Pēdējā dienā piecēlāmies diezgan laicīgi. Tā kā lidmašīna mums bija krietnā pēcpusdienā, nolēmām vēl mazliet pastaigāt. Plāns bija doties ar kājām uz Aksarajas metro staciju, pa ceļam iemetot aci Grand Bazaar.
Izčekojāmies, atstājot viesnīcai nelielu gabaliņu arbūza. Cerams, ka visnotaļ minimālistiskais maksājuma apliecinājums vēlāk neradīs problēmas. Katrā ziņā, šis ir vismazākais viesnīcas rēķins, kāds man ir bijis.
Dodoties Lielā tirgus virzienā, izmetām dažus S veida līkumus, jo P. nesapratās ar manu GPS, bet galā nonācām drīz un veiksmīgi, turklat pa ceļam apskatot vismaz vienu tādu pussagruvušu mūra būvi, kas dīzāk iederētos datorspēlē vai pasakā, nevis reālā pilsētā. Pareizāk sakot, mēs viegli atradām blakus esošo Nuruosmanije mošeju, kura šobrīd ir ieslēpta necaurredzamā stalažu un būvniecības tuneļu jūklī. Kamēr mēs snaikstījām kaklus, garām nāca viens večukiņš un teica: “Grand Bazaar there!” un pamāja ar roku cauri mošejai. “Grand Bazaar closed! Come tomorrow!”* Aizgājām norādītajā virzienā, apskatījām tirgus vārtus un devāmies tālāk metro virzienā, spriedelējot, ka tad vismaz jāiedzer kāda tēja.
Izgājām gar tirgu uz Ordu ielu un konstatējām, ka gar slēgtā tirgu ārsienu gan notiek aktīva tirdzniecība. Tāpat konstatējām, ka bez koferiem mēs izskatījāmies mazāk pec tūristiem, bet tagad mums visu laiku piedāvājās taksometri. Beigu galā devāmies pa Ordu ielu uz priekšu, līdz piemetāmies kafenē netālu no grezni rotātiem vārdiem. Puiši pasūtīja 3 tējas, bet es aizskrēju safotografēt vārtus. Tie izrādījās Stambulas universitātes vārti.
Relaksēti izdzēruši tēju, devamies papētīt vārtus tuvāk. Ap tiem norisinājās tik aktīva dzīvība, ka N. izteica hipotēzi, ka varbūt pašalaik notiek iestājeksāmeni vai to rezultatu izziņošana. Ārpusē bija redzami gan jauni, gan veci, gan sievietes, gan vīrieši. Pāris sievietes satraukti skaitīja lūgšanu krelles.
Atpakaļ uz Ordu iznācām garām vienai ēkai, kuras pagalmā bija milzīga kaudze krēslu un projektora ekrānu. Neilgi pirms metro nolēmām, ka jāpaēd, jo lidojums būs ilgs un AirBaltic ēst nedos. Piemetamies tuvākajā kababnīcā, kur notērējām pēdējās liras. Viesmīlis ēdienus uz galdiņa izlika tā, ka neviens no mums nedabūja savējo. P. sprieda, ka ēdieni sadalīti tā, lai lielākā porcija būtu lielākajam cilvēkam, kā rezultatā es dabūju N. ēdienu. Ēdot kebabu konstatējām, ka esam aizkavējušies. N. ierosināja procesa paātrināšanai paņemt manu čemodānu, un tā vietā atdot man sargāt viņa konferences plakātu. P. komentēja, ka, lai paātrinātu procesu, man drīzāk vajadzētu atņemt fotoaparātu.
Pa ceļam es sabildēju vienu cakainu mošeju un kaut kur netalu no tirgus N. man parādīja nelielu kapsētu, kurā cita starpā gulēja arī kāds sultāns.
Steidzoties uz metro, mazliet neapdomīgi braucām lejā pazemē pa pirmo eskalātoru, kas gadījās ceļā, nepietiekami rūpīgi izlasot uzrakstus. Kāds jaunēklis, kas stāvēja uz eskalatora otrā virzienā, ieraudzījis mūsu čemodānus, mums uzsauca: “No metro here!” P. pārjautāja: “No metro?” Puisis atbildēja: “No metro! Big Bazaar! Metro farther!”** un pameta ar roku virzienā pa ielu uz priekšu. Sasaucām uz priekšu aizsteigušos N. un izbraucām no tuneļa ārā. Tiešām, uz tuneļa ieejas augšējās malas starp daudzām citām reklāmām tieši tā arī ir rakstīts: “Big Bazaar”.
Lidostā nokļuvām ļoti laicīgi un pat ar pirmo mēģinajumu pareizajā terminālī pareizajā vietā. Par plakātu rokas bagāžā neviens pat nemēģināja iebilst, lai gan man kā vienīgajai trijotnes meitenei viņš bija iedots ar nolūku. Lai gan drošības pārbaužu te bija tik daudz kā vēl nekad manā mūžā, tomēr visas bija ātras, un pēdējo stundu Stambulā es pavadīju, meklējot suvenīrmagnētiņu, ar ko papildināt mammas ledusskapja durvis. Tur pamazām veidojas savdabīgs pārskats par viņas bērnu ceļojumiem, jo es neesmu vienīgā, kuru reizem kaut kas dīda.
__________________________________
*) Lielais tirgus tur! Lielais tirgus slēgts! Nāciet rīt!
**) Te nav metro! – Nav metro? – Nav metro! Liels tirgus! Metro tālāk!
Leave a Reply