Gotiņas

Vēl viens – visticamāk pēdējais – pēdējais stāsts no šī Prāgas brauciena: par gotiņām.

Aizvedu N. kastīti ar Skrīveru gotiņām – kā ciemkukuli. Viņa skatās – Ui, karovki! Is it karovki?* Es saku, ka ir un ka tā tā kā skaitās latviešu lieta.

Pēc dienas vai divām viņa man stāsta, kā ar tām gotiņām gājis. Vispirms viņa aiznesusi pacienāt savus kolēģus zinātniekus. Tie atpazinuši, ka tās esot poļu un krievu konfektes. Vakarā viņa tās paņēmusi līdzi, ejot uz bērnu dārzu pakaļ bērniem, un tur viena māmiņa vai vecmāmiņa teikusi, ka tās taču esot baltkrievu konfektes! Ja pareizi atceros, arī apgalvojums, ka tās esot slovāku konfektes, esot kādā brīdī bijis, tā ka līdzīga rakstura konfektes šajā reģionā mīl plaši un pamatīgi.

Vakarā esot bijusi palikusi vēl puskastīte konfekšu, bet tad tā bija kaut kā tā pilnīgi netīšām mazliet pazudusi no N. redzes loka. No rīta N. bija atradusi kastīti ar papīriem, jo tajā neredzamības brīdī gotiņām bija gadījies satikties ar N. bērniem.

__________________________
*) Ui, gotiņas! Vai tās ir gotiņas? (jautājums angliski, konfekšu nosaukums krieviski)