Kāpostu tirgū noskaidrojam, ka pagrabu labirintā laiž ar gidu, un ka nākamā tūre ir pēc pusstundas. Pusstunda nesteidzīgiem cilvēkiem nav ļoti daudz, tāpēc aizgājām apsēsties kafejnīcā turpat blakus. Kafenjīcā ir interesants piedāvājums, mēs tiekam pie apelsīnu sīrupkūkas un šokolādes putām. Kad es jau palēnām strebju savu kapučino (jo bija grūti iedziļināties ēdienkartē un izvēlēties), paprasu J., lai uzgūglē, kas īsti ir tā alžīriešu kafija ēdienkartē. Izrādās, tas ir kafijas dzēriens ar gogelmogeli (nez, tas ir adekvāts egg-nog tulkojums?), kam var būt pievienots brendijs, apakšā un putukrējuma cepurīti virsū. Es nopūšos – vajadzēja ņemt to. J. saka, ka jāatnāk kādreiz un jāpaņem.
Pagrabu ekskursija ir veltīta tam, kā viduslaiku pilsētās lietoja apakšzemes telpas. Ideja nav nemaz tik atšķirīga no mūsdienām: ja virs zemes pilsētā telpas pietrūkst (parasti pietrūkst), mājas īpašnieks ierokas zem zemes. Ar laiku pagrabi sāka stiepties ārpus māju teritorijas zem pilsētas ielām un laukumiem, visur kur. Pagrabu ekskursija demonstrē šādus pagrabus, lai gan taisnības labad jāatzīmē, ka dažas savienojošās ejas ir ar vēsturiskiem ķieģeļiem izlikti mūsdienās izrakti tuneļi.
Pagrabi, ko redzam, pamatā ir viscaur izlikti ar ķieģeļiem – gan grīda, gan sienas, gan velves, tomēr audiogidā vēsta, ka standarta grīdas segums ir bijuši apaļi akmeņi vai nobradāts klons. Sienas gan bija svarīgas, lai negāžas virsū. Eksursija ved caur vairākiem pagrabiem, katrā pagrabā pastāstot kādu lietu, kas pagrabos mēdza notikt vai tika darīta.Vienā no pirmajiem pagrabiem stāsta par pārtikas glabāšanu un leduskastēm (ja ziemā piepilda ar ledu kasti, kas glabājas pagrabā, ledus var noturēties daudz ilgāk nekā istabā), tālāk stāsta par vīna taisīšanu, jo Brno bija varena vīna pilsēta, viss Špilberga cietokšņa kalns bija ar vīnogām noaudzēts. Stāsta arī par gaismošanu (lākturis ir forši, jo salīdzinoši ugunsdroši, visādi atsegtie risinājumi bieži noveda pie ugunsgrēkiem vai vismaz apdedzināšanās), šķiet, viena lielā telpa ir arī bijusi kaut kādām ballītēm – tāda liela un diezgan tukša. Stāstu parasti ilustrē iespēju robežās vēsturiski priekšmeti – vējlukturi un vīna mucas -, kā arī butaforijas – gaļa un dārzeņi.
Pagrabos ir arī akas (uz leju) un gaisa šahtas (uz augšu)
Kad vienkāršākās tēmas ir aprunātas, pāriet pie eksotiskākiem pagrabu lietojumiem – faktu, ka alķīmija gāja roku rokā ar ķīmiju un medicīnu, ilustrē krāšņa, taču kā audiogids atzīst, daļēji butaforiska izstāde ar daudz dīvainiem stikla puļķiem. Beigu galā pāris pagrabi vēsta par spīdzināšanu – ja pareizi saprotu, kopumā ideja tāda, ka jā, to darīja pagrabos, bet parasti nē, ne pilsētas iedzīvotāju pagrabos, bet gan augšā kalnā, cietokšna pagrabos. Pilsētā ir bijusi leģenda par kādu lēdiju, kura bijusi varen miesas kārīga, ņēmusi mīļākos, vedusi pagrabā, nospīdzinājusi beigtus un aprakusi, bet mūsdienās viņas pagrabi ir kārtīgi izpētīti un tur nekas tāds nav atrasts, neviena līķa, nekādu kaulu. Tā ka drīzāk leģendas vijējiem kaut kas skauda attiecībā pret to lēdiju.
Pēdējās telpas ir krogs, tur pastāsta par to, ka savulaik alu un vīnu pārdot atļāva tikai tiem, kam pilsētā ir māja, vai tiem, kas gatavi maksāt lielu nodokli, un ka par atšķaidītu dzērienu pārdošanu varēja sodīt. Es mazliet sasmejos par citādi tīri vēsturisko sajūtu radošajā krogus iekārtojumā ielikto mūsdienu izlietni.
Mums ir audiogidi – diktaforni, kas runā austiņā angliski, piespiežot pareizo pogu, un īstais gids – puisis, kas stāsta čehiski un tikai atsevišķus organizatoriskus teikumus pasaka angliski. Sākumā es vairākās telpās sāku klausīties audiogidu par vēlu, tāpēc līdz nākamai telpai nepaspēju līdz galam visu noklausīties. Kaut kādus fragmentus mēģinu pabeigt vēlāk, ejot starp telpām, tāpēc to, ka ir ļoti svarīgi pie vērsties pie gida, ja uznāk vājums, jo tas var nozīmēt par klaustrofobiju, es noklausos jau stipri beigās. Man gan šķiet, ka es dzirdēju, ka to saka arī pats puisis, un tas gan bija sākumā.
Pēdējā telpā puisis savukārt uzsver neiet pie durvīm, jo tur ir signalizācija. Labi, neiešu, vai man žēl. Klausos audiogidu un snaikstos apkārt. Audiogids runā, ka kaut kur ap stūri ir kaut kāds priekšmets, kam, ja pieskaras sieviete, tad viņa gadu patīk visiem vīriešiem, un, ja pieskaras vīrietis, tad viņš gadu nepatīk nevienai sievietei, es nesadzirdu, kas tas par priekšmetu, stiepjos… Un audiogids man sāk mežonīgi gaudot ausī. Es atrauju to briesmoni no auss un samulsusi blisinos, kas notika?! Izrādās “tur ir signalizācija” nozīmēja to, ka ir sistēma, kas, ejot ārā no pagrabiem, mežonīgi uzstājīgā veidā atgādina neaizmirst atdot audiogidus. Ap žē. Gidu puisis laipnīgi paņem manu audogidu un spaida kaut ko, lai dabūtu man atpakaļ manu angļu valodu, bet es pasaku paldies un saku, ka es jau biju noklausījusies līdz galam.
Pie izejas mēs ar J. gribam nopirkt suvenīrmagnētiņus (mūsu vecākiem ir parāk lieli ledusskapji, uz tiem ir pārāk daudz vietas), bet mums nav kronu. Labi, vēlāk.
No pagrabiem mēs izejam vienkārši Kāpostu tirgus otrā pusē, lai gan pa apakšu esam klīduši nez kādos līkumos.
Leave a Reply