Jakuba tornis

Trešdien notiek divas labas lietas: (1) es tieku galā ar prezentāciju; un (2) vakarā mūs organizēti izved pastaigā pa vecpilsētu ar gidu, taču pirms vakara pasākuma mums iekrīt mazliet brīva laika un mēs ar J. izejam pavazāties pa pilsētu – piemēram, uzmest aci, kā no iekšpuses izskatās kāda no tām baznīcām, ko vakar naktī redzējām. Netālu no viesnīcas ir Tomasa baznīca, bet tā ir ciet, tāpēc ejam tālāk – līdz Jēkaba (Jakuma/Džeimsa) katedrālei. Tā ir viena no svarīgajām pilsētas baznīcām, kā vēlāk uzzinam – leģendu leģendām apvīta. Ieejam iekšā. Kādu brīdi priecājamies par milzīgajiem, gaišajiem logiem, kas kopā ar augsto jumtu un gotiski lauztajām arkām dod tādu īpatnēju viegluma sajūtu.

Tad mums kaut ko saka tāds īsa auguma jaunietis krekliņā ar Spānijas simboliku. Pēc pāris iterācijām attopamies pateikt, ka nerunājam čehiski, un beidzot uzzinām, ko viņš grib/piedāvā. Tornis, vai mēs gribot uzkrāpt tornī. Mums nav kronu, bet biļeti var nopirkt arī pa diviem eiro, un tā nu mēs kāpjam. Puisis, šķiet, ir gids arī, bet viņš diezgan haotiski runā un par kaut ko satraucas – acīmredzot jāgaida kādi konkrēti cilvēki pēc pusstundas, vai kas tāds. Īsti nesaprotam un vienkārši kāpjam tornī. Pa ceļam ir ērģeļu balkons. Izejam un kādu brīdi palūkojamies uz baznīcas centrālo zāli. Skats gandrīz vai vēl labāks kā no lejas. Tad nez no kurienes uzrodas puisis gids un mazliet pastāsta mums par baznīcu (ūu, no 13. gs., lai gan pārbūvēta protams), par to, ka saglabājušies tikai mazi vitrāžu stūrīši, jo 2. pasaules kara laikā kļūdas pēc netālu nomesta bumba (gribēja mest ārpus pilsētas uz nacistu ražotnēm, bet bija migla), un logi izbiruši, un tā. Vēl viņš atver necila skapīša durvis un parāda ērģeļu mazās trubiņas. Ērģeles ir darba kārtībā, tās svētdienās lieto.

Kāpjam augšā. Kamēr gids kaut ko darās pa leju, mēs nelielā sānu telpā ieraugam vienu zelta kausu, bet stāsts par to ir tikai čehiski, tā nu mēs neuzzinām, kas tas ir. Kāpjam pavisam augšā. Pavecas koka konstrukcijas aizved mūs līdz patumšai telpai ar vismaz diviem zvaniem. Viens tāds mazāks, otrs centrā, esot pustonna. Pie pēdējā pakāpiena es ar galvu iekrienu augšējā balstā, sāpīgi sasitos un nolamājos. Puisis, kas iet aiz manis, jautā, vai es runājot krieviski. Es veltu sulīgas divas minūtes, lai saprastu, kas tikko ir noticis, un sakasītu cik ne cik cienījamu atbildi krievu valodā. Puisis ir no Ukrainas, un, lai gan es taisnojos, ka krieviski neko daudz citu kā rupjības nezinu, mums kopumā sanāk pat kaut kas sarunai līdzīgs. Mēs esam apmēram apkārtējo jumtu līmenī. Uzrodas gids un vēl daži cilvēki. Notiek haotiska pļāpāšana visādās valodās, un kaut kādā brīdī ne gluži legāli, bet tomēr ar gida atļauju nozvanam zvanu. Tā kā mūsu nav ļoti daudz, mūs uzved arī vienu stāvu augstāk, kur skats ir smukāks, bet grīda arī neuzticamāka. Tur ir septiņu tonnu zvans, to zvanot 4 vīri reizē, lai iezvanītu. Es ievēroju, ka tālumā esošais Špilberga cietoksnis ir salīdzinoši ļoti augstā kalnā – mēs neesam tam pāri. Vēl mēs uzzinam, ka kaut kur zem šīs baznīcas esot kaut kādi kaulu pagrabi un kaut ko par pusdienlaiku vienpadsmitos, ko es tajā brīdī vēl nesaprotu.

Kamēr notenterējam lejā, ir pagājis ilgs laiks, un mēs ejam atpakaļ uz viesnīcu, lai nenokavētu gidu tūri.