savu skolotāju, kas latviski runā daudz labāk, un grāmatu sarakstus, un tad mēs varētu iet uz kādu krogu!

Šis izteikums radīja vispārēju furoru, gan tāpēc, ka mēs taču tikko iznācām no kroga, gan tāpēc, ka doma par skolotāju, kas runā labāk par Mihalu, šķita teju vai maģiska. Mani papildus vēl mulsināja neizpratne, kas par grāmatu sarakstu un vai man vienīgajai frāze par skolotāja paņemšanu neliekas īsti lāga.

Stāvēt un gaidīt Mihalu atteicāmies, gājām līdzi uz Filozofijas fakultāti (angliski tā gan nezinkāpēc saucas par Mākslu fakultāti). Cita starpā, šajā fakultātē ietilpst korpusa institūts. No fakultātes lieveņa pavērās fantastisks skats uz izgaismoto Kārļa pili.

Mihals atgriezās pēc laikam minūtēm 15, vesdams līdzi vēl divus baltistus – savu vadītāju Pāvelu un kādu sievieti, kam nezinu vārdu, par kuru vēlāk atklāju, ka viņa ir dzimusi Rīgā. Viņi nesa trīs palielas kartona kastes un dzejas grāmatiņu, pilnu ar patosa pārpilniem padomju laika dzejolīšiem. Tā izraisīja papildus sajūsmu ar to, ka tās autora uzvārds sakrita ar D uzvārdu. Kartona kastes bija kaut kā saistītas ar kaut kādu pārvākšanos un nepieciešamību pārvietot grāmatas.

Piezemējāmies Vecpilsētā Šveika krodziņā, pasūtījām daudz alus (kurš Pilzeneru, kurš Kozelu) un pierunājām vēl vienu jūru, līdz bez piecpadsmit vienpadsmitos mums teica, ka drīz slēgs. Viena no kolēģēm man pareģoja nelabu galu sakarā ar faktu, ka sanāca pārmaiņus dzert beherovku un alu. Pasteidzoties notikumiem priekšā – nekas tāds nenotika. Patiesību sakot, vispār nekas ar mani nenotika, nākamajā rītā tikai drusku miegaina lieliski izrunājos otrā datorlingvistikas institūtā. Secinājums – pasaulē ir tikai viena īsteni indīga substance un tā ir Martini Asti.

Pāvels stāstīja visādus lieliskus atgadījumus. Piemēram, Čehijā ir likums, kas pieprasa, lai, precoties ārzemniekam, tiktu pieaicināts tulks, kas tulko tajā valodā, no kuras valsts ir attiecīgais ārzemnieks. Tāpēc vienreiz viņš tulkojis latviski kādam krievam, kas latviski ņibumbum.

Savukārt kādā citā reizē viņš piedalījies kāzās, kur precējies viens latgaliešu un viens morāviešu cilvēks (aizmirsu, kurš bija kurš). Uz kāzām ieradies krietns pulks radu no Latgales. Pirmā ķibele sākusies ar to, ka laulību ceremonija notikusi baznīcā, bet Pāvels to iepriekš nezinājis. Laimīgā kārtā viņam ir bijusi latviešu bībele, bet nu pilnīgi gluds reliģjisko tekstu tulkojums latviešu valodā sanācis nav. Uz to latgales radi pieklājīgi arī norādījuši – ka šādas tādas lietas saka savādāk. Pēc tam viņš palūgts piedalīties arī “afterparty”. Tā, starp citu, nedaudz sarūgtinājusi latgaliešus ar savu pieticīgumu (morāvietis/-e bijis nabadzīgs). Ballītē visi latgales radi lasījuši jaunajam pārim veiksmes un laimes vēlējumus – pašsacerētus dzejoļus latgaliešu valodā – it kā vienkāršus un pabanālus, bet tomēr ritmiskus un ar visām atskaņām. Čehi brīnījušies, kāpēc Pāvelam pēkšņi tik vāja čehu valoda. Pāvels slavēja laimīgo gadījumu, ka kaut kad pirms tam viņam ir iedots rakstīt subtitrus filmai Cilvēka bērns, kurus ar vairākkārtēju skatīšanos un krietnām mokām viņš tiešām arī uzrakstījis.

Vēl tika izskatīts jautājums, ka čehiski nevar tulkot lugu “Lolitas brīnumputns”, jo putns čehiski ir mājiens par vīrieša dzimumlocekli. Tā kā nebūtu jau gana šausmīgi ar to “brīnum-” daļu, tad vēl Lolitas vārdu visi ļoti labi atpazīst no Naibokova romāna. Šī tēma tālāk attīstījās uz to, ka čehu-latgaļu vārdnīca būtu ļoti interesanta, jo ir pāris minūšu laikā atradās krietna čupiņa sakrītošu vārdu.

Vakars noslēdzās uz kuriozas nots, kad mājupceļā Kripoks izplūda smieklos līdz pat vēdersāpēm, kad Leišu Kolēģis rezumēja: “Es tomēr nesapratu, ko mūsu draugi kolēģi darīs ar tiem kartōņiem?” (Ejot prom no kroga, baltisti savas kartona kastes ļoti rūpīgi savāca līdz.)

Gultā iekritu divpadsmitos pec vietāja laika, vairs nebija spēka parakstīt ne rindiņas, turklāt mani mocīja nelieli sirdsapziņas pārmetumi, ka neesmu pietiekami gatava nākamajā rītā piedzīvot savu brauciena vissvarīgāko tikšanos.

Komentāri.

Es: Kad visi gājām ārā no Šveika kroga, kāda no mums atcerējās Pāvelam pajautāt par grāmatu sarakstu. Pāvels paraustīja plecus: “Es nezinu, man nav tāda saraksta. Ja nu kādam tāds ir, tad Mihalam!” (latviski runājošajam Mihalam)