Šodien mūs aizveda parādīt Malostranskas laikuma ēkas pagrabā zelta seifus. Izrādās, kad notika pāreja no Austroungārijas naudas uz pašiem savu bankošanu un naudu, šeit, tieši šeit tika glabātas valsts zelta rezerves. Kā arī, visticamāk, dokumenti, jo telpās ir bijusi ierīkota kārtīga ventilācija, kas gan tagad ir pārstājusi darboties, tāpēc nācies ierīkot moderno kondicionēšanas sistēmu. Tagad tur ir bibliotekas daļa. Mēs redzējām vecus diplomdarbus, bet mums stāstīja, ka vispār Universitātei esot tīri interesanta kolekcija, it īpaši par padomju laikiem – ārzemju grāmatas nedrīkstēja iegādāties, taču tās reizēm kaut kā gadījās iemainīt pret Universitātes izdevniecībā izdotajām.
Kolēģe aptaustīja plauktus tīri netīšām, un konstatēja, ka tikai izskatās pēc krāsota saplākšņa, patiesība biezs, auksts metāls. Ja sāk analizēt, tad gana loģiski – saplāksnis pat manas grāmatas netur, kur tad vēl valsts zelta rezerves.
Seifu durvis ir apmēram divu sprīžu biezumā nepārspīlējot – biezākās durvis, ko esmu redzējusi. Lielākajā seifā ir ierīkots bezvadu interneta pieejas punkts, jo tur reizēm biblioteka notur semināru, vienā no mazākajiem – šobrīd nelietotās datortehnikas noliktava. Pēdējā seifa druvju restēs (biezās durvis ir vaļā, bet aiz tām ir vēl restes) mazs jociņš – pilnizmēra papjēmašē skelets.
Pusdienlaikā pļāpājām par jocīgajām pārmaiņām, kas notiek ar cilvēku vārdiem, kad tos mēģina izlasīt cilvēki, kas nezina valodu, pēc kuras tradīcijām vārds likts. Piemēram, slavenais čehu valodnieks Jans Hajičs, ja to lasa briti, bieži transformējas par Haidžaku, bet visi skandināvu Joakimi – par Džoakimiem. Savukārt meitenei no Šrilankas, kas studē Dānijā, ir tieši pretējā problēma – dāņi J, ar ko sākas viņas vārds, vienmēr izrunā kā J nevis Dž, kā viņa ir pieradusi. Ar to pašu Šrilankas meiteni varējām arī kopā apsmiet pasaules veidlapu sistēmas, kas tipiski pieņem, ka cilvēku vārdi taču nav tik gari! Man pašai jau ir gadījies, bet viņai tā ir ikdienas realitāte. Šrilankā vispār gan vārdi, gan uzvārdi tipiski esot ļoti gari. Savukārt, kad Natālija stādās priekšā amerikāņiem ar sava vārda krievisko izrunu, tad to aizmirst un pārprasa simtiem reižu. Bet, tiklīdz viņa pielabo izrunu uz amerikānisko Natalie, tie paši cilvēki momentāni to iegaumē, lai gan fonētiskā atšķirība ir patiesībā gluži maza.
Vakarā bijām mazliet iepikties un apēdām pa lieliskai picai. Mani sevišķi iepriecināja/parsteidza tas, cik sulīgs un maigs bija ceptais lasis uz manas picas. Tiesa gan, izrādījās, ka kolēģei ne sevišķi garšo Cēzara mērce, bet vismaz nekas nebija iesālījies. Es sapirku vairākas kastes vafeļu, pāris jocīgus sierus, ko mājās pagaršot (nu, N. teica, ka tie ir čehu nacionālie sieri!!!) un mazu čehu pavārgrāmatiņu angļu valodā. Tā kā pati gatavojot ar sāli gan jau tikšu galā, tā varētu būt lieliska lieta, ar ko kliedēt savu nostaļģiju brīžos, kad nav naudas vai iespēju braukt uz mazo, mirguļojošo brīnumu Prāgu*.
Sasodīts, kāpēc jau rīt jābrauc prom**. Pat čemodāns nav sakrāmēts.
Pa vidu visam vēl rakstu publikāciju nākamajai konferencei. Brīžiem iet gluži labi, brīžiem viss liekas drausmīgi. Būšu pārsteigta, ja to pieņems, bet, ja neuzrakstīšu, tad taču toč nepieņems, tā nu tomēr ņemos.
______________________________________
*) Prāga nav maza, tā iedzīvotāju skaita ziņā Rīgu pārsniedz divas reizes. Bet Prāgas bagātīgais vēsturiskais centrs ir tieši tik kompakts, lai varētu pa to staigāt un staigāt, skatīties pilis un I-don’t-know-churches un atklāt kaut ko jaunu dienām ilgi, tā arī neattālinoties no viesnīcas vairāk par pusstundas gājienu kājām.
**) Tāpēc, ka dienu vēlāk bija daudz, daudz dārgākas biļetes.
Leave a Reply