Tallinas atvaļinājums, 6. diena. Atgriešanās.

No rīta secinām, ka šo kapsulu kafiju mēs arī ar otro mēģinājumu nemākam ciešami uzvārīt, garšo pēc zeķūdens. Varbūt tādēļ pāris stundu laikā mēs tiešām esam savākuši pa dzīvokli plaši izmētātās mantas, sakārtojuši tās tīri glītā kārtībā čemodānā un no viesnīcas izrakstījušies. Gandrīz visa suvenīršokolāde saiet termosomā, cerams, ka tad tiešām būsim radiem un draugiem atveduši šokolādes konfektes, nevis izkusušus briesmoņus. J. ierosina pirms prombraukšanas apskatīties, kāds ir šejienes Stockmann, es paraizējos, vai tiksim galā ar stāvvietu, bet nu braucam.

Šejienes Stockmann ir manāmi lielāks, taču citādi stipri līdzīgs Rīgas. Pārtikas nodaļā salasam vēl mazliet suvenīršokolādes. Vēl es beidzot atrodu palmu cukuru klucīšos. Par to es kādu laiku atpakaļ biju apgalvojusi, ka tās ir Rīgā šur tur normāli nopērkams, lai pēc tam pusgada garumā atkal un atkal konstatētu, ka visur, kur to esmu redzējusi, tas ir zudis. Tātad, ta-dā, tipisks Tallinas suvenīrs – Taizemes palmu cukurs. Norēķinoties dodu kasierei savu autostāvvietas biļeti, viņa samulst, kad sāku runāt angliski, bet tad vienojamies, ka būs okei, ja viņa man krieviski izstāstīs, un es uzzinu, ka automātam jāparāda, re, šis čeka svītrkods, un tad man ieskaitīs atlaidi. Super. Nopriecājamies ar J., ka šī problēma ir atrisināta. Aizejam uz nepareizo liftu, saprotam, ka no tā nevar nokļūt uz stāvvietām, aizejam uz pareizo liftu, tiekam uz P2 un braucam ārā. Vienkārši, vai ne?

Pie izejas es iegrūžu automātam savu biļeti, bet neredzu sarkano lāzeri, kam parādīt čeku. Nu, neredzu. Nav. Automāts tik igauniski lamājas, ka biļete jāapmaksā. Labi, samaksās. Parādu viņam savu bezkontakta karti. Karti nevar nolasīt. Parādu vēlreiz. Karti nevar nolasīt (to gan var pateikt angliski). Satraucos. Rādu otru bankas karti. Tas pats. J. saka, ka es nepareizi rādu, es kaut ko neartikulēti nočīkstos. Viņš iedod savu karti, un norāda, ka, rekur, tieši šis stūris jārāda. Nevar nolasīt. Es saprotu, ka esmu sastēgusi. Aiz manis ir mašīnu rinda, es netieku atpakaļ, es netieku ārā un es arī nezinu, ko darīt.

– I’m stuck, can somebody help me, please? How do I use this? How do I pay?
– Rekur zvana poga, piezvani.

Operators saka, ka te karšu lasītājs nestrādā, un es vēl vairāk nesaprotu, ko darīt, bet tad pie manis pienāk kāda igauniete no aizpakaļējās mašīnas. Vai es saprotot krieviski? Jā, nu drusku. Jāmaksā ir iekšā. Tur ir speciāli tam paredzēti automāti, kur ieliek autostāvvietas biļeti, tad samaksā un tad sistēma zina, ka ir samaksāts. Iekšā veikalā. Teorētiski es viņiem pat garām gāju uz stāvvietu.

Bezgalīgi pateikdamās sievietei un atvainodamās tiem, kas stāv aiz manis, skrienu uz veikalu samaksāt. Veikalā saprotu, ka man rokā ir trīs bankas kartes, bet tā čeka ar svītrkodu nav. Labi, samaksāju. Izrādās trīs eiro. Lai būtu. Skrienu atpakaļ, iegrūžu draņķa vārtu atvērējā (ziniet, pie šitiem taču jāstājās ar labajām durvīm tuvu klāt, lai var aizsniegt – iekāpšana un izkāpšana auto arī bija zināms varoņdarbs), un esmu brīva. Tikai vēlāk saprotu, ka visā šajā trakumā neviens uz mani netraurēja, neviens man neko sliktu neteica, un vispār notika civilizētāk nekā es esmu pieradusi, ka uz ceļiem var notikt.

Uzvarējuši Stockmann autostāvvietu tālāk no Tallinas izbraucam bez starpgadījumiem. Kaut kur daudzdesmitajā kilometrā uz Pērnavu J. pievērš manu uzmanību tam, ka uz stāvvietas biļetes bija manas mašīnas numurs uzdrukāts – tātad kaut kur ir mididatorītis, kas atpazīst tādas lietas no bildes.

J. ir atradis Pērnavā pabu, kas dodot garšīgu ēdienu, bet mēs esam slinki un daudz piedzīvojuši. Vienojamies uz Pērnavu braukt kādu citu reizi plānveidīgi, tam speciāli paredzētā braucienā, un aizžūžojam tai garām. Iegriežamies pie Ainažiem Pļavās paēst bropusdienas un dabūt man kārtīgu kafiju. Meitene, kas atnes kafiju, rūpīgi pārjautā, vai gribu cukuru, un atvainojas, ka nenesot uzreiz cukurtrauku – te ārā esot padaudz lapseņu, un tad nu viņi karo ar tām kā māk. Es cukur pie kafijas nelieku, bet lapsenes ar laiku mūs atrod šā vai tā. Piena sivēna pakaļkāja ir mīksti un jauki izsautēta, un J. nobrīnās vien, cik ātri es to notiesāju. Pasūtu desertu un lēnām malkoju atlikušo kafiju, kamēr to gatavo. J. ir paņēmis sidru. Sidrs ir tāds labs lapseņu dzēriens, J., lāga dvēsele būdams, vienu lapseni no sidra izmakšķerē, kad viņa tur sāk slīkt. Es it kā skatos to visu, bet domas klejo, tāpēc mani zināmā mērā pārsteidz, ka J., izdzēris sidru, pēkšņi sāk spļaudīties un klepot.

– Kas noticis?
– Man mutē ielidoja lapsene!
– Pag, nopietni?!?!?!
– Jā. Bet neiekoda.
– Kas mums ir ar tiem bišveidīgajiem mutēs… Tas jau  sāk kļūt par sliktu tradīciju.
– Es dzēru to sidru, un es to izdzēru! Un viņa nebija ar mieru, viņa arī gribēja to sidru! Un viņa ielaidās man mutē!

J. saklausās no radiem un draugiem, ka jūrā ūdens esot neprātīgi silts. Es ierosinu, ka mēs pa ceļam varam iebraukt Saulkrastos nopeldēties. Tas turpat pie Via Baltikas vien ir, un mums ir līdzi vēl neizmantoti peldkostīmi. Dvielis gan tikai viens (tas pats, ko es slapju ņēmu sev līdzi gultā), bet diena ir silta, gan jau pietiks.

Vietā, kur atbraucam, ir maksas stāvvieta, bet kāds ārā braucējs mums atdot savu vēl stundu derīgo biļeti. Pateicamies un pēc tam sasmejamies, ka tā turpinās mūsu piedzīvojumi ar naudu un stāvvietām. Savācam peldlietas un desojam peldēt. Pludmalē ir mazliet par daudz ļaužu par spīti pirmdienas dienai, bet ūdens tiešām ir silts. Pa kārtai izlēkājamies pa viļņiem (es vienu reizi gandrīz aizeju peldēt ar platmali), ūdens šķiet tāds kā mīksts un apaļš. Kāpās smaržo pēc saulē sakarsušām priedēm un es aizdomājos, vai, ja dzintars būtu smarža, vai tā būtu šī… Beigās pie mašīnas man pat rodas iegansts ārkārtīgi netīrā paskata šortus, ko no rīta bija misējies uzvilkt, aizstāt ar šķietami tīrāka paskata kleitu. Bet tā pa īstam jau nav svarīgi – mēs braucam mājās, visas drēbes ir netīras un ceļojums ir beidzies.