Kaut kā šoreiz neveicas tik ļoti ar čehu ēdienu. Citādi man ietu gluži labi, bet pārāk bieži uztrāpu uz pārāk sāļa. It kāvisi pavāri būtu iemīlējušies. Savukārt viesnīcā ir ļoti patīkama gulta – it kā mīksta, kā klientiem patīk, bet ar tādu tīkamu stingrumiņu, lai es arī nejustos galīgi līkumā salocījusies. Un spilveni ir arī nav augsti. Parasti es viesnīcas spilvenus izmetu no gultas katru nakti no jauna, bet šoreiz es viņus tiešām lietoju. Un cilvēkiem, kas uzskata, ka labs spilvens ir augsts spilvens, skapī ir vēl divi. Ērti, kad gribu sēdēt gultā. Plus, man ir karalienes gulta ar mežonīgi lielo segu, kuru es pagriežu pa 90 grādiem attiecībā pret to, kā viesnīcas apkopēji parasti viņu uzklāj – tā sanāk garāka. Un.. Un… Te ir oranžas sienas un stilizētu ķieģeļu grīda. It kā nekas jau tāds, viesnīca kā viesnīca, bet subjektīvais omulīguma līmenis, salīdzinot ar Hamburgas viesnīcām ir +1000000.
Vakar bijām Slavijā ar N., manu Latvijas kolēģi un citiem biedriem no ziemasskolas. N. bērni bija šokā, ka angļu valoda ir kaut kas tāds, ko lieto arī īsti, dzīvi cilvēki, ne tikai multeņi. Kolēģei šokolāde ar absintu šķita pārāk salda, pārāk rūgta un pārāk daudz, tāpēc es tiku pie pusotras krūzītes. Pēc tām man likās, ka mājās es velšos. Iečekoju fazānu, kuram nebija ne vainas, tikai risoto bija pārsālījies. Nopietni, arī Slāvijā? Kas notiek?!
Kā es novērtēju to, ka Latvijā kafejnīcās nesmēķē! Prāgā visās kafejnīcās ir nesmēķētāju zonas, bet, pirmkārt, ja tu īpaši neprasi, Tevi ved uz smēķētāju zonu, otrkārt, gaisa kvalitāte mēdz atšķirties.
Pirms iešanas uz Slaviju tikties ar pārējiem, izmetām līkumiņu uz medovinas muzeju. Es biju prasījusi N., kur to var dabūt, un viņa ieteica painteresēties tur. Ne pārāk tālu no Slavijas, tāpēc nolēmām palūkot – pēc mājas lapas izskatās vairāk pēc veikala, kas nosaukts par muzeju, bet kāpēc gan ne. Es jau pirkt gribēju. Aizejam tur, zīmītes ieved mūs bomžpagalmiņā ar miskastēm. Abas ar kolēģi drosmīgi saskatāmies un es pirmā saņemos iet iekšā – bija tak teikts, ka ieeja caur tējnīcu. Jācer, ka nebūs agresīvu narkomānu midzenis.
Pēc pirmā mulsuma – jā, ir, tikai īpašnieks šobrīd galda spēļu vakaru uzrīkojis. Neliela telpiņa, entuziasma pārpilns onkulis, kurš, šķiet, par savu mērķi uzstādījis savākt un piedāvāt pārdošanā visus iespējamos pasaules medus vīnus, ko vien var savākt un puslīdz regulāri piedāvāt. Viņi regulāri taisot medus un medovinu degustācijas. Norēķini gan tikai skaidrā naudā – būs jāiet vēlreiz, lai tiktu tiešām pie pirkšanas. Tur ir savāktas arī dažas receptes un gatavošanas apraksti, diemžēl, čehiski, tāpēc mēs netikām skaidrībā, vai tā viena viduslaiku recepte ir latviešu vai lietuviešu? Katrā ziņā onkulis man iedeva vizītkarti un teica, ka, ja Latvijā, kas taisot vīnu no medus, viņš labprāt par to uzzinātu. Es savukārt uzzināju, ka pamatrecepte ir raudzēt medus ūdeni laikam kādu mēnesi vai tā un tad gadu nostādināt, bet vispār medovinai mēdz likt klāt arī izspiestu augļu sulu (pirms raudzēšanas), it īpaši upeņu.
Vakarā gribēju laicīgi iet gulēt, bet sākām ar kolēģi apdomāt latviešu valodas ideomas, frazeoloģismus un vairākvārdu vienības, kā to mums bija uzdevuši mājas darbā skolas organizatori. Un skat, ir vēl vēlāks nekā parsti. Jūs spējat iztēloties, cik komplicēts uzdevums ir kādam izskaidrot, kas tas ir – “izkūkot prātu”… vai “neteikt ne četri”?!
Leave a Reply